Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Transgrancanaria 360°: 1. daļa – Ziemas pasaka

20190220_084500

Ziema. Man vienmēr tā liksies pārāk gara un auksta. Jā, varbūt šī rādās drusku mīlīgāka kā iepriekšējās, jo nav to sirdi plosošo mīnusu, bet tā skriešana aukstajā laikā, tuntulēšanās, mūžīgā darbdienu tumsa, maršruta piemeklēšana, kurā nav ledus… Cik ļoti gan tas nokauj skriešanas prieku! Labi, ka februārī, kā ierasts, varu šo nejauko gada laiku uzlikt uz pauzes, dodoties uz laimīgo zemi – Grankanāriju. Nepārprotiet mani, arī Latvija ir gana laimīga vieta, bet ziemā šis tituls tomēr pāriet zemei, kurā valda saule, kaktusi un patīkama temperatūra. Protams, neviens atvaļinājums nedrīkst tikt izmantots pa tukšo, tādēļ arī sacensības šim gadam ieplānotas. Transgrancanaria 360°. Es lieliski zinu, ka man tas ir tā kā par grūtu, un fiziskā forma arī nav tā labākā, taču iepriekšējo reizi mani tas neatturēja. Vai tad kaut kas būtu mainījies? Mani vispār maz kas spēj atturēt, kad padomā ir piedzīvojumi. Tā nu nekādi nevaru izdomāt nevienu pamatotu iemeslu nepiedalīties 264 km garajā skrējienā ar 13265 kāpuma metriem. 2017. gadā tas taču bija tik skaists un aizraujošs notikums, ka sāpes un izmisumu neviens jau sen vairs neatceras.

Esmu palaidusies traumās un slinkumā, tādēļ nopietni skriet sāku vien decembrī, bet vingrot vēl vēlāk – janvārī. Sarkanās lampiņas mirgo, trauksme fiziskās sagatavotības ziņā nav bez pamata. Vēl jo vairāk mani uztrauc tas, ka pēdējo ultru laikā esmu jutusies izcili slikti, neticēsiet, es izstājos no Siguldas kalnu maratona 6 kilometrus pirms finiša. Arī pēc pēdējās baskāju ultras vēmu vienā vemšanā un man nav tam izskaidrojuma. Ja man tagad būtu jāpiesakās, vai es pieteiktos uz šo pašu distanci? Ļaujiet padomāt… Noteikti, man vajag labu izklaidi un kādu nieku adrenalīna!

Šoreiz daudz kas ir savādāk. Šoreiz es to darīšu viena un tikai un vienīgi mans Mīkstmiesis būs atbildīgs par manām kļūdām un nevarēšanu. Es tā īsti nesaprotu, kāpēc Lauma nepiedalās, man liekas, ka viņa taču to grib. Katrā ziņā viņa ir ļoti ieinteresēta un reizēm, šķiet, pat vairāk par mani gaida informāciju par jauno trasi. To spāņi katru gadu cenšas nedaudz mainīt, taču Lauma piemetusi, ka kādi 30% no jaunās pārklājas ar pirmā gada variantu. Es arī vairs neesmu vakarējā – man ir plāns. Esmu apņēmusies to salu pievarēt 80 stundās, diezgan pārgalvīgi, ņemot vērā, ka pirmajā gadā man tas prasīja gandrīz 101 stundu. Uz kāda pamata varu cerēt uz tādu uzlabojumu? Domāju, ka, ja sākumā skriešu vairāk, tad arī sataupīšu cik necik laika. Arī gulēt varētu par kādām 2 stundām mazāk. Nesēdēšu ceļmalu restorānos un pēc iespējas mazāk iepirkšos. Ar to taču vajadzētu pietikt? Lai nu kā, mana briesmīgsmalkā viesnīca mani gaidīs jau no piektdienas. Tas tā, lai man sāp katra stunda, ko tajā nepavadu.

Aizbraukšanas diena, kā vienmēr, pienāk negaidīti, kopā ar to arī muguras traumas saasinājums. Knapi varu izkāpt no gultas un pārvietojos ar grūtībām. Nu kas par neražu! Labi, ka ir fizioterapeits Raivo, kurš māk mani salikt atpakaļ un vēl glīti salīmēt, lai labāk turos kopā. Tā nu krustām šķērsām noteipota dodos baudīt Kanāriju sauli. Ak, skaistā sala! Mana ziemas pasaka! Biju pēc tās noilgojusies, bet var jau būt, ka man vienkārši pietrūkst vasaras.

