Uzziņai – Istras pussala – Horvātijas austrumu daļa, atrodas Adrijas jūras pašā ziemeļu daļā.
Maršruts „100 jūdzes” – Umaga-Buzeta-Labina – Koromacno
Maršruts „100 km” sākas no Buzetas
Kalnu skrējiens Istras pussalā notiek pirmo reizi, lai gan Horvātijā dažāda garuma trekinga pasākumi notiek bieži un ir populāri.
100 jūdžu distancē (±5700 m) – startē 120 dalībnieki, finišē 79.
100 km distancē (± 4300 m) – startē 120 dalībnieki, finišē 98.
Novembrī, meklējot kaut ko interesantu aprīļa mēnesim, izvēle krita uz šo pasākumu. Diezgan netīšām. Jo visi tuvie Maratoni jau bija izbaudīti iepriekšējos gados, bet nemiers dīdīja. Un vasarā varoņdarbiem nav laika. Nolemts – jābrauc uz Horvātiju.
Ziemas mēnešos idejas tika pārspriestas un akceptētas. Ceļā dodamies mazā, jaukā kompānijā – 3 skrējēji un Ilze, kura bija ne tik vien Jāņa, bet mūsu visu labais gariņš.
Jānis Miezers. Dodas 100 jūdžu distancē. Startē piektdienas vakarā (9 stundas pirms 100 km distances).
Aija Čonka – dodas 100 km distancē. Starts 60 km no garās distances starta vietas. Kamēr gaidām savu startu, ar aplausiem pavadām garās distances dalībniekus, kuri pirmos 60 km veikuši apmēram 9 stundās. Lielākā daļa, arī Jānis, jau ir prom.
Starts. Didzi Č satikšu tikai pēc kādas diennakts. Viņš ir diezgan ātrs.
Starta uzrāviens – 1000 augstuma metri uz 10 kilometriem. Aizņem apmēram 2 stundas.
Taka. Vēl nenojaušam, ka tik labas takas būs tikai distances pirmajā ceturtdaļā.
Garlaicīgi jau nav, bet svešinieki vien apkārt un dalībnieku blīvums neliels. Kopumā pieteikušies dalībnieki no 20 valstīm, pārsvarā gan horvāti un slovēņi.
Kas tad te? Kaut kur Iecavā redzēts stāvs. Īsti negribas pavadīt kopā ļoti garās stundas, nepatīk, ja kāds redz, cik man grūti. Tomēr iznāca pavisam citādi. Aizbēgt no Jāņa sākuma nevarēju, pēc tam – negribēju un nedrīkstēju.
Baltā lentīte attēla labajā malā. To dēļ tika acis izskatītas, tās tika pazaudētas un atkal atrastas. Bija visur. Tikai pašiem uzmanības mēdza pietrūkt.
Priekšā Vojaka virsotne. 1396 m. Augstākais, bet pavisam ne grūtākais distances punkts. Tālu.
Grēdas ziemeļu puse visa vēl sniegā. Ja salīdzina iešanu pa sniegu un iešanu pa Istras dolomītiem, tad sniegs bija vienkārši bauda.
Vēsi? Barošanas punktos bija segas, lai sasildītos.
Galdu klājums bija svārstīgs. Didzis sūdzējās, ka nav bijis gandrīz nekā. Pats vainīgs, ka aizsteidzās. Vēlāk varēja ēst ābolu strūdeles un piedzert alu, ja dikti vēlējas.
Šeit – Jānim 103 km, man tikai 43 km.
„Ko tu vari ņemties ar to fotografēšanu…?”
Kurš to somiņu ar manu numuru iemetis puķudobē?
Esam pašā augšā. Adrijas jūras līcis pa kreisi, visa Istras pussala pa labi. Dūmaka. Labi, ka tā, citādi būtu vēl ilgi fotografējusi.
Parastais ceļa segums.
Vēlāk organizatori taisnosies, ka nekā labāka taču šeit nemaz nav. Pēdas deg jau pusdistancē, jo visu laiku pārvietojamies pa asiem dolomītiem.
Kārtējais paugurs. Dalībniekiem bija kontrolkartiņas, bet distancē kompostieri. Nezinu nevienu, kurš būtu diskvalificēts par to, ka kaut kam pagājis garām.
Vakars klāt. Jānim aiz muguras diennakts, priekšā vēl „tikai” 35 km. Lieki teikt, ka tiem tika patērēts divreiz vairāk laika, kā vispār varēja iedomāties.
Organizatori izcili draudzīgi, visus aprūpē un uzmundrina.
