Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Neiespējamais skrējiens

Ir reizes, kad skriešanas plānu nedēļas nogalei nav, lai gan labi zini, ka nedēļas nogalē notiek vairākas sacensības, bet kora koncertu dzīve ievieš tajā korekcijas. Tā bija arī valsts svētku laikā līdz brīdim, kad Dace sāka žēloties, ka nav neviena, kas viņu varētu apčubināt Neiespējamā skrējiena laikā. Tā nepilnas stundas laikā ir gan pieteicies transports, kas mani savāks pēc koncerta no Ziemļblāzmas, gan sarunātas naktsmītnes, un pats galvenais – Dacei starpfinišā agrajās rīta stundās būs atbalstītājs.

Valkā vakarā neviens īsti man netic, ka rīt pirms saules lēkta nestāšos uz starta un neskriešu. Nē, nē. Šis simtiņš nav man padomā. Ja vispār skriešu, tad 25km varētu, bet to ar’ – pamodīšos no rīta un izdomāšu. Vakarā tieku pie plāna un instrukcijām. Atdodu Dacei savu pieres lampu un bufu, tad vēl pēdējie rokdarbi Daces jostas somai un var iet gulēt. Ap 4:00 no rīta pirmo reizi nozvana modinātājs – uzmostos, ar vienu aci pārbaudu tikai tik daudz, ka Dace pieceļas. Tas labi, varu gulēt tālāk. Ap 7:00 no rīta modinātājs zvana vēlreiz. Ir jāceļas un jāiet. Kāpēc ārdurvis ir ciet un dežuranti nekur pirmajā brīdī neredzu? Atslēgas ar’ nekur nemanu. Pēc nelielas minstināšanās pauzes, jo tomēr pa logu laukā nelīdīšu, pamodinu dežuranti. Viņa gan man atvainojas par to, ka iemigusi, bet viņa taču nevarēja zināt, ka pēc tā bara, kas aizgāja pirms 5:00 no rīta, man būs vēlme iet pastaigāties ap 7:00.

Starta laukums tukšs un kluss, ja neskaita dažus brīvprātīgos puišus un vēl kādu personu, kas darbojas ap starta arku. Tumšs. Nedaudz līņā. Laiks – galīgi nekāds. Stāvu, gaidu un veros tālumā tukšajā, tumšajā ielā. Aizskrien Evija, tad Sigita, kuru cenšos nedaudz uzmundrināt, vēl pēc kāda laika atskrien abas krievietes. Aizskrien Sandra. Pa vidu viņām aizskrien arī kāds kungs. Atskrien Dace. Brīvprātīgie viņai mēģina kaut ko piedāvāt, bet čaļi – tas ir bezcerīgi, man priekš viņas viss jau sagatavots. Iedodu līdzi papildus želeju, jo pēc mana pulksteņa viņa kavē (tad gan es vēl nezināju, ka starts tika dots dažas minūtes vēlāk). Noskatos, kā Dace aizskrien, un dodos atpakaļ uz naktsmītni. Dežurante vien noprasa, vai satiku un palīdzēju. Jā, viss kārtībā. Turpmākais līdz nākamajam aplim skaidrs – atpūsties. Manas prombūtnes laikā ir piecēlies Aivars. Lai jau. Man vienīgā doma – atpūsties. Aivars nāk prasīt, vai man arī uztaisīt tēju. Pie sevis nodomāju: “Lai tak iet ar to savu tēju! Kas es pati nevaru viņu sev uztaisīt, kad gribēšu?” Tāpēc laipni atbildu, ka man plāns ir vēl nedaudz pagulēt. Tā pa gultu novārtos vēl stundu līdz deviņiem. Varētu jau celties un velties pēdējā brīdī, bet Dacei dzēriens jāiejauc un līdz starta vietai ar’ jāaiziet. Teorētiski varētu arī tagad paēst brokastis, bet pēc Daces pavadīšanas nākamajā aplī man būs pietiekami daudz laika.

