Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

E101_bezgalīgs stāsts, tas ir bezgalīgs stāsts (Dace Linde)

Sākums šim piedzīvojumam – lauzta labā potīte Bezengos, Kaukāzā, Krievijā 2017. gada augustā. Tad 5 nedēļas ģipsī un visnotaļ interesants rehabilitācijas process, mēģinot atgūt potītei kaut cik sakarīgu kustību amplitūdu. Tas nenotiek ātri. Ja ģipsi noņēma 3. oktobrī, tad pirmos 2 km uz tredmila noskrēju tikai 23. oktobrī. Bet tas netraucē būvēt plānus. Maza reference uz rehabilitācijas procesa piezīmēm no 30.-31.10.2017.

30.10.2017.

[..] Vakarā spams no Sanitas Gobas – rīt sākas pieteikšanās Eireg Ultra trailam uz 2018. gada jūliju. Cik jāskrien? Mazāk nekā līdz Valmierai pa horizontāli, bet, ja pieskaita augstuma metrus, tad sanāk arī līdz Valmierai. Kaut kā pēdas kņud, pirksti trīc…

Kas zin, kā tas viss rīt beigsies…

31.10.2017.

Uzķeros uz provokatīvās reklāmas par Eigera Ultru un plkst.10:59 jau sēžu kaujas gatavībā uz reģistrāciju. Sasssodīc! Man to vajag?! Jā, bet tur smuki! Bet būs sasodīti grūts 101 km! Nu bet kalni… Ok, te nu esmu, mēģinu piereģistrēties. Reģistrējies skaities tad, kad samaksāts. Spiežu pogu „pay” un viss nokaras. Gaidu, spiežu, gaidu, spiežu. Hmm, laikam nav lemts. Varbūt tā arī labāk. Tagad nav laika čakarēties, paredzēts viens skype-meeting. Pēc tam nočekošu, vai ir vēl kas darāms E101 sakarā.

Pēc mītiņa skatos meilu – ir kaut kāda ziņa no kantora, kas šim pasākumam mēģināja nodrošināt apmaksas sistēmu un negaidīja tādu tautas interesi, ka uz 500 vietām būs 1200 gribētāju jau pirmajā stundā. Man ir nosūtīts links, caur kuru varu atjaunot savu statusu no brīža, kad sistēma uzkārās, un samaksāt.

Pēcpusdienā redzu savu vārdu sarakstos. Nu tad tā, atkal esmu ieberzusies. Būs jāsāk trenēties. Uz šīs spārnotās nots vakarā dodos paskriet piecīti (pusotru reizi).

Sanitas sarakstos nav, viņai sanāca vēl garāks pasākuma pieteikšanās apburtais loks nekā man, bet pēc 2 dienām arī viņai izdodas iespraukties sarakstā. Forši – būsim divas dāmas no LV un viens čalis, kuru pagaidām vēl nepazīstu.

Nu, Eiger, gaidi ciemos! Vispirms paskraidīšu apkārt kādas stundas 20, paskatīšos, kur labāk kāpt, un tad jau… kas zin!

Pavasaris’2018

Pamazām tiek sakrāti kilometri. Neteikšu cik, jo tas ir apkaunojoši maz, ja grib sagatavoties ultrai.

Loģistika turp – nopērku lidojumu turp uz Cīrihi dienā pirms skrējiena, Sanita arī lidos no Latvijas uz Cīrihi, tad ar auto līdz starta vietai, iečekoties hostelī, kas nobukots jau ui, cik laicīgi (paldies Sanitai).

Loģistika atpakaļ – Ryanair no Bergamo. Posms Eigers-Bergamo vēl miglā (mākonī?) tīts, atstāju vietu pēdējā brīža improvizācijai.

Marta beigās aizbraucu patrekingot pāri visai Maljorkai, to tad arī uzskatīsim par lielāko ķeksīti E101 treniņu procesā.

Maijā noskrienu Rīgas Lattelecom maratonu uz 3:50. Nothing special, bet ņemot vērā treniņu biežumu un kilometrāžu, nelielas veselības šaizītes (lauztā potīte te neskaitās, tā sevi liek manīt tikai pa retam), baigo psiholoģisko bedri no kreņķiem – tad rezultāts nav nemaz tik slikts.

Pa vidu vēl pāris xrace, kur jūtos nu tā – viduvēji. Brīnumus no sevis negaidu un nesagaidu, bet galīgi arī neizgāžos.

Jūnijā na haļavu dabūto Stirnu buka dalību izmantoju pieveicot 29km pa Piebalgas pampakiem. Jaunie Inov-8 man samoka mazo pirkstiņu, bet pati vainīga – vajag taču nagus nogriezt pirms skrējiena. Nu, it kā es to nezinātu! Bet gadās feileri.

Dārza darbi pacietības treniņam, tik pieķeru sevi pie fakta, ka pacietības man arvien mazāk, fiksāk apnīk, fiksāk sāku besīties. Mjā…

Bedre nepāriet, Eigers tuvojas. Redzēs, vai kalnu gaiss un ekstra slodze spēs mani sapurināt. Pieķeru sevi pie domas – nu kas man lika pieteikties? Es tiešām gribu 26h challange? Nezinu, šobrīd nezinu. Bet, kā sacīt „nauda dūta, jāēd”, tad nu pamazām revidēju ekipējumu un taisos braukt paskraidīt pa Eigera pakāji. Nogriezīšu nagus un skriešu tajos pašos Inov8, citos treniņos bija ok.

