Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Beyond the borders jeb Igaunijas vecgada trilleris

Jau vairākus gadus no vietas biju pamanījusi klases ekskursijas uz Laulasmā Igaunijā, lai tur 12h no vietas ar finišu tieši gadumijā, manuprāt, ne pārāk saprātīgi cilvēki, Laumas mammas vārdiem izsakoties, riņķotu ap piecām priedēm. Tomēr šoreiz, pamanot kārtējo ekskursijas uzsaukumu, aizdomājos drusku vairāk. Piedāvāju māsai, kas neskrien, doties kopā ar skrējējiem, lai apmēram 14h pavadītu, hm, mežā. Piesolu viņai ballīti siltā, apkurinātā teltī, foršu sabiedrību un saku, ka man plānā arī vairāk tusēt nekā skriet. Te nopriecājos, jo viņa, visticamāk, sadusmosies, paprasīs, ko piedāvāju muļķības, un tad teiks savu “nē”, attiecīgi arī es varēšu aizmirst šo neprātīgo domu un nedoties.

20160101_004623-3

Dāmu godalgotais trijnieks – Jana, es un Lauma

Man par lielu izbrīnu Anda atraksta: “Lai iet, es došos Jaungadu sagaidīt uz Igauniju!” Pēc mirkļa viņa jau ieskaita dalības maksas man kontā. Uz brīdi, šķiet, zaudēju valodu. Ir 3.decembris, un vēl nekad tik agri neesmu zinājusi, ko darīšu gada pēdējā dienā.

Es vēl vismaz divas nedēļas marinēju, līdz saņemos ieskaitīt Martai par mums abām dalības naudu. Ir skaidrs, ka pēdējās gada stundiņas tiks pavadītas svaigā gaisā, nodarbojoties ar kaut ko neprātīgu un starp daudziem nepazīstamiem cilvēkiem. Pēdējais gan nozīmē paplašināt pazīšanās loku un iepazīt jaunus interesantus cilvēkus, kas man dikti iet pie sirds.

Lēmums pieņemts, jāsāk domāt, ko tur darīt. Man īsti nedomājas, jo zinu, ka uz Igauniju došos 4 dienas pēc sava nedēļu garā Ziemassvētku gavēņa, visticamāk, fiziski būšu novājējusi un nespēcīga, lai gan morāli varētu būt pat ļoti stipra. Pie tās domas arī palieku, ka ballēšos un drusku skriešu. Martai pieteikšanās anketā ierakstu, ka skriešu, kamēr kritīšu, pie sevis nosmejoties, ka tas varētu notikt ap 50.km. Galu galā tā ir arī pēdējā gada laikā garākā pieveiktā distance skriešus.

20151231_132703

Igauņu jūra

Igaunijā nonākam jau 30.decembra pievakarē, pa ceļam autobusā nodarbojoties ar izklaidējošām lietām, ir sajūta, ka brauciens ilgst vien kādas pāris h. Ir daži biedri, kas šo ceļu mēro jau ceturto reizi. Nezinu, ko Marta ir nodarījusi šoferim, ka viņš jau ceturto gadu pēc kārtas sev sabojā svinības un dodas uz Laulasmā ar trakajiem skrējējiem. Es gan pirmziemniece. Galā nonākuši, iekārtojamies viesnīcā un dodamies iekarot slavenās Tallinas vecpilsētas pankūkas. Mmm, tas ir ko vērts! Tik ar palīdzību no malas spēju pievārēt savējo. Pēcāk, atgriezušies mājās, ķeramies pie komadu nosaukumu sacerēšanas un sadalīšanās tajās. Es pārstāvēšu Visneiedomājamākos šķībšķautņu šķūrētājus. Skrējēji prātīga tauta – dodas laikus pie miera, lai rīt var  varoņdarbus strādāt.

