Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Beyond the borders jeb Igaunijas vecgada trilleris

Jau vairākus gadus no vietas biju pamanījusi klases ekskursijas uz Laulasmā Igaunijā, lai tur 12h no vietas ar finišu tieši gadumijā, manuprāt, ne pārāk saprātīgi cilvēki, Laumas mammas vārdiem izsakoties, riņķotu ap piecām priedēm. Tomēr šoreiz, pamanot kārtējo ekskursijas uzsaukumu, aizdomājos drusku vairāk. Piedāvāju māsai, kas neskrien, doties kopā ar skrējējiem, lai apmēram 14h pavadītu, hm, mežā. Piesolu viņai ballīti siltā, apkurinātā teltī, foršu sabiedrību un saku, ka man plānā arī vairāk tusēt nekā skriet. Te nopriecājos, jo viņa, visticamāk, sadusmosies, paprasīs, ko piedāvāju muļķības, un tad teiks savu “nē”, attiecīgi arī es varēšu aizmirst šo neprātīgo domu un nedoties.

20160101_004623-3

Dāmu godalgotais trijnieks – Jana, es un Lauma

Man par lielu izbrīnu Anda atraksta: “Lai iet, es došos Jaungadu sagaidīt uz Igauniju!” Pēc mirkļa viņa jau ieskaita dalības maksas man kontā. Uz brīdi, šķiet, zaudēju valodu. Ir 3.decembris, un vēl nekad tik agri neesmu zinājusi, ko darīšu gada pēdējā dienā.

Es vēl vismaz divas nedēļas marinēju, līdz saņemos ieskaitīt Martai par mums abām dalības naudu. Ir skaidrs, ka pēdējās gada stundiņas tiks pavadītas svaigā gaisā, nodarbojoties ar kaut ko neprātīgu un starp daudziem nepazīstamiem cilvēkiem. Pēdējais gan nozīmē paplašināt pazīšanās loku un iepazīt jaunus interesantus cilvēkus, kas man dikti iet pie sirds.

Lēmums pieņemts, jāsāk domāt, ko tur darīt. Man īsti nedomājas, jo zinu, ka uz Igauniju došos 4 dienas pēc sava nedēļu garā Ziemassvētku gavēņa, visticamāk, fiziski būšu novājējusi un nespēcīga, lai gan morāli varētu būt pat ļoti stipra. Pie tās domas arī palieku, ka ballēšos un drusku skriešu. Martai pieteikšanās anketā ierakstu, ka skriešu, kamēr kritīšu, pie sevis nosmejoties, ka tas varētu notikt ap 50.km. Galu galā tā ir arī pēdējā gada laikā garākā pieveiktā distance skriešus.

20151231_132703

Igauņu jūra

Igaunijā nonākam jau 30.decembra pievakarē, pa ceļam autobusā nodarbojoties ar izklaidējošām lietām, ir sajūta, ka brauciens ilgst vien kādas pāris h. Ir daži biedri, kas šo ceļu mēro jau ceturto reizi. Nezinu, ko Marta ir nodarījusi šoferim, ka viņš jau ceturto gadu pēc kārtas sev sabojā svinības un dodas uz Laulasmā ar trakajiem skrējējiem. Es gan pirmziemniece. Galā nonākuši, iekārtojamies viesnīcā un dodamies iekarot slavenās Tallinas vecpilsētas pankūkas. Mmm, tas ir ko vērts! Tik ar palīdzību no malas spēju pievārēt savējo. Pēcāk, atgriezušies mājās, ķeramies pie komadu nosaukumu sacerēšanas un sadalīšanās tajās. Es pārstāvēšu Visneiedomājamākos šķībšķautņu šķūrētājus. Skrējēji prātīga tauta – dodas laikus pie miera, lai rīt var  varoņdarbus strādāt.

