Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Paris Eco Trail 2018

Es braukšu uz Parīzi! Vārdi, kas daudzos izraisītu sajūsmu, bet manī atstāj dalītas jūtas. Esmu jau reiz tur bijis un man tur nepatika. Jā, toreiz es vēl neskrēju, es dzīvoju nepareizajā rajonā un acīmredzot darīju nepareizās lietas, bet man nepatika. Tad kāda velna pēc es tur braucu vēlreiz? Pats īsti nesaprotu, kā esmu ļāvis pašam sevi pierunāt, jo arī trase, kas būtu jāskrien Parīzē, nav man īsti piemērota. Tā nav tik gara kā man patiktu un tā noteikti nav tik kalnaina kā man patiktu. Un tomēr es braucu! Tas ir viena no manu atbalstītāju – Isostar pasākums, un man gribas ar lepnumu viņus pārstāvēt, tā ir iespēja aizbēgt no Latvijas ziemas un nokļūt Rietumeiropas pavasarī, un galu galā tā ir iespēja finišēt Eifeļa tornī, iespēja, kas manī izraisa sajūsmu.

Pēc neveiksmīgā starta TransGranCanaria, Parīzes Eco Trail man kļūst par nedaudz nozīmīgāku pasākumu. Gribas parādīt, ka TGC bija nejaušība un ziemā ieguldītais darbs nav bijis velts. Jau Kanārijās jutu, ka esmu pietiekami ātrs un spēcīgs, un zinu, ka Parīzē tas viss palīdzēs.

Briselē

Briselē

Uz Parīzi braucu viens. Vispirms pa ceļam apskatu Briseli, kur līdz šim nav sanācis būt, bet pašā Parīzē vienīgā ekskursija ir paredzēta uz expo. Šajā reizē ne Luvra, ne Elizejas lauki, ne Triumfa arka mani neinteresē. Visu to esmu jau redzējis dzīvajā un vairākkārt atkārtojis zināšanas, skatoties Tour de France noslēdzošo posmu. Līdz expo nonāku skrienot un izbaudot Parīzes pavasari. Ir plus desmit grādi, smuki spīd saulīte un skriešana t-kreklā un šortos ir ļoti komfortabla. Pats expo ir iespaidīgs. Skrējiens ir nobāzts mazā stūrītī, bet lielajā paviljonā var smelties idejas aktīviem ceļojumiem uz dažādām pasaules vietām. Tā štelle man patīk un pie dažām jaunām idejām tieku. Expo lieluma dēļ sanāk nedaudz garāka ekskursija kā esmu plānojis, bet, neskatoties uz to, vēlā pēcpusdienā jau esmu atpakaļ savā klusajā Parīzes piepilsētas dzīvoklī un kārtīgi atpūšos pirms gaidāmā starta.

Expo pie Isostar

Expo pie Isostar

Starts ir 12:15 pēc vietējā laika, bet, lai tiktu uz startu, ir jādodas kārtīgā ekskursijā. Vispirms ar kājām uz metro, tad ar diviem metro līdz vilciena stacijai un pēc tam ar organizatoru apmaksātu vilcienu līdz starta miestam. Ar to vēl viss nav galā, jo pēc vilciena seko organizatoru autobuss, kurš pieved gandrīz pie paša starta. Nepaiet ne 2.5 stundas un esmu galā. Ja metro vēl viss ir mierīgi, tad vilciena stacijā vēderā sākās pamatīgi taureņi. Visapkārt ir skrējēji, un tuvumā manāmi arī galvenie konkurenti. Nepatīk, ka tik agri jau sāku par to visu stresot, bet citu veidu kā nokļūt startā man nav.

Sinoptiķi šajā dienā ir solījuši nedaudz sliktāku laiku kā iepriekšējās dienās. Pēc prognozēm ir paredzēts, ka rīta pusē līs lietus, un tas arī notiek, bet pēcpusdienā ir paredzēts, ka temperatūra pakāpsies līdz astoņiem grādiem un arī nokrišņi mitēsies. Šis info mani apmierina, un es esmu izvēlējies startēt šortos, t-kreklā un papildus siltumam esmu uzvilcis arī ikriņus un rociņas. Viesnīcā ilgi domāju, vai gribu visu distanci nest somā savu Inov8 kurtku, bet beigās izdomāju, ka neko viņa nesver un drošībai paņemšu. Vienīgā izmaiņa, ko veicu pa ceļam vilcienā, ir apavi. Sākotnēji esmu plānojis skriet ar Inov8 Rocklite apaviem, bet pa ceļam nomainu tos uz Inov8 X-Talon, jo ir aizdomas, ka vietām varētu būt dubļains un manis sākotnēji plānotie zemes ceļi, lielās takas un bruģa ceļi varētu nebūt pārāk labā stāvoklī un tad labāk būtu piemēroti tieši Taloni.

Izkāpis no autobusa, uzreiz nonāku čurāšanas čempionātā. Franču vīri kā Napoleona karavīri ir sastājušies skaistā ierindā, sagatavojuši savus ieročus un veic piešaudi. Es tik izmisis neesmu un plānoju paciesties līdz kārtīgai tualetei. Līdz startam ir stunda, es tieku galā ar tualeti un sildos kādā no organizatoru teltīm. Visu laiku ar sevi diskutēju par skriešanu kurtkā. No vienas puses ir auksti, bet zinu, ka skrienot ātri iesilšu un tad kurtka būs jāvelk nost. Tikai pēc tam, kad esmu nodevis savas mantas uz finišu un sāku iesildīšanos, saprotu, ka startēšu kurtkā, jo divu kilometru laikā tā arī neesmu iesilis.

Startēju no pirmajām rindām. Visi galvenie favorīti ir man apkārt, un tādā veidā es visu varu viegli kontrolēt. Mērķis ir taisnajos etapos skriet uz 3:50min/km un censties nesekot baram, ja tas skrien pārāk ātri. Par laimi, pārējiem līderiem ir līdzīgas domas un pirmajos kilometros mēs skrienam uz 3:50. Sākumā turos ap desmito pozīciju, bet, nokļūstot vieglākā etapā, lēnām visus apdzenu un kādu laiku skrienu visiem pa priekšu. Tālu neatraujos, un tas arī nav mērķis, tā vietā turu komfortablu tempu un visu kontrolēju. Kurtku, lai arī uz mirkli tiešām paliek karsti, pagaidām atstāju mugurā.

Visiem pa priekšu

Visiem pa priekšu

Man par pārsteigumu pēc mirkļa mani sāk apdzīt. Pēkšņi neesmu vairs pirmais, bet tā vietā esmu nokritis līdz 11. vietai. Skatoties pulkstenī, es neesmu palicis lēnāks, bet tieši otrādi, jo kilometru laiki jau ir stipri tuvāk 3:40min/km. Paskatos atpakaļ, un tur neviena nav, tātad vienpadsmitā vieta ir tas, ar ko man tuvākajā laikā būs jāsamierinās, jo ātrāk skriet es netaisos.

Pāris kilometrus noturos grupas aizmugurē un brīžiem pat iepalieku, bet tad sākas vairāku pagriezienu sērija, nelielas kāpnītes un daži kāpumi, un es pēkšņi atkal visiem esmu priekšā. Pulkstenis nopīkst desmito kilometru, 38:30. Es jūtos labi, bet, spriežot pēc tā, kā man apkārt daži elso, optimistu mūsu grupā netrūkst, un ir tikai laika jautājums, kad viņi lūzīs.

Kādu laiku paskrējis visiem pa priekšu, atkal tieku masveidā apdzīts, tikai, ja iepriekš šādā veidā nokritu līdz 11. vietai, tad tagad grupa jau ir samazinājusies, un zemākā vieta, uz kuru nokrist, ir astotā. Kilometru laiki vairs nav tik vienmērīgi, jo parādās arvien vairāk pauguru un takas paliek šaurākas un nedaudz dubļainākas. Neviens tā īsti negrib saslapināt kājas, līdz ar to notiek peļķu un dubļaināko vietu apskriešana, bet labi skrienamajos etapos ātrumi joprojām ir iespaidīgi un deviņpadsmitajā kilometrā veicu savu dienas ātrāko kilometru 3:36min/km.

