Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

¡Ay mi Gran Canaria!

Mēs dzīvojam zemē, kurā ļaudis pārāk bieži sūdzas, ka ziemas nav. Nu kas viņiem vainas? Manis pēc tas briesmīgais gadalaiks varētu nekad arī neiestāties. Iespējams, ka tieši tādēļ, kā tikko baltais riebeklis tā kārtīgāk iecērt zobus nosalušajos skrējēju stilbos, es kravāju koferi un lūkojos Grankanārijas virzienā. Šoreiz gan iztieku bez pārspīlējumiem, un siltajām brīvdienu izklaidēm izvēlos pieticīgo Transgrancanaria 125km distanci ar 7500 kāpuma metriem. Mērenas ciešanas siltā un itin mīlīgā vietā, tālu uz dienvidiem no mūsu sasalušajām takām. Reiz šo distanci jau esmu skrējusi vai precīzāk jāsaka – pa to pārvietojusies. Šoreiz, jāatzīmē, ir krietni mainīts maršruts, kā arī pārvērtības esmu piedzīvojusi es pati. Esmu cītīgi trenējusies, skrējusi, vingrojusi, ieturējusi diētas un lietojusi vitamīnus. Ir pienācis laiks jaunajai un uzlabotajai man atrādīt, ka ieguldītie resursi nav velti izšķiesti bezcerīgā, pusmūžam tuvojošās sievietes ķermenī. Nevarētu sūdzēties, ka skriešanas treniņplāns ir bijis pārmērīgi skarbs. Normāls, lielākās grūtības man sagādājusi tieši svara nomešana un vingrošanas padarīšana par ikdienas ieradumu. Beidzot arī nākusi apjausma, ka, skrienot ar netrenētu ķermeni, es tikai pakļauju sevi jaunu traumu riskam. Kā izrādās, arī mana muguras problēma ir krietni piekāpīgāka, ja turu sevi formā. Par ēšanu – nu bezgala žēl, bet no kūkām un čipsiem skaistu ķermeni neuzbūvēt, nu ne jau tuvojoties 40 gadu slieksnim. Tomēr, neraugoties uz šo visu, man ir grūti sev noticēt. Vai būs gana spēka? Lai nu kā, mērķis ir uzstādīts – distance jāpieveic 24 stundu laikā, nevis 29, kā pirmajā reizē.

Februāris atnāk ne tikai ar pamatīgu aukstumu, bet arī, kā ierasts pirms nozīmīgām sacensībām, ar veselības problēmām. Nedēļu mēģinu sadzīvot ar sāpošu kaklu un nelielu temperatūru, nepārtraucot skriešanu riebīgajos mīnusos un vējā, līdz man tas kārtīgi atkožas. 4 dienas esmu gultas režīmā. Bet atlikusi vien nedēļa līdz ceļojuma sākumam. Pagalam nelāgi. Mazliet vingroju un izlavos ārā uz kādu mierīgu pastaigu, bet treniņu grafiks jau ir izjaukts. Pēdējos nedēļas treniņus, tostarp 20km skrējienu, aizvadu uz trenažiera lentes, slēpjoties no aukstuma. Pasaulē nav nekā garlaicīgāka par šo siltumnīcas skriešanu, skatoties vienā punktā.

Aukstās dienas tiek rūpīgi skaitītas, līdz beidzot pienāk ilgi gaidītais brīdis – prom uz siltajām salām! Ierodos divas dienas pirms starta. Kopā ar Veipa kungu – viņš būs mana atbalsta komanda. Nav īpaši daudz laika aklimatizācijai, saules un okeāna izbaudīšanai – ne tik. Pirmajā dienā Dekatlona ķemmēšana, pavisam neliela pastaiga saules sakarsētajās Dunas de Maspalomas un koptreniņš ar pārējiem latviešiem. Labajā sānā iemeties nelāgs dūrējs – nu kas tie par mārrutkiem? Nākamā diena pēc jautrā ekspo apmeklējuma tiek aizvadīta salas vidienē. Pastaiga un neliels skrējiens pie Pico de las Nieves, kā arī īsa ekskursija uz Roque Nublo, kas šajā dienā pilnīgi attaisno savu nosaukumu. Dūrējs neatkāpjas, un visu dienu ir pagalam nelāga dūša, ko noveļu uz uzturēšanos sev nepierastā augstumā. Salu pārņēmuši mākoņi, līkumošana pa mazajiem serpentīnceliņiem ar auto izvēršas visai bīstama. Tuvojas vētra.

IMG-20180222-WA0009

Piektdienas rītā jau dodamies uz galvaspilsētu, lai atpūstos tur noīrētajā viesnīcā, neiztikt gan bez las Arenas tirdzniecības centra apmeklējuma un kārtīgām pusdienām. Mūsu viesnīca ir tikai 10 minūšu gājiena attālumā no starta vietas, bet, izdomājusi pirms lielā notikuma pāris  stundiņas beidzot pagulēt, es pamanos gandrīz nokavēt atbildīgo mirkli. Pēdējā brīdī neattopu kā ieslēgt dikti smalko, aizlienēto lampiņu, jo neesmu pamēģinājusi to iepriekš. Panika sit augstu vilni, arī ūdeni sistēmā atceros ieliet vien pēdējā brīdī, Veipa kungs manas plosīšanās aizkaitināts paliek īgns un nemaz mani necenšas nomierināt, gluži pretēji. Pusskriešus metos uz pludmali, kur satraukuma pārņemti ļaudis jau sen ir ieņēmuši savus starta koridorus. Nostājos pašā aizmugurē un klausos sirdi plosošo „Ay mi Gran Canaria”, kas dārd skaļruņos, mūs noskaņojot gaidāmajam pārbaudījumam. Acīs sariešas asaras. Baiļu gan nav. Viss ir redzēts un viss ir darīts. Viegli nebūs.

