Biedriem

Vilkaču maratons 2020

Divus gadus biju braukusi uz Vilkaču maratonu kā līdzjutēja un biju visai pārliecināta, ka arī šogad 25. jūliju pavadīšu Spīganu kalnā, kaitinoši uzmundrinot dalībniekus. Taču tad atnāca pandēmija un izjauca šos plānus. Kad tika atceltas visas manas ārzemju ultras un tapa skaidrs, ka lielos kalnus šogad redzēšu vien instagram, nepavisam nevajadzēja daudz, lai mani sakūdītu pārtraukt Vilkaču maratona boikotu, un visai drīz biju atrodama dalībnieku sarakstā.

Tālāk atlika tikai gatavoties. Te gan vērts pakāpties pāris mēnešus atpakaļ, jo gatavošanās Vilkacim nesākās brīdī, kad pieteicos sacensībām. Pēc visai katastrofālas sezonas pagājušogad, rudenī galvenais mērķis bija tikt vaļā no visām traumām un atgūt labu pašsajūtu un ritmu. Drīz vien treniņiem pievienojās arī sporta zāle un svaru cilāšana, un pavasari sagaidīju lieliskā formā. Pandēmijas sākums gan nedaudz izsita no ritma, jo vajadzēja pierast pie jaunās rutīnas, tai skaitā strādāšanas no mājām darbā, kas kļuvis krietni intensīvāks, nomainīt dzīvesvietu un vēl tikt galā ar pēkšņi uzradušos traumu, kas gan bija vairāk kaitinoša nekā traucējoša. Ja ar pirmajiem faktoriem bija visai vienkārši tikt galā, tad ar to pēdējo tiku galā vien jūnijā un tāpat brīžam šaubījos, vai pilnībā.

Es patiesi izbaudīju gatavošanos Vilkacim. Pirmkārt, trase man jau bija iemīļota, jo ir tuvākais reljefs, kad esmu Engurē un ar prieku izmantoju katru izdevību tur uzskriet. Pirms Vilkača pavadīju tur daudz laika – sākumā teicu, ka esmu noskrējusi 22 apļus, taču atradu vēl divus, kas nozīmē, ka kopā noriņķoti apmēram 77km ar +3800m. Nopietnākais treniņš bija jūlija sākumā, kad veicu 7 apļus un īpašu uzmanību pievērsu uztura testēšanai. Tajā dienā gan īpaši labi nejutos, tāpēc motivēju sevi sakot, ka esmu veikusi sacensību pēdējos 7 apļus un lielai daļai īstā skrējiena vajadzētu būt vieglākai. Otrkārt, es jutu, ka Vilkacis varētu būt kas tāds, ko veicu arī individuāli, ja nu ierobežojumi neatļauj sacensībām notikt, tāpēc nebija šaubas par to, vai ir vērts tā gatavoties.

Ko es ieguvu no tā, ka biju pavadījusi trasē tik daudz laika? Es pārzināju katru trases centimetru un varēju galvā to vizualizēt. Vēl nedēļu pirms Vilkača devos uz trasi, lai noslīpētu detaļas un atrastu labākās trajektorijas, speciāli izskrienot variantus, ko parasti neskrēju, lai tikai būtu droša, ka esmu atradusi labāko variantu. Taču lielākais ieguvums bija tas, ka sacensību laikā man nevajadzēja tērēt enerģiju lēmumu pieņemšanai. Proti, man bija pilnīgi skaidrs, kuros kāpumos es skrienu, kur es pāreju soļos un tieši kurā vietā man no iešanas atkal jāsāk skriet, un es nebiju gatava ielaisties nekādās diskusijās ar sevi par to, vai man gribas skriet Āžu kalnā vai negribas. Ja man galvā tas bija atzīmēts kā skrienamais posms, tad tur bija jāskrien! Tā kā zināju, cik daudz laika man vajag viena apļa veikšanai, varēju sagatavot precīzu kaujas plānu sacensībām – ko ēst, dzert, darīt pēc katra apļa. Uzrakstīju plānu arī uz lapas un paņēmu līdzi uz sacensībām, lai vajadzības gadījumā ir špikeris.

