Biedriem

Transgrancanaria Classic DNF

Foto: Jānis Tilaks

Foto: Jānis Tilaks

2019. gada rudens. Pa vasaru esmu izkritis no normāla skriešanas ritma. Joprojām, protams, skrienu gan tāpat, gan dažādās sacensībās, tomēr vismaz treniņiem grūti sevi piespiest, jo ar esošo režīmu pietiek, lai piedalītos dažādos pasākumos un pat cīnītos par augstām vietām rogainingos. Tomēr iekšā kaut kas urda, ka tomēr būtu forši kaut kāds ritms un mērķis. Nu, labi. Parunāju ar Ievu, kā arī Jāni un Eviju par to, vai varbūt ir vēlme kaut kur aizceļot kopā. Man skrējiens, citiem ceļojums. Viņi piekrīt, tāpēc es piedāvāju dažādus variantus. Izvēle krīt uz Transgrancanaria skrējienu, kas marta sākumā notiek Grankanārijā. Sounds good – varēs Latvijas ziemu (ha!) nomainīt pret siltumu uz kādu laiku; man ir jauns izaicinājums (128 km distance), kā arī par skrējienu labas atsauksmes. Beidzot ir mērķis, kam mazliet nopietnāk trenēties. (Ar “mazliet nopietnāk” es saprotu skriet vairāk un regulārāk. Tas joprojām sevī neietver nekādus papildu treniņus, iešanu uz koptreniņiem utt. Tam visam man nav ne laika, ne iedvesmas.)

Tā nu novembra vidū ieeju ritmā – pa padsmit kilometriem dažus darbdienu vakarus, kaut kas garāks sestdienā, kaut kas īsāks svētdienā. Lai arī ar mazām deviācijām, kā arī atšķirīgu kilometrāžu (kas, protams, nav nekāda lielā, svārstoties no 50 līdz 70 km nedēļā), tomēr pie iesāktā ilgu laiku sanāk veiksmīgi noturēties. It kā varētu tos apjomus celt vēl augstāk, bet es saprotu, ka man tas nav vajadzīgs – lai veiksmīgi pieveiktu sacensības man pietiks ar šo režīmu, savukārt censties tur nodzīt stundu no sava potenciālā finiša rezultāta man nav aktuāli, finiša laiks manā dzīvē neko nemainīs. Vienīgais, kas izpaliek, ir aizbraukšana paskriet kaut kur pa kalniņiem, jo nu slinkums, nav laika, citas lietas svarīgākas utt. Skaidrs, ka kāpumiem lielajā skrējienā līdz ar to nebūšu īsti gatavs, bet nu tāda dzīve.

Diemžēl manu nosacīto idilli izjauc februāris. Ir galda spēļu nometne, kurā esmu paredzējis arī gana daudz paskriet, beidzot projām no Rīgas, bet reāli tas beidzas trešajā dienā, kad pēkšņi noķeru stipras sāpes labajā ahilejā (jaunums man). Tās dienas skrējienu knapi piebeidzu teju ar asarām, un nākamajā dienā plānotā garā treniņa vietā ir atpūta un pārdomas. Vēl dienu vēlāk liekas, ka ir labāk, tad nu izskrienu mazliet testa režīmā. It kā nesāp, bet just var. Nu labi, varbūt arī nebūs tik traki. Nākamās nedēļas beigās vēl ir dubultpasākums (Spalgonis un NZ Kuldīgā), it kā viss ok, tomēr tā kā vēl nākamajā nedēļā ir pāris dienu brauciens uz UK, kurā skriet neplānoju, tad izdomāju vienkārši nedēļu paņemt brīvu, lai traumiņas atiet. Plāns kā māja, tomēr realitāte izveidojas citāda – UK brauciena beigās nosalstu un mazliet apslimstu, kā rezultātā vēl pirmdien mazu gabaliņu noskrienu, bet nākamajās dienās vairs nekā, jo vēl arī pēdējā nedēļā pirms brauciena izrādās, ka ir daudz, ko darīt. Gala iznākums ir tāds, ka pēdējās trīs nedēļās pirms lielā skrējiena esmu noskrējis divreiz pa sešiem kilometriem… Nice. Protams, tā kā es šādos lielajos skrējienos piedalos režīmā “Tūrists +” un man nav nekādu sportisko ambīciju, tad es apzinos, ka kontrollaikā gan jau finišēšu, tomēr trīs tukšas nedēļas skan pēc diezgan liela apgrūtinājuma. Oh, well, kā ir, tā ir.

Paralēli, protams, notiek gatavošanās ceļojumam – uz Grankanāriju lidojam jau labu nedēļu pirms skrējiena, pirmajās dienās plānojam pārgājienu pāri salai, pēc tam atpūta, pabraukāšanās riņķī un tad jau lielais pasākums. Tā diena, protams, pienāk, līdz ar to piektdienas vakarā dodamies uz lidostu, lai laistos projām. Eiropa jau mazliet sāk runāt par Covid, tomēr tie joprojām ir tikai atsevišķi gadījumi, turklāt tālu no turienes, kurp dodamies. Abos virzienos mums ir saliktie reisi ar nakšņošanu (lasi: nīkšanu) lidostā, kas varbūt nav foršākā lieta pasaulē, bet paciešama (tiesa, turpceļā tomēr liekas, ka ir mazliet par daudz, nav vairs tas vecums, zinies).

