Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Rõuge meža maratons

Starta vieta

Starta vieta

Īsti neatminos kurā brīdī uzzināju par šo skrējienu, bet šķiet, ka tas bija mājupceļā no pērnās Hānjas, jo, kur gan citur Aivars no Hānjas organizatora Ivara būtu uzzinājis, ka viņš plāno rīkot Korneti – Rouge meža maratonu. Lai vai kā, bet agrs sestdienas rīts Rougē iesākās ar braucienu autobusā atpakaļ uz starta vietu Latvijā. Īsa instrukcija igauņu un angļu valodā un 9.00 no rīta kaut kur netālu no Kornetiem uz lielceļa tiek dots starts.

20190713_092343

Pirmie 10km. Pirmie kilometri paskrien raiti, jo lidojamas grantenes ir lidojamas grantenes. Brīdī, kad skrienam lejā pa pļavu uz Ilgāja ezeru, man galvā pazib doma – trase ved uz finišu jeb pēdējie 20km uz leju. Pag, tu taču šodien neesi ar velo, un tas ir tikai sākums. Pēc brītiņa, skrienot gar mājām, ar acīm meklēju uzrakstu –  “miermīlīgs suns” un, protams, neiztrūkstošo auksto akas ūdeni un māla krūzītes. Nekā tāda te nav, bet man tas viss ir tik ierasti šai pusē. Augšā pļava ar atkal neesošo foto punktu. Eh. Pagriežamies pa labi, lai, atkal lejup skrienot, ieskrietu mežā un pēc tam pa izdangātu meža ceļu skrietu augšup, garām ezeram, cauri mājas pagalmam. It kā pazīstams, it kā nē. It kā necils granteņu krustojums, bet es zinu, ka šeit ir tā vieta, kur vienmēr atrodas uzraksts “Jūs iebraucat troļļu un mošķu zemē”, un ka tur lejā ir Ziemeļu tilts. Kā man patīk šis lejupceļš – sākumā plats, bet pēc tam šaura, dubļaina taciņa un tad kā saldais ēdiens – Ziemeļu tilts. Bet aiz tilta caur zālēm sakņaina taciņa gar Peļļu ezeru un tad gar Peļlupīti augšup. Cik te nav ar velo braukts… Taisnība jau vien ir, un atkal gremdējos atmiņās, ka “te Tev neviens pakaļ nenāks”. Garām aizskrien AivarsS un nosmejamies, ka īsti nevar saprast, kas te ir foršāk – braukt ar velo vai skriet. Vēl pēc brītiņa palaižu savu kompāniju sev pa priekšu, lai jau skrien. Varbūt vēlāk saķeršu. Skrienu pa šauru, sakņainu taciņu un turpinu priecāties. Vienā brīdī tā taciņa paliek dikti ieslīpa, ka blakus augošie kociņi ir mani sabiedrotie. Taciņa beidzas, sākas meža ceļš. Skatos pulkstenī un prātoju, ka drīz vajadzētu būt kontrolpunktam. Dažus metrus pie Paganama skata torņa mani apdzen viena dāma. Es saprotu, ka piecas jau man ir priekšā, bet kāpēc es tieku apdzīta?