Mērķis man bija tikai viens: turēt apļu laikus 21-24 minūšu robežās. Nekas cits – ne vieta kopvērtējumā, ne finiša laiks. Es pat nebiju sarēķinājusi, kādu finiša laiku varētu dot šādi apļu laiki. Zināju, ka realizējot šādu stabilitāti, viss pārējais sakārtosies pats. Protams, mērķis bez konkrētiem soļiem, kā to sasniegt, ir tikai cerības. Lai izskrietu apļus šajos laikos, būtībā nekas sarežģīts jāizdara nebija – jāskrien tur, kur vajag skriet, un jākāpj tur, kur jākāpj. Lai nenovērstu uzmanību no būtiskā, pateicu sev, ka koncentrēšos tikai uz sacensībām, īpaši starta/finiša zonā, jo zinu, ka tur ir viegli pavilkties līdzi jautrībai un līdz ar to arī lēmumam, ka aliņš taču ir foršāk nekā apļošana… Nekā nebūs! Šo sacensību atslēgas vārdi bija klātbūtne, fokuss un gatavība sacensties.

Jo tuvāk nāca 25. jūlijs, jo spēcīgāk izjutu vispārēju sacensību trūkumu. Ja pati par savām spējām jutos visai pārliecināta, lielāko uztraukumu deva tas, ka jau bija aizmirsušās tādas lietas kā, piemēram, ko tad īsti vajag līdzi uz sacensībām. Galu galā sacensību centrā ierados ar milzu somu, gatava ikvienam scenārijam. Šķiet, ka pat sniegs mani nepārsteigtu. Vēl zināms uztraukums bija par to, kā būs skriet barā, jo mūžību tas nav darīts un ik pa laikam atcerējos par talantu pabeigt sacensības to pirmajos 2km, bet arī ar šādām domām tiku galā, kas tikai stiprināja pārliecību, ka esmu daudz labākā izejas punktā nekā pirms gada. Klātbūtne, fokuss, gatavība.

Roka uz pulsa, tpfu, pulksteņa pāris mirkļus pirms starta

Roka uz pulsa, tpfu, pulksteņa pāris mirkļus pirms starta

Nu tad beidzot ir tikts līdz pašai skriešanai. Ieņemu vietu pašā pirmajā rindā, un tagad gribas pasmaidīt, ka jau no paša sākuma gribēju parādīt savus nodomus, taču patiesais iemesls tam bija daudz praktiskāks – gribēju, lai starta burzmā man priekšā ir pēc iespējas mazāk cilvēku, kas pavisam burtiski maisītos pa kājām. Skaidrs, ka startā entuziasms visiem sit augstu vilni, tādēļ kopā ar šo lēmumu nāk risks pamatīgi pārķert startu. Risks, ko biju gatava uzņemties, jo biju ar Vilkaci sadraudzējusies, lai zinātu, kādā intensitātē jāskrien.

Jau pirmajos metros ir atgriezusies sacensību sajūta. Priekšā džeki sarunājas līdz viens saka, ka parunāsies finišā, aiz muguras čalo Linda. Skrienu savā ritmā, bet jūtu, ka aiz muguras ir bars, kas gaida pirmo izdevību apdzīt. Pirmajā noskrējienā Brālītis rāda meistarklasi, Spīganu kalnā man blakus ir Linda, un esmu pielikusi soli pirms pati to apzinos. Viss šis rezultējas tajā, ka pirmajā aplī esmu kādu minūti priekšā savam grafikam. Lai arī sajūtas ir lieliskas, zinu, ka vajag turēt sevi stingrākos rāmjos, ko apstiprina arī Daiņa zīme nepārķert. Šajā brīdī nolemju, ka fokuss man nozīmēs arī to, ka pēc iespējas nereaģēšu uz līdzjutējiem. Es viņus redzu, es viņus dzirdu, es viņus bezgala novērtēju un no viņiem uzlādējos, bet izvēlos koncentrēties tikai un vienīgi uz skriešanu.

