Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Ceļgalu stāsts 1.daļa – Negantais hobijs

Man patīk skriet un man patīk rakstīt. Šīs divas lietas parasti ir saistītas, jo rakstu par skriešanu. Ko man darīt, ja nenosakāmi ilgu pārejošu neērtību dēļ nevaru skriet? Jā, tieši tik briesmīgs brīdis manā dzīvē bija pienācis. Es pēkšņi vairs nevarēju skriet. Arī staigāt īsti ne. Man bija nepieciešama opreācija. Kāpēc?! Kā?! Par visu pēc kārtas.

Mans celis, kurš noskrējis vairāk kā 20000 kilometru, ir sabojājies. Ko es tagad darīšu, kur likšu laiku? Kur iztērēšu darbā uzkrāto nogurumu? Kur paliks piedzīvojumi? Ko es iesākšu ar lieko svaru? Vai es varu rakstīt par kaut ko citu, kas nav saistīts ar halucinācijām, asinīm un piedzīvojumiem? Nezinu, bet lai labāk novērotu izmaiņas celī, sāku rakstīt tādu kā dienasgrāmatu, jo reizēm atveseļošanās procesā izmaiņas ir tik niecīgas, ka tās gandrīz nav pamanāmas un tikai pašas rakstītais ļauj atviegloti nopūsties saprotot, ka kaut kas tomēr notiek. Līdz ar to uzkrājās diezgan daudz informācijas, kas atspoguļo to, ko man pašai būtu gribējies zināt pirmajās dienās pēc opreācijas – ko man gaidīt, kas notiks, kad varēšu staigāt, kad pāries sāpes utml. Gan pirms, gan pēc operācijas meklēju internetā pieredzes stāstus no cilvēkiem, kuri piedzīvojuši ko līdzīgu, bet necik daudz pozitīvu liecību es atrast nevaru. Latviešu forumos par skrimšļa bojājumiem pat īsti nav nekas atrodams, vairāk par meniskiem. Savukārt angļu valodā ir gan ko palasīt, gan par ko izmisumā galvu saķert. Tie, kuri atgriežoties pie skriešanas, lielākoties to darot gadu un vēlāk pēc operācijas. Un vispār visiem nožēlojamajiem neveiksminiekiem ar noplēstajiem ceļgalu skrimšļiem atlikušo mūžu nākoties nodarboties tikai ar riteņbraukšanu un peldēšanu. Es tā negribu. Peldēt es nemāku un par velobraukšanu arī neesmu sajūsmā. Esmu zvērināta optimiste caur un cauri, un es skriešu.

IMG_1816

 

Punktu manam ceļgalam pieliek Kanārijās gūtā trauma. Žilbinošo kritienu no klints šī gada februārī ar ceļgala satraumēšanas epizodi es gana krāšņi esmu aprakstījusi Transgrancanaria 360° stāstu 1. daļā. Traumētais ceļgals ilgi ir jēls un īsti nelokās, it kā locītavas aizmugurē kāds būtu iebāzis cieti novārītu olu. Kamēr brūce nav sadzijusi, tam lielu vērību nepiegriežu. Pasāpēs un pāries – tā ir mana parastā pieeja jebkuras traumas gadījumā. Nedēļu pēc TGC finiša mēģinu paskriet un, kaut jūtot nelielu diskomfortu traumētajā celī, izlemju, ka esmu viegli tikusi cauri, nekas graujošs tas neliekas. Pamazām atsāku treniņus, skriešanai nekas tā īpaši netraucē, taču celi nevaru saliekt vairāk par 90 grādiem, kas apgrūtina vingrošanu un stiepšanos. Mēnesi pēc kritiena piedalos Rīgas rogainingā, tur pēc dažiem nesaudzīgiem noskrējieniem celis tā kā sāk sāpēt stiprāk, vēl nedēļu vēlāk Carnikavā ar jau stipri sāpošu celi knapi pieveicu Lūša distanci (neprasiet kādēļ, ļoti vajadzēja), kas pieliek punktu jebkādām fiziskām aktivitātēm, pat staigāšanai. Celis uzpampst milzīgs, atsakās locīties un arī iztaisnoties, kāju praktiski nevar pielikt pie zemes. Tikai tad saņemos traumatologa vizītei. Traumatologs izrādās saprotošs. Man ir aizdomas, ka viņš ir skrējējs, tāds raksturīgs pulkstenis uz rokas. Atsūknē milzumdaudz šķidruma no mana bulciņveidīgā ceļgala (brīnums, kā šis vēl nebija eksplodējis) un nosūta uz magnētisko rezonansi.

Paiet vairāk kā nedēļa, līdz varu sākt staigāt bez klibošanas. Dakteris, izpētījis magnētiskās rezonanses bildītes, paskaidro, kas man vainas – skrimšļa bojājums, patellas plīsums un meniska plīsums. Operāciju veikt viņš gan vēl neiesaka. Iesākumā 10 dienas bez skriešanas, pretsāpju medikamenti un vingrošana. Saņemu injekciju, ko dakteris nosauc par blokādi. Oi, tā tik ir manta – ceļgals, kurš nav locījies kopš kritiena, atgūst teju pilnu kustību amplitūdu. Tomēr ar tūskas pazušanu parādās jauna bēda – ceļgals locoties tā kā ķeras. Tas nav patīkami. Ar staigāšanu es neforsēju, jo dakteris ir pieteicis, ka to var tikai, ja nepampst, bet nu pāris kilometrus dienā jau var. Cītīgi vingroju. Arī, ja sāp kakls, tek deguns un ir temperatūra. Celis man ir svarīgs.