Pirmsstarta dienas ir laiskas un saulainas. Līdzīgi kā laimīgie un apmierinātie Grankanārijas kaķi zvilnu palmu paēnā un izbaudu katru jauko mirkli. Cenšos nepārforsēt ar skriešanu, jo mugura arvien ir ļoti jutīga, tomēr svētdienā izmetu garāku līkumiņu, notestējot trases pirmos 10 kilometrus un navigatoru. Karsti, ļoti karsti, par spīti pretiedeguma krēmam esmu stipri apdegusi. Bet man viss patīk, sajūta kā pirms ballītes. Ļoti gaidu startu. Dekatlonā iegādāti atlikušie obligātā ekipējuma priekšmeti un sporta pārtika. Neaizmirstu arī par sulām, māršmeloviem un gvakamoli, kas zina, ko man garajā ceļā sakārtosies. Vientulība man par labu nenāk, padodos pat šopinga vilinājumam. Vismaz uz kontrolpunktiem nosūtāmās mantas esmu saplānojusi līdz sīkumiem – baterijas tādas, baterijas šādas, pārvelkamās drēbes, dvieļi, dušas želejas un kārumi. Reģistrēšanās dienā uz kilometru attālo expo dodos ar tik pilnu čemodānu, ka to knapi varu pavilkt. Esmu ļoti organizēta un lieliski tieku ar visu galā. 5 somas uz kontrolpunktiem un finiša maisiņš, kurā sabāžu kleitu, peldkostīmu, baseina čības, kedas un kosmētiku, kas zina, kad tikšu pakaļ čemodāniem, ko sacensību laikā paglabāšu pie izpalīdzīgajiem Surikatiem. Dodos uz viesnīcu ar pārliecību, ka atlikusi vien tehniskā sapulce ar organizatoriem, kad atceros ledusskapī atstātās sulas un gvakamoli. Eh, aizmārša, būs vēl jāstiepj arī tas viss. Neliels snaudiens un jau atkal expo. Satieku Valteru un Anitu, Monblāna iekarotājus, arī viņi dosies riņķī salai. Viņi ir jautri, haotiski un uzjautrinoši bezrūpīgi. „Kā būs – būs!”, Anita smejas. Viņiem plānā tikai pastaiga. Piebilstu gan, ka viņu pastaigāšana noteikti ir ātrāka par manu skriešanu. Ar viņu pieredzi un prasmēm gan jau var tam visam pieiet tik viegli, mans uztraukums ar katru brīdi tikai aug augumā. Sapulcē nosēžamies pirmajā rindā, bet lielākoties tur aprunātā informācija pārklājas ar e-pastos saņemto. Nedaudz skaidrāki kļūst alternatīvo maršrutu lietošanas noteikumi – divi pēdējie ir opcionāli, kamēr pirmie tiek iedarbināti pēc organizatoru rīkojuma. Un izmaiņas paužu ņemšanā ārpus kontrolpunktiem – par katru pauzi, kas ilgāka par 40 minūtēm, jainformē organizatori, citādi tev pa pēdām tiks nosūtīta glābšanas vienība, jau nu gluži ne, bet uz to pusi. Kopumā man paliek garlaicīgi, gribu ātrāk ēst un gulēt. Sapulce ir ievilkusies, bet man vēl jānogādā čemodāni uz Surikatu mītnes vietu. Šī operācija tiek veikta krietni vēlu – desmitos vakarā, pa ceļam, taisnāko maršrutu meklējot, iekuļos parkā, kurā man uzbrūk automātiskā laistīšanas sistēma, nu gluži kā amerikāņu komēdijā, bet nu misija izpildīta un 23:00 varu doties pie miera.

Rīts, esmu augšā jau 6:00. Vairākas reizes zvana mamma, lai pārliecinātos, ka nenogulēšu svarīgo notikumu. Bet viss labi, uztraukums neļauj man ilgāk gulēt, tāpēc modinātāji ir gluži lieki. Brokastis, pudeļu un sistēmu uzpildīšana – šausmas, mana soma ir neceļami smaga! Tajā iekšā ir 3 l dzeramā, 10 lielās želejas, vētras telts, apmetnis, ūdensnecaurlaidīgas bikses un jaka, papildus drēbes, lampiņas, baterijas, telefons, navigators un vēl visādi šausmīgi svarīgi sīkumi. Ārprāts! Kā tad ar tādu lai uzraušas kalnā? Vai arī pirmajā gadā tā bija tik smaga? Mainīt gan tur neko vairs nevar, dodos uz starta vietu, kur atlikušo laiku pavadu kopā ar Valteru un Anitu. Arī viņu somas ir tikpat smagas, tomēr interesi rada dažu citu dalībnieku aizdomīgi mazās somiņas – vai tik te kāds nešmaucas ar obligāto ekipējumu? Tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas. Jādodas uz startu. Tiekam izsaukti pa vienam, skan tradicionālā Grankanārijas himna. Šoreiz neesmu tik ļoti aizkustināta kā pirmajā gadā, mans prāts drudžaini tin atpakaļ testa skrējiena bildi. Pirmos 10 km, protams, skriešu bez navigatora. Es tos labi atceros.

Starts, ar acīm vēl meklēju Surikatu pulciņu, lai viņiem pamātu, bet seju jūrā vairs nemanu. 100m pēc skrējiena sākuma kāds burzmā aizķeras un krīt visā garumā uz asfalta. Pieceļas ar nobrāztiem abiem ceļgaliem. Auč! Kā viņš tagad skries? Bet viņš tipina vien tālāk. Man tādēļ ir garie legingi, negribu neko savainot. Šermuļi pārskrien vien iedomājoties to nobrāzto ādu. Visi lēnīgi skrien. Bez steigas. Vēl nav karsti, bet skrienas visai smagi, tā sasodītā soma, kā tāds akmens uz kamieša. Deviņos no rīta tūristu geto ir diezgan kluss, tādēļ uz promenādes nav daudz ļaužu, varam skriet netraucēti. Trīs skrienamie kilometri beidzas visai ātri, un esam uz ārkārtīgi skaistā akmeņainā krasta, mēģinu tipināt, jo spēka daudz, tikai diez ko prātīgi tas gan nav.