IMG_2601

Stratēģiskā plānošana; te arī Žņaudzējčūskas šķiņķis ar šņabi, Dižbriežu briežvaboles, Žļurkstošo čībiņu nešķīstošās šņores un Šiškina lāči meža pļaviņā

Vecgada dienā startējam ar busu ap 10 Laulasmā virzienā. Pa ceļam nu jau tradīcija – bilde pie Keilas ūdenskrituma. Tālāk nonākam galapunktā, un izskatās, ka tur vēl nekā nav. Marta saka, ka laikam jāiet palīgā igauņiem uzcelt sacensību centru un tad jau varēs arī, cerams, tikt pie numuriem. Sacensību centrā sagaida pirmais pārsteigums – šogad nolēmuši, ka lielās, siltās telts ar kamīnu nebūs. Ja kādam palikšot auksti, būs busiņš, kur varēs sasildīties. Lieliski! Ir aukstākais no četriem gadiem, kopš uz šejieni ceļu mēro latviešu autobuss, un siltās telts nebūs! Tās galvenās leģendas, ko esmu dzirdējusi no iepriekšējiem gadiem, man saistās tieši ar šo brīnumaino telti! Man pirmā doma ir par māsu – laikam šī būs pēdējā diena, kad mēs sarunājamies, jo viss izrādīsies pilnīgi pretēji tam, kā es esmu solījusi. Vot, cilvēkam izklaides, 14h svaigā gaisā – 7 līdz -9 grādos. Burvīgi!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Pie Keilas ūdenskrituma

Tiekam pie numuriem, ar tiem kopā tiek izsniegti šī gada suvenīri – dvieļi. Paskatos savējā maisiņā – man ticis kaut kāds gaiši dzeltens feju dvielis. Prasu, vai nevar samainīt. Nē, nevar. Jānis G, laikam padzirdējis manu vēlmi, piedāvā samainīties. Es priecīga – man tiek nierīšrakstiem izrakstīts raibs dvielis, viņš tiek pie feju dvieļa. Pa šo laiku es esmu paguvusi nosalt. Nu ja, tauku kārta ir padilusi, vairs nesilda, kā nākas. Eju uz busu sildīties, velku nost plikas kājas, sēžu tām virsū, līdz atkal siltas.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Sacensību centrs

Precīzi vienu minūti pirms divpadsmitiem atskan starta šāviens. Skrējēju pūlis sakustas. Esam kādi mazliet vairāk nekā 20 latvieši un mazliet vairāk nekā 30 igauņi. Tad vēl ir arī pāris suņi. Skrienamais aplis ir kilometru garš, un ik pēc kilometra notiek elektroniskā atzīmēšanās, kas palīdz saprast, cik kurš pievārējis, un arī dzirdināšanas/ēdināšanas/atpūtas punkts. Sākuma daļu skrienu kopā ar Raselu. Pļāpajam par šo un to, pamanos arī tikt pie ielūguma 2.janvārī uz pirti. Viņš sūdzas, ka esot sasējies ar mani, ka temps esot pārāk ātrs, ejam ~5:30 min/km. Es gan īsti neesmu droša, kurš ar kuru te ir sasējies. Turamies kādu brīdi kopā. Latviešus trasē var atpazīt pēc sarkanajām rūķu cepurēm. Kaut kur uzrodas pēkšņi arī Čingons, kas uz startu toč nebija.

Pēc pirmās stundas pamanu, ka esmu dāmu trijniekā. Ups, drusku sarosās sāncensības gars, bet vēl neko daudz. Kādā padsmitajā kilometrā pamanu, ka uz papēža grib veidoties tulzna. Rasels liek piestāt, un tieku apbruņota ar plāksteri. Tieku līdz otrajai stundai. Esmu bažīga, ka māsu neesmu manījusi savus 10km. Esot aizgājusi staigāties. Pec otrās stundas esmu otrā. Pirmā dāma iet varen ātri, Rasels saka, ka neizskatās uz ilgu.

Domās veltu katru pusmaratonu kādam cilvēkam. Pirmajiem diviem gan pamaz tā mana domu spēka tiek, jo ripo uz priekšu viegli, temps turas. Trešā sākums arī viegls, taču ap kādu 46. vai 47.km man sāk piesieties grūtums. 45.km ir pēdējais, ko noskrienu zem 6min. Nu re, pie sevis padomāju, 50 un viss, jāmet miers. Mazliet gan man nav skaidrs, ko darīt atlikušās 7h. Būs ar šo konkrēto personāžu jāaprunājas, ko man tas trešais pusmaratons tik grūts.