Spīganu kalns šogad neierasti kluss

Spīganu kalns šogad neierasti kluss

Lai arī nākamajos apļos fiziski viss ir perfekti, tieši sākumdaļa ir visgrūtākā psiholoģiski. Visai daudz un bez iemesla skatos pār plecu, liekas, ka cīnos ar to, ka trasē ir arī citi, kas nav piedzīvots mēnešiem. Vairākus apļus noskrienu ar Miku cieši aiz muguras, kas dažbrīd ir ārkārtīgi kaitinoši, un neviens no mums negrasās mainīt tempu. Gandrīz vai ar atvieglojumu pienāk piektais aplis, kad Miks beidzot atraujas. Mērķis nemainīgi ir un paliek stabili apļu laiki, tāpēc šāds notikums man ir vienaldzīgs. Es pat nenojaušu, kurā pozīcijā esmu, pat nedomāju to jautāt, kā arī nespēju saņemties pateikt atbalstītājiem, ka mani vispār neinteresē pārsvars pār Lindu, ko viņi tik cītīgi sauc katrā starpfinišā.

Jau pirmajos apļos sajutu, ka uztura plānam nepieciešamas nelielas korekcijas. Nedaudz palielināju vienā reizē apēstās želejas daudzumu, biežāk dzēru sāls tabletes un ķēros pie apelsīniem. Viss galvenokārt tāpēc, ka bija sutīgāks kā sākumā likās. Te jāsaka milzīgs paldies Dainai par lielisko atbalstu. Katrā aplī mani sagaidīja uzpildīta pudele, ko atlika tikai paķert un skriet tālāk. Arī izvēle sagādāt savu ūdeni un kolu bija ērta un ietaupīja nervus, jo nevajadzēja mēģināt izcīnīt vietu pie labumu galda un vēl atrast savu glāzi. Šad tad gan tāpat kāds pamanījās nostāties priekšā manai kastei, taču mana mērķtiecība vienmēr uzvarēja.

Visas manas domas par Krampju kalnu skaidri nolasāmas

Visas manas domas par Krampju kalnu skaidri nolasāmas

Vidusdaļa nekā īpaši atmiņā palikusi nav. Joprojām viss pēc plāna. Mērķi izpildu, autopilotā veicu trasi, nedomāju par to, cik apļi palikuši. Sestā apļa vidū pirmo reizi saprotu, ka ir pavisam reāli izskriet zem piecām stundām. Tajā brīdī gandrīz iesmejos. Kā gan es neesmu iedomājusies šo izrēķināt jau iepriekš!? Šis svaigais motivācijas malks ir tieši laikā, jo neiztikt bez brīžiem, kad Krampju kalnā jau kuro reizi sev jautāju, kāpēc es to daru un kādēļ vispār jāskrien ultras. Kopumā gan ar filozofēšanu daudz nenodarbojos, par ko liels paldies neatslābstošajam fokusam uz nākamajiem dažiem soļiem.

Pacilājošā sajūta pieauga ar katru apli. Sāku apdzīt aizvien vairāk optimistu, kuru entuziasms sākumā bija lielāks par manējo, un tā ir lieliska sajūta. Jūtot, ka finišs lēnām tuvojas, ir vieglāk saņemties turēt tempu. 9. aplī gan pieļauju savu pirmo un vienīgo rupjo kļūdu, uz taisnes aizķeroties aiz saknes un knapi paglābjot sevi no kritiena ar divu pirkstu atspērienu no zemes. Pirms mēnešā šādā epizodē roka bija aizņemta, un paklupšana rezultējās ar izsmērēšanos pilnā garumā pa zemi, tāpēc pasmaidu, ka tiku cauri vien ar izbīli. Rezultātā gan kāja savilkta, mugura savilkta, bet ko nu vairs. Pie pirmās izdevības iedzeru sāls tableti, lai palīdzētu sev saglabāt uzmanību. Šis kalpo kā lielisks atgādinājums sev, ka finišs būs tikai tad, kad pabeigšu 13. apli.