01.07.2018., svētdiena

Sanita atsūta bildi no trases 80. kilometra – skats uz Eigera Z sienu no sava treniņa. Noziņo, ka tur 31 grāds, mums Latvijā tikai 13. Pēc brīža zvana un saka – nezin, ko darīt. Esot samežģījusi potīti, sāp. Skriet E101? Vai pārreģistrēties uz 51? Vai pārcelt uz nākamo gadu? Tā kā pēc 6 nedēļām viņai plānos UTMB, tad lēmums visnotaļ sensitīvs. Sportiskie draugi zina, ka no manis baigo līdzjūtību fizisku sāpju un traumu gadījumā nevar sagaidīt. Tikai uzjautāju – vai sapampusi kāja, vai var paiet, un vispār – vēl 2 nedēļas, varbūt aties, ja traki nenoslogos. Varu iedot kompresijas zeķīti. Nevaru ielīst iekšā otram, tik zinu, ka, ja ir sabūvēti tādi plāni kā Sanitai un ieguldīts tik daudz treniņprocesā, kā viņa dara dažus pēdējos gadus, tad atteikšanās var būt nenormāli smags moments. Pēc balss izklausās tik moža, ka saku – man šķiet, ka varēsi pieveikt visu. Ja ne nolidot, tad pieveikt kontrollaikā. Kaut vai reizē ar mani. Es bez ambīcijām – gribu izbaudīt skatu un dabūt finišētāja akmeni kaklā.

Sazināmies pēc 2 dienām. Sanita piedalās, ies uz visu simtnieku. Juhuu! Latvijas meitenēs ir spēks!

Jūlija sākums

Darbā biki daudz darba, biki stresiņš, biki netieku galā ar savu depresņaku, veselība klibo – lēkā temperatūra, slikti guļu, pavasarī izrakstīto miega šaibu deva beidzas. Tā – te nu esmu – netrenējusies, ar sliktu pašsajūtu, sliktu miegu, sagurusi un dusmīga un taisos pieveikt 101km pa horizontāli un 6.5km pa vertikāli. Ar piespiešanos saplānoju savu maršrutu pēc Eigera. Pēc skrējiena vienu nakti palikšu pie Sanitas, pēc tam ar busu uz Milānu, B&B pie Bergamo un tad Ryanair uz Rīgu. Un 5 dienu piedzīvojums būs galā.

Lai komplekts būtu pilnīgs, organisms dienu pirms izbraukšanas piesaka sieviešu dienas. Bingo! Tā vēl trūka, ka 2 dienas pirms starta vienkārši mirstu nost, gribu tikai saritināties čokuriņā un mačā varēšu atkal eksperimentēt ar sieviešu ekipējumu. Aaaaassshhhh!

13.07.2018., piektdiena

Tieši tā – piektdiena, 13. datums un jālido. Aizslauku mistikas domas malā un esmu lidostā ļoti savlaicīgi. Bet īstajā brīdī, lai pastāvētu blakus rindā ar Porziņģi un viņa svītu. Tad jau diena būs forša!

Sagaidu Sanitu, kura ir nedēļu dzīvojusies pa Latviju, kopā lidojam uz Cīrihi, tad ar Sanitas auto uz Weggis, kur viņa dzīvo. Maza pauze un tad tālāk uz starta vietu Grindenwaldi – pilsēta slavenās Eigera ziemeļu sienas pakājē un E101 skrējiena centrā. Hostelis ir 600m attālumā no starta. Ideāli!

Šis skats mani sagaida pēc skrējiena - no Sanitas mitekļa loga. Ideāli!

Šis skats mani sagaida pēc skrējiena – no Sanitas mitekļa loga. Ideāli!

Izņemam numurus, uztaisām pāris bildes „pirms”. Sākas 13. datuma šaizes – Sanita saprot, ka aizmirsusi mājā vienu kedu pāri, ar kurām taisījās skriet; ka līdzi ir otrs pāris, kuram, savukārt, aizmirsa paņemt pēdiņas. Fiksais risinājums – nopērk rezerves pēdiņas.

Pirms. Eigers man aiz muguras mazliet maskējas.

Pirms. Eigers man aiz muguras mazliet maskējas.

 Vajag paēst, jau ap plkst.19. Visi ēstūži pilni, tā ka paliekam pie organizatoru telts un viņu pasta party varianta. Tikai paņemam nevis makaronus, bet maizi ar sieru (garšīgi, bet varbūt ne pati labākā izvēle, pasmagi kuņģītim).

Hostelī esam istabā 4 – mēs abas, viens Sanitas paziņa no Šveices un viens vācietis. Pēdējais gan prot krist uz nerviem, tāds plātīzera tips. Labi, ka nav daudz laika komunicēt, jāsakravā somas un gulēt. Jāceļas plkst.2:30, jo plkst.4:00 jau starts.

Somu krāmēju un pārkrāmēju vairākas reizes (kā parasti, kapačojos ilgi), salieku pusceļa maisā rezerves kedas, tīru drēbju kārtu, mitrās salvetes un pat mazo dvielīti – ja laiks atļaus, es čammāšos un pārvilkšu svaigu kārtu. Tā kā mans mērķis ir vienkārši ar baudu finišēt, es varbūt šādas ērtības varu atļauties pat īsajā – 100km gonkā.