Laikapstākļi diži nav mainījušies, ja neskaita to, ka ir kļuvis daudz gaišāks, bet no gaisa tāpat kaut kas riebīgs krīt. Un brīžiem kaut kāds mistisks vējš nez no kurienes parādās. Starta laukumā rosība – tiek slieta augšā telts un kaut kas tiek vārīts. Arī cilvēki sanākuši. Pie kultūras nama parādījušies rezultāti. Steidzu ar tiem dalīties ar mājās palikušajiem komandas biedriem. Komandu interesē viss. Laiku īsinādama un lai nav jāstāv ārā tajā briesmonībā, ieeju iekšā apsildīt degunu. Kā tad. Mans plāns par “tagad tikai apsildīšu degunu” izgāžas, un tieku pie 25km distances starta numura.

Veros tālumā un gaidu. Dacei drīz jābūt. Atskrien visas iepriekšējās dāmas un daži kungi nu jau ar lielāku laika starpību. Nav. Turpinu gaidīt un bažīgi veros tālumā. Nav jau tā viegli stāvēt ar visu sagatavotu pa rokai, kad no gaisa kaut kāda maza, bet preteklība krīt lejā. Aivars ir izdomājis, ka neskries, bet atbalstīs mūs no malas. Paiet vēl kāds brītiņš, un es bažīgi veros pulkstenī, jo mans plāns ir tagad ēst brokastis. Dace kavē. Ļoti kavē. Aizvien nav. Stāvu un veros tālumā uz katru stāvu. Beidzot tālumā parādās Dacei līdzīgs stāvs. Palūdzu brīvprātīgajiem tēju ar kolu. Būs vismaz kaut kas silts. Sagaidu Daci. Nekāda. Sāp mugura, paskriet grūti un vispār viss ir slikti. Skatos uz viņu, un man tas nepatīk. Piedāvāju visādus labumus no viņas somas un klausos, ko viņa man stāsta. Ļoti, ļoti sāpot mugura. Kamēr apčubinu Daci, sāku runāt par to, ka jāstājas laukā, un cenšos kaut kā vest uz kultūras nama pusi. Dace tik turpina runāt, ka viss ir slikti un ka grib noskriet visu, kaut vai noiet, finišēt un tikt pie reitinga punktiem. Es tajā  pašā laikā, redzot Daci, cenšos pierunāt viņu tomēr izstāties. Štrunts par reitingu! Galvenais ir veselība. Nē. Viņa pasēdēšot un tad došoties tālāk. Samainu pudeles un iepakoju līdzi daudz želeju. Bet varbūt tomēr finišēsi tagad? Nē. Dace ceļas un ar manāmām grūtībām kust uz priekšu. Es ar Aivaru viņu pavadu un aizvien cenšos pierunāt nedoties trešajā aplī. Bet tajā pašā laikā Aivars teic, ka viņa jau stirpa un lai tik turpina. Es tajā pašā laikā esmu gatava Aivaru par šo izteikumu klapēt, un vispār – būtu labāk klusējis, jo galu galā… bet uzmetu viņam tikai niknu skatienu un skaļi neko nesaku. Lai vai kā, Dace aizsteberē trešajā aplī, un pus pa jokam tiek izmests, lai zvana Aivaram, ja jābrauc pakaļ.

