Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Beyond the borders jeb Igaunijas vecgada trilleris

Jau vairākus gadus no vietas biju pamanījusi klases ekskursijas uz Laulasmā Igaunijā, lai tur 12h no vietas ar finišu tieši gadumijā, manuprāt, ne pārāk saprātīgi cilvēki, Laumas mammas vārdiem izsakoties, riņķotu ap piecām priedēm. Tomēr šoreiz, pamanot kārtējo ekskursijas uzsaukumu, aizdomājos drusku vairāk. Piedāvāju māsai, kas neskrien, doties kopā ar skrējējiem, lai apmēram 14h pavadītu, hm, mežā. Piesolu viņai ballīti siltā, apkurinātā teltī, foršu sabiedrību un saku, ka man plānā arī vairāk tusēt nekā skriet. Te nopriecājos, jo viņa, visticamāk, sadusmosies, paprasīs, ko piedāvāju muļķības, un tad teiks savu “nē”, attiecīgi arī es varēšu aizmirst šo neprātīgo domu un nedoties.

20160101_004623-3

Dāmu godalgotais trijnieks – Jana, es un Lauma

Man par lielu izbrīnu Anda atraksta: “Lai iet, es došos Jaungadu sagaidīt uz Igauniju!” Pēc mirkļa viņa jau ieskaita dalības maksas man kontā. Uz brīdi, šķiet, zaudēju valodu. Ir 3.decembris, un vēl nekad tik agri neesmu zinājusi, ko darīšu gada pēdējā dienā.

Es vēl vismaz divas nedēļas marinēju, līdz saņemos ieskaitīt Martai par mums abām dalības naudu. Ir skaidrs, ka pēdējās gada stundiņas tiks pavadītas svaigā gaisā, nodarbojoties ar kaut ko neprātīgu un starp daudziem nepazīstamiem cilvēkiem. Pēdējais gan nozīmē paplašināt pazīšanās loku un iepazīt jaunus interesantus cilvēkus, kas man dikti iet pie sirds.

Lēmums pieņemts, jāsāk domāt, ko tur darīt. Man īsti nedomājas, jo zinu, ka uz Igauniju došos 4 dienas pēc sava nedēļu garā Ziemassvētku gavēņa, visticamāk, fiziski būšu novājējusi un nespēcīga, lai gan morāli varētu būt pat ļoti stipra. Pie tās domas arī palieku, ka ballēšos un drusku skriešu. Martai pieteikšanās anketā ierakstu, ka skriešu, kamēr kritīšu, pie sevis nosmejoties, ka tas varētu notikt ap 50.km. Galu galā tā ir arī pēdējā gada laikā garākā pieveiktā distance skriešus.

20151231_132703

Igauņu jūra

Igaunijā nonākam jau 30.decembra pievakarē, pa ceļam autobusā nodarbojoties ar izklaidējošām lietām, ir sajūta, ka brauciens ilgst vien kādas pāris h. Ir daži biedri, kas šo ceļu mēro jau ceturto reizi. Nezinu, ko Marta ir nodarījusi šoferim, ka viņš jau ceturto gadu pēc kārtas sev sabojā svinības un dodas uz Laulasmā ar trakajiem skrējējiem. Es gan pirmziemniece. Galā nonākuši, iekārtojamies viesnīcā un dodamies iekarot slavenās Tallinas vecpilsētas pankūkas. Mmm, tas ir ko vērts! Tik ar palīdzību no malas spēju pievārēt savējo. Pēcāk, atgriezušies mājās, ķeramies pie komadu nosaukumu sacerēšanas un sadalīšanās tajās. Es pārstāvēšu Visneiedomājamākos šķībšķautņu šķūrētājus. Skrējēji prātīga tauta – dodas laikus pie miera, lai rīt var  varoņdarbus strādāt.