Starta pakā ir iedots arī neliels time table. Kad pētīju gonku, mājas lapā neatradu tādu foršu time table, tikai KP nosaukumus un laikus, kad punktu slēdz. Un viss. Nosūtīju orgiem piemēru, ka redz’ – UTMB piedāvā foršu tabulu ar distanci metriem augšup, lejup, un tikai tad KP slēgšanas laiku. Man atbild – mājas lapā ir, un atsūta linku uz to pašu minimālo sākotnējo tabulu. Eh, pati pētīju karti + augstumu grafiku un mēģināju samērīt un uzģenerēt sev ērtu time table. Kaut kas aptuvens sanāca, tak jau labāk kā nekas. Vai nu bija tur mans pirksts vai nē, bet starta pakā saņemu organizatoru sagatavotu tabuliņu ar gandrīz visu vēlamo info. Vienīgi kolonnā „hohe +” ir summārais augstums no sākuma, nevis no KP uz nākamo, tas pats uz leju, tas pats ar distanci. Nu nekas, būs mazliet jāparēķina līdzi, būs ko darīt. „Ielaminēju” tabulu ar līdzpaņemto caurspīdīgo lentu un pielīmēju pie numura.

kombinētā tabula

kombinētā tabula

 (Baltās kolonnas orgu piedāvātie cipari, pelēkās – mans papildus aprēķins excelī jau pēc mača, lai saprastu, kas īsti tas bija, kāpēc kontrolpūķis mani tomēr gribēja noķert)

14.07.2018., sestdiena, E101 vai E~85?

Guļu štruntīgi (4 stundas), bet tas jau man šogad ir standarts, pamostos pirms modinātāja, kas uzlikts uz plkst.2:30. Hostelis piedāvā brokastīs maizi ar sieru un gaļiņu, bet izvēlos savu aplejamo auzu putru. Drošāk. Un vispār – trijos naktī štopēt iekšā maizes negribu. Sanita gan paēd maizītes, kas varbūt arī izrādījās izšķiroši.

Pirms starta nododam savus mantu maisus, uz kuriem ir uzlīme ar dalībnieka numuru, vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu!!! Kā ar GDPR?

tūlīt būs!!!

tūlīt būs!!!

pirsmsstarta drudzītis

pirsmsstarta drudzītis

Neliels starta drudzītis un plkst.4:00 tiekam distancē. Vēl vajag lukturīšus. Sajūtu ziņā šis starts, protams, atpaliek no UTMB pompozā starta, te viss tā piezemētāk.

Nu tad – aiziet!

1.posms, Gross Scheidegg, 8.3km, +1055m/-126m, kontrollaiks plkst.7:00

Sākums uzreiz ir pret kalnu, pirmie km cauri pilsētai pa asfaltu, ielu apgaismojuma pavadībā. Pēc pāris km sākas sastrēgums, jo ceļš ieved mežā un pāriet jau zemes takā. Sākas štoperi, gaidīšana, bet nav tik traki un besīgi, kustamies. Bet pa priekšu iet viens japānis, kurš brīžam uzvedas tā neorganizēti – tad nevajadzīgi liek lēnāku soli, tad atkal fiksi patipina, tad grib apstāties pabildēt un tad vispār ņem un palaiž pukšķi tieši man sejā. Cūka gatavais! Drīz taka iziet no meža, kļūst platāka, varu šo dīvainīti apdzīt.

Pa ceļam apēdu pusi želejas.

Kaut kāds jauns organisma gļuks – niez ceļgals. Tā ka nevar paskriet nepakasot. Stiepju roku, mēģinu pakasīt tāpat tempā – nestājoties. Kas šis tagad par jaunumu?!

Šajā posmā pāris reizes samaināmies ar Sanitu, bet skrienam katra par sevi. Negribu viņu sabremzēt ar savu beztreniņu ātrumu. Kad esam izgājuši no meža, redzu viņu kaut kur 100m priekšā. Pēc brītiņa jau klāt kontrolpunkts. Esmu šo nogājusi kaut kur zem 2h, kontrollaiks ir 3h. Ar šādu aprēķinu kļūstu optimistiska, jo šķiet, ka kontrolpūķa jautājums man nebūs aktuāls, ja šādi iet.

Piefiksēju, ka time table, kas pielīmēts numura otrā pusē, nemaz tik labi negrib tur turēties un pārvietoju somas mazajā kabatiņā, lai visu laiku pa rokai.

2.posms, Bort, 9.1km +275m/-672m, k-laiks plkst.8:30

Kontrolpunktā tusiņš, bet es nestājos, man ūdens pietiek, ēst negribas un ir pašai savs, skrienu tālāk. Beidzot var sākt skriet, ceļš uz leju. Sanitai pauzīte, viņai ir tikai divas 0.5l pudeles. Priekšrocība – mazāk ko nest, bet mīnuss – katrreiz tomēr jāstājas.

Varu uzskriet, varu apdzīt, ko arī daru. Pašlaik smuki ripo, par spīti tam, ka galva mazliet sāp un dun, un laikam tomēr „no kuģa uz balli” manam rumpim nepatīk. Pakausi spiež skrūvspīlēs.

pa ceļam

pa ceļam

Ir brīžam jāpakāpj, bet tomēr liela daļa ceļa iet uz leju, vietām pa šauru, stāvu asfaltu uz leju, tā ka ir jābremzē, lai neizslīdētu no trases. Lai mazāk bailes no izslīdēšanas, mazliet uzdziedu. Tas palīdz – jāatceras vārdi, aizmirstas, ka ir bail nokrist. Un arī citi skrējēji paiet malā, kad šāds traks elements nesas lejā no kalna.

Jāskrien garām kādai vagoniņa stacijai, bet tur ļoti uzrunājošs uzraksts, ka esot arī WC, to arī izmantoju. Kam tad negribas ērtības? Gan man, gan pērējiem skrējējiem – pat tā, ka pēcāk izveidojas rinda. Šī ir pauze un lietus jakas pauze (sāk smidzināt tāds smalks, biezs lietutiņš, kas veļas no mākoņa). Kamēr čammājos, man garām paskrien Sanita, tik kaut ko nobubina, ka pavisam nejūtas labi, ka kaut kas ar kuņģi nav kārtībā. Drīz jau otrais kontrolpunkts (man joprojām vairāk kā stundas rezerve), kur redzu viņu iejukušu pūlī, sniedzoties pēc ūdens. Man sistēmā vēl daudz dzeramā, ēst negribu (kļūda!!!), dodos tālāk. Vairs Sanitu arī neredzēju.

