Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Baso pēdu stāsts

Ir pienācis augusts, un jau ceturto reizi pošos dalībai baspēdu izklaidē gar Kolkas ragu. Trešo reizi garākajā – 53km -, distancē. Piesakos vien kādas pāris nedēļas pirms starta, jo nav spēcīgas pārliecības, ka spēšu paskriet gana ātri, pie tam basām kājām. Šovasar man ir bijuši akurāt 3 basie treniņi. Un nedēļu pirms baspēdu starta, līdzīgi kā daudzi citi normāli meža dīvainīši, 24 stundas aizvadu klaiņojot pa nātru un latvāņu biezokņiem netālu no gleznainā Rāznas ezera. Par laimi, tas nespēj mani pārlieku nogurdināt, ne arī sabeigt daudz ko piedzīvojušās pēdas, tad nu pēdējā augusta nedēļas nogale tiek saplānota, saskaņojot ultrabaspēdošanu ar 19. kāzu gadadienas atzīmēšanu. Veipa kungs, bez šaubām, arī piedalās – neatzīmēšu jau to gadadienu viena, arī atbalsts trasē ir pašā reizē.

Ceļā dodamies uzreiz pēc darba, piektdienas vakarā, lai sestdienas rīts būtu mierīgs un laisks, kā jau tam pienāktos būt brīvdienā. Nakts tiek aizvadīta Kolkā. Pamostos agri, laiskā gulšņāšana man šoreiz nepadodas. Basām kājām aizlavos līdz jūrai. Ir vēss, saule tikko uzlekusi. Tāds miers apkārt un neviena cilvēka. Vien lieli ūdensputni satupuši uz laivu piestātnes paliekām, spārnus iepletuši, vēro sauli. Varbūt jūru, īsti nevar saprast. Nolemju aiziet līdz sakritušo koku zonai, lai paskatītos, vai to nav iespējams apskriet pa ūdens pusi. Pēdas salst, un tomēr jāpieliek pūles, lai apspiestu vēlmi mest nost drēbes un ļauties peldei. Esmu piesaistījusi liela, melna suņa uzmanību, tas tek man pakaļ un piedāvā rotaļas ar kociņu. Dzīvnieks neliek man mieru kādu kilometru, un tā kā man nav vēlmes iegūt savā īpašumā jaunu mājas mīluli, tad sāku domāt kā no tā tikt vaļā. Sakritušie koki tomēr nav apskrienami pa ūdeni – cik nu brienu, nekādu sakarīgu sēkli neuzeju, ai, labi, gan manas pēdas to mazo čiekuru gabalu izturēs. Kamēr bradāju pa ūdeni un lodāju pa kokiem, suns ir veiksmīgi pazudis. Lai viņu vēlreiz nesatiktu, brienu pa mētrām ārā uz šoseju, uz jūru paskatīšos vēlāk. Sāk līt. Vai tad grūti bija paņemt lietussargu? Slapja un nosalusi atgriežos viesnīcā. Kā būs sacensībās? Vai es nenosalšu, ja 5 stundas skriešu vējā, lietū un slapjās smiltīs? Man nav nekāda plāna, vien tik, ka katrā kontrolpunktā varētu apēst pa želejai, tātad 4 želejas. Dzeršu laikam tikai ūdeni, pie tam nesīšu to līdzi. Man ir tās šķīdināmās tabletes, bet laikam nē, nav garšīgas. Pietiks ar želejām. Cik ātri skriet? Nav ne jausmas. Sen neesmu skrējusi ātri.

Mazirbē ierodamies mazāk nekā pusstundu pirms starta. Ceļu no Kolkas līdz starta punktam pavada pamatīga lietusgāze. Pirmsstarta burzma. Manu uzmanību piesaista meitene ar pasakaini skaistiem matiem – tie ir rudi un kādas trīs reizes garāki kā man. Sapnis vienkārši! Man par vilšanos viņa tos tomēr saviņķelē bizē. Satieku arī daudz pazīstamu seju, saņemu numuru, iesildos. Šaipus Kolkas ragam ir vējš. Gandrīz tik pat stiprs kā pērn, bet, kā vienmēr, vajadzīgajā virzienā.

2017 D800 Baskaju ultra-95

Trase.

