Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Transgrancanaria 360°: 3. daļa – Vadātājs

20190223_032146

Tumsa, pūš viegls vējš. Cik ir pulkstenis? Ko es esmu nokavējusi? Nevaru saprast, kas spiež vairāk – nelīdzenais pamats vai mani kauli. Sāp viss rāmis, šī poza nudien ir nejēdzīga, ceļos augšā. Šķiet, tās tiešām bijušas tikai 5 minūtes. Diez vai es pamostos, ja gulēšana būtu kaut par kripatu ērtāka. Powernap ir līdzējis, navigatorā līnijas vairs neņirb un taka nedubultojas. Es pazīstu šo vietu! Pagājušogad īsajā distancē te skrēju pretējā virzienā. Taka ir samērā lēzena un līkumo vairāk vai mazāk paralēli asfaltētam ceļam. Vai tiešām bija žēl palaist mūs skriet pa to? Saņemos un skrienu. Lēnītēm. Mani noķer kāds kungs un aizskrien nepareizā virzienā. Sasaucu atpakaļ. Tāpat viņš ir ātrāks un palēnām attālinās. Man jau atkal sākt nākt miegs. Skrienu līdz sākas stāvs augšupceļš. Vaidieniņ, nu kurš tad tādā var uzkāpt? Man vajag vēl vienu piecminūšu miega pauzi un sauju māršmelovu.

Tad esmu gatava tam stāties pretī. Atalgojumā par smago, ar pūlēm pievarēto kāpienu, saņemu burvīgu noskrējienu pa skuju takām. Kājas kādu brīdi protestē, tad pielāgojas nesaudzīgajam solim, un varu sākt patiešām izbaudīt procesu. Ieeju ritmā, un cenšos saprast ap cikiem varētu ierasties šī posma galamērķī – Guia. Tas ir tikai 29 km no Artenaras. Kāpēc tik tuvu? Kur ir āķis? Var jau būt, ka gaidāmajos 1350 augstummetros. Izskrienu no meža uz lielāka ceļa. Tur mani pārsteidz kāds skrējējs, pievienojoties no pavisam citas puses. Pēc sejas neatpazīstu, bet tikko mēģinu komunicēt saprotu, ka tas ir tas pats vāciski runājošais polis. Laikam viņam nevedās ar navigēšanu, jo skrējējs turas aiz manis. Man sākas jauna spēle – aizmukt no poļa. Nav jau tā, ka būtu kāda pamatota nepatika pret viņu, vienkārši, tā kā sarunāties nevaram, izklaidēšu sevi bēgot. Tas līdz. Mana uzmanība ir sakoncentrēta, un miegs vairs nav nevienā acī. Bet šamais tur līdz. Mani viņš netraucē. Lai jau skrien. Tomēr, kad nonākam pie briesmīgi stāva un akmeņaina noskrējiena, viņš nevis vienkārši atpaliek, bet pazūd. Kādu brīdi pat sāku raizēties, jo taka ir ārkārtīgi bīstama un jebkura kļūda var dārgi maksāt, tad izlemju, ka atpakaļ augšā viņu meklēt tikpat nekāpšu. Liels cilvēks, gan tiks galā. Noskrējiens ir tiešām ļauns. Ļoti stāvs, serpentīnveida, ar kustīgiem neregulāras formas akmeņiem. Lēkšoju visai vieglprātīgi, jo manuprāt, tas ir labākais veids, kā pa šādiem ceļiem pārvietoties. Jāizslēdz saprāts un pašsaglabāšanās instinkts, jādomā tikai par kustību un līdzsvaru. Soļu garums pielāgojas akmeņiem. Reizēm tie tomēr izslīd un es klūpu, tomēr neiztrūkstošā izbaiļu kliedziena pavadībā man allaž izdodas savākties. Negribu pat domāt, kas būtu, ja uz šiem akmeņiem nokristu vēlreiz. Tad es droši vien uzreiz varētu izgulēties. Pat nemainot kritiena beigās ieņemto pozu. Ha, tas skrējējs, kurš mani apsteidza uz skuju takas, rokā ir! Apdzenu ne vārda neteikusi, tik paspēju pamanīt, ka viņš ir beļģis. Brāžos tik tālāk, uz leju bezdibenī. Pamats mainās. Akmeņu vietā ir smalka grants vai rupja smilts. Nemāku noteikt. Tā ir tik apaļa, ka kājas slīd kā uz skritulīšiem. Pa šādu es nemāku skriet, tādēļ salēninos, ļaujot beļģim mani atkal panākt. Pozitīvais aspekts šādam segumam: ir pamatīgi jākoncentrējas, un tas pilnīgi aizdzen miegu. Taču tikko bezdibeņa gals ir sasniegts un skriešana vairs nav bīstama, acis atkal pielīst pilnas ar kaut kādu miega ķīseli. Neko neredzu un nesaprotu, tenterēju pakaļ beļģim. Labi, ka manam miega tempam viņš nav par ātru. Atmostos vien tad, kad viņš ir iebremzējis pie kārtējā waypoint, kurā minēts, ka taku grūti pamanīt. Jūs smejaties vai? Grūti pamanīt? Te nav nekādas takas, vien pamatīgs čūkslis! Mums jāatrod taka, kura uzvedīs atlikušajā šī posma kalnā. Vai, kā šobrīd liekas, jāizgudro tā pašiem. Izskatās, ka ar ceļa atrašanu man tomēr veicas labāk nekā beļģim. Nolemju izvest viņu uz nepārprotamas takas un tad likties atkal garšļaukus uz minūtēm piecām. Man izdodas, beidzot čūkslī var nolasīt serpentīnu, kas ved uz augšu. Nu tā, tagad vajadzētu visam iet bez aizķeršanās – paziņoju beļģim, ka eju gulēt un novēlu veiksmi. Apsēžos rasotajā zālē un ar rokām iekaros zemē iespraustajās nūjās, lai mirkli nosnaustos. Ziniet, kāda ir pati lielākā lietus bikšu priekšrocība? Var sēdēt slapjā zālē un dibens paliek sauss!

