Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Haiveja Tuhela memuāri

Priekšvārds

Esmu ievērojis šādu sakarību – ja tu ultru noskrien labi, tad vēlies skriet vēlreiz pozitīvo emociju dēļ. Savukārt, ja ultru noskrien slikti, tad vēlies to skriet vēlreiz, lai noskrietu labi. Īsāk sakot – ja esi noskrējis ultru, gribēsi to skriet vēlreiz.

Tā nu mēs izlēmām, ka uz Valmieru jāskrien vēlreiz. Ieviņa tāpēc, ka nebija apmierināta ar pagājušo gadu, bet es tāpēc, ka biju. Biju pat pārāk laimīgs, pārāk maz cietu.

Secinājums viens – jāuzstāda izaicinošāks mērķis. Jānoskrien 9 stundās. Pagājušajā gadā pārāk daudz laika pavadīju kontrolpunktos, kādu kilometru vai pat mazliet vairāk kopsummā nogāju. Arī pie tā jāpiedomā un sevi jādisciplinē. Nekādas ilgas sēdēšanas, nekādas iešanas.

Ja mērķis nosprausts, tad tik jāsāk trenēties.

Grūtais grūtniecības periods

2017.gada pirmajos trīs mēnešos saskrēju 1.5 megametrus. Arī ātruma treniņi bija krietni intensīvāki nekā pagājušajā gadā. Ja vēlies skriet labi sacensībās, tad vēlies arī ciest treniņos. Citādāk nemaz nevar būt.

Diemžēl tas viss nenotiek bez starpgadījumiem. Februāra beigās tomēr imūnsistēma neiztur un pasaka, ka jāpaņem pauze. Martā atgriežos pie kilometru krāšanas, un pirmā sapārotā 30+30 nedēļas nogale dod pārliecību par 107 kilometru mērķi, kā arī sagrauj pārliecību par maratona mērķi. Te gan drīzāk jāvaino sava nedisciplinētība – cenšos pārlēkt savu pakaļu, tāpēc treniņā sabrūku. Nākamajās nedēļās nogalēs vairs nesanāk paskraidīt garos treniņus, jo ir ieplānotas pāris sacensības, līdz ar to lielāku kilometrāžu skrienu darbdienās. Sacensības norit labi – 2. vieta maza mēroga orientēšanās sacensībās elites grupā (kur gan nav gandrīz neviena elites pārstāvja), kā arī 6. vieta apmēram 10 km taku skrējienā, kas man arī dod 5. vietu seriāla kopvērtējumā un 3. vietu vecumgrupā.

Divas nedēļas pirms Valmieras man iesāpas celis. Papildus tam vēl sāk sāpēt kakls. Paņemu 2 brīvas dienas, bet sestdienas rītā Andis piedāvā skriet 4h rogainingu Rīgā. Negribu! Bet gribu! Pasaku, ka skriešu, bet jāizskrien pārbaude, kā vispār skrienas (celis jūtas labi, bet kakls vēl mazliet liek par sevi manīt). “Ilgā” neskriešana dara savu. Kājas jūtas lieliski, skrienu nepiespiezdamies un 12.5 km ar pasildīšanos un atsildīšanos (gan tādām paīsākām) tiek pieveikti 50 minūtēs jeb ar ātrumu 15 km/h.

Skrienu, baudu un gānu sevi par vieglprātību.

Protams, nākamajā dienā pieveiktie 50 km ir ne tikai nevēlami nākamajai nedēļas nogalei (atkal celis liek par sevi manīt), bet arī manai morālajai pašsajūtai, jo organizatoru nepilnvērtīgās kartes dēļ nākas izlaist no rokām pirmo vietu.

Celis. Sāp.

Fizioterapeites apmeklējums. Teipošana. Divas izlaistas dienas. Trešdienā skriešana uz darbu un no darba. Celis liek par sevi manīt tikai uz pagriezieniem. Varbūt būs labi. Vēl divas brīvas dienas. Tomēr kāju muskuļi mazliet jūt, ka svētdienā noskrieti 50 km. Neko darīt – ir lietas, kas jādara.

