Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Igauņu purvu maratons 2017

Aldis Toome

Lai vai kā, bet kādā jaukā svētdienas rītā atkal attopos Igaunijā, šoreiz Lahemaa nacionālajā parkā jebšu mežā, kurā valda liela rosība. Tieši tāpat kā pērn arī šogad organizatori raksta, ka: “This is a race not for the faint-hearted. There will be no options to drop out. You have to make it to the finish line on your own.” Īsajā pusotras minūtes angliskajā pirms starta informācijā uzzinām, ka starts tiks dots brīdī, kad dūdas apklusīs. Un par sausām kājām jau tagad varat aizmirst, jo trase ir slapja, un ūdens vietām sniedzās līdz pat puscelim.

20171015_113852

Plāns ir skriet, izbaudīt trasi un finišēt līdz tumsai. Ak, jā. No pērnā gada ir palikusi tāda nepabeigtības sajūta – nav uzkāpts torņos. Pirmie kilometri pa mežu, tad šaurās meža takas, pirmā upīte ar tiltiņu. Skrienu un prātoju pie sevis par skaisto, silto laiku, par dabu, kad vienā brīdī mani realitātē atgriež igauņu puiši, jo nepamanīju marķējumu un aizskrēju uz otru pusi. Pēc noskrietiem 5km mēs beidzot sasniedzam Viru purvu un maģiskās laipas. O, jā. Mana sirds gavilē, jo tagad mums ir jāskrien pa slapjām, slidenām purva laipām. Vakardienas un ne tikai lietus ir darījis savu. Ūdens vienubrīd uz laipām ir tieši tik daudz, lai saslapinātu apaviem zoles. Skrienu tālāk pa saules apspīdētajam laipām un prātoju, cik tālu ir tornis. Purvā – miers un klusums, tik kaut kādi skrējēji visapkārt un daži atpūtnieki arī. Pirmais tornis sasniegts. Trepēs sasmaidos ar vienu no skrējējiem, tātad ne man vienai tāds plāns. No torņa paveras skats uz purvu un skrējēju čūsku. Ai, vispār skaisti. Viena ārzemnieku dāma man jautā, vai nav grūti skriet pa šīm laipām. Nezinu, cik grūti, bet interesanti gan. Lai arī tornī daudz laika nepavadīju, esmu garām palaidusi daudz jo daudz dalībniekus. Tā ieriktējos starp nākošajiem un turpinu skrējienu, ik palaikam kādu apdzenot. Ik pa laikam manu skatienu piesaista priekšā skrienošo mugursomas (par asfalta botām jau sen vairs nešausminos, tik līdzjūtīgi noskatos). Ne jau tāpēc, ka man būtu viņu žēl, ka skrien ar somu vai arī tāpēc, ka gribētu nopētīt sev jaunu, bet gan par to, kā viņas kratās. Nesaprotu, vai tiešām nav neērti un grūti skriet ar somu uz muguras, kura vāļājas no viena sāna uz otru un visu laiku kratās? Te gan jāteic, ka vakar paši savējās somas regulējām un testējām. Lai vai kā, pirmais dzeršanas punkts ir klāt. Totāla pašapkalpošanās. Pieejams dikti auksts ūdens un cietas šokolādes končas. Man der, izvelku no somas krūzīti, paķeru konfekti un soļoju tālāk. Tiesa konfekti atzinu par neēdamu (pārāk sasalusi), bet ūdens ar želeju gan gāja labi iekšā. Atkal mežs, krāsainas rudens lapas zem kājām, grantene, mežs, izskrienam cauri dzīvojamās mājas pagalmam.

20171015_115648

Pagrieziens uz izcirtumu. Vai tiešām jau tas izcirtums? Skrienam un līkumojam gar ceļa malu, jo pats ceļš vienos dubļos un peļķēs. Skrienu un domāju, vai tiešām pērnais izcirtums pa taisno bija šāds. Nevaru saprast, bet lai jau. O, pirmais apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Lēnām pār tiltu, draugi, lēnām. Tā melnā žļapma apkārt nudien nav iedvesmojuša. Kā ārā no meža, tā uzņemu ātrumu. Beidzot var skriet. Šo vietu atminos, te jāšķērso šoseja caur tuneli, kurš izgaismots ar svecēm, un drīz jau atkal mežs. Skatos pulkstenī un priecājos, ka pirmie 10km pieveikti.

20171015_142611

Atkal mežs, takas un peļķes. Žļurk, žļuk. Šis ir tas brīdis, kad pukojos uz sevi, ka skrienu ar Salomon botām, ne Asiciem, jo tie otrie ātrāk žūst. Vairs jau neko. O, izcirtums. Šis ir tas īstais, ko atceros no pērnā gada, ne tas iepriekšējais. Un arī šogad diži daudz nekas nav mainījies – izcirtumu šķērsojam pa taisno. Tik jau pa samērā normāli skrienamu taku. Eglītes ar’ paaugušās. Mmm, brūklenes. Gardi. Kaut kāda mitra, slapja pļavas taka. Un, kas tad tas? Mans uzticamais Garmins mētājas zemē. Šādu pavērsienu nebiju gaidījusi, bet paredzēju, ka tā varētu notikt, jo vakar pamanīju, ka šim ieplīsusi siksniņa. Nav jau tā, ka es tai pulkstenī visu laiku skatītos, bet, cik kilometri noskrieti, interesē un laiks, kad jāapēd želeja, arī. Taisnības labad jāteic, ka vēlāk priecāšos, ka pulkstenis nokrita tur, kur nokrita, nevis apmēram pēc metriem 200 pie nākamā apšaubāmā tiltiņa vai tai dubļainajā bebru dambī, vai vēl trakāk – ūdenī purva laipās. Kamēr iemūžinu kārtējo burvīgo vietu trasē, man viena igauņu dāma uzsauc, ka es gan drosmīgi ar baltām zeķēm trasē. Ja godīgi – ne pirmo, ne pēdējo reizi šīs mājās tiks pie veļas ziepju SPA. O, jē. Dubļainais bebru dambis. Jā, atminos, pērn bija tāds – nu tāda sastumtu zaru čupa gar upīti, nevis šitāda nejaucība. Vēl pāris vietas, kur saslapināt kājas. Žļurk. Dubļaina un bedraina grantene. Kad noskrieti 18.5km, tad klāt arī otrais dzeršanas punkts. Silta tēja ir bauda dvēslei. Prātoju, vai savu dzeršanas sistēmu vajag uzpildīt. It kā nē, nav jau tik daudz izdzerts. Banāns, sāls, cepums, tēja.

20171015_154027

Varu doties tālāk mežā. Neliels augšā – lejā posms. Priekšā ezers. Taciņa gar ezeru – žļurk, žļurk, žļurk.

Te atcerējos mūžseno anekdoti:

– Berimor, kas žļurkst manā zābakā?

– Auzu putra, ser!

– Un ko tā tur dara?

– Žļurkst, ser!

20171015_113150

Atkal ir purvs, un manas ovācijas pavada skaļš izsauciens, jo tā burvīgā purva laipa ir vismaz 5cm zem ūdens. Žļurk, jau atkal. Šī laipa ir tikpat burvīga kā iepriekšējā. Kādā no platākajām vietām palaižu garām aiz muguras skrienošo. Brīžiem pretī nāk atpūtnieki gumijniekos un ar groziņiem rokās, skaidrs – dodas dzērvenēs. Pat pēc brītiņa uzkāpju tornī. Skaisti. Kārtējie apmēram 3km pa purvu ir beigušies. Izlienu no purva. Uzvelkos augšā kalnā, paskatos uz atpūtniekiem, kas uzmundrina. Pagriežos pa kreisi un turpinu ceļu augšup, skatoties uz torni un prātojot par kāpšanu. Kāda prātošana – jākāpj. Lai arī augstākais no visiem, bet skats nav tāds kā purvā. Lejā kāpjot, pamanos nošokēt kādu pavecāka gada gājuma skrējēju, jo viņa sejā manāms ne tikai pārsteigums mani redzot kāpjam lejā, bet arī pēc brītiņa viņu tik pat raitā solī apdzenu. Līdz ar šo mirkli sākas trases labākā daļa – kalniņi. Šauras, ar dzeltenām lapām piebirušas taciņas, saknes jebšu viss, ko sirds vēlas. Drīz arī trešais dzeršanas punkts. Tāpat kā pērn desas mani šobrīd neuzrunā, sāļie salmiņi un cepumi gan gardi.

20171015_121954

No lielās meža takas pagriežamies uz mazo taciņu gar ezeru. Žļurk. Tā jau ir, kājas sen nebija atvēsinātas. Vispār jau to īsti nevar nosaukt pa taku, jo lavierējam starp sakritušiem kokiem pa mitru purvāju līdz potītēm. Drīz arī vecais armijas poligons. Jā, zelta rudens arī šeit ir iezadzies. Kārtējo reizi apdzenu vienu no skrējējām. Jāatzīst, ka ar viņu ik pa laikam mainījāmies, bet tas kungs iepriekš mani uzmundrināja, kad viņaprāt pa lēnu vilkos augšā kalnos. Taisnēs un lejup skrējienos gan ātri saprata, ka šī ir ātrāka. Kārtējā peļķe tiek apieta jeb izbridu caur brikšņiem ceļmalā. Skrienu pa granteni un sapņoju par mežu, jo mežā var atpūsties, bet te ir jāskrien. Slinkot nevar, ja ceļš prasa skrējienu.