Tradicionālā dziesma un starts. Skrienu pakaļ figūrām, kas strauji no manis attālinās. Priekšā spēju saskatīt Līvas tumšo stāvu, Aināra sarkano kostīmiņu, Rolandu un Pēteri. Pārējos jau grūti atšķirt. Skrienas viegli, bet pulss uzstājīgi kāpj. Ļoti labi zinu, ka, ja skriešu pārāk ātri, kreisās kājas ikrs sarausies bremzējošā krampī, tādēļ liels ir mans pārsteigums, kad pirmais kilometrs nopīkst ar biedējošu 4:34 tempu. Pulss jau 165. Met nost, sasodīts, stulbais sievišķi! Tā tak ir ultra! Meklēju ritmu, vajag lēnāk. Īstenībā jau pie vainas ir vējš, viņš izdara pusi darba manā vietā. Tas, protams, jāizmanto, jo aiz Kolkas tādas iespējas vairs nebūs. Vējā dzied volejbola tīkls, pie tam ļoti melodiski un daudzbalsīgi. Laiku pa laikam ieskrienu ūdenī un nevaru saprast, kas ir prātīgāk – skriet pa ūdeni vai smiltīm. Pa ūdeni ir pulka patīkamāk. Nākamais kilometrs 4:35, nu, come on! Garmins līdzīgu ciparu izmet vēl dažas reizes, un es sāku baidīties, ka būšu galīgi sačakarējusi sev pēdējos 30 kilometrus ar pagalam pārķertu startu. Pēc sestā kilometra temps ir nokrities līdz 4:41. Tāds tas turas arī līdz pirmajam kontrolpunktam. Želeja un ūdens. Ātrāk prom, lai par to nepatīkamo saldumu nav daudz jādomā. Atpakaļ ritmā. Līdz Kolkas ragam skrienu ar tempu ap 4:50. Tas jau labāk, tas mani nenobeigs. Skats ir milzīgs šī skrējiena pluss. Man nekad neapniks vērot jūru. Fantastiski skaisti – viļņi un debesis. Tas majestātiskums un miers, kas pavada šādas mūžīgas ainavas. Pat vēja raustītie putni un baltās viļņu galotnes nespēj to nekādi satricināt. Kur gadījies, kur ne – klāt jau Kolkas rags. Vai vienmēr viņš bijis tik tuvu? Šķiet pieveikti vien kādi 19 kilometri. Veipa kungs mani sagaida pirms raga, tieku pie otras želejas. Ūdens pudelīti vēl nemainu, nedzerās kaut kā. Rags pilns ar priecīgiem cilvēkiem. Liela daļa uzmundrina un māj. Divplākšņu kontrolpunkts, kur man tiek paziņots, ka ir pieejami mizoti apelsīni. Man it kā negribās, bet, ja tiešām mizoti, tad nevaru nepaņemt. Neijas kundze piedāvā uzpildīt pudelīti, bet tā, kā zināms, vēl ir pilna. Glāze kolas un dodos tālāk, lai atsistos pret ierasto līča puses sienu. Pēc maza gabaliņa pa pludmali, rāpjos augšā kāpā, lai apskrietu sakritušo koku zonu. Nav liels gabals, bet pēdām tas ir izaicinājums. Atgriežoties pludmalē sagaida nepatīkams, bet arī ne pārsteidzošs ceļabiedrs – pretvējš. Mierinu sevi, ka tas tik izteikts nevar būt ilgi, krasta līnija taču liecas, un drīz tam būtu jāiegriežas no kādas sānu puses. Skriešana sāk prasīt pūles, kāpas ir izsitušas no ritma, un tūlīt pat vēl viena ritmu čakarējoša vieta – vārti uz jūru. Tā ir laivu piestātne, kas ir vai nu jāapskrien pa krūmiem, vai jāapbrien pa ūdeni. Izvēlos otro variantu un kuļos tālāk. Mans temps šajā posmā strauji krīt un kopumā ir vien tā ap 5:40-5:45. Tieši tik stipri esmu atsitusies pret sienu. It kā nejūtos slikti, bet ātrāk kaut kā nevaru. Kontrolpunkts, kas tuvojas, ir Melnsils. Tas man saistās ar lieliskām bērnības atmiņām, tik daudz dīku vasaras dienu aizvadīts šajā pilnīgi tukšajā, burvīgajā pludmalē. Edijs mani pārsteidz kādus 3 kilometrus pirms kontrolpunkta. Neesot varējis atrast. Man vienalga – cik pretīga želeja ir tagad, tik pat pretīga tā būtu arī pēc 3 kilometriem. Riju nost un skrienu tālāk. Beidzot papildinu ūdens pudeli. Šķiet, varu saskatīt to vietu, kur jābūt kempingam, tas gan neliek man paātrināties.

Melnsils ir sasniegts, un skriešanas prieks ir pačibējis. Kaut kā man pietiek. Izdzeru glāzi kolas, pasapņoju par CET arbūziem, vēl viena glāze kolas un jādodas tālāk. Uzvelkos augšā kempingā. Pēteris ierāpies Matīsa laivā deklamē kaut kādu dzejoli. Nez, ko šis neskrien? Attopos, ka pati jau arī gausi pastaigājos. Tā nu gan nav aršana: „Tūlīt pat saņemies!” Saņemos. Smagi. Gribu sēdēt smiltīs un vērot jūru. Kāpēc man jāskrien? Turpmākie kilometri ir ap 6:00min/km. Skrienu uz Ģipku. Tas ir visgrūtākais posms. Garmindraudziņš uz rokas pīkst tik reti, ka liekas – laiks ir apstājies. Sāk kaitināt asie, baltie gliemežvāki, kas gaumīgi izbārstīti pa visu krasta līniju, un negantais slīpums. Izvēlos robotajā meža līnijā atskaites punktus līdz kuriem jāskrien. Iedomājos, ka Ģipka varētu būt pie tālumā vīdošā tornīša. Nu, nekas briesmīgs jau nav. Skrien tikai un daudz nedomā! Arī pats galapunkts ir tik pat kā redzams. Ja pareizi atceros no iepriekšējā gada, tad rags, kas redzams priekšā, iezīmē 50 kilometrus. Aiz tā ir vien štrunts un riebīgo niedru posms.