Uz beigām atbalsts ir nepārspējams, un es nerunāju tikai par līdzjutējiem trases malā. Saņemu fantastiskus uzmundrinājumus no daudziem, kam paskrienu garām trasē. Es nevarētu izskaitīt, cik reizes tieku nosaukta par Raķeti, un dzirdu kādu sakām, ka izskatos stipra. Kā šis ceļ spārnos! Es pati arī jūtos stipra, un dzirdēt apstiprinājumu no malas ir neaprakstāmi. Tas nav kā pusklibam, nomocītam censonim teikt, ka viņš izskatās labi, lai gan visiem ir skaidrs, ka tie ir meli. Atbalsts novirza domas no fiziskajām neērtībām. Tizluma brīdī savilktais augšstilbs kļūst aizvien sāpīgāks, savu kulmināciju katru reizi sasniedzot Krampju kalnā, taču tiek atlaists pārskrējienos. Iesāpas arī vecā draudzene pēda, taču šīs ir pazīstamas sajūtas un līdz sacensību beigām ir tik maz laika palicis, ka no kādas pretsāpju ripas tāpat nebūtu jēgas. Viss šis diskomforts motivē neatslābt, jo viss ir pavisam vienkārši – ātrāk skriešu, ātrāk finišēšu, ātrāk dzeršu alu. Ja parasti sapņoju par aukstu kolu, šajā skrējienā vairāk par visu kārojās aukstu alu. Pie Spīganu kalna vairākas reizes skatījos uz alu, bet vienmēr paķēru kolu. Visam savs laiks.

#noķerAndri

#noķerAndri

Kad Spīganu kalnā apdzinu Ģirtu Dakšu, pirmo reizi apzinājos, ka esmu labā pozīcijā. 11. aplī man priekšā bija palicis tikai Jānis, Andris un Konstantīns, kuru nemaz nepamanīju, kā apdzenu starpfinišā, jo tad jau visi bija ieslēguši #noķerAndri un ziņoja, ka mums starpā ir vien 2 minūtes. Bāc, šim scenārijam es nebiju gatava. Skaidrs, ka izdarāms tas ir. Tik maza starpība nozīmē tikai to, ka vienam no mums ir grūti, un tā neesmu es. Tajā pašā laikā pilnīgi iztēlojos kā, mani ieraugot, Andris izspēlē Džokera kārti un atstāj mani bezcerīgi aiz muguras. Iespējams, līdz galam tomēr nenoticēju, ka to varu izdarīt, taču nolēmu, ka izdarīšu labāko, ko varu, un tad jau redzēs, kas no tā sanāks. Rezultātā pēdējie divi apļi ir visātrākie starp visiem dalībniekiem. Priekšpēdējā aplī gan vēl pastrīdos ar kādu skrējēju, jo man liekas, ka esmu 4. vietā, bet viņš mani pārliecina, ka kļūdos. Kad sāku pēdējo apli, dzirdu skaļu Andra uzmundrinājumu, kas liek vēl vairāk kāpināt intensitāti, jo trenera norādījumiem taču jāklausa! Šajā brīdī gan saprotu, ka arī šoreiz viņš izspruks no Zanēm, kas apstiprinās brīdī, kad Krampju kalna pakājē redzu viņu strauji tuvojamies Spīganu kalnam.