Nez no kurienes (nu skaidrs, no kurienes, no siltā busiņa) uzrodas Miķelis un sāk skriet ar mani kopā. Es jūtos diezgan draņķīgi, viņš ir svaigs un izmet baigo joku, ka mani varot aizvest līdz simtniekam. Pasmejos sarkastiski. Notiek saruna, vairāk vienpusēja, jo es nevaru pārstāt domāt par to, ka ir grūti. Vienu brīdi Miķelis paprasa, kādi man dzīvē esot mērķi? Nopietni? – padomāju un saku, ka taču ne tagad! Knapi vārdus pār lūpām varu bilst, un nu man tiek šitāds jautājums, kur vēl pie tam ir jādomā. Tas, kas man pēc brīža izsprūk atbildes vietā, mani pašu nedaudz pārsteidz. Esmu pārsteidzoši atklāta, ultra dara savu un pamazām atbruņo. Ik pa brīdim pieslēdzas Anda. Noriņķo kādu apli ar mani un atkal pazūd. Tā esot siltāk. Sacensību centrā saņemu rūpes kā kūrortā – pamasē kājas, uzgrilē siermaizi, uzjauc kolu ar tēju (vē, kā kaut ko tādu var gribēties?). Kādā brīdī sagribu zupu un lieku māsai no tās izēst gaļu. Piestāju nākamajā aplī pamieloties, bet Marta ir nežēlīga un aizstumj mani ar visu zupu aplī – ēst varot ejot. Piektajā stundā pirmā vieta met mieru – viņas mērķis ir bijis 50.km. Es izvirzos par līderi. Nu gan sacīkšu garša man ir mutē, bet kājās vairs īsti ne.

Tā mēs tur riņķojam. Ir tumšs, un gar trases malu ir saliktas sveces visā tās garumā. Pat mazmājiņas ir izgreznotas ar svecēm. Romantiski un skaisti. Pamazām jūtu, ka esmu iemīļojusi apli, jo ir tik viegli aiziet “uz vēl vienu aplīti un tad jau redzēs”. Miķelim ik pa brīdim paprasu, kur ir nākamā meitene aiz manis, un lielākoties viņa nemainīgi ir 5km jeb 5 apļus aiz manis. Klusībā pie sevis ceru, ka viņa piekusīs kaut kad un izstāsies, lai es varu ilgi vairs nemocīties. Parēķinu, ka, saglābājot šādu pārsvaru, varu ļaunākajā gadījumā pusstundu pirms beigām mest mieru un joprojām palikt pirmā.

20160101_005453

Visneiedomājamākie šķībšķautņu šķūrētāji

Nākamā krīze man piemetas ap 70.km. Atkal gribas mest mieru, bet te atkal masāžiņa, tējiņa ar kolu, uzmundrinoši vārdi no letiņiem. Uzvelku zilo jaku visam pa virsu. Kaut kad gribējās uzvilkt sausas drēbes, bet slinkums. Klumpurēju tālāk. Ik pa brīdim mazliet pasoļoju, kad paliek vēsi, atkal laižos skriešus. Pienāk 80 km. Kādā no maltītēm pamanu, ka gurķīši nu jau ir saldēti, sulas kļuvušas par sorbertiem… Nu jau gan apņemos, ka netiks tai otrajai vietai tas prieks mani apdzīt, ņemšu, tā teikt, uz morālo noturību. Māsa pievienojas arvien biežāk. Pamanu, ka izstājas viens aiz otra tie, kam apnicis, palicis par grūtu vai aukstu. Viens puisis ilgi neliekas mierā un kustas uz priekšu, rokas igauņu dvielī satinis. Viņam salst. 90 kilometri. Arvien vairāk soļoju, mazāk skrienu. Ap 95. sāk salt. Uzrodas Jānis G un piedāvā savu jaku, satuntulē mani tajā, apsien šalli un palaiž 97.kilometrā. Miķelis ir kaut kur nozudis, mans pavadonis pēdējos km ir māsa. 98. aizeju negribīgi un nosaku, ka tas gan būs pēdējais, man ir apnicis, esmu nosalusi un gribu siltumā un nekustēties!

Finišs!!!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Finišs!!!

