Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mēneša skrējēja. Skai-tlot-ajs

Liiva_Titul

Jaudīgi, jaudīgi, jaudīgi! Trīsreiz startēt ultramaratonā, trīsreiz uzvarēt tajā, un ar katru reizi arvien uzlabot savu iepriekšējo sniegumu, kas arīdzan ir trases rekords. Vai nojaušat, par ko ir runa? Augusts nu jau ceturto gadu ir Baltijas baso pēdu ultramaratona mēnesis (pirmajā pastāvēšanas gadā pasākums notika septembrī), un jau trešo gadu tā garākajā distancē triumfē Līva Medne. Basām kājām, 53 kilometri… Un tas nav viss – lai arī Līva nav bieža klasisko skriešanas sacensību dalībniece, dažādas piedzīvojumu sacensības un rogainingi ir jau gandrīz viņas ikdiena. Kaut gan izrādās – viņai nepatīk kalniņi. Mēneša skrējēja – basā rekordiste Līva Medne jeb skai-tlot-ajs. 
Lasīt tālāk.

Divas sacensības divās dienās

IMG_0884Ciparu un statistikas mīļotāji var uzreiz pāriet pie šī raksta desmitās un vienpadsmitās rindkopas, pārējie tiklab var lasīt arī visu pēc kārtas.

Pagājušosestdien man bija liels prieks atgriezties Stirnubuka seriāla dzimšanas vietā Milzkalnē, lai šeit jau trešo gadu pēc kārta skrietu pa Āžu kalnu un citām ievērojamām vietām. Šis posms bija palicis atmiņā kā ļoti patīkams, bet tas gan kaut kā bija no prāta izkritis, ka tas ir TIK ĻOTI kalnains. Šoreiz, protams, skrēju tikai zaķa distanci, kā jau visu šo sezonu, un varbūt arī tāpēc likās kalnaināk kā citus gadus – varbūt vienkārši zaķa posmā kalnu koncentrācija uz vienu centimetru ir lielāka..?

Šoreiz negribēju iesaistīties lielā laika patēriņā un, kā citas reizes ierasts, daudz izbaudīt arī pirms un pēcsacensību gaisotni. Devos uz Milzkalni īsi pirms zaķa distances starta, bet atpakaļ – uzreiz pēc sava finiša. Tāpēc nebiju sagādājis arī nekādus līdzbraucējus, lai nebūtu nekādas gaidīšanas finišā, nekādas čīkstēšanas pa ceļam, lai piestājam Statoilā vai CircleK, vai Rāmkalnos, vai mežmalā vai kur citur.. Ātri prom, un ātri atpakaļ, lai var turpināt nodarboties ar Baltijas Baso pēdu ultramaratona organizēšanas lietām, kas pēdējā pirmssacensību nedēļā, protams, sarodas arvien vairāk.

Un varbūt tieši šīs lielās steigas dēļ arī pats skrējiens izvērtās varen raits un veiksmīgs. Kā saka – ātrāk skriesi, vairāk laika paliks ultras organizēšanai! Tik ātram kā Miķelim gan man vēl joprojām nesanāca būt, bet biju viņam jau tuvāk kā iepriekš, un nešaubos, ka drīz vien es viņu atkal panākšu. Dzirdi, Miķeli? Jā, bet, ja pēc šī uzsaukuma izlasīšanas arī Miķelis sasparosies VĒL vairāk un sāks skriet VĒL ātrāk, arī tad nebūšu palicis zaudētājos – PaBaso.lv komandai tas tikai dos VĒL vairāk punktu atlikušajos šīs sezonas posmos. Win-win!

Kaut kā ļoti fiksi šoreiz uztipināju arī kalniņos, ne tik bieži pārejot soļos, kā to nācies darīt citos šī gada posmos. Vienmēr esmu teicis, ka kalni nav priekš manis un ka esmu tīrs asfalta skrējējs, tāpēc šoreiz kalnu pārvarēšana skriešus man pašam pat izraisīja pozitīvu pārsteigumu – nav jau tā, ka es pēdējā laikā būtu sācis trenēties kalnos. Rezultātā pirmo reizi šosezon finišēju starp 20 labākajiem (vispār laikam pareizāk jāteic – ātrākajiem –, varbūt tie arī nav tie labākie pēc dabas, kas to zina), turklāt 20. vieta atpalika no manis gandrīz par minūti.

Tūlīt jau finišs! Ā, jā, šajās sacensībās pirmo reizi izmēģināju Merrell apavus. Bildes autors – Roberts Ivanāns.

Tūlīt jau finišs! Ā, jā, šajās sacensībās pirmo reizi izmēģināju Merrell apavus. Bildes autors – Roberts Ivanāns.

