Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Cēsis Eco Trail 2020.

Cēsis Eco trail ir pasākums, kurā, ja vien neesmu stāvoklī, skrienu garo distanci. Bez jautājumiem – jāskrien un viss. Šogad ~85 km samērīti klasiskajā maršrutā, kurā ir daži jauninājumi.

Iepriekšējā vakarā sapakojos un ar Kristīni un Agnesi dodos uz Cēsīm. Visu ceļu zviedzam par kaut kādām muļķībām, garastāvoklis labs, gulēt arī īsti nevar aiziet, jo nespējam aizvērties. No rīta grūti piecelties, bet, kad jau ir no gultas ārā, tad ir viss kārtībā. Patirināšanās Cēsīs, starts, pirmie kilometri jau no galvas zināmi. Ir 6:00 no rīta, viss ir miglā. Zāle piemirkusi, zeme no iepriekšējo dienu lietus arī slapja, botas drīz vien arī samirkst. Ninierim šoreiz jāskrien pa neierasto pusi, ūdens ir spoguļgluds, virs ezera ir migla, kas austošajā saulē ir spoži balta, un virs ūdens spīd saule. Izskatās, ka pa ūdens virsu varētu aiziet prom gaismā. Gribas tā arī tur palikt, bet nevar – sacensības tomēr! Virs pļavām ir migla, bet, kad aizskrien līdz Gaujai, tad jau pamazām tā izklīst. Man nepatīk tie Gaujmalas augi, viņi smird pēc karstuma. Ierastajā pļančkā samērcēju kājas pavisam, tad uzraušos kalnā augšā, skrienu, eju, skrienu, eju un sāku domāt, ka tomēr dikti daudz vēl jāskrien. Pirmie 30 km parasti ir tie grūtākie, cenšos atrast skaistumu jau tagad, nevis gaidīt tos maģiskos 30 kilometrus. Palēninu gaitu un izdodas – tak skaisti apkārt! Mežs, upmala, smilšakmens klintis! Kaut kāds smaids sejā parādās, beidzu steigties un sāku baudīt. Pirmajā kontrolpunktā ap 17. km ir brīnišķīgi brīvprātīgie. Atrod pareizos vārdus, ko pateikt, piedāvā piesēst, pamasēt kājas, ja vajag. Viņus vajadzētu kādā no pēdējiem punktiem, nevis pirmajā!

Pēc kontrolpunkta sākas augšā – lejā. Viss pazīstams, diez ko nesteidzos, bet pamanos pamatīgi atsist ceļgalu, lienot pāri nokritušam kokam. Sāpīgi. Trakākais, ka turpina sāpēt! Nē, nē, nē, to taču man nevajag, un jau pašā sākumā! Vēlāk sāpes pāriet vai aizmirstas, nezinu. Redzu meža gariņu mājas trases malā. Marķējums tāds īpatnējs. Brīžiem ir marķējums pie marķējuma, brīžiem ir grūti pamanāms. Vienam līkumam gandrīz aizskrienu garām un ar skumjām konstatēju, ka tur varēja nogriezt trasi. Cik cilvēku to netīšām arī izdarīja? Ceru, ka neviens. Nākamais kontrolpunkts pienāk ātri, man saka, ka daudzi esot nomaldījušies. Viņi kilometru ziņā ieguva vai zaudēja? Morālajā noteikti zaudēja. Vēl uzzinu, ka viss bars jau esot aizskrējis, un es te esot ieradusies pēc ilgāka pārtraukuma. Skaisti. Esmu pie beigām, un tas nav uzmundrinoši. Uzzinu, ka pirmajam un pēdējam būšot lidojums ar Aerodium. Nē, pavisam pēdējā es negribu būt. Zinu, kuri tur skrien, un negribu būt lēnāka par viņiem. Paēdu un lasos tālāk.