IMG_2601

Stratēģiskā plānošana; te arī Žņaudzējčūskas šķiņķis ar šņabi, Dižbriežu briežvaboles, Žļurkstošo čībiņu nešķīstošās šņores un Šiškina lāči meža pļaviņā

Vecgada dienā startējam ar busu ap 10 Laulasmā virzienā. Pa ceļam nu jau tradīcija – bilde pie Keilas ūdenskrituma. Tālāk nonākam galapunktā, un izskatās, ka tur vēl nekā nav. Marta saka, ka laikam jāiet palīgā igauņiem uzcelt sacensību centru un tad jau varēs arī, cerams, tikt pie numuriem. Sacensību centrā sagaida pirmais pārsteigums – šogad nolēmuši, ka lielās, siltās telts ar kamīnu nebūs. Ja kādam palikšot auksti, būs busiņš, kur varēs sasildīties. Lieliski! Ir aukstākais no četriem gadiem, kopš uz šejieni ceļu mēro latviešu autobuss, un siltās telts nebūs! Tās galvenās leģendas, ko esmu dzirdējusi no iepriekšējiem gadiem, man saistās tieši ar šo brīnumaino telti! Man pirmā doma ir par māsu – laikam šī būs pēdējā diena, kad mēs sarunājamies, jo viss izrādīsies pilnīgi pretēji tam, kā es esmu solījusi. Vot, cilvēkam izklaides, 14h svaigā gaisā – 7 līdz -9 grādos. Burvīgi!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Pie Keilas ūdenskrituma

Tiekam pie numuriem, ar tiem kopā tiek izsniegti šī gada suvenīri – dvieļi. Paskatos savējā maisiņā – man ticis kaut kāds gaiši dzeltens feju dvielis. Prasu, vai nevar samainīt. Nē, nevar. Jānis G, laikam padzirdējis manu vēlmi, piedāvā samainīties. Es priecīga – man tiek nierīšrakstiem izrakstīts raibs dvielis, viņš tiek pie feju dvieļa. Pa šo laiku es esmu paguvusi nosalt. Nu ja, tauku kārta ir padilusi, vairs nesilda, kā nākas. Eju uz busu sildīties, velku nost plikas kājas, sēžu tām virsū, līdz atkal siltas.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Sacensību centrs

Precīzi vienu minūti pirms divpadsmitiem atskan starta šāviens. Skrējēju pūlis sakustas. Esam kādi mazliet vairāk nekā 20 latvieši un mazliet vairāk nekā 30 igauņi. Tad vēl ir arī pāris suņi. Skrienamais aplis ir kilometru garš, un ik pēc kilometra notiek elektroniskā atzīmēšanās, kas palīdz saprast, cik kurš pievārējis, un arī dzirdināšanas/ēdināšanas/atpūtas punkts. Sākuma daļu skrienu kopā ar Raselu. Pļāpajam par šo un to, pamanos arī tikt pie ielūguma 2.janvārī uz pirti. Viņš sūdzas, ka esot sasējies ar mani, ka temps esot pārāk ātrs, ejam ~5:30 min/km. Es gan īsti neesmu droša, kurš ar kuru te ir sasējies. Turamies kādu brīdi kopā. Latviešus trasē var atpazīt pēc sarkanajām rūķu cepurēm. Kaut kur uzrodas pēkšņi arī Čingons, kas uz startu toč nebija.

Pēc pirmās stundas pamanu, ka esmu dāmu trijniekā. Ups, drusku sarosās sāncensības gars, bet vēl neko daudz. Kādā padsmitajā kilometrā pamanu, ka uz papēža grib veidoties tulzna. Rasels liek piestāt, un tieku apbruņota ar plāksteri. Tieku līdz otrajai stundai. Esmu bažīga, ka māsu neesmu manījusi savus 10km. Esot aizgājusi staigāties. Pec otrās stundas esmu otrā. Pirmā dāma iet varen ātri, Rasels saka, ka neizskatās uz ilgu.