Pēc finiša jutos labi, nebija nekādu problēmu vai sāpju, tāpēc sāku pārdomāt iespēju rīt startēt arī LSC šosejas skrējienu 5. posmā. Šo savas dalības iespējamību divās sacensībās divās secīgās dienās man bija ļauts pārdomāt pavisam mierīgi, kamēr atceļā gaidīju, kamēr ceļu policists aizpildīs dzelteno lapiņu. Rezultātā atcerējos par savām jaunības dienām, kad nereti gadījās šādi startēt divas dienas pēc kārtas, bet reiz arī trīs sacensībās četru dienu laikā. Nekādu konkrētu lēmumu gan nepieņēmu, atstājot izvēles izdarīšanu uz rītu, jo, pirmkārt, rīts esot gudrāks par vakaru, bet otrkārt – un tas ir tikai viens no iemesliem, kāpēc man patīk LSC mači – šīm sacensībām nav nepieciešama nekāda iepriekšēja pieteikšanās – Tu vienkārši ierodies pusstundu pirms starta, samaksā dalības maksu un stājies uz starta līnijas!

No rīta piecēlos tieši tāds pats, kāds aizgāju gulēt – nekas vēl joprojām nesāpēja, nebija nekādu noguruma pazīmju un nekāda attaisnojoša iemesla šodien tomēr nesacensties. Turklāt, kā jau augstāk minēts – es taču tomēr esmu asfalta skrējējs! Aizbraucu uz Uzvaras parku ar velo, lai jau laicīgi sāktu iesildīties īsajam un tādēļ ļoti ātrajam piecu kilometru skrējienam, jā, tam pašam saucamajam good old 5K. Te vēl nekad nebiju skrējis, tāpēc iesildoties (tagad jau nopietni – skrienot –, ne vairs ar velo) kārtīgi izpētīju trasi – 1.5 km garo apli ap parku –, jo bija pamatotas aizdomas, ka te es nevarēšu skriet nevienam līdzi, kā to daru lielākās sacensībās. Spēcīgie skrējēji pārsvarā reģistrējās 30 km skrējienam, un bija skaidrs, ka jānotiek kaut kam neiedomājamam (piemēram, man jāsalauž kāja), lai es šodien neuzvarētu.

Taču ar uzvaru vien es negrasījos apmierināties. Mans galvenais mērķis bija mēģināt pabīdīt latiņu tuvāk maģiskajai 17 minūšu robežai, uzlabojot savu personīgo rekordu. Lai arī no vakardienas it kā nekāds jūtams sagurums nebija manāms, nebiju drošs, vai to nemanīšu arī, skrienot tempā ap 3:30 min/km. Mans šī brīža rekords bija 17:51, kas ir temps 3:34 min/km. Kārtīgi iesildījos, vairāk kā parasti, un biju gatavs startam.

Starts! Aizskrienu, atpakaļ neskatīdamies, cik tālu no manis atpaliek nākamais skrējējs. Tāpat neskatos arī savu tempu pulkstenī. Esmu nolēmis tur ielūkoties tikai katra kilometra beigās, lai redzētu, cik ātri esmu noskrējis kārtējo kilometru, nevis visu laiku nervozēt par tempa uzturēšanu. Tas man arī iepriekš bieži vien nācis tikai par labu.

Pirmais kilometrs nopīkst, skatos – 3:23. Woo-hoo, tāds temps man dotu finiša laiku zem 17 minūtēm, bet, reāli domājot, ir skaidrs, ka tas iznācis tik ātrs, tikai pateicoties starta adrenalīnam. Otrais kilometrs – 3:32. Sāku pie sevis rēķināt, cik sekundes esmu priekšā 3:30 min/km tempam, kas man finišā dotu rezultātu 17:30. Pašlaik tātad apdzenu šo laiku par 5 sekundēm. Trešais kilometrs – atkal 3:32. Vēl divas sekundes zaudētas, tātad esmu pusapaļajam laikam 17:30 priekšā vairs tikai 3 sekundes. Ceturtais kilometrs – 3:31. Nu ļoti stabili man skrienas, ņemot vērā, ka starp šīm kilometru atzīmēm pulkstenī ne reizi neieskatos. Vairs tikai 2 sekundes esmu priekšā savam mērķa laikam, tātad atliek tikai pēdējo kilometru noskriet tāpat kā visus iepriekšējos. Skrienu, cik spēju, līdz šķērsoju finiša līniju pēc 17 minūtēm un.. 31 sekundes kopš starta brīža.. Lai arī piekto kilometru esmu noskrējis pa 3:28, kopumā mans Garmins samērījis šiem pieciem pa virsu vēl 20 metrus (TIKAI 20 metrus – tā ir apbrīnojama precizitāte).

Šoseja prasa atsacīties arī no naģenes. Bildes autors – Kārlis Pakārklis.

Šoseja prasa atsacīties arī no naģenes. Bildes autors – Kārlis Pakārklis.