IMG_20190217_143525_731

Tukšā, pludmale, kur testa laikā nopeldējos, un mazs tūristu ciematiņš, tālāk taka uzvijas nelielā stāvkrastā, kas skriešanu padara nedaudz dinamiskāku ar līkumiem un bedrēm starp okeānu un būvlaukumu. Šķērsojam šoseju un pēc smaida fotopunktā dodamies iekšā tuksnesīgā kailu kalnu masīvā, ainavu izraibina vien skopi krūmeļi un atsevišķi kaktusu puduriņi. Atceros, ka jāizskrien pa mazu tuneli zem šosejas, lai pie viena vientulīga milzu koka visā tuksnesī nogrieztos pa kreisi kalnā. Tur manas atmiņas par trasi beidzas. Kalns ir tāds kā paliels Ziediņš – ne visai augsts, taču stāvs. Šeit mani panāk Anita un Valters, kurus apsteidzu akmeņainajā krasta posmā. Cenšos turēties viņiem līdzi, apkārt ir arī daudz citu skrējēju, tādēļ pagaidām nevelku ārā navigāciju, skriešu tik tiem citiem līdzi. Vismaz kartē cenšos sekot, kur esam. Man patīk šīs kartes, tik krāšņas un detalizētas. Kādu brīdi patīkami noskrējieni pa grantenēm, līdz sākas, ja ne īstā spēlīte, tad vismaz kārtīga iesildīšanās – 500m kāpums. Noskatos kā Anita un Valters nepiespiesti aizskrien pret lēzenu kalnu. Pastaiga viņiem, kā tad! Es varu vien sirsnīgi nūjot. Ja apkārt visu laiku bija pulka ļaužu, tad pēkšņi esmu viena pati un ir jāpievērš uzmanība ceļam. Pagaidām gan iztikšu bez navigatora. Nākas ņemt īsceļu pa irdenu nogāzi, jo esmu aizskrējusi garām pagriezienam, bet drīz esmu uz pareizā ceļa. Mani panāk nedaudz lēnāka skrējēju grupiņa par iepriekšējo. Turos līdzi, sākumā pagrūti, bet lēzenākos posmos allaž pievelkos klāt. Iekrīt acīs Selīna un Ervē, franču pāris, viņi ir draudzīgi, kaut angliski runā tikai Selīna, vispār man viņa atgādina mūsu Cassandru – gara, gaišmataina. Pārējie gan pagaidām ir vien raiba masa sportiskos kostīmiņos – tie skrējēji taču ir tik līdzīgi!

 

Pirmais kalna gals ir sasniegts un kājas tik priecīgi metas izbaudīt lejupskrējienu, ka piemirstas gaidāmais waypoint1 jeb ieeja tunelī. Esmu iepalikusi un skrienu kopā ar poli, kurš pēkšņi paziņo, ka neesam uz maršruta un, pagriezies atpakaļ, pazūd. Nopūšos un velku ārā navigatoru. Aha, tunelis, jāmeklē ieeja, jo patiesībā navigators rāda, ka atrodamies uz trases. Pakaušus kasīdami atgriežas arī minētais franču pāris, kaut kas nav riktīgi, ir jāgriežas pa labi, bet tur nav ceļa, nav arī tuneļa. Franči aizlien pa krauju. Nu paldies, es labāk pameklēšu poli, jo viņš ir pazudis, kā ūdenī iekritis, tad jau būs atradis ieeju. Pāri kraujas malai stipri zemāk ieraugu poli, aha, tad ieeja noteikti tur atpakaļ. No kalna nepareizās puses noskrien vēl kāds aizelsies pārītis, sašutuši par pēkšņi pazudušo ceļu, rādu viņiem poļa virzienu, bet šie aiziet pa pēdām frančiem. Meklēju ieeju, līdz lejā ieraugu strautu,  nekādu tuneli gan neredz. Nošļūcu lejā un… nopietni?! Kad tu izlasi, ka būs jāskrien pa tuneli, tu iedomājies tuneli, nevis alu, pa kuru tek ūdens. Taču tuneļa galā redzama gaisma, nemaz jau tik biedējoši neizskatās. Sasaucu vēl pāris ceļotājus, kuri ieeju nebija pamanījuši, un ielecu necaurspīdīgi brūnajā ūdenī.

Ūdens ir stindzinoši auksts, un es teiktu, tas ir patīkami šajā karstajā laikā. Lai izlīstu cauri alai, gan nākas nedaudz pieliekties, jo tā ir zema, bet drīz beidzas, un ceļš turpinās pa tādu kā palielu reni, pa kuru tek ūdens. Eju un priecājos par veldzi, slapjas kājas mani nebiedē ne vismazākajā mērā, jo tulznas dabūt es vienkārši nevaru. Vienā pusē ir stāva klints, otrā stāva krauja, laikam tie, kuri aizlīda pa klintsmalu būs kaut kā te sabiruši iekšā. Ieraugu sev priekšā meiteni, kura balansē uz apmalītes kraujas pusē. „Ko tu dari tur augšā?” izbrīnīta vaicāju. „Negribu slapināt kājas” atbild rumāniete Kristīna. Pierunāju viņu neākstīties un ļauties spirdzinošajam, taču smirdīgajam šķidrumam, jo priekšā taču vēl vairāki kilometri. Rene vietām ir visai aizaugusi un vietām klints sienas pār to sakļaujas izveidojot īstu tuneli, tomēr kreisajā pusē ir caurumi, pa kuriem ieplūst pietiekoši daudz gaismas. Ūdens ir tā apmēram līdz pusikram. Kustamies visai raiti, līdz izskatās, ka esam strupceļā, jo alas galā ir melna siena. Ak, nē, tā nav siena, tunelis tālāk ir pilnīgi slēgts, tādēļ bez lampiņas neiztikt. Ja kāds cieš no klaustrofobijas, tad šeit viņam noteikti nav īstā vieta. Brienam trijatā, man seko kāds puisis, Kristīna ar lampiņu iet pa priekšu. Mūsu soļi un šļaksti atbalsojas alā, saceļot apdullinošu troksni. Brienam klusēdami, es laiku pa laikam dusmīgi atskatos uz savu sekotāju, jo viņš šļakstās kā negudrs, man jau visa mugura slapja, idritvaikociņ. Ūdens ir atvēsinošs un patīkams, bet pelējums uz alas sienām nebūt neizskatās piemērots peldei. Kāds šo tuneli te ir speciāli taisījis. Vietām tas šķiet izcirsts, vietām kaut kas betonēts. Te, augšā, kaut kādā nekurienes vidū. Laiku pa laikam atdauzu galvu, jo griesti aizvien nav ne pietiekoši augsti, ne līdzeni. Man galvā ir cepure, kas ir visai noderīgi. Ai, apnicis, sāk kāroties saules gaismas. Pa vidu ir kāds lodziņš, kur viens skrējējs sēž ar novilktām botām, nav ne jausmas, kāpēc, bet drīz jau atkal pilnīga tumsa. Noķeram palielu skrējēju rindu, sāk veidoties sastrēgums.

