Viņš ir viens no Latvijas rekordistiem noskrieto maratonu ziņā, piedalījies visos Rīgas maratonos un par to vēsturi un distancēm zina daudz stāstīt. Ar viņu skriet koptreniņos vai diskutēt forumā vienmēr ir interesanti un izglītojoši skriešanas vēstures un statistikas jomā. Martā noskrējis 50km distanci Self Transcendence Open 100km/50km races Skotijā. Nevar nepieminēt arī viņa darbošanos noskrien.lv kalendāra uzturēšanā. Arī citiem biedriem ir par viņu ko teikt, tāpēc šomēnes papildinām ierasto mēneša skrējēja interviju ar biedru viedokļiem. Iepazīstieties – Andulis.
- Andulis
- sāka skriet - 00/10/1985
- noskrieti - 10601 km, laiks - 1136:27:19 h
- labākais maratons - 3:28:39 (Ozolnieku rudens maratons - 24/10/1998)
- 2024. gadā noskrieti 0 km
- vidēji šogad 0 km/nedēļā
- pēdējais sen ar 4.06 km
Nosūtīt vēstuli
Tu esi viens no Nordea Rīgas maratona Zelta fonda 4 dalībniekiem, kuri kopš 1991.gada veikuši visus Rīgas maratonus. Kā pats no dalībnieka viedokļa vērtē pasākuma attīstību?
Esmu (Nordea) Rīgas maratonus uztvēris kā dabisku, ikgadēju, nenovēršamu parādību – līdzīgi kā koku salapošanu pavasarī vai pirmo sniegu gada beigās – kurā ir izdevība pašam piedalīties. Kā nu kuro gadu šī parādība izpaudās – tas ir interesanti, bet iespringt ar dziļu analīzi nav licies vajadzīgs.
Ja sākam atcerēties, kā visādi ir bijis – protams, jāatzīst milzīga, agrāk grūti iedomājama izaugsme kopš N burta pievienošanās pie RM. Precizitātei gan jāpiebilst: jau gadu ātrāk (2006.) maratonam beidzot parādījās sava mājas lapa, kā arī programmā iekļāva pusmaratona distanci. Abas šīs lietas noteikti sekmēja pasākuma popularitāti. Norda kunga nokļūšana pie stūres un Nordea bankas piesaistīšana progresu padarīja neatgriezenisku.
Vai Rīgas pirmais maratons bija tavs pirmais?
Otrais. Par pirmo uzskatu 1990. gada rudenī Biķernieku autotrases aplī veikto Tautasdziesmas maratonu. Tas pat iznāca puskilometru garāks – jo toreiz skrēju tautas klasē, kurai nebija precīza distance. Rīgas 1. maratons bija gan pirmais “īstais” – vienā aplī (nevis 8) un ar pareizu garumu.
Patiesībā būtu varējis pirmdzimto noskriet vēl 2 gadus agrāk, pašā pirmajā Tautasdziesmas maratonā. Toreiz gan organizatori bija uzlikuši ļoti stingru kontrollaiku – 4 stundas. Rikšojot septīto apli, redzēju, ka nevarēšu iekļauties, biju arī jau gana nomocījies, metu mieru. Pēc tam gan izrādījās, ka tik strikti šī laika robeža netika ievērota. Ja turpinātu, kaut kā jau noskrietu.
Cik maratonu ir tavā kontā? Kādi ir bijuši interesantākie, grūtākie maratoni?
Uzskatu, ka 76. Pieskaitu arī jau minēto pirmo (1990.g.), kas bija garāks. Tāpat arī pāris Rīgas maratonus, kas izrādījās nedaudz īsāki (tā ziņoja statistikas klasiķis G. Akerbergs). Pielieku arī 3 kalnu maratonus un vienu pludmalē.
Interesantākie… pagrūti atbildēt. Gandrīz katrs jau ar kādu detaļu izceļas, vismaz tajā dienā. Žēl, ka laika gaitā pat spēcīgi iespaidi, emocijas izbalē un pagaist… Esmu bijis par slinku tās fiksēt – bet vai, kā vajadzēja… Topošajiem maratonistiem silti iesaku pierakstīt un sabildēt/nofilmēt visu, kas liekas atcerēšanās vērts, pēc gadiem to nenožēlosiet.