3.posms, First, 5.5km, +674m/-95m, k-laiks plkst.10:00

Sākas. Atkal. Jākāpj. Nu jau mani sāk apdzīt. Paliek baigi smagi, galva dun, kāpjas dikti lēni. Tālumā augšā var samanīt klinti, ap kuru apvijas bleķa konstrukcija – tā takas daļa, ko redzēju smukajos klipiņos. Kāpju, stājos, paelpoju, kāpju, laižu garām daudzus. Bet „neviens kalns nav nepārejams” un esmu augšā. Vēl joprojām ir kāda pusotra stundiņa rezervē no kontrollaika. Pašlaik pieveikti ~23km un ap 2km augstuma metru. Beidzot kaut ko iečibinu no gardumu galda – čipši rullē, kāds siera gabaliņš, apelsīns, cola. Pa ceļam esmu piebeigusi pirmo želeju. Tikai pirmo. Bet tajā brīdī vēl nepiedomāju, ka īstenībā tas arī pie vainas nespēkam – nepiedomāju pie ēšanas. Savus batoniņus turpinu stiept līdzi, bet nevienu neesmu pat atplēsusi, pat ne kumosiņu. Liekas – nu tak, tikai pusmaratons pieveikts, ko tur daudz ēst, bet distancē jau pavadītas apmēram 4.5h.

Labajā malā laipiņa tiem, kam viss piegriezies pēc šī kāpiena.

Labajā malā laipiņa tiem, kam viss piegriezies pēc šī kāpiena.

 4.posms, Feld, 6km, +326m/-307m, k-laiks plkst.11:45

Izskatās, ka šis būs tāds vieglais posms. Skrējiens uz leju pa platu taku, var izvērsties. Distancē parādās 51km skrējēji – viņiem starts tikai plkst.7:00, bet par 9km cilpu mazāk. Tagad sāk iet garām pirmie, tie, kas zemu lido. Par laimi – vietas pietiek, lai skrien. Uznāk otra smalkā lietus šturme, atkal vajag jaciņu. Tad atkal saule un pie skaistajiem ezeriem jaka atkal jāpako nost, jo sākas solītie 300 metri uz augšu. Taka šaura, tagad tie 51km skrējēji sāk traucēt. Mēs viņiem, viņi mums. Cenšos saklausīt steidzīgos soļus no mugurpuses un dot ceļu. Vēl esmu pieklājīga. Bet ar katru nākamo tas sāk palikt kaitinošāk. Es, galu galā, arī samaksāju teju 2 CHF par 1 km, man arī pienākas vieta uz takas. Dažiem nākas iepauzēt aiz manis, jo speciāli nost no takas nelecu. Lai gaida savu apdzīšanas iespēju.

pa skaisto

pa skaisto

mmmmm

mmmmm

kontrolpunkts fermā

kontrolpunkts fermā

Kontrolpunkts govju fermā. Esam izkonkurējuši ragulopus. Apsēsties var uz siena ķīpām. Pusdienu piedāvājumā parādās buljons. Lieliski! Buljons, čipši, kāds cepumiņš un apelsīns. Dzeršanas sistēmā ūdens vēl gana, vēl nevelku ārā papildināšanai. WC pauzīte pa zolīdo un aidā nākamajā posmā.

5.posms, Faulhorn, 4.9km, +661m/-156m, k-laiks plkst.13:15

Mirstamais posms. Sākumā ir mazliet tie metri uz leju, bet tad sākas stampāšana pampakā, kuru tu visu laiku redzi. Tik nobubinu pie sevis, ka šis ir what we paid for. Redzi karavānu pirms sevis, aiz sevis. Nu jau ir daudz 51km distances skrējēju/gājēju. Mani apdzen visi, es teju nevienu. Riktīgi grūti. Stājos paelpot, padzerties, kādā momentā pat atstutēju dibuā pret akmeni. Nav sportiski, zinu. Bet nomirt kāpjot kalnā arī nav vērts. Te mans handikaps pret kontrollaiku sāk izzust un paliek pāri kaut kas ap 1h.

Kāpjam, kāpjam. Nemitīgi redzi tos 500augstuma metrus, kas jāuzkāpj. Un pa taku vijas nemitīga dalībnieku straumīte.

Kāpjam, kāpjam. Nemitīgi redzi tos 500augstuma metrus, kas jāuzkāpj. Un pa taku vijas nemitīga dalībnieku straumīte.

 Augšā beidzot ieleju sistēmā ūdeni, bet pulveri klāt neberu, lai ir tāds ļoti šķidrs padzēriens. Čipši, cola, apelsīns un eju tālāk.

Šobrīd pieveikti 33.8km un teju 3km augstuma metru.

6.posms, Schynige Platte, 12.2km, +224m/-1161m, k-laiks plkst.15:30

Sākums vēl mazliet uz augšu, bet tad jau pārsvarā uz leju. Taka mainīga, te plata, te šaurāka, daži sniega lauki, daži tūristi nāk pretī. Šis sāk likties kaut kāds „bezgalīgs stāsts, tas ir bezgalīgs stāsts”, galvā sāk skanēt Prāta vētras jaunais albums (gatavojos koncerttūrei, mašīnā klausoties esmu šo to samācījusies). Kaitinoši ilgs. Nu jā – skaisti, bet ilgi. Te sāka likties, ka tie Šveices kilometri ir ar kaut kādu koeficientu. Cenas viņiem ar konkrētu koeficientu, salīdzinot ar mūsējām, un kilometri arī.

