Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Es vairs neskriešu!

Tā es teicu vakar pēc Siguldas kalnu maratona finiša un atšķirībā no citiem gadiem un sacensībām, pēc stundas, divām un trim, savu sakāmo nebiju mainījusi. Tad radās jautājums – kas šoreiz bija citādi, kā tās citas reizes, kāpēc šoreiz bija tik grūti, ka tiešām gribas teikt “nekad vairs”?

Kā tad tas bija? Gaidīju šo dienu veselu gadu – kopš pagājušā gada Siguldas kalnu maratona. Skrienot trasē grūtajos brīžos, kuru bija ļoti daudz, centos sev atgādināt: “Tu taču šo dienu tik ļoti gaidīji, nu tad izbaudi! Skaties, kādas skaistas ainavas, kāda migla mežā, kādi dubļi! Pasaka!”. Bet nez kādēļ, nejutos gan kā pasakā. Kājas kā ar svinu pielietas, pirmās sacensības, kurās tik daudz pārgāju soļos līdzenajos posmos. Jutos sevī vīlusies. Un kā glazūra visai šai kūkai bija finišs – savu trešo vietu nosargāju, bet, ja distance būtu vēl pārsimt metru garāka, es to būtu zaudējusi. Pēdējie metri bija izmisuma pilni – kārpījos pa kalnu augšā visām četrām, šķita, ka nekustu ne no vietas, bet konkurente neticamā tempā tuvojas… Trilleris!

10501903156_7e900a946c_b

Secinājumi

Aprunājoties ar citiem, konstatēju – labi jutās tie, kuri skrēja sev komfortablā tempā. Tātad secinājums skaidrs – nav ko močīt uz rezultātu, tad negribēsies trasē vismaz trīsreiz mirt. Bet kā tas ir? Kā var neskriet, cik spēka? To īsti neprotu. Tātad – tas jāmācās, vai arī… jātrenējas nopietnāk. Jāpiestrādā pie savu prioritāšu saraksta un jārūda raksturs, lai spētu pie tā arī pieturēties. Jo gan jau savu artavu kāju smagumā deva pirms nedēļas saskrietais personīgais rekords pusmaratonā, nesenā slimošana un gada pirmajā pusē pārpūlētās ceļgalu saites. Plāns tā kā būtu skaidrs, bet ir viens jautājums – vai es to vēlos?

26 komentāri rakstam Es vairs neskriešu!

  • Cukuriņš kriss240188

    sāpes pāriet, gandarījums par paveikto paliek ;)

  • spaanietis spaanietis

    Apsveicu ar goda pjedestālu un novēlu izdarīt pareizo izvēli par savu tālāko skriešanas formu, bet skriešanu gan nepamet! Jūs labi saderēt kopā! ;-)

  • Ļoti labs jautājums, jo pricipā tāds “hobijs” prasa savu daļu “brīvā laika”. Pirms vēl izlasīju secinājumus būtu apstiprinājis to pašu, ka lai nebūtu grūti ir jaskrien komforta zonā un kādu reizi gadā ir jāpaskrien lai ir grūti (izkāpjam no komfota zonas), jo tad arī var redzēt darba augļus – jeb to ko tad spējam pa īstam. Un neļaujot ķermenim aizmirst savu trenētību ar laiku komforta zona kļūst “ātrāka”, jeb trasē pavadītais laiks ir mazāks. Un kā jau kā Ainārs atceļā no Ozolniekiem teica – tā pa īstam sagatavoties ir grūti, jo sacensību dienā viss atkarīgs no vairākiem faktoriem un ķermeņa izturība ir tikai viens no tiem.
    Manuprat, galvenais ir izvirzīt sev mērķi un pie tā pieturēties, sasniegt un tad izvirzīt nākamo. Paskriet jau var jebkurā brīdi savam priekam un jebkuru distanci ar.