Vēlāk gan aizdomājos – šie liekie 20 metri taču man prasījuši tikai 2.4 sekundes; pirms piektā kilometra biju mērķa laikam priekšā 2 sekundes un vēl 2 sekundes vinnēju pēdējā kilometrā.. Tātad kopā man būtu bijis jāfinišē ar laiku ap 17:28. Bet nē, izrādās, ka viltība ir tajā, kā Garmins rāda kilometru laikus – viņš tos nevis noapaļo, bet gan rāda tikai veselo sekunžu daļu. Reāli mani kilometru laiki bijuši šādi: 3:23.6, 3:32.5, 3:32.3, 3:31.5 un 3:28.8. Un, kā redzams, šī sekundes daļas aiz komata kopā savākušās liekās 2.7 sekundēs.. Kādiem gan sīkumiem nesanāk pievērst uzmanību, cīnoties par noteiktu robežu pārvarēšanu..

Lai vai kā, esmu savu personīgo rekordu vecajā labajā piecītī labojis par veselām 20 sekundēm, un nu 17 minūšu sasniegšana man pat sāk šķist visai reāla. Jā, tik tiešām vienubrīd bija tā, ka šis mans šīs sezonas mērķis likās tik tāls un nereāls, ka gandrīz vai gribējās tam atmest ar roku. Bet nu tā vairs nav. Ja ne šosezon, tad nākamo, bet 17 minūtes noteikti kritis, lai vai ko Ansis par to domātu!

Raksts pārpublicēts no http://oreman.wordpress.com

Jelgavas pusmaratons 2017

20121448_1953475054867065_969235435068932368_o

Pirms mēneša jeb dienu pēc Jāņiem LSC šosejas skrējienu 3. posmā Mežaparkā uzlaboju savu nedaudz vairāk par gadu veco personīgo rekordu 10 km distancē. Taču prieks par to toreiz nebija nekāds, jo uzlabojums bija tik nožēlojami mazs – tikai 4 sekundes –, un arī to izdevās sasniegt tikai tādēļ, ka Garmins samērīja par veseliem 100 metriem īsāku distanci. Nebija mana skriešanas diena, bet mierināju sevi ar domu, ka esmu pilnībā iekšā treniņu procesā, neesmu ne atpūties, ne speciāli gatavojies šīm sacensībām. Bija skaidrs, ka 10 km varu noskriet krietni ātrāk.

Jūlija mēnesim griežoties uz otru ausi, padzirdēju, ka Jelgavas nakts pusmaratona ietvaros būs iespēja noskriet apaļu 10 km distanci. Es arī tāpat būtu skrējis šo vidējo distanci, jo šosezon seriālā `Skrien Latvija` startēju vidējo distanču kopvērtējumā, taču tas, ka šeit varētu būt iespējams labos laika apstākļos (vakara vēsumā) izskriet tieši 10 kilometrus, rosināja manī pārdomas, ka varbūt jāvelta laiks atpūtai un jāmēģina pieiet šīm sacensībām nopietnāk. Tas tad arī būtu labs pēdējais tests pirms tikai divas nedēļas vēlāk gaidāmajām 5000 metru sacīkstēm stadionā.

Tā arī darīju – krasi samazināju nedēļas kilometrāžu, ļāvu sev atpūsties, iepriekšējā dienā neskrēju vispār. Pienāca sestdiena, un pāris kolēģi brauca uz jūru sauļoties, aicinot mani līdzi. Domāju, vai būtu prātīgi sacensību dienā no rīta pārkarsēties saulē, bet tā kā sauļošanās bija plānota tikai pāris stundu garumā, tad devos uz pludmali. Kas zina, varbūt pat šī papildus laiskošanās pludmalē un pāris peldes bija tas īstais, kas vajadzīgs pašā pēdējā atpūtas fāzē pirms skrējiena.

Starta šaurība

Starta šaurība

Jelgavā starta koridors šoreiz izrādījās ļoti saspiests, jo visas trīs distances startēja vienlaicīgi, turklāt šajā posmā esot uzstādīts jauns dalībnieku skaita rekords visā seriāla vēsturē! Tomēr dabūju ielīst salīdzinoši tuvu starta līnijai – aptuveni 7 sekunžu attālumā no tās – un jau pēc pirmās skriešanas minūtes varēju skriet brīvi. Pirmais kilometrs noskrējās pa 3:46, un tajā brīdi iedomājos, ka iesākts ir labi, būtu labi, ja šādu tempu varētu arī noturēt līdz finišam. Kā vēlāk izrādīsies, pirmais kilometrs man būs sanācis lēnākais no visiem..

Skrējās ļoti viegli, nespiedu sevi skriet ātrāk vai turēt kādu konkrētu tempu, skrēju brīvi, pat neskatoties Garminā (ieskatoties tikai brīžos, kad tas iepīkstējās, lai ziņotu par to, cik ātri noskriets kārtējais kilometrs). Pagāja otrais kilometrs – 3:37 – un trešais – 3:38 –, šie kilometru laiki mani ļoti pārsteidza (pozitīvā ziņā, protams). Man nebija ne jausmas, kur ir jāskrien, jo trasi iepriekš nebiju aplūkojis, tāpēc nebija visu laiku jādomā nekas uz priekšu, varēju vienkārši brīvi skriet. Dažas no ielām bija zināmas no iepriekšējiem gadiem, bet principā trase šogad ir izmainīta. Pirmā apļa beigās atkal skrienam cauri Jelgavas pilij, lai arī Edgars Rūtiņš man pirms starta teica, ka tur šoreiz vairs jāskrien nebūšot. Hmm.. Ceturtais kilometrs noskriets pa 3:40, un tad jau pa zināmo ceļu vairs tikai jānokļūst atpakaļ līdz pasta salai, lai uzsāktu otro apli. Piektais kilometrs izrādīsies visātrākais – 3:33.