Daži sniega lauki.

Daži sniega lauki.

Pāris km pirms kontrolpunkta vēl liek pacīnīties un atstrādāt otros 100 augstuma metrus. Nav viegli. Un tad jau noskrējiens pa platu grantinieku līdz KP.

Skaisto skatu taka.

Skaisto skatu taka.

Te mazliet pačammājos, iepildot mazajā pudelē orgu piedāvāto energy drink, novelku kedas izkratīt akmeņus, noskaloju pie ūdens tovera sviedrus un putekļus, sajūta uzreiz labāka. Hehee- sajutāt? Jau sākas! Atrodu iemeslus iepauzēt! Tā, varu turpināt. Nākamais KP sola manu pusceļa maisu. Laika rezerve – ir kaut kas ap 1h15 min.

7.posms, Burglauenen, pusceļš, 7.1km, +104m/-1029m, k-laiks plkst.17:45

(bildes izbeidzās, laiks izzūd)

Pārsvarā uz leju, ilgi, atkal bezgalīgs stāsts pa galvu maisās. Neko daudz neatceros no šīs daļas, tik ceļš uz leju. Kājas sāk pagurt, bet mierina doma, ka drīz būs iespēja uzdāvināt sev kāroto pauzīti.

Ieskrienot kontrolpunktā, kāds čalis emocionāli mikrofonā bļaustās, piesakot katru, kas ieskrien. Tieku pie teksta „arriving Linde Deis from Riga, Latvia”. Nu ja jau Deis, tad Deis, lai būtu.

Nu te es nočammājos >30min, ja godīgi – ap 45min. Zinu, nesportiski. Bet biju sev to apsolījusi un nedrīkst savu rumpi piečakarēt. Kājām tiek neliels spa zem dārza šļūtenes, sviedrus zem topiņa noslauku ar mitrajām salvetēm un nolienu ēkas stūrītī pārvilkt visas drēbes līdz pat apenēm. Sieviešu ekipējuma upgrade, lai justos tīrāk un ērtāk. Un ir sajūta, ka gonka sākas no jauna.

Ekstra, bez kuras varbūt varēju iztikt – 5 min masāža kāju ikriem profesionālas masieres izpildījumā uz masāžas galda. Zinu, ka seko liels kāpums, ikriem mazliet atslodzīte par ļaunu nenāks.

Kedas atstāju tās pašas, tik aplīmēju jūtīgās vietas ar 3 compeed plāksteriem. Želejas un batoniņi – es tikpat kā neko neesmu apēdusi no saviem krājumiem – tikai 2 želejas, līdz ar to papildinājumam tikpat daudz arī piesviežu klāt no mantu maisa un viss.

Tā – projekts „lietus jaka”. Ņemt lielo goretex jaciņu? Lieks svars, ja nelīst. Varbūt nelīs? Pašlaik neizskatās tik traki, vismaz ne te, lejā pilsētā. Ņemšu vieglo, dzelteno jaciņu. Kļūda, ai kāda kļūda!!!

Esmu notusējusi tās pašas 45min, laika rezerve sadilusi līdz 30min, bet vajadzētu pietikt. Dodos.

8.posms, Wengen, 8.8km, +708m/-233m, k-laiks plkst.20:00

Kaut kāds prāta nogurums man lika sarēķināt, ka šis posms būs tikai 7km, tāpēc likās, ka kontrollaika handikaps, kas sarucis līdz 30min vēl ir ļoti pietiekams. Startēju nedaudz pēc plkst.17:00 un likās, ka teju 3h priekš 7km ir vairāk nekā pietiekami. Sāku savu ceļu, kas uzreiz pēc pilsētas sāk vīties kalnā. Sākumā pa asfaltētu pusotra auto platuma ceļu, liekas – kādus pāris km. Te mani panāk anglis vārdā Alistairs. Mazliet parunājam un viņš aizčāpo ātrākā solī nekā es. Nosakām – see you later un ejam katrs savā tempā.

Mākoņi savelkas arvien biezāki, sāk pilināt, arvien biezāk pilināt. Sāk ducināt. Izvelku savu dzelteno jaciņu, kas sākumā mazliet lietu vēl aiztur, bet pēc laiciņa, kad lietus jau sāk gāzt tā konkrēti, saprotu, ka esmu izdarījusi nepareizo izvēli. Kā šobrīd goretex būtu lieti noderējis. Nu neko, kustos un auksti vēl nav, kaut esmu slapja līdz pēdējai vīlītei. Kāpju, kāpju pa meža taku. Ieraugu kalnu-meža namiņu, pie kura sēž tas pats Alistairs un viens vācietis zaļā jakā. Piesēžu pie viņiem. Drīz mūsu kompānijai pievienojas vēl viens vācietis Dieters. Es izvelku savas „bumbiņbikses”- garās vēju aizturošās bikses, ko uzvelku virs šortiņiem. Kļūst mazliet omulīgāk. Izskatās, ka lietus beigas nesagaidīt, 10 minūtes notērētas, bet nav jēgas te sēdēt, jākāpj tālāk.