20171015_145002

Vēl kaut kāda skrienama pļava un, kas tad tas? Un mirkli apstulbstu, jo tik ātri prātā nevaru izlemt, kā doties tālāk, tas ir, pa taisno cauri melnajam ūdenim vai pa tiem apšaubāmās kvalitātes un izskata dēlīšiem. Stundu stāvu domādama, bet nolemju iesākumā neslapināt kājas un pārbaudīt dēlīšu kvalitāti. Jāteic, ka nebija tik traki, kā izskatījās. Mājupceļā gan uzzināšu, ka ātrākajiem skrējējiem nebija tāda ekstra kā dēlīši. Organizatori viņus tikai tai brīdī riktēja. Pēc šī burvīgā posma seko tiltiņš pār upīti un dubļu SPA. Jipī. Ja man kāds tagad prasītu, tad droši varu apgalvot, ka pērn trasē vispār nebija ne dubļu, ne ūdens. Pa dubļu SPA apvīto ceļu līkumoju no vienas puses uz otru meklējot kādu nosacīti sausāku un labāku vietu, kur skriet. Līdzsvara pārbaude uz apaļiem kokiem. Līšana caur krūmiem gar dubļu zampām. Žļurk. Pēc brītiņa pretī brauc divi velobraucēji. Lai arī es jau kādu brītiņu klausos mūziku, nespēju skaļi neķiķināt, ieraugot viņus un viņu sejas izteiksmi. Veiksmi jums, puiši, veiksmi. Grantene. Aiz līkuma ceturtais dzeršanas punkts. Tā sajūsminājos par gurķiem, ka aizmirsu par gurķūdeni. Bet mierinu sevi ar domu, ka viņu piedāvātais enerģijas dzēriens arī bija labs. Uzreiz aiz dzeršanas punkta trase ved kalnā augšup. Tad vēl daži pauguri, tas pēdējais gan tāds pastāvāks.

20171015_145128

Garlaicīga grantene. Saule spīd acīs. Garlaicīgi. Skrienu un prātoju, cik tad daudz vēl palicis. Nu jā, 32km noskrieti, vēl 20km līdz finišam. Ar šo tempu būs ilgi. Pag, kādi 20km?, desmit ar astīti. Skaists priežu mežs un, un, un… žļurk. Skatos uz to sasodīto ūdeni un blakus esošajiem igauņiem nokomentēju – peldbaseins. Pēc pieveiktiem 35km lēnām sāku sajust tuvojamies finišu. Jo neviļus aizvien vairāk parādās distanču slēpošanas trases. Tā vienā no tām atminos,kā pērn apdzinu Gintu. Atmiņas, atmiņas. Aizvien biežāk priekšā nez no kurienes parādās citi dalībnieki, tā arī neizprotu, vai tie ir garās vai īsās distances skrējēji. Bet, ja tā padomā, kāda man starpība. Es tikai aizskrienu garām. Šo taku uz leju atminos, tur aiz tiem krūmiem ir jābūt pļavai uz augšu. Pēc tās pļavas vēl nedaudz līkumosim pa kārtējo slēpošanas trasi. Aizvien biežāk no somas velku laukā pulksteni un skatos, cik vēl palicis. Aizvien vairāk ilgojos pēc finiša. Pag, kas tad tas? Ekstra dzeršanas punkts. It kā ir slēpošanas trase, it kā ir kalna gals, bet man atmiņā bija palicis, ka šis punkts ir daudz, daudz tuvāk finišam. Netaisnība. Vispār man jau kādu brīdi šķita, ka trasē esmu viena, bet te manas bažas tika kliedētas. Šai punktā pulcējas daudz dalībnieku. Vienam pat uzsaucu, ka soma vaļā. Tā, tā. Vana Tallin ir, bet kur tad tās gardās konfektes. Hmm, kola. Nez, viņu arī var dabūt, vai arī tā ir domāta klāt pie kaut kā stiprāka. Dzeru tēju un prātoju par šo, līdz manu prātošanu pārtrauc viena igauņu dāma. Tēja ar kolu, kas var būt labāks par šo. Varbūt kādu ķilavmaizīti?

20171015_145006 (2)

Dubļains skaidu kalns uz leju. Vēl pāris līkumi. Beidzot pavisam laukā no slēpošanas trases. Meža ceļš. Šo taku atminos, bet ko tas dod, ja tik ļoti gribas vismaz kaut nedaudz atpūsties un neskriet. Skrienu un sarunāju ar sevi, ka tur dažus soļus paiešu un tad atkal skriešu. Aiz līkuma skrienams. Mellenāji, mazas eglītes, jau nākamais skrajais priežu mežs. Pēdējā grantene. Ar roku aizsniedzamā attālumā rēgojas asfalts. Te arī zīme, ka ieskrienam pilsētā. Ar acīm meklēju norādi, ka līdz finišam vēl 1km. Nav. Nu labi ir, bet norāde ar 1km. Upīte, tiltiņš, asfalts, privātmājas, pēdējie līkumi. Kas tas austiņās skan? Nē, finišam nepiestāv lēna mūzika. No kabatas izķeksēju pulksteni. Finišs – 5h25min39sek.

Es nākamgad Hānjā* neskriešu

IMG_6228_web

Kad Miks pērnā gada Skrējēju ballē apņēmās “nākamgad Hānjā neskriet”, es blakus stāvot nosmējos, ka var tak’ skriet maratonu nevis simtiņu. Tiesa, tad gan es vēl nezināju, ka kārtējā klases ekskursijā netālu no Tallinas pievārtes jeb Vecgada vakarā pēc kurās tur stundas riņķojot mežā ap trim priedēm man nāks atklāsme, ko tad man nozīmē “es nākamgad Hānjā neskriešu”. Dīvaini, bet beidzot sajutu, ka man ultras un citi garie zvēri kādam laikam pietiek. Jā es gribu skriet, baudīt pasākumu un atpūsties. Jāatzīst, ka šogad, skrienot tad, kad gribas un ko gribas, jūtos varen labi atpūtusies. Tas, protams, neliedza pirms pērnajiem Ziemassvētkiem pieteikties TDS izlozei, aizbraukt un finišēt. Pirms Rīga – Valmiera sirsniņa gan nemierīgi dauzījās un dvēsele rauties rāvās uz šosejas, bet palīdzēt man arī patīk.

Lai vai kā, bet ideja Hānjā skriet tikai maratonu sāka patikt aizvien vairāk un vairāk. Tu noskrien maratonu un tad vari skatīties, kā citi izklaidējas trasē. Ideāli. Ar šo domu tā arī dzīvoju un dalījos ar citiem. Viss bija skaisti līdz brīdim, kad nolikumā izlasīju, ka “maratons nav sacensības”, un mans plāns pajuka. Skriet jau var, bet, ja tur nevienu neapbalvo, tad varu skriet arī simtiņu.

Ja sākumā organizatori solīja jaunu trasi un mazāk apļus, tad ziemeļos pēkšņi uzkritušais sniegs un tik pat pēkšņās lietavas vairāku dienu garumā atļāva mums riņķot jaunā 6.66km trasē ierastos 15 apļus.

Starts. Kā jau Hānjā starts tiek dots balsij skanot no pūļa, jo galvenais orgs Ivars arī skrien. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šogad pirmais aplis tiek veikts lampiņu gaismā, jo septiņos no rīta ir pamatīga tumsa – ziemas laiks vēl nav pienācis. Lampiņu gaisma. Lapas zem kājām. Sākums pazīstams, bet pēc tam tiekam aizvirzīti jaunās takās. Dubļi. Maratonisti pēc kāda pusotra kilometra pazūd aiz līkuma, kur viņiem savs ekskluzīvais pirmais aplis jeb mazā cilpa. Pēcāk gan mēs visi riņķosim kopā. Kalni ņemami, arī tas viens lielais, stāvais gandrīz, bet tikai pirmajā aplī. Skatos uz priekšu, skatos zem kājām, skatos, kur spīd gaismiņas. Pirms lielās pļavas apmulstu, jo nemanu nevienu bultu. Tālumā pļavā it kā spīd, bet te neko nemanu. Pastāvam, paskatāmies apkārt un aizskrienam lejā uz pļavu. Tiesa nākamajā aplī i bulta parādījās, i dzeršanas telts uzslieta. Kad apļa beigās mani apdzina Līna ar Juri, biju neizpratnē, jo šie tak mani apdzina trases sākumā. Teicās nomaldījušies. Lai viss būtu kā parasti, mans iekšējais vēders ar mani negrib sadarboties – spiež pie ātrākas un augšup skriešanas tā, ka gals klāt. Šis nu gan nebija manos plānos. Pirmo apli nomoku ar pārdomām, ka tā jau nav skriešana, bet vilkšanās pa trasi. Par ēšanu vispār neko negribu dzirdēt. Saprotu, ka šeit arī mūzika nelīdzēs. Esmu dusmīga, bēdīga, sašutusi, bez motivācijas, gandrīz ar asarām acīs un vispār. Kāda vēl želeja, kāda vēl ēšana? Skatos uz uzkodu galdu un vienīgais, ko atzīstu par ēdamu, ir nedaudz kolas. Bet tā jau es to sasodīto simtu neizvilkšu.