Pļukš – mirklī, kad rokas noslīd no nūjām es pamostos. Tas ir gluži kā smilšu pulkstenis – laiks iztecējis, ceļos augšā un dodos ceļā. Necik ilgi nekāpusi, satieku beļģi, kurš nāk man pretī. Kas notiek? Neko viņam neprasu viņš arī neskaidro, mans navigators saka, ka esam uz pareizā ceļa, tāpēc turpinu vien augšup. Tā kā laikam būtu jāiepazīstas beidzot ar šo ceļabiedru. Beļģi sauc Pīters. Jāsāk komunicēt, tā mazāk nāk miegs. Taku atrast vairs nav grūti, bet vietām tā vēl aizvien ir stipri aizaugusi. Sajūta tāda, it kā mēs būtu pirmie, kuri šeit laužas cauri. Kāpt un pļāpāt ir vieglāk, nekā kāpt un gulēt, arī laiks paiet ātrāk. Kalna gals tiek sasniegts un tur kārtējā waypoint norāde ziņo, lai atstājam durvis tā, kā esam tās tās atraduši – vaļā vai ciet. Ak, visu laiku gaidīju šo vietu, nezin kāpēc biju iztēlojusies, romantiskas, vīteņiem apaugušas durtiņas, kas ved uz kādu skaistu pasaku dārzu. Patiesībā, tie ir tikai ganību vārti. Turklāt katrs to durvju atstāšanu “tā kā atrasts”, ir sapratis pa savam. Augšējais šķērslis ir salauzts – tātad kāds ir kāpis pāri, savukārt Pīters mēģina izņemt vārtus no eņģēm. Apturu viņu norādot, ka var taču vienkārši atvērt. Laikam jau miega uzbrukumi neskar tikai mani vienu. Miegaini skrienam pa granteni. Zvana telefons. Tā ir mamma, viņa ir priecīga, ka esmu atradusi kompāniju un neblandos apkārt naktī viena pati. Īsti nesaprotu, kāpēc viņa neguļ. Viņai taču ir gulta un nekur nav jāskrien! Man skauž. Vēl es nesaprotu tās bailes no nakts. Tas taču ir pats labākais laiks – visi, no kā vien varētu baidīties, tagad saldi čuč. Tikai saujiņa īpaši apdāvinātu idiotu kaut ko meklē šajā aizaugušajā nekurienes kaktā. Sāk aust gaisma. Ir ļoti savādi laika apstākļi, brīžiem ir stindzinoši auksts, brīžiem, kad jau liekas, ka jāmeklē rokā cimdi un cepure, no kaut kurienes uzvējo tāds patīkams siltums, it kā kāds būtu ieslēdzis fēnu. Iemainu ceļabiedru pret kārtējo miega piecminūti.