Laika atskaite divās valodās un starts uguņošanas un salūta pavadījumā. Lielisks sākums! Sākumā trase ved pa mīkstajām pludmales smiltīm, uzlaižot uz promenādes vien vietā, kur viļņi tai ir pietuvojušies tiktāl, ka jau skalojas gar apmali. Tas rada nevajadzīgu sastrēgumu, bet iesākumā jau nekādas steigas nav. Pēc maza gabaliņa atgriežamies pludmales smiltīs. Vai nav ērti – varam piedzīt kājas jau pašos pirmajos kilometros! Pilsētas promenādes galā, pie koncertzāles, pieveikuši divus smilšainus kilometrus, beidzot tiekam nost no mīkstā, kavējošā pamata, lai turpinātu pa jauku bruģīti. Atzīme, ka līdz finišam atlikuši 125 km, un laika kontrole. Pirmie čurātāji ļaujas dabas aicinājumam ar skatu uz okeānu. Nu vai tad pirms starta nebija laika? Daži censoņi plēš nost plastmasas maisiņus, ar kuriem bija aptinuši botas. Kāda gan šeit bija iespēja samērcēt kājas? Kā viena no normālākajām savas sugas pārstāvēm, nekad nebeigšu brīnīties par citu ļautiņu dīvainībām.

Ieslēdzu lukturi, šo prasmi puslīdz esmu apguvusi, un ļaujos paskriet nedaudz ātrāk. Lukturis ir ļoti spožs, pat nedaudz žilbina, neesmu radusi pie tāda stara, tādēļ nogriežu to par pozīciju tumšāku, varbūt tehniskākās vietās noderēs pilnais spožums. Gribas atrast tādu plūsmas vietu, kuras temps mani apmierinātu. Tā kā sāku no pašas aizmugures, kaut kā šobrīd visi liekas par lēnu. Vai tik es atkal negrasos pārķert startu? Mierīgi skrienu un vēroju apsteidzamos. Pamanu priekšā „Noskrien” krekliņu – Lauma! Šķiet, ka vēlme pēc sarunu biedra šajā mirklī nav nevienai no mums, tāpēc dodos tālāk sacīdama, ka vēl tiksimies trasē, tomēr cerēdama, ka tā nenotiks. Plakanā daļa ir beigusies, sākas viegls slīpums uz augšu pa grantētu taku. Liela daļa jau izvilkuši nūjas. Esmu izlēmusi, ka pirmajā posmā līdz Arucas man tās nevajadzēs. Jāpieveic 16 kilometri ar 730 kāpuma metriem – uz svaigām kājām tam nebūtu jābūt grūti. Apsteigšanas manevros man nūjas tikai traucētu. Tad nu turpinu spraukties garām gan augšup, gan lejupceļā. Skats ir skaists – lejā palikusi pilsēta, un abos virzienos no manis stiepjas lampiņu virtene. Vietām sastājušies uzmundrinātāji. Teju katrā līkumā pa kādam čurātājam. Tie spāņi ir viena čurātāju tauta, man liekas. Ceļš ir mainīgs – no asfalta līdz pat ļoti prasīgai upes gultnei ar dažādu izmēru kustīgiem akmeņiem. Akmeņi katrai gaumei, pie sevis nodomāju, bet nepāreju soļos, jo tīri labi izdodas atrast vajadzīgos atspēriena punktus. Kādā vietā ceļa segums ir pavisam pārsteidzošs. Akmeņi ar lopu mēsliem. Ļoti vienmērīgi noklāti, tādā pagarā posmā. Diez, vai dzīvnieki paši spējuši tik vienmērīgi nokārtoties visa ceļa garumā. Šis murgs ir veidots ar nolūku.

Šķiet, ka esmu atradusi vietu plūsmā, kur varu piemēroties valdošajam tempam. Man priekšā ir meitene, kas pārsteidzoši līdzinās mūsu Anetei. Mazītiņa, zilganzaļā jaciņā, pat uz numura rakstīts „Aneta”. Kāpjot kalnā, vietām nedaudz izslīd kājas, bet, tā kā esam blīvā rindā, tad tieku laipni pieturēta pie smagā gala. Vispār brīnos par to, cik viegli skrienas, bet ir jau tikai pats ballītes sākums. Pirmais kontrolpunks Arucas tiek sasniegts plānotajā laikā. Kaut ir nakts, ļaudis ciematiņā izgājuši apskatīt un uzmundrināt trako skrējēju parādi. Pašā kontrolpunktā gan sanāk mazliet aizkavēties, jo neganti sakārojas kolu, pēc kuras jāstāv rindā, sanāk arī aizķeršanās ar nūjām – niķīgā jau atkal iesprūdusi. Kad izeju no KP, ir pagājušas 2h no starta brīža. Viss jauki, turos savā sapņu plānā vismaz iesākumā, redzēs, cik ilgam laikam manis pietiks. Ceļš ved uz augšu, kā gan citādi, tādēļ jau skrienam uz leju, lai ik pa laikam uzraustos tā augstāk. Serpentīns strauji uzved augšā, ļaujot aplūkot mazo ciemateli, kuram aizvien vēl dodas cauri skrējiena dalībnieki. Neliels posmiņš ar lēzenāku zemes ceļu, kuram apkārt ir šķidri krūmeļi – pašā laikā, jau krietnu brīdi gribas zaļo pauzi, bet kontrolpunktā, nez kāpēc, tādu uztaisīt iespējas nebija. Kāpieni turpinās, brīžiem tie ir stāvāki, kā man patiktos. Čāpojam zosu gājienā ciešā rindā, neviens nekur garām nespraucas, visi taupa spēkus. Esam tādā kā mežā, kad izdzirdu ko dīvainu, man laikam rēgojas. Nu nē, tās tiešām tur tālumā skan – Riekstu bungas! Ļoti uzmundrinoši. Kad sasniedzam bundziniekus, tie gan izrādās vietējie – ar džipiem uzbraukuši kalnā, klausās mūziku, atbalsta skrējējus un bungo no sirds. Paldies viņiem! Kāpumi gan vēl turpinās un tiek itin raitā solī pieveikti. Fantastiska zvaigžņota debess. Zvaigznes gan sākumā noturu par skrējēju lampiņām un sabīstos, ka tik sasodīti augstu vēl jārāpjas. Lejupceļš! Jā! Traucos lejup, cik vien kājas nes, kā man patīk uz leju! Dzirdot manu grabināšanos un šņaukāšanos aiz muguras, prātīgāki tipinātāji pieklājīgi dod ceļu. Uz leju ir ilgi, sāk jau pat apnikt, līdz esmu pazīstamā pilsētā – Terorā. Šo es atceros, pagājušogad tas bija laika barjeras punkts, kur mums ar Laumu bija jābēg no kāda labi pazīstama pūķa. Šogad pūķis laikam atlaists, nemanīju ne šeit, ne vēlāk.

