Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Transgrancanaria 360°: 2. daļa – Ciešanu festivāls

20190221_180804

La Aldea kontrolpunkts ir šaurs, piebāzts un ne īpaši mājīgs. Tur nav ne dušu ne gultu. Aiz aizkariem norobežotā telpas galā paslēpti matrači un gulētāji. Lauma ir uzdevuma augstumos, kaut neganti pamodināta nakts vidū, tomēr ir runīga un ieinteresēta, tāpat viņa zina teikt, ka Anita un Valters arī aizvien vēl te kaut kur esot. Pabāžu galvu aiz aizkariem gulētāju zonā, bet tur ir pietiekami tumšs, lai nevienu neatpazītu. Došos vien ceļā viena pati. Patiesībā, piecelties un iet tur ārā, tumsā un aukstumā, ir pēdējā lieta, ko tagad varētu gribēties. Uzvelku tīru krekliņu ar garajām piedurknēm un lietus jaku. Brīdi pasvārstos ar pārvelkamajiem legingiem – ļoti gribas tīrus un veselus, bet nezinu, kā tos atturēt no pielipšanas jēlajam celim. Tik liela plākstera man nav. Izvēlos atstāt kājās netīros ar caurumiem, bet pāri, lai siltāk, uzvilkt lietus bikses. Nepatīkami. Aukstā membrāna kustoties glaužas un līp pie mana pušuma. Kaut kā ar to jāsamierinās. Izspūrušos matus paslēpju zem Rīga-Biksti cepures, uzceļu plecos smago somu un, pretsāpju tableti norijusi, drūmā nolemtībā dodos ārā naktī.

Ir jau pierasts, ka pilsētiņas ir tukšas. Arī šī tāda ir, bet nu labi, ir jau kāds laiciņš pēc pusnakts. Sabozusies velkos pa vientulīgām ieliņām, ir stipri pavēss. Mani apsteidz Selīna, Ervē un vēl kāds jauns spānis. Priekšā mūs gaida 41 kilometrs līdz Tehedai ar gandrīz 3000 augstuma metriem un tad vēl nobeigumā 13 km ar 835 kāpuma metriem līdz Artenarai, kas ir otrā bāze. Cik gan grūti tas varētu būt? Šī ir salas augstākā un vēsākā daļa, nezinu – diez vai tas būs viegli.

Pilsētas nomalē maršruts ved augšup velosipēdistu izbraukātā kalnā. Te grūti saprast, kura taka ir īstā. Mani apsteigušo skrējēju lampiņas strauji attālinās, taču vēl ātrāk attālinās lejā atstātās pilsētiņas ugunis. Uz augšu un atkal uz augšu, ik pa laikam mums tiek dota atelpa, mazos lēzenos posmiņos. Kādā vietā to izbaudu tik sirsnīgi, ka aizbliežu krietni nost no pareizā ceļa. Atpakaļ negribas doties, tāpēc raušos stāvajā nogāzē pēc azimuta. Agrāk vai vēlāk man būtu jānonāk uz takas. Redzeslokā parādās arī citu skrējēju lampiņas, gan priekšā, gan aizmugurē. Tātad esmu atpakaļ. Kāda dzīva satiksme! Panāku frančus un kādu brīdi ceļu mērojam kopā. Šoreiz gan viņi seko man, nevis otrādi. Neliela maldīšanās rododendru laukā, Ervē aktīvi iesaistās ceļa meklēšanā un pa abiem mums izdodas to nepazaudēt. Selīna gan šķiet ieslēgusi pilnīgu dārzeni. Droši vien, ka viņai vienkārši nāk miegs, viņa apātiski seko vīram, ja kādā vietā viņš par ceļu nav īsti drošs, tad viņa pagaida, līdz šis būs aizskrējis, pārliecinājies un pasaucis. Nu, vai nav ērti? Piefiksēju, ka reizēm to sāku izmantot un iebremzēju kopā ar Selīnu, nevis dodos meklējumos ar Ervē. Sākas brīnišķīgs noskrējiens pa grantētu ceļu uz leju. Tālumā, uz priekšā melnējošās sienas redzamas vēl vairākas lampiņas. Labi, te es varu laulātos draugus atstāt divvientulībā un uzskriet nedaudz ātrāk. Ibumetīns gan ir viens lielisks izgudrojums. Tik mudīgi pārvietojoties, paliek par karstu, tāpēc no man neierastā aksesuāra – cepures varu atbrīvoties. Man patīk šādi brīži – tikai kustība un tumsa. Svarīgs ir katrs nākamais solis, nevis mērķis uz kuru dodos. Šāds stāvoklis iespējams tikai pie ievērojama noguruma, jo parasti man skrienot patīk sapņot, iztēloties un domāt par visu ko, sākot no eklēriem un beidzot ar profesijas maiņu.  Izbaudu noskrējienu, līdz tas tiek rupji pārtraukts. Esmu ieskrējusi strupceļā. Tālāk nav kur doties, nevaru saprast, ko tas navigators rāda, it kā jābūt ielai, bet te ir sēta un pagalms. Tā arī uz vietas mīņājos, līdz franču pārītis mani ir atkal noķēruši. Viņi gan ilgi nedomā un dodas ap stūri iekšā pagalmā. Sekoju viņiem un apstājos kā iemieta. Aiz stūra sēž suns, liels, melns, gluži tāds kā Grankanārijas simbolā, rīkļurāvējs. Sēž un klusējot spīdina savas prožektoru acis mūsu lukturīšu gaismā. Sajūta, ka skatās cieši acīs. Suns ir piesiets ķēdē, bet tā ir tik gara, ka nekādi nespētu atturēt briesmoni no nelaimīga skrējēja saplosīšanas. Franči aukstasinīgi paiet viņam garām. Es apstulbusi stāvu. Neizrādi bailes, tikai neizrādi bailes, suņi tās varot sajust! Bet kā lai neizrāda bailes, ja tās man tūlīt sāks tecēt gar kāju?! Aizturu elpu, it kā tas liktu bailēm smaržot mazāk, un, neskatoties radījumam virsū, eju cauri vārtiem. Fū, varu izelpot, esmu drošībā. Iespējams, ka dzīvnieks šonakt ir jau pārēdies skrējējus, tāpēc vairs nav asinskārs. Nu tik mudīgi jāķer rokā franči un arī jāieslēdz dārzenis. Lai Ervē navigē, man jāatiet no šoka.

