Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Četrdesmit divi. Otrais.

Kaut kad pagājušajā nedēļā iereģistrējot skrējienu Noskrien lapā, pamanīju, ka tiek organizēta stafete, lai par godu Dzo, kolektīvi pārspētu viņa uzstādīto Latvijas rekordu 24 h skriešanā (243,991 km). Pēc Nordea Rīgas maratona bija pagājušas pāris nedēļas, vasara, ūdens prieki laivā – skriešanu biju pametis ne gluži novārtā, bet pievērsos tai reti. Kāpēc gan nepaskraidīt labā kompānijā izmantojot nakts vēsumu? Ne bez ietekmēšanās no Feisbukā pamanītā fakta, ka Ņergas skries tieši šo stafetes posmu – man patīk viņu filozofija. Dalībnieku sarakstā ieķeksēju, ka “sekoju līdzi”, citiem vārdiem – nāks tuvāk, redzēs, un atkal kāpu laivā izmest kādu loku tepat pa Daugavu. Piektdienas rītā, kad skatījos laika prognozi vakarā sarunātajam laivojienam, ienāca prātā, ka kaut kā būs jānokļūst līdz Mežciema SKY divos naktī. Atbilde ir velo, ar plānu uz skrējiena laiku atstāt savu transporta līdzekli Ņergu pūznī. Stafetes pārņemšanas laiks ir noteikts, iedomājos, ka kartē jāizmēra attālums, lai izrēķinātu ceļā pavadāmo laiku līdz velo uzglabāšanas vietai. Rezultāts darīja mani domīgu. Izmērīju attālumu no stafetes nodošanas vietas līdz mājām, kurš gan bija apmēram skaidrs, nu jau svārstoties starp velo un skrējiena pagarināšanu. Saskatot mērījumu rezultātu ar stafetes posmā veicamo ieguvu skaitli, kurš aizdomīgi tuvu iedvesmojošajam 42. Hm. A kāpēc gan ne? Jutos atpūties, enerģijas pilns, ar tik pamatīgu visdažādāko emociju pildījumu, ka mutuļoja kaut kur iekšā mēģinādamas izlauzties līdzīgi sakarsētām gāzēm un lavai vulkānā jau nedēļu. Kā punkts uz “i” – iepriekšējā vakarā braucot uz laivu bāzi gadījās tikšanās un saruna, kur sajutu drošības ventīli draudīgi grabināmies kā nesaprotot – palaist ārā vai varbūt vēl drusku paturēt, riskējot ka kaut kas var aiziet pie vella vecmāmiņām un pat vēl tālāk. Maķenīt nošņāca gar blīvējumu, bet tomēr palika iekšā un, kas zin – varbūt labi, ka tā.

Pirms braukšanas airēt, pavisam nejauši nokļūstu tuvējā Maksimā, kur ne mazākas nejaušības dēļ starp tādiem citiem pirkumiem, kā auzu pārslas brokastīm, pāris aliem katram gadījumam utml, iegadās puslitra Kolas pudele (kuras cena ir puse no 4x lielāka tilpuma). Neko. Sagadīšanās. Laivošanas pasākumu, ko biju apsolījis kādai Pārdaugavas noskrieniešu PAN!K’ā satiktai jaunietei un viņas līdzbraucējam, bija iecerēts beigt ne vēlāk kā 23, mājās ne vēlāk par pusnakti, pietiek laika, lai paēstu, pārģērbtos un nokļūtu Mežciemā vienā vai otrā veidā.

Minos uz Bāzi. Pa ceļam pamanu pazīstamas kontūras – Ilze braši soļo pretim vakara pastaigai laivā. Bāzē satiekamies ar otru vakara līdzbraucēju, ģērbjamies, ņemam laivas un laižam ūdenī pirmsstarta instruktāžu veicot darbošanās laikā. Baudu vakaru pa retam apmainoties ar iespaidiem. Zunda vardes izsmej mūsu airēšanas tehniku, šķiet, apņirdz arī laivas. Un varbūt pat man galvā mītošos stradotrosus (būtnes, kas rodas pēc neķītras albatrosu kopošanās ar strazdiem vai otrādi). Parasts vakara aplis apkārt Ķīpsalai, caur Andrejostu un Kanālu līdz Centrāltirgum, tad lejup pa Daugavas straumi atgriežamies Āgenskalna līcī.  Starp 10,5 un 11,5km, atkarībā pēc kuras laivas Endomondo rādījuma skatās, nepilnās divās ar pusi stundās. Noliekam laivas, nedaudz parunājos ar Gintu – laivu saimnieku, tad braucu mājās un joprojām svārstos starp velo un skrējienu. Iekšā patīkami atslābinošs nogurums pēc slinkas aira cilāšanas un emocijas. Daudz. Pēdējās septiņas dienas bijusi gara nedēļa.