Grankanārijā nonākam sestdienas pirmajā pusē, ir silts (kaut kādi 20 ar kaut ko grādi), mums visiem ir totāls miega bads, bet visvairāk man, jo man nav sanācis pagulēt necik. Tiekam līdz mūsu dzīvoklim Maspalomā, pārējie ir gatavības pilni iet staigāt un iepirkties, savukārt es atlūstu. Kad pieceļos divas stundas vēlāk, ir sajūta, ka es jūtos vēl sliktāk, ko apliecina arī pārējo komentāri par manu izskatu, tomēr pa minūtēm divdesmit es mazliet “ateju”. Izdomāju, ka tagad mana kārta iet uz veikalu. Ceļojuma biedri saka, ka pēc tam vēlāk vakarā varētu aiziet paēst, vieta pat ir atrasta. Sounds legit. Kad atnāku no veikala, Evija ar Jāni jau ir aizgājuši atlūzt, Ieva vēl kaut kā knapi funkcionē uz dīvāna, bet es viņu aizsūtu pagulēt. Man pašam tagad jau ir gana labi, esmu pagulējis un pastaigājies, tad nu vienkārši nododos telefonam, gaidot, kad citi pamodīsies no savas snaudiņas, lai varam doties ēst. Realitātē paiet četras stundas, ir jau desmit vakarā un neizskatās, ka kāds plāno mosties, man, savukārt, neceļas roka viņus modināt (un tāpat nekur negribas iet). Izdomāju, ka jāiet gulēt, un tā arī visi noguļam līdz nākamajam rītam. Nakts lidostā, zinies.

Nākamajā dienā uzreiz ir sākums mūsu trīs dienu pārgājienam. Rīta daļa ir smieklīga, jo neviens no mums nav īsti plānojis, ko ņemt un tā. It kā trīs dienu pārgājiens ir gana garš, tajā pašā laikā gulēšana ir mājās, bet nu var ievajadzēties visādas lietas. Kaut kā visi sakravājam sev mazas somiņas, cerot, ka visa pietiks, un dodamies. Šī diena ir svarīga, jo izrādās, ka man nav labi. Mazā iepriekšējā saslimšana un sarežģītā ceļošana rezultējas tajā, ka es esmu pilnīgi out. Jau pēc kādiem pieciem noietiem kilometriem sāp galva, ir grūti utt. Sāku domāt variantus, diapozonā no “jāiet mājās” caur “otrajā rītā jābrauc uz dzīvokli” līdz “var jau noiet arī ar sāpošu galvu trīs dienas”. Tajā pašā laikā arī apceru skrējienu, un arī tur domas ir visdažādākās – viss būs ok, vienkārši jāskrien, jāmēģina pārcelties uz īsāku distanci (to darīt, protams, nevar, bet drīkst jau sevi mānīt, ka organizatorus aizkustinās manas garās skropstas), līdz pat domām, ka vienkārši jāatceļ dalība vispār, jo ir sajūta, ka var baigi sačakarēt veselību, bet priekšā tik daudz svarīgāku sacensību par šo tūrisma braucienu. Ir, par ko padomāt.

1. Pauze pa vidu pārgājienam.

Realitāte ir tāda, ka dienas laikā šai emociju un pārdomu gammai izeju cauri vēl simts reižu. Gala secinājums vakarā (diezgan lielā autopilotā pieveicot pēdējos piecus km līdz naktsmītnei) ir tāds, ka no pārgājiena es stājos ārā, lai varētu turpmākās divas dienas mājās ārstēties un atgūties, lai būtu max gatavs skrējienam. Sacīts – darīts, nākamajā rītā atvados no biedriem, iekāpju autobusā un aizbraucu atpakaļ. Būtībā trīs dienas pavadu guļot un atpūšoties, stāvoklis uzlabojas, trešajā dienā arī izskrienu sešus km, lai saprastu, kā tad ir skriet uz šīs salas (sākumā liekas, ka jāmirst, bet nu uz beigām atgūstu ticību, ka varbūt tomēr nav tik traki), vakarā (ir trešdiena) ar Ievu aizejam līdz Expo, lai izņemtu numuru, nu jau liekas, ka viss ir ok. Atpakaļceļā gan mani sagrauj Maspalomas kāpas un ilgais ceļš tajās, tomēr kopumā dzīve izskatās rožaināka.

Ceturtdienas rītā visi ir atguvušies, ejam īrēt mašīnu un dienu pavadām, braukājot pa salu. Atrodam dažas un dažādas foršas un ļoti ainaviskas vietas, paēdam ļoti savdabīgā restorānā un vakarā esam atpakaļ. Mans plāns kaut mazliet nobīdīt gulēšanas režīmu (skrējiena starts ir 23:00) ir totāli izgāzies, tāpēc arī piektdienā pieceļamies gana agri. Izskatās, ka neviens īsti neko negrib darīt, tā nu visu dienu nozvilnam. Pēcpusdienā es plānoju mēģināt uztaisīt kādu power nap. Smieklīgi, bet tieši šajā dienā (vienīgajā!) vietējie ir izdomājuši, ka ir labs brīdis skaldīt nost apmetumu no mūsu dzīvokļu mājas, protams, tieši mūsu stāvā blakus mūsu logiem. Gribas reizē smieties un raudāt. Tiesa, brīdī, kad es ļoti optimistiski mēģinu iet gulēt, viņi palēnām izdomā, ka pietiks strādāt piektdienā, tāpēc klusumu pat dabūju, bet nu miegu nē, esmu traģēdija uz gulēšanu. Oh, well. Tad nu lēnām sapakojos skrējienam, jūtos vismaz mantiski gatavs, par fizisko daļu – “kā būs, būs… un tad jau redzēs” (Hagrids, “Harijs Poters un Uguns biķeris”).