IMG_6367_web

Katrs nākamais aplis diži neatšķiras no pirmā. Ja vien neskaita to, ka mūs sāk apdzīt maratonisti, un tagad var trīs vietās trasē pamāt pretī skrienošajiem. Aplī nekas nav mainījies. Zaļais paklājs startā, mazais uzkalniņš ar līkumu, lapas, vēl kāds līkums, vietām jāuzmanās no peļķēm, tad atkal dziļāk mežā pa mazām taciņām. Lēzens kāpums pa slēpošanas trasi augšup, dubļi, kārtējais līkums, zeme ar košām rudens lapām, bet aiz līkuma plakāts, ka Hannes svin 40 gadu jubileju ar kūkām. Dzeršanas punkts – kūkas. Slapja pļava. Burvīga taka gar ezeru, kur tālumā esošā laipa vilināt vilināja jeb sauca – atnāc pasēdi pie manis. Saknes, laipa pār dubļu peļķi. Takas. Stāvais kalns augšup, kam otrā pusē seko marķēts noskrējiens, lai kāds bedrē neiekrīt. Vēl pāris līkumi pa slēpošanas trasi, un ilgi gaidītais stadions klāt. Mans vēders ir vēl vairāk sadumpojies pret mani un skriešanu, ka brīžiem savas negācijas izgāž jau lēnā skrējienā. Nekas nelīdz – ne sarunas, ne domas, ne mūzika austiņās. Stāvu pie uzkodu galda un prātoju, ko vēl bez kolas varētu pamēģināt. Pēc ilgām pārdomām gurķi atzīstu par labu un banānu arī, bet no visa pārejā jau skatoties vien nelabi metas.

Ejat tak jūs visi. Trīs apļi arī izklausās labi. Tas būtu pusmaratons… Bet, kas ir pusmaratons salīdzinājumā ar maratonu vai simtiņu? Bet ultru ieskaita no maratona un medaļa ir par simtiņu. Ne šis, ne tas. Galva pilna ar pēdējo laiku notikumiem, pār vaigu norit asara. Viena? Kāpēc tikai viena. Nevar visas uzreiz un tā kārtīgi, lai pēc tam ir miers mājās, galvā un dvēselē? Vismaz pēc tam būtu labi. Brīdī, kad kāpju (lasīt – velkos) kalnā, pretī nāk organizatoru cilvēki. Nu ja. Kā es tagad raudāšu, atkal nekā. Paskrien garām kāds igaunis un uzmundrina. Vēlāk uzzināšu, ka tas bija Hannes, kurš manīja, ka es tā raiti skrienu. Ja? Kaut kā nemanīju sev to raito soli. Otrajā uzkodu punktā kūkas. Mmm, izskatās gardas. Ar tēju būs līdzēts, kādas vēl kūkas.

Pusīte tā kā būtu. Želeja izrādās tīri ēdama. Vēders aizvien sarežģī manu dzīvi. Skrienu un prātoju par iespējamo finiša laiku. Sapnis par 12h izsapņots, maz ticams, ka izdosies noskriet ātrāk kā pērn, jo pārāk lēni kustos uz priekšu, tāpēc būtu ideāli iekļauties 13-14h. Vienvārdsakot būs gara, gara diena. Ja vien spēšu kaut ko ieēst, vai arī būs jauna pieredze mazēšanā. Brīdī, kad sajūtos lieliski un izdomāju, ka kalnu tak var pievarēt skrienot, tā vēders sāk spiest un platā bikšu josta nemaz tik plata vairs nešķiet. Vienā no reversajiem trases posmiem pretī skrien Ivars. Samājamies. Te pa trasi pretī nāk orgu dāma ar fotoaparātu. Paceļu galvu, piekoriģēju skriešanas soli, sataisu pareizo sejas grimasi un svētlaimē paskrienu garām… un atkal sašļūku ierastajā pozā. Te kādā brīdī pretī nāk orgs ar kameru plecā un sāk filmēt. Atkal visas iepriekšējās darbības, tik tagad skaisti jāaizskrien līdz nākamajam līkumam, kur mani vairs nevar redzēt. Starp dabas baudīšanu, skriešanu, asarām, čipsu graušanu, tēju, kolu, pļāpām ar citiem tiek pievarēts viens aplis pēc otra. Brīdī, kad Laimonis ir savu maratonu finišējis, viņš laipni apkalpo pārējos. Putru negribu. Tēju labāk. Mmm, ķilvamaizītes. Viņas kā aicinādamas sauc – apēd mani, uz ko vēders pretī nosmīn – ēd, ēd… Štrunts, ka viss plāns vējā, bet kādu želeju var apēst vai tad pa velti viņas vedu līdzi. Te apli kopā skrienu ar vienu igauņu dāmu, te mani apdzen visi, kam nav slinkums, te pati apdzenu visus, ko varu. Te garām palido pirmā no dāmām, ieskrējusies. Tā ezera laipa manu skatienu aizvien vairāk un vairāk piesaista, ka pamanos aizķerties aiz saknes. Kāds garām skrienot uzmundrinoši uzsit pa plecu un prom ir. Septītais aplis pievarēts. Iestiprinos ar kolu un gurķiem. Rēķinu, ka otrai pusei laiks pāri pārēm. Finišēt var kaut vai rāpus.

20161029_130435

Pēcvārds. To, ka septītais aplis būs pēdējais, biju izlēmusi jau pirmajā aplī, jo pēc pirmā apļa izstāties būtu nepieklājīgi. Protams, ka pēdējais aplis tika noskriets raitā solī un kā – vai tad man kaut kas sāp? Protams, ka galvā pavīdēja doma, ka tā jau es tagad izstāšos un būs kā vienmēr simtiņš, kad pirmā puse tā grūtākā un pēc tam jau tikai noskriet. Nosmaidīju pie sevis un pateicu stingru: Nē. Ne, šoreiz. Sagatavotās želejas tā arī palika neapēstas. Pēcāk mājā, kad gaidījām Pētera finišu, kurinājām krāsni, lai nebūtu jāsalst, un klausījāmies kā augšstāvā pa jumtu dejo lietus, es sapratu, ka es taču jau no paša sākuma uz Hānju braucu skriet maratonu.

Nobeigums. Finišs tika sasniegts pēc septiņiem apļiem jeb pēc 47km un 6h14min.

* Hānjas vietā var ieliekt jebkuras sacensības.

Purvu – mežu maratons Igaunijā

Tā jau runā, ka pie igauņiem ir forši, un, ja vēl maratons no punkta A uz punktu B, tad kāpēc gan ne. Pēc Siguldas desmitnieka iekrāmējos mašīnā un aidā uz kaimiņzemi. Lai viss nebūtu tik vienkārši, pamanos iepriekšējā dienā pārprast sarunu biedru par transportēšanos, un no Tallinas līdz naktsmājām Nelijärve aizbraucu ar vilcienu.

Iepriekšējā vakarā vēl smejamies par to, cik rītā skriesi maratonā. Bet, ja nopietni, tad guļu un domāju, kā vispār ir skriet maratonu. Man takš nav ne jausmas. Šogad tik īsie gabali ātri skrieti. TDS neskaitās. Pēdējo pusīti sacensībās skrēju Rīgas maratonā, kad turēju tempu, bet maratonu vēl pirms gada Viļņā. Un vispār es pat treniņos skrienu līdz padsmit kilometriem un arī tad, kad sanāk. Bet te maratonu pa purvu, mežu, kur organizatori jau nolikumā ierakstījuši frāzi “Quiting is not an option. When you want to quit, move to finish. (tulk. – Izstāšanās iespējas nav. Kad vēlies izstāties, kusties finiša virzienā. – red.)” Lai nu kā, bet sacensību rītā mūsu autobuss uz startu paspēja aizbraukt ar maldīšanos un prasīt pareizo ceļu skrējējiem.

14543673_1274027302615823_7695083778693316909_o

Starts gan tāds nedaudz dīvains, jo pamanīju tik brīdi, kad visi sāka skriet. Iesākumā paplata meža taka, bet jau tagad jūtu, ka jātiek garām tautas masām, lai vēlāk kaut kur neiesprūstu (finiša protokolā 238 dalībnieku, no kuriem trešā daļa dāmas). Nojauta bija pareiza, drīz skrienam pa šauru taciņu caur eglītēm un visādiem citādiem zariem, kuri tā vien vēlas kā atstāt savus nospiedumus rokās, sejā un uz kājām. Vai var skrienot novilkt vesti nenoņemot somu? Var. Sāku pārdomāt, kāpēc man tā lietus jaka somā, it kā jau bija rakstīts, ka vajag tikai zem 10°C, bet nu, lai jau. Tirinoties pa šaurajam taciņām, raiti garām paskrien Gints (tas, kurš Stirnu Buka meža vecis). Aizskatījos šim pakaļ un aizķēros aiz saknes. Ap piekto kilometru pirmās purva laipas. Sajūta tāda, ka skrienu pa Cenas tīreli. Protams, prātā ataust ainiņas, kā ar velo braucu pa Dunalkas purva laipām… Bet tās laipas ir foršas. Nedaudz gan jāskatās, kur likt kāju, jo pēc iepriekšējo dienu lietavām tās ir mitras, un spraugas šīm arī ir kā pieklājas. Platākā vietā palaižu garām kādu ātrāku skrējēju. Apkārt purvs, skatu tornis, klusums. Rudens. Skrienu un priecājos. Izlienu laukā no laipām un prātoju, ja gribu tikt līdz finišam, tad bez mūzikas nekā. Tā lepni paskrienu garām pirmajam dzeršanas punktam, piņķerējot vaļā austiņas. Nopukojos pie sevis, ka varēju šajā dzeršanas punktā Austrim atdot vesti, lai aizved uz finišu, bet vairs jau nekā. Pirmais apšaubāmas kvalitātes tiltiņš pār dubļu urgu jebšu pāris nokrituši koki un dēlis, kam nedaudz pāri veļas ūdens. Mani atkal noķer un apdzen citi skrējēji. Platas meža takas. Šoseju šķērsojam pa tuneli, kam gaismu rāda ne tikai gaisma tuneļa galā, bet arī sveces. Nākamais pārsteigums – nedaudz aizaudzis izcirtums, kur ir jāskatās ne tikai zem kājām, bet arī uz priekšu, lai redzētu, kur pēc azimuta iet trase jeb spīd marķējums. Atkal aizskatījos un ne tikai ar koku atdauzīju apakšstilbu, bet pamanījos uzplēst savu garo zeķi.

