Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Maratons, kurš nenotika

ny_maratons_2012

Ir septembris. Sēžu mašīnā blakus šoferim un dodos Siguldas virzienā. Esmu dažas dienas precējies, man ir dzimšanas diena un jaunā sieva ved mani saņemt dāvanu. Izklausās ļoti romantiski – pastaiga zelta rudens priekšvakarā, Siguldas izslavētie SPA un restorāni. Nē. Mašīnā ir arī bērni un suns. Un jau kopš uzzināju, ka saņemšu dāvanu un ka vajadzēs braukt, sapratu, ka būs sūdi. Man nepatīk augstums, ātrums un bīstamas lietas. Esmu bijis vairākas reizes Disnejlendās un nekad neesmu braucis ar tiem trakiem karuseļiem. Bet man ir traka sieva. Kāzās ielecām dīķi ar visām drēbēm, lai tiktu pie labas bildes, biju pamēģinājis veikbordu, longbordu, un zināju, ka tas ir mūsu laulības nosacījums. Būs jādara lietas, ko nedaru. Tieši stāsts par ielekšanu dīķi ir iemesls kāpēc mācījos uzstāties – mana sieva to stāstīja sava LevelUp kursa beigās un no viņas iedvesmojos. Paldies, mīļā.

Līdz Sēnītei jau biju izdomājis lielāko daļu iespējamos variantus. Vēja tunelis bija labākais scenārijs. Lai arī nesaprotu tur fiziku, bet esmu bildēs redzējis, ka tur pie rociņas, ķivere, drošības vestes. Pabraucām garām. Nākamais ir bobsleja trase. Viņi lejā brauc ar lāpstām, ratiņiem, riteņiem un droši vien vēl simts dažādu veidu kā piečurāt bikses. Tur nenogriezāmies. Bija vāja cerība ka varbūt tomēr baseins, mašīnā bērni, tur ir pirtis un man ļoti tās patīk, bet – diemžēl nē. Apstājāmies pie trošu vagoniņa. Pēc kaut kādas sarunas jau zināju, ka tas kur pa to trosi pieķēdēts brauc pāri upei ir stulbi un atlika tikai viens variants. Mukt prom. Bet es neaizmuku. Ar sasietām kājām no vagoniņa iekritu gandrīz Gaujā. Ja gribi kādu iepriecināt, tad ļoti laba dāvana ir lēciens ar gumiju.

Bet tāds tādu atrod. Es varbūt nedarīju tādas čiks un gatavs trakas lietas, bet man patīk lēna un ilga traka mocīšanās. Esmu aizskrējis gandrīz divas reizes no Rīgas līdz Valmierai. Tas ir vienu reizi aizskrēju un otru gandrīz aizskrēju. Esmu noskrējis septiņu maratonus septiņās dienās un deviņas dienas Himalajos augšā lejā kalnā. Un tieši skriešanas sakarā, es gribētu pastāstīt par savu homoseksuālo pieredzi. Ir tāda paruna, ka nu ja tev ir daudz bērnu, tad tu vari darīt to ar ko gribi.

Ņujorkas maratons. Skrējējiem tas ir tādi kā dziesmu svētki, visi grib tur nokļūt un noskriet. Piecdesmit tūkstoši dalībnieku, divi miljoni skatītāju. Tu nevari tā vienkārši nopirkt dalību pa 300 dolāriem, tev vēl jāpiedalās loterijā, lai tiktu pie tādas iespējas nopirkt. Man loterejā paveicās jau pirmajā gadā. Tēvs uzzinājis ka dodos uz Ņujorku teica, ka viņam ir paziņa, kurš pāris reizes gadā brauc pie viņa uz ezeru makšķerēt, Amerikas latvietis Ēvalds, kurš dzīvo Ņujorkā un es varēšu pie viņa palikt. Bet izrādījās, ka Ņujorka ir tik liela, ka Ēvalds dzīvo trīs stundu braucienā no Manhatenas. Viens ir bezmaksas dzīvošana, ka tev trīs stundas jābrauc uz Ņujorku, lai aizietu uz Dabas un vēstures muzeju, un trīs stundas atpakaļ, bet otrs, ka tev ir jābūt sešos rīta tur, lai skrietu maratonu. Atteicos no Ēvalda viesmīlības. Bet Ēvalds nelikās mierā un piedāvāja sava paziņas Henriha dzīvokli. Dažus kvartālus no Centrālparka. Centrālparkā ir maratona finišs.

Kad ierados pie Henriha, bija Pateicības dienas vakars un pie viņa mājās bija vakariņas – viņš, kāds melnādains kungs, viens pavecs austrālis un viens ļoti glīts jauns austrālis. No sarunām sapratu, ka melnādainais kungs ir Henriha paziņa un arī dzīvo te pat netālu un austrāļi ir viņu paziņas, kas bijuši baudīt zelta rudeni pie Kanādas robežas un tagad dzīvo man paredzētā istabā. Henriks ir ap astoņdesmit gadus vecs un aizmirst kurš un kad pie viņa paliek. Bet nu dāvinātam zirgam zobos neskatās un gulēju virtuvē uz matračiem.