2017 D800 Baskaju ultra-154

Maratons. Pie Ģipkas jābūt maratonam, tāpēc neskaties pulkstenī un nedomā, ka tūlīt tas pulciņš priekšā varētu izrādīties kontrolpunkta ļaudis! Tie ir tikai atpūtnieki. Es gribu mesties jūrā. Saule brīžiem neizturami cepina. Vizualizēju, kā es finiša līniju šķērsojusi, nebremzējot ieskrienu jūrā un ar galvu pa priekšu ienirstu viļņos. Nē, diez vai. Vispirms es sabrukšu smiltīs. Ir taču vēl tik tālu jāskrien. Kad noskrieti 40 kilometri, esmu droša, ka tālumā redzamais bariņš ir kontrolpunkta iemītnieki un apmeklētāji. Vēl drusciņ, pavisam drusciņ, un tad būs pēdējais posms. Kontrolpunktā atkal atļaujos apstāties. Veipa kungs mani norāj, sacīdams, ka šoreiz man jāizdzer visa želeja, nevis puse jāizlej smiltīs. Vai es tā izdarīju? Pat neievēroju. Ina saka, ka līdz finišam vien 10.2 kilometri. Tas neesot daudz. Tiešām? Tas ir kā līdz mēnesim! Skrienu prom. Es to varu. Es varu noskriet 10 kilometrus un man nav jāsalēninās vēl vairāk. Turpinu skriet kripatiņu zem 6 minūtēm un izlemju, ka nav taču ko taupīt. Paātrināšos. Skrienu cik varu un jūtu, ka mans ķermenis protestē. Kilometrs uz 5:45, un es vairs nevaru paelpot. Diafragma savilkusies tādā kā sāpīgā akmenī un, šķiet, spiež uz augšu. Varu izdarīt vien seklas ieelpas, liekas, ka smoku. Nebūs ātrāk. Jāatgriežas pie 6 minūtēm. Tas ļauj elpot normālāk. Palikuši 6 kilometri. Tas taču nav daudz, vienalga cik kilometru jau būtu aiz muguras. 5 kilometri – tas ir briesmīgi daudz. Rags tuvojas. Krasts palicis ļoti slīps, vai arī kājām ir apnicis slīpums un viņas protestē. Augšstilbi savilkti sāpīgos krampjos. 4 kilometri. Tiešām? Nupat taču bija seši! Galvā griežas cipari un, šķiet, ka finiša laiks varētu būt ap 4h 52min. Taču nezinu, grūtais niedru posms vēl priekšā.

Esmu sasniegusi Ragu! Noskrieti 50 kilometri – 4 stundas 35 minūtes, vai paspēšu atlikušos noskriet tā, lai sanāk ātrāk nekā pērn? Kāds var izslēgt tos zobratiņus galvā – viņi traucē man skriet. Au! Kaut kas ieduras pēdas velvē un nekrīt nost. Nelīdz ne pēdas vilkšana, nedz purināšana. Jāapstājas un jāizvelk – kaut kāda zivs galva ar asakām iedūrusies. Fui! Pēdējais normālais kilometrs un sākas niedru posms. Pirms tā var tālumā redzēt finiša arku. Niedres, kas savā starpā intensīvi sačukstas, sausās, grimstošās smiltis, durstīga zāļu taciņa. Vai tiešām šis posms bija tik garš? Vesels kilometrs, idritvaikociņ! Esmu ārā un redzu finišu. Nu vairs tiešām nav ko taupīt – skrienu cik jaudas. Viss! 4h 50min30sek. Par 8 minūtēm ātrāk nekā pagājušogad. Man laikam pietiek. Saņemu apskāvienus un apsveikumus. Apsēžos un pļāpāju, pēkšņi vairs nespēju paspert ne soli – viss sāp un spēciņi galā. Jūrā es tomēr iemetos, kopā ar nule finišējušo Grāmatnieces kundzi, kā arī ar visām drēbēm un numuru. Kaut kā jāsaņemas aizvilkties līdz viesnīcai, pārģērbties un gatavoties apbalvošanas ceremonijai. Tas šķiet vēl grūtāk par tikko pievarēto skrējienu.