Pēdējais aplis ir bauda. Zināt, ka katru kalnu veicu pēdējo reizi. Gandarījums, ka mērķis ir realizēts. Pārliecība, ka esmu spēcīga, bet šī ne tuvu nav manu spēju robeža. Ticība, ka arī meiča varētu šo uzvarēt. Vienīgā bēda bija par to, ka aizmirsu pateikt, lai sagaida mani ar aukstu alu. Tomēr tas nemazina prieku, ar kādu ieskrienu finišā, jo gandrīz divus gadus esmu strādājusi, lai sagaidītu šādu dienu, un tas ir bijis tā vērts. Labāku pjedestālu, ar ko dalīt šo prieku, nevaru vēlēties – Supervaroņu virzītājkomanda ar kopīgiem radurakstiem. Kaut kas tajā Alūksnē ir!

Finišs. 4:52:11

Finišs. 4:52:11

Manuprāt, bija vairāki iemesli, kas palīdzēja man sasniegt un pat pārsniegt ekspektācijas par savu sniegumu. Protams, fiziskā sagatavotība ir pamatu pamats, taču uzvarošie faktori noteikti bija rūpība, ar ko piegāju šīm sacensībām. Vēl nevieniem mačiem nebiju gatavojusies tik cītīgi un noslīpējot visu līdz sīkākajām niansēm. Trases pārzināšana, skaidrs mērķis, konkrētas darbības, kas jāizpilda specifiskos brīžos trasē un starpfinišā, gatavība dažādām situācijām un problēmu risināšana vēl pirms tās ir sākušas traucēt. Es ietaupīju daudz enerģijas, pieņemot lēmumus vēl pirms sacensībām. Lai arī skrēju pati, man ir spēcīga komanda – Andris, kurš sagatavo, Daina, kurai bija lieliska debija atbalsta komandā, un viss Tabors un kuplais Supervaroņu pulks, kas tic un atbalsta. Un ikvienam, kurš uzmundrināja, pateica labu vārdu, uzrakstīja komentāru, uzspieda sirsniņu/īkšķīti vai kā citādi atbalstīja – paldies!

8 komentāri rakstam Vilkaču maratons 2020

  • Ne velti Džokera pļaviņā jautāju, cik puikas Raķete plāno atstāt sev priekšā, jo starta saraksts pieļāva dažādas atkāpes ;) Apsveicu pirmo meiteni ar rezultātu zem 5h!

  • ilZZuks ilZZuks

    Šo rakstu jāiekļauj jauno ultramaratonistu obligātajā literatūrā!

    Apsveicu un novēlu arī turpmāk nezaudēt fokusu, no sirds lepojos par taviem panākumiem!

  • sigita sigita

    Lūk, TĀDA izskatās nopietna gatavošanās sacensībām! Visu cieņu!

  • the_nomad_runner

    No sirds apsveicu, Anet! lielisks sasniegums!

  • Inga_K Inga_K

    Super. Izklausās perfekti un tā arī izdarīts :) Apseveicu!

  • bro bro

    Malacis, Raķete!

    Lasīju un atcerējos, kā Anatolijs Kreipāns savulaik Vācijas futbola izlasi salīdzināja ar mašīnu. Pēc šī apraksta vācieši stūrī nervozi pīpē :)

    Lai Tev panākumi arī turpmāk

  • a-anna a-anna

    Fantastisks stāsts, apsveicu ar godam pelnīto uzvaru! Liels paldies par iedvesmu, pēc ilgākas pauzes eju vilkt kedas vasarīgam skrējienam. Lai Tev veicas turpmākajās sacensībās (un treniņu procesā arī)!

  • Mošķis Mošķis

    Paldies par rakstu, tā it kā pats būtu gatavojies un izskrējis šo maratonu ar odziņu ;) super, ko lai vēl te saka, skrējiens ar ambīcijām, ar perfektu plānu un tā realizāciju ;) Skrieni vēl, raksti vēl! ;)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.