Domās veltu katru pusmaratonu kādam cilvēkam. Pirmajiem diviem gan pamaz tā mana domu spēka tiek, jo ripo uz priekšu viegli, temps turas. Trešā sākums arī viegls, taču ap kādu 46. vai 47.km man sāk piesieties grūtums. 45.km ir pēdējais, ko noskrienu zem 6min. Nu re, pie sevis padomāju, 50 un viss, jāmet miers. Mazliet gan man nav skaidrs, ko darīt atlikušās 7h. Būs ar šo konkrēto personāžu jāaprunājas, ko man tas trešais pusmaratons tik grūts.

Nez no kurienes (nu skaidrs, no kurienes, no siltā busiņa) uzrodas Miķelis un sāk skriet ar mani kopā. Es jūtos diezgan draņķīgi, viņš ir svaigs un izmet baigo joku, ka mani varot aizvest līdz simtniekam. Pasmejos sarkastiski. Notiek saruna, vairāk vienpusēja, jo es nevaru pārstāt domāt par to, ka ir grūti. Vienu brīdi Miķelis paprasa, kādi man dzīvē esot mērķi? Nopietni? – padomāju un saku, ka taču ne tagad! Knapi vārdus pār lūpām varu bilst, un nu man tiek šitāds jautājums, kur vēl pie tam ir jādomā. Tas, kas man pēc brīža izsprūk atbildes vietā, mani pašu nedaudz pārsteidz. Esmu pārsteidzoši atklāta, ultra dara savu un pamazām atbruņo. Ik pa brīdim pieslēdzas Anda. Noriņķo kādu apli ar mani un atkal pazūd. Tā esot siltāk. Sacensību centrā saņemu rūpes kā kūrortā – pamasē kājas, uzgrilē siermaizi, uzjauc kolu ar tēju (vē, kā kaut ko tādu var gribēties?). Kādā brīdī sagribu zupu un lieku māsai no tās izēst gaļu. Piestāju nākamajā aplī pamieloties, bet Marta ir nežēlīga un aizstumj mani ar visu zupu aplī – ēst varot ejot. Piektajā stundā pirmā vieta met mieru – viņas mērķis ir bijis 50.km. Es izvirzos par līderi. Nu gan sacīkšu garša man ir mutē, bet kājās vairs īsti ne.

Tā mēs tur riņķojam. Ir tumšs, un gar trases malu ir saliktas sveces visā tās garumā. Pat mazmājiņas ir izgreznotas ar svecēm. Romantiski un skaisti. Pamazām jūtu, ka esmu iemīļojusi apli, jo ir tik viegli aiziet “uz vēl vienu aplīti un tad jau redzēs”. Miķelim ik pa brīdim paprasu, kur ir nākamā meitene aiz manis, un lielākoties viņa nemainīgi ir 5km jeb 5 apļus aiz manis. Klusībā pie sevis ceru, ka viņa piekusīs kaut kad un izstāsies, lai es varu ilgi vairs nemocīties. Parēķinu, ka, saglābājot šādu pārsvaru, varu ļaunākajā gadījumā pusstundu pirms beigām mest mieru un joprojām palikt pirmā.

20160101_005453

Visneiedomājamākie šķībšķautņu šķūrētāji

Nākamā krīze man piemetas ap 70.km. Atkal gribas mest mieru, bet te atkal masāžiņa, tējiņa ar kolu, uzmundrinoši vārdi no letiņiem. Uzvelku zilo jaku visam pa virsu. Kaut kad gribējās uzvilkt sausas drēbes, bet slinkums. Klumpurēju tālāk. Ik pa brīdim mazliet pasoļoju, kad paliek vēsi, atkal laižos skriešus. Pienāk 80 km. Kādā no maltītēm pamanu, ka gurķīši nu jau ir saldēti, sulas kļuvušas par sorbertiem… Nu jau gan apņemos, ka netiks tai otrajai vietai tas prieks mani apdzīt, ņemšu, tā teikt, uz morālo noturību. Māsa pievienojas arvien biežāk. Pamanu, ka izstājas viens aiz otra tie, kam apnicis, palicis par grūtu vai aukstu. Viens puisis ilgi neliekas mierā un kustas uz priekšu, rokas igauņu dvielī satinis. Viņam salst. 90 kilometri. Arvien vairāk soļoju, mazāk skrienu. Ap 95. sāk salt. Uzrodas Jānis G un piedāvā savu jaku, satuntulē mani tajā, apsien šalli un palaiž 97.kilometrā. Miķelis ir kaut kur nozudis, mans pavadonis pēdējos km ir māsa. 98. aizeju negribīgi un nosaku, ka tas gan būs pēdējais, man ir apnicis, esmu nosalusi un gribu siltumā un nekustēties!