    Man personīgi arvien vairāk sāk patikt komforta zona, jo treņinu ziņā tas vairs nav tik laikietilpīgi un nav nedz jamirst nost trasē, nedz arī dienu pēc tam jamokās ar kāju sāpēm. Prāts ir visu pareizi izrēķinājis un sadalījis spēkus trasē. Un otrs iemesls manā gadījumā par labu komfota zonai ir tas, ka priekšā ir pārak daudz citu skrējēju, kas bieži atkal dāmu konkurencē nav novērojams (daudz priekšā skrienošo), līdz ar to secinājums ir tāds – ka nodarbojoties ar kaut ko hobija līmenī labāk ambīcijas neizvirzīt, tad arven bus prieks par paveikti. Rezultāts tāpat vienmēr būs atbilstošs ieguldītajam darbam/laikam.

    Bet uz pozitīva pārdomu komentāra pabeidzot. Ir jāizbauda sasniegtais! Svarīgi ir tas kurā vietā biji finišā un nav jādomā par to, kas varētu notikt ja trase būtu garāka! Vēlreiz apsveicu ar paveikto! ;)

  • Ivars Ivars

    “nekad vairs” izplēn pēc īsāka vai ilgāka brīža. Šoreiz tas vienkārši būs nedaudz ilgāk.
    Tiekamies trasēs!

  • kekss k3kss

    Lai gan šogad salīzinājumā ar iepriekšējo gadu noplīsu ap kādu 31.km, (pagājušogad ap 26-27) nenosalu un biju labāk ekipējies, kopumā sajūtas bija briesmīgākas (krampji arī labsajūtu neuzlaboja :D ). Šogad sākumu un pirmo apli skrēju salīdzinoši ātrāk, tāpēc arī ne uz brīdi tiešām sacensības izbaudīt neizdevās. Pagājušogad vismaz pirmos 20km normālā tempā skrienot (mierīgi kāpjot sastrēgumos) patiešām varēja priecāties un baudīt dabu. Pēc finiša ierastās domas – “nekad vairs, priekš kam sevi tā mocīt” gan prātā nenāca. Tām jau laika gaitā ir tikts pāri, tomēr ar pieredzi jau noskaņojos pirms starta un saprotu, kas priekšā gaida :)
    Bet nu nākošgad noteikti skriešu lēnāk. Baudas tiešām nebija nekādas. Gandarījums gan ir par to, ka sevi esmu labi paspīdzinājis :)

  • Andulis

    Apsveicu ar pelnīto pjedestālu! Žēl, ka neredzēju “trilleri” klātienē.. ;)
    Trases garums bija tieši tā saskaņots, lai būtu vajadzīgais iznākums, tur viss kārtībā :)))

    Ja nopietnāk, tad šis – “Kā var neskriet, cik spēka? To īsti neprotu.” – pat izbrīnīja mazliet. Un kāpēc tad to nevar? Kas konkrēti traucē, neļauj?

    Man gribētos domāt, ka komforta zona ir ķermeņa dabiska, normāla izvēle, kas jau pēc definīcijas atrodas ārpus “skriet, cik spēka” zonas. Vismaz garajās distancēs; jā – arī sacensībās. (Sprinteriem varbūt citādi.)

  • Man arī, šķiet, šoreiz bija tik grūti, kā vēl nebija nebijis nevienās sacensībās. Es arī nesaprotu, kā var neskriet, cik spēka. Trešā A apļa beigu posmā likās, ka tūlīt, tūlīt zaudēšu samaņu. Un grūti vēl tagad ir; pulsometrs gan saplīsis, bet šķiet, ka sirds vēl tagad sitas straujāk kā vajadzētu, laikam beidzot tad tiešām pārpūlēta vairāk kā būtu vajadzēts. Nez, varbūt tas ir reizēm noderīgi, lai vēlāk atgrieztos jau augstākā līmenī, līdzīgi kā tas dzīvnieks, kurš no pelniem izlīda. Tiešām nezinu.

  • Inga_K Inga_K

    Ja katrās sacensībās gribās skriet cik spēka, tad varbūt vienkārši jāpiedalās mazāk sacensībās?
    Ir derīgi uzskriet sacensībās arī režīmā “noskriet” vai “iekļauties kontrollaikā”. Lai arī vakar uz beigām bija pagrūti, jo enerģija bija beigusies kādu laiku pēc pēdējās želejas, bet finišs vēl nebija redzamibas attālumā, un trase nelutināja, šķita, ka bija vieglāk nēkā tālajā 2011. gadā 33km trasē, kas bija sausāka, bez dubļiem un lietus, un mazāk kāpumiem :D
    Un gan jau arī Tavs “nekad” pāires :D Ja ne šodien. tad rīt vai aizparīt.