Ar to gan ir par maz, lai noturētos līderu grupā. Trīs priekšā skrienošie no mums pārējiem nedaudz sāk attālināties. Zinu, ka grupiņā ir divi no galvenajiem favorītiem –– francūži Vincent Viet un Emmanuel Meyssat, bet trešais – francūzis Thomas Cardin šajā grupā mani nedaudz pārsteidz. Par atrāvienu īpaši nepārdzīvoju, ar mani joprojām ir iepriekšējā gada uzvarētājs Emmanuel Gault un galvenais sacensību favorīts, norvēģis Didrik Hermansen, un to uzskatu par labu kompāniju.

Pirmais pusmaratons tiek pieveikts 1:22:30, un, lai arī zinu, ka tālāk tik raiti neies, tas ir labs pamats labam finiša laikam. Ap 22. kilometru ir arī pirmais kontrolpunkts. Šeit līderu grupu jau esmu atlaidis 43 sekunžu attālumā, bet otru trijnieku esmu atlaidis 10 sekunžu attālumā, un pats kontrolpunktā ierodos 7. vietā. Astotā vieta ir uzreiz man aiz muguras, bet tālāk perimetrs izskatās tīrs.

Neesmu paredzējis šeit apstāties un to arī nedaru, tāpēc kontrolpunktu pametu 4. vietā. Rets gadījums, kad kādu apdzenu kontrolpunktā, bet ūdens man ir pietiekami un atbalsta komandas man nav, un tāpēc viss, ko man vajag, ir pie manis. Tālumā redzu pirmo trijnieku, bet man diezgan drīz seko Gault un Hermansen, kuri mani arī noķer. Diezgan drīz nonākam pie pirmā kāpuma, un šeit es nolemju piestāt īsai zaļajai pauzei, kas mani vilinājusi ir jau krietnu laiku. Skaidrs, ka mani biedri uzreiz aizskrien un garām tiek arī vēl viens skrējējs, un es atkal esmu septītais.

Kāpumā esmu žigls un ātri ne tikai atgūstu sesto vietu, bet noķeru arī Gaulta un Hermansena duetu. Ar viņiem arī turpinu skrējienu. Trase sāk palikt arvien dubļaināka un līdz ar to – lēnāka, bet no gaisa smidzina viegls lietutiņš. Aukstie dubļi ir ne visai patīkami, bet pagaidām vēl nav nekas kritisks.

Kādā brīdī pamanu, ka lietus lāses ir palikušas tādas biezākas. Sāk jau likties, ka man rēgojas, jo diez vai pie tik lieliem plusiem varētu snigt sniegs, bet pāris kilometrus vēlāk vairs nav nekādu šaubu. Snieg, turklāt spēcīgi. Te nu Tev bija +8.

Tālumā arvien biežāk redzam trešajā vietā esošo francūzi Thomas Cardin. Mēs viņam konstanti tuvojamies un kādā no kāpumiem esam viņam jau ļoti tuvu, bet tad pēkšņi viņš pazūd. Jokaini, ka viņš pēkšņi ir kļuvis tik ātrs, bet ilgi par viņu domāt nesanāk. Kādā no noskrējieniem neierakstos līkumā un slaidi pa dubļiem nošļūcu pāris metrus. Kritienā neko neesmu sasitis, bet Isostar želejas atlikušajā trasē vairs nav tikai ar ābolu garšu, tagad klāt ir nākusi arī dubļu garša. Kraukšķīgi un uzmundrinoši. Aukstums, kurš manī ir zadzies pēdējo kilometru laikā, nu kļūst apgrūtinošs, un man ir ne tikai slapjas kājas un galva, bet arī cimdi, soma un principā viss pārējais. Nokārtu galvu turpinu, bet savus ceļabiedrus Gault un Hermansen palaižu nedaudz prom.

Aukstums kļūst neizturams. Lai arī atkal esmu noķēris savus ceļabiedrus, laimīgs es neesmu. Sniegs sitas sejā ar tādu spēku, ka brīžiem sāp acis, bet izskrienot kādā klajumā, man pamatīgi sāk salt seja. Nepalīdz arī tas, ka visu laiku ir jākuļas pa 10 cm biezu dubļu kārtu un regulāri ir jāskrien cauri aukstām peļķēm. Tikai ieskrienot biezākos mežos, ir nedaudz labāk un, tuvojoties kontrolpunktam, situācija vairs nav tik kritiska. Man joprojām ir auksti, bet šīs sajūtas vēl ir paciešamas.

Cīņa sniegā

Cīņa sniegā

Otrajā kontrolpunktā ieskrienu daļēji priecīgs. Pulkstenis rāda, ka noskrieti ir 43 kilometri, bet info dēlis rāda 45. Šādu pavērsienu es jau gaidīju, un ir patīkami, ka tas tā arī apstiprinās. Pirmais maratons ir pieveikts 3h 2min, nedaudz lēnāk nekā biju plānojis, bet, ņemot vērā apstākļus, pietiekami labi. Kontrolpunktā atkal nepiestāju un atstāju savus biedrus aiz muguras. Pats domāju, ka tobrīd esmu 4. vietā, bet izrādās, ka tā nav patiesība, jo trīs priekšā esošie ir pāris minūtes pazaudējuši apmaldoties un es uz mirkli esmu nonācis pirmajā pozīcijā.

Pirmajos kilometros pēc kontrolpunkta konkurenti joprojām ir aiz muguras, bet es neielieku pietiekami lielus spēkus, lai to tā arī atstātu. Neticu, ka esmu gatavs 35 kilometru garam izrāvienam un dzīties pakaļ vienmēr ir vieglāk nekā tikt ķertam. Šī iemesla dēļ pāris kilometrus vēlāk atkal esam trijatā. Vairākas reizes maināmies ar pozīcijām, bet lielāko daļu pa priekšu skrienu es. Man tā patīk labāk, jo varu koncentrēties tikai uz savu skriešanu un nav jādomā par to, vai kādu nesamīšu.

Apstākļi paliek arvien sliktāki. Nu jau ir ilgstoši periodi, kad ir jāskrien pa lielām peļķēm, un mūsu temps krītas arvien straujāk un straujāk, un tāpēc nepārsteidz, ka mūsu grupiņu drīz kāds noķer. Izrādās, ka tas ir Emmanuel Meyssat, kurš ir iepriekš apmaldījies un tagad mūs atkal ir noķēris. Viņš izskatās līmeni augstāks, un mani kāju muskuļi ir tik ļoti nosaluši un savilkti, ka es pat neapsveru domu viņam sekot. Norvēģim ir citas domas, un viņš, mirkli apdomājies, sāk dzīties pakaļ francūzim, un drīz viņi abi pazūd aiz līkuma. Palieku divatā ar francūzi Gault. Izskatās, ka mums abiem iet grūti, bet es jau sen esmu gaidījis, kad viņš salūzīs. Viņam ir ļoti interesants elpošanas veids, viņš pamanās ievilkt un izpūst elpu uz katru soli, un tādā veidā izklausās, ka viņš visu laiku elso, bet realitātē tas vienkārši ir viņa stils un francūzis lūzt netaisās.

57. kilometrā esošajā kontrolpunktā ierodos trešais (manuprāt, piektais) un no līderiem atpalieku 2.5 minūtes. No francūža esmu nedaudz atrāvies, bet domāju, ka tas ir kādas zaļās pauzes rezultāts. Ar skaudību skatos kā francūzim tiek dotas sausas drēbes, bet es pats saprotu, ka man ir jādabū kāds gabaliņš siltuma, un šī iemesla dēļ pirmo reizi kontrolpunktā apstājos. Prasu pēc buljona, un tāds arī atrodas. Dāma, kas to grasās pasniegt, ir gana lēnīga, un, ja vien es nebūtu tuvu izmisumam, noteikti tik ilgi negaidītu. Sagaidu, bet, ak vai, buljons ir verdošs. Tā vietā, lai sasildītos, apdedzinu mēli un izniekoju laiku, bet kontrolpunktu pametu kopā ar francūzi.

Ilgi kopā paskriet nesanāk. Manas kājas no aukstuma funkcionē arvien sliktāk, un ārā sāk līst sāpes, par kurām es pēdējo reizi sūdzējos pāris gadus atpakaļ, kad līdzīgā temperatūrā skrēju sezonas pirmajā Stirnu Bukā. Nepatīkamākā no tām ir cirkšņa rajonā, bet pamatīgi savilkti ir arī augšstilbi un dibena muskuļi. Francūzis aizskrien, bet es ar sažmiegtiem zobiem cenšos tikt uz priekšu un samierinos, ka francūzi šodien vairāk neredzēšu.