2. Mantas. 

img_20200306_135429_1

Ap 19 vakarā sēžamies mašīnā un braucam uz Las Palmas, kur ir skrējiena starts. Mazliet pēc astoņiem esam tur, un izrādās, ka īsti nav, ko darīt. Atrodam pašu starta vietu pludmalē, paskatāmies uz mūziķiem, pastaigājam riņķī, pasēžam, paskatāmies uz citiem mūziķiem, aizejam līdz pašai jūrai, pasēžam, pastaigājam riņķī. Par laimi, arī šādā veidā 23 vakarā ir gandrīz klāt, un es, draugu pavadīts, lēnām dodos uz startu. Atvados no viņiem, papozēju pēdējām fotogrāfijām. Esam sarunājuši, ka viņi rīt man būs pretī pāris kontrolpunktos, no kuriem pirmais būtu Artenara, kaut kad ap 11 no rīta.

Tad nu beidzot pienācis laiks stāstīt par pašu skrējienu.

Es esmu dzirdējis daudz sajūsminātu stāstu par starta salūtu un pacilājošo dziesmu, kā dēļ man, iespējams, ir high expectations. Ir uzruna, sāk skanēt mūzika. Es tikmēr gaidu, kad beigsies šī dziesma, lai beidzot sāktu skanēt tā mega pacilājošā, tomēr mūzika beidzas aptuveni minūti pirms starta, kas nozīmē, ka tā laikam tomēr bija tā, kuras dēļ man bija jāraud (btw, mani sa-asarot ar emocionālu mūziku ir vieglāk par vieglu). Njā, laikam es esmu pieradis pie grandiozākas pacilājošās mūzikas. Nu, labi, starts ir gandrīz klāt, pēdējo desmit sekunžu atskaite un aiziet, skrienam! Salūts ir un salūts ir foršs, bet, godīgi sakot, no skrējēja skatpunkta viņa varētu arī nebūt, jo viņš notiek aiz muguras, attiecīgi kaut ko no salūta redzi tikai brīžos, kad saņem drosmi pamest skatu atapakaļ, cerot nevienam tajā barā neuzkāpt uz kājām. Man liekas, ka viss šis starts kopā ir vēl viens pierādījums, ka high expectations dzīvē nekam neder (tiesa, es mazliet vainošu arī savu sarežģīto nedēļu pirms tam).

3. Startā.

Foto: Jānis Tilaks

Foto: Jānis Tilaks

Anyway, lieta, kas ir nenormāli forša, ir spāņi – viņi māk atbalstīt! To esmu pieredzējis jau savos iepriekšējos skrējienos citās Kanāriju salās, kā arī pieredzu šeit – būtībā pirmie trīs kilometri ir cilvēku ieskauti, kuri visi aplaudē un sauc “Vamos!” un “Venga!”, un “Animo!”. Es pieņemu, ka ne katram tas ir vajadzīgs, bet mani vienmēr ļoti iedvesmo malās stāvošie un atbalstošie cilvēki. Lai vai kā, skrējiens ir sācies. Pludmales smiltis ir tikai kilometru, pēc kura gan es izkratu kurpes, jo ir sajūta, ka tajās ir vairāk smilšu, nekā gribētos. Es esmu kaut kur pašā aizmugurē, burzmas vairs nav, bet nu cilvēku kopā tāpat daudz. Pirmie pāris kilometri ir diezgan taisni, var skriet. Tiklīdz ir pirmā tumšā vieta, sākas tualetes pauzes (ko gan var saprast, jo startā nekādu tualešu nav, tikvien kā apkārt esošās kafejnīcas). Drīz jau arī ir pirmais kāpums. Atveru nūjas un sāku kāpt. Ar nūjām man ir tā – kā es tās pirmoreiz skrējiena laikā izmantoju, tā īsti vairs nešķiros. Kāpumos tās palīdz kāpt, noskrējienos – stūrēt, bet taisnēs, kad jau ir grūti, arī var izmantot, lai mazliet atspertos (un, kamēr nav slikti, esmu ļoti pieradis tās nest rokās, neērti nav). Ja kāds atceras manu pirmo kalnu ultras stāstu no Istrijas, tad mana sajūsma par nūjām ir neizmērojama.

Lampiņu virtene (atgādinu, ka ir gandrīz pusnakts un tumšs, kā arī visiem obligātajā ekipējumā ir gan priekšas, gan aizmugures lampiņa), kas serpentīniski vijas kalnā tiešām izskatās labi (kā arī parāda tev, cik daudz vēl jākāpj). Bez stresa virzos uz priekšu, kāpums vienā brīdī beidzas, tad var atkal skriet lejup (tiesa, stāvākajās daļās es neskrienu vai vismaz neskrienu ātri, pārāk bēdīga pieredze ar ceļiem), tā nu pirmie desmit kilometri paiet diezgan labi. Tiesa, ceļš ir ļoti akmeņains, un tas rezultējas ar bēdu – lai arī skrienu uzmanīgi, pamanos konkrēti izgriezt kreiso potīti. Rupji nolamājos un kustos tālāk. Tā kā man, par (ne)laimi, ir dzīvē bijušas nopietākas potīšu traumas, tad ātri secinu, ka šī nav pavisam nopietna, jo varu skriet, tiesa, caur mazām sāpēm. Tās gan lēnām pāriet un uz kādu laiku par potīti aizmirstu. Lai arī drīz ir ēšanas punkts, man nenormāli sagribas ēst, tāpēc veru vaļā paciņu ar želejkonfektēm. Fun fact – kad Expo pirku sev šo to skrējienam, es biju pilnīgi drošs, ka šīs konfektes ir pulveris dzērienam. Es nezinu, kā es to dabūju gatavu, bet nu te nu es esmu – pulvera vietā ir konfektes (to es jau secināju mājās gan, vismaz izpalika šis pārsteiguma moments). Tiesa, izrādās, ka konfektes ir nenormāli garšīgas. Kad esmu pabeidzis paciņu, jau morāli noskaņojos tām dzīrēm, kas būs, kad ēdīšu abas pārējās kaut kad vēlāk. Nav slikta kļūda sanākusi beigās.