Brīdī, kad ienāku virtuvē taisīt brokastis, Aivars paziņo, ka brauc pakaļ Dacei. Tomēr… Viņa ir apmēram 3km attālumā no starta un lūdz, lai paņem līdzi pledu. Prom ejot, Aivars piebilst, ka neesot sapratis, cik traki ir bijis. Jā, bija tieši tik traki, cik es centos viņu atrunāt. Galu galā, kurš no mums kopā ar Daci ir pavadījis 101 stundu nekurienē, m? Un vispār Aivars atzīst, ka vajadzēja man piekrist un piebalsot, lai Dace neiet tālāk trešajā aplī. Vajadzēja gan, es nomurminu. Brokastīm izvēlos ātri aplejamo griķu putru, jo omleti cept nu jau man ir slinkums. Un laiks līdz startam arī ir nepieklājīgi maz. Drīz ierodas arī nosalusī Dace: mugura tā sāpējusi, ka paskriet nav varējusi un tad jau aukstums ar’ ņēmis virsroku. Vienīgais, kas man no Daces stāstītā nepatīk, ka trasē tagad ir daudz dubļu un vispār ir vairāki kalniņi. Šis ir tas brīdis, kad skaļi sāku prātot, cik ļoti man ir žēl samaksātās dalības maksas. Un vispār – būtu šo visu par trasi zinājusi pirms Dace finišēja otro apli, maz ticams, ka pieteiktos skrējienam. Bet ir arī labā ziņa – man būs mans bufs ap galvu. Tam visam pa vidu mums naktsmājās ir nomainījusies dežurante, un viņa ar lielu aizrautību stāv un klausās mūsu stāstus. Personāžus, protams, viņa nepazīst, bet no stāstītā var viegli salikt kopā, kas ir kas.

Arī 5 minūtes pirms starta nekas nav mainījies un aizvien no gaisa kaut kas krīt. 25km un 50km pulciņš tāds paliels. Startā ielienu kaut kur pa vidu tuvāk starta līnijai, jo man nav ne jausmas, kā skriesies un ko par to teiks mana potīte. Jā, viņa man aizvien tāda niķīga. Vēl pirms starta no Daces uzzinu, ka pirmie kilometri pa asfaltu un pret kalnu. Prieks neizsakāms.

Starts. Asfalts. Pirmie kalniņi. Intereses pēc cenšos saskatīt, kas man notiek apkārt jeb cik dāmas priekšā. Tāpat jau nevar saprast, kura kuru distanci skrien, bet tas tā – lai nebūtu garlaicīgi. Pirmie kilometri paiet skrienot pa asfaltu, tad grantene un tad pie kāda ceturtā kilometra man skriet apnīk. Un šādi četrus apļus es nevarētu – garlaicīgi. Nu varbūt tumsā, bet tāpat garlaicīgi. Apkārt viss pelēks, neizteiksmīgs – nekāds un pļavas vien, nav kur acis piesiet. Mēģinu iekārtoties pie kādas kompānijas, bet, kā nesanāk, tā nesanāk, nekas – skriešu viena. Nepaiet ne pieci kilometri, kad no grantenes nogriežamies un izmetam mazu līkumu caur Lugažiem. Te arī pirmais dzeršanas punkts. Jau tagad ievēroju, ka tas ir tā kā nedaudz nost no trases. Man tāpat vēl dzert negribas. Un atkal ir grantene. Cimdi un bufs pazūd vestes kabatā – man ir karsti. Grantene kā jau grantene dubļi, peļķes, trepe, turklāt uz vienu pusi šķība. Skrienu un meklēju labāko trajektoriju un ērtāko pusi potītei. Šķērsojam kaut kādu šoseju. Un atkal garlaicīgā grantene uz augšu un leju. Ja nebūtu dzirdējusi nostāstus no citiem, tad, iespējams, nodomātu, ka šis autobuss tur tāpat vien stāv. Ok, pie autobusa uzklāts galds ar visādiem labumiem, bet… kāpēc glāze ir pielieta līdz malām pilna ar kolu, m? To gan es nesaprotu. Padzerties gribi? Gribu. Nu tad stāvi un dzer.