14543683_639367562899934_607338012299847183_o

Otrajā dzeršanas punktā piestāju tikai tik daudz, lai uzēstu atlikušo želeju un iepakojumu atstātu miskastes maisa dievam, kā arī novērtētu, ka kolas nav, un saprastu, ka jādodas tālāk. Manu ģeniālo plānu lēnā garā uzvilkties kalnā izjauc kalna galā tupošs fotogrāfs. Saņemos, pasmaidu un skrienu. Skrienu pa mežu un sapņoju par purva laipām, skrienu pa purva laipu (otrā bija ap 3km gara) un sapņoju par rudenīgo mežu, kur zem kājām čum un mudž sakritušās koku lapas. Dzirdu un jūtu, ka uz laipas neesmu viena, bet te ir tik šauri, ka palaist garām nav iespējams. Bet cik skaisti. Varētu stāvēt, priecāties un fotografēt. Ap 17.km noķeru Antru. Purvs bija, laipas bija, takas bija, kalniņi – lūdzu. Jāatzīst, ka kalnos augšup eju, bet lejā skrienu. Pie vienas no nogāzēm nosmaidu pie sevis, ka pietrūkst velo, ko stumt lejā. Pāris metri pa sakņainu čūkslāju pāri saknēm, un atkal varu rāpot augšup. Ap 22.km saprotu, ka ir jānoskrien vēl sasodīti, bezgalīgi gari 20km. Jā, es gribu finišēt. Tāpat atskārstu, ka mans nez no kurienes izdomātais plāns par finišu 4h (kurš tādu izdomāja, m?) ir nereāls (dāmu līdere finišēja 3h43min, čalis – 3h5min). Finišs 4h30 ar diez vai būs, bet 5h gan vajadzētu iekļauties. Kas šīs par kazu gravām? Negribu, lai mani kāds apdzen. Elpo, kustini kājiņas, kustini. Atceries – pati gribēji. Jā, atzīstu, tas video bija iedvesmojošs. Vairs tikai 16km. Nē, vēl sasodīti gari un ilgi 16km.

14519861_1182616935117188_5821094423784236513_n

Trešajā dzeršanas punktā ir ugunskurā ceptas desas, kuras neriskēju ēst, bet tēja iet uz urrā. Mani noķer Māris. Māris noteic, ka startā viņu vietējais igaunis pabrīdināja, ka startā nevajag pārķert tempu, jo pēc tam sākas kalniņi. Jā, piekrītu, ka kalniņi bija labie. Tikmēr mēs tiekam pie bildes kontrolpunktā. Aiz taciņas līkuma ir ezers, kur kā nolikumā rakstīts, ka “the lakes and boglakes are clean and water is drinkable (ezeri un purva lamas ir tīras un ūdens ir dzerams – red.”. Gar ezeru iet līkumota taka. Kas tas par klusumu? Skaisti, telefonam pazuda internets. Nē, es gribu klausīties mūziku. Pēc nelielām pārrunām ar savu telefonu un kāda skarbāka vārda teikšanu tīkla operatora sniedzējam, mūzika austiņās atgriežas. Taku redzi, bet marķējums pa taisno caur sūnainu mežu? Taku redzi – nē, bet kalnu redzi? Un marķējumu? Sajūta tāda, ka skrienu pa kādreiz izdegušu mežu. Zinātāji stāsta, ka skrējām pa veco poligonu. Sajūta sirreāla – visapkārt plašums, pārziedējuši virši, vietumis brūklenes, vējš un klusums. Priekšā redzu pāris skrējējus. Kalniņi ir domāti, lai atpūstos un uzēstu. Vietām jāpārvar dubļu jūras, vietām kāda interesanta laipa, te trase ved cauri mājām (ābolus no kastes gan nepaķēru graušanai), te pa pļavu. Vietām pa taku pretī nāk atpūtnieki. Te kādu apdzenu, pa retam kāds pamanās arī mani noķert un apdzīt.

20161009_140405 (1)

Ceturtajā dzeršanas punktā izmisīgi meklēju tēju un konfektes, bet man piedāvā tikai ūdeni, enerģijas dzērienu, gurķus un gurķūdeni. No visa laipni atsakos. Paķeru banānu un dodos prom. Pēkšņi garām paskrien Līna, kā viņa man aiz muguras gadījās? Teic, ka zaļo pauzi paņēma, hmm, lai jau. Eju un ēdu. Skatos uz to kārtējo sasodīto kalnu un neticu savām acīm, ka redzu Gintu. Pēc maniem aprēķiniem viņam vajadzēja būt pāris kilometrus tālāk. Bet man actiņas mirdz – jānoķer. Kājas diez ko priecīgas par šo faktu gan nav, bet, ja tā padomā, tad tempu jau nepalielinu, tik atradu kādu kuru gribu noskriet un justies lepna par to. Tā kādu brīdi skatos uz Ginta muguru līdz, kalnā kāpjot, šis teic, lai ķeru Līnu un būšu pirmā no latviešu meitenēm. Nez, diez ko cerīgi neizskatās. Apdzenu vēl kādu dāmu un pazūdu aiz pagrieziena mežā. Mmm, kādas te foršas takas, pa kurām braukt ar velo. Pie sevis spriežu, ka šo trasi varētu visā garumā ar velo izbraukt. Kur gadījās, kur nē, bet takas galā tornis, aizsapņojos par pilnmēnesi tornī… Vilinoši, bet atceries – Tu atbrauci skriet. Par torni aizmirsti! Skrien. Līdz finišam 10km. Tikai… Tas ir tikpat, cik vakar Siguldā. Kā tad… Tas ir vairāk un grūtāk, un vispār ļoti ilgi. Aiz kārtējām meža takām, laipām (lai slapjā laikā nebūtu pa ūdeni jāiet) atkal čūkslājs ar apšaubāmu sakritušu koku tiltiņu. Kamēr pieskrienu skatos kā pa viņu viena dāma mēģina tikt pāri. Nē, es nestāvēšu, un ar salaidu lēcienu izskrienu cauri slapjajai zampai. Jā, kājas slapjas, bet es negribēju stāvēt. Un vispār, kas tas par meža maratonu ar sausām kājām. Skrienu un priecājos par savām ātri žūstošajām kedām. Nu labi, Līnai un Mārim arī garām paskrēju. Bet varbūt tomēr izdodas atskriet pirms Līnas; atkāpei – Māris mani nenoķēra. Trasē pa kādam piebraucamam ceļam, pļavai. 5km pirms finiša atkal pazūd mūzika, šoreiz gan esmu gudrāka, jo secinu, kas par problēmu, un gaidu, kad mūzika pati atgriezīsies. Cik grūti ir uzskriet kalnā, bet nevar atslābt. Un to dāmu ar suni, kas poligonā paskrēja garām, arī varētu noskriet. Protams. Vienā no pēdējo trīs kilometru kalniem abas aizgāja un atstāja mani slēpošanas trasē vienu.

20161009_113841

Velkos augšā pa slēpošanas trasi. Bet kas tad tas/ Dzeršanas punkts? Pēc maniem aprēķiniem bija tikai četri. Pēcāk, gan nolikumā izlasu, ka surprise refreshment station on the hardest moment (tulk. – pārsteiguma veldzēšanās punkts grūtākajā brīdī – red.). Onka tīrā igauņu valodā stāsta, ka kaks (tulk. – divi – red.) kilometri līdz finišam. Uzkožu gardo igauņu konfekti ar tēju (Vana Tallinn arī bija saservēts gribētājiem) un prātoju, jā mans pulkstenis arī teic, ka vēl tikai divi sasodīti briesmīgi un nogurdinoši kilometri jānoskrien. Es to varu. Skrienu un domāju, ka zem 5h palīdīšu ar lielu rezervi. Mežs, sūnas, eglītes. Marķējums pie kokiem. Nosmaidu pie sevis, ka pēdējie finiša kilometri līdzīgi ar pirmajiem. Pulkstenis rāda jau gandrīz 42km, tā kā organizatoru kilometru atzīmes sakrita ar manu pulksteni, tad ar acīm meklēju tik ilgi gaidīto finiša arku. Kā nav tā nav.

14657250_1229773923731083_7927604625229338377_n

Veel 1km”. Nē!!!! Kur ir finišs, kas tas tāds? Jāatzīst šī zīme bija morāli graujoša. Plāns noķert priekšā skrienošo puisi pazuda līdz ar šīs zīmes ieraudzīšanu. Skrienu, kustinu kājiņas un prātoju, ka kaut vai rāpus, bet līdz finišam tikšu. Aizskriet  ir ātrāk nekā aiziet, un pulkstenis arī rāda pieklājīgu finiša tempu. Ir! Finišs pēc 4h48min42sek. Ha, es tiešām pieveicu maratonu.

diploms

Beyond the borders jeb Igaunijas vecgada trilleris

Jau vairākus gadus no vietas biju pamanījusi klases ekskursijas uz Laulasmā Igaunijā, lai tur 12h no vietas ar finišu tieši gadumijā, manuprāt, ne pārāk saprātīgi cilvēki, Laumas mammas vārdiem izsakoties, riņķotu ap piecām priedēm. Tomēr šoreiz, pamanot kārtējo ekskursijas uzsaukumu, aizdomājos drusku vairāk. Piedāvāju māsai, kas neskrien, doties kopā ar skrējējiem, lai apmēram 14h pavadītu, hm, mežā. Piesolu viņai ballīti siltā, apkurinātā teltī, foršu sabiedrību un saku, ka man plānā arī vairāk tusēt nekā skriet. Te nopriecājos, jo viņa, visticamāk, sadusmosies, paprasīs, ko piedāvāju muļķības, un tad teiks savu “nē”, attiecīgi arī es varēšu aizmirst šo neprātīgo domu un nedoties.