Jelgavas pils naktī

Jelgavas pils naktī

Uzsākot otro apli, secinu, ka Garmins pie oficiālās piecu kilometru atzīmes paguvis samērīt jau liekus 150 metrus. Nu nekas, pat ar liekiem 300 metriem finišā šādā tempā tikšu pie jauna personīgā rekorda. Paskrienam garām 5 km atzīmei, un tavu brīnumu – trase tālāk aizlokās pa labi, vedot mūs pāri Lielupes tiltam, nevis starta zonas virzienā! Tātad otrs aplis tomēr būs citāds. Pirms vēl uzskriešanas uz tilta skatos, ka notiek kaut kāds haoss – daži cilvēki no tiem, kam būtu tagad vēl tikai jāgriežas, lai skrietu cauri pilij, pa norobežojošo lenšu apakšu pievienojas man un arī skrien pāri tiltam. Kāds kaut ko jautā, kāds kaut ko skaidro, nevar saprast, kas notiek, bet tie, kas man šeit pievienojas, ir krietni lēnāki par mani. Manī iezogas doma – varbūt es kaut kur esmu aizskrējis nepareizi un nejauši pievienojies pusmaratonistiem viņu lielajā aplī.. Vai bija kāda sazarošanās vieta dažādu distanču skrējējiem? Šādā tumsā varēju to mierīgi arī nepamanīt. Un vispār – kāpēc šeit ar lentām ir norobežoti veseli trīs skriešanas koridori??

Secinot, ka tiešām taču loģiski būtu, ja desmitniekiem būtu jāskrien vienkārši divi piecinieku apļi, nolemju, ka varbūt man tomēr jāgriežas atpakaļ un jāskrien uz starta zonu. Nedaudz piebremzēju, pagaidu pāris aiz manis skrienošos un pajautāju, vai šī ir desmitnieku trase, pa kuru skrienam. Viens no viņiem tikai noplāta rokas – laikam ārzemnieks –, bet otrs pēc mana atkārtota jautājuma atbild, ka viņam šķiet, ka viss pareizi (lai ko tas arī nenozīmētu). Labi, tad atpakaļ negriezīšos, skrienu vien tālāk, atkal paātrinoties un aizbēgot no saviem sarunu biedriem. Sestais kilometrs ar visu šo palēninājumu un runas plūdiem tempu kopumā nekādi nav ietekmējis – 3:39.

Sirds tomēr nav mierīga, gribas atrast kādu, kas arī skriet desmit kilometrus. Noķeru nākamos divus biedrus, no kuriem viens izrādās slavenais Normunds Laucis. Uzjautāju, vai kāds no viņiem neskrien 10 km. Skaidrs, ka Normunds tas nebūs, bet arī otrs atsaka, ka skrienot 21 km. Jautāju, vai viņš nezin, vai šeit jāskrien arī 10 km skrējējiem, viņš saka, ka domā, ka jā. Ak, cik nepārliecinoši atkal.. Nu nekas, skrienu tālāk kādu laiku kopā ar Normundu un pie sevis vien brīnos, kā viņš spēj šādu tempu turēt pusītē. Tad viņš ierunājas, ka pēc diennaktnieka viņš šodien nevarot paskriet.. Nosaku, ka īpatnēji nu gan viņam izpaužas nevarēšana – viņš ir [teju] divreiz vecāks par mani, skrien divreiz garāku distanci, bet mēs skrienam vienā tempā. Tā nu pienāk septītā kilometra beigas – 3:42 –, un es aizskrienu tālāk viens ķert rokā nākamos skrējējus. Trase beidzot tā kā iegriežas atpakaļ uz finiša pusi, rodas cerība, ka varbūt tomēr neatrodos nekādā pusmaratonistu milzu cilpā, taču īstas pārliecības nav. Varat saukt mani par paranojisku, bet man tā jau ir gadījies iepriekš – šīs gada pirmajā Stirnu bukā Ogres Zilajos kalnos, skrienot savu zaķa distanci, nejauši aizskrēju vienā papildus 4 km garā buku distances cilpā..