Pirmais aiziet Dieters, tad es, drīz seko pārējie 2, kas mani pēc brītiņa jau apdzen. Kādā brīdī pa taku pretī nāk viens no orgiem un saka, ka gonka esot apturēta, nezin vai ļaus turpināt. Mēs varam iet tālāk līdz pilsētai Wengen un tad saņemt nākamos norādījumus. Cik ilgi līdz Wengen? Viņš saka – 35min. Labi, tad uz plkst.19:00 būšu kontrolpunktā! Puiši iet ātrāk, es savā tempā nopakaļ. Līst, gāž, ducina. Taka izvijas laukā no meža, un pēc 35min tiešām ieraugu kādu mājeli, kur tusē daži dalībnieki un vietējie. Man piedāvā kafiju. Dzeru kafiju, ieslēdzu telefonu, sazvanos ar Sanitu, izrādās – viņa izstājusies un saka, ja vajag mani kaut kur savākt, varot atbraukt pakaļ. Saku – nē, mums vēl ļauj iet tālāk, es turpinu. Tad iedomājos vietējiem paprasīt – kas šī par vietu, Wengen vajadzētu būt lielākam punktam. Viņi saka – nē Wengen vēl 4km tālāk! Pag, kā 4km?! 35min jau pagāja, jābūt klāt, kādi 4km?! Jā 4km. Man ir 50min līdz kontrollaikam. Ārprāc! Un es te čillā dzeru kafiju! Krūze malā. Paskatos time table un saprotu, ka esmu pārskatījusies un posms ir 9 nevis 7km, kā visu laiku paturēju prātā. Aplauziens! Lai nenosaltu – iepakojos survival blanketā. Esmu sapakojusies kā sīpols, kārtām – slapja veļa, slapja maika, survivals, soma, pa virsu slapja jaka. Bikses slapjas līdz pēdējai vīlei. Šobrīd saprotu, kā jūtas bērns slapjā pamperī. Nav forši, bet nav laika iedziļināties vieglās, slapjās neērtībās. Iešauju šotiņu un piespiežu sevi iesākt skriet. Ceļš uz leju, varu skriet. Survivals čaukst uz katra soļa, izskatos komiski, bet skrienu. Paskrienu garām savai puskalna mājas kompānijai – Alistair, Dieter un Jens (čalis zaļajā jakā). Tik uzsaucu viņiem – jums kontrollaiks neuztrauc? Viņi saskatās, parausta plecus, es paskrienu garām. Mani uztrauc. Pilsētu var redzēt, bet vēl jāskrien cauri, kas zin, cik tālu. Laiks izsīkst. Tomēr 10min pirms posma slēgšanas esmu klāt. Puiši ierodas 5min pirms k-laika beigām. Man orgi sāk stāstīt kaut ko par gaisa vagoniņu, kas tiek piedāvāts nākamā kāpuma vietā, ka varbūt tālāk distancē laidīs, varbūt nē, bet to man pateiks tikai augšā. Med-dāma noskatās, ka esmu izmantojusi savu survival blanketu un iesviež man somā jaunu rezervi. Paldies! Man somā sausas drēbes, bet taupu tās brīdim „pēc tam” – nav vēl saprotams, kas būs gonkas piedāvājumā, kad nonākšu augšā. Pie vagoniņa visi satiekamies – es un 3 džentelmeņi. Esam pēdējie, kas te paspēj ierasties.

9.posms, Männlichen, 4.4km, +978m/-37m, k-laiks plkst.22:00

Vieglākais vertikālais kilometrs manā mūžā.

easy!!!

easy!!!

Vagoniņš droši vien maksā astronomisku cenu, bet mums – all included. Sēžam un baudām savu vertikālo kilometru, noskatāmies uz lavīnu ķērājiem atklātajā nogāzē un saprotam, ka negaisa laikā te laist cilvēkus tiešām nav prāta darbs. Dieters ir izmircis nosalis, dreb. Nosmejamies, ka labākais sildītājs ir otrs cilvēks, viņš piespiežas man pie sāna un uz brīdi pārstāj drebēt. Augšā kontrolpunktā izpakosies no slapjā krekla, saģērbsies.

10.posms ar aptuveniem kilometriem un absolūti nekonkrētiem augstuma metriem

Esam augšā un brīdī, kad tuvojamies KP vietai, redzam, ka gonka tiek atsākta – bars skrējēju (nu >100) tiek palaisti beigu posmā. Mūs apved apkārt arkai, lai elektronika mūs nenoķertu un nepalaistu otrajā startā tūlīt pat (lai mēs nesačakarētu Datasport sistēmai prātu), ieved siltumā, kur tiekam pie tējas, sausas WC un iespējas pārģērbties. Turpinājumam sola ceļu pārsvarā uz leju pa saīsinātu pārmarķētu distanci apmēram 20 km garumā. Tas nozīmē, ka varu ziedot savu sauso termokreklu. Paliek silti, labi. Bet kaut kad jākustas ārā. Startējam visi 4 kopā. Jens kaut ko bubina par to, ka viņam šobrīd tas nešķiet pareizs lēmums, ka vajadzēja beigt gonku, stāties laukā. Es saku – nekā, ja esi kompānijā ar mani, tad finišēsi. Taka pa platu ceļu, ejam un runājamies. Es ar Dieter, Jans ar Alistair. Šādos brīžos sarunas rodas ļoti viegli. Skriet vairs īsti negribas, tagad tikai mērķis tikt līdz finišam. Esam pēdējie šajā distancē. Vispār pēdējie visā gonkā. Tāds dīvains, ekskluzīvs statuss. Lietus pierimst. Tuvākajā punktā mūs ar ovācijām sagaida organizatoru bariņš, bet te nekā cita nav, ejam tālāk. Sākas nemitīgs kāpums uz leju, ejam ātri, ļoti ātri. Varbūt pat skriet būtu vieglāk, bet nevaru piespiesties uzsākt. Tomēr čaļu iešanas temps man ir par ātru, sāku sagurt, kaut kā dīvaini sāk griezties vēders un šķiet, ka grib kaut ko mest atpakaļ. Tikai ko? Neko jau neesmu ēdusi kopš pēdējā KP, kur pārvilku drēbes. Tiešām. Esmu sagrēkojusi pret savu rumpi. Nonākot Alpiglen kontrolpunktā, uz galdiem vēl gana daudz ēdamā, ņemot vērā, ka distancē esam pēdējie. Mani nekas neuzrunā, noēdu pāris čipšus un neko vairāk negribu.