IMG_2601

Stratēģiskā plānošana; te arī Žņaudzējčūskas šķiņķis ar šņabi, Dižbriežu briežvaboles, Žļurkstošo čībiņu nešķīstošās šņores un Šiškina lāči meža pļaviņā

Vecgada dienā startējam ar busu ap 10 Laulasmā virzienā. Pa ceļam nu jau tradīcija – bilde pie Keilas ūdenskrituma. Tālāk nonākam galapunktā, un izskatās, ka tur vēl nekā nav. Marta saka, ka laikam jāiet palīgā igauņiem uzcelt sacensību centru un tad jau varēs arī, cerams, tikt pie numuriem. Sacensību centrā sagaida pirmais pārsteigums – šogad nolēmuši, ka lielās, siltās telts ar kamīnu nebūs. Ja kādam palikšot auksti, būs busiņš, kur varēs sasildīties. Lieliski! Ir aukstākais no četriem gadiem, kopš uz šejieni ceļu mēro latviešu autobuss, un siltās telts nebūs! Tās galvenās leģendas, ko esmu dzirdējusi no iepriekšējiem gadiem, man saistās tieši ar šo brīnumaino telti! Man pirmā doma ir par māsu – laikam šī būs pēdējā diena, kad mēs sarunājamies, jo viss izrādīsies pilnīgi pretēji tam, kā es esmu solījusi. Vot, cilvēkam izklaides, 14h svaigā gaisā – 7 līdz -9 grādos. Burvīgi!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Pie Keilas ūdenskrituma

Tiekam pie numuriem, ar tiem kopā tiek izsniegti šī gada suvenīri – dvieļi. Paskatos savējā maisiņā – man ticis kaut kāds gaiši dzeltens feju dvielis. Prasu, vai nevar samainīt. Nē, nevar. Jānis G, laikam padzirdējis manu vēlmi, piedāvā samainīties. Es priecīga – man tiek nierīšrakstiem izrakstīts raibs dvielis, viņš tiek pie feju dvieļa. Pa šo laiku es esmu paguvusi nosalt. Nu ja, tauku kārta ir padilusi, vairs nesilda, kā nākas. Eju uz busu sildīties, velku nost plikas kājas, sēžu tām virsū, līdz atkal siltas.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Sacensību centrs

Precīzi vienu minūti pirms divpadsmitiem atskan starta šāviens. Skrējēju pūlis sakustas. Esam kādi mazliet vairāk nekā 20 latvieši un mazliet vairāk nekā 30 igauņi. Tad vēl ir arī pāris suņi. Skrienamais aplis ir kilometru garš, un ik pēc kilometra notiek elektroniskā atzīmēšanās, kas palīdz saprast, cik kurš pievārējis, un arī dzirdināšanas/ēdināšanas/atpūtas punkts. Sākuma daļu skrienu kopā ar Raselu. Pļāpajam par šo un to, pamanos arī tikt pie ielūguma 2.janvārī uz pirti. Viņš sūdzas, ka esot sasējies ar mani, ka temps esot pārāk ātrs, ejam ~5:30 min/km. Es gan īsti neesmu droša, kurš ar kuru te ir sasējies. Turamies kādu brīdi kopā. Latviešus trasē var atpazīt pēc sarkanajām rūķu cepurēm. Kaut kur uzrodas pēkšņi arī Čingons, kas uz startu toč nebija.

Pēc pirmās stundas pamanu, ka esmu dāmu trijniekā. Ups, drusku sarosās sāncensības gars, bet vēl neko daudz. Kādā padsmitajā kilometrā pamanu, ka uz papēža grib veidoties tulzna. Rasels liek piestāt, un tieku apbruņota ar plāksteri. Tieku līdz otrajai stundai. Esmu bažīga, ka māsu neesmu manījusi savus 10km. Esot aizgājusi staigāties. Pec otrās stundas esmu otrā. Pirmā dāma iet varen ātri, Rasels saka, ka neizskatās uz ilgu.

Domās veltu katru pusmaratonu kādam cilvēkam. Pirmajiem diviem gan pamaz tā mana domu spēka tiek, jo ripo uz priekšu viegli, temps turas. Trešā sākums arī viegls, taču ap kādu 46. vai 47.km man sāk piesieties grūtums. 45.km ir pēdējais, ko noskrienu zem 6min. Nu re, pie sevis padomāju, 50 un viss, jāmet miers. Mazliet gan man nav skaidrs, ko darīt atlikušās 7h. Būs ar šo konkrēto personāžu jāaprunājas, ko man tas trešais pusmaratons tik grūts.