Astotais kilometrs noskriets pa 3:38, un es vēl joprojām skrienu salīdzinoši mierīgi. Visas sacīkstes laikā tā arī faktiski nevienu brīdi nebija tāda sajūta, ka es skrietu ar maksimālu piepūli un vajadzības gadījumā nevarētu vēl mazliet paātrināties. Devītā kilometra sākumā piedzīvoju savu zvaigžņu brīdi, trasē apdzenot Anitu Kažemāku. Viņa, protams, skrien pusmaratonu, bet nu tas tā.. Redzu, ka tuvojamies Lielupes tiltam, bet vēl joprojām nesaprotu, kā tad īsti spēsim nokļūt finišā.. Droši vien pēc tilta būs jāgriežas pa labi un otrreiz jāskrien cauri pilij, bet tad iznāktu saplūst kopā ar lēnajiem, kas vēl tikai skrien pirmo apli, turklāt izskatās, ka tas līkums ir pārāk garš – līdz finišam vairs nav atlikuši tik daudz kilometri. Varbūt mums jāgriežas lejā zem tilta pirms šī sazarojuma? Bet nē, tur taču bija stāvas trepes un nekādas iespējas normāli noskriet. Varbūt pretī plūsmai, kas pabeidza pirmo apli un ieskrēja otrajā? Tas būtu pavisam traki – sanāktu trajektoriju šķērsošanās! Devītais kilometrs – 3:37.

Nē, nelaidīšu jūs garām!

Nē, nelaidīšu jūs garām!

Pārdesmit metru man priekšā skrien vēl kāds. Ceru, ka viņš arī skrien 10 kilometrus un parādīs man, kur tad īsti jāskrien, jo baidos, ka tumsā tiešām nekādas zīmes es pats varētu arī nepamanīt. Jau skrienam pāri tiltam, jau ir skaidrs, ka teju, teju būs noskrieti jau 10 km, ir steidzami jātiek uz finišu! Un lūk, beidzot redzu zīmi, kas norāda, ka 10 km skrējējiem jāgriežas nost pa kreisi – patiešām pretī plūsmai, kas aiziet otrajā aplī. Un nekāda trajektoriju šķērsošana taču šeit patiešām nesanāk – otrajā aplī skrējēji dodas pa līkuma iekšmalu, bet mēs tiem pretī pa ārējo malu. Biju laikam galvā saputrojis visu kopā ar pērnā gada trajektorijām. Un tikai tagad – pārsimts metru pirms finiša –, kad man beidzot ir skaidrs, ka atrodos pareizā trasē un ir saprotams, kā nokļūt līdz finišam, varu paātrināties finiša spurtam. Garmins rāda, ka jau noskriets desmitais kilometrs (3:36), bet es vēl lavierēju caur lēnākajiem piecu kilometru distances dalībniekiem, lai sasniegtu finišu pēc 37 minūtēm un 22 sekundēm kopš starta šāviena jeb 37 minūtēm un 15 sekundēm kopš starta līnijas šķērsošanas (pēc Garmina datiem, jo oficiālo čipa laiku organizatori nav uzskatījuši par pietiekami interesantu publicēšanai..). Lai vai kā, tas neapšaubāmi man ir jauns rekords šajā distancē, turklāt vecais labots vairāk kā par minūti. Un tomēr – nepamet sajūta, ka šis nav maksimums, uz ko es esmu spējīgs..

Secinājums ir viens – pirms starta izpētīt maršrutu! Tiekamies trasē!

Avots – https://oreman.wordpress.com/2017/07/24/jelgavas-pusmaratons-2017/

Harder, Better, Faster, Stronger

Jau ierasts, ka maijā Rīgā notiek Latvijas lielie skriešanas svētki, kurus droši var dēvēt par skrējēju Dziesmu un Deju svētkiem. Kā ja ierasts, tad Rīgā plānoju skriet uz rezultātu, lai gan vairākkārtīgi tieku aicināts pievienoties arī TT komandai. šogad Rīgas maratons būs arī Latvijas čempionāts un tā ietvaros, Rieksti nolemj rīkot arī savu maratona čempionātu. Sagatavošanās procesu sāku jau decembrī un jāatzīst, ka tād plāns, pa lielam, netika mainīts arī pēc tam kad izlozēju dalību Rīga-Valmiera skrējiensoļojumā. laimētā dalība korekcijas plānā neieviesa, bet pati dalība gan, jo RV skrējiena laikā iedzīvojos vēdera savainojumā, kas lika uz pāris nedēļām pāriet saudzīgā režīmā. Par laimi trakākās aizdomas neapstiprinājās un iztiku bez ķirurģiskas iejaukšanās, bet 100% pie plāna izpildes tā arī neizdevās atgriezties.

Tad jau pienāk paša maratona nedēļa. Kā jau ierasts, tad nedēļā pirms lielajiem startiem ieturu ogļhidrātu diētu. Šoreiz gan jāsaka, ka sanāca netipiski viegli izturēt tās dienas uz olbaltumvielām, jo līdz šim bija pieredzēts, ka visu laiku ir tāda kā bada sajūta, bet šoreiz ne miņas no tās. Skriet gan paliek aizvien grūtāk un gārmins sola, ka labākajā gadījumā maratonu izdosies noskriet 2:45. Tā kā Riekstu čempionātā par uzvaru tiek prognozēta cīņa starp mani un Andri Ronimoisu jeb Džokeru, tad soctīklos nopublicēju nelielu provokāciju un dodos uz Pasta Party, kas šogad notiek jaunatklātajās Adidas Runers telpās. Tikai šīs ballītes laikā pieņēmu lēmumu, ka maratona laikā izmantošu želejas. Publiskais spiediens iedarbojās, jo līdz šim želejas pamēģināju lietot tikai savā neveiksmīgajā RV skrējienā.