hehee.. pēdējais vakarēdiens

hehee.. pēdējais vakarēdiens

watsup info Sanitai

watsup info Sanitai

Izejot no punkta, mums pievienojas vēl 2 organizatori – čalis un dāma. Viņi aiz mums novāks trasi. Kolosāli. Tik tālu nu esmu – ar mani kopā novāc trasi!!!

Kamēr ceļš uz leju, organisms vēl neprotestē, kaut jūtos arvien sliktāk. Bet tad ceļš pagriežas un jāsāk kāpt uz pēdējā KP vietu, +~300m. Nokliedzos – nē!!! To es nebiju sadzirdējusi, kad stāstīja par trases izmaiņām, un nebiju tam gatava. Organisms bija jau iegājis režīmā „tikai uz leju” un absolūti nav spēka kāpt. Ātrums dramatiski nokrīt, uznāk totāls vājums un besis. Bet eju, cīnos. Atsākas lietus ar jaunu sparu. Trases novācējiem arī jānomet temps, jo būtu nepieklājīgi novākt trasi pirms manis. Džeki pa šauro taku ir jau paskrējuši uz priekšu, līdz pēdējam trasē atstātajam kontrolpunktam. Kāpums ar svaigiem spēkiem būtu vispār sīkums, bet tāda, kā jūtos tagad, – man tas ir tiešām smagi. Nelabi. Ēst neko nevaru. Ienākot KP vienīgais, ko gribētos, ir alus, kura nav. Doma par colu uzsit nelabuma vilni. Esmu nokavējusi brīdi, kad cola var palīdzēt. Mazliet apsēžos, paelpoju. Ja nebūtu nakts un lampas, man šķiet, es izskatītos zaļa. Bet lietū un lukturos krāsas izbalē un džeki saka – ejam, visi kopā varam noiet. Vairs viņi neskrien uz priekšu, bet ejam kopā bariņā. Drīz jau pilsēta, asfalts. Līst. Vēl pēdējie augstuma metri augšup līdz galvenajai ielai. Mana kompānija piedāvā mani vai pavilkt, vai pastumt, lai vieglāk. Nē, ieslēdzu savu lepnuma režīmu un stampāju tik augšā. Pati, pati, pati!!!

Pilsēta tukša, ir pāri pusnaktij. Mūs gaida tikai organizatori. Pēdējos metrus pa sarkano paklāju noskrienam, šķiežot lietus uzkrātās peļķes uz visām pusēm.

Ir!!! Padarīts!!!

Mirdzu! Man sejas vietā lampa!

Mirdzu! Man sejas vietā lampa!

Final runners!

Final runners!

 Saņemam savus Eigera akmeņus, Finisher kreklus. Kopbilde pēc finiša un apskāvieni. Tā tas notiek. 4 stundas pilnīgi slapjiem pa kalniem ļoti satuvina.

Dieters pa ceļam ir izstāstījis, ka skries CCC un šis viņam ir labs treniņš priekš MontBlanc. Tā kā tur viņi ar Sanitu vēl saskriesies. Tā tai skrējēju pasaulē ir, pa tiem pašiem mačiem visi vien spieto.

Alistair pa ceļam padalījies ar savu skriešanas stāstu, kad uzjautāju, kāpēc viņš klibo. Viņš piedzimis ar vienu kāju īsāku kā otra, izdzīvojis daudz operācijas un, redz, skrien! Nu jā, draugi jau esot finišā ar alus kausu, bet tik un tā – viņš skrien!

Jens ir pastāstījis par saviem treniņiem bezkalnu apstākļos, skraidot pāri vienam pampakam n reizes.

Es nolemju nestāstīt, ka mani pēdējā mēneša treniņi ir labi, ja 2 reizes nedēļā pāri Dienvidu tiltam… Labāk pastāstu par Latvijas foršajām piedzīvojumu gonkām, ko Normunds organizēja. Tiesa gan – agrāk, ne šogad.

Pēc dienas saņemu bildes no Alistair fočika ar komentāru, kad būšu Londonā – lai dodu ziņu. Forši, ne?

Pirms plkst.1:00 esmu aizvilkusies līdz hostelim, sēžot uz grīdas koridorī, lai netraucētu ar čaukstošajiem mantu maisiem tiem, kas guļ, mēģinu saprast, kā tālāk dzīvot. Droši vien dzīve sāksies pēc dušas.

Seko komentāri no Sanitas, ka viņai nelabums atlaidis tikai pret vakarpusi, ka Šveiciešu skrējējs, kas mūsu istabā, izstājies jau pirmajā punktā, jo neilgi pēc starta nokrita un sastiepa potīti, kāja sapampusi. Otrs istabas čalis finišēja kādu stundu pirms manis bezgala dusmīgs, ka par saīsināto distanci nedabūs UTMB punktus. Tajā brīdī sajutos labi – man par šo galva nesāp, varu skriet for fun, varu skriet saīsināto distanci, varu nepelnīt punktus, varu tikt pie titula „final runner” un par to uzjautrināties. Kolosāli atbrīvojoša sajūta!