Laiks iet, bet nekādi uzlabojumi tomēr netiek novēroti. Nelīdz arī hialuronskābes injekcija. Testu skrējienos dūrējs celī ir ļoti nelāgs un arī staigāšana ir visai nepatīkama. Dakteris, kurš, kā izrādās, tiešām ir skrējējs, ir ļoti jauks, tomēr apgalvo, ka nemāk uzburt jaunu skrimsli. Man būs vajadzīga operācija. Man nav liela patika pret ārstiem, jo parasti šķiet, ka viss ko viņi vēlas, ir atņemt man kedas un izmest tās ārā pa logu, tomēr šis konkrētais dakteris manī vieš uzticību. Ja reiz viņš ir skrējējs, tad noteikti saprot, cik svarīgi man ir atgriezties pie skriešanas. Tad nu muti vaļā klausos, kā viņš man apraksta gaidāmo operāciju, tik uzmanīgi, it kā visus iespējamos operāciju variantus jau neskaitāmas reizes nebūtu izlasījusi internetā. Man tikšot aplīdzināts saplēstais menisks, izzvejoti celī peldošie, atplīsušie skrimšļa fragmenti, bet kaulā, kuru vairs nesedz skrimslis, izveidoti mazi caurumiņi, lai tas sāktu asiņot un aizpildītu tukšo vietu ar kaut ko, kas nav gluži skrimslis, bet tīri pieklājīgs ielāps. Tas tā vienkāršiem vārdiem, cik nu mans konstruktora prāts spēj saprast. Operācija nozīmēta 25. maijā. Vai pēc operācijas es varēšu skriet? Cik drīz? Kāpēc man tas vispār ir svarīgi? Cilvēks taču gluži labi var iztikt bez skriešanas. Daži man pārmet atkarību un viņiem droši vien ir taisnība, tomēr, man ir grūti iedomāties savu dzīvi bez iespējas iziet ārā un doties vieglā, patīkamā skrējienā, sajūtot vēju matos. Jā, šis mans hobijs ir sabeidzis manu ceļgalu, bet no otras puses, kas tik viss nav piedzīvots šo 20000 kilometru laikā…

16 komentāri rakstam Ceļgalu stāsts 1.daļa – Negantais hobijs

  • Kuks Kuks

    Lapsa, Lapsa, Lapsa, nešaubos, kā Tu arī būtu no tām, kuras, slazdā iekļuvušas, nograuž kāju, lai tik varētu aizskriet brīvībā.
    Gaidu 2. un pārējās daļas.

  • Veseļojies! 20k nebūt nav izskrienamā norma ;)

    P.s.
    Spēju iedomāties tikai vienu skrienošu traumatolgu, kurš reģistrē skrējienus VSK Noskrien un redzēts pat pašmāju garajās takās

  • bro bro

    Dacīt, Tev izdosies!

  • antra antra

    Tu tik forši raksti! :) Vienmēr prieks Tevi lasīt
    Šoreiz sasmējos par tām skrienam-kurpēm, kuras visi ārsti grib izmest pa logu :D:D

    Vēlu celim labas veselības

    P.S. Kas tas ir par traumatologu, ja nav noslēpums?

  • Inga_K Inga_K

    Ak vai, man patiešām pietrūkst manas rogainingu komandas biedres :( Gaidu drīz atpakaļ!

  • Signis

    Zini, es nedomāju ka hobijs sabeidza ceļgalu. Arī tiem, pēc kuriem dīvans un čipsi neskumst, mēdz sabeigt ceļgalus. Skriešana vienkārši ir ērts subjekts uz ko novelt vainu. Veseļojies!

  • ildze

    Turu īkšķi, Dacīt!

  • Ultralapsa ir radīta ultrām, un šī ir vēl viena ultra nedaudz citādākā formā, ar ko tiksi galā. Mēs esam ar Tevi! Lai vēl desmitiem tūkstošu kilometru!

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Manas ārstējošākās domas ir ar Tevi! Novēlu ātru atlabšanu! Takas un kalni skumst pēc Taviem soļiem!

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Paldies,mīļie, par labajām domām, tās man noder!
    Anduli, stāsts sākas martā, tā ka minētais 25.maijs jau ir gan pienācis, gan pagājis ;)

  • Andulis

    Prieks dzirdēt (lasīt). Tad tomēr nav tik traki ar mūsu medicīnu ;) Novācu savus spriedelējumus.

    Veiksmīgi Tev atkopties un atgriezties pie U!

  • JanisSkrien

    Savu lāsteku nedzirdēsi… Ļoti gaidīsim turpinājumu! Turās!

  • ansiso ansiso

    Traumatologs Lauris Repša? Haha, Anduli! Es ar nodomāju sākumā, ka runa ir par nākamā gada 25. maiju.

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Ne, ne, man ir cits dakteris, kā sapratu, tad skrienoši traumatologi nav nekāds retums :D

  • Hiēna Hiēna

    Vienmēr ir patīkami uz daktera rokas ieraudzīt sporta pulksteni :D
    Tev ir visasiņainākie bloga ieraksti, gaidu jau nākamos! Nu, tos, kur tu skrien.

  • Rozamunde Rozamunde

    Lai pirmie kilometri pienāk iespējami drīzāk! (Ja vien jau nav nospriņģoti).

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.