Kontrolpunktā pie mazās, glītās baznīcas ieskrienu tikai pāris minūtes pārsniedzot sev plānā atvēlēto laiku – nav slikti, vēl turos. Vienīgais, ko gribas gan, ir kārtīgi izšņaukt degunu. Bet nedrīkst aizmirst arī par želejām, cenšos ēšanas grafiku pārāk nekavēt. Sistēma? Nē, vēl nav jāpapildina, līdz nākamajam punktam ūdens pietiks. Skrienu kā lielā veselus 100 metrus, bet tur jau jāsāk kāpt, sākumā kāpnes, tad stāvas ieliņas un visbeidzot takas, kas ved pa noskretušu pilsētas nomali. Lēzenākās vietās dūšīgi skrienu, turos kopā ar čaļu pulciņu, man ir nelielas bailes nepamanīt marķējumu, vienā vietā to jau mācēju pazaudēt un nācās skriet atpakaļ. Esmu daļu želeju aizstājusi ar kaut kādu enerģijas nugu. Kad to pagaršoju, likās baigā manta, bet tagad šķiet stipri par sausu – ne sakošļāt, ne norīt. Nu ir auzas. Man nepietiks želeju līdz Artenara, kur mani sagaidīs Veipa kungs ar krājumu papildinājumiem. Ātrāk nevienā punktā atbalsta nebūs, jo pati biju izplānojusi, ka viņam šonakt kārtīgi jāizguļas, lai nākamajā naktī pēc finiša varētu mani savākt un nogādāt lidostā. Kaut kā nosūkāju vienu kumosiņu ar lielu daudzumu ūdens, nē, šitā neies krastā. Skrien un nedomā par to, aizrādu sev. Jāēd želejas, kamēr ir, tad domās, ko darīt ar tiem batoniņiem. Uz augšu, uz leju, un atkal uz augšu. Pa vidu paspēju nomaldīties, bet par laimi esam vēl aizvien gana daudz, lai kāds atsauktu atpakaļ no neceļiem. Paliek tāds kā zaļāks, gaisā pazīstamais mentola aromāts. Eikalipti, tad jau laikam tuvojamies Moya, jeb salas zaļajai daļai. Kāpienā uz augšu sekoju kādam puisim, līdz viņš palaiž gāzes tieši man sejā. Nu, preteklis! Kaut taka ir šaura, bezkaunīgi izlaužos viņam garām un atstāju aiz muguras. Fui, vēl ilgi nevaru tikt vaļā no sašutuma. Kāpienam seko garlaicīgs noskrējiens, pārsvarā pa ieliņām, un man ir jau apnikusi tā tumsa, palieku miegaina. Viss kārtībā, noskrējiens ieved Moya-Fontanales kontrolpunktā. Diezgan sarežģīta shēma, kā tajā iekļūt, vismaz uz vietas tā liekas, vēlāk pārdomājot gan šķiet – nekas tāds īpašs, ieskrien ēkā un izskrien no ēkas. Kontrolpunktā sev par brīnumu satieku cilvēkus, kurus labākajā gadījumā biju cerējusi ieraudzīt startā – Rīga-Valmiera uzvarētāju Viktoriju, Kristapu un Agri, kā arī Ati, kurš beigās izrādījās ātrākais no latviešiem šajā distancē. Kāds te ir pārķēris startu, un varu pat neminēt trīs reizes kurš. Nu, atkal jau? Pieveikti taču tikai 40 km! Kaut es jau tikai turējos pie pašas sastādītā plāna – nākamreiz tas jādara prātīgāk un jāatzīst, ka plānošana nav mana stiprā puse. Vai man vispār ir stiprā puse? Pēkšņi jūtos stipri sagurusi. Tualete, beidzot vienā punktā ir tualete! Laimīga speros iekšā, bet tur pārsteigumi – durvis ne tikai nevar aizslēgt, bet arī aiztaisīt, ūdens arī nav, tikai toveris ar duļķainu šķidrumu, ar ko noskalot podu. Nu, ko lai dara, sakrustoju nūjas durvīm priekšā un iztieku bez kārotās sejas un roku mazgāšanas. Nevar tak zināt, kur tas šķidrums ir pasmelts. Ak, šausmas, kas man skatās pretī no spoguļa – kaut kāda izpūrusi, veca sieviete, īsta Kanāriju ragana. Nūjas nelīdz, un itin drīz pie manis jau ielaužas kompānija. Nu, lieliski, vai zinies.