Esam ieskrējušies un atduramies pret kaut kādu ūdenskrātuvi. Nu nē, te mums nemaz nebija jānonāk, atpakaļ augšā, labi, ka nav briesmīgi tālu. Kaut kā tas ceļš vairs negrib doties rokā. Virzienā, kur navigators rāda, nav redzamas takas, tādēļ lienam un spraucamies, kur vien rumpis iet cauri. Rezultātā esam uz stāvas sienas, un nav īsti skaidrs, kā tikt tur, kur tā kā vajadzētu, kaut it kā esam gandrīz uz takas. Ervē aizlien pa priekšu, bet Selīna apsēžas uz akmens un nekust ne no vietas. Es netieku gudra, ko man darīt. Spraucos un lienu rozā līnijas virzienā, taču tas šķiet pārāk bīstami, lai būtu īstais ceļš. Navigatoram laikam arī neiet viegli ar satelītu saķeršanu, rezultātā viss pasākums atgādina kaut kādu astes ķeršanas spēli. Laiku pa laikam dzirdu frančus sasaucamies, bet nevienu vairs neredzu. Rozā līnija visu laiku solās būt noķerama, bet nekā. Pa kreisi augšā manu lampiņas, laikam gan ceļam tur vajadzētu izvest. Vienkārši laužos tajā virzienā, arī Selīna un Ervē uzrodas, taču attālinās tādā ātrumā, ka nespēju tikt līdzi. Itin drīz jau atkal esmu iesprūdusi kaut kur starp akmeņiem un satelītiem. Sasodīta būšana! Jo tālāk eju, jo vairāk no manis attālinās rozā līnija. Kas man vainas? Kāpēc nevaru uzķert virzienu? Esmu jau tuvu izmisumam, kad krietni augstāk pamanu divas lampiņas. „Esmu apmaldījusies!” saucu cik jaudas,”vai esat uz pareizā ceļa?” Skrējēji atbild apstiprinoši un laipni pagaida, līdz tieku pie viņiem. Ak, paldies, labie ļaudis, man jau apnika būt pazudušai!

Man it kā nav bail apmaldīties vienai pašai tumsā, kaut kādā akmeņainā nekurienē, bet tā nav arī gluži mana mīļākā nodarbe. Kādu brīdi esmu jutusies samērā bezpalīdzīgi, tādēļ nemaz vēl negribu palikt viena. Mani jaunie ceļabiedri ir varen jautri un runātīgi. Bārdains hipsteris jeb jaunbārdis, kā tagad būtu pareizi teikt, no Vācijas vārdā Martins, ar dīvainu navigatoru, kas atgādina kustīgu karti un francūzis labākajos gados, vispār bez navigatora. Pēdējam uz numura rakstīts Jean. Drošs paliek nedrošs, pajautāju, kā tas izrunājams, izrādās –  Žo. Viņi orientējas labi, tādēļ varu atslābt. Cik saprotu, Martins šo posmu ir jau izskrējis pirms sacensībām, tāpēc labi zina, kas gaidāms priekšā. Arī Žo lieliski māk atrast takas starp akmeņiem un agresīvajiem krūmeļiem, kad jautāju, kā viņam tas tik labi izdodas bez kartes un navigatora, viņš atsmej, ka ar lāzerredzes palīdzību. Ē, ko? Nu, lai ko tas arī nozīmētu, tas viņam darbojas labi. Apvidus šajā posmā tiešām nav no vieglajiem. Allaž ir tikai viena nedaudz ticamāka iespēja, ka tur var izspraukties cauri, tātad, tā arī ir vajadzīgā taka. Liekas dīvaini, ka pirms mums šeit jau gājuši kādi 40 cilvēki, bet nav palikušas itin nekādas pēdas. Bezrūpīgās sarunas uzmundrina un aizdzen miegu. Apspriežam sacensību līderi Papi. Iztēlojamies, kā viņš traucas šeit cauri nebremzējot, cik tālu viņš varētu būt jau ticis, un vai tiešām viņam navigēšana šādā nekurienē nesagādā nekādas problēmas. Runā, ka tikko trase ir publicēta, viņš dodoties to izskriet. Nu var jau būt. Bet tie spāņi ir baigie viltnieki, viņi trasi publicē vien nepilnas 2 nedēļas pirms starta. Tā ka baigi daudz laika pētīšanai nesanāk.