  • Ainars Ainars

    Zinama un izdzivota situacija. Es savu lemumu pienjemu, pedejais pjedestals ir SKM tiesji pirms gada. Var but lemums turpmak skriet tikai priekam. Var but lemums skriet vel nopietnak, pirms nedeljas Ozolniekos treneris pats Tev pieteicas. Un var but lemums kardinalus lemumus strauji nepienjemt. Jebkura gadijuma godigi jaatbild sev pasjai – ko es gustu, velos gut no skriesanas. Vel, protams, var pamainit savu attieksmi pret pjedestaliem – ja sacensibas skrietu tikai tie, kas cinas par pirmajam vietam, tad sacensibu visticamak nebutu vispar:)

  • Rainers Rainers

    Nu man pēdējie 20 bija tikpat ilgi cik pirmie 30…un no tumsas izspruku līdz ar nagiem…pēdējē kalnā rāpos ar domu,ka man taču nekur nav jāsteidzas,bet tad strauji no muguras tuvojās lukturis un tad kkas automātiski ieslēdzās,ka garām nelaidīšu,neskatotie uz to,ka neredzēju kas tur sekoja…tāpēc liekas,ka man pagaidām nesanāks tikai priekam,jo tad es ēstu zupu jau pēc diviem apļiem…tas nekad lai labāk ir kkad vēlāk…

  • Bulldozer Bulldozer

    Pirmais, ko es pateicu pēc finiša – “nekad, nekad, nekad vairs”. Šodien jau viens “nekad” ir nodzēsies :)

  • Rasels.

    Redzēsim gan, vai līdz otrdienai noskaņojums nebūs mainījies :)

  • jupe jupe

    Kaut kur dzirdētas sajūtas.
    Man dēls ir atteicies skriet sacensībās. Kad saku viņam: “Neskrien acis pārgriezis. Skrien mierīgi savam priekam.”, viņš man atbildēja: “Es nemāku tā skriet sacensībās.”

    Un tā viņš skrien tikai savam priekam. Tad, kad sagribās paskriet.

  • Johny Johny

    Beidz Linda. Tu esi riktīga cīnītāja, un sacensības tev patīk.To redz pēc tā kā tev acis spīd startā. Arī šajā bildē tavas emocijas ir labi redzamas. Sacensības ir domātas lai sacenstos, un skaidrs ka visi uz pjedestāla netiks. Bet ar sevi jau pacīnīties var, un arī vajag. Tā īstā vaina liekas ka ir sagatavošanās procesā, vai treniņos. Tā ir gandrīz visu mūsu amatierīšu lielākā problēma, mani protams iekaitot. Mūsu vēlmes reizēm nesakrīt ar varēšanu, un tad mes cepamies. Tiekamies sačos. Un uz pjedestāliem:)

  • Arī gadu gaidīju šo dienu un solīju sev skriet sarkanajā zonā, taču pietika ar divām A cilpam, lai saprastu, ka sezonai drīkstu noīsināt par 2-3h, tā arī neuzspējis nemaz sarkanajā zonā īsti ieskriet

    Tikmēr ar Lindamu viss ir kārtībā! Apsveicieni ar godam padarīto

  • spaanietis
    27/10/2013 at 17:39

    Apsveicu ar goda pjedestālu un novēlu izdarīt pareizo izvēli par savu tālāko skriešanas formu, bet skriešanu gan nepamet! Jūs labi saderēt kopā! ;-)

    PIEKRĪTU!
    ;) turies, Tu esi ļoti foršā skrējēja! Pain is Temporary, Pride is Forever :))