Pie grūtākajiem maratoniem varētu pieskaitīt Tallinas maratonu 2006.gadā, kad bija jāskrien pēcpusdienas saulē vairāk kā 30 grādu karstumā, kā arī divus kalnu maratonus Spānijas ziemeļos, kuros finišēju pēc 6-7 stundām. Kā viens no grūtajiem atmiņā palicis arī maratons Itālijā, kur maršruts veda kalnos un reizē ar maratona distanci bija jātiek galā arī ar aptuveni 2000 augstuma metriem.
Pie šādas statistikas, tu pusmaratonus arī vēl skaiti?
Atkal tā jocīgi sanācis. Deviņdesmitajos gados vairākus pusmaratonus noskrēju, uzrādīju arī savu labāko rezultātu. Vēl līdz 2002. gadam palaikam kāda pusīte tika veikta. Taču īpaši uzskaitītas tās vecās pusītes netika, toreiz likās salīdzinoši ikdienišķi, necili skrējieni. Biju taču jau maratonists! Tā arī neatceros tagad precīzi savu PR; varēja būt ap 1:35:30. Sekoja periods bez pusmaratoniem (2003.-2006.). Atsākot jau darbojās skriesim.lv datu bāze, kurā visas jaunās pusītes redzamas. Stipri mazāk jau kopumā ir nekā maratoni. Ārzemēs nav skrietas. Pēdējo 2 gadu aktivitāti pusmaratonos veicināja Noskrien garo distanču reitinga izgudrošana.
Kas tev lika sākt skriet?
Viena galvenā iemesla nav. Atmiņā nāk dažādas patīkamas ainas no jaunības.
Sākums bija 1985. gada rudenī, 18 gadu vecumā. Biju tikko iestājies LU (tolaik – garāk nosauktā). Pirmajos kursos studentiem divas fizkultūras nodarbības nedēļā vajadzēja apmeklēt, gribi vai negribi. Fizkultūras grupas gan bija dažādu līmeņu, atbilstoši mūsu dažādajai trenētībai. Nokļuvu sagatavošanas grupā, kurā salika cilvēkus ar veselības problēmām. Jāpiezīmē, ka esmu diabētiķis jau no 14 gadiem; vidusskolā pamanījos no fizkultūras pat vispār izvairīties! Universitātē fizkultūras pasniedzējs Donāts Erts mēdza mūs saudzīgi padzenāt kā Biķernieku meža takās, tā stadiona aplī. Drīz vien jutu – tas man gluži labi patīk. “Garākus” gabalus (vismaz 0,5 km) rikšojot, starp biedriem izskatījos pieklājīgi. Līdz pavasarim to pamanīja arī citi. Sportiskie kursa puiši tikmēr bija iesaukti PSRS armijā, tāpēc dabūju pat dažas reizes piedalīties universitātes sacensībās. Vēl aizvien nesaprotu, kā toreiz spēju 3000 m krosu noskriet pa 11:04, kaut arī starp atpalicējiem. Tagad nevarētu. Varbūt trase bija īsāka…? Līdzsvaram jāpiebilst, ka basketbola laukumā gan paliku tikpat tizls, cik agrāk; par to īpaši neskumu.
Paralēli tam, sāku arī patstāvīgi skraidīt Šmerlī, Mežciemā, Juglā, Biķerniekos. Bija arī LU fizkultūrai nopirkts jauns tērps un čības ar gumijas zoli, gribējās likt lietā. Pēc bikšu deldēšanas lekcijās un palaikam zināma stresa, kā lauku zēnam aprodot ar galvaspilsētas sadzīvi, – prasījās izvēdināties.
Rudenī pirmo reizi notipinot pa Šmerļa mežmalas taku līdz Brīvības ielai un atpakaļ (~3,2 km; tagad tur veloceliņš), gandrīz vai neticēju, ko esmu izdarījis. Drīz sekoja lielāki gabali. Ar šodienas prātu raugoties – pārāk strauji pagarināju. Jau pirmajā ziemā dažas reizes jozu pa 2 stundām no vietas, un diezgan sparīgi… Piedzīvoju zilimelnus, sāpīgus kāju nagus, kas pēc tam nokrita. Trūka jau jēdzīgu apavu (pašlaik pieņemtajā izpratnē), varēja būt arī sliktāk, tomēr kaut kā iztiku bez nopietnām traumām. Paveicās. Visumā, bija toreiz interesanti pašam sevi pētīt. Arī šī ziņkāre bija viens no iemesliem skriešanai. Tajā laikā pirmo reizi pavīdēja doma: šādi turpinot, varētu noskriet maratonu. Plāni gan tāpēc netika veidoti, viss lēnām notika pats no sevis, kā nu sanāca.