20160101_004623-3

Dāmu godalgotais trijnieks – Jana, es un Lauma

Man par lielu izbrīnu Anda atraksta: “Lai iet, es došos Jaungadu sagaidīt uz Igauniju!” Pēc mirkļa viņa jau ieskaita dalības maksas man kontā. Uz brīdi, šķiet, zaudēju valodu. Ir 3.decembris, un vēl nekad tik agri neesmu zinājusi, ko darīšu gada pēdējā dienā.

Es vēl vismaz divas nedēļas marinēju, līdz saņemos ieskaitīt Martai par mums abām dalības naudu. Ir skaidrs, ka pēdējās gada stundiņas tiks pavadītas svaigā gaisā, nodarbojoties ar kaut ko neprātīgu un starp daudziem nepazīstamiem cilvēkiem. Pēdējais gan nozīmē paplašināt pazīšanās loku un iepazīt jaunus interesantus cilvēkus, kas man dikti iet pie sirds.

Lēmums pieņemts, jāsāk domāt, ko tur darīt. Man īsti nedomājas, jo zinu, ka uz Igauniju došos 4 dienas pēc sava nedēļu garā Ziemassvētku gavēņa, visticamāk, fiziski būšu novājējusi un nespēcīga, lai gan morāli varētu būt pat ļoti stipra. Pie tās domas arī palieku, ka ballēšos un drusku skriešu. Martai pieteikšanās anketā ierakstu, ka skriešu, kamēr kritīšu, pie sevis nosmejoties, ka tas varētu notikt ap 50.km. Galu galā tā ir arī pēdējā gada laikā garākā pieveiktā distance skriešus.

20151231_132703

Igauņu jūra

Igaunijā nonākam jau 30.decembra pievakarē, pa ceļam autobusā nodarbojoties ar izklaidējošām lietām, ir sajūta, ka brauciens ilgst vien kādas pāris h. Ir daži biedri, kas šo ceļu mēro jau ceturto reizi. Nezinu, ko Marta ir nodarījusi šoferim, ka viņš jau ceturto gadu pēc kārtas sev sabojā svinības un dodas uz Laulasmā ar trakajiem skrējējiem. Es gan pirmziemniece. Galā nonākuši, iekārtojamies viesnīcā un dodamies iekarot slavenās Tallinas vecpilsētas pankūkas. Mmm, tas ir ko vērts! Tik ar palīdzību no malas spēju pievārēt savējo. Pēcāk, atgriezušies mājās, ķeramies pie komadu nosaukumu sacerēšanas un sadalīšanās tajās. Es pārstāvēšu Visneiedomājamākos šķībšķautņu šķūrētājus. Skrējēji prātīga tauta – dodas laikus pie miera, lai rīt var  varoņdarbus strādāt.

IMG_2601

Stratēģiskā plānošana; te arī Žņaudzējčūskas šķiņķis ar šņabi, Dižbriežu briežvaboles, Žļurkstošo čībiņu nešķīstošās šņores un Šiškina lāči meža pļaviņā

Vecgada dienā startējam ar busu ap 10 Laulasmā virzienā. Pa ceļam nu jau tradīcija – bilde pie Keilas ūdenskrituma. Tālāk nonākam galapunktā, un izskatās, ka tur vēl nekā nav. Marta saka, ka laikam jāiet palīgā igauņiem uzcelt sacensību centru un tad jau varēs arī, cerams, tikt pie numuriem. Sacensību centrā sagaida pirmais pārsteigums – šogad nolēmuši, ka lielās, siltās telts ar kamīnu nebūs. Ja kādam palikšot auksti, būs busiņš, kur varēs sasildīties. Lieliski! Ir aukstākais no četriem gadiem, kopš uz šejieni ceļu mēro latviešu autobuss, un siltās telts nebūs! Tās galvenās leģendas, ko esmu dzirdējusi no iepriekšējiem gadiem, man saistās tieši ar šo brīnumaino telti! Man pirmā doma ir par māsu – laikam šī būs pēdējā diena, kad mēs sarunājamies, jo viss izrādīsies pilnīgi pretēji tam, kā es esmu solījusi. Vot, cilvēkam izklaides, 14h svaigā gaisā – 7 līdz -9 grādos. Burvīgi!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Pie Keilas ūdenskrituma

Tiekam pie numuriem, ar tiem kopā tiek izsniegti šī gada suvenīri – dvieļi. Paskatos savējā maisiņā – man ticis kaut kāds gaiši dzeltens feju dvielis. Prasu, vai nevar samainīt. Nē, nevar. Jānis G, laikam padzirdējis manu vēlmi, piedāvā samainīties. Es priecīga – man tiek nierīšrakstiem izrakstīts raibs dvielis, viņš tiek pie feju dvieļa. Pa šo laiku es esmu paguvusi nosalt. Nu ja, tauku kārta ir padilusi, vairs nesilda, kā nākas. Eju uz busu sildīties, velku nost plikas kājas, sēžu tām virsū, līdz atkal siltas.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Sacensību centrs

Precīzi vienu minūti pirms divpadsmitiem atskan starta šāviens. Skrējēju pūlis sakustas. Esam kādi mazliet vairāk nekā 20 latvieši un mazliet vairāk nekā 30 igauņi. Tad vēl ir arī pāris suņi. Skrienamais aplis ir kilometru garš, un ik pēc kilometra notiek elektroniskā atzīmēšanās, kas palīdz saprast, cik kurš pievārējis, un arī dzirdināšanas/ēdināšanas/atpūtas punkts. Sākuma daļu skrienu kopā ar Raselu. Pļāpajam par šo un to, pamanos arī tikt pie ielūguma 2.janvārī uz pirti. Viņš sūdzas, ka esot sasējies ar mani, ka temps esot pārāk ātrs, ejam ~5:30 min/km. Es gan īsti neesmu droša, kurš ar kuru te ir sasējies. Turamies kādu brīdi kopā. Latviešus trasē var atpazīt pēc sarkanajām rūķu cepurēm. Kaut kur uzrodas pēkšņi arī Čingons, kas uz startu toč nebija.

Pēc pirmās stundas pamanu, ka esmu dāmu trijniekā. Ups, drusku sarosās sāncensības gars, bet vēl neko daudz. Kādā padsmitajā kilometrā pamanu, ka uz papēža grib veidoties tulzna. Rasels liek piestāt, un tieku apbruņota ar plāksteri. Tieku līdz otrajai stundai. Esmu bažīga, ka māsu neesmu manījusi savus 10km. Esot aizgājusi staigāties. Pec otrās stundas esmu otrā. Pirmā dāma iet varen ātri, Rasels saka, ka neizskatās uz ilgu.

Domās veltu katru pusmaratonu kādam cilvēkam. Pirmajiem diviem gan pamaz tā mana domu spēka tiek, jo ripo uz priekšu viegli, temps turas. Trešā sākums arī viegls, taču ap kādu 46. vai 47.km man sāk piesieties grūtums. 45.km ir pēdējais, ko noskrienu zem 6min. Nu re, pie sevis padomāju, 50 un viss, jāmet miers. Mazliet gan man nav skaidrs, ko darīt atlikušās 7h. Būs ar šo konkrēto personāžu jāaprunājas, ko man tas trešais pusmaratons tik grūts.

Nez no kurienes (nu skaidrs, no kurienes, no siltā busiņa) uzrodas Miķelis un sāk skriet ar mani kopā. Es jūtos diezgan draņķīgi, viņš ir svaigs un izmet baigo joku, ka mani varot aizvest līdz simtniekam. Pasmejos sarkastiski. Notiek saruna, vairāk vienpusēja, jo es nevaru pārstāt domāt par to, ka ir grūti. Vienu brīdi Miķelis paprasa, kādi man dzīvē esot mērķi? Nopietni? – padomāju un saku, ka taču ne tagad! Knapi vārdus pār lūpām varu bilst, un nu man tiek šitāds jautājums, kur vēl pie tam ir jādomā. Tas, kas man pēc brīža izsprūk atbildes vietā, mani pašu nedaudz pārsteidz. Esmu pārsteidzoši atklāta, ultra dara savu un pamazām atbruņo. Ik pa brīdim pieslēdzas Anda. Noriņķo kādu apli ar mani un atkal pazūd. Tā esot siltāk. Sacensību centrā saņemu rūpes kā kūrortā – pamasē kājas, uzgrilē siermaizi, uzjauc kolu ar tēju (vē, kā kaut ko tādu var gribēties?). Kādā brīdī sagribu zupu un lieku māsai no tās izēst gaļu. Piestāju nākamajā aplī pamieloties, bet Marta ir nežēlīga un aizstumj mani ar visu zupu aplī – ēst varot ejot. Piektajā stundā pirmā vieta met mieru – viņas mērķis ir bijis 50.km. Es izvirzos par līderi. Nu gan sacīkšu garša man ir mutē, bet kājās vairs īsti ne.