Finišs!!!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Finišs!!!

Atdodu jaku un šalli īpašniekam, Rasels man noņem čipu, klimzāju uz silto busiņu pārģērbties. Līdz Jaunajam gadam atlikušas 12 minūtes. Pēc sazin kāda horoskopa 23:47-48 bijuši atvērušies laimes vārti, kā nu ne – pēdējie 100m pirms finiša, viennozīmīgi!

20160101_004840-2

Trīs ašākie vīri, kaut kāds igaunis, Čingons un Pēteris

Busiņā ir tiiiik labi! Ik pa brīdim visus no siltās apātijas pamodina Jānis G, kurš, šofera vietā sēdēdams, netīšām nospiež auto tauri. Pēc stundiņas tiekam saukti uz apbalvošanu. Laimonis ar visu kavēšanos ir iespējis noskriet visvairāk no visiem sacensību dalībniekiem (121km) un tiek pie pirmās prīzes. Komandu vērtējumā paņemam visas trīs balvas. Pateicību saņem arī brīvprātīgie. Par skrējēju labsajūtu šoreiz rūpējās latviešu meitenes.

20160101_005717-2

Superīgie brīvprātīgie – Indra, Zane, Anda un Guna

Nākamajā rītā tradicionāli sapošamies jauniegūtajos apģērbos un dodamies stīvajā jūdzē. Pēteris, kaut kur pakāsis savu dvieli, ietinies viesnīcas dvielī. Nu galvenais jau ir stils. Stīvajā jūdzē tiek izkustināts arī Beka suns. Visi dzīvi, vairāk vai mazāk stīvi, bet priecīgi un gandarīti.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Nierīšraksta dvielis un feju dvielis

Paldies, audzinātāj! Paldies, klasesbiedri!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Stīvajai jūdzei gatavi

Tomēr – nekad vairs. :)

20160101_133634

Izguļam Laulasmā saķerto reibumu jeb mana mīļākā ekskursijas bilde

Kas tālāk? Man nekas īpašs, bet kāda neskrējēja gan ir sākusi skriet, piereģistrējusies pirmajām sacensībām jau pēc pāris nedēļām un pat izveidojusi profilu Noskrien.lv. Lūk tā, Martai bija taisnība: “Brīdinu, ka 3 dienu pavadīšana kopā ar skrējējiem var nopietni kaitēt jūsu iepriekšējiem uzskatiem par to, kas ir un kas nav normāli dzīvē.”

© https://gunao.wordpress.com

40 komentāri rakstam Beyond the borders jeb Igaunijas vecgada trilleris

  • Maikijs Maikijs

    Bet blakus tam, Guna vēl paspēja zeķes uzadīt😊

  • Lasma3 Lasma3

    Dulli, traki un ļoti auksti. Apsveicu ar uzvaru. Nedaudz izglītojošs raksts – dabūju “ieguglēt”, lai uzzinātu, kāds izskatās “nierīšraksts”.

  • Čipsinieks manejais

    Nez, kas varētu būt grūtāk – šeit mērķēt uz 50km un noripināt 98 vai citās gonkās vienkārši maratonu cerēt noskriet piecās stundās un netīšām noskriet kādās divarpus

  • Dziņa Dziņa

    manejais, manuprāt, otrais variants ir stipri grūtāks.