Vēl tikai jāiziet sarakstam cauri, vai viss vajadzīgais sacensībām sarūpēts:

  • Megametrāža – check (1.5 Mm).
  • Varēšana – check (sastrādāts daudz).
  • Pārliecība – emmm…. šķiet, ka celis liks atkal par sevi manīt. Abi ceļi noteipoti, bet nu būsim reāli – ja pēdējo divu nedēļu laikā divreiz celis licis par sevi manīt, tad diez vai varu noskriet 107 km bez jebkādām sāpēm.

Pēdējais punkts paliek neatķeksēts.

Dzemdības

Skrienot pirms gada, trasē izdomāju, ka jānodod sveicieni Ieviņai, tādējādi gan īsināju laiku sev starp kontrolpunktiem (domājot, kāds būs sveiciens), gan cerēju iepriecināt viņu. Bija skaidrs, ka šogad tam nebūs laika (domāt jau var, bet laika nodot sveicienu nebūs). Tomēr es negribu skriet vienkārši tā. Jābūt kādai saiknei. Un tad tiek uzzināts, ka, ziedojot Lāsmai, varam saņemt personalizētus numurs. Nolemts. Šī gada ultramaratonisti ir dzimuši – 666 Haivejs Tuhels ar kopīgās šosejas minēju 999 Sterveju Tuhevenu.

Te gan jāuzsver, ka kopīga ir šoseja, bet ne mīšana – katrs mīs savā solī, pretī saviem mērķiem.

Bērnība

Bērnībā par tevi rūpējas vecāki. Šajā skrējienā mani vecāki ir mana pieredze un informācija, ko esmu uzkrājis gadu gaitā.

Jāsāk mierīgi, bet nedrīkst arī pārlieku atslābt. 4:30 min/km vajadzētu būt labam tempam. Papildus tiek sarunāts atbalstošais personāls, kas sagaidīs punktos. Tiek izrēķinātas želejas, kas tiks patērētas, kad jādzer ūdens. Tiek darīts viss, lai varētu domāt tikai un vienīgi par skriešanu un tempa turēšanu. Viss, lai netiktu pieļautas pagātnes kļūdas.

Pusaudzis

HT: “Mammu, kā būtu, ja es mēģinātu izskriet no pilsētas kopā ar lielajiem puikām?”

Saprāts: “Turies pie saviem uzstādītajiem mērķiem. Ultra ir cīņa ar sevi, nevis ar citiem!”

Bet ko gan viņi visi zina? Es zinu labāk! Turēšos kopā ar pēdējo policijas mašīnu – kopā ar lielajiem puikām, bet tomēr atsevišķi, lai mani neapbižo.

Starts!

ES ESMU LIELAIS PUIKA!!!! #YOLO

Skrienu kopā ar pirmo policijas mašīnu, kopā ar līderiem. Skrienas viegli. Ir mazliet agresīvāks sākums nekā bija iecerēts. 2. km aiziet 4 min/km. Mazliet par agresīvu. Tomēr, kā jau pusaudzis starp lielajiem puikām, esmu visdraiskākais no grupiņas:
https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706818512812841/

Jāsaka gan, ka man ir skaidrs, ka ne visi no šī bariņa ir lielie puikas. Jau nolūkoju pirmos, kas tiks apdzīti pēc izkļūšanas no Rīgas.

Pēc Gaisa tilta mazliet iepalieku. Galvenais bija tikt cauri sablīvētajam krustojumu tīklam centrā, pēc tam vairs policijas eskorts nav tik svarīgs. Kaut kāds saprāts tomēr ir arī pusaudža galvā. Tomēr vēl joprojām palieku pirms otrās policijas mašīnas, kas nozīmē, ka varu skriet pa ielu, neievērojot luksoforus. Nedrīkst palaist to garām vismaz līdz Teikas lielajam krustam, jo tas tāds mazliet intensīvāks – negribas tur apstāties. Kā uzzinu finišā, bija arī trešā policijas ekipāža, bet tas nekas – jūtos labi, skrienu savā tempā (kas gan pārsniedz 4:30 min/km).