Atdodu jaku un šalli īpašniekam, Rasels man noņem čipu, klimzāju uz silto busiņu pārģērbties. Līdz Jaunajam gadam atlikušas 12 minūtes. Pēc sazin kāda horoskopa 23:47-48 bijuši atvērušies laimes vārti, kā nu ne – pēdējie 100m pirms finiša, viennozīmīgi!

20160101_004840-2

Trīs ašākie vīri, kaut kāds igaunis, Čingons un Pēteris

Busiņā ir tiiiik labi! Ik pa brīdim visus no siltās apātijas pamodina Jānis G, kurš, šofera vietā sēdēdams, netīšām nospiež auto tauri. Pēc stundiņas tiekam saukti uz apbalvošanu. Laimonis ar visu kavēšanos ir iespējis noskriet visvairāk no visiem sacensību dalībniekiem (121km) un tiek pie pirmās prīzes. Komandu vērtējumā paņemam visas trīs balvas. Pateicību saņem arī brīvprātīgie. Par skrējēju labsajūtu šoreiz rūpējās latviešu meitenes.

20160101_005717-2

Superīgie brīvprātīgie – Indra, Zane, Anda un Guna

Nākamajā rītā tradicionāli sapošamies jauniegūtajos apģērbos un dodamies stīvajā jūdzē. Pēteris, kaut kur pakāsis savu dvieli, ietinies viesnīcas dvielī. Nu galvenais jau ir stils. Stīvajā jūdzē tiek izkustināts arī Beka suns. Visi dzīvi, vairāk vai mazāk stīvi, bet priecīgi un gandarīti.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Nierīšraksta dvielis un feju dvielis

Paldies, audzinātāj! Paldies, klasesbiedri!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Stīvajai jūdzei gatavi

Tomēr – nekad vairs. :)

20160101_133634

Izguļam Laulasmā saķerto reibumu jeb mana mīļākā ekskursijas bilde

Kas tālāk? Man nekas īpašs, bet kāda neskrējēja gan ir sākusi skriet, piereģistrējusies pirmajām sacensībām jau pēc pāris nedēļām un pat izveidojusi profilu Noskrien.lv. Lūk tā, Martai bija taisnība: “Brīdinu, ka 3 dienu pavadīšana kopā ar skrējējiem var nopietni kaitēt jūsu iepriekšējiem uzskatiem par to, kas ir un kas nav normāli dzīvē.”

© https://gunao.wordpress.com

Mēneša skrējēja. Guna

guna

Mums ir dažādi reitingi, karaļi un skrējēji, kas vēlas iekļūt šajos reitingos un tiecas pēc tituliem. Bet reitingi ir arī kaimiņiem. Un vienā no tādiem – Igauņu ultradistanču reitinga top trijniekā iekļuvušas divas mūsējās skrējējas. Viena no viņām jau ir kronēta un slavināta, bet otra to pieveikusi “pa kluso”. 2014. bija viņas gads – Madeiras 85km, Laulasmā 126km, Monblāna CCC 101km, Hānjas 100km, pēdējās nakts sapnī pietrūka vien 4 km līdz simtam un 1km līdz 3.vietai. Turējusi tempu Rīgas Maratonā. Cilvēks, kurš no sirds priecājās, kad reitingu noslēguma ballē izlozē tika pie skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera brīvbiļetes. 2014.gadu noslēdzam ar Gunu mēneša skrējējas godā.

Lasīt tālāk.

Mēneša skrējēja. Veipaskundzīte

Dace_TitulJūnijā bija īsākās nakts skrējiens, kurā viņa ieradās un noskrēja 36 kilometrus. Mūsu rindās tas tāds nieks vien šķiet. Ja vien… pirms nepilnas nedēļas nav noskrieti 211 kilometri iegūstot uzvaru sieviešu konkurencē kā vienīgajai dāmai, kura pieveikusi pilnu distanci Laulasmaa ultra skrējienā. Šķiet, ka šīs skrējējas enerģijas rezerves ir neizsmeļamas, jau trešais ultramaratons pusgada laikā, pāris maratoni, regulāri treniņi ar kilometrāžu virs 30. Varbūt noslēpums ir viņas ugunīgajās matu cirtās, kuras nevar nepamanīt plīvojam vējā, varbūt īpašajās kleitās un ekstravagantajos tērpos? Pajautāsim to viņai pašai. Jūsu uzmanībai jūnija titulētā – Veipaskundzīte! Lasīt tālāk.