  • Spāre lido meža bite

    labs stāsts, paldies! pēdējā bilde ideāla :D

  • mtiger mtiger

    Vēlāk secināju, ka ļoti rupji kļūdījos, izsakot Tev savus secinājumus par igaunietes Janas vecumu. Viņai ir par 10 gadiem mazāk, nekā man likās :)

  • Ainars Ainars

    Labi skriets un garšīgi uzrakstīts. Pēdējā bilde:)

  • Domāju, ka esmu ieguvis parastu dvieli, bet nē, tas izrādās feju… pozitīvi :) lai vai kā, bija paties prieks iepazīties ar interesantu personību, iedvesmojoši!

  • Andulis

    Sasmējos par “tauku kārta ir padilusi, vairs nesilda, kā nākas” :) Kas vēl būtu, ja tā netiktu deldēta pirms ultras?
    ….
    Varu ziņot: kola ar tēju izrādījās laba manta, vismaz aukstumā! Sāku diezgan agri to dzert (pēc nepilnas stundas) un turpināju līdz beigām. Tēja viena – mazliet par karstu. Šāds kokteilis arī garšīgāks un mazliet barojošāks :)
    ….
    Pēdējai bildei klāt būtu derējusi otra – ar autobusa salona priekšējo daļu ;)
    ….
    Vēl ir laiks, lai “nekad vairs” pārtaptu par “kad beidzot?”… ;)

    Cik saprotu, šī bija garākā, ilgākā, aukstākā, tumšākā no veiktajām ultrām – un pagaidām pirmā ar [bildēs neredzamo] dāmu kopvērtējuma pjedestālu! Mazliet ņerdzīgi :) Klusībā jau likās pirms pasākuma, ka autorei piestāvēs Top3; uzvara gan patīkami pārsteidza. Acīmredzot, šķībšķautņu šķūrētājos ir visneiedomājamākais Spēks.
    ….
    Ja nu tomēr “nekad” – tad jāturas kopā ar klasi vismaz kā rakstniecei. Varen gardi sacepts!

  • Andulis

    Mazliet statistikas jeb garākie Latvijas meiteņu sapņi Vecgada dienā:

    maffija 105,2 km (2012.)
    maffija 103,2 km (2013.)
    in 98,9 km (2012.)
    Bembelāts 98,2 km (2015.)
    Ultralapsa 97,2 km (2014.)
    Guna 96,2 km (2014.)
    in 96,2 km (2013.)

  • Lauma Lauma

    Vispār jau Maikija leģendarā frāze “Es nākamgad Hānjā* neskriešu” arī man tur Igaunijā pavīdēja prātā pēc noskrietiem 20km. Un sapnis par finišu pēc kādiem 50km bija tik vilinoš, jo skriet tādā aukstumā vairs negribējās arī ar parvilktu sausu drebju kārtu. Tas, protams bija, līdz brīdim, kad no 6.vietas pakāpos uz 4.vietu un izrēķināju, ka šādi skrienot varu noķert, apdzīt un aizlaisties no Vinetas (paldies tev par motivāciju un iedvesmu). Tā teikt bija plāns – šogad vai nekad. Bet, kur man bija iedvesma un varēšana tik raitā solī riņķot ap tām desmit priedēm pēc 10h aizvien nezinu.

    *Hānjas vietā brīva vieta jebkurām sacensībām, ultrai, maratonam utt.

  • bro bro

    Apsveicu un priecājos!

    Bembelāts ir super :)

    Un ko Tu atbildēji uz Miķeļa nepiedienīgo jautājumu?