Rabarbaru plātsmaize vakariņās. Telefons uzlikts lādēties, lai varētu sekot līdzi skrējienam. Atbildu uz komentāriem Endomondo par vakara izbraucienu, skatostukšo plastmasas pudeļu pieejamību virtuves skapīšos līdzņemamajam  ūdenim. Tad pamanu komentāru, kurš precizē manu ierakstu “iesildos” ar “pusnakts maratonam?”. Nu vai zin! Domās parādu jautātājai mēli un iekožu sānkaulī. Kā gan viņa varētu zināt par manu plānu? Atrodu vēl dažas pudeles, piepildu ar ūdeni, krāmēju mugurenē. Mazā, samērā vieglā mugursona neder skriešanai, jo nav aprīkota ar jostu. Uz katru soli sanāk “klap” pa muguru, tāpēc jāņem lielāka – savulaik Maksima par ~10Ls iegādāta ar polsteriem, jostām un pat kaut kādu rāmi iekšā (laikam smagumam) – par šo cenu ir ok. Lieku 3 pudeles ar ūdeni – 2x 0.5, 1x 0.7, puslitrs jau pieminētās kolas, kura laivošanas laikā dzīvojās pa ledusskapi. Ar aprēķinu – puslitrs uz katriem 13km un kola beigām. Somā ielieku ar garroku skrienamkreklu – gadījumam, ja skrējiens nesanāk līdz mājai, rīti mēdz būt pavēsi, sevišķi, ja esi sasvīdis. Ieslidinu šortu kabatā pāris ledenes, kuras tā arī tonakt netika nosūkātas. Kājās būs sevi jau vairāk kā 1000km ceļā, t.sk. Nordea maratonā savu uzticamību pierādījušās skrienamkurpes no Hi-Tec – Silver Shadow. Ierakstos twitterī (lai Ņergas zina, ka būšu. it kā piezvanīt nebūtu ātrāk).

tviiti

13 ar pusi līdz SKY, vai, ja noskrien gar Ņergu pūzni – 15 ar pusi. Kāds arī ir plāns, ja pietiks laika. Lai nebūtu jāpaļaujas tikai uz no telefona skanošajiem paziņojumiem par kārtējo kaut kādā laikā pieveikto izbaudīto kilometru, uz rokas pulkstenis. Pusvienos izeju uz ielas, ieslēdzu Endomondo un sāku.