Kad atmostos, šķiet ir kļuvis aukstāks. Mans navigators jau atkal ir uz spēju robežas, tāpēc salīdzinoši vieglajā apvidū atļaujos iet pēc kartes. Asfaltēts ceļš, noskrējiens un fantastisks skats priekšā – tālumā redzams okeāns un Guia, tās uguņi vēl nav izslēgti un rīta gaismā šī baltā pilsēta ņirb un vizuļo. Tā droši vien varētu izskatīties mirāža. Taču Guia ir īsta un tuvojas. Saullēkts aizdzen miegu, sāku dūšīgi skriet. Starp asfaltētā ceļa līkumiem ir arī šortkati cauri čūkslīšiem un taciņas cauri pažobelēm, tas tā, lai mēs neaizmirstam, uz ko parakstījāmies. Kad beidzot šoseja aizvirzās prom no trases, saņemu zvanus un ziņojumus, ka esmu nomaldījusies. Labi, es nesekoju navigatoram, bet kartei, tomēr tik ļoti kļūdīties es nevarēju. Saņemu uzņēmumu, kurā parādīts, ka skrienu pa tālumā redzamo šoseju, nevis pa pažobeļu taciņu, uz kuras atrodos patlaban. Lai nu kas, bet šoseja šī nav. Kaut kāds sekošanas aparāta gļuks. Man viss ir labi, drīz sasniegšu bāzi, tikšu dušā un varbūt pat kādu nieku pagulēšu. Nez cik tālu paspējis aizskriet Pīters? Es nemaz tā ļoti nevelkos, bet saskatīt nevienu nevaru – ne priekšā, ne aizmugurē. No zaļiem redeļu vārtiem mani vēro ideāli saskaņotu mājdzīvnieku pāris – krēmīgi balts retrīvers un kaķis tieši tādā pašā krāsā. Nosēdušies blakus un purniņus izbāzuši cauri vārtu spraugām. Kaut kā šis skats iespiežas atmiņā. Gribētos apsēsties un papaijāt kaķi… bet es dodos tālāk uz to balto pilsētu. Guia ir liela un pilna ar cilvēkiem. Tāda pārmaiņa pēc mūžīgi tukšajām mazpilsētiņām un ciematiem. Bāze ir tajā pašā vietā, kur iepriekšējo reizi, tātad par dušām varu būt droša. Tās mani nepieviļ – karstais ūdens ir, bet ieslēgties gan nevar. Štrunts. Ļauju karstajam ūdenim aizskalot prom visu nogurumu un sāpes. Nemaz negribas līst no turienes ārā. Nav nekā labāka par karstu dušu, varbūt vienīgi auksta kola. Saģērbjos, mēģinu izlaist pirkstus cauri samudžinātajiem matiem, kas izrādās veltas pūles. Ejot cauri lielajai guļamtelpai tomēr ļoti sakārojas kādu nieku pasnaust, un mirkli pasvārstījusies izlemju, ka to darīšu. Visas gultas izskatās lietotas, izvēlos mazāk saburzīto, jau ceļu segu, kad ieraugu uz spilvena blusu. Šausmas! Atsprāgstu atpakaļ, tā tikai man vēl trūka! Nepavisam vairs negribas gulēt. Iešu paēst.