Drīz ir klāt pirmais ēšanas punkts (17 km), kurā gan neko īpaši darīt neplānoju – dzeramā ir daudz, tāpēc nepildos, kaut ko uzkožu un izdzeru glāzi kolas. Iebāžu kabatā maizes šķēli un dodos tālāk. Pirmais secinājums – nu fak, pēc šīs pauzes gan potīte sāp, it īpaši virzienā uz leju. Tas nu gan nav forši. Tā kā tas viss ir komplektā ar manu diezgan bēdīgo fizisko stāvokli, sāku arī apcerēt potenciālās izstāšanās, bet nu tas kaut kad vēlāk, jo tā jau paskriet var, nav, ko sasteigt lēmumus (es esmu apdalīts ar to varoņ-gēnu, ka katrs pasākums ir jāpabeidz, lai tur vai kas, man ir ok pēc situācijas arī izstāties). Pagaidām skrienu un tā. Cilvēku apkārt, par laimi, nav pārāk daudz (man patiesībā nepatīk lieli pasākumi ar daudz cilvēkiem), jo esam visi jau krietni apakšdaļā.

Lēnām arī sākas nopietnāki un garāki kāpumi. Viens no tiem ir ļoti slidens, tad nu sanāk trīs soļi uz priekšu un viens atpakaļ, visu laiku jāuzmanās, lai neaizslīdētu kaut kur projām. Kāpumam seko ļoti stāvs noskrējiens, un es tādus nemāku skriet, kā arī ir mazliet bail, it īpaši tumsā. Tad nu rezultāts ir tāds, ka mana virzība uz leju ir tikai mazliet ātrāka nekā uz augšu. Manevrēju ar nūjām un tipinu, tomēr visu laiku sanāk laist garām tos, kas māk šādus noskrējienus skriet un nebaidās. Tādā veidā lēnām tuvojamies otrajam ēšanas punktam pilsētā Teror (fantastisks nosaukums). Es tur nonāku 3:30 naktī. Par laimi, miegs vēl virsū nebāžas. Atkal kaut ko apēdu, iedzeru kolu, šoreiz arī uzpildu abas mazās pudeles, mazliet pastaipos un dodos tālāk.

Turpinājums līdz Fontanales ir grūts. Virzienā uz leju joprojām smeldz potīte. Virzienā uz augšu brīžiem var just februārī traumēto ahileju. Apkārt tam visam kaut kāds apnikums pret tumsu un pasauli kā tādu. Cilvēku apkārt ir kļuvis vēl mazāk, turklāt, kad paņemu pauzi, lai tomēr uzvilktu plāno jaku, palieku pavisam viens. Es nesūdzos, man patīk būt vienam šajos pasākumos. Kāpju jau atkal augšup un mazliet besos, ka es jūtu, ka man apkārt ir skaisti un interesanti skati, bet reāli es redzu tikai kaut ko mazliet, ko man priekšā izgaismo man lukturītis. Secinu, ka šis aspekts man ļoti nepatīk, ņemot vērā, ka viens no galvenajiem maniem šādu pasākumu piedalīšanās iemesliem ir visādu skatu aplūkošana. Oh, well. Nekas cits neatliek, kā vien koncentrēties uz taciņu sev priekšā, gan kāpjot augšup, gan vēl jo vairāk lejup, jo nereti takas ir tādas, ka viens stulbs solis tevi nomestu pārdesmit metrus lejā pa kalniņu (labākajā scenārijā).

Kaut kur šajā posmā (bet tikpat labi citā, daļa no nakts manās atmiņās ir saplūdusi kopā) sastopos ar negaidītu atbalstītāju – kārējā mazā, līkumotā taciņa, kas pa mežu ved augšā, esmu viens, bet te pēkšņi takas malā ir manāmi ierebis spāņu onkulis ar lielu somu, kas piecos no rīta stāv kaut kādā nekurienē, lai atbalstītu skrējējus. Vai nav forši? Spāņi saprot šo lietu. Es virzos tālāk un man sāk uzbāzties miega bads. Es jau sen to biju gaidījis, tāpēc tas nav nekāds pārsteigums, bet nu priecīgs par to es, protams, neesmu. Papētu karti un pulksteni, cenšoties saprast, kad tad būs kontrolpunkts. It kā vajadzētu būt teju tūlīt, tomēr pēc vides izskatās, ka tā uzreiz nebūs. Skaidrs, ka mans pulkstenis tomēr ir samērijis kaut ko mazliet par daudz. Stulbi, bet jāciešas.