Vēl jāmin, ka pirmos 18 gadus dzīvoju lauku viensētā, kur dabūju regulāri izkustēties, pastrādāt. Bērnībā, tiesa, biju visai slimīgs, bieži saaukstējos, bet tik un tā – zināmu pieradumu un patiku pret ilgstošu aerobu slodzi un svaigu gaisu ieguvu. Cerams, visam mūžam.
Sava loma bija tieksmei pierādīt, ka “es arī kaut ko spēju” – gan sev pašam (kas svarīgāk), gan apkārtējiem (kas mazāk būtiski, bet arī patīkami). Pirms tam, pamatskolā, ar sportu bija tādas sarežģītas attiecības: kustēties patika, normas kārtot jau mazāk, komandu spēles (obligātais basītis) vispār radīja mazvērtības kompleksu, fizkultūras stundu pusmilitārais stils riebās. Laikam samērā tipiski – kā daudziem ne tik drošiem, veikliem, ātriem bērniem.
Īsākai atbildei varētu izmantot cita VSK Noskrien biedra vārdus: mēs visi esam dzimuši, lai skrietu. Ir prieks par sevi, ka esmu to sapratis (pietiekami agri), īstenojis (mazliet), un turpinu. Nekautrēšos tā teikt.
Tavā kontā nav tikai maratoni, bet arī garāki gabali. Kad sāki tos skriet?
Pirmā reize bija 1992. gadā, kad tika rīkots daudziem zināmais skrējiens no Brīvības pieminekļa Rīgā līdz Sīmaņa baznīcai Valmierā – vairāk kā 100 km. Man toreiz bija 25 gadi un pie sevis nodomāju – kāpēc gan nepamēģināt? Brālēns ar žiguli mani pavadīja, un distanci pieveicu aptuveni 17 stundās – lielu daļu nogāju un pa vidu vēl pāris stundas pagulēju. Pēc tam esmu vairākas reizes piedalījies Jūrmalā rīkotajos 100 km skrējienos un arī neoficiālā diennakts skrējienā, bet līdz 100 km nekad neesmu ticis. Garākās distances bija testa treniņš Biķernieku trasē, kad noskrēju 74 km, kā arī 12 stundu skrējiens Igaunijā „Dream of the Final Night” pērnā gada pēdējā dienā, kad noskrēju 84,2 km. Tuvākajā laikā gribu kaut cik pienācīgi noskriet klasisko, precīzo šosejas 100 km distanci, tas vēl ir viens no maniem nepiepildītajiem skriešanas sapņiem.
Ļoti vienkāršs jautājums – kā to var dabūt gatavu, pa kuru laiku?
Atbilde arī vienkārša, lai gan divās daļās.
1. Ģimenes nav; neesmu biznesa cilvēks; par izcilu profesionālo karjeru (vairs) nesapņoju; no lauku mājām tiku vaļā (gan ne bez skumjām, jāteic); lieli kredīti nav ņemti; automašīna nav jāuztur. Pēc rakstura esmu introverts (nezinu, vai mazohists, kas arī esot gargabalniekiem vēlams… par dažiem % varbūt esmu…) – attiecīgi, visādi burziņi parasti maz interesē. Ēst gatavošana aprobežojas ar kafiju un auzu putru – līdz ar to, trauku mazgāšana minimāla. Atbrīvojas zināms daudzums laika…
2. Lielākā daļa skrējēja mūža pavadīta pilnīgi bez jebkādiem treniņplāniem un kilometru uzskaites. Šo lietu nepieciešamību sāku apjaust tikai pirms 4-5 gadiem, kad jutu – uz svaigumu vien vairs nevaru maratonu saprātīgā laikā pieveikt. Līdz tam skrēju, kad gribas, cik gribas, visumā reti. Arī tagad neesmu dižbizonis. Tīrai skriešanai sevišķi daudz laiku nepatērēju, vairāk – sēdēšanai noskrien.lv… Protams, par tādu nenopietnu attieksmi jāmaksā ar visai pieticīgiem rezultātiem. Taču profesionāls skrējējs acīmredzot šajā dzīvē nebūšu, bet amatieriem jābizo priekam.