Pie galda valda kaut kas pilnīgi pretējs rosībai. Kādi 5-6 skrējēji apātiski gremo un lēni jo lēni čubina savas somas. Es arī neesmu ne veikla, ne organizēta. Pat nezinu ar ko sākt, aizkožu banānu, pagaršoju makaronus, sāku dzert sulu, pa virsu vēl piparmētru tēju, tad atceros, ka obligāti vajadzīga arī kola. Visi pusizdzertie un pusizēstie trauki izstumdīti man apkārt pa galdu, kur pa vidu norisinās arī mantu kārtošana un bateriju mainīšana. Kaut kādā neregulārā secībā cenšos visu salikt pa vietām – makaronus mutē, baterijas – navigatorā, ziņas – uz mājām. O, lielajā somā paslēpusies gvakamole – lieliski, tai vieta atrodas gan uz pliekanajiem makaroniem, gan maizes. Eh, kā man te noderētu tāds palīgs kā Kristīnai. Viņa sēž pie blakus galdiņa truli blenžot vienā punktā, kamēr viņas vīrs ņemas un darās ap somu un inventāru. Pa kuru laiku viņa te parādījusies? Nevaru no viņas atrauties. Nekur nemanu Pīteru, vai tiešām viņš aizskrējis tālāk nebremzējot? Man vistuvāk sēž kāds polis, ne tas, kurš runā vāciski. Mēģinu uzsākt sarunu, bet diez ko nevedas. Runāt gribas, bet nav ne jausmas, par ko. Pārāk ilgi esmu te kavējusies, sabāžu mutē visu, kas vēl atlicis redzamības zonā un dodos ārā karstajā saulē. Glītas ieliņas, mīlīgas mājiņas, baznīca, uz mata kā visās pārējās mazpilsētās. Tās ir neticami līdzīgas. Iekārdina soliņš paēnā zem koka – lieliska vieta vienai piecminūtei. Soļoju tālāk. Saule ir karsta un žilbinoša. Lai vai kā, ir jāsaņemās skriet. Posms līdz Valsequillo ir 45 km garš un ar 1900 kāpuma metriem. Visi mani plāni ir sabirzuši putekļos. Vilks viņu zina, kad nonākšu galā, tas šobrīd nešķiet mana saprāta sasniedzamības robežās.  Pretī skrien vāciski runājošais polis un kaut ko muld par somām un kurpēm. Neko nesaprotu. Vien pārjautāju vai tiešām viņam vajag tajā virzienā. Vajagot gan. Nu, lai jau skrien, kur grib, vismaz tagad zinu, ka bezdibenī viņš tomēr nav pazudis. Kā viņš vispār tika man garām? Varbūt paskrēja garām bāzei? Nu, kā jau iepriekš minēju – dīvainis. Skrienu riņķī lielam ezeram, līdz mani noķer Pīters. Esot gulējis. Nu, jauki, man atkal ir ceļabiedrs. Pastāstu viņam par poli, bet šis brīnās, neesot redzējis. Mūsu ceļš ved cauri ziedošām pļavām, pēc veģetācijas var noprast, ka tuvojamies Moya. Tur augi ir tie zaļākie un leknākie. Šī ir skaista salas daļa. Priekšā viens kritušais – sēž sabēdājies zemē, kaut kas ar kāju, – atbalsta komanda viņu jau ir sasniegusi un, kā izskatās, cenšas pierunāt izstāties, bet skrējējs apgalvo, ka turpināšot gan, jo kāja neesot lauzta. Nu, nabadziņš, novēlam veiksmi un dodamies tālāk. Vēlāk gan dzirdējām, ka viens tomēr esot salauzis kāju, varbūt šis pats. Nevaram vien beigt sajūsmināties par puķuzirņiem, ar kuriem apaugušas ceļmalas. Meklējot taku ieberžamies briesmīgi asās mežrozēs, man garie legingi un nekas sevišķs, bet Pītera plikie stilbi ir diezgan asiņaini. Atkal jau noder mans dezinfekcijas sprejs. Pirms lielā kāpiena uz Moya jāpievar vēl viena bedre – tā ir tik aizaugusi, ka atgādina dziļu, vertikālu alu. Sasnieguši tās dibenu nosmejamies par piknika galdiņiem, kas tur izvietoti. Diez vai kāds pie pilna prāta piekrāmē savu pinika grozu, lai dotos lejā, šajā aizaugušajā alā, kur pat saule nevēlas iespīdēt, ieturēt maltīti pie dabas krūts. Bet ko var zināt. Kā gribas dzert! Aukstu, kaut ko ļoti aukstu. Sākam kāpt. Tas jau atkal ir nejēdzīgi grūti. Taisni brīnums, ka tas Pīters vēl nav aizmucis no manis. Kaitinu viņu ar runām par aukstu kolu ar ledu un laimu norasojušā glāzē. Ak, šausmas, kā man tādu kārojas, kaut vai tikai paturēt rokās. Tas celis mani nobeigs. Vai arī es viņu. Kaut pats kalna gals izrādās visstāvākais, tomēr pietiek spēka tajā uzrāpties. Ir iemesls svinībām. Benzīntanks! Der, bliežam iekšā snaikstīties gar dzērienu plauktiem. Ledusauksta kola, ledusauksta mango sula un neiztrūkstošā ledus tēja, tieku arī pie baterijām un ūdens. Interesants šķiet fakts, ka benzīntankā nav kases aparāta, mūsu pirkumi tiek rūpīgi pierakstīti kladītē. Apsēžamies uz apmalītes benzīntanka ēnā un dzīres var sākties. Ledusaukstā kola nočūkst vienā mirklī un mango sula ir neticami debešķīga, pacienājos arī ar Pītera čipsiem..