Apēdusi dažas apelsīna šķēlītes, dodos ceļā. Nu kurš vispār ir izdomājis, ka apelsīnu ar visu mizu var sagriezt šķēlītēs, nu kā tādu lai ēd?! Bet tak gribās! Sula šķīst gar zodu un tek pa rokām, fu! It kā ar puņķiem uz želejām uz manām piedurknēm būtu par maz! Sākas stāvs kāpiens, un saprotu, ka kaut kas nav kā vajag. Man nav spēka turpināt ierastajā tempā. Šķiet, vesela nāciju parāde mundri soļo man garām kalnā, kamēr es laikam esmu palikusi pati pēdējā. Atkal? Negribu atkal pēdējā, gribu 24 stundās! Mierinu sevi, ka tikusi kalnā skriešu, ko nagi nes, un viņus visus noķeršu. Nu kā tad. Augšā mani sagaida vienkārši stindzinošs vējš, un spēka vairāk nav palicis. Ārprāts, cik auksti! Skrienu, bet caur piespiešanos un diezgan lēni, nāciju parāde arī vēl nav beigusies. Kādu brīdi mocījusies tomēr apstājos un uzvelku lietus jaku. Cita lieta! Lēni turpinu skriet un tiešām panāku daļu savu apsteidzēju. Sīkums, bet patīkami. Jauko noskrējienu nomaina kaut kas, ko varētu nosaukt par kritienu aizā. Stāvs, šaurs, akmeņains serpentīns uz leju. Lēkšoju cik jaudas aiz kāda puiša, kas izrādās labs tempa turētājs. Nepārmijam gan ne vārda, vien, dzirdot mani klūpam, viņš pamet acis atpakaļ. Pieņemu, ka ir diezgan baisi, ja tev pa pēdām, šņākdama kā tvaika lokomotīve, seko kaut kāda veca ragana, diez vai kārojas ar viņu patērzēt. Tā apsteidzam krietnu pulciņu bailīgāku rikšotāju, kas kāpumā man bija lepni paspraukušies garām. Vai tiešām šis ir bezdibenis? Līkumojam un lavierējam, par mata tiesu izvairoties no kritieniem. Beidzot brīvo kritienu lejup nomaina stāvs kāpums. Tas apnīk daudz ātrāk. Sāku tērzēt ar kādu polieti. Viņa ir stipra un runātīga. Ievērojam lampiņu virkni, kas ielokās pa taisno zvaigznēs – vai tiešām tik augstu būs jākāpj? Es jūtos jau tā riktīgi izšāvusies. Taču skati, kas paveras apkārt, ir fantastiski, sāk svīst viegla gaismiņa. Pēkšņā apskaidrības brīdī saprotu, ka lampiņu virtene, ko redzam ir tikko pieveiktais bezdibeņa noskrējiens – tur nebūs jākāpj! Vai nav laime? Dzejnieka vārdiem izsakoties ”…desmit tādas dienā!” Mūsu kāpiens ir daudz zemāks un itin drīz beidzas. Tālāk jāskrien pa asfaltu, patīkami. Kādi 2 km līdz Presa de los Perez kontropunktam. Poliete paziņo, ka esmu par jaunu, lai viņa ar mani sacenstos, atraujas un ātri vien izzūd skatienam. Kad izaugšu liela, arī tā darīšu. Dodiet man, lūdzu, lūdzu to kontrolpunktu, nu ļoti gribas kaut mirklīti atvilkt elpu!

Kontrolpunkts ir kādas ūdenstilpnes malā, kaut kur šis skats liekas redzēts, vai tik pagājušajā gadā te kaut kur netika taisīts selfijs? Bet tas jau tik pat labi varēja būt arī sapnis. Noņemu lukturi, ir gaišs. Īsti nesaprotu, ko gribas, tā kā neko, tā kā pasēdēt. Izdzeru pāris tējaskolas kokteiļus un ielavos uz mirkli pasēdēt mediķu nojumē. Paliek vēsi, jākustas tālāk, nav arī ko zaudēt laiku. Prom gan nedodos skriešus, jo sazin kas jāmeklē pa somu. Apēdu sauso batoniņu, dāsni uzdzerot ūdeni. Labi, ka nākošajā punktā sastapšu atbalsta komandu, mani vajag sarāt un piespiest kārtīgi paēst.

Skuju taka uz augšu un skaists priežu mežs saullēktā. Vai tiešām trase ved caur Tamadabu? Neesmu droša, ka paskatījos kartē kārtīgi. Vairāk pievērsu uzmanību reljefam. Bet nu ļoti līdzīga apkaime. Rīts ir iedevis nelielu spara pieplūdumu, taču kāpiens un gluži vai apburtais priežu mežs ar nokarenajiem ķērpjiem ir šķietami bezgalīgi. Nevaru sagaidīt, kad ceļš sāks iet uz leju, bet, kad tas beidzot notiek, atkal virsroku guvis Mīkstmiesis. Knapi tenterēju un laiku pa laikam tieku apsteigta. „Eijeijeijei!!!” kāda meitene apsteidzot spalgi ieķērc man ausī. Kas par…?! Tā vien gribas, ietriekt viņai no aizmugures nūju starp lāpstiņām – kāpēc tā jābiedē cilvēki?! Aiz dusmām kādu gabalu no viņas neatpalieku, tomēr lēnām Mīkstmiesis mani atkal panāk. Mani apsteidz pat veci onkulīši. Te mani panāk kāds jauneklis, kuram pagāju garām kāpienā, un ņemas čīkstēt. Manas izjūtas ir ļoti līdzīgas, tādēļ čīkstam duetā. Kādēļ tas ir jādara, kādēļ nepietiek ar jau gūtajām mācībām, kas vainas dīvānam un olimpiādei TV ekrānā, kādēļ, kādēļ, kādēļ… Visi parastie jautājumi, uz kuriem mēs vienādiņ negūstam atbildes. Man nešpetni savajagas zaļo pauzi, tādēļ palaižu Čīkstuli pa priekšu. Cik var čurāt vienā ultrā, kaitinoši jau paliek, bet laikam jau par to būtu jāpriecājas. Atkal uz augšu, bet kontrolpunkta tuvums liek maķenīt saņemties, nu vismaz uz diviem līkumiem. Nīkulīgi spirinos augšup. Visbeidzot lejupceļš – ļoti negribās, bet skriet tomēr ir ātrāk – lai kā arī tas no malas izskatītos.

IMG-20180227-WA0011

Pie paša Artenaras kontrolpunkta mani sagaida Veipa kungs. Metos ap kaklu un izplūstu asarās. Negribu vairāk. Kur ir mans lieliskais dzēriens ar čia sēklām – mašīnā, bet tā esot tālu. Veipa kungs ir ārkārtīgi laipns un aizskrien tam pakaļ. Es ievelkos konrolpunktā. O – cik te ļaužu! Arī Kristaps un Agris, kuri paziņo, ka tālāk mēs skriesim kopā. Nu kā tad. Es tak viņiem būšu par lēnu! Šausmīgi smaržo pēc ēdiena. Tā jau kāds var arī apvemties! Bet saprotu, ka vajag ko apēst. Tieku pie nelielas rīsu un dārzeņu porcijas. Laikam jau garšīgi, cik varu atsaukt atmiņā, bet man galīgi neiet iekšā. Knapi bakstos pa šķīvi. Agris pacienā ar brīnumgardu pankūku, bet arī to vairāk nevienu nevarēšu apēst. Galīgi čābīga dūša. Veipa kungs gan ar draudiem, gan pielabināšanu mēģina pierunāt mani ko apēst, bet bez lieliem panākumiem. Labi, ka viņš nav pārāk uzstājīgs un mani nenokaitina, bet kas zina, varbūt tomēr vajadzēja mani piespiest. Vismaz čia un sulas maisījumu izdzeru visu pudeli. Uzzinu, ka Andris esot izstājies. Nu kā tad tā? Es jau domās iztēlojos, ka tagad viņš droši vien ir tajā izslavētajā upes gultnē un tuvojas finišam… Varbūt es arī varētu izstāties, kāmēr nav par vēlu? Tomēr apjaušu, ka šo kontrolpunktu esmu sasniegusi plānotajā laikā, un nav itin nekāda pamatojuma šobrīd domāt par padošanos.