Priekšā redzu līderu grupiņu, kurā skrien septiņi cilvēki. Esmu astotais. Tā arī aizskrienu līdz Juglai kopā ar individuālo eskortu – otro policijas mašīnu.

Jaunība

Esmu izmests viens uz lielā ceļa. Nav vairs atbalstītāju, nav vairs gaismas. Tikai jāskrien. Skrienas labi, temps tiek turēts mazliet augstāks nekā sākumā plānots – ap 4:20 min/km. Drīz tiek apdzīts pirmais, vēl mazliet un otrais. Esmu jau pakāpies uz sesto pozīciju. Panāku arī nākamo, kuram turos netālu aizmugurē. Garkalnē apsteidzu arī viņu un kontrolpunktam iznesos cauri kā piektais. Paspēju vēl nodot dažas norādes Kalvim un papriecāties par atbalstītāju pūli, kuram izskrienu cauri.

Emocijas – mazliet uzkāpj temps, tomēr ne pārlieku. Līdz nākamajam kontrolpunktam pirms Sēnītes ir 13 km, kuru laikā paspēju apsteigt vēl divus skrējējus. Esmu trešais. Ieskrienu kontrolpunktā, kur fiksi atdodu pustukšās pudeles Kalvim, paņemu želejas un jaunas pudeles un skrienu tālāk. Atceros, ka neesmu nodevis nekādus norādījumus, bet ir jau par vēlu. Tomēr Kalvis arī to ir piefiksējis, tāpēc paskrien man mazliet blakus, lai varam aprunāties.

Un tad atkal esmu viens.

Pusmūžs

Lai gan šis posms ir mazliet zem 10 km garš, tas tomēr nav tik vienkāršs – reljefs dara savu. It kā viss ir labi, tomēr kalnos temps krītas:
~40.km – https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706896349471724/

Tomēr kalni nav vienīgā mana pusmūža problēma. Pusmūžā vēders sāk strādāt citādi, kas man liek noprast, ka laikam arī šogad vajadzēs zaļo pauzi. Raganā ir benzīntanki, kuri varētu lieti noderēt.

Piefiksēju, ka tūlīt būs skriets 3 stundas. Piefiksēju arī to, ka tūlīt būs noskriets maratons. 3 stundas 2 minūtes un 30 sekundes. Jauns rekords. Arī pusmūžā kaut ko var sasniegt.

Ieskrienu 46. km kontrolpunktā ar ekspresinterviju par sāpošām kājām. Piestājos daļēji tāpēc, ka gribas tēju, daļēji tāpēc, lai saprastu, vai ņemšu zaļo pauzi vai nē. Man ielej verdošu tēju, kā arī saprotu, ka benzīntanks ir pārāk lielas ērtības – labāk vajadzības gadījumā lekšu krūmos, ja šķitīs, ka nevar izturēt:

(video nesatur lekšanu krūmos) https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706903762804316/

Šāda pārliecība ir divu iemeslu dēļ – jo ilgāk turēšos, jo viss, kas sakrājies iekšā, būs tuvāk izejai (ātrāks process), kā arī neesošās ērtības liks celties un doties tālāk.

Nezinu, vai tāpēc, ka apstājos, bet temps ir krities. 4:45, 4:50, 4:55. Ir kilometri, ko sanāk pieveikt ātrāk, ir mazliet lēnāki. Izrādās arī šajā posmā ir savs reljefs. Pusmūžs ir grūts. Tomēr spēju turēties zem piecām minūtēm kilometrā. Izskatās, ka savu plāna pirmo daļu izpildīšu un ieskriešu Braslas kontrolpunktā 4 stundās un 50 minūtēs. Skrienu un domās dungoju:

Sāku arī satraukties – mana atbalsta komanda vēl nav mani apsteigusi. Drīz jau 60-tais kilometrs.  Tomēr neilgi pēc 60. km viņi mani apdzen. Tas labi. Varu mierīgi skriet. Temps arī mazliet pieaug, domājot par tuvojošos kontrolpunktu.