Es te varētu sēdēt mūžīgi. Kāda svētlaime! Laiks tikt galā ar sistēmu, jau labu laiku nespēju no tās neko iedzert, jo tur viss ir sarūdzis un sasmirdis. Izvelku to ārā un šausmas – izskatās, ka tur jau ir savairojušies kaut kādi akvārija iemītnieki. Skaloju ar auksto ūdeni, ko izmantoju arī galvas slapināšanai. Izdodas, kādu brīdi varēšu atkal dzert ko baudāmu. Turpinām ceļu, ar kāru aci noraugoties uz mazajiem veikaliņiem un saldējuma vitrīnām, it kā gribas, bet nav vēlme atkal stāties. Jau labu laiku stāstu Pīteram par saviem pirmā gada piedzīvojumiem, īpaši izceļot neticami skaisto ūdenskritumu taku. Un te, kur gadījusies, kur ne – tā ir mūsu acu priekšā. Esmu pilnīgā sajūsmā. Laikam gan to būšu saslavējusi par traku, Pīters diez ko nepavelkas uz tās apjūsmošanu. Vairākkārtīgi sanāk šķērsot upīti, kas tek starp stāvajām, noaugušajām klinšu sienām un man par pārsteigumu, tā vietām ir nevis dzidra un tekoša, bet purvaina un dziļa. Neatceros to tādu. Bet tik un tā ir skaisti. Tie lielie, sarkanie zvani, vīteņaugi, ūdenskritumi un milzu niedres… Takas galā mums sanāk nelielas domstarpības par virzienu, bet nu piekāpjos Pīteram, un iekuļamies kaut kādā neticamā čūkslī. Pazaudējam milzum daudz laika, līdz izkārpāmies atpakaļ uz takas. Te satiekam kādu rumāni, kurš apgalvo, ka skrien šeit ne pirmo reizi un, ka vieta, no kurienes knapi izlīdām, ir īstā. Daudz neklausīdamies manos iebildumos, viņš dodas brikšņos un Pīters viņam seko. Es netaisos to darīt, meklēju citu ceļu un atrodu. Izdodas sasaukt atpakaļ puišus. Raušamies ārā no aizas un es lepni varu skandēt savu iemīļotāko frāzi: „Man vienmēr ir taisnība.”