Ar mokām kustos, un kilometru laiki jau ir ap 5min/km. Dubļi, nemitīgs sniegs, dubļi, aukstums un vēl dubļi. Viss sāp, viss salst, viss ir slikti. Padoties negrasos, bet apzinos, ka uz labu rezultātu arī vairs nevaru cerēt, un sapņoju par noturēšanos labāko sešiniekā. Pāris vietās ir problēmas ar marķējumu, bet man pulkstenī ir karte un, sekojot tai, ātri nonāku uz pareizā ceļa.

Neģīmī tuvojos kontrolpunktam, kas ir 12 kilometrus pirms finiša, un pēkšķi priekšā ieraugu sen neredzētus draugus. Hermansenam tā arī nav izdevies noturēties līdzi Meyssat tempam, un viņu ir noķēris francūzis Gault, bet abi kopā viņi stāv krustojumā un nevar izlemt kurā virzienā skriet. Atkal apvienošanās mani reāli uzmundrina un, lai arī marķējuma šeit nav un mans pulkstenis rāda, ka mēs kustamies nepareizajā virzienā, viss uz mirkli atkal ir labi.

Vairākas reizes mēģinu teikt, ka mēs neskrienam pareizi, bet vietējie, kurus mēs netīšām esam satikuši saka, ka viss ir kārtībā un mēs skrienam pareizi. Viss jau ir labi, tik es brīnos par Gault nespēju orientēties, viņš šo pasākumu skrien vismaz piekto reizi, un nav tā, ka mēs esam kādā randomā mežā. Apkārt ir statujas, skaists, lai arī piesnidzis, parks un civilizācija. Vietējiem izrādās taisnība un drīz nonākam kontrolpunktā, tiesa, ne no pareizās puses. Esam uz to atskrējuši pa taisno, bet, spriežot pēc kartēm, neesam īsti ne ieguvuši, ne zaudējuši.

Kontrolpunktā esmu ieradies trešais (manuprāt, joprojām piektais). Pirmā vieta ir jau gandrīz 12 minūšu attālumā, un tas nepārsteidz, bet mūsu trijnieks ir praktiski blakus. Veicu otro mēģinājumu tikšanai pie buljona, un šoreiz tas norisinās krietni veiksmīgāk. Buljons ir pareizajā karstumā un garšā, un es pat paprasu otru porciju.

Dubļi ir arī kontrolpunktā

Dubļi ir arī kontrolpunktā

Kamēr es mielojos ar buljonu, mani kompanjoni ir prom. Zinu, ka vēl pāris kilometri būs dubļaini, bet pēc tam būs Parīze, un tur jau nu noteikti dubļu nebūs. Tā arī ir, un šī nu reiz ir tā vieta, kur es varētu parādīt savu spēku. Skriet kvalitatīvi arī distances beigās ierasti ir mans viens no spēcīgākajiem ieročiem, bet šoreiz nekas no tā nesanāk. Jau no Parīzes sākuma, 100-200m attālumā sev priekšā redzu norvēģi. Viņš neattālinās, kas nozīmē, ka viņš ir gaužām lēns, bet es arī netuvojos, jo ne tikai nevaru ātri paskriet, bet brīžiem esmu spiests pāriet soļos. Aukstums un dubļi ir mani pilnībā izsmēluši, un grūti ir ne tikai kājām, bet arī visam pārējam.

Cauri Parīzei kuļos zombija stāvoklī, visi mēģinājumi restartēties ir bijuši velti, un norvēģis tuvāk nenāk. Ik pa laikam skatos atpakaļ, bet tur neko nemana un vismaz šajā ziņā jūtos drošībā. Eifeli var redzēt jau pa gabalu, bet zinu, ka tas nav nekāds rādītājs. Kādam no īso distanču lēnākajiem dalībniekiem jautāju, cik ir līdz finišam, un viņš saka, ka divi kilometri. Sirds priekā saraujas, lai arī zinu, ka viņš ir melis un līdz finišam ir četri. Gandrīz jau pie paša Eifeļa mani novirza uz īsāko distanču finišu. Laikam izskatos tik nožēlojami, ka vairāk līdzinos pēdējām vietām 45 km distancē, nekā pirmajām vietām 80 km distancē.

Pie paša Eifeļa pieskrienu galīgi beigts. Apkārt ir daudz cilvēku, kas uzmundrina, bet es vairāk peldu nekā skrienu. Kāpiens augšā ir ellīgs. Lieku kāju aiz kājas un ar abām rokām turos pie margām, jo neesmu drošs, ka bez to palīdzības varu noturēties kājās. Kāpiena laikā dzirdu, kā augšā uzgavilē norvēģim, bet man laiks un telpa ir nosacīti jēdzieni. Nesaprotu ne cik tas ir tālu, ne cik man vēl ir palicis. Izvilcies uz kādas platformas ieraugu laika ņemšanas paklāju. Neticu, ka tas ir finišs un uztveru to kā ļaunu joku. Prasu brīvprātīgajiem, kur man ir jākāpj tālāk, bet viņi saka, ka tas ir viss.

Viss?

Viss?

Ātri tieku nogādāts siltākās telpās un tieku apsēsties. Kādam no brīvprātīgajiem palūdzu, lai izpako manu folija segu un sagādā man tēju. Sēžu, trīcu un spriežu, ka, ja es nesaslimšu pēc šāda pasākuma, tad mani nekas nevar apturēt. Tikai vēlāk no Leldes uzzinu, ka esmu ceturtais un no organizatoriem uzzinu, ka man būs jānāk uz apbalvošanu. Vispirms gan es gribu sausas drēbes un siltu dušu, bet uzzinājis, ka tas viss ir 400 m prom no Eifeļa, sabēdājos un paziņoju, ka viens nekur neiešu un ka man vajag pavadoni. Pie tāda arī tieku un desmit minūtes vēlāk jau esmu siltā dušā, un viss atkal ir labi.

Ballīte Eifelī

Ballīte Eifelī

Seko smirdīgo drēbju atrādīšana Eifeļa apsardzei, lai tiktu atpakaļ teritorijā, nepārspīlējot 2x ātrāks kāpiens augšā Eifelī kā sacensībās un bankets Eifeļa pirmajā stāvā ar šampanieti un delikatesēm. Dzīve atkal ir skaista, un grūtības sāk lēnām aizmirsties. 78 kilometri, 6h 16min 02sek un 4. vieta. Vienmēr var labāk, bet es esmu priecīgs, ka esmu dzīvs. Šis nebija viegli!


Pāris atziņas:

*Neuzticies laika ziņām!

*Ja ir iespēja nosūtīt siltas drēbes uz finišu, dari to ar papildus rezervi. Manā gadījumā, ja man būtu bikses līdzi brīdī, kad es nodevu somu pirms starta, man viņas būtu kājās nevis viesnīcā.

*Pārāk intensīva sacensība, lai iztiktu ar vienu želeju 30 minūtēs, noteikti bija jāiet pēc ritma 20 min/želeja. Sacensību otrajā daļā ilgi pie sevis raudāju par to, ka vienu Isostar želeju atstāju viesnīcā, jo negribējās viņu nest somā. Parīzes daļā būtu palīdzējusi.

*Ļoti piemērots pasākums tiem, kas grib pamēģināt taku ultru, bet no lielajiem kalniem vēl baidās. Normālos laikapstākļos viegla un ātra trase. Var salīdzināt ar vieglu Stirnu Buka posmu, tikai ilgāk.

Ja kārtīgi trenēšos uz skriešanas trenažiera un ēdīšu franču pārtiku, uzstādīšu Parīzes maratonā savu personīgo rekordu (P.S.)