Mans navigators jau kādu laiku dzied gulbja dziesmu, tādēļ piestājam nedaudz uzēst un samainīt baterijas. Knapi esam tikuši galā, kad mums garām traucas normāls vilcieniņš ar Valteru un Anitu priekšgalā. Tā, šādu iespēju nevar laist garām, saku jaunajiem ceļabiedriem, ka šajā vilcienā mums jālec iekšā, jo Valteram un Anitai mēs varam uzticēties vairāk, kā jebkuram navigatoram. Viņi ir atpūtušies un kārtīgi izgulējušies La Aldea kontrolpunktā, bet sekotāju pulciņu savākuši tajā pašā vietā, kur Martins un Žo izglāba mani. Pulciņā starp jaunām sejām ir arī grampijs Aleksandrs, bet diez ko runīgāks kā vakar viņš nav palicis. Esot gājis pēc navigatora, bet visi citi pa taisno pēc azimuta un tas neesot godīgi. Nesaprotu, par ko viņš tur pukst, labāk nebojāšu noskaņojumu un turpināšu pļāpāt ar jauko Martinu. Mūs sagaida dinamisks lejupceļa posms, kur drošības dēļ savilktas virves, pie kā turēties. Tā arī nesapratu, vai tiešām tās te bija vajadzīgas, bet nu ja jau ir savilktas, par ko tad neizmantot. Taka pārvēršas platā grantsceļā, kas serpentīna veidā mūs aizved līdz šosejai. Anita un Valters rauj pa labi, izraisot sekotāju neizpratni. Izrādās, viņi pamanījuši organizatoru mašīnu, kas apstājusies labu gabaliņu nostāk no trases. Neliela pauzīte un ūdens uzpildīšana. Skatos, ka Martins jau manās prom. Negribu zaudēt sarunu biedru un skrienu pakaļ. Tiekam saukti atpakaļ, jo kāds paņēmis nepareizās nūjas, bet mēs tomēr neesam tie vainīgie.

Ceļš ir vieglā slīpumā uz leju, pie tam asfaltēts, kāda bauda! Skrienam un pļāpājam par gluži ikdienišķām lietām – ultrām, tulznām, dehidratāciju un elektrolītiem. Pastāstu, ka mana draudzene šo skrējienu nosaukusi par ciešanu festivālu. Tas Martinam liekas gluži piemērots apzīmējums. Nu vai tad tā nav? Krietns pulks dīvaiņu sabrauc no malu malām uz vienu mazu salu, lai tur tā dūšīgi ciestu vairākas dienas no vietas, un pēc tam vēl plātās ar to, kur vien kāds gatavs klausīties. Aust gaisma. Šķiet, mums izauguši spārni, ir tik viegli, ka aizraujamies un attopamies krietni aiz vajadzīgā pagrieziena. Aušas. Smejamies, ka šis bija tāds jauks rīta rosmes skrējiens, bet tagad gan jāatgriežas uz trases. Saku Martinam, ka brīdī, kad mani runas plūdi viņu būs pārmērīgi nogurdinājuši, lai nekautrējās un dod ziņu, tāpat, lai droši pamet mani, ja es kļūstu par lēnu. Un lai neskatās atpakaļ. Tālumā manām, ka Valtera un Anitas vilcieniņš nogriežas vajadzīgajā vietā un pazūd skatam gaismas ātrumā. Nez, kā viņiem tas tik veikli izdodas pret kalnu? Pēc kāda brītiņa panākam vien Žo. Viņš grīļojas pa trasi un žēlojas, ka mežonīgi nākot miegs. Martins sameklē somā kofeīna tableti, esot varen stipra. Tas līdz. Tālāk atkal ejam trijatā. Lēzeno augšupceļu nomaina tik skarbs kāpiens, ka lienu uz visām četrām. Fui, man ir ļoti bail no augstuma, cenšos neskatīties atpakaļ. Nākas krietni nopūlēties, līdz tiekam uz puslīdz pieklājīgas takas, taču tai, kā ierasts, ir tendence vietām izzust. Reizēm nevaram vienoties par īsto ceļu un sadalāmies, tomēr virziens ir viens un tas pats, pēc brīža atkal satiekamies. Imaginārā taka ved vēl augstāk kalnā. Saule ir uzlēkusi, un paliek neticami karsti. Apstājamies, lai dāsni noziestos ar pretiedeguma krēmu. Vienīgi Žo atsakās – viņš vēlas pārrasties mājās ar sarkani nodegušu seju, lai tak kolēģi redz, ka viņam bijis atvaļinājums. Skati, kas paveras apkārt jau atkal ir pasakaini skaisti. Uz tiem raugoties, var aizmirst gan grūtumu, gan nogurumu, vismaz uz kādu brīdi. Martins ar saules gaismu laikam ir saņēmis krietnu spēku pieplūdumu un izlēmis, ka vēl nav par vēlu piepildīt savu sapni – finišēt 60 stundās, nozūd mūsu skatieniem. Lai viņam veicas! Pārvaicāju, vai Žo nevēlas viņam sekot. It kā nē, vismaz ne šobrīd. Painformēju arī viņu, ka mani nav jāgaida un kaut kādā veidā jārēķinās. Bet, ha – viņam jau nav izvēles, viņa navigators ir sabojājies, tā ka līdz nāks kāds labāks kompanjons, viņš ir iestrēdzis kopā ar mani. Mums, pa lielam, kāpt un kāpt vēl kādus kilometrus 10, tad varēs noskriet bišku zemāk līdz skaistajai, ziedošajos mandeļkokos ieskautajai Tehedai. Stāstu Žo par burvīgo konditoreju, kura mums tur noteikti jāapmeklē, un siekalas saskrien mutē. Jā, es gribu kūku, lielu un treknu, varbūt divas. Jā, divas vienmēr ir labāk!