20190222_151431

Lai nu kā ar to taisnību, bet Pīteram es esmu apnikusi un viņš aizbēg kopā ar rumāni. Nu, labi, es vienkārši esmu par lēnu, lai turētu viņiem līdzi. Ir tāds mērens augšupceļš. Nav ļoti grūti, cenšos daudz nemuļļāties. Cik ļauj slīpums, tik skrienu. Ir tāda patīkama pēcpusdiena, karstums vairs nav svilinošs. Jauks pārsteigums, izskrienot uz šosejas ir organizatoru mašīna – puiši ir izpalīdzīgi, sapilda ūdeni un uzcienā ar žāvētiem augļiem. Dodos tālāk sabāzusi aiz vaigiem aprikozes kā tāds kāmis. Cik garšīgi! Man jāsteidzas. Līdz Terorai jāpārvar viens liels kalns, pēc tam vēl viens līdz Valsequillo. Sarkanas smilšu takas un eikalipti, gaisā virmo raksturīgā mentola smarža, atkal jau tāda deja vu sajūta. Esmu te bijusi. Šeit mēs pametām likteņa varā Andresu, bet tur tīrījām ar dubļiem aplipušās kurpes. Šeit ir arī vieta, ko atceros līdz sāpēm dzīvi – vieta, kur man uzbruka Mīkstmiesis, pirms kāpiena uz Pico de Osorio. Jūtos ārkārtīgi labi un skrienu augšā pa taciņu, kur pagājušo reizi izmisīgi centos paturēt acīs Laumas muguru un cerēju, ka viņa mani tomēr nepametīs. Vai šis ir tas grūtais kāpiens? Laikam jau ne, pārāk ātri beidzas. Izskrienu uz šosejas un brāžos lejā. Pēc puskilometra atskārstu, ka esmu aizskrējusi nepareizā virzienā. Tā, netērējam laiku nožēlai, skrienu atpakaļ. Augšā izvēlos citu virzienu un skrienu, ko nagi nes. Patīkams noskrējiens, līdz pēc minūtēm 10 saprotu, ka kaut kas nav kārtībā. Esmu te bijusi, šodien, nevis pirms 2 gadiem. Ārprāts, nāksies atkal kāpt augšā. Kas man vainas? Kāpēc esmu tik neuzmanīga? Laikam jau nogurums. Tas man dārgi maksā. Uzraušos atpakaļ krustojumā no kura jau 2 reizes esmu aizskrējusi nepareizi. Te nu tas ir, protams, uz augšu. Šis ir tas trakais kāpiens, ko atceros. Pilnīgi stāvs un gaismā ļoti skaists. Kāpju un kāpju, gan sāniski, gan atmuguriski, kājas raujas krampjos un atsakās sadarboties. Tā nu gan ir viena neganta vieta.