Ap astoņiem ballīti beidzam un izklīstam pa mājām. Sakārtoju visu nākamajai dienai, lai nav viss no rīta jākārto, bet tā vietā var nedaudz ilgāk pagulēt. Gulēts tiek ļoti labi un ieturot nelielas brokastis (ierastās 3 medusmaizes), dodos uz Krastmalu. Pa ceļam iegriežos Adidas Runers bāzē, kur satieku Riekstus un atstāju mantas. Tālāk jau vieglā riksī dodamies pie Lielā Kristapa uz bildēšanos.

Kad gan VSK noskrien, gan Rieksti ir tikuši pie komandas kopbildes, ir atlicis laiks vēl iesildīties. Pēc tās, pa ceļam piestājot vēl pēdējo reiz pie tualetes, dodos ieņemt vietu starta koridorī, kur pie ieejas tajā tiek pārmīti pāris asāki vārdi ar iekšālaidēju. Lieki tam laiku netērēju un pa nelielu apkārtceļu ielienu pirmajās rindās. Pēc brīža jau pievienojas Džokers un tad jau sāk arī atskaiti. Hmm, vai gadījumā pirms Latvijas čempionāta nebija jāatskaņo arī vēl valsts himna, bet lai nu paliek.

3.2.1… AIZIET!!!

Plāni:

A+ 2:29

A 2:30

B 2:35

C 2:37

D finišēt

EF Epic Fail

Startā kā jau ierast Jānis Ābols aiztešās visiem pa priekš, Kenijiešus ieskaitot. Ar Džokeru pārrunājam, kur mēs viņu apdzīsim, un abi esam vienisprātis, ka tas notiks jau 1. kilometrā. Tā tas arī notiek. Principā esmu nolēmis būt par pasažieri Dropša vadītā autobusā un skrienu kopā ar viņu. Līdz šim, nekad vēl nebiju tvēris pēc ūdensglāzes jau 2. kilometrā, bet par cik sanāca pēdējo ūdens malku izbaudīt gandrīz stundu atpakaļ, tad jau šeit tveru pēc glāzes, kas gan sanāk neveikli un lielākā daļa ūdens izlīst ārā. Tā ir, ka turot tempu SL distances laikā nedzer un neatstrādā šo kustību. Plānots ir dzert vismaz glāzi ūdens katrā no dzeršanas punktiem, tad būs arī laiks šo kustību atsvaidzināt. Priecē, ka trases malā ir daudz cilvēki, kuri uzmundrina. Uz Vanšu tilta to ir pat ļoti daudz. Skrienot virsū uz tilta sāku arī apjaust, ka esam par ātru sākuši, bet sakožu zobus un no autobusa ārā nekāpju. Pirmie 5km paiet nemanot, tie pieveikti 17:38. Diezgan cienījams rezultāts pat ja skrietu tikai 5km, bet mums vēl 37.2 priekšā.

Jo tālāk skrienam, jo vairāk saprotu, ka skrienam ātrāk nekā plānots, bet labā ziņa ir tā, ka skrienas ļoti viegli. Kad skrienam atpakaļ no Ķīpsalas tālākā gala, saņemam ļoti daudz uzmundrinājumus no tiem, kuri vēl tikai dodas uz to galu. Gaidām arī brīdi, kad mums pievienosies Topiņš, jo visu pavasari skrējēju kuluāros runāja, ka viņš grasoties Rīgā skriet 2:30. Vanšu tilta apgriešanās punktā gan sapratām, ka viņš mums nepievienosies, jo viņš piestrādā par tempa turētāju topošajai Latvijas čempionei maratona – Anitai Kažemākai. Šeit arī mums pievienojās reti riebīgs aizvējā sēdētājs, kurš visu laiku vienam no mums kāpa uz papēžiem. Uz tilta sasniedzam 10km atzīmi 35:03, nav slikti. Esam priekšā grafikam.

Kultūras godasardze, tet enerģijas aleja, Brīvības iela, tuvāk mājam vairs nav iespējams būt. Esmu aizrāvies ar priekšā skrienošo pētīšanu, ka nepamanu, ka trases malā tētis ir atnācis atbalstīt. Džokers gan viņu pamana un pagūstu vēl pacelt īkšķi uz augšu. Tālāk jau pa to pašu Brīvības ielu atgriežamies uz krastmalu. Šeit, Riekstu aizvējā, iesēžas vēl divi pusmaratonisti. Paredzēts, ka pirmo želeju apēdu ūdens punktā starp 15. un 16. kilometru. Tieši dzeršanas punktā arī saņemu negaidītu spērienu pa ikru, un daudz nemaz netrūka, lai tuvāk iepazītos ar Krasta ielas asfaltu. Par laimi kaut kādā veidā izdevās noturēties kājās, bet ikra muskulis gan palika stīvs. 15km pieveikti 52:58, kas nozīmē, ka joprojām esam priekšā grafikam.