Turpinu virzīties, kalniņos kāpju, par laimi, brīžiem ir gana līdzens, lai arī uzskrietu. Kādā no kalniņiem mani panāk poļu(?) dāma, kas arī prasa par kontrolpunktu. Apskatos pulkstenī, pēc kura tam punktam būtu jābūt būtībā tagad, tomēr skaidrs, ka nav. Saku, ka droši vien kādi pāris simti metru vēl. Nu ok, viņa dodas man pa priekšu, es velkos pakaļ. Pāris simti gan tur nav, tomēr diži daudz vairāk arī nē, kāds kilometrs ar astīti. 6:30 no rīta ievelkos kontrolpunktā. Kaut ko apēdu un noskatu stūrīti ar krēsliem, uz kuriem nolemju uz minūtēm 10 “pagulēt”. Skaidrs, ka īsta miega tur nebūs, tomēr ir cerība, ka vismaz simulēšana man palīdzēs. Blakus ir cits skrējējs, kuram, šķiet, ar potīti ir gājis daudz sliktāk nekā man. Brīvprātīgais viņam prasa, vai šis stāsies ārā, tomēr pēc kaut kādām sevis izpētēm un pārdomām vīrs izdomā, ka turpinās. Šķiet, ka arī es ar savu sēdēšanu un kapuci pāri sejai izskatos aizdomīgi, tāpēc arī man ir saruna ar šo brīvprātīgo, kuram apliecinu, ka man vienkārši vajag mazu atpūtu. Viņam šī atbilde der.

4. Atpūta kontrolpunktā.

img_20200307_073150_0

Mazliet pasimulēju gulēšanu, kā par brīnumu liekas, ka tiešām palīdz. Prāts ir noskaidrojies. Vēl kaut ko paēdu, padzeru kolu, uzpildu lielo sistēmu un jūtos, ka varu doties tālāk. Ātri uzmetu galvā, ka šajā punktā pa 20 minūtēm esmu uzņēmis ap 1000 kaloriju, kas vienai reizei ir nenormāli daudz. Tiesa, būtībā viss ir cukurs (kola, marcipāna konfektes (fuck yeah, ar tām piebāžu arī pilnas kabatas, ejot projām), vēl šis tas), tā kā nevajadzētu būt pārāk traki, tomēr šī ir kārtējā reize, kad laikam starp punktiem ēdu par maz, bet punktā – pārāk daudz (nav jau efektīvi tādu kaloriju daudzumu sevī sagrūst).

Izejot ārā, secinu, ka man pēkšņi ir ļoti, ļoti auksti. Būtībā ir klāt nakts aukstākā daļa, esmu arī 20 minūtes vienkārši sēdējis, var saprast. Ceru, ka kustoties tomēr ķermenis iesils. Par laimi, tā arī drīz notiek, varbūt nav silti, bet zobi beidz klabēt. Papildu super duper pozitīvā ziņa – sāk aust gaisma! Manā stāvoklī tas ir milzīgs emocionālais pacēlums, jo tā tumsa un lukturis uz galvas ir konkrēti apnikuši. Skaidrs, ka gaisma nāks ar karstumu, bet pagaidām man vienalga. Visiem saviem sekotājiem aizsūtu beidzot bildi no dabas, draugiem Maspalomas uzrakstu, ka, visticamāk, Artenarā stāšos laukā un turpinu ceļu.

5. Pirmie gaismas skati.

img_20200307_071202_0

Citu skrējēju apkārt gandrīz vispār nav, varbūt reizi 15 minūtēs vai nu es kādu noķeru vai kāds cits mani. Forši. Pēc pirmā kāpiena beidzot atkal ir skrienams gabals, kas ved pa mežu, kas pagājušogad cieta ugunsgrēkā. Diezgan jocīgs skats ar apdegušajiem un melnajiem koku stumbriem vai krūmiem, dzīvē nebija nācies redzēt. Pārsteidzoši ilgu laiku var beidzot skriet – gan pa mežu, gan pēc tam pa šoseju. Tiesa, zinu, ka drīz tas beigsies, jo kartē rādās ļoti stāvs noskrējiens. Vēl pamanos nokļūt tādā kā nosacītā kalniņa korē, kurā pēkšņi ir uzradies tāds vējš, ka man ir jāpiepūlas, lai mani nenopūstu no takas.

6. Degušie krūmi.

img_20200307_074931_7

Drīz pienāk brīdis, kad zīmes no šosejas rāda, ka jāvirzās projām no tās, un uzreiz es arī ieraugu stāvo noskrējienu – maza, šaura taciņa, kas kā serpentīns vijas lejā aizā. Skats ir fantastisks, un es secinu, ka kaut vai šīs vienas vietas dēļ ir vērts te atrasties. Šeit arī par labu nostrādā mans lēnums, jo ātriem vai vidēji ātriem skrējējiem  šis posms sanāk vēl pa tumsu, savukārt es varu par to priecāties pēc pilnas programmas. Tā kā taciņa ir stāva, līkumota un citādi tehniska, tad es pa to lejup virzos, iespējams, lēnāk, nekā man tas izdotos pretējā virzienā. Es nesūdzos. Ik pa brīdim apstājos un ieelpoju skatu. Kopā viss ceļš lejup aizņem minūtes 40, pēc kurām uzreiz atkal sākas ceļš augšup.

7. Aiza.

img_20200307_082502_3

Tā laikā nododos dzīrēm un atveru otro želejas konfekšu paciņu, tas palīdz. Nav tā, ka būtu diži grūti, jo, godīgi sakot, pašas skriešanas ir diezgan maz, visu laiku vai nu stāvi uz augšu vai uz leju, tomēr mans kopējais stāvoklis jau pirms pasākuma nebija spožs, tā kā viegli arī nav. Sāk kļūt ļoti silti, tāpēc jaku beidzot metu atpakaļ somā. Ik pa brīdīm uzrodas kāds cilvēks, kas visi ir ātrāki par mani un iet man garām, es, savukārt, ik palaikam apstājos, lai papriecātos par dabu. Tās astoņas stundas tumsā bija mazliet par daudz tomēr.