Tā mēs tur riņķojam. Ir tumšs, un gar trases malu ir saliktas sveces visā tās garumā. Pat mazmājiņas ir izgreznotas ar svecēm. Romantiski un skaisti. Pamazām jūtu, ka esmu iemīļojusi apli, jo ir tik viegli aiziet “uz vēl vienu aplīti un tad jau redzēs”. Miķelim ik pa brīdim paprasu, kur ir nākamā meitene aiz manis, un lielākoties viņa nemainīgi ir 5km jeb 5 apļus aiz manis. Klusībā pie sevis ceru, ka viņa piekusīs kaut kad un izstāsies, lai es varu ilgi vairs nemocīties. Parēķinu, ka, saglābājot šādu pārsvaru, varu ļaunākajā gadījumā pusstundu pirms beigām mest mieru un joprojām palikt pirmā.

20160101_005453

Visneiedomājamākie šķībšķautņu šķūrētāji

Nākamā krīze man piemetas ap 70.km. Atkal gribas mest mieru, bet te atkal masāžiņa, tējiņa ar kolu, uzmundrinoši vārdi no letiņiem. Uzvelku zilo jaku visam pa virsu. Kaut kad gribējās uzvilkt sausas drēbes, bet slinkums. Klumpurēju tālāk. Ik pa brīdim mazliet pasoļoju, kad paliek vēsi, atkal laižos skriešus. Pienāk 80 km. Kādā no maltītēm pamanu, ka gurķīši nu jau ir saldēti, sulas kļuvušas par sorbertiem… Nu jau gan apņemos, ka netiks tai otrajai vietai tas prieks mani apdzīt, ņemšu, tā teikt, uz morālo noturību. Māsa pievienojas arvien biežāk. Pamanu, ka izstājas viens aiz otra tie, kam apnicis, palicis par grūtu vai aukstu. Viens puisis ilgi neliekas mierā un kustas uz priekšu, rokas igauņu dvielī satinis. Viņam salst. 90 kilometri. Arvien vairāk soļoju, mazāk skrienu. Ap 95. sāk salt. Uzrodas Jānis G un piedāvā savu jaku, satuntulē mani tajā, apsien šalli un palaiž 97.kilometrā. Miķelis ir kaut kur nozudis, mans pavadonis pēdējos km ir māsa. 98. aizeju negribīgi un nosaku, ka tas gan būs pēdējais, man ir apnicis, esmu nosalusi un gribu siltumā un nekustēties!

Finišs!!!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Finišs!!!

Atdodu jaku un šalli īpašniekam, Rasels man noņem čipu, klimzāju uz silto busiņu pārģērbties. Līdz Jaunajam gadam atlikušas 12 minūtes. Pēc sazin kāda horoskopa 23:47-48 bijuši atvērušies laimes vārti, kā nu ne – pēdējie 100m pirms finiša, viennozīmīgi!

20160101_004840-2

Trīs ašākie vīri, kaut kāds igaunis, Čingons un Pēteris

Busiņā ir tiiiik labi! Ik pa brīdim visus no siltās apātijas pamodina Jānis G, kurš, šofera vietā sēdēdams, netīšām nospiež auto tauri. Pēc stundiņas tiekam saukti uz apbalvošanu. Laimonis ar visu kavēšanos ir iespējis noskriet visvairāk no visiem sacensību dalībniekiem (121km) un tiek pie pirmās prīzes. Komandu vērtējumā paņemam visas trīs balvas. Pateicību saņem arī brīvprātīgie. Par skrējēju labsajūtu šoreiz rūpējās latviešu meitenes.

20160101_005717-2

Superīgie brīvprātīgie – Indra, Zane, Anda un Guna

Nākamajā rītā tradicionāli sapošamies jauniegūtajos apģērbos un dodamies stīvajā jūdzē. Pēteris, kaut kur pakāsis savu dvieli, ietinies viesnīcas dvielī. Nu galvenais jau ir stils. Stīvajā jūdzē tiek izkustināts arī Beka suns. Visi dzīvi, vairāk vai mazāk stīvi, bet priecīgi un gandarīti.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Nierīšraksta dvielis un feju dvielis

Paldies, audzinātāj! Paldies, klasesbiedri!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Stīvajai jūdzei gatavi

Tomēr – nekad vairs. :)

20160101_133634

Izguļam Laulasmā saķerto reibumu jeb mana mīļākā ekskursijas bilde

Kas tālāk? Man nekas īpašs, bet kāda neskrējēja gan ir sākusi skriet, piereģistrējusies pirmajām sacensībām jau pēc pāris nedēļām un pat izveidojusi profilu Noskrien.lv. Lūk tā, Martai bija taisnība: “Brīdinu, ka 3 dienu pavadīšana kopā ar skrējējiem var nopietni kaitēt jūsu iepriekšējiem uzskatiem par to, kas ir un kas nav normāli dzīvē.”

© https://gunao.wordpress.com

Haanja 100, divreiz…

12194951_1687987688082471_4185176080235526577_o

Lai vai kā, bet par Haanja100 sapņoju jau no tā brīža, kad pirms gadiem septiņiem nopirku savu burvīgo, nu jau veco velo un sāku pievērsties tādām sportiskajām aktivitātēm kā ne pārāk tāli un gari vienas dienas velo izbraucieni.

Pagājušo gadu noskrēju Haanja100, un tad arī, pateicoties Andrim, parādījās sapnis būt vienai no tām, kura ir pieveikusi abas Haanjas (Ivars, tas kurš organizators, teica, ka tad mēs būsim tādas divas – es un viena somiete). Kā gadījās, kā ne – arī gaidītājiem „waiting listē” pienāk brīdis: „Welcome to Haanja100!” Būs jābrauc.

Nepagāja ne mēnesis, kad savā e-pastā ieraudzīju „Welcome to Haanja Ultra 100!” Būs jāskrien. Aivars vēl pārjautāja, vai mana Venēcijā palikusī balss manos plānos izmaiņas ir ieviesusi? Nē. Gan jau pratīsies un būs atpakaļ.

Ja laika ziņas sola, ka naktī līs, tad vismaz atlikušo dienas daļu sola sausu… būs nedaudz dubļains, tas piederas pie lietas… un pirms starta vēl smējāmies par to, ka kurš tad brauc gonku ar lampiņām. Uh, kā mēs kļūdījāmies, kā kļūdījāmies.

Pēc mēneša laika ziņas sola ziemu. No rīta jau -4C, pa dienu nedaudz plusos un bez sniega. Labi, ka vismaz nelīst.

Mans plāns bez lieliem sportiskiem mērķiem jeb iekļauties kontrollaikā 10h un izbaudīt tos 100km. Starts no beigām. Ap kādu 5.km pirmais sastrēgums šaurā takā, kura ir braucama. Pēc šī gliemeža cienīgā tempa pametu savu kompāniju un aizbraucu. Man tā burzma nepatīk. Tukšā angārā skan mūzika. Grantenes, takas, slapjas pļavas, taciņas, dubļi, 17km… Viens kūlenis, pēc tam otrs vēl elegantāks slidojum-lidojums. Kaut kas velo čerkst. Aiz tiltiņa nāca atklāsme, ka krītot ir salocīti abi priekšējie zobrati. Kalnā uzbraukt nav iespējams. Līdz tuvākajam KP ir 5km. Tev pabrauc garām visi, kas vien var pabraukt. Viens igauņu dalībnieks palīdz ar plaķenēm iztaisnot zobratus, bet nesekmīgi. Nākamie 5km paiet, vizinoties ar mazāko priekšā un kaut ko vidēju aizmugurē. Uz taisnītes maksimālais 15km/h izdodas izspiest, bet tā nav braukšana vidēji ar 8km/h. Toties kalni ņemami. KP, pateicoties tehniskajai palīdzībai, tieku pie gandrīz iztaisnotiem zobratiem, bet lielais lietojams bez slodzes vien taisnē. Ja vien  man nebūtu sapnis par abu Haanju finišu, mans debijas brauciens beigtos šeit un tagad.

20150926_152815 (1)

Plāns ir noskriet. Finišēt. Pirmais aplis aizrit ar domām, ko vēl varētu novilkt jeb man ir karsti. Tā pusaplī viens džemperis mazāk. Trešais aplis iesākas ar pārdomām, daudz pārdomām. Nu bet kāpēc ir tik daudz jāskrien, m?

– Kur ir mana mūzika?
– Nē, tev viņu vēl nevajag.
– Nē, vajag!
– Nevajag! Vēlāk… Kuššš…
– Nē! Tagad!

Iekšējā cīņa uzvarēta, ceturtais aplis ar mūziku austiņās. Garastāvoklis uzlabojas, un drūmās domas prom, protams, ka tikai uz īsu brīdi. Kārtējā tēja, kola, maize, banāns un prom mežā.