Post scriptum

Lai nerastos spekulācijas, ka es pārtieku tikai no Isostar produkcijas, tad piedāvāju Jums pacietīgie un vērīgie noskrienieši vērtējumam pierādījumu, ka atjaunošanās nolūkā netālu no Parīzes maratona starta un finiša- Elizejas laukos es esmu pieķerts ēdot Lasi Parīziešu gaumē! Starp citu, viens no kritērijiem, ka cilvēks ir bijis Parīzē- dzēris vīnu Elizejas laukos. Manā gadījumā vīnu aizstāju ar skrējējiem noderīgo ūdeni. Cik pa ausu galam noklausījos, arī vīrietis tumši zilajā maikā ir noskrējis Parīzes maratonu (Tas man Gerharda Feiksa romāna “Parīzes lielā auss” iespaidā).

mmm

Ja kārtīgi trenēšos uz skriešanas trenažiera un ēdīšu franču pārtiku, uzstādīšu Parīzes maratonā savu personīgo rekordu (V daļa)

[V] Rezultāts un tālākās vīzijas

Pēc zinātniskās, arī pseidozinātniskās pieejas negatīvs rezultāts arī ir rezultāts. Samērā bieži eksperimenta rezultāts ir negatīvs, līdz ar to hipotēze neapstiprinās. Tā arī šoreiz ir noticis ar manis izvirzīto hipotēzi. Varu virspusēji secināt, ka Parīzes maratonā es nespēju sasniegt savu personisko rekordu, kārtīgi trenējoties uz skriešanas trenažiera un ēdot papildus Isostar produkciju. Taču patiesības labad jāsaka, ka es esmu diezgan daudzšķautnaina būtne, un manu gatavību Parīzes maratonam nosaka ne tikai šie divi minētie faktoru kopumi. Tādēļ, vispirms es varētu izdalīt dažus papildus negatīvus faktorus, kas varēja ietekmēt manis izvirzīto hipotēzi:

  • Parīzes maratons ir pavasara maratons. Daudzi skrējēji Latvijas platuma grādos ne bez pamata uzskata, ka lietderīgāk būtu stādīt personīgo rekordu rudens maratonā, jo pavasara maratons tiek uzskatīts par skriešanas sezonas tādu kā izpētes versiju, lai saprastu, pie kādām skriešanas kvalitātēm būtu vēl jāpiestrādā.
  • Saistībā ar personīgiem dabas jautājumiem sanāca noignorēt lidmašīnas biļetes un doties uz Parīzes maratonu ar automašīnu. Ja kāds ir braucis divās dienās ap 2600 km, zinās, cik negatīvi šāds brauciens atstāj ietekmi uz organisma asinsriti un mentālo labsajūtu, par ko manā gadījumā liecināja fakts, ka papildus 300 km man jāpieskaita papildus turp-atpakaļ braucienam pēc mana atstātā telefona Poznaņas viesnīcā.
  • Klimatiskie apstākļi šogad Parīzes maratonā man likās par saulainu un par siltu. Esmu pat tiktāl apdedzis, ka sāku rakstīt šo gara darbu trijos naktī pēc maratona, jo apdegusī āda negatīvi ietekmē miegu.
  • Salīdzinoši lielāks svars un divu gadu dzīves pieredze ar Valensijas maratonu, kad uzstādīju savu maratona rekordu.

Taču, lai šis rakstiņš neizklausītos pēc tādas gaušanās, vēlētos jūs, izturīgākie lasītāji, apgrūtināt ar dažiem maniem apsvērumiem par manu eksperimentu, jo manis izvirzīto hipotēzi var sadalīt divās daļās:

  • treniņi uz skriešanas trenažiera;
  • Isostar produkcijas iznīcināšana ar mana organisma gremošanas resursiem.

Pēc maniem vairāk kā divdesmit noskrietiem maratoniem es esmu nācis pie atziņas, ka lielos vilcienos ir iespējams sadalīt pašsajūtu maratonā divos lielos izturības blokos, kurus triviāli es nodēvētu kā:

  • iekšējo orgānu darbība;
  • muskuļu un ar to saistīto saišu darbība.

Ar iekšējo orgānu darbību es saprotu savu elpošanu, sirdsdarbību, smadzeņu darbību un gremošanu, bet muskuļu un ar to saistīto saišu darbību es attiecinu uz kāju, gurnu un citu skriešanai nepieciešamo ekstremitāšu darbību. Protams, par muskuļu darbību var uzskatīt arī sirdsdarbību, bet ne manā šajā iedalījumā.

Jāsaka, ka Parīzes maratonā mani pievīla tieši kāju muskuļu un ar to saistīto saišu darbība. Jau pēc pirmajiem Parīzes kalniņiem manas kājas kļuva tik piedzītas un stīvas, ka likās, ka iekšējie mani orgāni saprata, ka tie šajā maratonā var jau sākt relaksēties ar cigāru un labu konjaku šūpuļkrēslā.

Varbūt man vajadzēja nomest vairāk ātrumu Parīzes maratona 6. kilometrā uz pirmā nopietnā kalniņa, taču es vairāk sliecos domāt, ka problēma ir saistīta ar to, ka pie maratona starta līnijas nonācu ar vienu ignorētu pamatprincipu sekmīga rezultāta uzstādīšanā – atpūta ir treniņa sastāvdaļa! Arī atpūtai jābūt pareizai, jo gūtā dzīves pieredze rāda, ka trešā un otrā dienā pirms sacensībām kopumā pavadot pie automašīnas stūres 25 stundas nav nekāda kāju, gurnu un muguras muskulatūras atpūta.

Skatoties uz Parīzes maratonā sasniegto rezultātu, jāsecina, ka esmu kļuvis ārkārtīgi stabils, jo pēdējos trīs maratonos man ir apbrīnojama stabilitāte:

  • Maskavas maratona rezultāts 21.09.2014. – 3.10.35;
  • Malagas maratona rezultāts 07.12.2014. – 3.10.52;
  • Parīzes maratona rezultāts 12.04.2015. – 3.10.43.

untitled

It ka varētu samierināties, taču no otras puses tā ir stagnācija un iegrimšana pašapmierinātībā. Bet kur tad paliek jaunības maksimālisms, kurš man ir aktuāls, jo tuvāko dienu laikā man dzims meitiņa, kurai man būs jārāda sportiskais piemērs. Kā es viņai varēšu paskatīties acīs un pateikt, ka tētis ir vecs un piekusis un nevar apskriet pats savu “es” pirms pāris gadiem?

Bet ja tā objektīvi skatīties uz manām pašsajūtām, jāatzīst, ka ar Isostar produkciju ir viss kārtībā, jo gatavojoties Parīzes maratonam un Parīzes maratona laikā, ne tikai es lietoju Isostar produkciju. Kopā ar mani treniņa procesā un Parīzes maratona laikā Isostar produkciju izmantoja arī Jānis Vanags, kuru es neuzskatu par ātrāku un izturīgāku skrējēju par sevi, taču kādā 24. kilometrā viņš man pateica ardievas un aizskrēja pakaļ savam zem trīs stundu rezultātam. Līdz ar to man ir pamats domāt, kaut uz skriešanas trenažiera ir iespējams uzturēt sportisko formu, bet uzlabot savus rezultātus būs pagrūti. Lai gan skriešanas trenažierim ir funkcija skriešanai kalnā, taču diezgan cilvēcīgi ir to pielietot ar pietāti un neaizrauties ar to. Pie tam diezgan svarīgs skriešanas trenažiera mīnuss ir pa kalnu lejā skriešanas funkcijas trūkums. Man pat nedaudz liekas, ka Parīzes maratona kalniņi uz manām kājām iedarbojās tik graujoši nevis skrienot kalnā, bet gan skrienot pa kalnu uz leju. Turklāt saistībā ar laika apstākļiem lentai var uzstādīt tikai patīkama vēja imitāciju, diemžēl vēl nav izdomāti trenažieri, kuri ražotu UV starojumu un skrējējam nodrošinātu „celtnieka” iedegumu, tādējādi sagatavojot ziemeļu valsts sportistus dažādiem dienvidvalsts dabas pārsteigumiem. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka nekādu iekšējo orgānu un pašsajūtas traucējumu es Parīzes maratonā nejutu, iespējams,  pateicoties tieši Isostar želejām, kuras Parīzes maratonā varēja dabūt pat pāris dzirdināšanas punktos.

untitled2

Bez tam, atšķirībā no 2012.gada un 2013.gada sezonas, kad 42.195 kilometrus noskrēju zem trīs stundām, šogad mēģināju savas kājas trenēt nevis uz barjerām un ar citādiem lēcieniem, bet gan uz svara trenažieriem. Jāatzīst, ka maratona skrējējam tomēr labāk savu pēdu stiprināt ar lēcieniem, nevis  „dzelžiem” sporta zālē.

Tātad kādu mācību es guvu no Parīzes maratona?