Ziemeļu tilts

Ziemeļu tilts

Taciņa ar virvēm

Taciņa ar virvēm

10km līdz 20km. Kamēr stāvu kontrolpunktā un mēģinu mieloties ar gurķi un sāli, kas gan man neizdevās, jo pamanījos aizrīties un izspļaut visu laukā, kontrolpunktā ieskrien Antra. Man jau Alūksnes Stirnu bukā šķita, ka viņa ir satrenējusies, jo labi atceros, kā vienā kora pasākumā Antras brālis man teica, ka viņa māsa nupat finišēja vienā kalnu ultrā. Labi, neprāto, skrien vien tālāk. Nogriežos pa kreisi mežā. Uh, šī foršā taciņa ar virvēm vienā pusē. Kā man viņa vienmēr ir patikusi, jo te ir tik forši lidot lejā ar velo, kas, protams, man ne vienmēr izdodas. Bet tāpat man viņa ļoti patīk. Un jau atkal sakņainais posms gar Smilšāju, Sūnekli un Iglāja ezeru. Skrienu un domāju, ka nekur jau nelikšos un gan jau, ka septembra sākumā tāpat kā pērn paņemšu simtiņu Apē. Bet tai pat laikā ir sajūta, ka kaut kas nav tā. Kāpēc man pulkstenis neziņo, ka ir jāēd? Es tiešām nebūtu dzirdējusi, ka viņš nopīkst. Lai arī tās ir nieka 15 minūtes, laboju šo kļūdu ar Daces atdotajām ābolu želejām. Hmm, garšo pēc riktīga paštaisīta ābolu biezeņa. Labi. Der. Bet ir viens jautājums, kas mani neliek mierā, es tiešām skrienu tik lēni, ka mani grib visi apdzīt? Tāds ir jautājums. Šo spriedelēšanu izjauc burvīgās pļavas ar āboliņu laukiem tajos. Es jau tagad redzu kā piesēžu zālītē, sapinu sev vainagu un izbaudu burvīgu, laisku sestdienas dienu saulītē. Ā, bet kuram bija šī ideja, ka ir jāskrien šis maratons? Pļava beidzās, pēc maza brītiņa beidzās arī grantene, un jau atkal ieskrējām mežā. It kā meža ceļš, it kā ļoti izdangāts meža ceļš. Tāds, kur ir iespējams paskriet tikai pa pašu ceļa vidiņu, jo gar malām gandrīz līdz celim dziļas, platas rises ar ūdeni. Bet tas viducītis arī tāds apšaubāms – apaudzis ar zālēm. Gar malām smaržo pļava, meža zemenes, vasara. Vispār tā jau nebija, ka visu laiku varēja tā smuki skriet pa vidiņu. Pilnai laimei bija jālīkumo no vienas puses uz otru, pie viena meklējot labāko, sausāko segumu zem kājām vai arī pārvarot kādu sakņainu šķērsli un dubļainu taciņu. Brīdī, kad izbaudu zaļo pieturu, garām paskrien Antra un Andris. Tad tomēr šie bija tepat mana aiz muguras. Tikmēr prātu nepamet doma, ka te ir jābūt Draudzības tiltiņam, jo ap 15.km kaut kam ir jābūt, par ko Ivars brīdināja. Vispār jau viņš arī video bija safilmējis ar šo tiltiņu dažādās, tā teikt, tapšanas stadijās. Tieku pāri pa tiltu Igaunijas pusē, izskrienu no purva un aiz kāda meža līkuma manu Andra muguru. Aiz nākamā līkuma pamanu arī Antru. Garām esmu. Ceļš jau atkal ir garlaicīga grantente, kuru vēl garlaicīgāku padara saule. Uzēdu ābolu biezeni un sapņoju par purva laipu, bet šī kā tuvāk nenāk, tā nenāk. Vienā no grantenes līkumiem pie mājas stāv bērni un vispirms uzmundrina pirms manis skrienošo dāmu, tad arī mani arī. Pacieties vēl nedaudz un būs kontrolpunkts.

Izdangātā taka

Izdangātā taka

Draudzības tilts

Draudzības tilts pāri čūkslājam. Robežtilts

20km līdz 25km. Viens līkums, tad otrs, un pļavas vidū gozējas kontrolpunkts. Brīdī, kad es tur ieskrienu, man priekšā jau ir citi dalībnieki, bet no purva izskrien Pēteris. Jā, viņš bija jau pašā sākumā ieskrējies. Nez, aizvien ir trešais? Man ir tikai viena vēlme – nomazgāt seju. Kamēr uzkožu banānu, man tiek izstāstīts, ka tagad būs jāskrien pa purva laipām, pie mājas pa kreisi apkārt ezeram un pēc 5km es iznākšu tepat. Labi, der. Kamēr domāju, vai kaut ko vēl gribu, vai negribu, kontrolpunktā ieskrien Antra.