20190217_105601

Waypoint 2 – izeja no tuneļa. Tā ir vertikāla, tāds atvērums uz augšu. Izkāpt nevar, ir jārāpjas un jāspirinās. Puiši pieklājīgi stāv un, palīdzību nepiedāvājuši, gaida, kamēr izraušamies ārā – es pastumju Kristīnu, viņa pavelk mani. Gaisma žilbina. Saulītē sasēdies krietns skrējēju pulciņš visvisādi čubina savas slapjās pēdas. Mīkstie. Mēs ar Kristīnu skrienam prom. Akmeņains lejupceļš, mana stihija, drīz jau esmu savu kompanjoni aizmirsusi aiz muguras. Taka apmet loku apdzīvotai ielejai un cauri aizaugušiem mazdārziņiem izved uz asfaltēta ceļa. Vienā vietā pat saminstinos, sajūta, ka ejam cauri kāda pagalmam, bet var jau būt, ka biju nedaudz nošāvusi sķērsām. Kristīnu, kura mani lejā panākusi, sagaida kāds jauneklis, vīrs vai boifrends. Mirkli paskrējuši kopā, viņi ieiet veikalā. Noraugos uz veikalu ar kāru aci, bet slinkums ņemt nost somu un meklēt naudu. Man trakoti vajag zaļo pauzi, jau šļakstīgajā tunelī vajadzēja. Ieraugu vīrieti no Krievijas. O, papļāpāšu krieviski! Bet viņš ir tik nīgrs un nerunīgs, īsts grampijs, nu i’ nevajag ar’.  Aleksandrs no manis attālinās, bet es izmantoju iespēju, kamēr neviena nav blakus, lai beidzot nokārtotu krūmu lietas. Kāds līkums sola gana daudz privātuma vien dažu soļus no ceļa. Notupjos starp sausajiem, dzeloņdrātīm līdzīgajiem krūmeļiem un.. āāāā! Pamats zem manis ar krakšķi iebrūk un es ar pliku dibenu līdz viduklim iekrītu kaut kādā pazemes būvē, laikam vecā pagrabā. Sasodītie ērkšķi! Nu, atvainojiet par piečurāto pagrabu, uzbūvējiet taču pieklājīgu jumtu, bet manas rokas un sāni smeldz tā, ka jākliedz. Lienu ārā, acīs saskrien asaras. Cik sāpīgi! Plaukstas asiņo, jo īpaši kreisā, tā ir pilna ar ērkšķiem. Garākos izvelku, bet tur ir vēl pulka ar kuriem neko nevaru iesākt. Un es pat nedomāšu, kas ir ar citām neapsegtajām ķermeņa daļām. Uzpūšu vien dezinfekcijas līdzekli un saskumusi skrienu tālāk. Labi, ka man ir garie legingi un piedurknes, un, ka neviens šo visu neredzēja.