Laulasmaa skrējiens 2014

Fizkultūra ar 32h kontrollaiku un pilnā iespējamā distance 10 apļi jeb viens aplītis ir pusmaratona garumā (nedaudz vairāk par 2 vīlēm vai pāris pūtieniem), kas izstiepjas gar Somijas līča piekrasti, ļaujot fizkultūras laikā elpot tikko atpūstu Baltijas jūras vēju. Īsāk sakot aizpildot šo pieteikuma anketu, apstiprinu, ka labprātīgi izlēmu iesaistīties šajā klases ekskursijā un uzņemos pilnu atbildību par to, ko šī nedēļas nogale varētu man nodarīt – varbūt ne tik daudz par to, kas notiks ar ķermeni, cik to, kas notiks ar galvu.

14257534027_1d2a4f3160_o

Ilgi nedomājot pēc šāda apraksta pieteikuma anketa tikai aizpildīta un plānotais Ventspils pusmaratons atstāts citam gadam. Paldies Aivaram par modrību jeb par atgādinājumu paņemt pasi. Turpmākais ceļš līdz pat Tallinai aiziet sarunās jeb par to kā Aivars pilnas ausis pierunāja par to cik forši Laulasmaa, par to kāda trase, cik skaista daba, jūra, pļavas, cilvēki, saulriets un saullēkts, kā arī to kā gāja pagājušajā gadā. Pusceļā saņemam ziņas, ka Tallinā līst, nevarētu teikt, ka pa ceļam spīdētu tikai saule. Mums jau zināmajā viesnīciņā priekšā daži latvieši. Vakariņas, somas un drēbju sakārtošana. Miegs nāk, aizmigt nevar. Nav jau brīnums, ja zini, ka kuru katru brīdi ieradīsies klases autobuss un istabiņā sāksies rosība. Rīts. Brokastis. Auto navigācijā Meremoisa atrasta, laiks doties ceļā. Ar nelielu apjukšanu vienā no krustojumiem veiksmīgi tiekam galā. Vienā no kabatām tiek atstāta mašīna. Reģistrācija vēl nav sākusies. Lēnām uzplaukst telšu pilsētiņa. Mana telts jau gatavā veidā pārceļo tuvāk sacensību centram tā teikt pie pārējam. Numurs ir, saspraudes ir un smuks krekliņš arī ir.