Nākošo savu maratonu – Lattelekom Rīgas maratonu – es veltīšu vienam no skaistākajiem mirkļiem manā mūžā, līdz ar to, iespējams, ka jūs redzēsiet mani trasē tikai kā “palīglīdzekli” kādai jaunkundzei, kura pievarēs maratonu saldā miegā savos Chicco trīsriteņu ratiņos un pirmajā Adidas tērpiņā!

untitled3

Taču 15.09.2015. es atgriezīšos Francijā, lai ierādītu vietu viegli iereibušiem francūžiem Medokas maratonā. Līdz ar to apņemos atvadīties no skriešanas trenažiera, bet nenomainīt Isostar produkciju pret kādu sarkanvīnu, jo neplānoju dzeršanas punktos Medokas maratonā veldzēties ar vīnu. Vīnu es atdošu saviem profesionālajiem kolēģiem, kuri plāno man līdz just starplaikos starp saviem dažiem skaidrības brīžiem vīna vietu ekskursijās.

Ja kārtīgi trenēšos uz skriešanas trenažiera un ēdīšu franču pārtiku,  uzstādīšu Parīzes maratonā savu personīgo rekordu (IV daļa)

[IV] Gadžetu izmantošana gatavošanās procesā Parīzes maratonam

Iepriekšējos divos savos rakstos es klāstīju par savu Parīzes maratona gatavošanās plānu, bet, kas gan būtu gatavošanās plāns pats par sevi, ja mēs nevarētu izkontrolēt tā izpildi? Esmu dzirdējis leģendārus stāstus par Latvijas labāko garo distanču skrējēju Jeļenu Prokopčuku, kurai piemīt tāda distances un skriešanas ātruma izjūta, ka viņai nav pat vajadzības sacensībās īpaši kontrolēt savu ātrumu ar jebkādiem  mērlīdzekļiem. Tas, protams, ir stāsts par sava darba profesionāļiem, taču skriet vēlas arī neprofesionāļi jeb brīvā tulkojumā izsakoties-  „mīlētāji”.

Šajā sakarā man prātā nāk atkal viena anekdote:  “Agrāk es biju ārprātīgi sportisks: spēlēju tenisu, futbolu, hokeju, nodarbojos ar brīvo cīņu, kā arī sacentos šahā un kartingā!!! Viss beidzās, kad dēls salauza datoru…”

Šī anekdote būtu gana smieklīga, ja tai cauri nevītos arī tāda diezgan sāpīga mūsu laikmeta stīga – liela daļa cilvēku ir pazuduši savā otrajā virtuālajā pasaulē. No otras puses, vēsture parādījusi, ka katram labumam ir jānes savi upuri, un šīs daļas cilvēku apmaldīšanās virtuālā pasaulē varētu būt kā daļēja nodeva arī par virtuāla skrējēju kluba pastāvēšanu. Vai mūsu virtuālais skrējēju klubs citādi varētu pastāvēt, ja cilvēki nebūtu pārpludināti ar visdažādākajiem gadžetiem?

Par sevi varu teikt, ka diez vai mani skriešanas endorfīni ir tik nozīmīgi, lai lepnā vientulībā es varētu cilpot katru dienu vidēji 15 km. Ārzemēs gan esmu ievērojis, ka, sākot ar jaunu beibi un beidzot ar veco onkuli T-kreklā un vēl no pirmās pensijas nopirktajos šortos, cilvēki mēdz vienkārši izskriet savu rīta rosmi bez GPS signāla sagaidīšanas, laika un distances mērīšanas, skrējiena un komentāru ierakstīšanas e-vidē. Tas ir pieradums, iespējams, iegūts ar mātes pienu, iespējams, citādas audzināšanas un kvalitatīvas dzīves uztveres rezultāts. Viņiem tas ir tikpat loģisks un dabisks process kā no rītiem iztīrīt zobus. Manā gadījumā tā ir zobu tīrīšana un tās rezultātu atrādīšana citiem tādiem pašiem zobu tīrītājiem (lasīt – noskrieniešiem), pieminot zobu pastu, zobu birsti un vietu, kur un kad es aiztiku savu muti. Nesen atradu sociālajos tīklos un manan iepatikās salīdzinošs komikss par mūsdienīgo skriešanu:

Untitled

*Attēls aizgūts no: http://i.imgur.com/6uJQCqX.png

Līdz ar to es varētu teikt, ka dzīvoju savu virtuāli – alternatīvo skriešanas dzīvi, un pēc rupjiem aprēķiniem tam ir veltīts viens mans dzīves mēnesis gadā. Rodas loģisks jautājums, vai es esmu gatavs ziedot laiku tikai un vienīgi skriešanai?

Šajā sakarā man kādreiz bija saruna ar Renāru Rozi, kurš apgalvoja, ka skriešanas process ir ideāls laiks, lai atpūtinātu smadzenes. Man tomēr paliek žēl šis gada mēnesis no manas dzīves, un es uzskatu, ka mans 6-7 stundu miegs būtu pietiekošs laiks smadzeņu atpūtai. Tādēļ šajā sakarā man palīgā nāk pirmais gadžets – Samsung Xcover telefons, kurā es salādēju un skriešanas laikā baudu audiogrāmatas, un pie reizes man ir arī līdzi telefons katram gadījumam, lai arī skriešanas laikā es būtu sazvanāms vai sarakstāms no ārpasaules. Jāatzīmē, kas šis gadžets šajā sakarā ir ļoti noderīgs, jo ir pretsitienu un pretslapjuma aparāts. Ja jūs zinātu, cik daudz gadžetu pirms šī aparāta es esmu noslīcinājis savos sviedros!

Nākamais manis izmantotais XXI gadsimta atklājums, protams, ir sporta pulkstenis. Manu atmiņas cieto disku vēl joprojām aizņem Ziemeļkorejas mākslas filma „Skrienot līdz pašām debesīm”, kurā padomju sistēmu valstīm raksturīgā patosā stāsta par valsts maratonistu komandu un šī filma ir veidota uz reāli esošu gadījumu 1999.gada pasaules čempionātā maratonā. Ne jau šis patoss mani aizkustināja, bet gan fakts, ka uz visu valsti šiem maratonistiem bija viens sporta pulkstenis, kurš kā uzvaras simbols pildīja bez maz vai filmas galveno lomu (līdzīgi kā daba A.Upīša romānā “Zaļā zeme”). Savukārt mans pirmais skriešanas gadžets saistīts ar skolas laikiem, kad fizkultūras stundās ieskaites nācās kārtot kopā ar dinozauriem, un katra fizkultūras stundas skolotāja vienīgais darba rīks saistībā ar skriešanu bija hronometrs (jaunatnei informācijai, ka mēdz būt arī šādas tehnoloģijas, pie tam ar CCCP kvalitātes zīmi):

Untitled1

Par laimi mūsu postkomunisma valstī situācija ar sporta pulksteņiem ir krietni atšķirīga, jo man šobrīd lietošanā ir pat divi sporta pulksteņi –  vecais Garmin 910xt un jaunais Garmin 920xt. Ja Garmin 910xt es pats pirku par sūri pelnīto naudiņu, tad par Garmin 920xt par daļēju piemaksu man uzsauca SIA “BAJTEL.LV”, sakarā ar skriešanas komandas “Adidas & VSK Noskrien” sponsorēšanu. Liels paldies viņiem par šo atbalstu līdztekus Isostar, Adidas un citiem sponsoriem! Varbūt kāds jautās, kāpēc man vajadzīgi divreiz vairāk sporta pulksteņi nekā Ziemeļkorejai netālajā 1999.gadā? Šajā sakarā jāmin loģisks izskaidrojums sakarā ar manu skriešanas krostreniņu, kas man šajā gadījumā ir peldēšana ESPA baseinā. Šo peldēšanu es precīzāk varu nomērīt ar Garmin 910xt, jo tas mēra nestandartā 20 metru baseinu, bet Garmin 920xt  vien nestandartā 15 metru baseinu. Tā kā ESPA Rīga baseins ir ap 18 metru garš, loģiski, ka fiksēt peldēšanas ātrumu uz 20 metriem 18 metrīgajam baseinam ir patīkamāk nekā 15 metriem! Bet patiesības labad jāsaka, ka Garmin 920xt ir revolucionārs solis uz priekšu, salīdzinot ar Garmin 910xt pulksteni, līdz ar ko skrienot draudzība ar 910xt man sāk krasi beigties. Par šīm revolucionārajām izmaiņām es noteikti vēl pastāstīšu, kad tiks izveidota atsevišķa sadaļa skriešanas komandai “Adidas & VSK Noskrien”, kurā komandas dalībnieki stāstīs par savām sajūtām sakarā ar Adidas drēbītēm, Garmin pulksteņiem un Isostar pārtiku.