Luhasuu purvs

Luhasuu purvs

Mežs, ēna, patīkams vēsums. Tā arī varētu būt visu atlikušo laiku. Marķējums gan tāds pašvaks, ja tā varētu teikt par marķējumu, kura te vispār nav. Bet, ja tā padomā, tad Ivars pirms starta teica, ka marķējums ir izlikts vismaz ik pēc 200m. Ja ir taisns un nepārprotams ceļš, tad vēl retāk. Jā, te tāds ir. Skrienu pa mežu, hmm, marķējums bija? Nemanīju, bet it kā nekur citur nebija, kur nogriezties, vismaz man tā šķiet, bet, ja godīgi, es tā īsti nemaz nesekoju līdzi ceļam. Pieņemsim, ka skrienu pareizi. Pēc brītiņa parādās laipas. Ak, skaisti. Laipas cauri mazām priedītēm purvā. Purvs man vienmēr ir paticis it īpaši pilnmēness naktī. Soļi atbalsojas pret koka laipu, visapkārt klusums, bet kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt. Tā vietā, lai šī vieta mani uzlādētu un es izbaudītu purvu mani nomāc tikai viena vienīga doma – saule… Drīz parādās māja, un aizskrienu pa kreisi pa purva laipu. Ezers, tik burvīgs purva ezers. Otrā pusē var redzēt priekšā skrienošos dalībniekus. Un te ir tik burvīga atpūtas vietiņa un trepes, lai vieglāk iekāpt ezerā nopeldēties. Jā, nopeldēties būtu ideāli. Vispār jau varētu pa taisno pārpeldēt ezeru un tad turpināt skriet, bet ko tādā gadījumā darīt ar Aivara mašīnas atslēgām manā somā? Tas, ka telefons un austiņas samirktu mani neuztrauc, jo tie divi ir ūdens izturīgi, bet tās sasodītās mašīnas atslēgas. Ar smagu nopūtu turpinu skriet pa saules pielieto purva laipu. Tai pat laikā labi zinu, ka brīdī, kad tikšu laukā no šī purva, kaut kas jādara savā labā un jāuzlabo pašsajūta, jo tā līdz finišam būs grūti tikt. Plāns gatavs – sirsniņmāja, uzpildīt pudeles, atrast ko ēdamu un paēst, izvilkt austiņas un kaut kā pieveikt atlikušos gandrīz 20km.

Luhasuu ezers

Luhasuu ezers

25km līdz 37km. Kontrolpunkts nāk kā svētība. Neviens pa šo laiku mani nav noķēris, un es neesmu nevienu apdzinusi. Es pat paspēju aizmirst, ka aiz manis ir citi dalībnieki. Uzpildu vienu pudeli ar ūdeni, otru ar pliekano enerģijas dzērienu, gurķis, banāns, bulciņas negribu. Prom ejot, izvelku austiņas, ieslēdzu telefonā internetu un palaižu mūziku. Klusums. Ir sasodīts klusums. Nopietni? Man tagad atlikušos kilometrus būs jāskrien klusumā tikai un vienīgi ar savām domām? Nē, tā nedrīkst. Kamēr dusmojos uz igauņu lēno internetu pierobežas zonā man pretī nāk smaidīga trijotne un mani sveicina. Pārbaudu vēlreiz telefonā, ka viss strādā, mūzika palaista un austiņas pievienotas. Bet kāpēc te ir tik švaks kājminams mobilā telefona zonas pārklājums? Un vispār, kāpēc ir saule? Kur ir tie solītie mākoņi visu dienu, m? Viss ir slikti. Es kaut ko minēju, ka grantenes kilometrs seko pēc grantenes kilometra ar tādu ļoti nemanāmu augšā – lejā. Labi, sākumā jau nekas, bet pēc kāda laika man sāk apnikt. Ainava arī nemainās, mainās tikai marķējuma attālums. Nē, nu labi. Ainava arī mainījās no saules pielietām pļavām līdz mežam. Vienā brīdī izskrējām cauri palielam izcirtumam. Protams, tas bija viens no tiem brīžiem, kad austiņās atkal paradījās klusums, un tādi brīži bija vairāki. Un, protams, pilnai laimei priekšā skrienošais pārgāja soļos. Nopietni, čalīt, tev tiešām tagad vajadzēja sākt staigāt, kad es izmisīgi cīnos ar to sasodīto sauli un vienu domu, kurš bija tas, kurš izdomāja, ka ir jāskrien maratons, jo redziet pusīte ir pārgājiens, un to nevar skriet. Labi, apēdīšu mazo želeju. Varbūt paliks labāk. Kad ceļš cauri izcirtumam beidzās, un beidzās arī ceļš pa pļavu gar upīti, mēs atkal ieskrējām mežā. Te bija labi, ja neskaita faktu, ka man tas ātrumposms jau ir apnicis, un nevaru saprast, vai tagad taisīt zaļo pieturu, vai vēl paskriet uz priekšu. Bet, ja tā labi padomā, tad vēlāk nekas nebūs labāk un tagad ir nosacīti mežs. Pēc brītiņa panācu to čali, kas man aizskrēja garām, kādu brīdi viņš man mēģināja turēties astē, bet iepalika, un es atkal paliku viena šajā sasodītajā ātrumposmā. Jau atkal es skrēju pa grantenēm. Tā vienā pagriezienā man tik ļoti apnika skriet, ka to sasodīto augšupceļu gāju, dusmojos un gremdējos atmiņās par skrējiena sākumposmu, taciņām, ezeriem. Bet te tikai grantene un grantene. Tālumā liels krustojums, krustojumā brīvprātīgais regulē satiksmi, ja vien te būtu ko regulēt. Paskrienu garām kaut kādam lielam šķūnim, kokzāģētavai. Aizdomājos, nez, vai tas ir tas pats šķūnis, kur savulaik velo Hānjas laikā cauri braucām. Pēc brītiņa vēl viens brīvprātīgais, bet šis pat nepieceļas no savas sēdvietas. Nevajag arī.