FB_IMG_1552241779827

Ceļš, kurš kādu brīdi bijis puslīdz lēzens, jau atkal mērķē kaut kur uz debesīm. Ir karsti un grūti. Atkal. Es knapi velku kājas. Kārtējais Mīkstmieša laiks. Nu kāpēc viņš nevar vienreiz mani likt mierā? Soļojam cauri ciematam, kur abpus ceļam kokos gozējas kārdinoši apelsīni un mandarīni. Zemē mētājas miziņas – ne mūs vienīgos šie sakārdinājuši. Jau sajūtu mutē spirdzinošo citrusa garšu, jā, tieši tas man šobrīd vajadzīgs. Noplūcu vienu lielu, varen skaistu mandarīnu, bet tas izrādās tik sūri skābs, ka mēle saraujas čokurā. Apžēliņ, tas nu gan ir pretīgākais auglis, ko jebkad esmu mutē ņēmusi! Nu, varbūt nav vēl mandarīnu laiks. Skurinos vēl ilgi, taču Mīkstmiesi tas aizbiedēt nespēj, ne arī kāri pēc salda, sulīga citrusaugļa. Tādēļ, kad ieraugām īpaši lielus un skaistus apelsīnus, tomēr riskējam mēģināt vēlreiz. Nolūkotie apelsīnkoki ir augsti, bet aug lejā, ceļmalas nogāzē, no ceļa sasniedzama kā reiz izskatās pati galotne. Neraža vien tā, ka rociņas mums izrādās maķenīt par īsu. Mēs jau nu neesam no tiem, kuri viegli padodas, Žo atspēries tur mani aiz rokas, kamēr es, balansējot uz vienas kājas, sveros pāri kraujas malai, lai aizsniegtu kāroto augli. Mirklī, kad francūzis jau sāk protestēt, man tomēr izdodas satvert vienu no skaistuļiem. Nedaudz pacīnos ar mizošanu, bet ir to vērts – varam baudīt gluži labu, kaut ne izcili saldu apelsīnu, vienīgi manas jau tā netīrās rokas tagad ir arī viscaur lipīgas. Kā uz pasūtījumu, kur gadījusies, kur ne, priekšā parādās sabiedriskā tualete. Dīvaini, te, pavisam mazā ciematiņā, kur nemana nevienas dzīvas dvēseles. Lieliski, varam paņemt pelnītu pauzīti. Jūtama stipra smaka. Žo domā, ka te kaut kas ir nomiris. Nomierinu viņu, ka tie ir vien suņu izkārnījumi. Suņi šajā salā laikam vispār ir lielā cieņā. Nogurdinošais kāpiens turpinās. Ciematiņi, pažobeles, ūdens notekas burbuļošana. Cik var kāpt? Lai nav garlaicīgi, taku nomaina sausa upes gultne, pārvietošanās pa kuru ir kaitinoši lēna. Beidzot attāla zāles pļāvēja rūkoņa liek nojaust par kārtējās apdzīvotās vietas tuvošanos, līdz, spriežot pēc kartes, drīz ceļa slīpumam būtu jāmaina virziens. Šausmīgi gribas kādu veikalu, doma par saldējumu vajā kā murgs. Tomēr nevienā no ciematiņiem nekā tāda nav. Kur jūs, ļaudis, iepērkaties? Un ja jums karstā dienā pēkšņi sakārojas saldējuma? Tiekot uz šosejas, instinktīvi gribas mesties skriešus, taču šāda muļķība drīz vien rezultējas vēl lielākā nogurumā. Atstutējamies pret klinti ceļmalā un sūrojamies par savām ciešanām. Apēdu pretsāpju tableti un piedāvāju arī Žo. Viņš, nedaudz nopētījis iepakojumu, neatsakās. Kāpēc mēs sev to nodarām?