Ieskrienu kontrolpunktā un piesēžos – jau plānojot kā skriešu, sev apsolīju, ka šeit varēšu atpūsties mazliet ilgāk. Šajā gadījumā mazliet ilgāk ir 2 minūtes. Man tiek paziņots, ka es esmu otrais, jo Kristaps ir izstājies. Un Didzis neesot tālu priekšā. Nepaspēju pat apēst pusi batoniņa, kad jau esmu izgrūsts ārā no kontrolpunkta. Pirmie pārsimts metri paiet cenšoties sažļembāt to, kas mutē. Līdz nākamajam kontrolpunktam 13 kilometri, kas arī būs pēdējie, ko veikšu ar vidējo tempu zem 5 min/km. Skrienu un atkal domāju par zaļo pauzi – nākamais benzīntanks tomēr tuvojas. Šoreiz bez apstāšanās pieņemu lēmumu tajā nedoties. Jāskrien. Tiec līdz nākamajam kontrolpunktam un tad jau vairs tikai viens garais treniņš.

Visu laiku tiek rēķināts. Cik ātri, cik tālu, cik lai iekļautos zem 9h. Ja kaut kas nenoies galīgi greizi, tad nevajadzētu būt problēmām iekļauties.

Neilgi pirms Stalbes kontrolpunkta ieraugu zaļu vestīti priekšā. Strauji tai tuvojos. Vai tiešām Didzis būtu salūzis? Tā izskatās. Paspēju nodomāt par to, ka tad jau nebūs problēmu iegūt pirmo vietu un ieskrienu kontrolpunktā kā līderis:
https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706960352798657/

Lai nebūtu jāsatraucas par pārtiku, saku Kalvim, lai dod man visas atlikušās želejas, bet izrādās, ka pēdējā punkta želeja atstāta ar Martu iepriekšējā kontrolpunktā, turpat arī aptieciņa. Man ir sajūta, ka vajadzēs pretsāpju tabletes. Kalvis sola, ka nākamajā kontrolpunktā viss tiks sagādāts.

Vecumdienas

No kontrolpunkta izskrienu kā pirmais, tomēr jau pēc mazāk kā kilometra man panesās garām Didzis. Ko viņš ir saēdies? Varbūt arī varētu mēģināt dzīties pakaļ, bet kaut kā pieņemu, ka notiks tas pats, kas iepriekšējā posmā – salūzīs, un es viņu panākšu. 17 km līdz nākamajam kontrolpunktam. Temps pakāpies ap 5 min/km un palēnām krītas. Ik pa brīdim redzu Didzi, bet klāt netieku. Drīzāk viņš atraujas. Viss ir slikti. Bet es kustos. Lēnām, bet kustos. Par ko gan cilvēks var domāt šādos apstākļos?

Neapstājies! Skrien! Cik vēl tālu? Kāds temps? Kusties. Nekādas pāriešanas soļos. Tev ir jāskrien. Un to es arī daru.

4km pirms kontrolpunkta satieku Gunu un Jāni, kas piedāvā kolu. Atsakos ar tekstu, ka tāpat drīz kontrolpunkts. Tikai pēc tam iedomājos, ka tas būtu pret noteikumiem – atbalsts ārpus kontrolpunktiem. Varbūt viņi ir Didža iesūtīti aģenti…

Izdomāju, ka 92.km beidzot pamīzīšu. Tomēr aizskrienu gandrīz līdz kontrolpunktam – kalna galā, 500m pirms tā, publiski mīžu tā, lai visi redz. Jāizdara tas tagad, jo pēdējā posmā būs tikai jāskrien.