Es ieskrienu sānu ceļā un ar zaļu aroniju ķekaru dabūju pa seju. Burvīgi. Galvā nekādīgi nevaru atcerēties, kurā kilometrā ir solītais kontrolpunkts, bet man kaut kā šķiet, ka tas bija ap 32.km, bet varbūt ap 34.km. Es tik ļoti gaidu kontrolpunktu. Pat ne tādēļ, ka šajos desmit kilometros būšu izdzērusi abas dzēriena pudelītes, tas ir, litru dzeramā, bet gan tādēļ, ka man viņu vienkārši vajag. Bet ko ceļš, tā sasodītā grantene tik turpinās un turpinās, un man nekas cits neatliek, kā turpināt skriet. Un pie tam, tā sasodītā grantene aizvien vairāk iet uz augšu. Vienā no brīžiem, kad skrēju garām mājām, man pretī brauca policijas auto. Šis sabremzējas un piebrauc vairāk ceļa kreisajā pusē. Nopietni, jūs tiešām domājat, ka es mainīšu ceļa puses? Nē, nekā tāda nebūs, esiet vien tik laipni un apbrauciet mani pa otru pusi. Viņi laikam mācēja lasīt manas domas, vai arī saprata, ka šī netaisīs nevienu lieku soli, un tiešām apbrauca mani pa labo pusi. Vismaz kaut kas interesants. Nē, nu vienā krustojumā cēli gulēja suns un vēroja notiekošo. Noskrienu lejā, protams, ka pa granteni, un ko es redzu – sasodītu grantenei augšup. Kā man viņa ir apnikusi, kā es nevaru sagaidīt kontrolpunktu, ļoti ceru, ka viņš drīz būs. Kā es tajā sasodītajā kalnā gāju, jo cik tad var visu laiku skriet. Taisnības labad jāsaka, ka es tikai dažos sasodītos grantenes posmos gāju. Ir noskrieti 35km un nekas nav mainījies. Līdz finišam ir gandrīz astoņi kilometri. Tas ir daudz mazāk nekā pirms nedēļas Stirnu bukā, tāds nieks vien. Protams, Stirnu buks ir Stirnu buks, bet šis maratons ir no pavisam citas sērijas. Ja vien aiz muguras nebūtu sasodīti gari 35km, tad tie atlikušie 8km tik tiešām kā tāds sīkums liktos, bet ne šoreiz. Un vispār kuram bija tā ģeniālā ideja pierunāt pilnas ausis pārējiem, ka jābrauc uz šejieni skriet, m? It īpaši tāpēc, ka es jau sen nezinu, kā ir skriet kaut ko garāku par pusmaratonu. Madeira neskaitās. Grantene, grantene, grantene, grantene… cik vēl ilgi? Jau tagad zinu, ka pēdējie kilometri ir mani piebeiguši un temps ir krietni nokrities, bet tāpat nepieklājīgi vienmērīgi nedaudz virs 6min/km turās. Vienīgais prieciņš, ka kādu laiku tomēr mūzika ir ar mani.