Tālākais ir pārējo dalībnieku ķeršana. Dažiem izbrīnu rada, kāpēc es tikai tagad viņus apdzenu. Aizskatījos dabu. Kalni, kalniņi, takas, taciņas, ak jā, dubļi līdz kaklam un vēl pāri pārēm. Braucu un domāju, ka sen nebiju TĀ slidinājusies nobraucienos, spolējusi taisnītēs un trenējusi līdzsvaru pagriezienos. Bet nu tie dubļi…

12186459_1688878037993436_333851741231456687_o

Munameģī uzbraukt vari? Varu! Labi, ka mūs tur augšā uzdzina pa asfaltu, bet grūti gan. 2.KP sasniegts, kas pēc kartes ir augstākais punkts. Trase jau vairs tikai pusē, cik atceros no kartes – tagad iet uz leju. Uj, kā es kļūdījos, kā kļūdījos. Te bija pats labumiņš. Ja vien nebūtu paspējusi visu savu „prieku” atstāt tajos 5km, tad šeit būtu daudz, ko pateikt. Kur var tādu mežonību atrast, tos dubļus un to augšā, lejā? Tas augšā, lejā ir tā, ka uzliek velo uz pleca un kārpās augšup pa stāvu sienu. Vai arī rudenīgu lapu nobirusi slīpa taciņa gar pašu ezeru pāri pa slidenām saknēm, kur vietām jā(no)uzlec uz(no) tiltiņa. Nepietiek ar dubļiem uz drēbēm, pāris dubļu kilogramiem uz velo, lai arī bremzes pateiktu, ko domā par manām izklaidēm. Paldies! Labi, ka vismaz ātrumi ir ar mani un visā trasē slēdzās, kā vajag (cik nu viņi spēja). Sen nebija lijis…

Ar katru apli vēsture klusē aizvien vairāk un vairāk. Visi kalni ar mani šodien nav pa ceļam. Ja pa līdzenumu vēl tīri labi skrienas, tad kalni lai paliek citiem. Un, protams, neiztikt ar vairākiem pārdomu apļiem, kuros domas nespēja kliedēt pat mūzika ausīs. Vienā šādā pārdomu brīdī, kad mans skatiens bija piekalts zemei, blakus pieskrēja kāds skrējējs. Paskrēja līdzi, nopētīja manu numuru un tad teica: „Es gribu bildi kopā ar tevi!”, uz ko atbildēju: „Tad jau laikam būs jāpasmaida.” Un pēc tam viņš atkal iepalika. Fotogrāfi bija un daudz staigāja pa trasi. Trases otrajā daļā jau pagājušo gadu tika atstrāda dzeršanas taktika – paņemu kolu, eju, izdzeru, izmetu, aiz līkuma sāku skriet. Tā kādā aplī mielojoties, no organizatoru ēdinātājdāmām tieku pie komplimenta, ka man ir smuki skrienamsvārki. Paldies.

20150926_181514 (1)

Cik apļus esmu noskrējusi? Cik vēl jāskrien? Galvā sarēķināt vairs nemāku. Dzintars smaidīgs nāk pretī, viņš jau finišējis. Vismaz viens prātīgs cilvēks. Ivars starpfinišā kaut ko igauniski stāsta par mani un slapjo velo Haanju. Un piebilst, ka šodien gan ir ideāli laikapstākļi.

3.KP skan: „Paņēmu visus gurķus, Arī muļķa Miķeli, Līdz ar citiem tirgū pārdošu tos.” Kur vēl trāpīgāk. Kamēr es cienājos ar gardumiem jeb ēdu, gribēju tikai savu pudeli papildināt ar enerģijas dzērienu. Mēs nesapratāmies un atpakaļ dabūju nomazgātu tīru. 65km un trīs stundas līdz kontrollaika beigām. Nav diez ko cerīgi. Bet prātā skan Maira vārdi par trasi: „Nu – tā kā Apē” (tas ir, trases otra puse paliek vienkāršāka, platāka un iet uz leju). Vienā kalnā uzkārpījos, velo sparīgi stumdama augšā, jo nu pa to mazo slīpumu uzbraukt vairs nav iespējams, sausā laikā elementāri. Vienu igauni apdzenot mierināju, ka aiz manis ir vēl citi dalībnieki. Pļava, ne jau atkal, lūdzu nē… Pat man šoreiz tie dubļi un slapjās pļavas bija par daudz, tāpēc aizvāciet tos dubļus, lūdzu, lūdzu.

Vēl puse, vēl puse. Laiks pāri pārēm. Finišēt var kaut vai rāpus. Nē, nekāda staigāšana. Smaids sejā parādās ikreiz redzot dāmu ar (ultra)suni. Apļu skaitu līdz finišam, eju skatīties izdrukātajos rezultātos un skaitu līdzi. Daudz jau neko tas nedod, jo pusaplī tāpat viss aizmirstās. Ik pa brītiņam kāds palido garām. Laimonis, garām skrienot, solījās pēc sava finiša mani pavadīt tāpat kā Somijā, bet nesanāca. Brīdī, kad trasē pavadītas piecas stundas un pulkstenis rāda tikai 12, ir sajūta, ka ir trīs dienā. Tagad ir trīs dienā, bet sajūta, ka būtu vēls vasaras vakars. Kā nekā starts mums bija 7.00 no rīta. Lēnām sāk krēslot. Vajadzēs lampu. Starpfinišā parādās putra.

20150926_185631_1

4.KP – 84km. Beidzot ir normāls dzēriens – kola. Nedaudz vairāk par stundu līdz oficiālajam finišam. Kontrollaiks, es nāku, smiekliņi pašai pie sevis. Viens igaunis piebrauc un stāsta, ka līdzīga Haanja ir bijusi tikai 2009.gadā. Pie sevis nosmaidu, ka esmu par šo dzirdējusi nostāstus. Ilgāk saruna neraisījās, jo šodien es vairs angliski nerunāju. Nezinu, kā tiem, kas jau finišējuši, bet 10km pirms finiša riet saule pār miglas pielietu lauku. Pēdējie 4km mežā pa tumsiņu, pa saknēm un uz izjūtām starp kokiem pa iebraukto ziloņa taku (pie sevis smaidu, jo nav jau pirmā reize mežā, tumsā bez lampām). Ideāls dienas noslēgums.

Tumsa, tumsa. Beidzot ir mans laiks. Nakts. Protams, viss šodien mānīgs. Pamēģināju vienu kalnu uzskriet, ja nav, tad nav un nevajag arī. Bet toties, kā mežā spīd dalībnieku lampas un atstarotāji apģērbā. Virs galvas šovakar tik spoži vairs nespīd mēness kā vakar. Bet tāpat ir skaisti.

Līdz finišam četri apļi. Ivars pajautā, vai vēl skriešu. Protams, ko tad nu vairs. Būtu šo jautājumu uzdevis pēc septītā apļa, tad gan acis nepamirkšķinot finišētu. Noskrieti 80km, līdz finišam vēl 20km, tas ir – četri apļi. Pag, kādi četri apļi? Kāpēc tik daudz? Kas, ko, kāpēc? Tā kādu kilometru bija, par ko padomāt, kur manā aprēķinā ir kļūda, ja aplis ir 6.66km. Pēdējam aplim pietaupīta Spartas mūzikas liste. Ar pēdējo lidojošo pusapli, kad visi kalni bija manējie un šī dāma jāapdzen, ieraudzīta tik ilgi gaidītā finiša līnija.

2015-10-31 20.20.59

Finišs tika sasniegts pēc 10h58min57sek. Vai es gribu doties uz Haanju vēl šogad un nākamgad, man vēl domas dalās.

Ir finišs pēc 12h44min5sek. Šogad tik pa 19sekundēm ilgāk nekā pērnajā gadā. To, ka šī nav mana skriešanas diena, sapratu jau no pirmajiem metriem, bet finišs ir.

Rinda uz velo mazgāšanu. Šādu netīru jau mašīnā nedrīkstēšu likt (uj, kā es kļūdījos). Viens igaunis stāsta, ka rindā jāgaida apmēram 50min, teic, lai atstāju savu velo tepat un eju pati mazgāties un paēst. Es pajautāju, kurš tad viņu nomazgās? Viņš. Lūk, tas ir komforts. Arī trasē, kad stāvēju, man apjautājās, vai nevajag palīdzēt.

12185522_1688074834740423_1812248104466209105_o

Sapnis par Haanju 100 divreiz, izpildīts. Jautājums – vai es gribu doties uz Haanju nākamgad, neatbildēts. Bet sapņot jau drīkst.

Reiz man bija normāla dzīve…

Reiz man bija normāla dzīve… braucot mājās no Ziemassvētku rogaininga Pokaiņos prātā iešāvās doma. Ceļš izrādījās piesnidzis un slidens, vajadzēja koncentrēties braukšanai, tomēr apziņā uzplaiknījusī atklāsme nedeva mieru. Tikko biju piedzīvojusi pamatīgu vilšanos savās orientēšanās spējās, vairāk kā 2 stundas maldījusies nesaprotot, kur atrodos, sastopot savā ceļā vien stirnas un suņus, ielūzusi purvā, izmērcējusi kājas un pārsalusi. Toties tagad zinu, ka neaizsniedzamā attālumā dzirdamās automašīnu skaņas spēj ārkārtīgi iepriecināt topogrāfiskā izmisumā nonākušu cilvēku. Šo prieku var pārspēt vienīgi telefona zvans, apliecinot, ka turpinot ceļu ziemeļu virzienā drīz nonākšu uz šosejas.

Bet atgriežoties pie tēmas ,,normālā dzīve” jāatzīst, vairs nesaprotu, kas ir normāls. Vai ieplānot ar skriešanu saistītus pasākumus pilnīgi visās nedēļas nogalēs ir normāli? Atkarībā, kam jautā. Labāk nejautājiet man. Lai nu kā, aizejošā gada beidzamo stundu pavadīšanas scenārijs bija skaidrs jau pirms gada – tieši tad, kad beidzās iepriekšējais Pēdējās Nakts Sapnis.

Vecā gada pēdējās darba dienas izskaņā traucos mājup pa piesnigušajiem ceļiem, satraukumam arvien pieaugot. Ne jausmas kāpēc nervozēju. Atkal un atkal nākas sev atgādināt, ka daru to tikai un vienīgi savam priekam. Vai tomēr es cīnos ar kādu? Šīs domas ātri vien nomaina raizes par ceļabiedru kavēšanos. Gaidu zvanu, lai uzzinātu, vai klases autobuss tuvojas Baltezeram. Apžēliņ, izskatās, ka viņi jau ir ceļā uz Tallinu bez manis! Beigu beigās uzvelku zābakus… jā, zvans atskan, varu traukties uz pieturu. Prieks redzēt enerģiskos fizkultūriešus – pilns autobuss Jaungada sagaidītāju ar kedām un sporta tērpiem čemodānos. Klases audzinātāja visus ir sadalījusi komandās un devusi uzdevumus – mums jāuzvar sieviešu konkurencē. Darīsim, ko varēsim! Mūsu komandai kuras sastāvā ir Sigita, Lauma, Solveiga un es, ticis iedvesmojošs nosaukums – Mari Boikov.