Šis pēc sajūtām no tiesas bija mans maksimums. Nenoliedzami bija skaisti, un rezultāts mani apmierina. Vai tas būtu savādāks, ja sākumā līdz Kolkas ragam es neskrietu pilnā galvā kā tāda galīga nepraša? Vilks viņu zina, jau 3 gadus nevaru sadūšoties pamēģināt. Un vispār – man nepatīk mocīties, priekšroku dodu izklaidēm. Bija maķenīt par traku, lai šo varētu saukt par izklaidi, bet, ja es skrietu vēlreiz, tad tas būtu jādara vēl ātrāk un… fu, fu, fu. Man to nevajag. Uzvarētāja Līva finišējusi man neaizsniedzamā laikā. Otrā vieta, protams, ir jauki, bet milzīgais atpaliciens man liek izskatīties pēc nīkules. Man labpatiktos domāt, ka Līva ir kiborgs, kaut nē, pēc finiša medicīniskās palīdzības zonā redzēju viņas tulznas. Tomēr cilvēks. Un normāla skrējēja. Tādiem kā viņa jāpiedalās… hmm, smaids pa visu seju! Pārdūrusi savas 2 tradicionālās augusta mēneša tulznas, atskārstu pajautāt Līvai, kas darbojas ap savējām, vai viņa nevēlētos savas īpašās spējas likt lietā kādā 24 stundu čempionātā. Solījās padomāt. Var jau būt, ka neizvēlējos to piemērotāko mirkli, bet cik tad bieži man gadās viņu sastapt.

 2017 D750 Baskaju ultra-1415

Klāt apbalvošanas ceremonija, patīkams mirklis. Sieviešu trijnieks 53 kilometros ir akurāt tāds pats kā pērn. Arī vakars tik pat vēss. Viss ir forši, tikai vasara ir beigusies. Vai es būšu šeit arī nākošgad? Es nezinu, iespējams, ka esmu izskraidījusies pa šīm smiltīm pietiekami, bet varbūt tomēr ne. Varbūt tieši šeit ir īstā vieta, kur tvert pēdējos vasaras mirkļus, jo, ja tā labi padomā, man patiesībā nevajag ne kalnus, ne Kanārijas – vieta, kur jūtos vislabāk, tomēr ir un paliek šī burvīgā Kurzemes piekraste. Es te iederos.

2017 D800 Baskaju ultra-41

Paldies A.Auniņam par burvīgajām fotogrāfijām!

Kā mēs skrējāmies ar Lohnesa briesmoni

Iepriekšējā vasarā noskrie…  nomocītais Stokholmas jubilejas maratons man rezultējās ļoti izplatītā pēcmaratona tekstā – „nekad vairs”. Tomēr šīs sajūtas, kā apliecinās daudzi skrējēji, ilgst apmēram 2-24 stundas. Tādēļ, lai arī vārdos joprojām ”nekad vairs”, kaut kur sirds dziļumos jau zināju, ka nākošais būs, jautājums tikai kad un kur. Zināju, ka tas noteikti nebūs Latvijā, kur 4 stundu skrējēji pēdējos kilometrus skrien tikai paši kaut kādu savu apsvērumu vadīti, vientulībā un bez jebkāda atbalsta no malas. Sajūtas, ko sniedza ārzemju maratons, nekādi nevar salīdzināt ar bālajiem pašmāju skrējieniem. Ilgi nebija jāgaida, līdz Aivars (tas, kurš 703) pameta ideju par Skotijas vienu no skaistākajiem maratoniem – Lohnesa ezera maratonu 2013.gada 29. septembrī. Skotijas kalni jau sen vilināja, tāpēc pierunāt nevajadzēja ilgi. Kompānijai nostalģisku motīvu vadīts pievienojās arī Juris, un tā tika saplānota nedēļa Skotijā, kur bez maratona ietilpst arī Edinburgas, Invernēsas, Aberdīnas, Dandijas skaistāko vietu apskate un alus šķirņu konkurss. Kā vēlāk izrādījās, visai drīz šim konkursam pievienojās arī izcilākie viskiji. Tomēr rezultātus konkursa komisija nepublicēs, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka konkursa noslēgumā vairs nebija īstas skaidrības par dalībnieku skaitu, sastāvu un rezultātiem. Konkursa komisija aprobežosies vien ar izplūdušām frāzēm, kā „konkurss pulcēja izcilu dalībnieku sastāvu, kurš priecēja ar izcilām kvalitātēm un raisīja aktīvas diskusijas konkursa komisijas dalībnieku vidū”.