Taciņu redzi?

Taciņu redzi?

66441501_10216898282067096_309393591279550464_n

Pēdējie 6km. Pagrieziens mežā un es ieraudzīju to, par ko sapņoju pēdējos daudz kilometrus. Kontrolpunkts. Uzpildu pudeles. No Holdena solītā pārsteiguma jeb VanaTallin gan atsakos, bet ķilavmaizītes iet uz urrā. Dzīve ir izdevusies, un tas sasodītais ātrumpsosms vairs nemaz neliekas tik briesmīgs un tā saule arī. Brīdī, kad lieku atpakaļ ausīs mūziku, man skaidrā latviešu valodā tiek novēlēts laimīgs ceļš līdz finišam. Patīkami, vēl kādu brīdi nepamet smaids pa visu seju. Smaids no sejas nepazuda arī turpmākos kilometrus, jo es atkal ieskrēju šaurās meža taciņās, kur pa zemi mētājās ne tikai sakrituši koki, bet arī koku sakne,s un visu laiku bija jāskatās uz marķējumu, jo taciņa zigzagā aizvijās cauri kokiem. Štrunts, ka kaut kur bija jākāpj augšā, jo tam sekojošais noskrējiens ar akmeņu sekciju sākumā paķēra uz izbrīnu. Upītes šķērsošana gan pa akmeņiem, gan pa tiltiņiem. Pie viena no tiltiņiem panāku priekšā skrienošo puisi. Šis gan nākamajā kāpumā aizskrien, jo seko noskrējiens. Bet es tai pat laikā biju paspējusi pierast, ka trasē esmu viena, ka biju nedaudz izbrīnīta redzot, ka kādu esmu noķērusi. Jāatzīst, ka puisis nebija nekāds vakarējais un nākamajā noskrējienā mani palaida pa priekšu. Paskrēju garām, parādīju paldies un kārpījos augšā nākamajā kalnā. Jau atkal ideāla, stāva starp kokiem lidojama taciņa lejup. Mana sirds gavilē un pie viena prāts saprot, ka būs atkal jākāpj kaut kur augšā, jo finišs pie Rouge skatu torņa atrodas kalnā. Izskrienam pļavā, saule spīd, atstāju aiz sevis vēl vienu skrējēju un priekšā redzu vēl divus, viena no tām ir dāma. Man mirdz acis, bet diemžēl uz īsu brīdi, jo brīdī, kad esmu viņai aiz muguras, uz pastaigu takas pamanu, ka šai ir īsās distances numurs. Gan viņa, gan priekšā esošais kungs pieklājīgi palaiž mani garām. Tieši tik pat pieklājīgi mani garām uz laipas palaiž arī citi atpūtnieki. Lejā spīd ezers, un es prātoju, cik vēl tālu. Vispār nav jāprāto. Pirms brīža bija norāde, ka līdz finišam 1km. Pēdējie metri augšā un tur pļavas tālākajā galā rēgojas finiša arka.