Darbs tev saistīts ar zinātni, turklāt aktīvi darbojies dažādās erudītu sacensībās. Skriešanā galva, prāts palīdz vai traucē?
Precizēsim: pēdējos gados darbs ir vien zinātnes apkalpošana, pildu saimnieciskā laboranta pienākumus Organiskās sintēzes institūtā. Iznēsāju šķīdinātājus, reaģentus, parakstāmus papīrus, nekā ļoti intelektuāla. Agrāk – galva tiešām maz darbojās skriešanas, vairāk ķīmijas virzienā. Erudītu sacensībās piedalījos apmēram no 2003.-2008. gadam, pašlaik pamestas novārtā, varbūt kādreiz atsākšu.
Neatkarīgi no tā, skriešanā prāts var gan palīdzēt, gan traucēt. Skaitīt trases apļus vai izrēķināt sagaidāmo rezultātu laikam jau palīdz. Reizēm gan kavē baudīt skrējienu, pastāvīgi izgudrojot dažādas bailes (vai neskrienu par ātru, vai nevajag ko uzēst, iedzert, vai esmu pareizi saģērbies, vai tik nesāp atkal tas un vēl šis, …) Tomēr liekas – skrienot vadību pārņem ķermenis, tā raidītie signāli kļūst svarīgāki. Uzskats par prātu kā traucēkli ir varbūt daļēji pareizs, bet tikai daļēji.
Tāda analoģija: ja no divām kājām viena sāp, tas vēl nenozīmē, ka tā vispār traucē un ir jāamputē. Laikam gan skrējējam vajadzīgas abas – tikai veselas. Sāpošā būtu jāārstē. Līdzīgi ar prātu un ķermeni. Ne velti sacīts – “maratonu skrien arī ar galvu“.
Protams, tā tāda spriedelēšana. Katrs jau saprot šīs lietas savā veidā.
Šomēnes izmēģinām jaunu pieredzi – palūdzām viedokļus par mēneša skrējēju citiem kluba biedriem:
Didzis
Andulis? Andulis – ļoti interesants cilvēciņš. Noteikti starp noskrieniešiem visvairāk saskrējis maratonus. Pats 2011.gadā soli solī ar Anduli uzskrēju Daugavpils 50-nieku. Andulis vienmēr ar kaučko pārsteidz – tai pašā Valmierā, kad uz starta parādījās ar stipru nokavēšanos. Jauki vienmēr pārmīt kādu vārdu, nekad neatteiks padomu, ieteiks kādu maratonu, padalīsies ar savu pieredzi.
Aivars
Mums ir ļoti paveicies, ka mūsu pulkā ir Andulis. Tieši viņš ir viens no tiem, pateicoties kuriem VSK Noskrien ir tāds, kāds tas ir kļuvis šodien – draudzīgs un visiem atvērts. Viņu nevar nepamanīt, jo viņš:
- ir viens no vispieredzējušākajiem aktīvajiem maratonistiem Latvijā;
- aktīvi iesaistās kluba pasākumos – es pat teiktu, ka viņš tajos „dzīvo” un tikai pa retam, nepieciešamības spiests, no tiem „iziet”;
- ir tuvos draugos ar skaitļiem, faktiem, notikumiem un to vēsturi – es pat teiktu izcili pedantisks šajā jomā eksemplārs;
- ir lielisks sarunu biedrs – izceļas ar savu dzīvo un bagāto valodu, nesamāksloto un tajā pašā laikā perfekto izteiksmes veidu, kuru caurvij smalka humora izjūta;
- ir tolerances paraugs – spēj neraksturīgi lielākajai daļai manu tautiešu pat kritizējot nevienu neaizvainot;
- ir atsaucīgs, izpalīdzīgs, draudzīgs, optimistisks… vienkārši labs cilvēks!
Mums ir ļoti paveicies, ka mūsu pulkā ir Andulis. Ņemot vērā to, ka Andulis ir arī diezgan paškritiska un pieticīga personība, kurš nemīl sevi izcelt uz citu fona, tad es nobeigumā teikšu, ka gadījumā, ja kāds indivīds ar iepriekš minētajiem dotumiem mūsu klubiņā jūtas labi, tad tas nozīmē, ka mums ir foršs klubiņš!