Pirmie sviedri, kāda dīvaina Āgenskalna tirgus tramvaja pieturā vienatnē žūpojoša jaunieša vēl dīvainākas, iespējams, ne pārāk agresīvas roku un kāju kustības, ko pavada nesakarīga murmulēšana nolūkojoties uz garāmskrejošu cita veida vēl dīvaināku dīvaini (mani), piektdienas nakts burzma Vecrīgā nedaudz samazina ātrumu, bet tālāk atkal viss tikai paša vadīts. Brīvības iela, Pērnavas, Zemitānu pārvads. Augšupceļā pretim nāk simpātiska meitene, aiz muguras puisis stiepj iepakotu smago dejotāju tērpu. Izmaināmies gājēju ejas šaurumā, uzsmaidām viens otram – viņiem diena beigusies, noguruši pēc koncerta vai mēģinājuma, soļo mājās, es, spēka pilns, tik uz priekšu. Lejupceļā mācos atpūsties. It kā izdodas, it kā ne. Vēl daudz skrējienu priekšā, apgūšu. Sadabonu ūdens pudeli – mutē sausuma sajūta, jāpadzeras laicīgi. Ieriķu ielas ēnainais trotuārs ir pārbaudījums sajūtām. Acis ātri atrod ar tumsu, saskatu lielo nelīdzenumu kontūras, izvairos. Ar sīkākajiem tiek galā pēdas. Ticis līdz Biķernieku ielai iemetu acis pulkstenī. Grafiks ievērots, izskatās, pietiks laika izmest 2km līkumu, lai starta vietā ierastos ar jau saskrietiem ~15,5km. Atceros, ka pirms dažām dienām kādā pievakarē te braucu ar velo patīkamā sabiedrībā, lai izbaudītu peldēšanas sezonas atklāšanu pilnmēness atspulga rotātajā Linezerā. Tikmēr klāt Eizenšteina iela, iemetu acis pulkstenī, lai vēlreiz pārliecinātos, ka pietiks laika, kurā līdz 2:00 paspētu līdz Rimi, tad Supernetto un SKY, griežu pa kreisi un atkal ienirstu apstādījumu ēnā. Pēc brīža izskrienot uz Hipokrāta ielas pamanu gabalu priekšā pa trotuāru pārvietojamies cilvēku grupu. Atstarotāji, mirgojoša lampiņa – ups, zinot skrējēju mīlestību uz precizitāti (atšķirībā no laivotāju pusstunda šurp-turp – tas ir “laikā”), pielieku soli, lai arī zinu, ka stafetes maršruts tāpat vedīs man pretī – kārtībai jābūt – ja skrien visu, tad visu.  Pieskrienot grupai, kura apstājusies stafetes pārņemšanai un kopīgai fotogrāfijai, uzsaucu sveicienu, tieku aicināts kadrā, pāris bildes, ūdens pudeles, kura jau tukša, maiņa, atvadīšanās no iepriekšējā posma  skrējējiem un … sākam.  Pēc mirkļa pievienojas Čaiņiku pāris, kuri tiek sagaidīti ar sajūsmas saucieniem. Temps smuks, brīžiem sajūta, ka man drusku par ātru, bet zinu, ka 21,1 esmu skrējis stabili zem šonakt ieplānotajām 2h, attiecīgi – vienkārši turos līdzi un izbaudu. Uz Šmerļa ielas veloceliņa mūs apjūsmo pretīmnākoši jaunieši, pirms Brīvības ielas Nestes paskrienam garām vēlīnam (? vai agrīnam) nūjotajam, kurš bez īpaša izbrīna noskatās padsmit garām paskrienošos dīvaiņos un divos pavadošos riteņbraucējos, pie Juglas McDonalda izraisās diskusija, vai esošajā tempā ir iekļauts pitstops, lai sarītos neveselīgu pārtiku, bet nerodot skaidru atbildi, ceļš turpinās bez izvirtībām ar baltmaizē iespiestas kotletes iesaistīšanu. Juglas iela, aplis un uz priekšu Lubānas ielas virzienā. Atkal aplis. Dažam čuru pauze, viens dalībnieks, ja pareizi sapratu, izbaudījis pusotru posmu, atvadās, lai dotos mājup (vai atpūsties kādam no nākošajiem posmiem). Drīz pēc Endomndo paziņojuma par 27. kilometru, jūtu, ka nav gluži lāgā. Galvā kaut kur ielavījusies doma, ka pie Dailes teātra, līdz kuram vēl gabaliņš, varbūt vajadzētu beigt. Lēnām, bet noteikti sāku atpakalikt no grupas, kas nevairo optimismu. Sarunāju ar kārdinošo ideju pāriet soļos, ka viņa pacietīsies līdz 30. kilometra beigām, tad tiks izskatīta vēlreiz. Ap to laiku otrā puslitra ūdens pudele kļuvusi tukša, slaidā lokā ielido autobusa pieturas misenē. Domāju, vai man vakariņās vajadzēja negausīgi apēst divus plātsmaizes gabalus. Zinu, ka nākošā pudele būs kola. Grupa jau tālu priekšā. Endomondo mehāniskā, sievieti imitējošā balss (kas zin, varbūt tas man ir  pirmais solis uz gumijas sievieti, atšķirībā no normāliem cilvēkiem ierastā bezalkoholiskā alus) noskaita 30. Viss. Soļos, atsprādzēju mugureni, roku iekšā, sataustu dziļuma vēl vēso pudeli. Turpinot ātri soļot, atskrūvēju pamatīgi sakratīto dzērienu, nedaudz pārsteigts, ka puse satura nenonāk uz trotuāra, dzeru, tad dzeru vēl. Iekšā uzputo, gāze iesitas nāsīs, tas kā ielej spēku, pamodina. Soma atkal uz pleciem, sprādzes ciet, atsāku skriet. Pamanu, ka no jau pavisam tālu esošās grupas atpalicis puisis baltos šortos. Matīss. Un Čaiņiki. Gaida mani. Neko, jākustas. Pielieku soli. Pirms sākas Dienvidu tilta Lubānas ielas gala viaduktu labirints, esmu viņus panācis. Labi, var atmest tempu. Jā, man viss kārtībā, piedāvāju kolu, no kuras atsakās. Paši vainīgi – man vairāk paliks :) Jau uz Piedrujas ielas pamanu, ka skrienam 21,1km @ 2h grafikā, t.i. zem 6min/km. Čaiņiki, izbraukājuši Rīgu krustu šķērsu, jau pirms brīža ziņo, ka līdz Dailes teātrim, kur paredzēta stafetes nodošana, atlikuši 3km. Matīss smuki tur tempu, uzmundrina ar stāstiem. No aizmugures uz riteņa parādās Linda, kura noskrējusi iepriekšējo posmu, aizgājusi mājās, sapratusi, ka miegs nenāk, izdomāja atbraukt paskatīties kā mums skrienas, un sāk kaut ko čalot – saturu nesaprotu, bet ir labi. Saprotu, ka 42,2 šonakt notiks. Pie Matīsa ielas pārbrauktuves Čaiņiki atvadās, turpinam trijatā. Matīss, kurš ik pa brīdim ieskatās pulkstenī un nosaka, ka ejam grafikā, Linda, kura uz diviem riteņiem līkumo starp mums, trotuāra uzbrauktuvēm un pakāpieniem pie māju ieejām un es, nedaudz pacilātā noskaņojumā, klusībā rēķinādams, vai un kā varētu dabūt nedaudz labāku laiku kā iepriekšējā skrējienā. Īsi pirms Čaka ielas pie kāda kroga jauniešu grupa sajūsmināti komentē mūsu pārvietošanos, viens pat paskrien līdzi pārdesmit soļus, bet, šķiet, tas arī viss – sagurums un telefons pie auss liedz turpināt. Bērnu pasaule it kā jau blakus, saku – zin, man vajag atmest tempu. Izrādās, esam drusku ietaupījuši, varam to atļauties un joprojām būt plānotajā grafikā. Forši. Pie policijas busiņš ar likuma sargiem, kuri noskatās uz, iespējams, nedaudz dīvaino trijotni – meitene uz velo, pusis ar aizmugurē piesietiem baloniem un vēl viens ar mugursomu. Katru rītu kas tāds te noteikti nav vērojams. Jē. Brīvības iela. Grupa tikko beigusi, nākošā posma skrējēji jau gaida. Pāri ielai un esam klāt. Laikā. Izdzeru atlikušo kolu, dabonu vēl dažus malkus no Lindas atvestās skārdenes.