Turpinot par Parīzes maratona gatavošanās procesā manis izmantotajiem gadžetiem, jāpiemin arī „smagā tehnika”. Tā kā šajā gadā esmu skrējis ārpus trenažieru zāles tikai kādus trīs skrējienus un tos pašus Itālijā, tad vēl viens gadžets, kurš būtu pieminēšanas vērts, ir skriešanas trenažieri. Šajā procesā esmu izmantojis divus skriešanas trenažierus –  ESPA Rīgas sporta zālē tika ekspluatēts modernais Technogym trenažieris, kur ar personālo čipu var vadīt savas skriešanas programmas un ieslēgt sev pretvēju, bet Jelgavas Fitland sporta zālē skrēju pa lentu jau uz nedaudz vienkāršāka trenažiera, bet arī ar TV aplūkošanas iespējām trenažierī. Šobrīd vienīgais, ko gribu šajā rakstā atzīmēt no Garmin 920xt brīnumiem saistībā ar manu gatavošanos maratonam telpās, ir pulksteņa funkcija, kura no rokas kustības rēķina manu ātrumu uz skriešanas trenažiera.

Un pēdējais, bet ne mazāk svarīgākais (zobi tak jātīra katru dienu!) gadžetu komplekts ir dators, internets un noskrien.lv mājas lapa. Vai es būtu tik pat ļoti motivēts divas reizes dienā vilkt botas un izskriet savus skrējienus? Vai skriešanai bez informācijas apmaiņas ar citiem līdzatkarīgajiem būtu tik pat liels gandarījums, kādu šobrīd izjūtu es? Uz šo jautājumu gan nemācēšu atbildēt, jo (lai dzīvo XXI gadsimta atklājumi!) šādā situācijā neesmu nonācis. Tāpēc paldies jums par veltīto laiku maniem blogiem un jūsu līdzjušanu manam Parīzes maratona gatavošanās procesam. Izmantojiet gadžetus, sekojiet līdzi un tiekamies Parīzes maratona finišā!

Ja kārtīgi trenēšos uz skriešanas trenažiera un ēdīšu franču pārtiku, uzstādīšu Parīzes maratona savu personīgo rekordu (III daļa)

[III] Piemērošanās starts Parīzes maratonam

Pagājušā rakstā es aprakstīju savu treniņu programmu Parīzes maratonam. Šajā rakstā es nedaudz vēlētos pieskarties vienai savas Parīzes gatavošanās programmas sastāvdaļai, kas ir piemērošanās starts. Lai saprastu tā būtību, nedaudz būtu jāaiziet nelielā ekskursā par anaerobo slieksni.

Nedaudz sausās teorijas:

No anaerobā sliekšņa līmeņa ir atkarīgs ātrums, ar kādu jūs varēsiet skriet sacensībās. Izvēloties sacensību tempu, jūs pēc būtības izvēlieties tempu, kurš neļauj uzkrāties laktātam (pienskābe – blakus produkts no ogļhidrātu patēriņa). Kad jūs atpūšaties, staigājat vai lēni skrienat, laktāta daudzums asinīs paliek zems un samērā pastāvīgs, tā kā laktāta nokļūšanas temps asinīs ir vienāds ar tempu, kādā laktāts izdalās no asinīm. Kad skriešanas ātrums pārsniedz noteiktu intensitāti, laktāta veidošanās tempi kļūst augstāki nekā laktāta zušanas temps, kā rezultātā laktāta koncentrācija muskuļos un asinīs pieaug. Skriešanas intensitāti,  kurā laktāta neitralizācijas mehānismi netiek līdz laktāta pieaugumam, sauc par anaerobo slieksni. Anaerobais slieksnis ir vissvarīgākais faktors, tas nosaka skrējēja darba spējas distancē, kas ir garāka par 10 km.

Anaerobā sliekšņa paaugstināšanas treniņi dalās tempa skrējienā, anaerobā sliekšņa paaugstināšanas intervālos un piemērošanās startā. Piemērošanās starti tiek veikti ar augstāku intensitāti, nekā tempa treniņi un anaerobā sliekšņa paaugstināšanas intervāli. Piemērošanās starts ir sacensības, kuras ir daļa no vispārējā gatavošanās plāna. Maratona gatavošanās sākuma nedēļās anaerobā sliekšņa paaugstināšanas treniņi tiek veikti kā anaerobā sliekšņa paaugstināšanas intervāli, vidus daļā – kā tempa skrējieni, bet tuvāk beigu daļai – kā piemērošanās starti. Jo tuvāk gatavošanās mērķis, jo vairāk anaerobā sliekšņa paaugstināšanas treniņi imitē maratona apstākļus. Anaerobā sliekšņa paaugstināšanas treniņi bez tam palīdz psiholoģiski sagatavoties maratonam. Parasti piemērošanās starti tiek iezīmēti ar distanci no 8 līdz 15 km.

Pastāv viedoklis, ka apstākļu ziņā piemērošanās startam pēc iespējas jābūt līdzīgam tam mērķa skrējienam, kuram jūs gatavojieties. Līdz pat tam, ka vajadzētu vilkt tās pašas drēbes, ko mērķa skrējienā, un jāizvēlas arī līdzīgi tādi apstākļi kā klimats, trases reljefs, uzturs un citi apstākļi. Ideālā variantā piemērošanās startam būtu jānotiek kādās sacensībās.

Un tagad no teorijas uz praksi.

Apstākļi tā mani tika lutinājuši, ka jau pirms prāva laika noskrieniešu redakcija ieplānoja braucienu uz Brešas maratonu. Es pieteicos Brešas maratonam, vēl nezinot, ka nepilnu mēnesi pēc Brešas maratona mani Isostar uzaicinās skriet Parīzes maratonu. Par laimi Brešas maratona laikā Parīzes maratona gatavošanās programmā man tieši iekrita piemērošanās starts. Līdz ar to, saliekot savas prioritātes, es pārreģistrējos Brešas maratonā uz pusmaratona distanci. Lai gan patiesības labad jāsaka, ka arī šī pusmaratona distance bija nedaudz par garu klasiskajam piemērošanās startam. Tā kā šis bija manas Parīzes maratona gatavošanās programmas pirmais piemērošanās starts, tad es nebiju pārāk apbēdināts par iespējamām novirzēm no klasikas. Jo šajā sakarā man patīk viena mana profesionālā anekdote:

Vīrs aiziet pie advokāta un saka: Mans kaimiņš man ir parādā 500 euro un negrib atdot. Ko lai es daru?
– Vai jums ir kāds pierādījums?
– Nav.
– OK, tad uzrakstiet viņam vēstuli ar prasību atdot 1000 euro, kurus viņš jums ir parādā.
– Bet viņš man ir parādā tikai 500.
– Nu jā, tas ir tas, ko viņš uzrakstīs atbildē, un tad mums būs pierādījums.

Tajā pašā laikā es ceru, ka līdzīgi kā Brešā 15.03.2015., klimats arī 12.04.2015. Parīzē būs maratonam ideāls – ap 14-16 grādiem pēc Celsija. Lai gan pirms Brešas maratona starta likās, ka uz Itāliju mums līdz atbraucis drebulis. Taču jau iesildoties ar Aināru secinājām, ka jāskrien bezrocīšos.

Untitled1

Loģiski domājot, bija nelielas bažas par trases reljefu, tā kā Breša atrodas kalnainā apvidū, taču beigu beigās taisnība bija Džo, kurš iepriekš šo maratonu bija skrējis, ka reljefs trasei bija salīdzinoši plakans. Atmiņā man palicis tikai viens kalniņš un viens viadukts. Jo vairāk – mans Garmin pulkstenis parādīja, ka starta vieta atrodas par 16 metriem augstāk nekā finiša vieta.

Protams, Parīzes maratona sagatavošanās laikā es nevarēju atļauties tik ļoti nomest skriešanas intensitāti, kā es to darīšu pirms maratona, un tāpat es savu organismu nevēlējos mocīt ar olbaltumvielas diētu nedēļu pirms piemērošanās starta, bet visādi citādi es centos uzvesties līdzīgi, kā plānoju uzvesties pirms Parīzes maratona.