Sākas īstais Gaujmalas posms un arī mans šķendēšanās posms. Tie nenormāli daudzie strauti un upītes! Un katram strautam sava grava, kurā jālien iekšā un tad ārā! Virziena norādes ir nevis pa labi vai pa kreisi, bet taisni augšā! Paskatos un jā – tur tiešām ir vertikāli augšā. Āaaa! Sāku atkal just atdauzīto celi. Pagalam nepatīk. Kur var paskriet, skrienu, bet es nevaru paskriet pa stāvumu. Pieņemu galīgo lēmumu nestartēt Stirnu buka Vilkā, jo tur būs daudz kalnaināks. Lai skrien tie, kuri tam ir sagatavoti, es neesmu! Reljefs kauj mani nost, bet man patīk skriet ar baudu. Šeit arī ir reljefs, bet nav tik traks, un līdzenākos gabalus pat sanāk izbaudīt. Kilometri gan nelasās. Brīnumainā kārtā noķeru kādu kungu – tad jau neesmu ar tik mežonīgu atstarpi no citiem! Mežs ir skaists. Brīžiem liekas, ka kādu cilvēku redzu, bet tas vienmēr izrādās koks vai sakne, vai akmens, vai marķējums. Taka kļūst arvien šaurāka, mežonīgie augi arvien agresīvāki, kļūst grūti pārvietoties. Uznāk neliels izmisums – vēl nav pat puse noskrieta, vēl kādi 50 km priekšā! Nenormāli! Pavisam negaidot parādās Amatas ieteka Gaujā. Tur jābrien pāri. Fotogrāfs no otra krasta sauc, ka esot līdz celim. Pirmais solis iedzen dziļāk. Man saka, ka skrējēji tur esot bedri izsituši, metoties upē. Tālāk tiešām ir seklāks, un botas piedzenas pilnas ar smiltīm. Pēc upes ir pārāk neskrienams posms. Cik kilometru tur tā būs jāvelkas? Brien un brien, cilpo kā zaķis pa līkumainu taciņu. Vienreiz beigsies šitais? Beidzas. Sākas kaut kāds laumiņu mežs, sūnu vīriņu mītne otrpus upei. Vai nu pāri upei ir klintis, vai arī rāpies kaut kur augšā un pats esi uz klints. Skaisti. Ļoti skaisti, tiešām. Tad daži kilometri pa granteni. Saule drusku par karstu, pieveikto kilometru skaits joprojām pārāk niecīgs. Atkal noķeru to pašu kungu, ko reiz jau apdzinu. Sākam runāt un nospriežam, ka viņš netīšām kādu gabalu nogriezis. Eh, ko nu daudz – galvenais, lai visi dzīvi finišā! Kontrolpunktā esmu ar dalītām jūtām. No vienas puses, viss labi – var apsēsties pie galda, paēst. No otras puses, kaut kā nesaskan man ar brīvprātīgajiem. Pataisu somu vaļā un eju ieliet “plaušā” ūdeni, man nāk palīdzēt, bet nepaskatās un piegāž somu ar ūdeni. Kopā ar vēl dažiem skrējējiem ēdam, un brīvprātīgie līksmi spriež, ka vēl tikai kādi 10 cilvēki trasē aiz mums palikuši. Es saprotu viņu prieku, ka varēs slēgt ciet punktu, bet kā dalībniekam gan nav īpaši priecīgi dzirdēt, ka esmu viena no pēdējām. Jā, un vēl mēģina iestāstīt, ka pēdējais punkts ir 6 km ātrāk, nekā ir patiesībā. Labi, ka neticēju! Ai, ko nu daudz, ne jau vienmēr ar visiem var būt uz viena viļņa. Jāskrien tālāk!

Sākas pretīgi skaistais Amatas takas gabals. Beidzot sarēķinu, ka varu paspēt kontrollaikā, ja tālāk tikai eju. Ļoti nepatīk doma, ka trase šogad ir garāka, nekā parasti. Pat nezinu, kāpēc tas man nepatīk. Līkumoju un domāju, kāda velna pēc es te vispār skrienu, bet kaut kā pamazām noskaņojums mainās. Vairāk jāpievērš uzmanība drošībai. Aiz dažām saknēm jau aizķeros, jūtu, ka vienā brīdī kājas pirksti nobrāžas. Sākas klinšainās takas, kur ir visu laiku augšā – lejā. Kad esi augšā, tad ļoti jāskatās zem kājām, jo brīžiem taka pieiet pavisam tuvu kraujas malai. Ja tur aizķeras, tad var arī planēt lejā. Nē, nomirt es te negribu! Koncentrējos uz skriešanu, marķējumu neskatos, jo tāpat zinu no galvas, kā te jāskrien. Godīgi sakot, marķējuma vietām nav vispār. Nezinu, kā es justos, ja skrietu te pirmo reizi. Pēc finiša uzzinu, ka dažādi marķētāji esot bijuši – tas izskaidro to, ka brīžiem bultas un lentas pašas lec acīs, bet brīžiem nākas stāvēt uz vietas un bolīties apkārt. Noķeru Vinetu. Viņai sāp. Žēl, ka tā, bet man tā priecīgāk, ka neesmu mežā gluži viena. Mana ierastā tūristu tualetes būdiņa joprojām vietā, un to es arī izmantoju. Pa to laiku mani apdzen Vineta, pēc tam es atkal viņu. Taciņas ir dubļainas un stāvas, ļoti jāskatās zem kājām. Pienāk mans “mīļākais” kalns, kurš pirmajā gadā, kad es skrēju CET, bija diezgan bīstams, bet pēc tam tur parādījās trepes. Šogad trepju margas jau nedaudz paļurkājušās. Brīnumainā kārtā man tas kāpums vairs nelikās tik mežonīgs, kā stāv manā atmiņā. Nu, labi. Drīz vien ir kontrolpunkts, kur jau sēž cilvēki. Sabiedrība, ļoti labi! Pieēdos arbūzu, dabūju ūdeni, kola gan beigusies. Nekas, paēdu vēl arbūzu un gurķus. Ēdams ūdens, ļoti ērti!