Viesnīcā ierodamies pārāk vēlu, lai nobaudītu leģendārās igauņu pankūkas. Un vispār, apzinīgie ballētāji ātri dodas pie miera – no rīta jābūtu gataviem svinībām 12 stundu garumā.

Diena sākas ar Keilas ūdenskrituma apmeklējumu un tradicionālo kopbildi. Nokļūšana līdz galamērķim nav viegla, kājas slīd, bet pūles ir tā vērtas – skats liek aizrauties elpai, ūdenskritums ir sasalis! Kāpjot pa slidenajām kapnēm sajūtu savu celi, vai tas neiebildīs pret šīsdienas plānu – 100 kilometru pievarēšanu? Pavisam drīz varēšu to noskaidrot.

20141231_100708

Ierodamies starta vietā laicīgi, varu vien apbrīnot šofera prasmes izgrozīties pa šaurajām meža taciņām. Kopā ar numuru un čipu saņemu arī dīvainu adītu apģērba gabalu taupe krāsā, mani vienmēr sajūsmina igauņu balvas. Tās ir tik … amizantas. Pirms starta vēl paspēju aiziet līdz jūrai, nosalt un nogaršot tikko atvērtās bufetes piedāvājumu. Starts tiek dots, ballīte var sākties. Pirmie desmit kilometri skrienas ļoti viegli, arī celis neraida nekādus signālus. Skriešana bez sāpēm tiešām ir baudāma lieta, īpaši, kad fonā šalc jūra. Esmu izlēmusi nepiestāt starta zonā līdz divdesmitajam kilometram, lai būtu par ko papriecāties, kad šis brīdis pienāks. Tomēr skriešanas idille ir galā ap sešpadsmito kilometru. Nesaprotu, kas notiek, paliek ārkārtīgi grūti, celi nejūtu, toties sāp visa labā puse, nolemju sajūtas pagaidām ignorēt. Pēc divdesmitā kilometra sāk kristies ātrums. Pat jūras tuvums nespēj novērst vēlmi padoties. Brīžiem uzmundrina pārējie skrējēji. Vai zināt, cik esat lieliski? Kaut kā izvelku 27 kilometrus. Satieku savu komandas biedreni Sigitu, kura atzīstas, ka arī viņai diez ko neskrienas. Turamies kopā un, kas to būtu domājis – parādās jauni spēki, palielinām tempu, arī sāpes pamazām pierimst. Mums taču jāsaskrien uzvara sieviešu komandu konkurencē. Vienojamies skriet kopā līdz 30 kilometriem, pēc tam es ieturēšu ēšanas pauzi, bet Sigita pārģērbsies. Neko prātīgu ieēst tomēr nespēju, vien saujiņu mandarīnu šķēlīšu. Labi, ka krājumā ir dažas želejas, piespiežu sevi nedaudz iestiprināties. Tālāk skriešana turpinās viļņveidīgi, neizskaidrojamu iemeslu dēļ nespēju skriet vienatnē. Kad palieku viena, tad palēninos, ja skrienu ar kādu kopā, varu saņemties un ignorēt sava ķermeņa palīgā saucienus. Īpaši uzmundrina kāda jauka atkalredzēšanās – ap četrdesmito kilometru satieku savu Laulasmaa varoni Rainu. Skriešana kopā ar viņu burtiski spārno, netieku gudra, kas tā par ķīmiju. Laiku pa laikam noskrienam kopā vairākus kilometrus, un ikreiz ātrums palielinās. Protams, kā jau ultra skrējienā pieklājas, ir arī vientulības mirkļi, kad jādodas tumsā pilnīgi vienai. Dīvaini, ja aplis ir tikai kilometru garš, bet tomēr nesastopu nevienu pazīstamu seju. Jāpiebilst, ka Sigita un Rains nav vienīgie, ar kuriem kopā izdodas pievarēt dažus grūtākus apļus. Iznāk paskriet kopā gan ar Vančuku, gan edGaru, gan KārliMaratonu un pat Anduli, varbūt, kāds nejauši piemirsies. Izdodas pievienoties arī vienai dziesmai kopā ar LauruX un Druupiju. Ar interesi nolūkojos uz Brokiem, par kuru pieveicamajiem kilometriem sacelta pamatīga ažiotāža, arī Vinetu, Sabīni, Inu un Signi paturu acīs – viņiem šodien gaidāmas tādas kā ultru debijas. Iepriecina puiši, kuri atkal un atkal apdzen, bieži vien uzsaucot ko uzmundrinošu. Tomēr pēc 70 km pasākums man ir pilnīgi līdz kaklam – vairs nevaru un negribu turpināt. Sāp viss no vidukļa uz leju, izlūdzos Maikijam magnija ampulu – liels paldies viņam, bet uzlabojums ir neilgs, un kaut arī esmu apsolījusies iztikt bez ibumetīna, ne par ko citu domāt vairs nespēju. Laimonis apsola sagādāt, tomēr ne uzreiz. Kad pēc trim apļiem beidzot tieku pie ilgi gaidītā ibumetīna, atsakos, jo izlemju, ka pie sāpēm esmu jau pieradusi. Turpinu riņķot, skaitot laiku līdz gada beigām. Ap deviņdesmito kilometru iestājas lūzuma punkts. Apļa vidū pāreju soļos. Jūtos tik vientuļa un nogurusi. Soli pa solim no skumjām tieku līdz asarām un tad jau arī līdz elsām. Vienkārši ļaujos, līdz sadzirdu soļus aiz muguras. Tas ir Rains. Viņš neko nejautā. Savācos, noslauku seju (labi, ka ir tumšs) un tālāk skrienam kopā. Pabeidzam apli, tad vēl vienu. Es apstājos, lai padzertos. Rains dodas tālāk. Apļu skaits ir pilnīgi sajucis. Uzzinu, ka Guna mani apsteigusi. Nevaru saprast, vai vajadzētu ko uzsākt. Neesmu šurp braukusi, lai cīnītos. Tagad saprotu pavisam skaidri – esmu atbraukusi, lai noskrietu 100 kilometrus, tomēr šķiet, ka nespēšu. Vismaz mēģināšu. Nākošajā aplī dodos kopā ar Vančuku. Mūsu žēlošanās drīz sāk likties uzjautrinoša. Kaut kā tiekam uz priekšu, brīžiem soļojot, brīžiem tipinot, līdz viņš sazin kāpēc uzstāj, lai skrienu ātrāk un negantā kārtā mani padzen. Nākas paskriet bišku ātrāk, vismaz tik daudz, lai atrautos, kas palīdz saņemties vēl uz dažiem apļiem. Beidzot atlikusi vien pusstunda līdz finišam. Izlemju – tās laikā jāpieveic 3 apļi, skaidrs, ka 100 kilometri beigās nesanāks, patiesībā īsti nav saprotams, cik sanāks, jo endomondo mānās jau no paša sākuma. No Vančuka uzzinu, ka Gunu tomēr esmu panākusi. Vēl divi apļi. Mans finišs ir nepilnas 5 minūtes pirms pusnakts. Ak, jā, klases audzinātājas dotais uzdevums tika izpildīts, starp sieviešu komandām, nav ne jausmas gan, cik tādu bija, tikām pirmajā vietā.

Skrējiens beidzies. Un tomēr nenoskrēju simtnieku, tikai 97. Labi, šajās sacensībās sieviešu konkurencē paliku trešajā vietā, bet zaudēju cīņā ar sevi. Vai zaudējums cīņā ar sevi ir zaudējums? Parasti sev neuzstādu tādus mērķus. Nē, nē, parasti ļaujos skrējienam, izbaudot katru mirkli. Izņēmums bija skrējiensoļojums Rīga –Valmiera, kur nolēmu skriet pēc kedām.

Atgriežoties laikā – pirms iepazinu trako skrējēju kopienu, man bija normāla dzīve. Toties tagad meklēju atbildes uz jautājumiem –  kāpēc cilvēks rada tādus apstākļus, kad jāpārvar pašam sevi, ciešot sāpes un pārkāpjot cilvēcisko spēju robežas? Jo brīdī, kad esmu šķietami iztukšota, atrast sevī spēku nepadoties, patiešām nozīmē tik daudz! Lai nonāktu līdz šai sajūtai, ir vērts noskriet 12 un vēl vairāk stundu. Sevis pārvarēšana rada prieku, to iekšējo prieku, kas uzlādē, tā dēļ es skrienu. Varbūt šīs nebija manas veiksmīgākās sacensības, toties nav labāka veida, kā noslēgt gadu. Izskriet sevi pavisam tukšu, tikt klāt savai dziļākajai būtībai, lai nākamo gadu sāktu ar jauniem spēkiem un jaunu apņemšanos. Es tiešām skrienu priekam, tādēļ arī 2015.gadā izbaudīšu katru pieveikto kilometru un katru reizi, kad izdosies uzvarēt sevi. Starp citu, tieši pirms 2 gadiem mana „normālā” dzīve beidzās, bet jāatzīstas, tagadējā ir daudz interesantāka! Laimīgu Jauno Gadu Noskrien.lv!OLYMPUS DIGITAL CAMERA