Nu tad kādi mani secinājumi par pirmo piemērošanās startu Brešas pusmaratonā:

  • hipotēzi par treniņiem tikai uz skriešanas trenažiera būs nedaudz jāpakropļo, jo piemērošanās starts uz skriešanas trenažiera, manuprāt, būtu psiholoģiski graujošs, jo uz „lentas” skriet ar ātrumu 4 min/km ir daudz grūtāk nekā brīvā dabā. Šo salīdzinājumu pat nekompensē kāda laba audiogrāmata, filma vai jaunākie mūzikas klipi;
  • gatavojoties maratonam uz skriešanas trenažiera, ir jārēķinās, ka kalniņi var sagādāt īpašus pārdzīvojumus. Skriešanas trenažiera augstuma procenti pilnībā neimitē mainīgo reljefu, kā arī asfalta un bruģa bedres;
  • uz ūdens bāzes vārītas auzu pārslas ir labākās pirmsmaratona brokastis (nejaukt ar garšas īpašībām), neskatoties uz to, ka cukura vietā tiek izmantots Aināra piedāvātais kakaocukurs no kapučīno ķīmijas piedevām;
  • gremdēdamies atmiņās par pēdējo savu 3 stundu maratonu Cīrihē, pirms piemērošanās skrējiena izdzēru Isostar Energy shot dzērienu, kurš mani vismaz piemērošanās starta laikā nepievīla;
  • tā kā aizmirsu iegādāties pirms brauciena uz piemērošanās startu želejas, tad tās aizvietoju ar marmelādi Isostar High Energy Fruit Boost. Taču skrienot ar ātrumu 4 min/km, marmelādes apēšana prasa lielāku “akrobātiku” nekā gēli, tādēļ Parīzes maratonā plānoju izmantot distances sākumā Isostar Energy Booster Antioxidante želejas, bet uz distances beigām Isostar Long Distance+BCAA želejas (satur kofeīnu). Manuprāt, 20 g želejas katru pusstundu ir ideāls salikums. 35 g želeju lietošana, manuprāt, ir izšķērdība un lieka svara vazāšana sev līdz, jo tāpat tik daudz želejas organisms nespēs uzsūkt vienā reizē;
  • iepriekšējā dienā pirms piemērošanās skrējiena svētā vietā ierādīta ir “pasta party”, taču tas nebija vienīgais ēdiens, ko es lietoju pirms piemērošanās skrējiena iepriekšējās dienās. Manuprāt, labs risinājums, lai piepildītu aknas ar glikogēnu- ēst Isostar Long Energy batoniņu, kurš sastāv no graudu pārslām un žāvētiem augļiem;
  • tā kā es uz piemērošanās startu lidoju “pa vieglo”, tad neņēmu līdz dažādus skriešanas dzērienu pulverus, bet arī šajos gadījumos Isostar ir padomājis par skrējējiem, jo, lai atjaunotos, nezinu labāku našķi kā Isostar High protein recovery bar ar zemeņu garšu. Starp citu, no iekošanās šajā batoniņā no Brešas maratona redaktoru komandas atteicās tikai Signis. Tvēru to kā loģisku darbību, jo tādiem ātrumiem, kad laktāta rašanās nepārsniedz laktāta neitralizāciju, atjaunošanās uzturs nav nepieciešams;
  • Brešas pusmaratonu noskrēju 1:28:12, kas sanāk ar vidējo ātrumu 4:11 min/km. Parīzes maratons man būs jāskrien ar vidējo ātrumu 4:14 min/km. Tā kā neliela ātruma rezervīte man palika. Varbūt kāds iebildīs, ka šādās kategorijās nav korekti runāt, jo maratons ir tieši uz pusi garāks nekā pusmaratons, taču patiesības labad jāsaka, ka 15 km es skrēju ar tempu ap 4 min/km, bet pēc tam nedaudz atslābinājos, lai nebūtu maratona gatavošanās periodā pārāk samocījies.

Ja pirms piemērošanās skrējiena vēl ir pieļaujamas sadzīviskas ārišķības, piemēram, Džuljetas krūšu glaudīšana, tad pirms Parīzes maratona apņemos būt koncentrējies tikai uz maratonu un neuzmeklēt Žannu d’Arku!

Untitled2

Apkopojot secinājumus, varu teikt, ka gadījumā, ja arī sportiskā ziņā pilnībā man Brešas pusmaratons neatbilda piemērošanās startam, tad šīs nepilnības man ar lielu uzviju atsvēra noskrienieši, ar kuriem man bija palaimējies dzīvot kopā Itālijas braucienā. Tādēļ izmantoju iespēju un vēl vienu reizi saku viņiem paldies par ideālu kompāniju.

Ja kārtīgi trenēšos uz skriešanas trenažiera un ēdīšu franču pārtiku, uzstādīšu Parīzes maratonā savu personīgo rekordu (II daļa)

[II] Mans Parīzes maratona gatavošanās plāns

Pagājušā savā rakstā informēju par reģistrēšanos Parīzes maratonam, tomēr reģistrēšanās maratonam nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, lai uzstādītu savu maratona personīgo rekordu. Taču vai reģistrēšanās maratonam ir galvenais līdzeklis? Nebūt ne, jo maratonā uzstādīt personisko rekordu var tikai izlejot litriem sviedru. Tajā pašā laikā arī sviedru litru izliešanas process nedrīkstētu būt nekontrolēts un neplānots. Palasot pieredzes bagātāku skrietatkarīgo rakstus par pārtrenēšanās riskiem, nonācu pie secinājuma, ka arī man vajadzētu izvēlēties sev piemērotāko treniņu plānu. Pretējā gadījumā nav tālu līdz kaut kur nejauši lasītai filozofu aprindās izplatītai anekdotei:
Maskava. Ziema. Sals. Puisēns ar draugiem spēlē bumbu. Pēkšņi plīstoša stikla skaņa. Pagalmā izskrien sētnieks. Bargs, spēcīgs un dusmīgs krievu sētnieks ausainē ar slotu skrien pakaļ puisēnam. Puisēns bēg un domā: “Kā man tas viss ir apnicis! Kā man ir apnicis šis futbols, šie draugi, šis pagalms, cik labi būtu tagad sēdēt mājās un lasīt kādu sava iecienītākā rakstnieka Ernesta Hemingveja grāmatiņu un domāt par dzīves jēgu.

”
Kuba. Havana. Ernests Hemingvejs sēž pie rakstāmgalda, malkodams stipro kubiešu rumu, ievilkdams dūmu no resna kubiešu cigāra, un beidz darbu pie kārtējā romāna par dzīves jēgu. “Kā man tas viss ir apnicis!” viņš domā. “Kā man ir apnikusi šī Kuba, šīs pludmales, šis karstums un šie kubieši! Cik labi tagad būtu Parīzē pie mana lieliskā drauga Andrē Moruā divu brīnišķīgu kurtizāņu sabiedrībā iedzert rīta aperitīvu un gremdēties nesteidzīgā sarunā par dzīves jēgu.”


Parīze. Andrē Moruā malko rīta aperitīvu, bužinot brīnišķīgas kurtizānes matus, un domā: “Kā man tas viss ir apnicis: šī Parīze, šie nelaipnie franči, šie marokāņi, šīs dumjās kurtizānes, šis Eifeļa tornis, no kura spļauj uz galvas! Kāpēc es tagad nevarētu būt Maskavā, kur vismaz ir īsta ziema un kārtīgs sals un kur es varētu kārtīgi iedzert šņabi ar savu lielisko draugu Andreju Platonovu un gremdēties nesteidzīgā sarunā par dzīves jēgu?”


Maskava. Ziema. Sals. Andrejs Platonovs ausainē ar slotu rokās dzenas pakaļ puisēnam un domā: “Noķeršu, bļin, nositīšu nafig”

Starp citu, varbūt kāds jautās, kāpēc es atcerējos tieši šo anekdoti, lai izteiktu cilvēka sajūtas par kaut ko tālu, nezināmu… Jāatzīstas, ka ne jau tādēļ, ka šajā anekdotē ir pieminēta Parīze vai skriešana, bet gan tādēļ, ka es zināmā mērā Andreja Platonova dēļ izlaidu svētdienas treniņu, kurš man bija ieplānots, bet man, redziet, bija jau pirms kāda laika nopirktas teātra biļetes uz Andreja Platonova sarakstīto smalko, lirisko, akvareļu maigo stāstu “Fro”. Ja līdz galam godīgi, tad īstenībā es svētdien biju no skriešanas tiktāl noguris, ka zemapziņā nokārtoju sev brīvdienu no skriešanas, jo jau pārģērbjoties ESPA Rīga garderobē skriešanai, konstatēju, ka esmu aizmirsis mājās kedas.