Skatos, ka dāma, kas man visu laiku skrējusi blakus, vēl dzer. Nu ko, es laižos prom. Konkurentus man nevajag. Kā tad, pēc neilga brītiņa, ko skrēju pret kalnu, viņa ir klāt. Labi, man nav žēl. Tāpat vēl 17km jāskrien. Beidzot arī turp/atpakaļ posms, kurā var manīt kādu ātrāku pretī skrējēju. Nevienu citu kā Uldi nesatieku, bet sveicienu no Vāverēm nododu. Un tad mūs laipni novirza pa kreisi mežā. Nopietni? Ko es mežā darīšu ar asfalta botām? Skriešu, protams, nekas cits jau neatliek. Skrienam pa skaisti pielijušu un pēc lietus smaržojošu mežu. Beidzot kaut kas acīm baudāms un skaists. Tās takas! Panāku dažus priekšā skrienošos. Apdzenu. Pēc brītiņa viņi aizsteidz man garām, noskrējienā es aizeju garām viņiem. Tā, brītiņu mainījušies, man astē iesēžas jau cita dāma, kas pirms brīža skrējusi kopā ar kaut kādu čali, lai jau. Tas gan ir līdz brīdim, kad vienā augšupskrējienā viņa iepaliek. Neko darīt. Es jau tālumā noskatu nākamo ķeramo kompāniju. Kā no meža laukā, tā ceļš turpinās gar lauka malu. Ak, jā. Te ir daudz peļķu un dubļu. Atkal apkārt mežs, atkal pļavas. Kas var būt labāks, kā apdzīt kādu garās distances veicēju, it īpaši, ja tev tiek novēlēts labs skrējiens!

Jau atkal grantene, jau atkal man ir apnicis. Man ir karsti. Vai tiešām priekšā manu Anduli? Paskrienu garām, uzmundrinu. Gribu dzert. Tālumā kalna galā jeb Pedelē, ceļa pretējā pusē aiz ozola nostāk no ceļa redzu autobusu. Nopietni? Lai es pie viņa tiktu, man ir jāskrien ar līkumu un nost no ceļa. Nē, tādā gadījumā tik ļoti man dzert negribas un gan jau tos pēdējos 8km līdz finišam kaut kā tikai ar želejām aizvilkšu. Pag, bet kāpēc man šķiet, ka tas ir Aivara auto? Pēc mirkļa šaipus ceļam tālumā manu drebošu Daci. Kāpēc viņai mugurā nav mans mētelis, ko viņai atdevu startā? Labi, nav mana darīšana. Aiz priekiem, viņus redzot, parādu, ka gribu padzerties. Tad es vēl nezināju, ka Aivars jau bez manas rādīšanas bija paņēmis glāzi, lai, skrienot garām, varētu padzerties. Šī izdevība ir jāizmanto, un, garām skrienot, atdodu vesti, jo man taču ir karsti. Ūdens, kas var būt labāks par ūdeni! Tikai tam sekojošais noskrējiens uz leju. Protams, sen nebija nekas no gaisa kritis un pretvējš ar nez no kurienes parādījās. Burvīgi. Un es nupat savu vesti atdevu, lai ved uz finišu. Skrienu un prātoju, ka kaut kas nav kārtībā. Ir sajūta, ka vakar smuki sapītā bize kļuvusi vaļīgāka. Pataustu pakausi, nē viss kārtībā, bet tā sajūta mani kā nepamet, tā nepamet. Vēl pēc pāris minūtēm pataustu matus vēlreiz, tomēr. Matu gumija ir izslīdējusi un bize sāk pīties vaļā. Tas gan nav patīkami. Būtu vismaz bufs – varētu savākt, bet tā arī vairs nav pie manis. Ap divdesmito kilometru jau ir pavisam skaidrs, ka finišā ieskriešu ar vējā plīvojošiem matiem, un priecājos, ka vakar tika sapīta franču bize, kas tomēr palēnina matu izjukšanu. Šo autobusu es jau vienreiz esmu redzējusi, kad sākumā izgriezos uz turp/atpakaļ ceļa. Bet tas aizvien ir nostāk otrā pusē, un aizvien te ir pašapkalpošanās. Nē, es neskriešu padzerties. Asfalts. Tad manu skatu priekšā piesaista vairākas dāmas, viena no viņām – Dzintra. Nekādīgi nevaru atcerēties, kuru distanci viņa skrien, bet jau prātā rēķinu, cik daudz laika man vajadzēs, lai viņu apdzītu.