53794446_2633162196701139_3051808653058244608_o

Ciemata nomale paliek aiz muguras, un sākas otrais kāpiens. Kristīna mani noķer un aiziet pret kalnu, ka nav ko redzēt. Fui, man ir karsti un grūti. Es nemāku kāpt kalnā, kaut tie ir tikai kādi 750 vertikālie metri. Vai tiešām ir pareizi, ka katru reizi es jūtos tā, it kā grasītos izlaist garu? Kaut ko es nedaru pareizi. Es dzeru un regulāri ēdu želejas, it kā viss pareizi, bet jūtos neizsakāmi draņķīgi. Kājas knapi cilājas, lienu lēni kā tāds gliemis. Mani apsteidz Selīna un Ervē, taču gluži izlaist viņus no redzesloka nevēlos. Piespiežos turēties līdzi. Akmeņi, kaktusi un atkal akmeņi, serpentīns, par laimi, ieved kalna ēnā, citādi es ilgi neizturētu. Tomēr augšā atkal saule. Saule un grantene. Kaut kur zem kājām gar ceļa malu iet slēgta ūdens caurule. Tās radītais troksnis – krākšana un burbuļošana – liek sapņot par veldzi, ko šobrīd spētu dot auksta ūdens šalts sejā. Ak! Tā vietā garām pabrauc auto, saceldams brūnganu putekļu vērpetes, tās arī tad dabonu sejā. Paldies! Nav gan gluži tas pats, kas ūdens. Šoferis kā atvainodamies noplāta rokas. Labi, lēzenu augšupceļu es varu lēnītēm paskriet, kājām kusli šļūkājoties. Atkal kāda apdzīvota vieta, vietējos gan nemana, vien organizatoru auto. Aiz tā taka pagriežas pa kreisi, lai uzvestu vēl augstāk. Gar taku jau atkal ūdens noteka, taču šī par laimi, ir vaļēja. Varu beidzot noskalot sviedrus, putekļus un asinis. Nedaudz paturu plaukstas ūdenī, lai sevi atdzesētu. Šoziem te kaut kā izteikti karsti. Apvidus mainās, akmeņainā tuksneša vietā stājas lietus priežu audzes. Šie skati man patīk pulka labāk. Esam gandrīz sasnieguši augstāko vietu pirmā posma otrajam lielajam kāpienam, tālāk skrienam riņķī kalnu grēdai, reljefam nedaudz mainoties te uz augšu, te uz leju, ir labi skrienams, arī takas samērā gludas. Vēl aizvien esmu kopā ar franču pāri, taču viņi sāk palēnināties. Skati ir skaisti, apskrienam dziļas strautu gultnes, esam gana augstu, lai kreisajā pusē varētu mielot acis ar lejā palikušo ieleju. Beidzot kalns ir pieveikts un sākas lēzens lejupceļš. Nu tik skriešu, nu tik būs! Tomēr izskatās, ka akmeņainajā takā vajadzīga īpaša piesardzība, jo jau itin drīz paspēju aizķerties aiz smalkajām šķembām, kuras ir gluži kā iespraustas zemē. Patiesībā tās ir tik plānas, ka no sāna tās pat īsti nevar redzēt – vien brūna svītriņa uz brūna fona.

Sasodīts! Labi, varbūt tur bija kāds rupjāks vārds, bet tas ir cenzēts. Kārtējā aizķeršanās reize aiz šķembas beidzas ar lidojumu pa taku uz priekšu un piezemēšanos uz ceļgaliem un plaukstām. Navigators! Ir ok, ir vienā gabalā. Kājas! Kreisais celis stipri sāp, bet šķiet, ka ar laiku būs labi, salasu izbirušās mantas un turpinu skriet. Esi taču uzmanīga, sieviete, tev vēl 230km priekšā! Skatos zem kājām, koncentrējos cik spēka, bet reizēm tomēr jāielūkojas navigatorā. Nē!!! Jau atkal aizķeros, bet šoreiz kritiens ir smags. Ar rokām cenšos nosargāt navigatoru un seju, triecoties pret akmeņaino taku ar ceļgaliem un apakšdelmiem. Navigators vesels, seja arī, somas saturs no vaļējās kabatas jau atkal uz takas, iepriekš atsistais celis veiksmīgi trāpījis uz grants, kamēr labais atsities pret asu akmeni. Tā, ko nu? Vai skrējiens beidzies? Sāpes pārņem momentā, piecelties nevaru. Sēžu takas malā, acīs jau atkal saskrien asaras. Ja uz kreisā ceļgala ir daži mazi caurumiņi, tad labās kājas legingu stara ir atplēsta vaļā, atklājot lielu, ar granti pilnu nobrāzumu, kurš sāk asiņot. Kā sāp! Uzpūšu dezinfekcijas spreju, neko tīrīt neņemos, nav īsti ar ko, bet dikti negribētos dabūt kādu infekciju. Celis sāk pietūkt, kreisā plauksta vispār kā bulciņa, ja kāds ērkšķis no tās pēc kritiena pagrabā vēl rēgojās, tad nupat visi ir sadzīti iekšā līdz galam. Labā roka sāp tik ļoti, ka nevaru noturēt navigatoru. Ar kreiso arī nav īsti labāk. Labi, ka navigatoram ir stiprinājums, lai karājas pie somas pats. Vienīgā, kas man pēkšņi vairs nesāp, ir noteipotā mugura. Laikam apvainojusies, ka vairs nevar spēlēt pirmo vijoli. Garām paskrien Selīna un Ervē, jautājot, vai man viss kārtībā. Kā gan jums liekas – es sēžu zemē un asiņoju, kas tieši man var būt kārtībā? To gan nesaku, vien atcērtu: „Nē!” Kalna galā es palikt nevaru, dažus kilometrus uz priekšu ir Mogana, laika barjeras vieta, kur solīts arī ūdens, tātad tur būs organizatori. Kaut kā tur jānokļūst. Pieceļos kājās un saprotu, ka nav labi. Nobrāzums nav ceļgala vienīgā problēma, tur iekšā, vairāk aizmugurē kaut kas stipri sāp, jo īpaši saliecot. Eh, neraža. Kliboju uz priekšu līdz pienāk tas – Waypoint 5, pagrieziens uz leju. Pa šauru, ļoti stāvu, akmeņainu serpentīnu jātraucas lejā līdz pat Moganai. Tieši tā es to būtu darījusi – traukusies. Man tik ļoti patīk tādas stāvas, akmeņainas takas uz leju, no tām es nebaidos un varu lēkšot samērā raiti. Ne šoreiz, mazulīt. Kliboju un smilkstu, man ir tik ļoti sevis žēl. Samaksājusi tādu naudu par dalību un ceļu, es esmu visu sabojājusi. Celis kļūst arvien stīvāks, un pārvietošanās ir tīrās ciešanas. Uz šaurās takas sanāk mainīties ar pretī nākošajiem tūristiem, parasta lieta, bet kaut kas tomēr ir mulsinoši – tie ir galīgi drebelīgi, veci pensionāri, ne tas smaidīgais, sportiskais, iedegušais, mākslīgo zobu smaida pensionāru tipāžs, bet pavisam parasti, sirmi vecīši, kuriem, šķiet, pat pa gludu ceļu būtu grūti pārvietoties. Un viņi kāpj tajā trakajā takā augšā! Varbūt man ir gļuki? Vienalga. Kad beidzot sasniedzu takas galu, esmu jau apdzīvotā vietā un uz asfaltēta ceļa. Mogana ir tuvu. Laiks kādam uzzināt par manu bēdiņu. Zvanu Veipa kungam un izstāstu situāciju. Tā vietā, lai mani pažēlotu un pierunātu izstāties, viņš saka, lai saņemos, jo priekšā ir pilsēta, un tur jau noteikti būs kāda aptieka. Jā, es pilnīgi iedomājos, kā iekliboju aptiekā un ar google translate palīdzību paprasu kaut ko, kas palīdzētu man ar šādu kāju pieveikt vēl kādus 220 kilometrus. Lai viņš iet ieskrieties. Bet izstāties arī nav nekādas jēgas. Vismaz šobrīd, jo man īsti nav kur likties. Viesnīca man ir tikai no piektdienas, tagad ir trešdiena. Man, visticamāk, būtu jātiek līdz pirmajai bāzei La Aldea un tur jāliekas gulēt. Pēc tam varētu domāt tālāk. Akdies, kā lai to dabū gatavu? Kliboju garām Sarkanā krusta mājai un gribu skaļā balsī saukt: „Palīdziet man!” Tā vietā nolemju atrast veikalu un nopirkt aukstu kokakolu. Organizatoru mašīna! Arī ātrā palīdzība. Viņi dala ūdeni. Tepat arī Kristīna ar puisi un vairākas neredzētas skrējēju sejas. Sapildu sistēmu un lūdzu uzliet ūdeni arī uz manas kājas. Bet mani jau pa gabalu noskatījis dakteris no ātrās palīdzības mašīnas, teju vilkšus nogādā savā „midzenī”. Cik labi! Sēžu mašīnā uz grīdas, kājas izkarinājusi ārā. Daktertante cītīgi kasa ārā granti no manas brūces, kamēr otrs dakteris, pierakstījis manu numuru, joko, ka tagadiņ kāju fiksi amputēšot un laidīšot mani skriet tālāk. Burvīgi, akurāt tas, kas vajadzīgs – skriet tālāk. Notīrītā brūce vairs neizskatās tik bezcerīga, bet gana krāšņa, lai ņemtos to fotografēt un sūtīt bildes ģimenei un draugiem.