Kāpums beidzas ar mazu noskrējienu, kura galā pie ūdenstilpnes ir nākamais kontrolpunkts. Nonāku tur 9:40 no rīta. Laiks distancē tātad tuvojas jau 11 stundām. Skaidrs, ka Artenarā būšu vismaz stundu vēlāk, nekā sākumā plānots, to arī uzrakstu savējiem. Tā kā nu jau sauli var nopietni just, iesmērējos ar krēmu, kaut ko uzkožu un dodos tālāk. Kopējās sajūtas pat ir diezgan ok, arī potīti var just tikai reizēm, tomēr esmu jau par 99% izdomājis, ka nākamais kontrolpunkts būs pēdējais. Man ir sajūta, ka līdz finišam tāpat netikšu, man ir sajūta, ka man jau ir pieticis šī skrējiena, un man ir sajūta, ka es negribu neko riskēt sev sačakarēt, jo tuvākajā nākotnē ir paredzēts daudz nozīmīgu citu pasākumu (kas, protams, visi tika atcelti vīrusa dēļ, bet to jau es tad nezināju).

8. Pēdējā pietura.

img_20200307_094623_7

Lai vai kā, virzos tālāk. Ticat vai nē, aiz punkta drīz sākas kārtējais garais kāpums. Tas gan ir pēdējais lielais pirms mana “finiša”, tāpēc nav tik traki. Kāpums pat ir tīri ok, vijas cauri retinātam mežiņam, sauli var just tikai daļēji. Esam tāda nosacīta piecu cilvēku grupiņa, kas nav kopā, bet reāli ir viens otram saredzamā attālumā, turklāt, kad kāds paņem kādu mazu pauzi, viens otru uz maiņām apdzen. Grupiņas galā ir “Terminators” – kungs gados ar melnām kiber-saulesbrillēm un salīdzinoši lēnu, bet biedējoši nosvērtu, vienmērīgu un pārliecības pilnu soli (give me a break, es esmu jau 24 stundas pavadījis nomodā, no kurām gandrīz pusi klīdis pa kaut kādiem kalniem). Man no viņa kļūst bail, tāpēc apņemos iet vismaz tik ātri, lai Terminators mani nenoķer.

Tas izdodas. Ik pa laikam pametu bažīgu skatu atpakaļ un secinu, ka Terminators turas apmēram tādu pašu gabalu aiz manis. Mazliet mierīgāku sirdi turpinu kāpt. Šī kāpiena laikā piedzīvoju to, ka kalniem pāri tiešām ir citi kalni, jo katru reizi, kad domāju, ka nu jau viss, izrādās, ka ir vēl citas mazas virsotnītes, kas pēkšņi uzrodas nez no kurienes. Ha-hā, negaidīji, ja, lol? Sāk apnikt. Labā ziņa ir tā, ka pēc šī kāpuma solās kādi pieci skrienami kilometri, pēc kuriem tad vairs paliks pēdējais mazais kāpums pirms punkta. Palēnām pārņemu mūsu mazās (un nosacītās) grupiņas vadību, kā arī tie kalni tiešām vienā brīdī beidzas. Pa vidu vēl sanāk satikt sēžam uz akmens to vīru ar potītes problēmu, izskatās, ka tomēr viņam arī viss būs beidzies.

Beidzot var skriet! Man ir tik ļoti apnicis kāpt augšā un lejā, ka es esmu priecīgs. Protams, tā nav vienmērīga skriešana, jo reljefs joprojām ir ļoti mainīgs, tomēr ir ok. Lai arī tas nav svarīgi, nākamajos kilometros noķeru un apdzenu diezgan daudz skrējēju, kas parāda, ka vismaz skrienamiem gabaliem man ir palicis gana daudz spēka (savukārt kalnos esmu ļoti lēns). Tā kādu brīdi viss turpinās, līdz 60. km (pieci km pirms punkta) man strauji beidzas spēks un vēlme kustēties. Tā, protams, nav un nevar būt skrējēju aprindās zināmā “siena”, jo ar enerģijas rezervēm visam būtu jābūt ok (ēdu daudz). Man pašam tagad liekas, ka tas bija viss kopā – bezmiegs, mazā slimošana, karstums un pati slodze kā tāda. Grūt pateikt.

Katrā ziņā situācija ir tāda, ka pa taisni es beidzu skriet. Drīz jau klāt ir pēdējais kāpums, kurš manam stāvoklim izrādās teju nepanesami grūts. Lai arī viņš nav mega liels, tas tomēr ir gana garš. Augšup velkos knapi. Realitātē sanāk kaut kas no sērijas “10 soļus uzkāpju, minūti atpūšos”, jo kļūst mazliet grūti elpot un spēka vienkārši nav. Mani lēnām noķer viens kanādietis, ar kuru mazliet parunājam. Šķiet, ka es izskatos ļoti slikti, jo viņš mani mierina, ka daudz jau nav vairs līdz punktam, tikai jāpabeidz kāpums un tad mazliet uz leju. Es pamāju un lēnām virzos tālāk, viņš aiziet man pa priekšu. Ir ļoti, ļoti grūti. Cenšos saglabāt mieru un sevi lieki nenoslogot. 10 soļi augšup, pauzīte. Šī metode ir diezgan ok. Redzu, ka priekšā uz akmens sēž kanādietis. No akmens viņš dodas projām tikai tad, kad esmu gandrīz klāt, man liekas, ka viņš par mani uztraucas.