Tālāk fotoreportāžā iestājas pārrāvums. Bija tikai nakts, nebija normālu taku, nebija spēka…
Kā balvu Jānim apsolīju saullēktu virs jūras. Te nu tas ir.
Padarīts.
Jāņa 164 km + Aijas 104 km un + Didža 104 km. Par skrējienu to grūti nosaukt, bet distance izcili skaista. Horvātu alus – garšīgs.
Paldies rogaininga pieredzei. Nebija grūti tikt galā ar sevi. „Kalnu skrējiens tas pats rogainings vien ir, tikai visu laiku dod ēst un dzert” – vēlāk teica Didzis.
Kurš gan noīrējis apartamentus 3.stāvā? Nākošā diena nebija ļoti viegla. Šī ir lejā kāpšana…
Rīta kafija ar skatu uz iepriekšējās dienas distanci.
Gar pamali – apmēram puse distances pa kores augšu.
Visiem silti iesaku – pasakaini skaists, lieliski organizēts pasākums, kura nosaukumā ir vārds – skrējiens, un dalībnieki tiek saukti par skrējējiem.
3. dienā pēc finiša vairs neklibojot, bet joprojām smaidot – Aija.
km 
-
Skaists piedzīvojums! Malači!
Ehhh… varbūt kādreiz…
Paldies par skaistajām bildēm! Iedvesmojoši!
Smuki :)
Paldies! Īsi, koncentrēti kodolīgi! Favorītbilde viennozīmīgi ir “Šī ir lejā kāpšana…” :D :D :D
Super! Baigie malači :) Lejā kāpšana pa kāpnēm atmuguriskā veidā tiešām ir ļoti efektīva pēc šāda veida izklaidēm :) Pārbaudīts.
Ļoti patīk šāda stāsta forma – daudz bilžu un īsi, kodolīgi teksti.
Lieliska reportāža un, šķiet, tikpat lielisks pasākums (horvāti, slovēņi, čehi – cik gadījies pabūt šajās postpadomju ietekmes sfēras zemēs, tad šāda tipa pasākumus tiešām rīko dabīgus un skarbus, bez rietumu glances…kkā man dvēseliski tuvāk…liriska atkāpe…).
Paldies par aprakstu – ievietošu savā “to do” sarakstā :)
Man bija tas gods dzirdēt Jāņa stāstījumu par šo atvaļinājumu klātienā. Nu ko lai saka, supercieti, apņēmīgi cilvēki! : )
Lieliski! Paldies par skaisto stāstu, sakārdinājāt. Horvātijā ir būts vien ar tūristu grupu, iespaidi līdzīgi – kalni, kuros gribētu atgriezties un pastaigāt savā nodabā (nav izdarīts), zila jūra un gards alus. (Bildēs atpazinu ‘Karlovačko’ un ‘Ožujsko':) Ja nu tam visam vēl šāds pasākums nāk klāt – ideāli.
Arī man prieks, ka tiek nobaudīti mači “postpadomju” zemēs. Tie nav tik globāli izreklamēti, bet varbūt tāpēc tieši interesantāk..
Paldies!
Mans rezumē:ja skrējējs vēl var fotogrāfēt distancē,tad noguris viņš nav.:)
Vēlreiz paldies!
“Kurš gan noīrējis apartamentus 3.stāvā?” Ļāva pasmaidīt un atcerēties – otrais stāvs forši.
Izskatās gana ņerdzīgi ;)
Jānis tā trenējās, ka esmu viņam tagad parādā dalību Biķernieku pusmaratonā! Gan jau vainīgais zina, par ko rakstu :))
Būs mums iemesls tikties klātienē, jo pērnajā CCC tā arī nesatikāmies. Augustā varēsim uzskriet TDS takas
ildes un apraksts nedaudz atgādināja decembra Prāgas izpriecas – arī rogainings ar kontrolkartiņām. Horvātija? Ir būts divreiz. Pirmā, lai saprastu, ka vajadzēs atgriezties, otrā ar jūras kajakiem, lai dzīvotos prom no cilvilizācijas Adrijas jūrā Kornatu salu arhipelāgā. Aija atsvaidzināja atmiņas ;) Paldies par skaisto rakstu!
Super! Malači! Pat sailgojos pēc tām pēcsacensību sajūtām (arī kāpšanu lejā).
Mmm, izskatas jauks skrejiens, pirms gada biju tiesi shaja regiona, skreju tur leja pie juras. Varbut kadu gadu der atgriezties un noskriet sho skrejienu :)