Nez no kurienes (nu skaidrs, no kurienes, no siltā busiņa) uzrodas Miķelis un sāk skriet ar mani kopā. Es jūtos diezgan draņķīgi, viņš ir svaigs un izmet baigo joku, ka mani varot aizvest līdz simtniekam. Pasmejos sarkastiski. Notiek saruna, vairāk vienpusēja, jo es nevaru pārstāt domāt par to, ka ir grūti. Vienu brīdi Miķelis paprasa, kādi man dzīvē esot mērķi? Nopietni? – padomāju un saku, ka taču ne tagad! Knapi vārdus pār lūpām varu bilst, un nu man tiek šitāds jautājums, kur vēl pie tam ir jādomā. Tas, kas man pēc brīža izsprūk atbildes vietā, mani pašu nedaudz pārsteidz. Esmu pārsteidzoši atklāta, ultra dara savu un pamazām atbruņo. Ik pa brīdim pieslēdzas Anda. Noriņķo kādu apli ar mani un atkal pazūd. Tā esot siltāk. Sacensību centrā saņemu rūpes kā kūrortā – pamasē kājas, uzgrilē siermaizi, uzjauc kolu ar tēju (vē, kā kaut ko tādu var gribēties?). Kādā brīdī sagribu zupu un lieku māsai no tās izēst gaļu. Piestāju nākamajā aplī pamieloties, bet Marta ir nežēlīga un aizstumj mani ar visu zupu aplī – ēst varot ejot. Piektajā stundā pirmā vieta met mieru – viņas mērķis ir bijis 50.km. Es izvirzos par līderi. Nu gan sacīkšu garša man ir mutē, bet kājās vairs īsti ne.

Tā mēs tur riņķojam. Ir tumšs, un gar trases malu ir saliktas sveces visā tās garumā. Pat mazmājiņas ir izgreznotas ar svecēm. Romantiski un skaisti. Pamazām jūtu, ka esmu iemīļojusi apli, jo ir tik viegli aiziet “uz vēl vienu aplīti un tad jau redzēs”. Miķelim ik pa brīdim paprasu, kur ir nākamā meitene aiz manis, un lielākoties viņa nemainīgi ir 5km jeb 5 apļus aiz manis. Klusībā pie sevis ceru, ka viņa piekusīs kaut kad un izstāsies, lai es varu ilgi vairs nemocīties. Parēķinu, ka, saglābājot šādu pārsvaru, varu ļaunākajā gadījumā pusstundu pirms beigām mest mieru un joprojām palikt pirmā.

20160101_005453

Visneiedomājamākie šķībšķautņu šķūrētāji

Nākamā krīze man piemetas ap 70.km. Atkal gribas mest mieru, bet te atkal masāžiņa, tējiņa ar kolu, uzmundrinoši vārdi no letiņiem. Uzvelku zilo jaku visam pa virsu. Kaut kad gribējās uzvilkt sausas drēbes, bet slinkums. Klumpurēju tālāk. Ik pa brīdim mazliet pasoļoju, kad paliek vēsi, atkal laižos skriešus. Pienāk 80 km. Kādā no maltītēm pamanu, ka gurķīši nu jau ir saldēti, sulas kļuvušas par sorbertiem… Nu jau gan apņemos, ka netiks tai otrajai vietai tas prieks mani apdzīt, ņemšu, tā teikt, uz morālo noturību. Māsa pievienojas arvien biežāk. Pamanu, ka izstājas viens aiz otra tie, kam apnicis, palicis par grūtu vai aukstu. Viens puisis ilgi neliekas mierā un kustas uz priekšu, rokas igauņu dvielī satinis. Viņam salst. 90 kilometri. Arvien vairāk soļoju, mazāk skrienu. Ap 95. sāk salt. Uzrodas Jānis G un piedāvā savu jaku, satuntulē mani tajā, apsien šalli un palaiž 97.kilometrā. Miķelis ir kaut kur nozudis, mans pavadonis pēdējos km ir māsa. 98. aizeju negribīgi un nosaku, ka tas gan būs pēdējais, man ir apnicis, esmu nosalusi un gribu siltumā un nekustēties!