Atsāku skriet.

BUMS!!! Vecumdienas! Es kliboju.

Klibodams ieskrienu kontrolpunktā. Jānis jau pirms tā ir savācis manu pudeli, ko pasūtu uzpildīt ar kolas un tējas kokteili. Manas atbalsta komandas nav. Vismaz pretsāpju tabletes dabūju no Jāņa. Kā jau vecs vecis sūdzos par to, ka man nebūs želejas. Viss ir slikti, bet cilvēki apkārt ir pozitīvi – ciena veco paaudzi. Apēdu apelsīnu un skrienu tālāk. Nav jau variantu. Vienkārši jāskrien. Pēdējie 13 km.

Sāku klibodams, bet tad viss aiziet. Vai nu zāles vai atkal iesilšana, bet sāpes pazūd. Ik pa brīdim redzu Didzi, bet nespēju viņam pietuvoties. Aptuveni 8km pirms finiša saprotu, ka viss – es viņu nepanākšu, ja vien viņam neradīsies kādas problēmas. Šķiet, ka nāktos paātrināties par kādām 30 sekundēm kilometrā, lai spētu viņu panākt. Lai gan neesmu labākais cilvēks uz pasaules, tomēr izdomāju, ka problēmas viņam nenovēlu.

Vēl mazliet un noskrieti 100 km. 7 stundas un 53 minūtes. Ja šīs būtu 100 kilometru sacensības, tad tikko būtu ieguvis meistarkandidāta sporta klasi. Būtu arī ieguvis automātisku kvalifikāciju Spartatlonam, bet pašlaik galīgi neesmu pārliecināts, vai tajā vēlos piedalīties. Bet šīs nav 100km sacensības, un neko neiegūstu. Tikai prieku par 100 kilometriem zem 8 stundām. Tomēr mirklis prieka arī nav slikta lieta, it sevišķi vecumdienās, kad viss ir slikti.

Tieku līdz Valmierai, kur mazliet uzkāpinu tempu (emocijas), tomēr tas ir tikai uz brīdi. Man vairs nav motivācijas skriet ātrāk. Pirmo vietu es nepanākšu, mērķi es sasniegšu, trešā vieta nepanāks mani. Vienkārši jāskrien.

Pagājušajā gadā cilvēki uz ielām bija atsaucīgāki, savukārt šogad laikam vēl nav tā īsti pamodušies.

Vēl mazliet. Velku ārā telefonu, lai atrastu dziesmu, ar kuru gribu finišēt:

Lai visi dzird! Ieskriešu un raudāšu. Esmu to visiem apsolījis. Tomēr telefons tā nedomā. Draņķa slapjais laiks un slapjie pirksti neļauj sakarīgi operēt.

Sūds ar telefonu. Sūds ar mūsdienu tehnoloģijām. Vienkārši ieskriešu un raudāšu. Tomēr vecumdienās ne vienmēr spēj paveikt to, ko vēlies. Organisms vairs nav tik spējīgs. Nespēju izspiest nevienu asaru. Bēdīgi.

Pēdējie 100 metri. Sprints. Finišs. 8:32:11. Prieks.

Nāve

Intervijas, apsveikumi. Atkal drīkstu sākt klibot. Man ir prieks ne tikai par to, ko esmu sasniedzis, bet arī ir sajūta, ka esmu pārsteidzis apkārtējos. Vismaz tāda bija sajūta kontrolpunktos.

Haiveja Tuhela misija ir izpildīta.

Prasu, vai kāds ir ar mieru aizskriet pēc aliņa, bet neviens neatsaucas. Nākas klibot pašam. Un izrādās, ka Valmieras Rimi netirgo Valmiermuižas alu ledusskapī. Bēdīgi, bet vismaz alus ir.

Haivejs Tuhels var mirt sava mīļākā dzēriena apskāvienos. Haivejs Tuhels palēnām izdziest un paliek tikai Pēteris.