Aivars703
Ja es kaut ko nezinu vai pēkšņi vajag datus par konkrētu skrējienu, skrējēju vai jebko, kas saistīts ar skriešanu, automātiski vēršos pie Googles tantes, ja nepalīdz – VSK Noskrien lapā. Bet ir vienkāršāks un, galvenais, drošāks (precīza informācija) veids – uzprasīt Andulim. Andulis zina visu.
Ja es sevi pieskaitu pie skriešanas veterāniem (iet jau 5. sezona), tad Andulis ir superveterāns, kaut ir krietni jaunāks par mani. Viņš mierīgi bez lielīšanās var pastāstīt par pirmajiem Rīgas maratoniem, jo ir tajos piedalījies, par skriešanas atdzimšanu Latvijā. Un es pat nezinu, cik aktīvu sezonu Andulim aiz muguras, jo viņš ir zinošs, bet attiecībā uz sevi kautrīgs.
Jekaterina
Man Andulis asociējas ar skrējēju pašā tā būtībā – viņš skrien tāpēc, ka viņam tas patīk, nedzenoties pēc sasniegumiem, medaļām un citiem atribūtiem. Viņš rada arī ļoti aizvērta cilvēka iespaidu. Lai arī viņš ir ļoti draudzīgs un atbalstošs, man vienmēr ir sajūta, ka par mani viņš zina daudz vairāk kā es par viņu. Viņš vienmēr interesējas par līdzskrējējiem, seko to jaunumiem, progresam, rakstiem.
Es iepazinos ar viņu “Uzdrošinies noskriet 2″ koptreniņā, kad man kā maratona topošajai dalībniecei vajadzēja noskriet 30km. Es diezgan ātri sāku atpalikt no pamatgrupas, bet Andulis mani vienu nepameta un vairāk kā pusi distances viņš skrēja ar mani kopā. Tikai pateicoties viņam es toreiz neapmaldījos Ozolniekos un atskrēju līdz galam.
Man šķiet, viņš ir arī ļoti pieticīgs, un tāpēc komanda nemaz nezina, cik daudz viņš to atbalsta un dara. Kā piemēru varu minēt to, ka viņš uztur lapas sacensību kalendāru. Es tikai šogad sāku nojaust, cik tas reāli prasa daudz darba – mēģināju palīdzēt un man aizgāja vairāku nedēļu vakari, lai pārbaudītu informāciju un sagatavotu to ielādei. Andulis pie tam to dara daudz kvalitatīvāk kā es – parasti viņš vēl piemeklē papildus informāciju, kartes, bloga ierakstus utt.
Ainārs
Man ir it kā divi Anduļi.
Dzīvē Andulis runā maz un tikai par lietu, bet māk klausīties un dzird visu. Nekad nav pirmajās rindās, bet vienmēr ir klāt un piefiksē visu notiekošo. Viņš reti sarunu uzsāks pirmais, bet ir viens no kompetentākajiem un interesantākajiem sarunu biedriem.
Savukārt kluba mājas lapā Andulis lielā mērā nosaka toni – viņš atbild par sacensību kalendāru, statistikas un vēstures faktu zināšanā viņam līdzīga nav, viņš vienlīdz labi gan atbildēs uz iesācēja vienkāršu jautājumu, gan ar smalku humoru noliks pie vietas strīdos pārāk iekarsušos.
Man personīgi ir liels prieks, ka žūrija mēneša skrējēja titulu piešķīra Andulim. Bez viņa it kā nemanāmā un klusā darba dienu no dienas mūsu klubiņu būtu grūti iedomāties.
Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.
km 
-
Čau Anduli! Novēlu tev tuvākajā laikā pienācīgi pievārēt tos 100km!
Andulis ir visas skriešanas sabiedrības un, protams, VSK Noskrien zelts. Es esmu lepns par Mēneša skrējēju žūrijas lēmumu un iesaistīto piespiešanu Anduli runāt.
Apsveicu! Man pārsteigums un – MILZONĪGS prieks!
Sveicu ar titulu! Pelnīti, pelnīti! :)
Un- Donāts Erts kādreiz ir bijis sporta skolotājs? :O
tas gan ir baigais pārsteigums. :D
Apsveicu! Es tagad varu teikt,ka nedaudz pazīstu Anduli :)
Laikam jau līdz šim labākais, kas Noskrien lapā lasīts! Anduli esmu satikusi tikai vienu reizi (Igaunijas 12 h) un bija tāda maza nojauta, ka Viņš ir maratonists ar Noslēpumu un Stāstu, bet izrādās tas viss vēl vairāk un krāšņāk ir :)) Apsveicu ar dzelteno kronīti – ļoti piestāv!