14256677259_37eacd836b_o

Laikapstākļi kā radīti skriešanai. Nedaudz apmācies, vēss, vienīgi varētu nebūt tik liels vējš. Helēna pirms starta dod pēdējos norādījumus un pieteic, ka trase vietām viltīga. Prātīgi. Starts. Pazīstamā starta taisnīte ar granteni, kur skrienu pļāpājot ar Indru par gaidāmo RigaEcoTrail (tad gan es vēl nezināju, ka mani tās nedēļas plāni izmainīsies pa 180 grādiem, ja ne vēl vairāk). Pēc pārsimts metriem pirmais kalniņš zem elektrolīnijas. Pirmajā aplī viss ir skrienams. Pie šāda principa arī turos. Apsteidzu dažus priekšā skrienošos. Tad cauri mazam lapu pudurītim laukā uz grantenes. Vienīgais asfalta gabals visā trasē, kurš pie tam sākumā ved uz leju. Abās pusēs dzīvojamās mājas. Pagrieziens nedaudz augšup, tev vēlreiz pagrieziens un atkal augšup gar torni. Parādās pirmās smiltiņas. Pāris augšup lejup. Vietām aizaudzis ar krūmiem tik tālu, ka skrienot cauri galva jāpieliec. Vēl nedaudz un pirmā upīte ar tiltiņu. Viena apļa laikā Artūrs ar fotoaparātu izklaidējās uz tiltiņa, tad cita apļa laikā tika novērtēts turpat netālu esošais soliņš. Aiz tiltiņa pirmais KP, kas nozīmē pirmo izēšanos pēc pieveiktiem 3km. Pļava. Koki ar baltiem ziediem, kas nobiruši pār skrienamtaku. Pārgāzies koks. Kalns augšup tad lejā. Aiziet taciņa gar upi. Koka tiltiņš ar slideniem pakāpieniem. Vēl nedaudz pa mežā taciņu gar upi. Tad uzmanīgi, prātīgi pa akmeņiem pāri upītei. Te gan jāsaka, ka vienā no apļiem tika sejai atgūts svaigums, redzēts pretī klibojošs Papagailis un pēdējā atpakaļ ceļa aplī šī pāri tikšana prasīja daudz koncentrēšanās spējas un līdzsvaru. Šeit arī jūrā iziet akmeņu mols, bet no iepriekšējā tiltiņa var aizskriet līdz Keilas ūdenskritumam, ko arī Artūrs,  skrienot pa trasi ar foto, pamanījās izdarīt. Vēl pāris kalniņi pa vienu pusi augša, pa otru lejā.  Plats braucams ceļš, krustojumā pa kreisi. Ne reizi vien aizskatījos un gandrīz aizskrēju taisni. Kāpu zona ar pludmales smiltīm gar jūru līdz taka nemanāmi ieved pļavā, kur aiz viena no līkumiem slēpjas nākošais KP ar izēšanos. Tiesneši laiku īsinādami glāzītēm jau sarakstījuši dalībnieku numurus. Kola ir garda, gurķīši arī. Kādā no apļiem šeit tiks malkota apdzesinu sula ar tējkaroti sāls, možumam. No šī brīža jeb pirmajā aplī tiek manīta pretī skrienoša kompānija, vairs nebūs tikai apdzīšanas manevri. Trase ved pa pļavu, kurai iebruktas divas slieces. Un vienuviet ir ari divas dažāda izmēra peļķes. Ja vienu var pārlēkt, tad otru prātīgi apskriet. Otru trases tiesneši vēlāk izsmels un uzbūvēs zaru tiltiņu ērtākai skriešanai. Šis man šķiet skaistākais trases posms, kad izskrējām skatu laukumā no kura paveras jūra, runā, ka saulriets esot bijis skaists. Vēl nedaudz pļava, pagrieziens un barjera – sākumā nemanāma, bet ar katru nākamo reizi grūtāk pārvarama. Pļava. Akmeņaina taka un stāva, dubļaina, akmeņaina taka uz leju līdz jūrai. Neliels aplītis ar KP caur pļavu, lai jau pēc maza brīža atkal raustos augšup. Augšupceļš caur krūmiem pa otru pusi, pa trepītēm. Atpakaļ ceļā viss tas pats. Tikai daudz skrējēju pretī. Kādā no apļiem Aivars stāsta, ka tur pie jūras ir daudz gulbju, ar Indru pārspriežam jaunākos sportiskos notikumus un ik pa brīdim nodomājam, ka temps pa ātru. Ar Gunu skrienam klusēdamas viena aiz otras. Neiztrūkstoši soļojošā kompānija – Matīs, Edgars, Rihards un Laura. Pēc nepinām divām stundām sasniegts starpfinišs. Vēl mazā cilpa, kura ir gaužām garlaicīga un neinteresanta. Ne te skrējiena laikā, kur priecēt acis, ne te daudz skrējēju. Labi, pirmajā aplī pļāpāju ar Indru, otrajā skrēju aiz Gunas, trešajā gāju un ēdu, bet pēdējā mani eskortēja Artūrs. Kāpu zona ar priedēm. KP un tas pats atpakaļ.