 

Brīdī, kad atdalās pusmaratonisti, paliekam divatā. Priekšā vēl ir kāds redzams, bet aiz muguras paliels tukšums, ja neskaita grupiņu, kurā ir maratonistes ar zaķiem. Šogad organizatori saaicinājuši ļoti ātras dāmas.Atpakaļceļš pa Krasteni iet ļoti viegli, jo ir neliels pavējšs mugurā. Ap 20. km sāku just, ka Džokers sāk nedaudz atpalikt, bet man vēl tempu samazināt negribās, tāpēc brīdī, kad ir veikta aptuveni puse no distances, es sāku pamazām no viņa atrauties. Pusmaratons pieveikts 1:14:35, kas teorētiski ir jauns PB šajā distancē. Visu atpakaļceļu domāju par to cik lielas tautas masas piedalās šajā pasākumā, un vēl jau daļu nesanāca nemaz ieraudzīt, jo Akmens tiltam izskrēju cauri tieši brīdī, kad tur atradās 4h TT. Pusmaratonisti dodas uz finišu, bet maratonisti dodas otrajā aplī. Mierinu sevi, ka 2. aplis vismaz ir par ~4km īsāks kā pirmais.

Priekšā redzu skrienam vientuļu Anatoliju Macuku, bet Džokers ir aptuveni 50m aiz manis. Tā arī šie čaļi neļauj man atslābt, jo gaidāms vienmuļais Skanstes posms. 25km pieveikti 1:28:34. Pēc pieveiktiem 25 kilometriem izdzeru savu otro želeju. Temps ir par dažām sekundēm nokrities, bet joprojām priekšā grafikam. Skanstes posmā kā jau ierasts nav nekādu atbalstītāju pūļu, tie būs jāpagaida līdz Vanšu tiltam vai vismaz Valdemāra ielai, bet pozitīvā ziņa ir tā, ka organizatori iz izvietojuši atbalsta punktus tā, ka skrienot no viena tu jau sasniedz nākamo, un tas nedaudz palīdz. Vienā no šādiem punktiem manam sekotājam sekoja frāze “Hmm kāda redzēta seja, laikam kopā tusējām pagajušo piektdien”. Nācās pārbaudīt vai mans tuvākais sekotājs joprojām ir Džokers. Džokers ir vietā, bet tas, ka dāmu līderes tur pat vien ir, nekād prieku nerada. Aizvien vairāk arī diena iesilst un tiešā saulē jau man paliek pa karstu. Bonusā tam visam aizvien vairāk sāk sāpēt ikrs, pa kuru dabūju spērienu. Atmiņā uzreiz ataust pērnais gads, kad abās kājās iemetās krampji. 30km 1:46:59, top skaidrs, ka  A plāna nebūs. Uz Valdemāra ielas vismaz parādās kādi atbalstītāji. Temps ir nokrities līdz ~3:45. Fiziski gan nav grūti, bet sāpošais ikrs rada diskomfortu. Otro reizi skrienot Vantiniekā to mazo pauguru jūt pamatīgi, bet tas, ka uz tilta visu laiku kāds uzmundrina, dzen uz priekšu. Ķīpsalā jau sāku just, ka diena ir krietni vien iesilusi un sāku cepties ārā. Šis, laikam, sanāk visgarākais posms starp dzeršanas punktiem, jo šis bija vienīgais moments, kad es nevarēju sagaidīt h2o papildinājumu organismā. Jāpiebilst, ka šajā punktā ieskrēju kopā ar maratona līderēm un tas ir visai interesants skats, kā nu kurai ir atstrādāta pudeles paņemšana. Skats ir aptuveni tāds, ka tam galdam pāriet pāri tornado. Pats šajā punktā apēdu savu beidzamo želeju un cenšos iesēsties maratonistēm astē, bet īsti tas nesanāk. Sasniedzot 35. km dāmu zaķi, bez jebkādiem brīdinājumiem, vienkārši apstājās, tā, ka bija jāizvairās, lai neuzskrietu virsū. 35km pieveikti 2:05:27. Plāns B ar rezervi. Atgriežoties no Ķīpenes satieku abus Riekstu biksteniekus. Šajā duelī izskatās, ka pārāks būs Dainis, jo gandrīz ir jau noķēris Didzi (Beigās gan Didzis tika pie titula “Ātrākas bikstenieks”). Vanšu tilta apgriešanās punktā apdzenu Macuku. Kaut kur priekšā ir Kristaps Bērziņš, bet apzinos, ka nav manos spēkos viņu noķert. Līdz finišam atliek vairs tikai 5km, kurus cenšos neskriet lēnāk par 3:45. Brīdī kad ir sasniegts Brīvības piemineklis, atceros par Druupija rekordu un rupji rēķinot vel var viņu pārspēt. Kā sacīt āķis lūpā un atkal kāpinu tempu. Pašam liekas, ka skrienu gana ātri, bet garminam ir cits viedoklis. Pēc apgriešanās punkta kājas sūta nepārprotamu protesta signālu par skriešanu tempā, bet lieku viņu protestu izskatīšanu atlikt uz 10 minūtēm. Pie tet enerģijas alejas satieku abus vecākus un abiem iedodu high5. Brīvības piemineklis, Vecrīga! Palikusi tikai Vecrīga, derētu ar savām pustizlajām kājām nepakrist uz bruģa. Aaaa, beidzot ir sasniegta Krastmala un pēdējais pagrieziens. Uzdodu tempu, cik nu vēl ir atlicis, un finiš ir sasniegts. 2:32:51, kas ir jauns PB, bet līdz Riekstu rekordam pietrūkst pusminūte. Pēc mirkļa finišē arī Džokers, kuram arī jauns PB un ir puslīdz sadraudzējies ar maratonu.