Puiši tomēr nav jokojuši, uz nākamo KP – ziedošiem mandeļkokiem ieskauto Tejeda – dodamies trijatā. No vienas puses man tas nepatīk, jo, runājot par skriešanu,  esmu izteikta vienpate, no otras, tas ir krietni ātrāk – es nebūtu sevi daudz kur spiedusi kustēties raitāk vai skriešus, būtu vairāk sevi žēlojusi. Puišiem ir arī tāds labs ieradums – atgādināt, ka jāēd un jādzer. Tas man ļoti noder. Esmu itin labi iemanījusies ignorēt Garmina uzstājīgos atgādinājumus šajā sakarā. Kristapam ir neticami laba želeja – neko gardāku nevienās sacensībās neesmu ēdusi. Garšo akurāt kā ābolu biezenis. Kāpēc gan man nav pilna soma ar šiem lieliskajiem pārtikas izstrādājumiem??? Galamērķis – mazais skaistais ciemats – ir redzams jau visai drīz, pirmā kāpiena augšgalā, taču ceļš līdz tam aizvijas vēl sazin kur pa riņķi un mākonī.

IMG_20180222_182621

Kāpjam un kāpjam, ar priežu mežu apaugušā kalnā, līdz Garmina augstuma rādījums sāk tuvoties 1700 m virs jūras līmeņa, sirds sāpīgi sitas, kājas smagas un velk uz vēmienu. Bonusā ir arī auksti, un skatu uz ieleju pilnībā aizsedz mākonis. Patiesībā mēs esam mākonī. Viscaur un apkārt. Agris sāk sūdzēties par lietu, bet tās ir tikai lietus priedes.

IMG_20180222_185536

Lejupceļš – mitrs un slidens. Kristaps uzstāj, ka jāskrien. Cenšos turēties līdz, bet puiši ir iejūtīgi un nemetas izgaist skatienam pie pirmās iespējas. Izskrienam pazīstamā vietā – Cruz de Teheda, tad jau tālu vairs nav un tikai uz leju.

Arī lejupceļš var kļūt neciešams, it īpaši, ja neganti gribas uz tualeti. Man liekas – es pārplīsīšu, bet nav nevienas piemērotas vietas, kur paslēpties. Atliek cerēt, ka kontrolpunktā par šo būs padomāts. Skrienam un skrienam, un velkamies, kontrolpunkts ir kaut kur pazudis. Nē, ir gan. Bez tualetes, protams. Neapēdu pilnīgi neko. Izdzeru puslitru alvejas dzēriena un ieziežos ar pretapdeguma krēmu. Saule, vai ziniet. Mirkli pirms dodamies prom, ieskrien arī Lauma. Pavisam žirgta. Skaidrs kā diena – viņa mūs noķers. Negribējās gan, ko nu tur liegties. Mēs gan dodamies tālāk. Ak, šie ziedošie mandeļkoki, tie ir pasakaini skaisti. Puiši grib skriet, jo ir asfalts un lejupceļš, bet es nevaru, es tūlīt eksplodēšu – nu kur palikuši visi krūmi? Kad tie beidzot ir atrasti, arī lejupceļš beidzas. Kāpiens uz Roque Nublo var sākties. Ai, baidos, baidos. Būs slikti, nav variantu. Strautiņi, taciņas, mazi ciematiņi. Ir kārdinājums nopirkt saldējumu, bet nesaņemamies. Vieta, kuru no pirmā gada atceros kā gluži vai vertikālu ieliņu, nemaz nav tik ļauna – nav ne jākāpj atmuguriski, ne ik pa 20 metriem jāpiesēž. Bet kāpiens ir smags. Pēc kāda laika to mākoņu akmeni jau var redzēt, bet līdz kontrolpunkatm vēl dikti tālu jārāpjas un apkārt jāiet. Augstums dara savu. Esmu pagalam. Man ir tik nereāli slikti, ka tas nav aprakstāms. Gribas tikai apgulties un nomirt. Piesēžam iemalkot kolu. Tajā brīdī mums atsperīgā solī paskrien garām Lauma. Nu jā. Puiši runā tik par to, cik viņiem daudz spēka un svaigas kājas. Lūdzos, lai viņi mani atstāj un skrien ar Laumu. Ai, džentlmeņi tādi, neparakstās. Bet prātīgi tas nav, es vairs neesmu nekāds skrējējs. Kaut kādā pārdabiskā veidā tomēr atģistos pie sasodītā akmeņa.