Beidzot arī Daces stāstītā taciņa gar upi – gluži kā Stirnubukā. Slapja, pielijusi, sakņaina, ar lapām klāta. Burvīgi. Nez no kurienes šajā takā saradušies daudz skrējēji. Lai jau, es skrienu tālāk. Tā vienā no līkumiem aizskrienu garām bariņam dāmu un arī Dzintrai. Slideni tiltiņi. Garām aizskrien Dzintars, kaut ko teikdams, uz ko spēju attraukt, ka neko nedzirdu, jo visu ceļu austiņās klausos mūziku. Finišā gan uzzināšu, ka mani plīvojošie mati visu laiku pa priekšu esot labi izskatījušies. Tā gadās, ja ir nepaklausīga matu gumija. Kaut kāda pļava, meža taka. Lielceļš. Asfalts gar ceļu. Gājēju pāreja. Garās distances skrējējs mani uzmundrina, uz ko nosaku, ka man tagad tikai tik, cik līdz finišam. Atkal kaut kāds mežiņš. Bet kur ir finišs? Gaisā jau jūtu un ar acīm meklēju to vietu, tās trepītes, no kurienes visi lien laukā uz finiša taisni. Tai vietā mēs skrienam garām kaut kādām privātmājām un atkal pāri pļavai. Šai brīdī es saprotu, ka priekšā skrienošos spāņu čaļus un to dāmu man nenoķert, lai gan vienu brīdi biju šiem iesēdusies astē, tomēr viņi no manis aizlaidās. Finišs pēc 2h 16min 44sek.

Pirmais, ko, ienākot naktsmājās, dežurante man pajautā: “Nu, kā?” Uz to atbildu, ka grupā pirmā un starp visām dāmām – ceturtā. Uz to, savukārt, dežurante noteic, ka es vēl no rīta negribēju skriet, bet redz, kā finišā tik labs rezultāts!

23783777_10212465936941238_4689785552189241548_o

Kad līdz apbalvošanai ir jāgaida vairāk nekā četras stundas, tad neko labāku nevar izdomāt, kā braukt uz ārzemēm pusdienās.

“Neiespējamais skrējiens” (Valka/Valga) 99km. VSK noskrien Divplākšņa izpildījumā.

FB_IMG_1479491124889
Atlidoju nesen no Ņujorkas noskrietā maratona, prāts un sirds palikusi vēl tur, jo tā ir pilsēta, kas paņēma mani ar visu. Latvija vairs neliekas tik interesanta un iespaidīga, saprotu, ka pēc nedēļas Valka – Valga jāskrien. Neesmu tam gatava morāli! Zinot sevi, ja esmu kaut ko nolēmusi darīt, tad tas ir jāizdara. Mērķis – Kefīra kauss, dotajā brīdī esmu trešā, pa priekšu Sigita un Dace. Zinu, ka Sigita būs, bet klusībā ceru, ka Daces nebūs, jo tad izredzes man ir mazas, tāpēc jau laicīgi ir sarunāts ar brāli Mārtiņu un vēl vienu puisi Andri, viņi skries mazo 9.9km distanci, ka braucam, viesnīca Valgā arī rezervēta.

Ierodamies jau laicīgi, lai izņemtu iepriekšēja vakarā numurus. Domājam arī kaut ko paēst, bet man laikam no stresa neko negribas, tāpēc veikalā tiek iegādāts jogurts, ko iespējams tik no rīta izdzeršu… tā jau bija lielākā kļūda, kas tika izdarīta.

Ejam pēc numuriem pakaļ, satieku Sigitu, saprotu, ka viņas priekšā esmu galīgais nīkulis.. nodomāju, ko es te daru? Ak, jā! Kefīra kauss! Ko tik tie trakie cilvēki nesadara dēļ reitingiem! Saprotu, ka viena netikšu galā, tāpēc sāku laicīgi pieminēt savus “putnus”, kas dzīvo man galvā, jo īsti vesela diez vai esmu!