10 soļi augšup, minūti pauzīte. This is my life now. Protams, ka mani tagad arī noķer visi, no kuriem sen biju aizbēdzis. Punkts uz “i” manā bēdu ielejā ir tāds, ka mani noķer arī Terminators. Viņš gan izrādās manī neieinteresēts un vienkārši paiet garām, so much about my drama. Par laimi, nu jau tiešām drīz šis kāpums beidzas un arī citi kalni aiz tā vairs neslēpjas. Pēdējais pusotrs kilometrs tikai mierīgi uz leju. Turpat ir arī kanādietis, kurš mani palaiž pa priekšu (ej nu sazini, vai ar nodomu vai nē), kā arī noķeru vēl citus cilvēkus, kas visi izskatās krietni sliktāk un traumētāk nekā es. Nez, nebūtu mana nolūziena pēdējos kilometros, varbūt vēl pat vienu kontrolpunktu (vai vairāk) mēģinātu izspiest, jo arī potīte lielā mērā ir pārgājusi, tomēr kāpiens kalnā bija tik šausmīgs (un arī biedējošs), ka te, protams, vairs nav nekādu citu variantu.

Tieku līdz kontrolpunktam, pavēstu dāmai tajā, ka stājos ārā, viņa mani izpīkstina no sacensībām. Viss. Pietiek, šai reizei. Distancē 14 stundas, nenormāli daudz priekš tik maza attāluma. Ieeju punktā paņemt kaut ko ēdamu, ejot ārā mani vēl pārķer kanādietis, kas pārprasa, vai esmu izstājies, apstiprinu, ka jā. Tā kā draugi ar mašīnu ir kaut kur dziļāk pilsētā, zvanu viņiem, lai brauc vien uz punktu, nav man ne vēlmes, ne iedvesmas vēl kaut kur iet. Apsēžos ēnā uz zemes un beidzot atslābstu. Biedri atbrauc man pakaļ, mazliet papļāpājam, es uzrakstu ziņas saviem sekotājiem, tad arī varam doties atpakaļ uz Maspalomas. Cik nu varu, atlūztu mašīnā, tomēr kalnu ceļi ir pārāk līkumaini, lai tas būtu patīkami. Pēc pusotras stundas esam mājās, duša un gulta. Kā par brīnumu, pēc divām miega stundām esmu nenormāli žirgts (nevar ne salīdzināt ar to nakti pēc lidostas), tad nu atkal kāpjam mašīnā, jo jādodas uz Expo, lai atdotu GPS. Pie reizes mazliet paklīstam pa finiša daļu, te man, protams, piemetas maza skumja, jo finišs šādās sacensībās ir viena no emocionāli vispiesātinātākajām daļām, kas man šoreiz ir izpalikusi, bet nu tāda jau tā dzīvīte. Nekas, citreiz.

9. Fin de la comedia.

87223643_2832165086826738_7248413664607207424_o

Svētdienā mums lidmašīna tikai vakarā, bet, par laimi, mums atļauj uzturēties dzīvoklī, cik ilgi gribam, tad nu atpūšamies, aizejam uzspēlēt minigolfu, sakravājamies un dodamies projām. Pēc pirmā lidojuma ir atkal nakts lidostā, šoreiz par divām stundām īsāka, nav tik traki. Lidojumā uz Rīgu pat es pamanos atlūzt (rets gadījums), un tad jau pirmdienā esam mājās. Pasaules kārtība ļoti strauji sāk mainīties saistībā ar vīrusu, dodos pašizolācijā, tāpat visi pasākumi atcelti, izskatās, ka tuvākajā laikā varēs tikai trenēties un trenēties. Bet tas jau ir cits stāts, kurš varbūt būs stāstāms citu reizi.

Komentāri

Pirmkārt, ja nu kādam liekas, ka mana pieredze kopumā varbūt nebija laba, tas nav tiesa. Man ir labas atmiņas par skrējienu, bija kopumā interesanti, savu DNF es absolūti necik nepārdzīvoju, jo man konkrēti bija pieticis. Savā ziņā arī 65 km nav slikts pasākums, it īpaši ja skrējiena nedēļas sākumā pat apsvēru iespēju nemaz nestartēt. Augstuma metros esmu uzstādījis savu absolūto rekordu (4000+ metri), kas gan ir faktors, kas man nešķiet pozitīvs, par to mazliet tālāk.

Otrkārt, par 99% varu teikt, ka uz Transgrancanaria skrējienu nekad vairs neatgriezīšos. Don’t get me wrong, ar skrējienu viss ir kārtībā, bet tas nav man. Esmu secinājis, ka man īsti nepatīk Kanāriju daba (esmu bijis arī Tenerifē un Lansarotē), man daudz tuvāk (neskaitot mūsu rajonu) ir, piemēram, Balkāni ar saviem zaļajiem mežiem, strautiem, upēm, vodopadiem un cascadām. Līdz ar to ir daudz citu skrējienu, kas ir pieejamāki, lētāki un manai gaumei atbilstošāki, tāpēc īsti nav iemesla vēlreiz doties uz šo (arī nekādu nenokārtotu rēķinu man nav palicis, es neapvainojos uz skrējieniem, ja man tajos sanāk DNF). To 1% es paturu gadījumam, ja man tur, nez, uzrastos fantastiska iespēja doties vai arī, ja kādreiz sagribēšu sevi nomocīt ar to 360’ distanci.