Vēl pārītis kilometru gar Amatu, un tad jau gan trakākais beidzas. Noķeru Igoru, parunājamies, palaipojam pa dubļiem, tad viņš aizskrien prom, tad atkal es viņu noķeru. Tas pats ar Vinetu. Ceļš, mežs, pļava. Redzu pa gabalu, ka viens skrējējs aizskrien nepareizi, bet viņš ir pārāk tālu, lai es viņu sasauktu. Kas ar viņu notika tālāk? Nav ne jausmas. Atkal mežs, un tad es pazaudēju marķējumu. Jau esmu pieradusi, ka brīžiem tā nav, tad nu skrienu tik tālāk – gan jau tur, aiz tā stūra, būs. Bet nav. Liekas loģiski, ka jāskrien tur, bet arī tur nekā nav. Griežos atpakaļ un atrodu vietu, kur aizskrēju nepareizi. Kādu puskilometru vai drusku vairāk noskrēju pa lieko, bet zaudēju daudz laika, blisinoties apkārt un domājot, ko nu darīt. Noskaņojums arī drusku pabojājās. Atkal nācās apdzīt tos pašus cilvēkus, bet vismaz parunājos, un tas pat ultrās ir tas labākais – var patarkšķēt ar domubiedriem. Esmu ātrāka, tāpēc skrienu prom. Sākas posms, kura citos gados nebija. Normāls, skrienams ceļš. Nopriecājos, ka vēl varu paskriet. Kāpumos gan atļaujos pastaigāt. Vienā tādā kāpumā pretī brauc mašīna, es paeju uz malu, aizķeros aiz akmens un zemē esmu. Sāpīgi sasitu abas plaukstas, no abiem ceļgaliem sūcas asinis. Viens ir sasists tā pamatīgāk, tur ieķērušies sīkie akmentiņi, kurus pēc finiša ar ziepēm mazgāšu ārā. Pagaidām neaiztieku, lai nesāk sāpēt. Stulbākais, ka uz asinīm sarodas mušas. Man nepatīk, ka mušas dzīvojas gar maniem ceļgaliem! Brīnumainā kārtā noskaņojums gan ir labs. Izrādās, ka es pat varu paskriet pret kalnu! Attālums līdz finišam nu jau šķiet cilvēcīgs. Sākas trases zināmā daļa. Sauss priežu mežs. Kur tāds te gadījās? Ceļmalā aug vārpu veronikas. Daudz vārpu veroniku. Un viss, man aiziet ciet vai atnāk vaļā, nezinu. Kaut kas atveras. Esmu laimīga. Tās veronikas! Es nespēju izstāstīt, es skrienu. Tālumā kaut kur skan mūzika. Rāpjos Vāļukalnā, nu jau dzird arvien labāk. Ak, tas taču ir manu mīļo Divplākšņu apkalpotais punkts Ozolkalnā! Ēriks noteikti ir uzlicis mūziku, kā jau vienmēr! Smaidu un rāpjos augšā. Tad lejā, tad atkal augšā. Brūklenes. Ēdu. Ozokalnā savējie. Apčubina mani kā nākas, es paziņoju, ka esmu citā pasaulē, un skrienu tālāk.

Kaut kādi dubļi, Žagarkalns. Ir grūti, bet es joprojām esmu kaut kur citur, tāpēc to grūtumu nejūtu. Jūtu tikai laimi. Nuja, tieši tāpēc taču es skrienu ultras! Tieši tāpēc! Šo sajūtu dēļ! Es nezinu citu ceļu, kā pie tām tikt. Uzraušos arī līdz Cīrulīšiem, un cik tad tur paliek! Apbrīnojamā kārtā joprojām spēju paskriet. Uzskrienu arī augšā pa klasisko Cēsu kalnu. Pilnībā. Ja uzskriešu, tad Cēsis mani mīl, un es uzskrienu. Pļavā noķeru Jāni, pajokojam, ka vēsture atkārtojas. Pie pils trepēm viņš jau elpo man pakausī, es pat nezinu, kāpēc, bet es saņemos un paskrienu jaudīgāk līdz finišam. Ir! Ir! Kārtējais ultramaratons pieveikts! Esmu laimīga!