Finišētājs Nr.26

Dalībnieks, kurš finišēja kā 26 no visiem maratonistiem

Nobeiguma vietā. Ivars pēc finiša prasa, kā patika trase? Tā arī pateicu, ka sākums un beigas ļoti patika, bet tas ātrumposms mani piebeidza. Pēteris steidz teikt, ka trešā dāma finišēja nepilnas 20minūtes pirms manis. Sasodīti auksts ūdens vienā no Rouge ezeriem ir kā reiz, lai noskalotu un aizmirstu visas grantenes un sasodīto sauli. Tieši tāpat kā ķilavmaizes, kuras tiek atvestas no pēdējā kontrolpunkta un noliktas degustēšanai, kamēr mēs gaidām, kad finišēs Aivars, lai varētu braukt mājās. Vai es skriešu nākamgad, nezinu, bet zinu, ka Ivars solīja nākamgad atkal rīkot šo maratonu.

7 komentāri rakstam Rõuge meža maratons

  • Andulis

    …izvelku austiņas, ieslēdzu telefonā internetu un palaižu mūziku. Klusums. Ir sasodīts klusums. Nopietni? Man tagad atlikušos kilometrus būs jāskrien klusumā tikai un vienīgi ar savām domām?

    Šī gan ir dikti ekstrēma pieredze. Jāskrien bez zonas, gandrīz kā Feidipīdam pirms cikturtūkstoš gadiem :D

    Paldies par stāstu! Joprojām skauž, bet mazāk :)
    Simtprocentīgi piekrītu pēdējā teikuma pirmajai daļai un priecājos par otro – ka nākamgad būšot atkal.

  • Aivars Aivars

    Paldies, ka finišā sagaidīji un ķilavmaizītes sataupīji! :)

  • Lielkuilis

    Tā kā mums atveda tās ķilavmaizes, tad bija skaidrs, ka visi dalībnieki ir jau pametuši pēdējo barošanas punktu un Tu drīz ieradīsies tās maizes izkontrolēt.

  • Aivars Aivars

    Man izrādījās taisnība – tas, kurš apēdīs vislielāko arbūza gabalu, tas skries visātrāk. Kurš mazāku – tas lēnāk. Tas, kurš neēdis arbūzu vispār, tas nemaz nevarēs ātri paskriet. :)

  • Hiēna Hiēna

    Purva sadaļa izklausās vilinoša, bet tā grantene… Pilnīgi var just, kā saule cepina un sasvīdusī āda aplīp ar ceļa putekļiem.

  • antra antra

    Es brīnījos, kad Tu mani apdzini tai slapjajā, pārpurvotajā vietā, jo biju pārliecināta, ka Tu noteikti esi man kaut kur tālu jau priekšā. Un zaļās pieturas cilvēku redzēju tālumā, bet nu nevarēju pateikt, ka tā esi Tu. Tāpēc arī laikam palaidu garām brīdi, kad paskrēju Tev garām.

    Pēcāk, skrienot ap to purva ezeru, kaut kā KP esot, palaidu garām informāciju, ka pie mājiņas pa kreisi. Lūk, ar vēl vienu latvieti aizskrējām taisni, purva laipas turpinājumu pat neieraudzījām, maldījāmies un pazaudējām tur gandrīz 18min, ar to arī provizoriski labais rezultāts tika norakts. Turklāt tur iekšā purvā pēc pēdām varēja redzēt, ka ne mēs vienīgie te esam ieskrējuši, tāpēc kādu laiku pat nebija domas, ka skrienam nepareizi, tikai domājām – nu tūlīt, tūlīt laipa turpināsies. Tiekot atpakaļ uz pareizajām laipām, arī nebija baigās pārliecības, ka skrienam pareizi. Nu vajadzēja Ivaram tur ielikt dažus marķējumus. :) Vismaz pie tās mājas noteikti.

    Un pēcāk sekojošie grants ceļi arī mani nokāva uz kādiem 6km, konkrēti kājas. Ātrums dikti nokritās. Bet pēdējās 5,5km garuma taciņas uz finišu gan feinas. :) To SP4 arī es gaidīju nenormāli ilgi un kā nav, tā nav. Turklāt es īsti nezināju, cik daudz pieskriets klāt tajā nelaimīgajā purvā, tāpēc nezināju, kurā km īsti gaidīt. Un SP4 bārdainais vīrietis arī man novēlēja Laimīgu Ceļu. :)

    Kopumā jau feini, tikai uzmanīgi jāklausās, ko saka KP cilvēki. :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.