Lai gan “Noskrien”biedru rindās esmu tikai gadu un ar sevišķu sabiedriskumu neizceļos,Anduļa vārdu komentāros biju ievērojusi.Kompetence un korektums ir jūtami no katra vārda.
Nu ir izdevies arī dzīvē satikt.Visu cieņu cilvēkam,kurš pasaka tikai tik,cik nepieciešams.
Apsveicu! Jānovēl tomēr saņemties un regulārāk atkal sākt skriet, lai sagatavotos simtnieciņam. Pagājušo jūniju, jūliju regulāri tiki manīts mežā, pec tam kaut kā pavisam reti
Ak tad tāds Tu izskaties! :) Ir iznācis pačatot ar Tevi Noskrien.lv ietvaros,bet personīgi nepazīstu! Ceru ka man paveiksies to izdarīt pēc iespējas ātrāk!Un pievienojos iepriekšējiem komentāriem.
Apsveicu ar titulu!
apsveicu Anduli! Sen jau esi pelnījis!:)
Viens no VSK motoriem. Superīgi, ka ir šādi aizrautīgi cilvēki. Pagodinājums pazīt.
Paldies liels VISIEM! Sākumā uzzinot, gan šķita – žūrija kaut ko sajaukusi. Tomēr vairāki intervētāji laika gaitā kaut kā spēja mani pārliecināt par tās kompetenci ;)
Kluba biedru viedokļus patīkami lasīt. Nāksies vien tagad saņemties, lai atbilstu tiem kaut par 50%..
Jā, Donāts Erts 80. gados ir bijis pasniedzējs L(V)U Fizkultūras katedrā. Laikam piepelnījās + pašam patika (īstenībā nezinu). Ja nu ir man šis kronītis uzstutēts galvā, tad ziniet, ka viena maliņa arī viņam pienākas :) Par pieradināšanu un ievirzīšanu.
Pedantisks jeb piekasīgs būdams, uzdrīkstos tomēr arī precizēt:
– Noteikti neesmu visvairāk saskrējis maratonus. Šis gods starp noskrieniešiem, visticamāk, pienākas modris_aa (90 maratoni). Lai gan, stingri ņemot, nezinu jau no galvas visus reģistrētos biedrus un viņu sasniegumus, varbūt vēl kāds kolekcionārs ir starp mums..
– Kalendāra sakarā jāpiemin: 2013. gadā gan Latvijas “mazie” seriāli, gan AIMS maratoni, pusītes u.c. skrējieni ir galvenokārt Jekaterinas veikums, Signim tehniski palīdzot. Pateicoties tieši viņai, šī gada maču “pamatmasu” izdevās ielikt daudzmaz saprātīgā laikā. Arī pārējie 8-10(?) biedri ar administrēšanas tiesībām tās šad tad izmanto, par ko prieks. Starp viņiem, Artūro ir vēl viens no oficiālā kalendāra kopēju trio, regulāri nācis talkā brīžos, kad esmu slinks vai aizņemts.
Apsveicu!Andulis ir ļoti neparasts skrējējs,ar to,ka skriešanu uztver savādāk, nekā lielākā daļa skrējēju.Viņš ļoti daudz palīdz visiem Noskrieniešiem,gan ar informāciju,gan padomiem,gan ar lielo skriešanas pieredzi-unikāls cilvēks.Man arī ir sanācis vairākas reizes skriet ar Anduli(koptreniņos,sacensībās),tas nekas,ka Andulis ir nedaudz noslēgts sevī un nav daiļrunīgs.Tas tikai viņam piedot savu (objektivitāti).Andulis ir pelnīti saņēmis mēneša skrējēja titulu-ar savu mērķtiecību un neatlaidību.Ļoti, savā veidā pozitīvs komandas skrējējs. Super!Super!Super!
Sumināts kolēģi! Kad pagāšvasar uzzināju par Anduļa pievarēto maratonu skaitu, man žoklis atkrita vaļā! :) Un vienlaikus kļuva skaidrs, kāpēc viņš ir tik mierīgs, nosvērts un pacietīgs savos skriešanas plānos. Man, iesācējam, visu vajag uzreiz un daudz, bet skrējējam ar TĀDU pieredzi trakot vienkārši nepiestāv. Vēlreiz milzīgs prieks un apsveikumi ar titula iegūšanu.