Atziņas:

*No visiem maratoniem, kuri ir skrieti uz laiku, šis bija visvieglākais. Jā, bija problēmas ar kājām, it īpaši ar sasisto ikru, bet fiziski bija sajūta, ka var skriet diezgan brīvi.

*Maratona PB labots par 5m43s, bet ja skatās gada griezumā, tad par 10m50s

#

*Maratons sub2:30 nav nekas nesasniedzams un pie noteiktas apstākļu sakritības bija iespējams izskriet to jau arī šoreiz.

* Skriet ir forši

Pateicības:

Visiem tiem, kuri atbalstīja trasē. Jūsu atbalsts ir nenovērtējams. Piefiksēju katru no jums!

Adidas Latvija

Īpašais PALDIES Jānim Vītiņam, lielisks komandas biedrs un teicams atbalstītājs trasē!

Work it harder, make it better

Do it faster, makes us stronger

More than ever hour after

Our work is never over!

 

Liepājas pusmaratons 2017

17622019_1895590113988893_4445608259349512445_oŠīs sezonas sākumā tā daļēji pie sevis apņēmos mēģināt uzrakstīt kaut ko par katrām šīs sezonas sacensībām, jo šos aprakstus pēc tam pašam ir ļoti interesanti pārlasīt, atceroties, kā man kurā reizē gājis. Citādi sanāk tā, ka aizbraucu, noskrienu un aizmirstu. Sacensības saiet vienā lielā putrā, un jēgas nekādas. Taču no pirmajām četrām šīs sezonas sacensībām – seriāla `Noskrien ziemu` četriem posmiem – apraksti tapuši tikai par divām – pirmo un pēdējo. Laikam jau abos vidējos posmos tiešām nekas īpaši daudz stāstāms nebija – ziema, sniegs, ledus un slidināšanās uz vietas. Taču ar Liepājas pusmaratonu sezona beidzot ir sākusies pa īstam! Var teikt, ka nu ir atklāta šīs vasaras skriešanas sacensību sezona.

Liepājas pusmaratons šogad atkal ir iekļauts seriālā `Skrien Latvija`, no kura tas uz dažiem gadiem bija izkritis. Šajā seriālā es šogad atkal skrienu vidējās (10-12 km) distances – gluži tāpat kā pērngad. Un uz Liepāju atkal dodos jau iepriekšējā vakarā, lai šo vakaru pavadītu to skrējēju pulkā, kurus pie sevis izmitina Edgars Porciks, ar kuru mēs šogad jau otro sezonu pēc kārtas cīnāmies par ātrāk noskrieto piecīti, kam šogad par godu pat ir tapis speciāls Edgaru kauss, ko šajā teikumā esmu izmantojis par ieganstu, lai radītu pēc iespējas vairāk salikta pakārtota teikuma daļas. Tā jau mums kļuvusi par tādu kā tradīciju (nevis veidot teikuma daļas, bet pavadīt Liepājas pusmaratona priekšvakaru pie Edgara).

Pārējo raksta daļu lasi manā emuārā.

 

Vai var noskriet Sub18min5K, nevienu kilometru neskrienot ātrāk par 3:37?

14615707_1817272365154002_3804698590337298283_o

Tad kā ir – var vai nevar piecus kilometrus noskriet ātrāk par 18 minūtēm, nevienu no šiem kilometriem nenoskrienot ātrāk par trim minūtēm un 37 sekundēm? Pirms lasiet tālāk, apdomājiet šo jautājumu katrs pie sevis! Atbilde meklējama manā jaunākajā emuāra ierakstā – https://oreman.wordpress.com/2016/10/17/5k-zem-18-min-nevienu-kilometru-neskrienot-atrak-par-337

Enjoy!