Finišs!!!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Finišs!!!

Atdodu jaku un šalli īpašniekam, Rasels man noņem čipu, klimzāju uz silto busiņu pārģērbties. Līdz Jaunajam gadam atlikušas 12 minūtes. Pēc sazin kāda horoskopa 23:47-48 bijuši atvērušies laimes vārti, kā nu ne – pēdējie 100m pirms finiša, viennozīmīgi!

20160101_004840-2

Trīs ašākie vīri, kaut kāds igaunis, Čingons un Pēteris

Busiņā ir tiiiik labi! Ik pa brīdim visus no siltās apātijas pamodina Jānis G, kurš, šofera vietā sēdēdams, netīšām nospiež auto tauri. Pēc stundiņas tiekam saukti uz apbalvošanu. Laimonis ar visu kavēšanos ir iespējis noskriet visvairāk no visiem sacensību dalībniekiem (121km) un tiek pie pirmās prīzes. Komandu vērtējumā paņemam visas trīs balvas. Pateicību saņem arī brīvprātīgie. Par skrējēju labsajūtu šoreiz rūpējās latviešu meitenes.

20160101_005717-2

Superīgie brīvprātīgie – Indra, Zane, Anda un Guna

Nākamajā rītā tradicionāli sapošamies jauniegūtajos apģērbos un dodamies stīvajā jūdzē. Pēteris, kaut kur pakāsis savu dvieli, ietinies viesnīcas dvielī. Nu galvenais jau ir stils. Stīvajā jūdzē tiek izkustināts arī Beka suns. Visi dzīvi, vairāk vai mazāk stīvi, bet priecīgi un gandarīti.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Nierīšraksta dvielis un feju dvielis

Paldies, audzinātāj! Paldies, klasesbiedri!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Stīvajai jūdzei gatavi

Tomēr – nekad vairs. :)

20160101_133634

Izguļam Laulasmā saķerto reibumu jeb mana mīļākā ekskursijas bilde

Kas tālāk? Man nekas īpašs, bet kāda neskrējēja gan ir sākusi skriet, piereģistrējusies pirmajām sacensībām jau pēc pāris nedēļām un pat izveidojusi profilu Noskrien.lv. Lūk tā, Martai bija taisnība: “Brīdinu, ka 3 dienu pavadīšana kopā ar skrējējiem var nopietni kaitēt jūsu iepriekšējiem uzskatiem par to, kas ir un kas nav normāli dzīvē.”

© https://gunao.wordpress.com

Mani pirmie 800m

6. jūnijs bija īpaša diena manā skrējēja karjerā. Ne tikai 1. reizi skrēju 800m, bet arī 1. reizi kādu no vidējajām skriešanas distancēm. Nedaudz izglītošu dārgos lasītājus. Pēc oficiālajiem starptautiskās vieglatlētikas federācijas statūtiem garie gabali sākas no 2000m ar kavēkļiem vai gludajiem 3000m. Savukārt, vidējās distances, kas ir daudz maz kaut kāds standarts, ir 600-2000m. Tātad sanāk, ka skrienot 800m, es no izteikta gargabalnieka, kurš lielākoties skrien 5km, kļūstu par vidusdistančnieku.

Nedaudz par to, kā es beidzot nonācu līdz šai distancei. Iepriekšējā dienā Rīgas atklātajā čempionātā noskrēju 5000m. Līdz PB pietrūka 11s, tomēr kopumā jutos labi, nu gandrīz vai tā kā parasti jūtas Voļda pēc 100km, un biju gatavs skriet nākamajā dienā LSC 5km tuvu personiskajam. Novelkot skriešanas čības, nācās gan secināt, ka uz kreisās pēdas 4 spilventiņiem ir tulznas. Tikai īkšķis izmucis cauri sveikā. Likās, ka vēl 5km nākošajā dienā manas pēdas varētu arī neizvilkt. Tad nu daži citi ieminējās, ka es varētu skriet nākamajā dienā 800m Rīgas čempionātā. Ai, kas būs, tas būs! Aizgāju pie sekretariāta, šie mani negribīgi, bet tomēr ielika dalībnieku sarakstā. Vājākajā 2. skrējienā. Īsti sajēgas, cik es ātri varētu noskriet, nebija. Tad nu vakarā izstrādāju vairākus plānus.