Pēc dažu vārdu nodeklamēšanos, kuri noteikti ir sulīgāki nekā anekdotes nobeigums, konstatēju, ka katram mākonītim ir sudraba maliņa. Tā kā sestdien biju skrējis 31 km garo skrējienu, tad izdomāju svētdienas rītu veltīt peldēšanai, nevis baskāju skriešanai. Galu galā Isostar Hydrate&perform dzēriens bija jau sagatavots, tādēļ būtu muļķīgi to izliet bez paplucināšanās baseinā. Liels bija mans pārsteigums, ka bez īpašām pūlēm varēju nopeldēt kilometru, lai gan vēl kādu pusgadu atpakaļ, piedaloties Ozolnieku ciema nozīmes triatlonā, gandrīz noslīku, peldot 100 metrus.

Iespējams, ka puisēna, Hemingveja un Moruā nostaļģijas bija nedaudz pielipušas arī man, taču īstais iemesls iespējams meklējams faktā, ka 31 km distance ir diezgan nogurdinoša, un es biju sevi pārvērtējis, ka varēšu to noskriet bez sekām nelietojot Isostar energy booster želejas, kuras parasti lietoju tikai maču laikā. Tā nu es secināju, ka vairs neielaidīšos tādā sevis spīdzināšanā, skrienot 25+ km bez želejām uz bada robežas, lai neatsistu arī tādās distancēs skrietprieku. Starp citu, dzirdēju baumas, ka Isostar energy booster želejas drīz būšot ar mentola garšu, kas man noteikti varētu interesēt, jo mentola garša parasti noņem pie reizes to šķebinošo dūšu, kura reizēm ir ciešs pavadonis garajās skriešanas distancēs.

Runājot jau par treniņa plānu, ņemot vērā, ka neesmu profesionāls sportists un bez skriešanas man ir arī citas intereses un pienākumi, esmu izvēlējies diezgan demokrātisku treniņu plānu. Šādu skriešanas plānu es atradu Pete Pfitzinger un Scott Douglas grāmatā “Road Racing for serious runners”.

road_raccing

Manuprāt, šajā grāmatā ir samērā vienkāršiem vārdiem izskaidrota dažādu treniņu būtība un nepieciešamība, kā arī treniņu plānošanas pamatprincipi distancēm no 5 km līdz pat maratonam. Bez tam, maratonam tiek piedāvāti 3 dažādu pakāpju treniņa plāni ar pamatnostādnēm, kuras vari pats plānot, ņemot vērā savu aizņemtības pakāpi katrā konkrētajā dienā. Noteikts ikdienas treniņa plāna uzstādījums ir dots tikai pēdējām trīs nedēļām pirms maratona, kad katras dienas treniņš tiešām varētu atsaukties uz skrējēja labsajūtu maratona laikā. Pēc būtības treniņu plāns ir samērā vienkāršs. Katru nedēļu ir jāizskrien viens garais treniņš (no 23 līdz 33 km), viens otrais garais treniņš (no 15 līdz 21 km) un tad jau pa nedēļām tiek miksēti bāzes ātruma sprintiņi, vai skābekļa maksimālā patēriņa treniņi (piem. 5×800 metri 10 km sacensību režīmā), vai anaerobā sliekšņa pacelšanas treniņi (garie intervāli un tempa skrējieni).

Esmu dzirdējis no skriešanas treneriem, ka optimāls treniņš maratonam ir tā dienas daļā, kad notiks maratons, kuram skrējējs cenšas sagatavoties. No sava organisma esmu novērojis, ka gadījumā, ja no rīta organismam lieku strādāt lielās slodzēs, tad diena priekš citiem darbiem ir zaudēta. Tā kā man kaut kā nauda ir jāpelna, šobrīd variantu „ja darbs traucē skriešanai, jāmaina darbs” īsti nevaru atļauties. Līdz ar to, dažas dienas nedēļā es taisu divus treniņus dienā. No rīta noskrienu rīta rosmi ap 7.5 km, bet vakarā pēc darba ap plkst. 18.00 taisu jau salīdzinoši smagos fiziskos treniņus – nedaudz pastrādāju uz spēka trenažieriem un paskrienu vai nu bāzes ātruma sprintiņus, vai skābekļa maksimālā patēriņa treniņus, vai arī anaerobā sliekšņa pacelšanas treniņus. Sākumā es nevarēju ar šo plānu saskaņot savus ēšanas paradumus, jo plkst. 18.00 mans organisms pieprasīja pa dienu godam nopelnītās vakariņas, kā rezultātā par treniņiem īpaši domāt negribējās (kur nu vēl sportot?!). Savukārt, darbā uzēstie cepumi divas stundas pirms treniņa man īpašu uzticību kvalitatīvam ēdienam neradīja. Galu galā es šo problēmu atrisināju ar veco labo franču batoniņu – Isostar high energy sport bar. Pēc šī 40-gramīgā batoniņa apēšanas ap plkst. 16.00, es jūtu, ka varu izturēt vakara pasmago fizisko treniņu ap plkst. 18.00 un man nav kārtējo paģiru par lieki uzņemtajām kalorijām un palmu eļļām no cepumiņu graušanas.

Grāmatas iespaidā, kā jau nedaudz ieskicēju šā raksta vidusdaļā, samērā aktīvi piekopju pēc skriešanas treniņa peldēšanu un patiešām jūtu, ka peldēšana kopā ar Isostar reload after sport olbaltumvielu dzērienu ideāli atjauno manus skriešanas instrumentus – kājas. Šajā grāmatā peldēšana tiek uzskatīta kā viens no Kross-treniņa veidiem. Kross-treniņa uzdevums ir uzturēt sirds asinsvadu sistēmas funkcionalitāti, tajā pašā laikā izslēdzot slodzi uz kājām. Pie tam, faktiski peldot katru dienu pa kādam puskilometram, es sāku jau apsvērt tādu ķecerīgu domu, ka pēc mērķa sasniegšanas Parīzes maratonā izvirzīt nākamo mērķi – nostartēt Latvijā kādā daudz maz nopietnā triatlona distancē. Bet tas jau būs kāda cita, nākošā stāsta cienīgs notikums.

P.S. Saprotu, ka tagad savā dārzā varēšu ķert akmeņus un pat ķieģeļus, ka šis ir reklāmas raksts par godu kādam produktam. Bet kā jau minēju iepriekš, mans blogs ir par to kā es trenējos un ko es ēdu. Pārējais ir jūsu ziņā…

Mūsu dzīve caur un caur ir caurvīta no reklāmām un mēs esam šo reklāmu sastāvdaļa. Šajā sakarā man uz mēles ir vēl viena anekdote:
Vienai sievietei bija trīs meitas. Kad vecākā no viņām apprecējās un devās prom uz dzīvi pie vīra, māte palūdza, lai meita atsūta vēstuli par savu intīmo dzīvi. Pēc divām nedēļām atnāk vēstule, kurā rakstīts tikai viens vārds: “Nescafe”. Mamma sākumā neko nesaprata, bet pēc tam netīšām avīzē ieraudzīja “Nescafe” reklāmu: “Bauda līdz pēdējai pilei.” Un ļoti nopriecājās par meitu.

Pēc tam apprecējās vidējā meita, kurai mamma palūdza tieši to pašu. Pēc nedēļas atnāk vēstule no meitas: “Benson & Hedges”. Mamma sāka visās avīzēs meklēt minēto cigarešu reklāmu. Drīz viņa atrada tekstu: “Extra Long, King Size,” un atkal priecājās par meitas veiksmi.

Un beidzot pienāca kārta apprecēties arī jaunākajai meitai. Tikai pēc pāris mēnešiem māte saņēma vēstuli: “British Airways”. Māte atrada avīzi ar aviokompānijas reklāmu un, izlasot tekstu, zaudēja samaņu: “Trīs reizes dienā, septiņas dienas nedēļa, visos virzienos!”