FB ielieku savu skriešanas numuru, pieminu, ka ar putniem skriešu, ceru, ka šie man trasē palīdzēs. Labākais komentārs, kas man lika pasmieties bija no Aināra Aizpurieša: “Tev vajadzēs tik daudz putnu, cik filmā “Putni” un “Chicken run” kopā saskaitot! Trakā!”

Laicīgi eju gulēt un ceļos pl.4:00, lai organisms pamostas, starts pl.6:00. Ēst negribas tik agri, tāpēc tik jogurtu un kafiju iedzēru. Ārā auksti, liekas, ka esmu par plānu saģērbusies, bet ceru, ka skrienot auksti nebūs. Paņemu somu ar sistēmu, kur electrolyte dzēriens, domāju, ka tas varētu līdzēt trasē, ne batoniņi, ne želejas man nebija līdzi. Nebija, kur iepirkt. Ko lai saku, ar galvu nedraudzējos! Plānoju noskriet 99km bez želejām un citiem labumiem.

Startā apskatos, kas no meitenēm skrien 99km (puiši nav aktuāli), Sigita saka, ka ir Krievijas tautības sieviete, kas skrien ļoti ātri, viņai pat bail no viņas paliek, džeki šai turot tempu. Vēl ir igaunietes, es par viņām neko nezinu, bet, ja šādu distanci skrien, tad jau ir spēcīgas. Tad vēl vietējās latvietes – Inta un Zane, Vizbulīte pārgājusi uz mazāku distanci. Saprotu, ka nebūšu te nekāda super druper skrējēja, plānoju vismaz iekļauties kontrollaikā, kas ir 14h, pirmais ir jāiztur trīs apļu kontrollaiks, kas arī priekš manis izklausās drakonisks līdz pl.16:30, ja tajā neiekļaujos, tad tieku novākta no trases, bet to negribas piedzīvot, jo vienu reizi pagājušo gadu, bet citā distancē, tas tika piedzīvots un nebija forši.. pārdzīvojumi lieli un asaras pa gaisu. Sev saku, lai iekļaujos kontrollaikā un es būšu sev varone, jo pirmie 99km, un par labu rezultātu nesapņoju. Galvenais, sevi nepazaudēt trasē!

15060438_10154778775637112_1936438284_o
Starta signāls dots, sākumā iet ļoti raiti, cenšos startu nepārraut, jo zinu, ka tas var beigties slikti. Pirmie trīs mazie aplīši forši, tad jau lielais aplis, secinu, ka man sistēma aizsalusi… sasodīts! Palieku bez sava super dzēriena! Nu, neko! Iztiksim ar to, ko dos trasē, pirmais dzeršanas punkts ļoti tālu – aptuveni 17 km. Man likās, ka kaut kas nav ar tiem dzeršanas barošanas punktiem kārtībā. Pirmo apli arī noskrienu, tad jau nāk otrs, sāku jau bremzēt, laikam kāds no “putniem ” mani pamet, bet pēc pulksteņa spriežu, ka vēl visu varu paspēt. Man pa priekšu ir aizskrējušas Sigita un krieviete, pa ceļam satieku igaunieti, laikam vārdā Krista. Viņa saka, ka slikti viņai ejot, bet ne pirmo reizi skrienot šo distanci, esot arī garākas bijušas. Nodomāju, ka viņa ir startu pārrāvusi par ātru.. bet kā!? Viņa ir pieredzējusi ultru skrējēja un šādu kļūdu pieļāvusi!?