Plāns A. Izskriet zem 2:10min. Esmu optimists!

Plāns Ā. Noskriet ātrāk par 2:10.11. Rezerves plāns. Ja nu pietrūkst dažas simtdaļas līdz plānam A, tad kā mierinājums būtu plāns Ā. Kāpēc tik mistisks rezultāts? Skatoties pēc starptautiskās vieglatlētikas federācijas punktu tabulām (šeit links), šāds rezultāts ir līdzvērtīgs manam labākajam pusmaratona rezultātam.

Plāns B. Noskriet zem 2:13.12. Nu jau kaut kas reālāks. Šāds rezultāts ir līdzvērtīgs manam labākajam (vienīgajam) rezultātam 3000 metros, kas tika izskriets pirms 6 dienām.

Plāns C. Nepalikt pēdējam. Apskatot dalībnieku sastāvu, likās, ka vajadzētu skriet ap 2:15-2:16min.

Plāns Č. Izskriet zem 2:16 jeb vidēji katrus 300m noskriet zem 51s. LSPA stadionā, kur aplis ir 300m, tieši 51s ir mans labākais  rezultāts.

Plāns D. Izskriet zem 2:20.

Plāns E. Izskriet zem 2:20.2. Rezerves plāns. Tieši ar šādu rezultātu Voļda uzvarēja pirms 6 dienām LSC čempionātā. Pie reizes būtu kaut kāds mierinājums, ja neizdotos paskriet zem 2:20.

Plāns Ē. Izskriet zem 2:20.44. Pēc visiem oficiālajiem noteikumiem esot tā, ka, ja rezultāts fiksēts ar rokas hronometru, tad jāpieskaita 0.24s klāt. Vienkāršoti runājot, rezultāts, kas uzņemts ar elektronisko laika iekārtu 2:20.44 atbilst rezultātam 2:20.2 ar rokas hronometru.

Plāns F. Izskriet zem 2:24. Mans labākais rezultāts 400m metros līdz šim ir 1:12. Sasniegts šādi: noskrieti 9x400m ar 2-3min atpūtām. Tad pirms 10. reizes atpūšos ilgāk. Un tad pēdējo skrienu pilnās burās (uz maksimālo).

Plāns G. Tikt līdz finišam.

Ņemot vērā, ka nekādas lielās sajēgas man nav, uz ko es esmu spējīgs, tad optimistiskais plāns A krietni atšķiras no plāna F/G. Tad nu tālāk par to, kā man gāja.

Sacensību diena.