20190220_165214

Legingu caurums tiek izgriezts vēl lielāks un celis apsmērēts ar kaut ko brūnu. Viss, varu doties. Hmm, tā ar pliku celi? Ja nu es nokrītu atkal, vai iebrienu kaut kādos krūmos? Nu labi, došos ar. Vai tad man ir izvēle? No sākuma man vajag to kokakolu. Uz veikalu ir jāiet ar līkumu no trases, bet neko darīt. Man ļoti vajag. Paskriet nevaru, velkos. Veikalā tieku apjūsmota no visām pusēm, sākot ar celi un beidzot ar veicamo distanci, bet tieku pie aukstas kolas un ledus tējas. Blakus esošajā autobusa pieturā piesēžu, lai samainītu baterijas navigatoram, iedzertu ibumetīnu un sazvanos ar mammu. Dīvaini, pat mamma šoreiz neņemas mani atrunāt no skriešanas. Es nesaprotu, vai tiešām nevienam nav manis žēl? Vai jūs nesaprotat, ka man vajag, lai jūs mani atrunātu, tad es varētu saņemties un visiem par spīti turpināt! Nebūs. Mirkli pasvārstījusies, apēdu vēl vienu ibumetīnu, gan jau neskādēs, un šļūcu tālāk. Priekšā viens mazs un viens liels kāpums, kopā vien nepilni 30 km līdz pirmajai bāzei.

Kāpju, kāpju, pilsēta paliek apakšā, taču jau ilgāku laiku esmu pilnīgi viena. Kur visi palikuši? Ibumetīns darbojas labi, sāpes paliek tāda trulākas un ciešamākas. Sasniegusi virsotni, pat saņemos paskriet, ir ļoti nepatīkami, taču ar laiku pierodu. Ik pa laikam satieku kādus pretimnācējus, viņi pat neizskatās pēc tūristiem, drīzāk vietējie, kuri mēro ceļu no viena ciemata uz otru. Tālumā manāma šoseja, tā iet gar klintsmalu un ir līkumaina, lielās kravas mašīnas signalizē pirms katra pagrieziena un es noskurinoties atceroties, ka, braucot pa šādiem ceļiem, man parasti sametas slikta dūša. Saulriets koši iekrāso priekšā redzamo vareno klinti. Iespaidīgi un skaisti.