Treškārt, šis viens skrējiens man ļāva izdarīt kaudzi ar secinājumiem, kuri krietni palīdzēs man nākotnē saprast, kas tieši man patīk, un kādus pasākumus izvēlēties savai izklaidei.

Secinājumi

1) Izrādās, ka var būt par daudz augstuma metru. Varbūt ne kopā, bet uz kilometru. Tā dēļ vienā brīdī skrējiens kļūst daudz vairāk par pārgājienu nevis skrējienu, un man tas nepatīk. Skaidrs, ka daļa vainas ir manī, jo es nemāku un baidos skriet tos agresīvos noskrējienus, bet tā nu tas ir. Es arī netaisos viņus mācīties, līdz ar to nākotnē droši vien izvēlēšos skrējienus, kur augstuma metru pret kilometriem ir mazāk (nu vai vismaz lielos kāpumus kompensē mēreni noskrējieni nevis stāvi). Par laimi, tādu skrējienu joprojām ir daudz, līdz ar to iespēju netrūkst. Don’t get me wrong, es gribu kāpt tajos kalnos un man patīk arī gari un grūti kāpieni, bet pārējo daļu es gribu normāli skrienamu. Atskatoties uz citiem skrējieniem, kur es esmu piedalījies, izdarīju secinājumu, ka manai gaumei labs apjoms ir aptuveni 1000 augstuma metri uz 25 km (vai, protams, mazāk). Skaidrs, ka var gadīties, ka būs izņēmumi (tas pats UTMB, ja kādreiz startēšu), bet nu tie tiešām būs izņēmumi. Neredzu jēgu nodarboties ar hobiju veidā, kas neliekas saistošs.

2) 99%, ka šī ir pēdējā reize, kad es startēju skrējienā, kura starts ir vakarā. Man patīk agri vai vēli rīti, dienas vidus ir ok, un, es pieņemu, vēla pēcpudiena vēl ir akceptējama, bet starts tik vēlu vakarā ir pilnīgi garām. Man nav problēmu “ieskriet naktī”, kā tas, piemēram, ir 24 h rogainingā vai droši vien citā pasākumā, kas sākas agri, bet sākt brīdī, kad gribētos iet gulēt man šķiet pilnīgi garām un ne priekš manis.

3) Man nepatīk skriet tumsā. Skaidrs, ka, ja tas kādreiz būs 100 jūdžu vai 24 h stundu vai kāds cits garš pasākums, tad no tumsas nevar izvairīties, bet nu tad tai jābūt mazāko skrējiena daļu. Tā kā es lielā mērā skrienu tieši skatu dēļ, tad es neredzu jēgu pusi vai vairāk laika pavadīt, aplūkojot tikai tos pāris kvadrātmetrus, kurus izgaismo mans lukturis.

4) Strauja temperatūras maiņa uz augšu man neder. Man jau tā nepatīk karstums, bet, ja tas ir tik pēkšņs, tad tas ir vienkārši traģiski. Skaidrs, ka, ja plāns ir zvilnēt pludmalē, tas varētu būt ok, bet pārcelšamās no LV uz vietu ar 20 grādu augstāku temperatūru, lai sportotu, man neder.

Iespējams, vēl kāda mazāka atziņa ir kaut kur aizķērusies, bet nu ar šīm pietiks. Paldies par uzmanību, cerams, ka šogad sanāks vēl kāds pasākums, kuru aprakstīt!

5 komentāri rakstam Transgrancanaria Classic DNF

  • GintsB GintsB

    paldies par stāstu! forši atcerēties savu 2019 TGC, man paveicās tikt līdz finišam, viegli nebija un pati visa ši skrējiena mērcīte tikai sākas pēc Roque Nublo sasniegšanas un sajūtas kad nu jau tikai uz leju, tad tik sākas un nāk otra nakts , oooouuuuu jeeee.

    te ir mans video stāsts par piedzīvoto: https://www.youtube.com/watch?v=sntCWyez8Tw&t=1173s

  • .Linda .Linda

    Jā, man arī ir atmiņas par TGC – kā lamāju to trasi, sākot ar kādu 90.km. Bet nu jau atkal gribētu tur atgriezties.

  • Inga_K Inga_K

    Jā, es arī cietu no tā, ka starts ir naktī, kad jāiet gulēt. Šis ir reāls mīnuss sacensībām, pat ja pārējais ir ok. Rogainingos, vai citās sacensībās, kad jau visu dienu esi kustējies virzienā uz finišu, tomēr ir savādāka tā nakts, nekā, kad sāc naktī. Tas patiesībā uzliek lielāku slodzi, jo miega sanāk mazāk.

  • Tāpēc arī gadsimta sākumā vx.lv un raid.lv varēja mierīgi taisīt piedzīvojumu sacensības īsākas par 48h, piemēram, 36h vai 44h, jo galvenais bija komandas pamocīt divas naktis nevis divas diennaktis, jo nedēļas nogale sākas tikai piektdienas pēcpusdienā un līdz pirmdienas rītam tomēr nedaudz jāatgūstas. UTMB rīkotāji no Latvijas orgiem nošpikoja un arī 46,5h pasākumu sāk piektdienas vakarā nedaudz pirms tumsas iestāšanās, lai visiem tiktu viena nakts, vidēji ātriem pusotra un lielākai daļai divas, bet kontrolpūķim nav jādzenājas pa trasi 48h ;)

  • a-anna a-anna

    Paldies, lielisks stāsts! Iedvesmojoši, ka “bezfiniša” sacensības ierakstās labajās atmiņās. Lai Tev forši karantīnas laika treniņskrējieni!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.