  • Vispirms gribētu apsveikt Lindu ar trešo vietu – lielisks sniegums!
    Lasot Tavas izjūtas, atcerējos, ko pati sajutu vakar, protams, daudz piezemētākā līmenī, bet tomēr… Vakar noskrēju īso distanci, nekas izcils, bet skrēju, kā nu varēju. Finišā, protams, prieks, bet arī doma – ok, finišēju, nu un? Esmu visa izmirkusi un dubļaina, kamēr eju uz auto un mēģinu pārģērbties, nosalstu, drebinos vairākas h no vietas. No finiša zonas vēroju, kā mans vīrs bezspēcīgi rāpjas augšā pa dubļiem uz starpfinišu, soļi slīd, viss dubļains… Neko nevaru darīt, lai viņam palīdzētu. Starpfinišā skaidri redzams, ka viņš ir daudz vairāk izmocījies nekā citreiz sacensībās. Satraucos par viņa veselību, bet diez vai ieteikums par izstāšanos ir īstais, ko teikt šajā brīdī. Vienīgais, ko spēju pateikt, ir, lai skrien kā sanāk un ka viss viņam izdosies. Bet tas, ko domāju, ir jautājums – kam tas viss vajadzīgs? Un tas pat nav tādēļ, ka pati būtu mocījusies, pati taču mierīgi stāvu starpfinišā. Neapšaubāmi prieks par to, ka Edgars pāris h vēlāk finišē, bet jau atkal domāju – ko tas viss deva?
    Droši vien atbilde uz to katram sava. Tomēr vakar nospriedu priekš sevis, ka man patīk skriet, bet varbūt nākotnē sacensībās jāskrien retāk.
    Linda, nenokar degunu! Pāris dienu laiks ļaus salikt domas pa plauktiņiem, un tad jau Tev pašai viss būs skaidrs!

  • in

    Man te no malas stāsta, ka šādās situācijās vajag paņemt 2-3 nedēļu pauzi. Pat ne tik daudz pašam atjaunoties, kā motivāciju atjaunot.
    Nedēļu iepriekš pusi uz PB, tagad šito. Tas ir smagi. Bet tas pāries.

    ” Esmu visa izmirkusi un dubļaina, kamēr eju uz auto un mēģinu pārģērbties, nosalstu, drebinos vairākas h no vietas. No finiša zonas vēroju, kā mans vīrs bezspēcīgi rāpjas augšā pa dubļiem uz starpfinišu, soļi slīd, viss dubļains…” – šis man liekas ir daudz grūtāk nekā turpināt skriet un dubļoties. Paldies, ka biji tur un uzmuundrināji!

  • Aivars Aivars

    Linda, arī es Tev atļaušos ko ieteikt. Un tas būtu – nesteidzies! Nav nepieciešams pieņemt kādu lēmumu tieši tagad. Ar skriešanu Tu sev maizi nepelni, tas nav Tavs darbs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī sezona jau ir praktiski beigusies. Dzīvo mierīgi vien tālāk un nemoki sevi ar jautājumiem uz kuriem Tev šobrīd nav nekādas nepieciešamības atbildēt. Ja šobrīd nenesas prāts uz skriešanu, tad neskrien. Ja negribās domāt par skriešanu, tad nedomā par to. Ir taču vēl tik daudz citu lietu par ko priecāties, citu iespēju kustēties un būt aktīvai ikdienā. Gan jau pati jutīsi, kas Tev dzīvē pietrūkst, kā vēlies pavadīt savu brīvo laiku. Ja nu kādreiz atkal sajutīsi, ka gribas iziet laukā un paskriet, tad neatsaki sev to. Kad atgriezīsies vēlēšanās skriet, tad arī skriesi. Bet tagad vien mierīgi dzīvo tālāk, nenomoki sevi ar jautājumiem par skriešanu un dari to, kas patīk – to, kam līdz šim Tev vienmēr pietrūka laika.

  • Malacis! Tev ar cīņu pelnīti panākumi, ir taču tā vērts vai ne? Nu, kā var neskriet? Dulla jauniete esi! :)