  • Paldies par labiem vārdiem, kolēģi! :)
    Bro, lai dzirdētu atbildi, būs jāskrien kāda ultra kopā ;)

  • bro bro

    ai ai,
    es zinu, ar ko tas draud :)

  • shahs shahs

    Nezinu kāpēc lielie varoņdarbi parasti sākas ar vārdiem – ai, es jau neko, tikai tā drusciņ:) bet nu riņķot ap 5-10 priedēm šitādā aukstumā – nu nezinu, nezinu vai par prāta darbu var saukt, toties aprakstīts ļoti aizraujoši, i pa to paldies, komplektā ar apsveikumu par padarīto pirmo:)

  • Patika, kā autore raksta. Maniere, izteiksmes līdzekļi, divdomīgā vienkāršiba. Paldies. Pats pasākums gan tāds čagans izlikās, diez vai nākamgad vairs notiks?

  • Lielkuilis

    Nekā čagana nepamanīju. Pārtika pietika, pat visu steigā nesanāca paprovēt, sniegs bija novākts, jūra arī vaļā, ja kādam peldēties gribējās.

  • Andulis

    Vismaz maratonu veikušo sapņotāju – priežu apriņķotāju skaits pa gadiem. Laikam sala dēļ mazāks šogad, taču briesmīgi čagans nav.

  • Mandomāt pēc gada no 51 būs atpakaļ uz 13. Ja, protams, Marta pasākumu neizvilks man šobrīd nezināmu iemeslu dēļ.
    Lielkuilim prasības mazas, tāpēc viņš neredz, kā piedāvājums dziest kā svecīte.

  • Andulis

    Kods, īsti nesaprotu tik izteiktu pesimismu. Vai Tev zināms kas vairāk (nekā Lielkuilim vai man)?

  • Aivars Aivars

    Anduli, atslēgas vārds, manuprāt, ir “Marta”. :)

  • Andulis

    Par atslēgas vārdu strīda nav :)

    Esmu gatavs saderēt par sekojošo:

    2016. gada 31. decembrī būs vismaz 15 tādi priežu apriņķotāji, kuri spēs veikt vismaz 42,200 km. (Vispār jau domāju, ka viņu būs vairāk.) Arī tad, ja no Latvijas vairs nebrauks klases ekskursija.

    Nevaru tik izdomāt, ko pieprasīt no zaudētāja ;)

  • Andulis

    Ups, ierakstījās “44,200” kaut kādā viltīgā veidā, nācās izlabot :D
    Vairāk izmaiņu nebūs.

  • Man zināms vismazāk no visiem Jums, jo neesmu tur bijis. Bet es raugos skeptiski uz visiem pasākumiem, kuros servisa līmenis nevis paaugstinās, bet pazeminās. Pedod, Andulis, bet tā nu man sanāk. Sākās šī skepse ar Stipro skrējienu 2014, pēc tam akūti sāku uztvert visus pārējos līdzīgos novērojumus.

  • Andulis

    Kods, daļa taisnības varbūt ir. Siltās telts neesamība arī man šķita mīnuss. Pārcietu, nebija nemaz tik traki.
    Vispār laikam igauņu orgi bija šoreiz mazākā skaitā nekā citkārt, tāpēc grūtāk viņiem bija visu izdarīt – tā sapratu. Tas ļauj cerēt, ka leģendārā telts nav galīgi zudusi, parādīsies atkal :)

    Likās, ka lielais ekrāns ar ‘live’ rezultātiem šoreiz strādāja labāk nekā agrāk (ne 100% visu laiku, bet tomēr pietiekami bieži un ilgi). To lieku pie plusiem.
    Latviešu meitenes pie barošanas – arī pluss! :)

  • Lielkuilis

    Varbūt, jaunsargiem bija kādas mācības un tāpēc šie ar visu telti bija citur.