14419867766_ce2a7f4d16_o

Pirms mana otrā apļa sāka līt. Kompāniju palaidu, jo ēšana ir svēta lieta.  Pēc nepilna kilometra satieku soļotājus Matīsu ar Edgaru un mana jaciņa nonāk atpakaļ starpfinišā. Jāsaka, ka pirmo apli jaciņa nostāvēja pirmajā KP no kura atpakaļ ceļā viņu savācu. Otrais aplis tāds ķerošs sanāca. Panācu dažus mūsējos papļāpāju un aizskrēju vai arī mani panāca, papļāpājām un tad šie aizskrēja. Garlaicīgi nebija. Otrajā aplī nelietīgi negribēja atkāpties sānā dūrējs, kurš pārstāja tikai pēc pastāvēšanas. Viņš tika likvidēts pasnaužot 30 minūtes teltī. Jauni spēki arī uzradās. Skrienot trešo apli Rihards nodomāja, ka es šos apdzenu pa apli. Protams, protams. Pēc sajūtām trešais man patika vislabāk, jo lielāko daļu skrēju viena līdz brīdim, kad mani pēkšņi sāka gaidīt vēl viens skrējējs, kurš pievienojās manam lēnajam tempam un kapāšanai kalniņos. Kā noprotu igaunis meklēja sev kompāniju. Ceturtais aplis apņēmības pilns. Kaļu plānu, ka šo un tad vēl vienu. Tad gulēt un no rīta turpināt. Pie reizes paķēru līdzi jaciņu, ja un kad iešu tad iespējams vajadzēs. Kā tad. Jau turpceļā aplim sāka sāpēt pēda. Izprātoju, ka iemesls būs, ka manas foršas pumpiņzeķes nospiedušās pēdas abās pusēs. Skrienot vēl īsti netraucē. Apļa tālajā galā kompāniju sastāda Artūrs. Tur arī saprotu, ka paskriet varu tikai uz pirkstgaliem un, ka iešana un stāvēšana sagādā ļoti lielas sāpes. Ja zeķes spiež, tad var skriet bez viņām. Ir labāk, bet paiet tāpat nevar. Tā pīkstēdama noskrienu ceturto apli. Vēl sarunāju, ka uz to sasodīto cilpu, man atnesīs mašīnas atslēgas. Asfalta botās cita dzīve. Mīksti, ērti. Četri apļi pieveikti. Artūrs gan mazās cilpas vidū noprasīja vai pati tikšu līdz galam, jo gribēja skriet kopā ar to, kas atskries otrais (Kristaps vai Uldis).

14442934424_96913af59c_o

Pirmais vakars noslēdzies. Vakariņas. Daudz siltu drēbju. Vēl izbaudīts burvīgs saulriets. Ūdens un banāns nakstiņām. Divvietīgās telts pārbaude, der trīs skrējējiem. Starpfiniša zonā visas nakts garumā notiek rosība, bet tas netraucē gulēt. Laura gan pie katras pamošanās jautā vai viss kārtībā. Ir, ir. Guļammaisā nav īpaši ērta apgriešanās uz otriem sāniem. Rīts dažiem pienāca ātrāk citiem vēlāk. Kam sportiskie mērķi augstāki tie jau no septiņiem atkal sāka riņķot. Man sajūta, ka vakar nebūtu skriets. Līdz mašīnai var viegli aizskriet, tik labā pēda nedaudz jūtīga. Kājas man vēl noderēs. Starp citu kā izrādās ne zeķes, ne apavi nebija pie vainas, jo kā var sāpēt abām pēdām saites vienādi man aizvien nav skaidrs.

Brokastu laiks. Ik pa minūtei jūtams, ka paliek siltāks. Tiek pārspriesti šodienas plāni. Es aiz vien vēl domāju, lai gan jau saprotu, ka mana skriešanas ballīte ir beigusies, jo iet es negribu. Tā sēžot, otrās vietas ieguvējs Rains izmisīgi meklē kompāniju pēdējam apli. Mēs visi nē, nē. Vēlāk. Te uzrodas Edgars un ir ar mieru mesties aplī.

DSC_20021

Aizvien vairāk dalībnieku izvēlas finišēt gan pieveicot kārtējo apli, gan izlienot no migas. Arī es tieku pie sava diploma un āmura. Starpfinišā aizvien lielāka ballīte. Ar ovācijām tiek sagaidīts gan uzvarētājs Laimonis, gan otrās vietas ieguvējs. Tāpat lielas ovācijas izpelnās Dace. Apbalvošanu neredzēju, jo bija sācies mājupceļš.

Nobeiguma vietā. Gribējās jau piecus apļus, bet četriem arī nav ne vainas. Pieveikti 84.4km trasē pavadītais laiks 11h49min3sek.