Asfaltētais serpentīns, pamīšus ar akmeņainām takām, mūs negribīgi tuvina Tehedai. Bet varbūt arī nē. Uz ceļa sastaptās organizatoru mašīnas puiši saka, ka līdz tai vēl 15km. No kurienes jūs to rāvāt?! Nevajadzētu būt vairāk par 6! Apjautājos vienam no organizatoriem, vai viņam gadījumā nav paķēries līdzi kāds šaujamais, lai izbeigtu manas ciešanas, tepat uz vietas, ja līdz ciematam tiešām ir vēl 15km. Nē, šaujamo viņiem neesot, un apdomājušies paziņo, ka līdz Tehedai tomēr ir tikai 5 km. Nu, un kam tagad ticēt? Drūmi tenterējam tālāk, orgi vien piekodina mums noteikti apmeklēt slaveno Roque Nublo konditoreju, kad būsim tur nonākuši. Paldies, to jau tāpat taisījāmies darīt. Beidzot sācies tāds pārliecinošs lejupceļš. Tālumā var redzēt garu jo garu džipu kolonnu, kas putekļus sacēlusi izbrauc no akmeņainā bezceļa uz šosejas. Labi, ka mūsu ceļi nekrustojas. Piesēžam paēst ceļmalā, kad mums blakus apstājas auto. No tā izkāpj kungs Arista events krekliņā un sāk mūs visādi izprašņāt par skrējienu, kaut diez ko angliski viņš nerunā. Cik sapratām, viņš rīko šeit velosacensības, bet rīt pats skries 128km distanci. Novēlam viens otram veiksmi un, atgādinājumu par konditorejas apmeklējumu saņēmuši, jau taisāmies prom, kad viņš attopas mums piedāvāt ūdeni un maizi. Neatsakāmies, kaut tā droši vien kvalificējas kā neatļauta palīdzība no malas. Bet viņš taču ir tajā Arista krekliņā, tik pat labi viņš var būt arī organizators, pieņemsim, ka mēs neko nesapratām. Ūdens ir patīkami auksts, nevis tā siltā susla, kas skalojas mūsu sistēmās jau kopš neatminamiem laikiem, un maize – svaiga un smaržīga. Žo tiek iepazīstināts ar ievārījuma maizītēm ultra gaumē – man ir tam piemērotās ābolu želejas. Tādu pārlieku lielo sajūsmu viņš neizrāda, es pat jūtos nedaudz vainīga par viņa maizes gabala sabojāšanu. Nu, nekas, gan pārdzīvos.

Ir jau krietns dienas vidus. Kā gribas to saldējumu! Un kūkas! It kā lejupceļš, kas būtu veicams viegli, bet manī sēž milzīgs nespēks. Arī celis sāp neizmērojami. Aiz muguras dzirdami soļi – garām traucas Kristīna ar vāciski runājošo pavadoni. Saku Žo, lai skrien ar viņiem, es šobrīd tik ātri nevaru. Ak, es, nīkule! Skumji nolūkojos, kā viņi pazūd aiz līkuma, tomēr vientulība nāk kā atvieglojums. Esmu nogurusi arī no pēdējo 12 stundu nemitīgās komunikācijas. Kādu brīdi vēl dzirdu nūju skrapstoņu. Es negribu vairs turpināt. Esmu palikusi viena, nekas mani nemudina turēt tempu vai kaut drusciņ pacensties. Taka man ir pazīstama, īsajā 128km distancē mēs to kāpjam pretējā virzienā. Nosēžos uz akmens ar lielisku skatu, lai piezvanītu uz majām pažēloties. Tas nelīdz. Jāaizvelkas vismaz līdz Tehedai, tur saēdīsies kūkas un domās, ko darīt tālāk – turpināt vai nē.  Mazs gabaliņš pa asfaltētu serpentīnu, bet es pat uz leju vairs nespēju paskriet. Velkos pilnīgā netempā. Ceļa malā skatu laukums uz Tehedas pusi, tur sākas stāva taka, kurā beidzot sakožu zobus un skrienu. Skrienu un domāju par kūkām un to, cik ļoti vēl organizatori būs izdomājuši mūs izvazāt pa visādām pažobelēm, pirms nonākt Tehedā. Jo tālāk skrienu, jo ātrāk iet, kājas ir saņēmušās un nečīkst. Kad beidzot atceros ielūkoties navigatorā, šausmās satingstu – esmu nost no pareizā ceļa, bet tā nopienti. Sasodīts, cik muļķīgi. Skatos kartē, kā izdevīgāk tagad būtu turpināt uz priekšu, jo tur ir iespēja tikt ārā uz vajadzīgā ceļa. Nezinu gan, vai par tādu pašdarbību nepienākas diskvalifikācija, taču esmu gatava izmēģināt laimi, galu galā es tāpat neesmu droša, vai vēlos turpināt līdz galam. Manas pārdomas pārtrauc telefona zvans ar Spānijas kodu. Tie ir organizatori. Tieku informēta, ka esmu nomaldījusies un lūgta griezties atpakaļ un trasi. Sasodīts! Tas taču ir pret kalnu! Vairāk kā kilometrs! Stulbums! Vainot, protams, varu tikai sevi. Vai tad grūti bija paskatīties navigatorā? Muļķe. Kāpju augšā un dusmojos. Uz brīdi tas piedod enerģiju, bet ir tik sarūgtinoši apzināties, ka tā tiek tērēta pa tukšo. Telefons zvana vienā zvanīšanā – radi un draugi steidz ziņot, ka esmu nomaldījusies. Jau iemanos paceļot klausuli atbildēt ar: ”Jā, zinu, jau eju atpakaļ!”  Kur gan jūs bijāt agrāk? Kādu kilometru agrāk! Vēl agrāk? Tomēr sašutumam nav pamata, neviens jau arī nevar pateikt, ar cik lielu aizturi un cik precīzi sekošanas ierīce parāda manu atrašanās vietu. Saņemu arī krietnu devu uzmundrinājuma vārdu, tie šobrīd ir pašā reizē.  Apziņa, ka kāds seko man līdzi, silda sirdi, sanāk pat notraust aizkustinājuma asariņu.

Kļūdas labojums mani uzved atpakaļ uz skatu laukumu. Tur, krūmos noslēpies, mani gaida viltīgais pagrieziens. Skaista, tumši sarkanas zemes taciņa, kas vijas cauri zaļām pļaviņām un ziedošiem mandeļkokiem. Teheda ir tuvu, taciņa ieved apdzīvotā vietā un es jau paspēju sapriecāties, kad hops – pāri ceļam un pažobelēs iekšā. Brikšņi, tiltiņi, kaktusi, atkal brikšņi un bonusā vēl arī kāpiens. Kaut kur augstu virs galvas redzu Tehedas skatu terasīti, kur tik daudz reižu ir sēdēts. Lejā jau nepaliks, zemu nokārtu galvu velkos augšup pa putekļaino ceļu. Reizēm es ienīstu savu dzīvi.