  • Guna Guna

    Pasākums izčākstēs, ja orgi tā gribēs. Tā kā organizē viena entuziastu ģimene, tad, manuprāt, diezgan saprotami, ka viņiem entuziasma līmenis krītas, jau kuro gadu Jauno gadu sagaidot aprūpējot citus. Mūsu ekskursija viņiem rūpes nekādi nemazina. Redzot, kas tiek piedāvāts, kaut kā nešķiet, ja viņi ar šo kaut ko nopelnītu, loti ceru, ka ir pa nullēm, ne mīnusos. Telts nebija, jo centās samazināt vākšanas darbus pēc pasākuma. Arī pārtiku no busa ņēmām ārā tad, kad iepriekšējā bija apēsta (viss bija sagādāts ar uzviju, varējāt ēst vairāk). Šogad piedaloties “galda otrā pusē”, uznāca domas, ka ja gribam ko labāk/citādāk, pašiem jāpiedāvā vairāk palīdzēt, viena ģimene var izdarīt tik, cik var. Piemēram, putras un zupas varētu savārīt uz vietas, lai Helēnas mammai nav jābraukā vārīt ēst. Piedodiet, sanāca gari.

  • Andulis

    Pieminēto Stipro skrējienu laikam tomēr organizē vairāk nekā viena ģimene? Ja tā, tad igauņu pasākums nav ar to vienā maisā liekams.

    Paldies Gunai par ieskatu “otrā pusē”, ļoti noderīgs. Varēja pat garāk :)

  • In

    Jā, latvieši dabū atlaides dalības maksai un nīd, ka serviss krīt… Tā jau normāli, tikai jokaini, ka tas nāk no tāda, kas ne reizi nav piedalījies.
    2 ziemas biju, silto telti neizmantoju. Tik, cik somu ar drēbēm nolikt. Vai krāsniņa kurējās, pat neievēroju.

  • Atļaušos apgalvot, ka telts neesamība nāca par labu ne viena vien biedra rezultātam, tai skaitā manējam :)

  • Andulis

    Man laikam neitrāli – rezultātam par labu nenāca, bet arī sevišķi nekaitēja.
    “Mīnusu” pieminēju, jo iepriekšējos gados biju izlutināts ar pēcskrējiena pārģērbšanos siltumā. Nekas, arī tagad visu izdarīju.
    …….
    Vēl ir tāda aizdoma, ka Duracell zaķīšu baterijas, aukstumā stāvot, zaudēja kādu daļu no zaķiskā spriganuma??? :) Ieliku tās lukturītī, nomainot iepriekšējās. Sākumā nopriecājos, ka “nu ir gaišs, var jozt” – bet drīz atkal gaismiņa kļuva pavārga. Iespējams, bez iepriekšējās >9 stundu dzesēšanas tas vārgums iestātos vēlāk.
    (Ja kļūdos, izglītojiet. Bateriju derīguma termiņš nav pie vainas, 2024. gads.)

  • dot dot

    Baterijas aukstumā (atšķirībā no karstuma) neko nezaudē, kamēr vien netiek darbinātas. Visu veidu baterijām pie zemām temperatūrām pazeminās ķimisko reakciju ātrums, pieaug iekšējā pretestība un attiecīgi samazinās to darbības laiks (ietilpība). Samazinājums atkarīgs no bateriju ķimiskā sastāva un patērētās jaudas.

    Litija baterijām istabas temperatūrā ir ievērojami lielāka ietilpība, bet tā krīt reizē ar temperatūru un pie -15°C ietilpiba jau ir kā sārmu baterijām. Litija baterijas un akumulatorus var lietot līdz -55°C. Vēl litija baterijām aukstumā strauji krītas spriegums (Volti). Tāpēc pulsometri un telefoni ar litija akumulatoriem pie -20°C var rādīt, ka no pilnas uzlādes palikuši knapi 25%, bet ienesot +20°C siltumā uzlādes līmenis maģiski atgriežas 100% līmenī.

    Sārma baterijām pie zemām temperatūrām spriegums krīt minimāli, var lietot ar pilnu jaudu, bet tās nav lietojamas zem -20°C, jo elektrolīta šķidrums sasalst.