Ja jau tajā vakarā sāku sapratu viņu īstās attiecības. Droši vien dēļ manierēm, sarunām un kurš ar ko aizgāja gulēt kopā. Dienas pavadīju muzejos, dodoties uz maratona EXPO, vakarus ar Henriku un viņa draugiem restorānos un bāros, kur pašam ne par ko nevajadzēja maksāt. Visiem latviešiem pirms maratona bija paredzēts satikties uz vakariņām. Rīgas maratona organizatori bija pačukstējuši, ka varbūt pat Prokopčuka varētu pievienoties – Latvijas rekordiste maratonā, divas reizes Ņujorkā uzvarējusi. Skriešanas sabiedrībā gan Latvijā, gan Ņujorkā ļoti svarīga persona. Bet tieši tajā vakarā Henriks piekodināja, ka rīko vakariņas pie sevis un vai varu būt septiņos atpakaļ. Atkal dāvinātam zirga un zobu problēma un nevarēju pateikt nē.

Visi sēžam pie vakariņu galda, ēdiens, dzērieni, sarunas par Ņujorku un maratonu. Pēdējais ierodas melnādains kungs. Viss sapucējies, smokingā, spožos apavos, smaržīgs bez gala un nepārspīlēju – vismaz piecdesmit tumši sarkanām rozēm. Un tieši tā arī bez liekām ceremonijām uzreiz vēršas pie manis, skatās acīs un pasniedz šo ziedu pušķi. Man jau galvā atkal notika visi iespējamie scenāriji, ka tagad vajadzēs bezmaksas dzīvošanu, vakariņas un dzērienus atstrādāt, ka esmu tik jauks un foršs, ka manī iemīlējies astoņdesmitgadīgs kungs un kā lai tieku no šīs situācijas ārā nevainīgs.

Bet diemžēl vai par laimi mana homoseksuālā pieredze šeit arī beidzās. Henrika mūža mīla rozes man pasniedza ar tekstu – “Piedod, draugs, Ņujorkas mērs nu pat paziņoja, ka maratons ir atcelts”. Togad īsi pirms maratona Ņurjokai pāri pārdrāzās viesuļvētra un vietām nebija elektrība. Episks skats, ka Timesquere ir viss gaismās, vienu kvartālu tālāk nekursē metro un viss tumšs, cilvēki pie ģenerātoriem lādē telefonus. Lai arī tā nav pieredze kādu gribēju izbaudīt – es esmu piedalījies vienīgajā Ņujorkas maratonā kurš nenotika. Ak jā, arī glītās džentelmeņa drēbes nebija dēļ manis, jo viņš ilgus gadus bija dejojis Brodvejā un pēc mūsu vakariņām devās uz izrādi, kas bija viņam par godu. Pēc vairākiem gadiem es vēlreiz devos uz Ņujorkas maratonu un noskrēju to pa īstam, šoreiz gan pie Henriha nepaliku.

IMG_0975

P.S. Mūsu Krišjānis, viens no VSK Noskrien izveidotājiem un ilgadējs Rīgas maratona tempa turētājs pusmaratonā uz divām stundām, māca cilvēkiem publiski uzstāties. Trīs mēnešus katru pirmdienu es pavadīju stresa, smieklu un labu cilvēku kompānijā. Šis stāsts par Ņujorkas maratonu bija mans eksāmens pabeidzot šo LevelUp kursu, kuru vajadzēja izstāstīt vairāku desmitu klausītāju priekšā. Krišjānim sanāk iemācīt.

6 komentāri rakstam Maratons, kurš nenotika

  • Lauma Lauma

    Smējos, lasīju un gaidīju turpinājumu, kas tad nu beigās būs. Re kā. Interesanti.

  • Lasma3 Lasma3

    Labs! Ak, šie iedomātie pārpratumi!Smieklīgi ir tikai pēc tam. Ja kas, mans vienīgais pusmaratons, kuru esmu noskrējusi zem 2h, bija, kad skēju kopā ar tempa turētājiem – Signi un Krišjāni. Viņiem izdodas, iesaku izmantot.

  • guncha guncha

    Cik daudz talantīgu rakstnieku ir “noskrieniešu vidū”, sāku šaubīties vai šis ir skrējēju vai rakstnieku klubs. p.s.Varbūt sezonas beigās varētu apbalvot arī labākā maratonu piedzīvojuma apraksta autoru.

  • Žetons Šefam par neaizmukšanu no trošu vagoniņa un karāšanās gumijā

  • sandalman sandalman

    Laikam es esmu pedejais kursh uzzinajis, ka Signis iesturejis laulibas ostaa. Apsveicu! Pirmais gads, wow. Mums aiz muguras 40+ gadu un teikshu taa – jo trakak, jo labak.

  • Mošķis Mošķis

    paldies, Signi, sen tik labi nebiju smējies, bet tāpēc jau mēs esam traki, ja tā nebūtu, daudzas lietas, kas ir ap mums nenotiktu un nebūtu tik interesanti dzīvot dzīvi ;)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.