20190220_185337

Piestāju zaļajai pauzei un laicīgai lampiņas izņemšanai no somas, lai konstatētu, ka pietupties nevaru, pavisam ne, jo saliektā veidā celis draud eksplodēt. Nu labi, ka vismaz varu jau kaut kā paskriet. Apsteidzu kādu skrējēju, kurš atsēdies ceļmalā, šķiet, vēro burvīgo saulrietu. Neatpazīstu, bet labprāt piesēstu blakus, jo saulriets ir patiesi satriecošs. Protams, to nedaru, citādi varētu likties, ka esmu vēl dīvaināka kā patiesībā. Lejupceļš pietuvojas jau manītajai šosejai un tad aizvirzās uz ciematu kļūstot arvien stāvāks. Strauji satumst, izcīnu uzvaru pār lampiņas ieslēgšanas pogu un atļaujos lēkšot bišku drosmīgāk. Lejupceļš jau atkal beidzas mazā ciematā, un pēdējais šī posma kāpums var sākties.

Stāvas jo stāvas asfaltētas ieliņas, kā jūs cilvēki te varat uzbraukt ar mašīnām? Vai tad tās vienkārši nekrīt atpakaļ? Kāpjas tik smagi. Bonusā navigators nav gluži precīzs un es izmetu lieku loku. Kāpiens turpinās pa granteni, līdz nonāku krustcelēs. Kaut kas sametas galvā un aizbliežu uz nepareizo pusi, taču laikus pamanu kļūdu. Dodos uz otru pusi, taču arī ar to Garmins nav mierā. Ko es neredzu? Kasu pakausi krustcelēs, līdz mani noķer 2 puiši, kuri saka: „Atkal tu?” Ē, ko? Mēs būtu pazīstami? Pirmo reizi viņus redzu, tāpēc neatbildu, vien sūkstos, ka nevaru atrast īsto pagriezienu. Ak, tad jau puišiem pašiem jāvelk navigatori ārā, esot jau labu laiku mani izmantojuši par vadātāju. Savā starpā viņi sarunājas vāciski, bet mani pa laikam izklaidē ar kādu joku angliski. Uzzinu, ka mans celis ir tīrais sīkums, jo lūk viens no viņiem reiz kādās sacensībās esot novēlies no klinšainas takas un esot bijis viscaur tā sadauzīts, ka līdzi nestos plāksterus pat nav bijis vērts ņemt ārā no somas un vēl bonusā šim celis ik pa laikam lecis ārā no vietas. Bet tak finišējis, cik sapratu. Brr, iedvesmojoši… laikam.

O, foto punkts! Smaidu un atsperīgi lēkšoju, nez, kas no tā sanāks. Vai nu puiši uzņem ātrumu, vai es Mīkstmiesi, bet vairs nevaru šiem noturēt līdzi. Kāpiens palicis stāvs un akmeņains, reizēm riktīgi jāraušas pa tādiem kā nobrukumiem. Priekšā pa kalnu uz augšu varu saskaitīt kādas 4 lampiņas. Diez vai es kādu panākšu šajā stāvajā augšupceļā. Smagi un ilgi, bet zvaigžņotā debess virs kalnu galotnēm ir tik skaista! Tuvāk virsotnei nedaudz pamaldos, jo lielajā akmeņu gūzmā ir grūti pamanīt taku, tādējādi vairākkārt attopos iesprostota akmeņainos strupceļos uz kraujas malas. Noķeru kādu skrējēju, kurš pūš un vaid tik grūti un žēlīgi, it kā grasītos izlaist garu. Apjautājos, kas atgadījies, bet viņš tik pakāpjas nost no trases, lai dotu man ceļu, laikam nesaprot.