  • .Linda Lindams

    Paldies jums par rūpēm. Laikam vajadzēja pielikt smaidiņu virsrakstam galā, lai būtu skaidrs, ka pavisam nopietns tas mans sakāmais nevarētu būt. Nekādi kardināli lēmumi arī nav padomā. Tās vienkārši bija kārtējās pirmā mirkļa emocijas un pārdomas. Un nu jau arī paskrēju – lai arī tikai kādus 30 metrus līdz autobusam, bet paskrēju. :)
    Viss jau ir labi – pēc finiša biju laimīga, uz pjedestāla kāpu ar prieku un esmu gandarīta par savu vietu, trase un dubļi ļoti patika, un beidzot varu izbaudīt patīkamās muskuļu sāpes. :) Sen tādas nebija baudītas pēc sacensībām.
    Par skriešanu sacensībās uz rezultātu… Nav jau tā, ka es visās sacensībās skrietu uz maksimumu, pusmaratoni tomēr daudz, tajos ir tikai kādas pāris sacensības gadā, kurās sanāk pamocīties dēļ rezultāta. Bet Siguldas kalni man ir vienas no mīļākajām sacensībām, tikai reizi gadā. Tādos svētkos nespēju sevi turēt komforta zonā. :)

  • Dziņa Dziņa

    Es laikam esmu dīvaina, bet es jau tuvojoties 14km finišam domāju, ka gan jau nebūtu nemaz tik traki piebeigt arī mierīgā tempā nesteidzoties 34km, jo kāda starpība vai tu pa trepēm nevari nokāpt dēļ 14 vai 34km :D, un domāju nevis par to, ka vairs to nedarīšu, bet par to, ka ar asfalta kurpēm to vairs nedarīšu un cik labāk būtu ar piemērotākiem apaviem un drēbju kārtu, kuru nav bail saplēst.
    Bet varbūt tas ir tāpēc, ka es aizmirsu uzlikt pulsometru un skrienot nezināju ne savu pulsu, kurš drošvien bija kosmisks, ne cik ilgs laiks ir pagājis un to cik km vēl palikuši arī nedzirdēju nevienā brīdī trasē, pie finiša vēl pārprasīju vai VISS, jo domāju, ka būs jāskrien vēl.
    Bet jā skriet uz rezultātu gan varētu būt skarbi, iedomājoties tos tempus bail paliek.

  • LasmaO LasmaO

    Linda, apsveiciens ar lielisku rezultātu!
    4. vietas ieguvēju nedaudz zinu, viņa ir monstrs, bet Tu, ja spēji viņu nepalaist garām, esi supermonstrs :)
    Domāju, ka pēc pāris dienām Tev sava raksta virsrakstu nāksies nomainīt :))

  • viagris viagris

    Diezgan patīkami bija atrast ceļabiedru otrajai pus distancei un pēc finiša dzirdēt pateicību, ka esmu turējis tempu kompanjonei (kaut gan pats biju stumjams un bīdāms). Kā pēc tam izrādījās, tad gandrīz vai aizvilku viņu līdz pjedestālam, jo mana kompanjone bija Tava konkurente :D
    Tuvojoties finiša kalnam, redzēju priekšā Tevi ejam, kad salasīju vārdu uz muguras, uzsaucu – Linda saņemies vai ko līdzīgu un sāki skriet – ceru, ka tas nedaudz palīdzēja iegūt tās 12 sekundes pārsvara :)
    Kaut gan nedaudz arī moca sirdsapziņa, ka ieslēdzās autopilots un finiša kalnā aizmirsu par savu kompanjoni, jo varēju varbūt aizvilkt līdz pjedestālam..
    Varbūt nākamgad jāpiedāvā tempa turēšana vidējā distancē sievietēm.. Kaut gan pēc finiša noteicu, ka nekad un nemūžam vairs neskriešu SKM :D

  • .Linda Lindams

    Paldies, Lāsma! :) Labi, ka nepazinu to monstru (labā nozīmē), citādi, ieraugot viņu aiz muguras, būtu no bailēm pamirusi tajā puskalnā :D
    viagri, paldies par uzmundrinājumu, gan jau ka palīdzēja, lai arī, iespējams, nereaģēju adekvāti. To arī visiem citiem varu teikt – neņemt ļaunā, ja neko neatbildēju uz uzmundrinājumiem, ir reizes, kad nespēju saņemties atbildei, bet tas nenozīmē, ka nenovērtēju. Jebkādi uzmundrinājumi palīdz, lai arī reizēm tajās mokās gribas atbildēt rupji. :D

  • Aiva bija viena no pirmajām meitenēm, kas viņnedēļ atsaucās piedāvājumam baseina sezonā apgūt peldētprasmi pie treneres ;)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.