Tā, trīs skarbi džeki, apbruņojušies ar mājās palicēju padomiem uzmanīties, lai Nesija neiekož kājā, 25. septembra vakarā startēja no Rīgas uz Kauņas lidostu, kur paredzēts izmēģināt lidostas solu nodrošināto miega kvalitāti un septiņos no rīta startēt uz Edinburgu. Ceļš no Rīgas lietus pavadībā rit ātri, raisoties sarunām par Skriešanu, Meitenēm, Alu un citām dzīves skaistajām pusēm. Pēkšņo ceļa kvalitātes uzlabošanos aizrobežā pastiprina arī laika apstākļu uzlabošanās. Lietus ir mitējies un cauri mākoņiem sāk lūkoties apgrauzts mēness. Temperatūra krītas, Kauņā ir ap nullīti, visas mašīnas pārklājušās ar ledus kārtiņu. Iestiprināmies ar gādīgo mājās palicēju sarūpētajām ceļamaizēm un dodamies pie miera lidostas uzgaidāmajā telpā. Gods kam gods, krēsli ir bez rokturiem, tā kā brīvi varam izstiepties. Ir tikai nedaudz vēsi, bet citādi esmu pavadījis vienu no labākajām lidostā gulēšanas naktīm. Neviens netraucē, ne apsardze, ne apkopēji. No rīta sabozušies pieveicam termosā atdzisušo kafiju un maizīšu atliekas, un jau pēc apmēram 2,5 stundu lidojuma piezemējamies Edinburgā. Pagriežam pulksteņus un konstatējam, ka ir joprojām agrs, tikai pusastoņi. Krietns laiciņš paiet, kamēr samainām naudu – man patiešām nevarēja ienākt prātā, ka Eiropā 21. gadsimtā var būt vieta, kur par busu nevar samaksāt ar kredītkarti, nerunājot jau nemaz par tādu ūbertehnoloģiju kā SMS. Ar lēno busu, kas uz Edinburgas centru brauc cauri visiem mazajiem ciematiņiem, centrā tiekam ap deviņiem. Slinki tie skoti, nevīžo paiet gabaliņu, katra nākamā pietura ir redzamības attālumā no iepriekšējās. Laiks ir superīgs, Argyle hostelī mūsu istaba jau ir pieejama. Sapērkamies tuvējā veikalā šādus tādus snakus, Alu un pēc mazām otrajām brokastīm dodamies kādu stundiņu pasnaust.

Pirms tam gan vēl riktīgi iesmejam par izlietnēm ar diviem krāniem. Tradīcijas cienīt jau ir forši, bet kā lai nomazgājas? Turpmākajā ceļojuma laikā tas kļuva par attaisnojumu visām (dažām) nebūšanām ar ko nācās saskarties, jo – ko gan var gribēt no cilvēkiem, kam divi krāni.

Pusdivos ceļamies un dodamies iemēģināt Edinburgas ielas un kalnus. Izskrienam “Arthurs seat”, tas ir labs pampaku stadions. Kopā sanāk 12 km, nolemjam pirmajā dienā nepārforsēt. Juris dodas apciemot bijušos kolēģus, mēs ar Aivaru izstaigājam Royal Mile – ielu no pils līdz līcim, kurā ir daudz veikalu un dažādu krodziņu. Tā kā mēs esam atbraukuši skriet maratonu, paviesojamies tikai trijos pabos, tomēr jāietur kaut kāds mērs. Pēc nelielas maldīšanās pa ielām, nonākam līdz savam hostelim un dodamies pie miera. Aizvadīta gara diena.

Piektdiena, 27. septembris.

Pusdeviņos no rīta pieceļamies bez modinātāja, jo nogulēt līdz 9, kad ir uzlikts zvans, nevaram. Kā nekā Latvijā jau ir pusvienpadsmit. Džeki aizskrien rīta riksītī pa parciņu, es palieku mājās taisīt brokastis. Kādā brīdī pielavījušās iesnas un nav pārāk skrējīgs garīgais. Cenšos nedomāt par to, ka pēc 2 dienām ir pasākums, kura dēļ esam šeit ieradušies. Brokastīs ēdam makaronus ar sieru un bagātīgu salātu devu, nedaudz pietrūkst garšvielas, bet kopumā ēdams ir. Šodien plānā izstaigāt Edinburgas pili – muzeju. Tur pavadām gandrīz 4 stundas. Pat neiedziļinoties daudzo karaļu un princešu likteņu peripetijās, ir daudz ko redzēt. Tieši vienos dienā no pils atskan lielgabala zalve. Tā ir tradīcija no seniem laikiem, kad zalve kalpoja jūrniekiem pareiza laika noteikšanai, kas bija būtiski, lai noteiktu pareizas koordinātes ar sekstanta palīdzību. Pēc pils apskates iedzeram kafiju un dodamies kalniņā uz Nelsona pieminekli, tas ir izveidots kā tornis 1816. gadā, par godu uzvarai pie Trafalgaras. Par uzkāpšanu tornī prasa 4 naudiņas, bet skats no augšas ir to vērts. Torņa galā izveidots vēl viens signāls jūrniekiem – milzīga bumba, kas bez piecām vienos tiek uzvilkta mastā un tieši vienos, sinhroni ar lielgabala zalvi krīt lejā. Signāls lielgabalam un bumbai tiek dots no blakus esošās observatorijas. Mājās esam ap pussešiem, apēdam makaronus jūrnieku gaumē un pavadām vakaru mēģinot salikt skrējienus noskrien.lv lapā un kādas bildes sociālajos tīklos. Internets ir švaks, un noķēpājamies līdz vakaram, tā arī īsti neko neizdarījuši. Izmetam vakara pastaigas loku pa parciņu un dodamies pie miera.