20190222_181545

Sasniedzot virsotni pārņem milzu atvieglojums un metos skriešus tik mudīgi, ka jau pēc mirkļa esmu uz nepareizā ceļa. Savācies taču! Kamēr orgi nav mani sākuši meklēt, izlemju raut uz īsto taku pēc azimuta. Laužos cauri brikšņiem līdz iznāku mazītiņā klajumiņā, kur kāds jauniešu pāris, noslēpušies no visu acīm, ļaujas romantikai. Ak, tavu neveiklu mirkli! Bet mežā kā jau mežā, nekad nevar zināt, kas pielavīsies. Nomurminājusi neveiklus atvainošanās vārdus, metos prom pa galvu pa kaklu. Drīz esmu uz īstās takas, lai to vēl vairākas reizes pazaudētu un atkal atrastu. Kad nonāku laika barjeras vietā – Terorā, strauji satumst. Pilsēta ir ļoti dzīva. Apkārt viss kūsā un notiek. Ieskrienu veikalā, dikti sakārojas jogurtu. Kamēr galvenajā laukumā ēdu, ģērbjos un stellēju lampiņu, mani apdzen Kristīna un Žo. Skrienu pakaļ. Man kādu mirkli vajag kādam sekot, apnikusi tā pastāvīga nomaldīšanās. Kristīna un Žo ir varen braši kāpēji. Knapi tieku viņiem līdzi. Veselā kāja sarāvusies krampī kā bluķis, bet sadauzītā vienkārši sāp. Viņi ir tik jauki un ik pa brīdim mani pagaida. Man nepatīk, ka cilvēki ir tik jauki. Es nevienu negaidīšu, pie pirmās iespējas aizmukšu. Pagaidām gan tas nedraud. Kāpiens ir stāvs un pretīgs, tam nav gala. Kad no tā ir noguruši pat mani brašie ceļabiedri, piesēžam uzēst. Neko jau negribās, tikai māršmelovus. Un pretsāpju tableti. Kristīna kā tāds narkodīleris cienā mūs no liela, sāls kapsulām pietūcīta maisiņa. Paņemu ar’ – ja nu palīdz. Ir iedarbināts pirmais alternatīvais maršruts. Tas mūs gaida lejupceļā. Lieliski, aiztaupīs mums dažus kāpuma metrus. Sasniedzam virsotni un es metos bēgt neatskatoties. Noskrējienos aizvien esmu stipra. Skrienu ilgi, tik ilgi, ka apnīk. Sāk nākt miegs. Labi, ka attapos piesiet navigatoru pie somas, jo mirklī, kad skrienot iemiegu, tas krīt man ārā no rokas. Šī ir jau trešā nakts. Ietenterēju pilsētā. Pamostos atsitusies pret stabu, tad pret sienu, tad pret cilvēku… Ko jūs lienat man virsū? Es neko nesaprotu. Tikai tenterēju tālāk, laimīgā kārtā nekur nenomaldos, vien visu laiku aiz kaut kā aizķeros. Izgājusi pilsētas nomalē apsēžos uz ceļa norobežojuma. Viss, miegu nost. Te mani noķer divi spāņu kungi. Viņi neļauj man sēdēt ceļmalā, tādēļ dodos kopā ar viņiem tālāk. Vārds pa vārdam, un miegs ir prom. Esam noskrējienā, viens spānis ir man priekšā, otrs aizmugurē, sāku palikt bezkaunīga, teju vai minot priekšējam uz papēžiem, mudinot viņu skriet ātrāk. Viņam tas apnīk, tieku palaista garām un aizskrienu. Vēlāk, kad atkal esmu apmiegojusies, tieku panākta. Murgains skrējiens cauri mazdārziņiem mani beidzot noved īstajā pilsētā. Nav daudz laika kavēties, jo nākošais posms, lielos vilcienos, ir viens liels kalns, ko kategoriski vēlos veikt nakts vēsumā. Tātad, atkal nekādas gulēšanas. Tas nekur neder, varbūt, tad dienā, kaut kur pačučēšu saulītē.