Viss, esmu uzkāpusi – dodiet man kūkas un saldējumu! Ā, un baterijas, navigators draud izbeigties, bet rezerves man nav. Kā gan tas nāk, ka ar tik rūpīgu plānošanu, tomēr esmu pamanījusies kaut ko sačakarēt? Jāatzīmē gan, ka navigatora darbības laiks bija solīts 12h. Šis tak nevelk vairāk par 8! Mieru, tikai mieru, tūlīt aiziešu uz ciematiņa vienīgo universālveikaliņu un nopirkšu visu, ko man vajag. Samulsusi staigāju turp un atpakaļ nesaprotot, kā lai tiek uz galvenās ielas – priekšā ir remonts, ceļš ir slēgts. Kaut kā roadbook par to nav ne vārda, metu līkumu pa šoseju un mazajām šķērsieliņām, lai ieietu pilsētas centrā no otras puses.

Ak nē! Kas tas par ļaunu joku! Veikals ir ciet! Viņiem tur siesta uz 2 stundām. Sasodītie dienaszagļi! Un kur lai tagad rauju baterijas? Satriekta dodos uz konditoreju. Un ja nu arī tur ir siesta? Fū, nē, Roque Nublo ir vaļā. Esmu vienīgais klients. Bateriju tur, protams, nav, bet saldējumus paņemu divus. Kūku vispār ir tik daudz, ka raibs gar acīm. Izvēlos milzīgu, divstāvīgu krēmšniti. Tikmēr aiz manis uzradusies paliela rinda. Pa durvīm iebrāžas arī Kristīnas vāciski runājošais kompanjons un iespraucās rindai priekšā. Es vēl neesmu beigusi iepirkties, kad viņš jau bāžas pa vidu kaut ko pasūtīdams vāciski. Pārdevēja viņu nesaprot, un man viņš nepatīk. Kaut kāds bezkauņa. Ievēroju, ka uz numura viņam poļu karogs. Pag, tad šis ir polis? Vienalga, man gribas turpināt ar saldajām un neveselīgajām darīšanām – lielo pudeļu veikaliņā nav, tādēļ nopērku fantu, kolu un 6 ledus tējas bundžiņas. Vācietis vai polis, vienvārdsakot dīvainis arī ir beidzis iepirkties un vēlas tālāk skriet kopā ar mani. Nu kā tad. Es nesaprotu ne vārda, ko viņš tur saka, un viņš nesaprot mani, bet kaut kā jau var nojaust, ap ko tēma grozās. Saku, ka man vajag 10 minūtes, lai tiktu galā ar visu nopirkto. Labi, šis gaidīšot. Apsēžamies kā tādi bomži uz ceļa apmalītes pie miskastes. Saprotu, ka izsalkums, slāpes un pārkaršana ar mani izspēlējusi joku – es tak nevaru šo visu viena apēst un izdzert, somā vietas man arī nav. Stumju aiz vaigiem abus saldējumus, pārmaiņus uzdzerot fantu un kolu. Dzērieni ir silti un stipri gāzēti, jau itin drīz man vēderā aptrūkstas vietas. Kur lai tagad bāž to milzu krēmšniti? O, pazīstamas sejas – Žo un Kristīna! Esot atpūtušies krodziņā, tagad došoties tālāk. Vai es arī nākšot? Kārdinoši, bet neesmu vēl tikusi galā ar savām ēdmaņām un pret kalnu noteikti netikšu viņiem līdzi. Dīvainais polis gan neviena neskubināts, metās abiem pakaļ. Forši, viena problēma mazāk. Novēlu veiksmi un ķeros pie krēmšnites. Mmm, vai es teicu, ka man vēderā nav vietas? Kam tādam vienmēr kāds plauktiņš atradīsies. Satriecoši garšīga! Ledus tējas bundžiņas tiek iztukšotas sistēmā. Jūtos bezgala draņķīgi, bet jādodas vien tālāk uz Artenaru. Velkos pa pilsētu uz priekšu, ha, izrādās navigatoram var uzlikt ekonomiskāku režīmu! Sagriež vēderu, nu lieliski, vispār man neganti vajag uz tualeti, bet neko piemērotu neredzu. Sāk nākt miegs. Gaišā dienas laikā, kas tad nu? Acis līp ciet, atļauju neprasījušas. Reizēm atģistos tenterējam pa pašu ceļa vidu. O, soliņi, jāpiesēž. Minūti pūtusies dodos tālāk. Pilsētiņas nomale ir iespiedusies klints piekājē. Mazas mājiņas stāvā nogāzē viena virs otras. Šauras, slīpas ieliņas un greizas kāpnes, spēju tik elst un pūst. Un, protams, zvanīt uz mājām žēloties. Nīkule. Man ir tik neizsakāmi slikti. Katram solim jāpieliek gribasspēks, kurš man laikam ir izbeidzies. Ātrums ir tuvu nullei, slodze maksimāla. Nu kas tā par briesmīgu vietu – tai jābūt kādai dekorācijai, nevar būt, ka cilvēki šeit tiešām dzīvo. Stutēju savu smago galu teju pret visām horizontālajām virsmām dibena sasniedzamības augstumā. Un tā ik pa 10 metriem. Nožēlojami. Es tak nemūžam netikšu līdz tai draņķa Artenarai. Saņemies, taču! Ej, vienkārši ej! Kad būsi uzkāpusi līdz Cruz de Tejeda, būs atlicis vien lejupceļš. Atlikuši daži kilometri līdz virsotnei. Kas mani piebeigs pirmais – kalns vai karstums? Saspiežu bulkas un kāpju. Apdzīvotā vieta paliek lejā, aiz muguras. Vēl mazliet. Es to jau redzu!