P.S. Prieks arī par Aivars703 komentāru: “Ja es sevi pieskaitu pie skriešanas veterāniem (iet jau 5. sezona), tad Andulis ir superveterāns, kaut ir krietni jaunāks par mani.”
Uzziņai: Aivars703 – 1965g., Andulis – 1967g. Sievietēm šāds viedoklis ļoti glaimotu. :)))
Spriežot pēc pēdējā laika rezultātiem (īpaši šodienas!) – mēs ar Aivars703 varam mierīgi apmainīties ar tiem gadiem. :))
Aivara komentārs tikai liecina, ka Andulis ir ļoti labi saglabājies. Arī mani tas cipars 1967 mazliet pārsteidz. Apsveicu, Anduli!
Lasu rakstu un komentārus un gribas iebilst ;)
Amduli tomēr var pavilkt uz dažādām muļķībām, paskatiet šo bildi http://bit.ly/11Ad3FU no 23. februāra ņerdzīgā skrējiena Pa baso un jautājumi būs lieki
Bet, ja nopietni, tad man ir radies jauns izaicinājums, 20. jūlijā darīt visu, lai marta Mēneša skrējējs piepilda savu sapnīti par 100km. Apsveicu kronētais! forums jāsakuļ. vienmēr! un Tev tas izdodas perfekti
un visdziļākā cieņa Taviem papirusiem, ar kuriem nespēj sacensties neviens laicīgais datu nesējs
Aizmirsu piebilst, ka es vēl biksēs čurāju, kad Andulis jau maratonus skrēja ;)
Pievienojos sveicēju pulciņam. Anduļa komentārus vienmēr prieks lasīt. Un jā – lai izdodas to 100-nieku pievārēt :)
Noskriešanas gars Like a Boss! Sveicieni!
Ļoti neparasts un fantastisks cilvēks!
Atstāja spēcīgu iespaidu!
Apsveicu Tevi!
Labs raksts un teicama šī Mēneša izvēle! Arī man prieks ieraudzīt nedaudz mītisko Anduli vaigā, vismaz bildē! Sumināc!!!
Atliek vien pievienoties citu komentāriem ar +1 un piemetināt – Anduli, noskrien!
Visu cieņu – pievienojos sveicējiem!
Cik gan tā pasaulīte ir maza – arī mans pirmais maratons, un vispār pirmās skriešanas sacensības, bija tas pats Biķernieku Tautasdziesmas maratons 1990.gadā.
Un arī mums LU laikos bija jāskrien tos pašus 3000m krosus, tiesa gan, man zināmā mērā izdevās izvairīties no obligātās fizkultūras 2x nedēļā. Ar tādu piebildi, ka treniņi notika praktiski katru dienu, no skriešanas gan visai tālā sporta veidā.
Neviltots prieks par Anduli! Lai izdodas iecerētais simtnieciņš un lai skrējiena garša nepazūd! Sumināts!
Man arī prieks un interesanti lasīt par tādu mēneša skrējēju kā Andulis, par kuru ikdienā nerunā skaļas uzvaras sacensībās, bet kurš tajā pašā laikā iemieso noskrienieša garu un bez kura Noskrien.lv nebūtu tas, kas ir :)
Andulis ir foršs. Paldies Tev par ieguldījumu skriešanas kustības attīstībā!
Sveicu ar kronīša iegūšanu. Priecājos, ka pazīstu Tevi, Tavus komantārus lasīt un dzirdēt prieks :) Lai izdodas noskriet 100-nieku kā nieku!
Ļoti laba izvēle. Pievienojos apsveicēju pulkam.
Vienmēr ir liels prieks lasīt mēneša skrējēju intervijas, jo tie vienmēr ir ļoti interesanti cilvēki. Šī mēneša izvēle ir patiesi lieliska! Andulis ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kas, būtam it kā kluss un savā veidā noslēgts, vienlaikus spēj radīt absolūti pozitīva un draudzīga cilvēku iespaidu, kas, manuprāt, ir īsts retums. Anduli, kā Tev izdodas ar tik mierīgu, klusu un kautrīgu attieksmi radīt tik interesantu iespaidu? :) Gan Anduļa personība, gan attieksme pret skriešanu ir apbrīnas vērta. Vērojot sacensības, var daudz ko pamanīt – kā cilvēki skrien, kā pārvar grūtības… Andulis skrien viegli, ar prieku (vismaz man tā izskatās) un pat tad, kad paliek grūti (piemēram, Daugavpils 50-niekā) spēj ar mierpilnu smaidu saņemties. Un vēl Andulim ir atsevišķs paldies no manis, jo tieši Andulis bija viens no tiem, kas mani savulaik iedrošināja pirmajam pusmaratonam, kad meklēju padomu forumā. Paldies Tev un veiksmi gan skrējienos, gan citās jomās!