Valsequillo kontrolpunktu no iepriekšējās reizes atceros ar zemenēm un aukstu dušu. Zemenes ir, bet duša tiek solīta karsta. Muļķības, tā ir pilnīgi auksta un nav aizslēdzama, brīvprātīgās meitenes ik pa mirklim iebrāžas pārbaudīt, vai esmu vēl pie samaņas. Man ir tik ļoti vienalga, ka mazgājos aukstajā ūdenī, neizjūtot nekādu diskomfortu. Kājām tas ir pat patīkami. Ielūkojos spogulī un brīnumainā kārtā, neko biedējošu neieraugu. Savādi…

Dodos uz ēdamtelpu. Tur valda jautra gaisotne, tas šķietami uzlādē, gribas ātrāk doties ceļā. Nekur gan neeju, pirms neesmu notiesājusi visas redzamās zemenes. Kad jau ceļos iešanai, ierodas Kristīna un Žo. Pēdējais paziņo, ka stājas ārā. Viņa spēju robeža esot sasniegta. Kristīna par šādu pavērsienu gandrīz vai apraudas. Man nav komentāru, ir jātiek pāri tam milzu kalnam, nekas cits mani neinteresē. Dodos ārā naksnīgi tukšajā pilsētā, un tā mani ieskauj kā labirints. Kuļos un kuļos, bet neko nesaprotu un nevaru atrast ceļu. Nelīdz arī navigators. Es vienkārši nespēju saprast, ko tā līnija no manis grib. Viss, man vajag redzēt kopainu, apsēžos šosejas malā un ņemos pētīt karti. Uztrūkstos no miega, mani pamodinājis garāmbraucoša auto radītais troksnis. Guļu uz sāniem ceļmalā kājas izstiepusi uz šosejas. Labi, ka mašīna brauca pa pretējo pusi. Nezinu, cik ilgi esmu gulējusi, apkārt vēl valda pilnīga tumsa. Esmu briesmīgi nosalusi. Ceļos kājās, kaut kur ir jāiet. Man pretī pavisam lēnītēm brauc ātrās palīdzības mašīna. Izskatās, ka kaut ko meklē. Ak, šausmas, ja nu kāds ziņojis par cilvēku, kurš mētājas šosejas malā? Nē, nē, tā neesmu es, man viss labi! Eju tik mundrā solī, ka izdodas piemānīt pat sevi pašu. Miegs ir prom.

7 komentāri rakstam Transgrancanaria 360°: 3. daļa – Vadātājs

  • Inga_K Inga_K

    Gulēt ceļmalā ar kājām uz brauktuves un lavīties prom no ātrās palīdzības. Lai cik smieklīgi tas nešķiet pēcāk, bet tas ļauni.

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Tev gan vecumdienās būs ko atcerēties! Mazbērni klausīsies Tavos stāstos atvērtām mutēm! Lai sapņi piepildās!

  • Hiēna Hiēna

    Njā, miega bads skaidri salasāms. Labi, ka nekur neiegāzies kārtējā atrubonā!

  • Lauma Lauma

    Sarkanas smilšu takas un eikalipti – fu, fu, fu. Es pat šausmās noskurinājos atceroties tos mālus pie botām un ar līdzjūtību tevi tajā kalnā pēc tam. Jau atkal smējos un maldījos pagaisušajās atmiņās par karsto dušu Valsequillo un atpūtas mirkli Terorā pie baznīcas.

  • thunder man thunder man

    Beidzot izdevās pieķerties šim trillerim. Āāā … nu kur ir turpinājums? Dace, un ja pavisam nopietni, laiks apkopot savus memuārus grāmatā. Un ja šķiet, ka nav vērts. Ir, ir, pavisam noteikti. Es tavu grāmatu nopirkšu, un domāju, ka vesels lērums citi arī to izdarīs. Un tad tik būs jāpārtulko citās valodās un jālaiž plašajā pasaulē.

  • sigita sigita

    Nu, Dacīt, šis ir dulli – labāk būtu ar mani uz to Spartatlonu riktējusies .. cik var pa tiem džungļiem ņemties?!?

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.