IMG_20180222_183203

Tas skats ir pārvērtēts – nekas vairāk kā nedabiska, hipnotizējoša, gluži citai planētai piedienoša ainava ar puļķi pa vidu, kas laiku pa laikam mēdz paslēpties mākoņos. Savdabīgs akmeņu lauks, kura šķērsošana ar gurdām kājām nebūt nav patīkama nodarbe. Tagad uz leju, bet, cik atceros, ceļā līdz Garanonai arī nav jāgaida nekāda medus maize. Tuvojoties tūristu stāvvietai, sastopam Ediju un Laumas māsu. Nekādu palīdzību gan no viņiem tur pieņemt nedrīkstam. Apsēžos takas malā un pierunāju puišus doties tālāk bez manis. Lūdzos Veipa kungam, lai ļauj man izstāties. Viņš to gudri ignorē. Laikam jau pieradis pie maniem izgājieniem. Īstenībā viņš pat pamanās nepateikt un neizdarīt neko, kas mani tajā drausmīgajā stāvoklī varētu aizkaitināt. Milzīgs progress, es pat nezināju, ka to var iemācīties. Paziņoju, ka nekur neiešu, un nostiepjos guļus uz akmeņiem. Uz neilgu mirkli patiešām atslēdzos. Es ļoti gribu stāties ārā, nu kāda jēga man atkal ir nokūļāties kontrollaikā, galu galā arī uz lidmašīnu ir jāpaspēj. Man nav nekādas apjausmas, kur es esmu laika grafikā, un tas arī nešķiet svarīgi. Man ir auksti. Guļu un trīcu. Tas nu nepavisam nav labi. Lai nu tā būtu. Cerams, ka mani tomēr nav tik viegli salauzt. Paziņoju, ka līdz Garanonai aizvilkšos un tad parunāsim. Es tiešām velkos. Knapi turos uz takas un streipuļoju ne pa jokam. Nebūtu jābūt daudz kilometriem, bet tie ir bezgalīgi. Dambis, atkal kāpiens un pilnīgs bezspēks. Ar mani sāk runāt kāds sirms kungs. Viņš nekad nepadodoties. Esot finišējis visās ultrās, kurās piedalījies. Uz ko viņš velk? Ā, laikam izskatās, ka grasos padoties. Es un padoties? Atlicis taču vairs tikai maratons, pie tam drīz jau būšu zemāk par šito sasodīto vemšanas augstumu! Viņš uzstāj, ka man jāturas ar viņu kopā līdz Tuntei. Nu pagaidi, vecotēv, es no sākuma mēģināšu ko ieēst. Edijs mani sagaida pirms punkta un kaut ko runā par ēšanu. Uztveru labi ja katru otro vārdu – ļaujiet man apsēsties. Garanonas kontrolpunkts ir klāt. Tur sastopu gan Laumu, gan Kristapu un Agri. Ko viņi te tik ilgi čammājušies? Makaroni ar mērci. Brīvprātīgais šķiet ļoti redzēts – ak, tas tak pavārs no pagājušā gada, tas, kam bija riktīgi smieklīga mice. Šodien viņš izskatās normāli. Stūķēju iekšā makaronus un dzeru kolu. Izdzeru arī Veipa kunga sarūpēto sulu. Viena gurķa šķēlīte un esmu gatava doties. Lauma un čaļi jau ir prom. Pamāju kungam, kas mani bija centies samotivēt un dodos. Edijs piedāvā saldējumu. Laikam tomēr negribu. Kaut kur tepat rīkles galā ir makaroni.

Neskrienu, bet tīri raiti tenterēju. Man jau atkal vajag krūmus, par laimi te ir normāls briksnis, un ilgi nav jāciešas. Pavisam nedaudz uz augšu un sākas lejupceļš – akmeņains, dubļains un izaicinošs. Kājas samērcēt nebaidos, bet paskriet pa šo pamatu man ir grūti. Sāp kājas – ceļgali, gurni, pēdas. Ik pa brīdim saņemos un atkal atlaižu. Garmins nikni pīkst, vajadzētu to draudziņu pabarot. Apsēžos uz paliela akmens un ķimerējos ar lādētāju. Katrs garāmskrējējs laipni apvaicājas, vai man viss labi. Protams, mūciet tik, es sāku justies arvien labāk! Tomēr skriešana nevedas. Nu kā lai sarunā ar savām kājām ļauties sāpēm un skriet? Man garām paskrien divi čaļi, nu kā tādas stirnas, kājas knapi skar akmeņus. Tā, viss, ja viņi var, es arī varu. Sākas akmeņainais serpentīns uz Tunti. Andris esot teicis, ka tas ir skrienams, pirmajā gadā man tā nešķita, bet, kas gan es esmu, lai apšaubītu Andra viedokli. Skrienams, tātad jāskrien. Laižos lejup. Sākumā ļoti sāp un šķiet bīstami skriet pa stāvo, šķautņaino taku, taču jāskatās uz to pozitīvi. Tie nav vienkārši nekārtīgi samētāti dažādu izmēru akmeņi, nē – tie ir īpaši man atlasīti akmeņi, kurus varu izvēlēties par atspēriena punktiem. Uzmanību gan nedrīkst atslābināt ne uz mirkli, bet tas ir to vērts. Es beidzot skrienu. Apdzenu un apdzenu, arī stirnu čaļi tiek atstāti aiz muguras. O, jā, man patīk! No sliktās dūšas vairs nav ne vēsts un sāpes ir nomācis droši vien kaut kas līdzīgs adrenalīnam. Brīžiem kāds akmens izslīd, un gadās klupt, taču nekrītu. Iemanos vēl atspiesties ar nūjām, lai nolidotu garākus gabalus. Ai, kā man patīk, es tā varētu visu dienu.

transgrancanaria2018-26180

Noskrējiens vairs nešķiet bezgalīgs, lūk, jau redzama vieta, kur jāpārskrien šoseja. Kas tad tur skrien? Esmu panākusi Laumu. Ķeru ciet un skrienu garām. Ātrāk, ātrāk! Cik labi, ka esmu šeit pa gaismu, pirmajā gadā tumsā man tās likās īstas mokas un ņirgāšanās par skrējējiem. Šķiet, esmu tikusi līdz ciemam. Akmens celiņš ar kļuvis tāds kārtīgāks. Priekšā pamanu Veipa kungu. Viņš laikam nav gaidījis mani redzēt tik žiperīgu un ir visnotaļ iepriecināts. Sākas asfaltēts ceļš, kādu brīdi skrējis ar mani, Edijs sāk atpalikt. Tātad es tiešām skrienu, nevis tikai iedomājos.

Tunte. Ēst, kaut ko dodiet man ēst, tikai ne želeju. Dateles, vīģes, olīvas iet iekšā tīri labi. Sabāžu tās arī kabatās. Veipa kungs nomaina bateriju lukturītim, gan jau to man drīz vajadzēs. Izdzeru gandrīz litru sulas, ko Edijs neaizmirst nopirkt pirms katra kontrolpunkta. Lauma ieskrien kontrolpunktā, bet es jau dodos prom, man viņa patīk, bet ceru, ka līdz finišam vairs netiksimies. Stāvs kāpiens pa pilsētas ieliņām un skrējiens var turpināties. Kamēr plakans, tikmēr jāskrien, nu un tad, ka lēni, sāpīgi un negribās. Pagaidiet, bet cik tad ir pulkstenis? Esmu pavadījusi trasē tikai 19 stundas, tas nozīmē, ka ar visu neganto nīkuļošanu pa augšu, vēl joprojām esmu savā 24h plānā. Ja pacenstos, es tiešām to varētu izdarīt! Aiz muguras jau teju 100 km, un priekšā vēl apmēram 27. Ne daudz, ne maz, manī šis cipars neizraisa emocijas – svarīgas ir tikai tās 24 stundas.