    Litija baterijas un akumulatorus zemās temperatūrās iesaka lietot mazjaudīgā režīmā. Piemēram, pie -30°C no 3000 mAh litija baterijas ar 1000 mA jaudu var dabūt ārā tikai apmēram 1500 mAh, bet pie 250 mA jaudas – apmēram 2500 mAh.

    Anduli, tev bija sārma (alcaline) vai divreiz dārgākās litija (lithium) zaķīšu baterijas?

  • Andulis

    Sārma.
    Tad laikam sanāk, ka nevis baterijām spriegums, bet pašam ‘acu gaišums’ bija zudis :/ Katrā ziņā, -20 °C mums tur nebija. Tika apgalvots, ka -9 °C, tuvojoties Jaungadam. Sākumā siltāks.

  • Rasels Rasels

    pie 250 mA jaudas – feileris tulkojumā vai pirmavotā?

  • dot dot

    Mea culpa – bieži jaucu stiprumu ar jaudu.

  • dot dot

    Tipiskas sārma baterijās glabāšanas laiks ir 10 gadi. Pēc 10 gadiem pie 0°C sārma baterija saglabā 95% no sākotnējā lādiņa; pie +20°C – 70%; pie +40°C – tikai 25%. Pēc 2024.gada derīguma termiņa var secināt, ka šīs baterijas ražotas 2014.gadā, tātad diezgan jaunas.

    Anduli, ja vien tev negadījās “ceptas” baterijas, straujo gaismiņas spožuma zušanu varētu skaidrot ar mazāku izmantojamo elektrisko lādiņu, jo aukstumā baterijām ir augstāka iekšējā pretestība.

    Sārma AA tipa baterijām pie 0°C izmantojamais lādiņš samazinās līdz 50%, pie -10°C – līdz 30%, pie -20°C – līdz 15%. Šie skaitļi ir aptuveni, var ievērojami atšķirties pat viena ražotāja dažādiem bateriju modeļiem.

    Tātad, mazs kopsavilkums. Ja istabas temperatūrā tipisks 3W LED lukturītis ar trim AA tipa 2000 mAh sārma baterijām maksimālajā spožumā spīd trīs stundas, tad -10°C aukstumā tas spīdēs ne vairāk kā stundu. Mazākā spožumā tās varētu būt apmēram desmit stundas istabā un trīs stundas aukstumā. Ja lukturītī izmanto trīs AAA tipa 1000 mAh baterijas, tad prieki ir divreiz īsāki – maksimālajā režīmā pusotra stunda istabā un pusstunda aukstumā.

  • Artūro Artūro

    dot, tu varētu rakstīt blogu par tādām skriešanai noderīgām tehniskām lietām. Piemēram, man no tā nav nekāda sajēga. ;) Vai vismaz zem atseviškā foruma virsraksta dot padomus, kādas lādējamās baterijas labāk iegādāties utml. Par citām lietām arī.

  • gasha

    Tīri praktisks novērojums: Vecās Petzl Tikka tipa galvas lampas salīdzinoši ilgāk iet aukstumā, jo konstrukcija tāda, ka viena mala vienmēr tuvu galvai/siltumam. Tām kurām izvirzijums lielāks, siltums tālāk. Attiecīgi gaismas mazāk. Ja vēl ir bateriju paka uz pakauša, tad pavisam labi.
    Ja gadās ziemā braukt ar velo, un patīk lampu stiprināt uz ķiveres, tad siltuma pavisam maz…

  • in

    Tāpēc savulaik izmantoju izdevību iegādāties Petzl Mio ar bateriju paku, ko var turēt kādā iekškabatā vai kur citur, tuvāk pie ķermeņa siltuma. Kad pēdejo reizi biju Sapnī, pat izmantoju, lai gan vispār skriet man ar to nav ērti.

  • Andulis

    Paldies dot un citiem erudītajiem biedriem! Nebiju domājis, ka aukstums tik jūtami ietekmē baterijas. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.
    Pozitīvais – tad vismaz nav halucinācijas rādījušās vai acu gaišums zudis :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.