Nu par Anduli varu teikt tikai vienu – viņš ir unikāla personība. Personiski pazīstu un vienmēr var parunāties par jebko. Ieguldījums VSK attīstībā protams ir nenovērtējams, un Anduļa skriešanas vēsture ir vienreizēja. Par tādu var vien sapņot. Cepuri nost.
Anduli – lai izdodas visi plāni un plāniņi, mēs zinām TU to vari.
Ar prieku pievienojos sveicēju pulciņam un …. NOSKRIEN!!!!!
Jā, par Anduli man arī liels prieks – viens no VSK Noskrien vecbiedriem un, ja tā drīkst izteikties, sejām. ļoti labi atceros, kur pats pirmo reizi ar Anduli iepazinos – veikalā `Maratons` pirms dažiem gadiem Andulis mani uzrunāja, minot, ka es varētu būt OreMan. Es arī viņu atpazinu, jo biju redzējis bildi, bet ātrumā neatcerējos vārdu, tāpēc teicu, ka viņš laikam bija tas, kurš bija noskrējis nenormāli daudz maratonus (pēc tam nokaunējos, ka nebiju atcerējies vārdu). Andulis pieticīgi teica, ka nemaz jau tik daudz neesot (tikai kādi 70+) :)
Par Anduli man radies no komentāriem priekšstats, ka viņš kaut ko zin par teju visu, bet par daudzām lietām – krietni vairāk kā tikai kaut ko.. Nu jā, tātad erudītu pasākumu cilvēks. Vai tik nebūs piedalījies arī `Lieliskajā pieciniekā` savulaik? Apsveicu ar titulu!
Labs nāk ar gaidīšanu! Bija vērts gaidīt – lasīju interviju visu laiku smaidot. Prieks, ka žūrijai izdevās Anduli noķert un nointervēt. Viņš to sen jau bija pelnījis.
Anduli, mums ir ļoti paveicies, ka Tu mums te tāds esi. Un lai izdodas iecerētais!
Diemžēl personīgi nav sanācis Tevi, Anduli, iepazīt pat neskatoties uz to, ka esam kopā piedalījušies pāris ārvalstu maratonos. Tāpēc vēl jo lielāks prieks bija lasīt interviju, kas sekoja jau sen pelnītajam mēneša noskrienieša titulam.
Ņemot vērā iespaidīgo noskrieto maratonu skaitu un trāpīgo dalīšanos savās ar faktiem pamatotajās zināšanās, esi kļuvis ne tikai par skriešanas enciklopēdiju un statistiķi, bet arī par Noskrien “dzīvo leģendu”.
Paldies Tev par to, un lai izdodas sasniegt savus mērķus noskrienot!
“amatieriem jābizo priekam”!!! <- Pilnīgi piekrītu :)
Un novēlu ar prieku piepildīt skriešanas sapni!
Paldies, eees! Gan jau būs tas prieciņš, agri vai vēlu. Nepaliks citas iespējas :) It sevišķi, izlasot Dzo 1. tēzi! :))
Novēlojušos vārddienas sveicienu vietā pārlasīju šo rakstu. Anduli, cik šobrīd maratoni sakrāti? Ā, un feins jaunvārds – dižbizonis – jāieliek savā atmiņu lādē.
Paldies, ka atgādināji jaunvārdu, pats jau biju aizmirsis :)
Maratoni ir 86 – ja skaita visu, kas plus/mīnus puskilometra diapazonā ap precīzajiem 42,195 km. (Reālais distances garums šad tad atšķiras…) Ne tikai asfaltu, bet arī kādus 4 taku/pludmales pasākumus. Oficiālā statistikā kā salīdzināmus varētu iekļaut ne vairāk par 79. Varbūt vēl kādu jāatskaita, stingri ņemot.