Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Es vairs neskriešu!

Tā es teicu vakar pēc Siguldas kalnu maratona finiša un atšķirībā no citiem gadiem un sacensībām, pēc stundas, divām un trim, savu sakāmo nebiju mainījusi. Tad radās jautājums – kas šoreiz bija citādi, kā tās citas reizes, kāpēc šoreiz bija tik grūti, ka tiešām gribas teikt “nekad vairs”?

Kā tad tas bija? Gaidīju šo dienu veselu gadu – kopš pagājušā gada Siguldas kalnu maratona. Skrienot trasē grūtajos brīžos, kuru bija ļoti daudz, centos sev atgādināt: “Tu taču šo dienu tik ļoti gaidīji, nu tad izbaudi! Skaties, kādas skaistas ainavas, kāda migla mežā, kādi dubļi! Pasaka!”. Bet nez kādēļ, nejutos gan kā pasakā. Kājas kā ar svinu pielietas, pirmās sacensības, kurās tik daudz pārgāju soļos līdzenajos posmos. Jutos sevī vīlusies. Un kā glazūra visai šai kūkai bija finišs – savu trešo vietu nosargāju, bet, ja distance būtu vēl pārsimt metru garāka, es to būtu zaudējusi. Pēdējie metri bija izmisuma pilni – kārpījos pa kalnu augšā visām četrām, šķita, ka nekustu ne no vietas, bet konkurente neticamā tempā tuvojas… Trilleris!

10501903156_7e900a946c_b

Secinājumi

Aprunājoties ar citiem, konstatēju – labi jutās tie, kuri skrēja sev komfortablā tempā. Tātad secinājums skaidrs – nav ko močīt uz rezultātu, tad negribēsies trasē vismaz trīsreiz mirt. Bet kā tas ir? Kā var neskriet, cik spēka? To īsti neprotu. Tātad – tas jāmācās, vai arī… jātrenējas nopietnāk. Jāpiestrādā pie savu prioritāšu saraksta un jārūda raksturs, lai spētu pie tā arī pieturēties. Jo gan jau savu artavu kāju smagumā deva pirms nedēļas saskrietais personīgais rekords pusmaratonā, nesenā slimošana un gada pirmajā pusē pārpūlētās ceļgalu saites. Plāns tā kā būtu skaidrs, bet ir viens jautājums – vai es to vēlos?

Stipro skrējiens

Sākās viss tā, ka VSK Noskrien izcīnīja komandas brīvbiļeti Stipro skrējienā, jo bija lielākā komanda Biķernieku pusmaratonā. Tā nu sanāca, ka kautrīgi pieteicās 4 dalībnieki – ricardo, zaichiks, essnee un Enrico. Iepazināmies sacensību dienā.

Pa kreisi - zaichiks un Enrico, pa labi - essnee un ricardo

Tagad jau viss ir samaisījies, grūti vairs atšķirt, kurš šķērslis bija kurš. Varu tikai pateikt, ka bija šausmīgi daudz dubļu vannu.

Viena no neskaitāmajām spa sanatorijām.

Bija viegli šķēršļi (piemēram, salmu rituļi), bija grūti šķēršļi (piemēram, baļķu siena), bija tādi, no kuriem sākumā nobijāmies, bet izrādījās, ka nekā tur nav (stikla kalns), bija pēc izskata viegli, bet patiesībā šausmīgi (es nevaru tagad atcerēties piemēru, bet tādi bija).

Viens no vieglajiem šķēršļiem.

Pie šīs baļķu sienas mums netika striķis, nu nekas - pārrāpāmies tāpat pa baļķiem. Kā lūši!

Bija šķēršļi, kur cilvēkiem nācās tikt galā ar savām bailēm – no augstuma, no duļķainiem ūdeņiem, no iesprostošanas (personīgi, manai klaustrofobijas tieksmei pārbaudījums bija pazemes tranšeja).

Stalažas, kas šūpojās.

Gadījās arī pa ķibelei – vienam no mums baļķu sienas augšā aizķērās bikšdibens aiz zara, vienam matos ieķērās dzeloņdrāts, vienam pazuda ar 8 saspraudēm piesprausts numurs, bet galu galā tie visi ir tikai sīkumi, jo mēs taču bijām četri!

Savstarpējā palīdzība mums bija visur!

Katram no mums gadījās savi vājuma brīži. Un šeit ir jāsaka liels paldies brīnišķīgajiem komandas biedriem, kas neņēma ļaunā, ja kādam palika grūti. Mēs gluži vienkārši padevām roku un visi kopā turpinājām ceļu līdz nākamajam pārbaudījumam!

Dēļu siena. Vienkārši dēļu siena.

Runājot par palīdzību, mums bija arī fantastiski atbalstītāji. Sākumā pat prātā neienāca, ka vajadzēs padzerties vai ko tamlīdzīgu. Brīdī, kad savējie malā uzsauca mums un vicināja ūdens glāzes, sapratām, ka jā – mums taču gribas dzert! Tā nu mūsējie ceļoja no šķēršļa pie šķēršļa, aurojot un dzirdinot mūs un arī citus grūtībās nonākušos, piemēram, meiteni, kura atzinās, ka ir jau padzērusies no grāvja.

Paldies radiem un draugiem par dzirdināšanas punktiem!

Ko vēl lai pastāsta? Ak, jūs noteikti gribat zināt, kā mums gāja pie slavenā stikla kalna. Vienkārši – mēs tam pārlīdām pāri!

Stikla kalns.

Kopumā – lieliska diena, lielisks piedzīvojums, lieliski cilvēki un lielisks viss! Liels paldies VSK Noskrien par iespēju piedalīties!

Nobrāzumus un zilumus meklēt zem dubļu kārtas!

Skrienam kalnus gāzt, jeb Nike Siguldas kalnu maratons 2010

Es arī nesaprotu tos cilvēkus, kuri šitā mokās, kur viņiem prāts. Nu priekš kam tas vajadzīgs. Nevar normāli kā cilvēki skriet. Nē zin viņiem vajag braukt vēl uz Siguldu un tur mocīties pa visādiem kalniem, trepītēm, dubļiem, meža biezokņiem, ūdens šķēršļiem. Un vēl pa tumsu. Man tiešām trūkst vārdu, jo viņiem tiešām nav ko galīgi darīt, lai šitā visu dienu mocītos. Lasīt tālāk.