Sestdiena, 28.Septembris

Ceļamies sešos, uzvārām putru, savācamies un 8:00 startējam ar busu uz Invernesu. Ceļš paiet ātri, gandrīz visu ceļu noguļu, pa laikam tikai paveru acis paskatīties uz skaistajiem skatiem. Invernesā atrodam savu dzīvokli, izvelkam atslēgas no koda kastītes un apmierināti nometam čemodānus. Pusdienās nolemjam netērēt laiku gatavošanai, bet aiziet kaut kur pusdienās. Aivars iepriekš ir pastāstījis par lokālo ēdienu Hagis, kuru gatavo no lopu iekšām. Kāda restorāniņa ēdienkartē, kas izlikta pie durvīm, to pamanu un ierosinu nobaudīt. Vispārzināmā patiesība, ka pirms maratona nav jāeksperimentē ar pārtiku, kaut kā aizmirstas. Nolaizīts viesmīlis mums ierāda vietas un gastronomiskais piedzīvojums var sākties. Pirmajā ēdienā ir nesakāmas izcelsmes dārzeņu zupa, vienojamies, ka pamatā varētu būt ķirbis. Un tad Hagis. Tas sastāv no trīs slāņiem. Apakšā kartupeļu biezenis, pa vidu gaļas biezenis, augšā ķirbju biezenis. Garšo lieliski un ir ļoti sātīgs. Ne velti tas ir bijis zemnieku ēdiens. Pēc pusdienām Aivars aiziet uz staciju pretī meitai, kura atbraukusi no Dandī. Tad visi aizstaigājam līdz maratona ekspo, izņemam numurus un saēdamies pasta pārtijas piedāvājumus. Ekspo ir iekārtots futbola laukumā un ir vismaz pēc Latvijas mērogiem ļoti liels. Atceļā Tesco veikalā sapērkamies pārtiku 3 dienām, ļoti noder Lienes padomi ekonomiskā saimniekošanā. Vakariņās mums ir milzu bļoda ar salātiem un grauzdētas maizītes. Vakarā mēs ar Aivaru vēl iemēģinām vienu pabu, es alus vietā izvēlos Jēgermeisteru, jo nu ir pilnīgi skaidrs. Maratona priekšvakarā man ir kārtīgas iesnas. Pie miera dodamies jau deviņos, jo rīt jāceļas pussešos.