15.07.2018. svētdiena

Mēģinu pagulēt, bet sākas organisma gļuki – drebuļi, salst kājas, nevaru atrast sausas zeķes, sameklēju jaku un iestumju pēdas piedurknēs. Guļu ar jaku zeķu vietā, bet tas strādā. Vismaz sasilstu. Bet aizmigt nevaru, viss sāk sāpēt, grozos. Ap plkst.7:00 jau esmu nomodā.

Vēl pāris bildes pirms prom braukšanas un laižamies uz Sanitas māju. Eiger, man vēl te būs jāatgriežas. Jānoskrien pilna trase un kaut kur derētu arī uzkāpt, vai ne?

AR MANI ATKAL RUNĀ KAIJAS

AR MANI ATKAL RUNĀ KAIJAS

Sen nav baudīta pēcpusdiena tā vienkārši un skaisti – terase pie ezera Šveicē ar skatu uz ezeru un kalniem, ar garšīgām pusdienā, vīna glāzi un meiteņu sarunām. Perfekti!!! Sanita, paldies! Es atgriezīšos, klausīšu uzaicinājumam!

Interesanti - ir krekliņš "last finisher"? Varbūt vajag ierosināt orgiem?!

Interesanti – ir krekliņš “last finisher”? Varbūt vajag ierosināt orgiem?!

 16.07.2018. pirmdiena

Kas teica, ka ar skrējienu piedzīvojumam jābeidzas? Lai interesantāk, mans atpakaļceļš ir ar kuģi no Weggis uz Lucernu (ar standarta bildi pie skaistā tilta). Tad buss uz Milānu. Buss saucās “flixbus” – tas tā, ja kāds šo izdomās izmantot, esat gatavi pārsteigumiem! Esmu piemaksājusi 5eur par panoram seat – ja jau 4h jābrauc, tad vismaz – lai ar skatu. Kāpju iekšā – manā panorāmas vietā sēž opis, kuram man bail pat mēģināt teikt, ka vieta manējā. Opis tik vecs un drebošs, ka bail – vēl atdos galus. Šoferis ir tāpat jau nokavējis un nervozs, negribu vēl vairāk sastresināt, lai labāk brauc. Atrodu brīvu vietu kreisā pusē pie loga un īstenībā tas arī bija labi – kreisās puses panorāma bija lieliska. Lai komplekts būtu pilnīgs – nedaudz ož wc un pats buss plānoto 4h15min vietā brauc 6h. Galā esmu jau pēc plkst.20:00 kaut kur Milānas priekšpilsētā.

Standarta kadrs ar skaisto Lucernas tiltu.

Standarta kadrs ar skaisto Lucernas tiltu.

Neliels izmisums, kamēr tieku skaidrībā ar Milānas metro stacijām un nokļūstu līdz centrālajai stacijai, kur ir busi uz Bergamo airport. Galā esmu pēc plkst.22:30, izslājot cauri lidostas piepilsētai ar visu iedzīvi uz muguras. Man patīk šī sajūta. Atkal tā brīvības sajūta kā stopojot!!

Visu dienu neesmu ēdusi, B&B saimniece man piedāvā mikrenē uzsildītu gatavo maltīti, kas šobrīd garšo vienkārši dievīgi.

Duša un miers. No plkst.4:00 rītā gan sāku klausīties, kā no 300m attālā skrejceļa paceļas lidmašīnas, bet tik un tā esmu gana labi izgulējusies. Smaidu!

Foršā brīvības sajūta ar mugursomu plecos. Man patīk!

Foršā brīvības sajūta ar mugursomu plecos. Man patīk!

 Dzīve pēc E101

Nepamet sajūta, ka kaut kas ar to time tabele nebija īsti pārdomāts. Tikai tagad izpētīju, ka lapiņā distances beigu daļā ir copy/paste kļūda un 86.7km atzīme parādās divos kontrolpunktos tieši pie Eigera sienas. Smieklīgi, ne? Eiger North Face. Treks pa vertikāli, vai?

Sametu time table excelī un pievelku klāt iztrūkstošo info – cik km ir no viena punkta līdz nākamajam, cik augstuma metri no punkta līdz punktam. Protams, labi, ka vispār bija lapiņa ar informāciju par distanci, bet atskaites punkts bija starts, kas nozīmē – visu laiku jārēķina līdzi, kas posmā jāpadara, vai iekļaujos konkrētā posma laikos. Kā arī, man domāt, sākumā varēja likt drastiskākus kontrollaikus, bet uz beigām vajadzētu būt mazliet brīvākiem, taču tā nebija. Likās, ka uz beigām laiki paliek vēl ciešāki.

Kaut ko es savā prātā nevarēju īsti sarēķināt, kas arī atspēlējās manā stresā par plkst.20:00 kontrollaiku.

Kalnos atstāju 3 kg. Tamdēļ vien ir vērts šādi paskraidīt.

Kājas sāpēja 3 dienas.

It kā nepamet sajūta, ka nav jau pa īstam, jo 15km un apmēram 2000m no plānotā palika neizdarīti. Bet paskatoties, kas paveikts – arī 85km un 4500m pirmo reizi pēc lauztās potītes nav slikti. Tomēr 2 maratoni ar vienu piegājienu.

Un kā parasti pēc kalniem – „aizbrauca tālu jumts prom”. Lai piedod Prātnieki, „izmeņila” ar „Instrumentiem”:


Ar autora atļauju pārpublicēts no Daces Lindes bloga.

3 komentāri rakstam E101_bezgalīgs stāsts, tas ir bezgalīgs stāsts (Dace Linde)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.