Augšā tūristu stāvvietā es esmu pavisam cits cilvēks. Eju un smaidu kā bērns. Smagums no maniem pleciem ir novēlies un spēki atgriezušies. Ir tāda kā svētku sajūta, viss šī posma kāpums ir pievarēts. Tagad tik kādi 8-9 kilometri uz leju, uz Artenaru! Mani priecē staltās lietuspriedes un satriecošie skati uz klintīm ielejas pretējā pusē. Ceļš ved pa kalnu grēdas kori, aiz katra līkuma atklājot vēl kādu aizraujošu klinšu veidojumu. Lejā redzama arī Teheda visā savā krāšņumā. Kaut saprotu, ka esmu pakāsusi veselu dienu vienam posmam, taču tas ir aiz muguras. Jāraugās, ko es varu darīt, lai vairs tik ļoti nekavētos, un jāsāk skriet.

20190221_180743

Skrienu un baudu, elpu aizraujošs saulriets nomāc sāpes. Ir tikai viena raize – lai navigators iztur. Taka ir gluda, vietām nokaisīta ar mīkstām, garām skujām. Reljefs atgādina tādu vidusmēra Stirnu Buku – augšā, lejā. Ļoti patīkams posms, jo vairāk tomēr ir uz leju. Kalnu grēdas galā gan nevaru sagaidīt, kad ieraudzīšu Artenaru, bet tās kā nav, tā nav, vien taka, kas, bezgalīgi liecoties kaut kur priekšā ap stūri, paliek arvien akmeņaināka. Visu laiku paralēli pētu arī karti, lai būtu gatava brīdim, kad palikšu bez navigatora.

20190221_184210

Sāk satumst. Ai, manam lukturim nav nomainīta baterija, jo biju cerējusi bāzi sasniegt gaismā. Nākas uzlikt rezerves lampiņu. Tā nav tik spoža, tādēļ nejūtos ļoti droši. Taka ilgi ved apkārt pilsētai, bet beidzot esmu lejā. Artenara. Navigators ir izturējis! Kur te ir tā bāze? Ieraudzījusi puisi organizatoru krekliņā, jautāju ceļu. Saprotu, ka tas ir vēl gabals uz priekšu. Jau domāju to lēnām nostaigāt, kad jauneklis piedāvājas par pavadoni. Laikam tak noturējis mani par skrējēju, jo piepūtis vaigus, deso tā, ka es knapi tieku līdzi. Saprotu, ka jaunais cilvēks ļoti cenšas manis dēļ, viņš ir stipri apaļīgs, gan jau tas viņam nenākas viegli, tādēļ turu līdzi, lai viņu neapbēdinātu. Pie durvīm jau sagaida paliels brīvprātīgo pulciņš.

Atsakos no visa, ko man piedāvā, vispirms gribu solītās dušas. Ar šo ir ķibele – kāda meitene stāsta, ka tās esot frio – aukstas. Nopietni??? Esmu svīdusi 2 dienas, pieveicot 124km ar gandrīz 7000 kāpuma metriem un netikšu pienācīgā dušā? Es tak smirdu kā stacijas bomzis! Brīvprātīgie plāta rokas un sola, ka nākošajā bāzē noteikti būs ļoti labas dušas. Nu, paldies, tās es noteikti izmantošu, bet man vajadzēs arī to auksto šeit un tagad. Tieku vesta veselu kvartālu tālāk, cauri futbola laukumam uz citām telpām. Tās šķiet gluži pamestas. Milzīga, flīzēta, auksta kā ledusskapis ģērbtuve, ar dušām, kas karājās no griestiem, pusei no tām pat nav uzgaļu. Gan jau esmu te vienīgā apmeklētāja šajās dienās. Pirmo reizi 2 dienu laikā novelku botas un secinu, ka kājas ir pilnīgi melnas, tas droši vien vēl no dubļainā pirmās dienas tuneļa. Atbrīvojos no drēbēm un apstulbstu – saplēstie legingi ir slēpuši vēl vairāk nobrāzumu un ļoti daudz zilumu. Abi ceļgali ir uztūkuši, kājas un rokas vienos zilumos. Diezgan līdzīgi es izskatījos, kad biju apmetusi kūleni ar savu pirmo automašīnu. Samocītās pēdas izbauda auksto flīžu grīdu. Te droši vien var dabūt visādas krāšņas sēnītes, bet tas ir pēdējais, kas mani šobrīd uztrauc. Ledaini aukstā duša ir labāka kā nekāda. Tā sniedz patīkamu veldzi maniem sūrstošajiem ceļgaliem. Kaut kas jādara ar lielo brūci. Nav prāta darbs to visu laiku turēt atvērtu. Kārtīgi nopūšu ar dezinfekcijas spreju un uzlīmēju vienīgo lielformāta, tādu 5x6cm plāksteri, kuru gluži nejauši esmu iemetusi somā. Tas gan ir nedaudz par mazu, lipīgās malas sanāk līmēt tieši uz brūces un vēl astīte iznāk ārā, bet tas ir labāk kā nekas. Virsū uzmaucu ceļgala saiti un grasos jau vilkt tīrus legingus, bet izrādās, ka uz šo punktu neesmu tādus atsūtījusi – kāda neiedomājama vilšanās! Jāvelk vien tie paši caurie, bet ceļgala saite aizsedz izgriezto laukumu, tā ka viss ir brīnišķīgi. Pārējās drēbes gan man ir tīras un svaigas. Virsū vēl lietusdrēbju komplekts, un esmu gatava vakariņām.