20130608_42

foto: Linda Beldava (ar pie rokas esošo telefonu)

Pāris foto, tad paziņoju, ka man ir jāstājas attiecībās ar pulksteni un dodos tālāk. Pieci ar pusi kilometri līdz finišam un pusstunda laika, lai paspētu līdz puspieciem. Apzinoties situāciju, saprotu, ka 4 stundās neieskriešu, bet, ja kas nenotiks, būšu ātrāk kā iepriekšējā reizē. Tas uzmundrina, kājas sāk cilāties brašāk. Pie Brīvības pieminekļa satieku pretīmnākošas vienādos karnevāla kostīmos tērptas jaunietes, kuras nakts sākumā krietni svaigākā skatā un lielākā skaitā redzēju grupā defilējam pa bruģi garāmgājēju saucienu un svilpienu pavadībā. Nesaprotu īsti “pirmskāzu ballītes”, bet nu katram savs. Vecrīga krietni tukšāka, vien velorikšas grozīdamās pa Līvu laukumu un Kaļķu ielas šaurībā brīžiem liek mainīt trajektoriju. Akmens tilts, pēdējā ūdens pudele. Šoreiz – 0,7. Malks rīklē, šļāciens uz galvas un vēl daži aiz krāgas, lejup no tilta. Nu jau drīz. No Uzvaras parka dīķa 2km līdz mājām, kur apmēram jābūt 42,2 līnijai. Brīžiem ātri soļi, bet pamatā skriešus. Laiks dīvaini turas saprātīgās robežās – zem 6min/km, izņemot 41., kad pasoļoju ilgāk un veicu kārtīgu pašaplaisīšanos. Un tad – juhū! – kā mūziku dzirdu fourty two kilometers in four hours two minutes (kad aiziet pāri stundai, sekundes nesaka), drusku iekož par to, ka 4 stundām pāri, bet – tas nekas. Pielieku soli, lai pēdējie 200m nesabojā statistiku, tad vēl līdz nākošajam stabam, vēl vienam un vēl drusku – tā, lai kaut kādas GPS aprēķinu kļūdas dēļ nenojūk pasākums. Re – klāt mājas, nu jau aŗī pietiks. 42,44km @4:04:56 (no kuriem 42,195 @ 4:03:28 – drusku vairāk kā 10min ātrāk salīdzinot ar NRM).

Nedaudz grīļīgi ieejot pagalmā izbaudu rītu, vērojot caur koku lapotnēm spīdošos tikko uzlekušās saules starus, saleju uz galvas un aiz krāgas pēdējās piles no ūdens pudeles. Pie loga rīta cīgu baudošais kaimiņš noskatās un jautā – nu, što, Maris, trudna? (puspieci, sestdienas rīts, puisis slapjā bezroku maikā, šortos, ar mugursonu un nevis dzer ūdeni, bet lej sev uz galvas – ko gan par šo varētu padomāt?) Atbildu – jestj takoje, un neiedziļinoties detaļās dodos iekšā mājā, kur noģērbies, noskaloju seju, sadabonu ledusskapī alu, atsēžos krēslā un sajūtu tādu kā pieskārienu. Par to, ka viss ir tik labi, lai gan nekas nav ne labi, nekā, bet iekšā bangojošās emocijas, ar kurām šis viss sākās, ir izklīdušas kā rīta migla virs Salacas pēc saullēkta augusta vidū.

tviits2

Paldies!

Pārpublicēts no http://pastaigas.lv/