Otrais aplis noskriets, pagaidām vēl esmu trešā, jūtu, ka spēki zūd, miegs nāk.. Sevi pieķēru, ka biju skrienot iemigusi… tas nav labi! Jāsaņemas! Igauniete mani panāk, apdzen un pazūd. Saprotu, ka esmu ceturtā. Bļāviens! Šī laikam saprata, ka esmu iesācēja, atkoda mani un aidā, paskaties tik uz maniem putekļiem. Saprotu, ka motivācija pazūd, ar sevi negribas cīnīties, bet trešais aplis, jaiekļaujas kontrollaikā. Mēģinu ar sevi sarunāties, bet man neviens neatbild… Saprotu, ka “putni” mani pameta. Satieku pa ceļam Aināru K., kas arī jau pēdēja aplī, stāstu viņam, ka spēki zūd, sistēma aizsalusi, želeju nav, vienvārdsakot, galīgas auzas. Piedāvā man želejas, želeju končas, pieņemu končas. Paldies Ainār, izglābi mani. Tad jau atkal palieku viena, bet kustos uz priekšu. Saprotu, ka varu visu pakāst, Sigita aiziet man garām pēdēja aplī. Ha! Es reāli atplieku par apli! Vot, nīkule!

FB_IMG_1479489066390
Te pēkšņi Matīss brauc pretī, saka, lai skrienot, jo esmu trešā. Igauniete ātrajos.. Sākumā nesaprotu, domāju, ka ātrajos skrējējos, bet nē, ātrajā palīdzībā un izstājusies. Paldies, Matīs! Kā Uģis Inka vēlāk komentēja: “Ne jau visi putni spēj turēt līdz 99km skrējienā. Tad nāk palīgā citi zvēri”.

Tiešām, tas lika izdarīt darbu līdz galam, iekļāvos trešā apļa kontrollaikā pl.16:00 vēl 30 minūtes paliek rezervei. Saprotu, ka neesmu vienīgā uz trases, man pa priekšu skrien Jānis, cenšos viņu redzes lokā turēt. Tad jau sāk tumšs palikt, pamanu, ka aiz manis lēnām auto brauc. Kā apstājos, tā šie arī apstājas, secinu, ka vāc nost trases atzīmes, un es esmu pēdējā, bet laiks man vēl ir kontrollaikā iekļauties. Kaut gan, tiek vairākas reizes man jautāts, vai paspēšu? Protams! Jāpaspēj, celis sāp, ar sniegu mēģinu sāpes atsaldēt. Auto visu laiku brauc man no mugurpuses, nodomāju, ka man tagad vagars ar piesējies, bet labi! Jāsaņemas, ik pa laikam skatos pulkstenī, saprotu, ka jau pēdējā stunda palikusi līdz kontrollaika beigām. Skrienu, skrienu, eju uz kalnu, skrienu… Nevaru sagaidīt to tiltiņu pār upi, tad jau ir un pēc tam nesaprotu, kāpēc tik tālu tā estrāde, laikam tumsā izskatās savadāk… Pukojos uz sevi, ko nevaru ātrāk!? Kad jau estrāde sasniegta, jā, finišs tepat, bet laika maz. Paskrienu garām policijas ekipāžām, šie uzmundrina, sāk arī braukt aiz manis… Nezinu, kāpēc, bet kāpēc tie pēdējie metri tik grūti??? Esmu iztukšota, bet jātiek līdz galam, esmu vēl trešā un visi uz mani gaida, tas gan nav patīkami, kad gaida uz mani.

Beidzot finišs, ieskrienu, policijas sirēnām skanot, tas bija kaut kas… Es to izdarīju, esmu sev varone, tagad zinu, ka varēšu arī noskriet Rīga-Valmiera. Laiks 13:47:12.

Jānis pāris minūtes pirms manis finišēja un teica, ka ik pa laikam esot mani redzējis un, ka jāmūk no manis. Sava veida motivēšana! Priecājos par visiem!

xlarge_ae9a

Paldies visiem! Ak, jā! Tā nu esmu trešā un tiku apbalvota, tas bija pārsteigums! 200 eur! Domāju, ka pirmajiem trim tas tiks neatkarīgi no dzimuma, bet izrādās, ka tika dalīts sievietes un vīrieši pirmie trīs.