Svētdiena, 29.Septembris

Lielā diena ir klāt. Rīta putra, iemetam somā pa banānam un ejam uz expo vietu, no kurienes 7:15 atiet autobusi uz starta vietu 42 km attālumā. Lai nu gadījumā neienāk prātā izstāties. Ceļš uz startu ved pa otru ezera pusi. Apbraucam ezeru un dodamies augstāk kalnos, kamēr pusdeviņos nonākam 350m augstumā, kur paredzēts starts. Pūš briesmīgi, ne krūmiņa, kur patverties. Nemaz nenesas prāts vilkt nost silto jaku un bikses, lai nodotu bagāžas mašīnās. Busi pienāk viens pēc otra, skrējēju kļūst arvien vairāk, drūzma diezgan pamatīga. Izstāvam rindu uz būdiņām, pa ceļam tiekam arī pie siltas tējas. Pusdesmitos organizatori nervozi sāk atgādināt, ka nu jau gan laiks nodot drēbītes. Negribīgi paklausām, līdz startam vēl 20 minūtes, bet jau esam nosaluši kā diegi šortiņās un t-kreklos. Piespiedušies bagāžas mašīnai aizvējā, satiekam vēl vienu skrējēju no Latvijas – Daci. Nobildējamies, parunājamies par to, cik auksti un dodamies tuvāk startam. Vismaz labi, ka nav lietus. Ceram, ka lejā saulītē būs siltāks. Minūti pirms starta vēl nolejam pirmsstarta mandrāžu turpat eglītēs. Starta šāvienu nedzirdam, jo esam kādu puskilometru no tā. Lēšam, ka skrējēju varētu būt kādi četri tūkstoši. Nopīkst starta slieksnis un dodamies Piedzīvojumā. Vienojamies ar Juri, ka skriesim kopā un uzmanīsim viens otru. Pirmie kilometri strauji ved uz leju, kas it kā ir labi, bet uzdod papildus slodzi kājām. Tomēr pulss turas labi ap 130 un skrienam cik ātri varam atļauties. Parādās pirmie kāpumi un pie 10. kilometra sākas Lielais. Netērējam spēkus skriedami kalnā, bet raiti kāpjam, līdz ar to kalna galā esam atpūtušies un varam jozt lejā. Pamazām saprotu, ka vienu lietu esmu palaidis garām. Šis nebūs plakans maratons. Patiesībā plakanas vietas līdz pus trasei vēl nav bijis. Vai nu kalnā augšā ar pulsu debesīs, vai no kalna lejā, iedomājoties, ko par to rīt teiks kājas. Pie 10.km apēdam pirmo organizatoru piedāvāto želeju. Paņemu ar šokolādes garšu, tā ir ļoti laba, tikai nedaudz par cietu, nākas kārtīgi žļembāt, kamēr tā tiek lejā. Esam tikuši līdz ezeram, liekas, ka gar ezeru tak vajadzētu būt līdzenākam, bet nekā. Joprojām skrienam blakus, pļāpājam, bet tiklīdz kā iestājas pauze, jūtu, ka Juris pamazām sāk uzņemt tempu un man viņš visu laiku ir jābremzē. Rēķinu, ka varētu sanākt laiks ap 4:15,kas būtu rekords mums abiem. Pie 32.km sākas Siguldas kalniņš. Atkal netēlojam pārcilvēkus un pārejam soļos. Ar visu to pulss kāpj līdz 160. Tomēr arī Siguldas kalniņam pienāk beigas un varam atkal uzskriet. Laiku gan tas ir atsviedis atpakaļ par kādām 5 minūtēm un tagad mērķa laiks ir 4:20. Juris raujas uz priekšu, bet man pulss negrib kristies un zinu, ka viņam arī labāk piebremzēt. Tā viens otru vilkdami un bremzēdami tuvojamies finišam, esam jau pilsētā, kur līdzjutēji mūs vētraini atbalsta ar saucieniem – „well done!”, „good job!”, „keep going!” un tamlīdzīgi. Aplausi, saucieni, sajūtamies kā superstāri. Atbalsts bija jūtams arī katrā mazajā  ciematiņā, kuram skrējām cauri. Manu pārliecību, ka Latvijā maratonu nav un tos var (un vajag) skriet tikai ārzemēs, tas tikai vēl vairāk nostiprina. Cauri aurojošam līdzjutēju pūlim abās pusēs finiša pēdējam puskilometram skrienam pēc sava PB, kas mums abiem gala beigās izrādās ir 4:23:27. Es esmu uzlabojis par 28 minūtēm, Juris par 3. Spiežam viens otram roku, medaļa, ūdens, banāni, atstaipīšanās un emocijas, kas plūst pāri malām. Tas nu ir izdarīts. Aivars finišējis ar baudu kādu pusstundu agrāk, sagaida mūs, Liene nofočē laimīgās sejas un varam sākt štukot par dienas atlikušo daļu. Kājas kā par brīnumu sevišķi neprotestē, varam pat nokāpt un uzkāpt pa trepēm. Saēdamies pēcmaratona cienastus, pagrozāmies vēl pa finiša zonu, priecājamies par emocijām, kas plūst no finišētājiem un skatītājiem. Nu jau finišē piecu un sešu stundu maratonisti, kādai sievietei finiša taisnē pieskrien klāt meitiņa, laimes asaras un ceļu viņas turpina rokās sadevušās. Finišē sirmi vīri, kuriem gribētos līdzināties, kad būšu viņu gados. Arī mazohisti armijas zābakos, smagām mugursomām un pilnā ekipējumā ir tikuši līdz finišam. Visu cieņu.

Pirmdiena, 30.Septembris

Šodien kā jau pēcmaratona atslodzes dienā esam ieplānojuši aizbraukt ar autobusu pa ezera otru pusi apskatīt Lohnesa muzeju un šādas tādas pilis un drupiņas, kas tur pa ceļam. Ieplānojam arī kādus kilometrus paiet kājām.  Jāsaka uzreiz, ka Lohnesa muzejs sagrāva manas pēdējās ilūzijas par briesmoni Nesiju. Atmetot pat tādus faktus, ka ezera nabadzīgā flora un fauna pilnīgi noteikti nenodrošina nepieciešamās barības rezerves šādam dzīvniekam, ir veikta ļoti plaša izpēte un atrasts viss iespējamais, izņemot kādas norādes par briesmoni, ja neņem vērā peldošu baļķu vai meža dzīvnieku fotogrāfijas. Mazliet sajutos, kā tad, kad atklāju, ka Ziemassvētku vecītim kājās ir vectēva rūtainās čības…

Paviesojamies vēl kādās drupiņās, līdzīgas Kokneses pilsdrupām, bet skoti papūlējušies un salikuši gana daudz informācijas, tā, ka ir, ko lasīt. Kādā tornītī, gaidot, ka pa šaurajām kāpnēm varēsim doties augšā, satiekam džeku, kura gaita, neizmantojot kājas, bet visu ceļu pieveicot balstoties uz kāpņu rokturiem, nepārprotami liecina par to, ka jāuzjautā rezultāts. Drusciņ zem piecām stundām – novēlam veseļošanos un kāpjam augšā. Mums par laimi pēcmaratona simptomu nav gandrīz nemaz. Vai nu esam labi trenējušies, vai arī riktīgi haltūrējuši trasē.

Sagaidām busu, vakarā tradicionālie pabi, bet, vai nu tāpēc, ka piezīmes nesarakstīju uzreiz, vai kādu citu iemeslu dēļ, vakara noslēgumu īsti labi neatceros. Bet, tā kā „feisbukā” un „draugos” pēc tam neko kompromitējošu neatradu, liekas, ka vakars bija izvērties gana godīgs.