Tulznas pirms gulēšanas biju pārdūris, savas detaļas biju nomainījis pret jaunām, un, no rīta pamodies, jutos labā kondīcijā esam. Īstas sajēgas par to, kas un kādā veidā jāēd pirms 800m, man nebija. Nebija pieredzes. Bet nu skaidrs, ka šoreiz 30min pirms starta vēl uzkost kādu banānu nu galīgi nebūtu labi, jo tad viss kuņģa saturs varētu iznākt laukā pēc skrējiena (vemšana). Tad nu šoreiz pēdējā ēdienreize 1:30h pirms starta: vieglas uzkodas. Apavi tie paši, ar kuriem skrēju pusmaratonu: 170g, bet nenaglenes. Ja spēja šādos apavos skriet pusmaratonu ir liels pluss, tad 800m distancē tas jau ir liels defekts un trūkums, jo naglenes palīdz ātrāk izņemt pagriezienus un gluži vienkārši ir ātrākas, pat neskatoties uz to, ka daļa nagleņu ir smagākas. Taču neesmu atradis tādas, kas man der un spētu apmierināt manas pēdas īpatnības. Kopumā diena ir diezgan dzestra – tikai ap 22C, bet, ierodoties uz sacensību vietu,  var just, ka uz skrejceļa ir kārtīga cepešpanna, saule bez nekādas ēnas. Ideāli, jo tas nozīmē, ka mazāka gaisa pretestība. Kopumā paredzēti 2 skrējieni, un es esmu ielikts vājākajā. Kopā esam 9. Visi jaunieši un juniori, un otrs vecākais dalībnieks ir 5 gadus jaunāks. Mana skrējiena taktika, balstīta uz to, lai nepaliktu pēdējais, ir šāda: skriet pēdējā vietā cieši astē priekšpēdējajai vietai un tad sagaidīt, ka kāds no priekšā esošajiem varētu noplīst. Palikusi jau mazāk kā minūte. Esmu gatavs uzņemt ar savu hronometru laiku, un šajā brīdī attopos, cik es esmu tizls. Šis taču ir 800m, kur sekot līdzi kilometru laikiem, kā esmu pieradis darīt, nav jēgas, jo gluži vienkārši distance ir īsāka par 1 km! Nu neko darīt. Pēc starta šāviena maucu, cik ātri vien varu, neko daudz nedomājot. Pēc 200 metriem viss iet ideāli pēc grafika. Esmu pakaļā pēdējais, bet uzreiz aiz visiem pārējiem. Tā sakot, esmu vēl procesā, apritē. Pēc 300m tāpat. Pie tam daži krietni jaudīgāki skrējēji turpat vien ir. Un tad gan sāku atpalikt. Pēc 400m ar acs kaktiņu redzu, ka laika iekārta pie tiesnešu vietas uzrāda, ka esmu 1. apli noskrējis 1:06min, jeb par 6s ātrāk, kā jebkad mūžā esmu skrējis. Lineāri rēķinot, 300m bijuši zem 50s, kas arī ar mani notiek 1. reizi. Un te nu sākās ziepes! Jāskrien jau arī vēl viens aplis, bet esmu jau nosprādzis. Saprotot, ka pēdējā vieta garantēta, es jau sāku uztraukties, vai vispār jēdzīgi tikšu līdz finišam, jo vēl 400m tomēr ir ļoti nopietns gabals. Laiks velkas ļoti lēni. Gandrīz visi jau sen finišējuši, bet es vēl tikai izskrienu uz finiša taisni. Spēka finiša uzrāvienam vairs nav. Pēdējais aplis noskriets aptuveni tāpat, kā parasti pēdējais aplis, skrienot 5000m. Rezultāts 2:20.53. Līdz uzvarētājam pietrūka 20s, līdz priekšpēdējai vietai 7s. Līdz Voļdas rezultātam 0.09s. Vēl sliktāk noskriet man bija grūti. Izpildīti tikai pēdējie 2 plāni F un G. Pie tam pēc tam sieviešu skrējienā uzvarētāja noskrēja par 1s ātrāk. Tā pati, kas 5km skrien aptuveni 3 min lēnāk par mani… Mierinājums: spēju finišēt, kaut 2 citi izstājās. Āķis lūpā. Nākamreiz pieiešu tai lietai nopietnāk, pirms nākamajiem 800m paņemšu dažus specifiskos treniņus, kas paredzēti tieši šai distancei, un tad jau rezultāts būs krietni atbilstošāks manām spējām. Pirmie kucēni jāslīcina slīceni jākucina.

Otrā klases ekskursija jeb Baltic Cup 100km

1

20.jūlijā Viļņa iekrāsojās dzeltena, jo VSK Noskrien klasesbiedri bija ieradušies līdz šim vērienīgākajā kluba klases ekskursijā ārvalstīs – vairāk kā 60 skrējēji, viņu ģimenes locekļi un līdzjutēji. Kaut ko līdzīgu bija pieredzējuši vien igauņi pašu rīkotajā 12h Vecgada skrējienā “Dream of the Final Night”, kad pie ziemeļu kaimiņiem ieradās nedaudz vairāk kā 40 ekskursantu. Igauņi to nav aizmirsuši, un to apstiprina vienīgā Viļņā sastaptā igauņa teiktais: “Marta, you did it again…” (tulk. – Marta, Tu izdarīji to vēlreiz…). Lasīt tālāk.