Haivejs Tuhels ir miris. Lai dzīvo Haivejs Tuhels.

Augšāmcelšanās

Jautājuma zīme.

Neviens nezina, vai Haivejs Tuhels augšāmcelsies, bet jūtu, ka tas var notikt, ja izpildās pārītis nosacījumu:
1. Haivejs Tuhels jutīs, ka spēj izskriet šo distanci zem 8 stundām;
2.
a) Valmiermuižas alus kā sponsors šo pasākumu uztvers nopietnāk un vismaz pirmajiem finišētājiem piešķirs aukstu alu;
vai
b) Valmiermuižas alus kļūs par Haiveja Tuhela sponsoru;

Pēcvārds

Atbalsta komanda.
Tā ir reāli kruta padarīšana. Tā gan neieradās pēdējā kontrolpunktā, bet tas notika akumlatora dēļ, kas nepiemērotā brīdī izladējās. Mācība gan man, gan viņiem. Vairāk gan viņiem.

Ēšana.
Izskatās, ka mans plāns ēst ik pēc 10km nostrādāja labi – nevienā brīdī nebija spēka izsīkums. Varbūt varēja mazliet vairāk pariskēt ar ūdeni, kas samazinātu manu svaru par pus kilogramu.

Apģērbs.
Lai gan skrienot cauri Rīgai šķita, ka jakas vietā būtu varējis izvēlēties ko citu, tomēr augšdaļa bija tieši laikā – termokrekls un vēju / lietu aizturoša Salomon jaka. Vēl divi buffi – viens ap kaklu un viens uz galvas, kā arī plāni cimdi.

Lukturītis kā vienmēr uzdevuma augstumos, tomēr šādiem skrējieniem gan jau varētu arī izvēlēties ko vieglāku un mazāk jaudīgu.

Bikses gan tika izvēlētas greizas. Šķiet, ka plastmasīgais audums deva papildus aukstuma sajūtu. Pret rītu, kad bija visaukstākais, atklātos laukos bija sajūta, ka nevis vienkārši skrienu plikām kājām, bet kaut kas papildus vēl saldē.

Apavi nekādas problēmas neradīja un bija lieliski. Ņemot vērā, ka divi fotogrāfi paspēja sabildēt manas kājas, gaidu Inov-8 sponsorēšanas piedāvājumus:

Skriešana.
Kaut kā šķiet, ka tempa atšķirība sākumā un beigās tomēr bija pārāk liela. Diemžēl ultras nav skrējieni, ar kuriem var diži eksperimentēt – vai mans rezultāts būtu labāks, ja būtu iesācis prātīgāk? Te gan jāņem vērā, ka R->V nav tas skrējiens, kurā var kontrolēt tempu, ja vēlies cīnīties par rezultātu (t.i, izskriet sakarīgi no Rīgas).

Sajūtas.
Lai gan apzinos, ka daudzi “elites” skrējēji neskrēja, pēc skrējiena radās jautājums – vai turpmāk startā man jābūt vienam no tempa noteicējiem?


Ar autora vēlīgu atļauju pārpublicēts no: Surikatu blogs 

13 komentāri rakstam Haiveja Tuhela memuāri

  • Hiēna Hiēna

    Kaut kāda zinātniskā fantastika. Nesaprotu, kā to vispār var dabūt gatavu :)

  • Signis

    Lai Haivejs Tuhels augšāmceļas…

  • Ainars Ainars

    Solīds darbiņš padarīts. 100+/- km tā arī jāskrien zem 5min/km. Tev labā ziņa ir tā, ka ultru labākais vecums Tev ir vēl gadus 7-8 priekšā. Starta ātruma pārķeršanas problēma viegli risināma – mega devas C vitamīna pirms starta un tad jau ir grūti sevi saskābināt pat ļoti cenšoties.