„What goes up, must come down…” Virsotnē mūs sagaida iespaidīgs mēness. Vairs ne gluži pilns, taču milzīgs un ļoti spožs. Skrienot lejup, tas spīd no mugurpuses, visu laiku radot iespaidu, ka kāds man cieši seko pa pēdām žilbinot ar savu lukturi. Kādu brīdi ir visai patīkama slīpuma grantene – saldais ēdiens akmeņos atdauzītajām pēdām, tomēr prieki nav ilgi, ceļš kļūst akmeņaināks, un platāks, līdz izved plašā klajumā, kur taka vairs nav nolasāma. Ir tik daudz iespēju, izvēlos ticamāko, bet nošauju garām. Pēc mirkļa jau muļļājos irdenā, stāvā nogāzē, kas iedzen mani kārtējajā bezizejā, lēkt negribu un lidot nemāku, tāpēc nāksies vien griezties atpakaļ. Meklējot taku, sanāk spraukties cauri agresīvu krūmeļu biežņai, par ko mans jēlais celis, protams, ir pilnīgā sajūsmā. Nespēju noticēt, ka es to daru. Sava atvaļinājuma laikā un par savu naudu. Bezceļš pārvēršas ceļā un tālāk atkal pierastais akmeņainais serpentīns uz leju. Tie akmeņi gan izceļās. Lampiņas gaismā tie ir izteikti tumšsarkani un balti. Neierasti. Varbūt skaisti? Nē, tomēr dīvaini. Bet vismaz taku var saskatīt un nav tā visu laiku jāmeklē navigatorā. Priekšā manu lampiņas. Aha, tagad gan es jūs noķeršu! Kādu brīdi tam arī veltu visu savu uzmanību, līdz saklausu attālu sarunāšanos vācu valodā. Tukšajā, spoži izgaismotajā pilsētā esmu viņus noķērusi un ir mana kārta teikt: „Atkal jūs!” Tieši laikā, jo ceļa slīpums mainās un mani medījumi jau atkal nozūd tālēs zilajās. Skrienu cauri kaut kādam siltumnīcu un pažobeļu rajonam. Ik pa brīdim dzirdamas niknas suņu rejas, laikam jau tajās siltumnīcās atrodams arī kas vērtīgs. Sastapt šos zvērus gan nevēlos. Noķeru Kristīnu ar ceļabiedru, viņi izskatās saguruši, mūku prom, līdz navigatoram beidzas baterijas. Nākas iekārtoties ceļmalā tās mainīt. Kristīna ar ceļabiedru, kurš runā tikai vāciski, tikmēr mani noķer. Sēžot zemē, mans ceļgala savainojums ir kā apskatei izlikts un Kristīnas pavadonis, to garāmskrienot ieraudzījis, laikam padomā, ka esmu tikko satraumējusies. Viņš atskatās, lai uzdotu tradicionālo „ar tevi viss kārtībā?” jautājumu un aizkāpj garām takai. Tālāk viss kā palēninātā filmā – gaisā airējoties ar nūjām, puisis atmuguriski krīt lejā pa stāvo nogāzi, bet paspēj ieķerties krūmelī. Tas viss mana spalgā izbaiļu kliedziena un izsmējīgu ēzeļa brēcienu pavadībā. Laimīgā kārtā, izticis bez savainojumiem, viņš uzrāpjas uz takas un turpina ceļu. Apdzenu un dodos finiša taisnē uz bāzi. Ēzeli tā arī neredzēju, bet brēca viņš dūšīgi. Bāze nav tajā pašā vietā, kur pirmajā gadā. Priekšā nebeidzams skrējiens pa pilnīgi tukšu pilsētu. Tik ļoti gribu nonākt galā, ka gandrīz paskrienu garām, kāds brīvprātīgais mani sasauc atpakaļ. Beidzot var piestāt! Bāzē valda rosība. Daudz brīvprātīgo. Manas vēlmes uzklausa kāds superlaipns, izskatīgs jauneklis, kurš ir viens no retajiem angliski runājošajiem. Ir nedaudz pēc pusnakts. Par veselu stundu atpalieku no sava plānotā grafika, bet tas vairs neliekas svarīgi. Tieku pie makaroniem ar sieru un kolas. Arī pie savas somas. Svarīgi ir piesēst un paēst. Un apmeklēt pieklājīgu ķemertiņu. Un nomazgāt rokas. Nejauši ielūkojoties spogulī, ieraugu savu veco, labo paziņu – Kanāriju raganu pašu personīgi. Nu, protams, kā nu bez viņas. Apkārt vispār ir pilns ar pazīstamām sejām. Daudziem ir atbalsta komandas, viņi tiek apčubināti un pat masēti. Ir arī mediķi, mans neganti sāpošais celis, kuram nācies ciest arī agresīvo augu uzbrukumā, jau atkal tiek nodezinficēts. Mediķi aprūpē arī Selīnas vīru. Viņam ir pārsista galva – plikais pauris notaipīts ar sakaltušām asinīm. Nja, katram savas cīņas. Kaut kā sajūtos vientulīgi. Pieveikti 70 kilometri un 3308 augstummetri. Nogurusi, sadauzīta un pagalam bēdīga. Nevaru arī zvanīt uz mājām, jo tur ir 2 naktī, jāļauj ļaudīm pagulēt. Te atceros, ka ir gan viens cilvēks, kurš vieglprātīgi ļāva man zvanīt jebkurā laikā, kaut nakts vidū! Lauma! Lai nu tagad klausās visu, kas man sakrājies!

13 komentāri rakstam Transgrancanaria 360°: 1. daļa – Ziemas pasaka

  • .Linda .Linda

    Akdies, kā es smējos par to epizodi ar ēzeļa smiekliem!!! :D
    Bet nu skarbi, skarbi… Dullā Tu mūsu Lapsa!

  • Lauma Lauma

    Godīgi sakot pietrūka pavisam nedaudz, lai es janvāra vidū pamestu pusratā visus savus pavasara plānus un pieteiktos uz šo vājprātu. Mani no šī “paglāba” ziema un slēpošana.

  • Spāre lido Spāre lido

    Uh, neapturamā! Kā man patīk, kā Ultralapsa raksta!!!

  • Spāre lido Spāre lido

    Gaidu nākamo daļu!

  • Inga_K Inga_K

    Bezgaltraki :) Gaidu trupinājumu.

  • piile piile

    Jāpievienojas, ka uz rakstu ir āķis lūpā un nevar jau sagaidīt turpinājumu :)

  • Hiēna Hiēna

    Man vislabāk patika epizode ar pagrabu. Nu kā var tā gadīties? :D

  • avalanche avalanche

    Kā vienmēr, ļoti garšīgi uzrakstīts! Gaidu turpinājumu! Paldies :)

  • Rozamunde Rozamunde

    Es gandrīz lasot aizgāju ar sirdi tuneļa epizodē. Pēc taviem kritieniem sāka sāpēt un pampt mans celis 😂 Ar nepacietību gaidu turpinājumu!

  • Apbrīnojama ‘dūša’
    lielāka nekā Sprīdītim, kad devās Pasaulē laimi meklēt

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Izlasīju trīsreiz, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu?! Stāsts ar zosādu, smaržu, smaku un garšu! Gaidu nākamo sēriju!

  • lielaa saule lielaa saule

    Iespaidīgi,vareni!Arī nepacietīgi gaidu turpinājumu!!!!

  • aKasIr aKasIr

    “Nejauši ielūkojoties spogulī, ieraugu savu veco, labo paziņu – Kanāriju raganu pašu personīgi.”
    Hehe, vienkārši izcili!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.