Otrdiena, 01.Oktobris

Šodien dodamies ceļā uz pēdējo apskates objektu mūsu maršrutā – Dundee, kur mūs atkal sagaidīs Aivara meita un iepazīstinās ar šīs universitātes pilsētas ievērības cienīgām vietām. Pa ceļam dažas stundas pavadām Aberdīnā, kur mums sanāk reāls aplauziens ar vecpilsētas atrašanu. Tā kā dažs labs rogains jau aiz muguras, ar karti gluži uz „jūs” neesam. Tomēr, kad nonākuši vietā, kas kartē ir apzīmēta ar „old town” redzam tās pašas mietpilsoniskās mājeles, jūtamies diezgan apmulsuši un „uzmesti”. Atceļā izmetam loku kar jūru, šodien ir spēcīgs vējš un viļņi gana fotogēniski. Visu atlikušo dienu spļaujam smiltis. Tās arī pamatīgi birst no matiem un visām iespējamām vietām, kur vējam izdevies tās noglabāt.

Dundee mūs pārsteidz ar arhitektūru, kas nemaz nelīdzinās smagnējām un robustām līnijām, pie kurām jau bijām pieraduši Edinburgā, Invernēsā un Aberdīnā. Šeit ir daudz skulptūru uz ielām, arhitektūra ir daudz plastiskāka, ieskanas tādas kā gotiskas notis. Nenoliedzami skaistākā pilsēta no līdz šim redzētajām. Vakarā Liene mūs aizved uz pabu, kas izveidots bijušās bankas ēkā. Tomēr galvenais šeit ir otrdienas – steiku dienas – piedāvājums, kur par septiņām naudiņām pamielojamies ar itin labu steiku. Pat man kā veģetārietim garšoja.

Trešdiena, 2.Oktobris

Rīts ataust apmācies un pelēks. Beidzot mums ir laika apstākļi, kuriem bijām gatavojušies. Līdzšinējās saulainās dienas bija kā skaists un mazliet nepelnīts bonuss. Bet, tā kā kopš pēdējās skriešanas ir jau pagājušas veselas 2 dienas, Aivars liek priekšā „izmest mazu līkumiņu, kādus 10 – 12 km”. Katram, kurš kaut reizi ir dzirdējis no Aivara šādu tekstu, vajadzētu ieslēgties dabiskajam izdzīvošanas instinktam un nekavējoties paslēpties skapī vai iekūņoties kokona stāvoklī, lai drošībā pārlaistu nākošās 48 stundas. Bet acīmredzot sekmīgi veiktais maratons mūs ar Juri ir ievedis kaut kādā eiforijas stāvoklī un mēs, neko ļaunu nenojauzdami, ļaujamies provokācijai. Ap divpadsmitiem, lietum smidzinot, dodamies skrējienā pāri garajam tiltam pār līci, lai izmestu līkumu pa mežu. Kad nonākam līdz punktam, kur būtu jāgriežas atpakaļ, Aivars ieminas, ka tas taču gan būtu stulbi aizbraukt uz Dandī un neaizskriet līdz jūrai. Tas gan sanāktu „vēl viens mazs līkumiņš”. Juris savā apmātībā viņam piekrīt. Izskatās, ka šajā kompānijā es vienīgais esmu pie skaidra saprāta. Uzmetot aci kartei, šis līkumiņš jau sanāk pie 20 km. Pusmaratons 2 dienas pēc PB maratonā īsti nav manos plānos, bet ar trakiem jau tikai pa labam, tādēļ nekas cits neatliek kā piekrist. Jūra gan izrādās aiz kāpas un nemaz nav redzama, bet tas jau nekas. Meža celiņš gar jūru liekas bezgalīgs. Lietus visu laiku smidzina un maratona sekas sāk izpausties arvien vairāk. Izskatās arī, ka mēs drusciņ esam kļūdījušies ar mērogu. Kad pēc pusmaratona apstājamies atvilkt elpu, līdz mājām paliek vēl apmēram 15 km. Pēdējie kilometri bija tie, par kuriem gudri vīri saka, ka tādos brīžos nobriest cilvēka personība. Nezinu, no kurienes bija spēks sekot tiem diviem trakajiem. „Nelielais līkumiņš” rezultējās 36 lietainos un vējainos kilometros. Aivars beigās izskatījās tāds kā nokaunējies (varbūt man tā tikai likās), bet tas bija tikai līdz pirmajam pabam. Arī man Alus atgrieza morālos un fiziskos spēkus un nospriedu, ka bija labi vien, ka paturēju pie sevis visu, ko domāju skrējiena pēdējos kilometros.

Nākamajā rītā, vēl pirms saules mūs jau gaida taksis, lai pa pielijušo šoseju vestu uz Edinburgas lidostu. Ilgi gaidīts un godam paveikts maratons. Laikam jau jautājums nav – vai būs nākošais, bet – kāds būs nākošais? Pagaidām vēl nezinu, bet pilnīgi noteikti tas būs kāds no tiem – ar odziņu, ar stāstu.