  • sigita sigita

    Šis bija labākais, kas pēdējā laikā lasīts! Cepuri nost gan par to, ka tik labi noskrēji, gan par stilu, kompozīciju u.t.t.,kā Tu to visu apraksti!
    Un … es ļoti nožēloju, ka nepieteicos aiziet pēc tā aliņa uz Valettu :((

  • mtiger mtiger

    Daļēji jūtos vainīgs par verdošo tēju Raganā. Tikko bijām iekārtojušies un un saklājuši galdu, kad jūs atskrējāt. Pats būdams skrējējs, momentā sapratu, ka vajag tādu temperatūru, lai var iedzert, bet kā komanda vēl nebijām paguvuši noorientēties situācijā.

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Kad ieskrēji Rubenē, patiešām biju pārsteigta, ka nebija nekādi pekstiņi, dzeja un dejas. Bet gribējās tak? Te nu ir redzama tā pieaugšana! Malacis! Apsveicu!

  • sandalman sandalman

    Patiesham talantigs skrejejs un rakstnieks! Ja buus gribasspeks un baaze megametros, noskriesi R-V zem 28800 sekundem.

  • Andulis

    Burvīgs skrējiens un apraksts. Fantastisks arī!
    Jāsāk mierīgi, bet nedrīkst arī pārlieku atslābt. 4:30 min/km vajadzētu būt labam tempam.” – varbūt nākamajā dzīvē arī es tā spēšu???

    Šķiet, ne jau velti gribējās ieteikt lsm.lv portālam – lai viņi ieliek savai pasākuma reportāžai virsrakstu “Tuhels un Tuhevena pārsteidz skrējiensoļojuma eliti” :)

    Ā, bet nodaļā “Augšāmcelšanās” gan varētu precizēt. Tur otrajā punktā starp variantiem a) un b) ir saiklis VAI. Pareizāk būtu UN.

  • Anduli, kā vakar uzzināju, laikam alkohola (nez kāpēc alus likuma izpratnē tiek uztverts kā alkohols, nevis recovery dzēriens) ražotāji sevi nedrīkst saistīt ar sporta pasākumiem.
    Bet ir varianti. Valmiermuižas Zelta Zirgs mani sponsorē un es visās bildēs parādos ar Valmiermuižas alu, jo paralēli Valmiermuižas alus sponsorē ne-sportistu manī.

    Un domāju, ka par Tuhevenu mēs vēl dzirdēsim. Ne velti viņa no dāmām kontrolpunktos pavadīja vismazāk laika.

  • DK86 DK86

    nez kāpēc alus likuma izpratnē tiek uztverts kā alkohols, nevis recovery dzēriens.
    ===========================
    Jā, alus satur ogļhidrātus, kas palīdz atjaunoties. Bet ja nelieto, var taču lietot citus OH avotus. Es pēc garajiem skrējieniem (ap 2 h) parasti iedzeru Piena Spēku, kuram pievienoju RIMI pirkto dextrozi. Laba štelle.
    Bet vispār, esmu dzirdējis, ka ir pētījumi, ka normāla (uzsveru, NORMĀLA, nevis pierīšanās!) iedzeršana netreniņu dienā vai vakarā pēc slodzes palīdz “pārstartēt” centrālo nervu sistēmu. Man to teica draugs, kas nodarbojas ar bodibildingu, turklāt nopietnā līmenī. Ar to es neaģitēju dzert, bet nu atteikties aiziet pie sen neredzētiem draugiem, iedzert pāris aliņus, jo “es taču SPORTSMENIS esmu!” ir totālas muļķības. Protams, kaut kādā sporta pasākumā dzert alu (kā jau jebkuru alkoholu!) pirms slodzes (kur nu vēl karstumā!) patiešām nav prāta darbs, labāk tiešām pagaidīt vakaru.

  • Visu ziemu turēju īkšķus! Izcils progress Surikatu dzimtas Pēterim!!

  • Piekrītu Hiēnai.

  • Rainers Rainers

    ak Diesss ! :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.