Ceļš ved pa varen smirdīgu nomali. Dzīvniekus gan neredzu, bet kaut kur tepat jau viņi mitinās. Izvairos kāpt peļķēs, ja nu tas atkal ir tas interesantais ceļa segums – negribu tajā mērcēt savus jaunos, glītos inoveitiņus. Sākas lēzens augšupceļš, apsteidzu dažus skrējējus un raugos, vai tiešām nebūšu panākusi mūsu puišus, kas viņi reaktīvi, vai? Ā, nē, vienu esmu noķērusi gan – spilgti zaļo šortu īpašnieks Agris saka, ka labprāt sastādīs man kompāniju. Uzrāpjamies salīdzinoši nelielā kalnā, taču, paveroties atpakaļ, man sareibst galva. Ak, pareizi – man taču bija bail no augstuma. Skats ir skaists, bet, ilgi uz tādiem veroties, tie jau sāk likties kā norma. Kalna otrā pusē sākas grantene uz leju. Skrienam! Tīri jauki, līdz ceļš pārvēršas stāvā, akmeņainā takā. Skrienam! Saule riet, kā zināms, tūlīt iestāsies tumsa, tādēļ katrs gaismā noskrietais kilometrs ir tīrais vinnests – tas nebūs jāskrien tumsā. Kad esam sasnieguši grēdas galu, un lejupceļš kļūst vēl akmeņaināks, Agris saka, lai skrienu tālāk viena. Viņu nomoka sāpes. Es arī nevarētu teikt, ka tādas nepazītu. Ļoti gribas ieraut kādu pretsāpju tableti, taču taupu to leģendārajai upes gultnei. Iededzu lampiņu un ceru, ka spēšu arī tās gaismā atrast atspēriena akmeņus. Ir grūtāk nekā pa dienu, taču mazāk liekas informācijas – redzu tikai to, kas degungalā. Dažreiz tas liek piebremzēt, lai paceltu skatu marķējuma meklējumos. Cenšos pārvietoties gana raiti, tādēļ ceļā nākas apsteigt vairākus skrējējus. Tālumā redzamas ugunis – tas būs kontrolpunkta ciemats. Spirinos tā virzienā, kā nu sanāk.

Ayagaures – te nevajadzētu ilgi aizkavēties. Piesēžu kopā ar Ediju un Laumas māsu. Kāds puisēns steidz pretī ar ēdiena šķīvi. Neesmu droša, vai gribās, bet, lai ļautu viņam justies noderīgam, ar smaidu un pateicību paņemu. Tā, kas mums te ir? Rīsi ar beigtiem putniem. Nu, esmu tādā stadijā, ka bez sašutuma izēdu rīsus, bet putnus atdodu Veipa kungam. Uzkodai – pretsāpju tablete, tagad taču drīkst, tuvojas Gultne. Nav ko daudz kavēties, ar savu atbalsta komandu tikšos finišā. Ceļš ved lēzeni uz augšu, pēc trases profila gan liekas, ka tam drīzāk vajadzētu iet uz leju, bet, cik nu var redzēt priekšā skrienošo lampiņas, tās jau atkal uziet varen augstu. Ai, nu neies tērēt savas emocijas uz kurnēšanu, esmu tam pārāk nogurusi, pie tam, jo garāks kāpiens, jo īsāka būs gaidāmā upes gultne. Gan jau viņa ir tik gara, cik ir, man tikai nav ne jausmas, neesmu tur skrējusi. Līdz finišam kādi 17km, trīs no tiem aiz pēdējā kontrolpunkta pa pilsētu, gan jau kāds pārītis pirms tā arī ir pieņemams skriešanai. Cik daudz gan tur varētu būt?