Ēdienu izvēle cilvēkam, kurš neēd gaļu, gan ir paskopa. Makaroni ar tomātu mērci un pāris siera šķēles. Nekādas rozīnes, maizes vai banānus man nekārojas. Gribu siltu ēdienu. Tieku arī pie kumelīšu tējas. Samainu visas baterijas, sabāžu kabatās māršmelovus un… nekur neesmu gatava doties. Uzlieku roku uz ceļgala un jūtu kā tas pulsē. Tik šausmīgi sāp. Eh, es tik ļoti negribu iet tur ārā aukstumā, nu ne par ko! Pārlaižu skatu telpai – pazīstamas sejas nemanu, vien Kristīnas vīrs ķimerējas ap somu, tad jau laikam viņa te ir. Droši vien guļ. Pati šādu privilēģiju sev vēl nepiešķiru, ne šajā punktā. Jāiet, nav laika kavēties.

Artenaras bāze ir pašā pilsētiņas nomalē, tāpēc drīz vien jau esmu mežā. Miegs kā tāds ķēpīgs klīsteris mēģina mani pielipināt pie zemes. Acis krīt ciet un apziņa miglojas. Nogriežos no plata grantsceļa uz taciņu, klātu ar biezu skuju paklāju. Es vēlos tikai vienu – likties garšļaukus vienalga kur, lai kaut uz brīdi aizvērtu acis. Laikam tā arī jādara. Saritinos kamoliņā uz mīkstajām sūnām, tāpat, lukturi neizslēgusi, un apņemos mosties pēc piecām minūtēm. Modinātāju likt man šķiet lieka enerģijas un laika tērēšana, gan jau pamodīšos tāpat. Izslēdzos acumirklī.

7 komentāri rakstam Transgrancanaria 360°: 2. daļa – Ciešanu festivāls

  • Lauma Lauma

    Dacei pirmā nakts. Man zvana telefons pus2 naktī un es nekādi nesaprotu, kas notiek. Tur otrā galā ar dzīvi apmierinātā balsī Dace stāsta, ka nupat ienākusi KP un, ka tagad uzēdīšot, negulēšot un iešot tālāk, jo beidzot vairs nav tā drausmīgā svelme, kas bija pa dienu. Kā es zināju, kur viņa atrodas? Planšete šajās dienās netika izslēgta 24/7 (ā, punktiņi trasē atjaunojās ik pēc 3-5min).
    Nē nu es saprotu, ka ļāvu viņai man zvanīt kaut vai trijos naktī, jo kurš gan cits viņu vislabāk sapratīs, ja “es sev riebjos”, “man ir nekam nederīgs navigators” vai “ja es nokrītu no kraujas izliecies, ka to neredzēji”… bet kāda vella pēc viņa man zvana pirmajā naktī, jo ātrāk par otro es viņas zvanu negaidīju.
    Nedaudz smieklīgi bija arī tas, ka vietā, kur Dacei zvanīja orgi un teica, ka jāiet atpakaļ pēc tam kādiem četriem dalībniekiem orgi nepamanīja šo kļūmi.

  • Hiēna Hiēna

    Brr, tās nomaldīšanās izklausās katastrofāli. Tik garā skrējienā, vai kā to lai nosauc, kur katrs lieks solis ir briesmīgs! Lai arī šajā sērijā nebija asiņu, izklausās daudz briesmīgāk par to asiņaino sākumu. Jau jūtu, ka tālāk būs vēl labāk! :)

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Gan Elle, gan Paradīze. Gan traki, gan skaisti! Un “ieslēgt dārzeni”- izcili!

  • Rozamunde Rozamunde

    Oi, to aizraušanu pa labi es ar pārdzīvoju. Ar kolēģi rēķinājām, cik tur laiks pakāsās. Eh, cik dzīvi aprakstīts! Tās kūkas! “Ieslēgt dārzeni” turpmāk būs arī manā leksikā 😀

  • guncha guncha

    Dacei jābeidz niekoties ar aprakstiem, jāsāk grāmata rakstīt. Noskrieniešu vidū būs īsts grāvējs. Nevaru sagaidīt turpinājumu. ĻOTI AIZRAUJOŠI, (bet es vienalga neparakstītos uz ko tik traku piedzīvojumu skrējienu) :-).

  • Pilnībā pievienojos domai, ka pietiks niekoties ar īsajām distancēm (aprakstiem) un ka beidzot jānoskrien arī kāda ultra (jāsaraksta grāmata) :)))

  • bro bro

    Brīnišķīgi uzrakstīts, gaidu turpinājumu

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.