Pēc finiša novelku botas, izmetu miskastē zeķes. Drusku salst kājas, tāpēc nolemju uzvilkt sausās zeķes, kas man katram gadījumam bija līdzi. Tās ir slapjas, jo tā brīvprātīgā pielēja manu somu ar ūdeni. Priecājos, ka šis pārsteigums mani nesagaidīja trasē, jo nebija vajadzības pēc zeķu maiņas. Noskaņojums ir labs. Lauris man pienāk klāt ar mikrofonu un liek runāt. Nu tad speru arī ārā gan par asinīm un mušām, gan par veronikām. Ļoti jau nu sakarīgi, bet es vēl neesmu atgriezusies realitātē un negribu arī. Satieku Kristīni, ejam uz kopmītnēm nomazgāties. Dežurante uzzinot, ka esam noskrējušas 85 km, saka: “Nu, meitenes… Izskatāties gan tā, ka varētu vēl tikpat noskriet!” – “Jā, nākamgad!” Nu re, tas ir pateikts!

7 komentāri rakstam Cēsis Eco Trail 2020.

  • Lauma Lauma

    Lasīju un pēc apraksta bija sajūta, ka it kā pati būtu šogad skrējusi CETu. Atcerējos kā es savā pirmajā CETā arī pukojos par tiem, kas maldījās, nogrieza trasi un finišēja pirms manis. Un galvenais, ka todien svinēji savu dzimšanas dienu.

  • Hiēna Hiēna

    Es biju viena no tiem, kas togad netīšām nožuļīja :D Tiesa gan, uzvācu citās vietās pa virsu, bet kopumā sanāca par maz noskriet, un man pēc tam murgos tas rādījās.

    Šogad dzimšanas diena iekrita svētdienā. Sestdienas vakarā pēc CET tāāā gribējās iet gulēt, bet cepu torti, jo bija apsolīts Šri Činmoja divjūdžiniekā cienāt :)

  • sigita sigita

    Ehhhh, kad pienāks reiz tie labie laiki, kad CET aprakstus varēs lasīt un tajos netiks pieminēta maldīšanās un marķējuma trūkuma elementi … :)))

    p.s. žēl, ka netiec uz “bezreljefaino” Igauniju …

  • Andulis

    Paldies Hiēnai par smeķīgo, asiņaino stāstu – dienas prieks! :)

    Par marķējumu gan piebildīšu: ja nu vispār bija kādas problēmas, tad tikai gar Amatu, 85 km skrējējiem, varēja tās būt.

    Neatkarīgi no šeit izlasītā, taisni jau grasījos paziņot komentāros, ka šoreiz CET marķējums, vismaz “50 km” trasē, bija varen labs, teju ideāls! Priecēja nu arī CET ieviestie “krusti” takās, kurās nav jānogriežas! Iepriekšējo reizi šajā pasākumā skrēju pirms trim gadiem (2017.), neatceros, vai tad arī jau bija… drīzāk nē. Pirmajos gados (2014.-2016.) nebija noteikti.

    Pāris Divarpus reizes nomaldījos gan, pat ar visu to, bet 100% paša vaina. Kurioza izklaidība jeb selektīvs aklums, tā varētu teikt.

    Nosmaidīju par pirmo teikumu. No tā izriet, ka laikam šovasar esmu “nedaudz stāvoklī” :)
    Ja vēl ņemam vērā, ka iepriekšējā dienā apsvēru arī distances maiņu no 50 uz 30 km (taču iedomība neļāva) – tad varētu gadīties pavisam interesanti secinājumi… :D

    P.S. Būtu zinājis, ka Ozolkalnā atradīsies Divplākšņu!!! barotava – pasteigtos drusku… Tiesa, ar to nepietiktu, visticamāk, jo biju kādu stundu par vēlu.
    Brūklenes tur uzēdu gan – tas sakrīt :)

  • Rasels Rasels

    Man speciāli nācās meklēt internetā, kas ir Veronika Vārpa!
    p.s. SKM arī bijušas kļūdas ar marķējumu. Tagad organizatotiem ir gan melnais, gan baltais saraksts ar izpalīgiem. Varbūt jātaisa pieredzes apmaiņas seminārs par marķēšanas problēmām un risinājumiem?

  • iii

    Latvian Trail Race marķējums bija bomba. Ideāls!!!

  • antra antra

    Personīgi nepazīstu Tevi, bet vienmēr, VIENMĒR ļoti interesanti un priecīgi Tevi palasīt! :)
    Tie asiņainie ceļi gan dzīvas šausmas…
    Un jāskrien ar baudu! Obligāti :) Jo īpaši visas garās distances

    Manā gadā (2018) tūristi bija sagrozījuši marķējumu, ka daļa pieskrēja pat 6km klāt pie 42km distances. Man paveicās, aizskrēju pareizi, lai gan marķējums bija divos dažādos virzienos tajā krustā.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.