Beidzot lejupceļš – ļoti nepatīkams ar asām šķembām. Vai tā ir tā gultne? Diez vai. Gaidu ko ļaunāku. Lēkšoju lejup, ko nu tur taupīt, bet diez kāds ātrums tomēr nesanāk. Ceļš paliek lēzens, noklāts ar apaļiem akmeņiem, malās garas niedres. Ahā! Re, no kā es baidījos jau no paša sākuma. Tomēr liekas, ka te ir būts. Šķiet, pa šo upi gājām pretējā virzienā pagājušā gada murdziņa sākumposmā. Toreiz nekur nebija jāsteidzas, tādēļ nelikās nekas īpašs. Kaut kā cenšos atdarināt skriešanas kustības, pārvietojoties pa akmeņu jūru. Kustības it kā atbilst, bet ātruma gan nav. Neko mudīgāku par 8+ minūtēm izspiest nevaru. Lēnāk gan – lūdzu! Tomēr relaksētā čāpošanā gan nepāreju, pieņemu, ka to var nosaukt par mērķtiecīgu tipināšanu ar visai centīgu attieksmi. Tādā garā aptipinu vairākus skrējējus, šķiet, kopā šajā posmā pat kādus padsmit. Sāpes ir jau tikpat pierastas kā elpošana. Pats nomācošākais nav tas, ka cerība aiz katra nākošā līkuma ieraudzīt normālu ceļu tiek bezkaislīgi iemīta akmeņos, bet gan tas, ka priekšā neredz nekādas civilizācijas pazīmes, kas liecinātu par mērķa tuvošanos. Piekraste finiša rajonā ir blīvi apdzīvota, tādēļ priekšā kārotos redzēt kaut attālu pilsētas uguņu gaišumu un okeāna nojausmu, taču viss, ko varu saskatīt, ir melna kalnu siena, kas sakļaujas man apkārt. Esam kaut kādā sasodītā kanjonā, un ceļš no tā laikam izvīsies ārā tikai pēdējā brīdī. Akmeņi un tumsa. Sāpes un nogurums. Šķiet, tumšās sienas mani grib paturēt sevī mūžīgi. Vai kustos pietiekami ātri, lai iekļautos 24 stundās? Nekādi nespēju sarēķināt. Laikam balasēju uz naža asmens. Var paspēt, bet tikai pieliekot ko vairāk par gribēšanu. Kaut kas sāk pīkstēt mugursomā. Sasodīts, tas taču modinātājs, ko biju uzlikusi vakar uz 22:00, lai nenogulētu startu. Negribas stāties un vilkt ārā, beigsies taču kaut kad. Izcili pretīga melodija. Sakaunējusies apsteidzu pāris skrējējus. Varbūt akmeņi šņirkst tik skaļi, ka viņi to nedzird? Nu kā tad. Bet kāda viņiem darīšana, varbūt mani tas uzmundrina. Paiet 5 minūtes, bet pulkstenis nerimstas. Beidzot normāls ceļš un pat atbalstītāju pulciņš. Smaidīdama aizpīkstu viņiem garām. 10 minūtes, tas tiešām nebeigsies? Padodos un apstājos, lai izslēgtu. Akmeņainā grantene ir stipri skrienama, bet es vairs nejaudāju. Velkos uz nožēlojamām astoņarpus minūtēm. Paskrienu, paeju, paskrienu. Garlaicīgi, nevaru sagaidīt beigas. Labi, pilsētu redzu, bet kāpēc viņa nenāk tuvāk? Apsteidzu kādu trio, kas velkas vēl žēlīgāk kā es, mani, savukārt, apsteidz daudz mundrāki censoņi. Beidzot ceļš ieved betonētajā kanālā. Ak vai, tiešām tik maz jāskrien pa kanālu? Paldies, paldies, kā es ienīstu šo betonēto preteklību! Stāvas kāpnes un pēdējais kontrolpunkts – Parque Sur. Ko tik man tur nepiedāvā, pat šašlikus, nu paldies, man pietiks ar apelsīna gabaliņu. Tirinos tālāk, un – ka tevi jupis – jālien atpakaļ kanālā. It kā tikai trīs kilometri, un palikusi vēl pusstunda līdz maģiskajai 24h robežai. Vai es paspēšu? Vai atlikušie kilometri uzrādīti precīzi? Ja nu ir vairāk? Tipinu jau pavisam izmisusi, nu kāpēc ir tik grūti? Ārā no kanāla,  pa labi iekšā pilsētā un atkal kanālā. Nu par ko? Kāpšana pa stāvajām trepēm liekas neiespējama, bet tie taču ir tikai daži pakāpieni. Atkal ārā. Kāda sieviete stāv trases malā un uzmundrina, ka finišs drīz būs redzams un dzirdams. Ne figas. Esmu atklātā vietā un neredzu expo. Nedzirdu arī neko. Kā tad tā? Piespiest sevi skriet ātrāk. Man taču jāpaspēj. Visbeidzot zīme, ka atlicis 1km. Arī galamērķis redzams. Tālu. Nu ko gan var žēloties, jāskrien taču pa gludu asfaltu! Kā var būt, ka nav spēka? Vai tiešām ne mazdrusciņas vairs? Pirms finiša gan saņemos un kāpinu tempu, lai labāk izskatītos. Arī matus izlaižu, lai finiša bilde glītāka. Vai tiešām – finiša pulkstenis rāda, ka ir vēl 5 minūtes! Veipa kungs sniedz mazo Latvijas karodziņu. Jūtos lieliski un ar smaidu līdz ausīm ieskrienu finišā! Ir! 23:55:53! Esmu finišējusi kā 399. Traks cipars, bet nožēlas nekādas. Esmu uzlabojusi savu finiša laiku par gandrīz 5 stundām, salīdzinot ar pirmo gadu. Varbūt nav adekvāti salīdzināt, jo distances nav 100% vienādas, taču domāju, tās ir visai līdzvērtīgas, un jūtos kā sasodīta uzvarētāja!

transgrancanaria2018-26959

Finiša svētlaime, duša un lidosta. Jau pirmdienas rītā esmu darbā. Aiz loga ir prātam neaptverams aukstums, bet mani nodarbina tikai viens jautājums: ja šo ar visu nīkuļošanu var pieveikt 24 stundās, cik stundās ir iespējama pilnā 265km distance? Varbūt man pietiks drosmes to mēģināt vēlreiz?

9 komentāri rakstam ¡Ay mi Gran Canaria!

  • Inga_K Inga_K

    Apsmējos no sirds par apgulšanos uz akmeņiem un tālāku neiešanu :D

  • Lauma Lauma

    Izsmējos no sirds, aizklīdu atmiņās. Man arī trasē brīžiem pavadīja sajūta, ka vai tik te neesmu pērn pa sapņiem maldījusies un tev kādā brīdī piedāvājusi baltmaizi ar “ievārījumu”.

    “man viņa patīk, bet ceru, ka līdz finišam vairs netiksimies” – mīļi, laikam jau vajadzēja nedaudz saņemties pēdējiem kilometriem un paskriet, ko zin varbūt, tad finišā tev vajadzētu bēgt no manis.

    p.s. Tu sev jautā vai: “Varbūt man pietiks drosmes to mēģināt vēlreiz?”, bet man jautā: “Ko mēs darīsim nākamgad” un “Mēs taču varam ātrāk?”

  • mtiger mtiger

    “Bez pārspīlējumiem” :)

  • trololo trololo

    Jau gaidu nākamā gada ātrāko aprakstu :D

  • shahs shahs

    Dace, paldies par kolorīto, emocionālo rakstu (kā allaž:)). Ja gadījumā nesaņemies pēc gada garākai tūrei, tad pēc 2 gadism vari uzmeklēt kompanjonu :). Skrien un raksti vēl!

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Dace, Tavi apraksti ir brīnišķīgi, un skrējieni pa skaistām vietām. Paldies, ka dalies ar emocijām un bildēm!

  • Hiēna Hiēna

    Lasot, ka šogad esi kārtīgi satrenējos, jau nodomāju, ka nebūs tās nosprāgšanas fāzes, bet ir, ir! Nu, es it kā nepriecājos, ka tev iet grūti, bet man patīk, kā tu apraksti grūtumu :D Skaidrs, ka tu vari nākamgad apskriet tai salai vēlreiz apkārt! :)

  • drafts drafts

    Tu mani pozitīvi pārsteidzi… pēc Roque Nublo es jau sabijos, ka Tev pavisam degviela sāk beigties un pēdējais maratons būs ļoti grūts. Bet tie bija tikai māņi. Ļoti labi noskriets beigu posms ar visu sasodīto upes gultni!

  • Man vislabāk patika par piedurknēm. Bet viss pārējais arī ir labs.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.