Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

ITBS dienasgrāmata

Jau agrā bērnībā apgūstam prasmi – pieturēt (-ties) un palaist – tad, kad, mēģinot nostāvēt, izdomājam, kad jāpieturas pie gultiņas malas un kad to var droši laist vaļā. Šī prasme lieti noder pieaugušo dzīvē, kad ir jāatlaiž lietas, kas uz brīdi traucē vai apgrūtina. To var teikt gan par nestrādājošām attiecībām, nepatīkamu darbu, kaitīgiem ieradumiem, gan vēl virkni visādām citām lietām. Man jaunais gads lika palaist vaļīgāk skriešanu un 2016.gadā sasapņotos skriešanas mērķus, piespēlēdams iliotibiālās saites iekaisumu jeb ITBS. Var teikt, ka citādāk kā vien no savām kļūdām es nemācos. Tad nu no šī es beidzot saprotu, ka plika skriešana nekam neder – jāstiprina arī pārējie muskuļi, kas skrienot netiek īpaši nodarbināti. Īsāk sakot – pie ITBS izredzes tikt ir tiem skrējējiem, kam vāji dibena un augšstilbu aizmugures un sānu muskulatūra.

itbs

Iliotibiālā saite

Problēmas būtība īsumā un amatieru valodā. ITB ir gara saite, kas stiepjas gar kājas augštilba ārpusi no gurna līdz celim. Skrējējiem lielākoties skriešanas laikā tiek trenēti kvadricepsi un ikri. Ja netiek taisīti speciālie vingrinājumi, tad sēžamvietas un augšstilbu sānu un aizmugures muskulatūra nav diez ko attīstīta un skrējiena laikā nestrādā, liekot “pārstrādāties” pieminētajai saitei. Kad šī pārstrādājas, sāk sāpēt, visbiežāk ceļgala ārmalā. Pārstrādāties var neadekvātas slodzes laikā, kā, piemēram, man gadījās – vecgada pēdējā dienā noskriet 98.2 km. Iespētais cēla manu pašapziņu un bravūrību, tamdēļ neveltīju pietiekami ilgu laiku atpūtai un ķēros pie nākamajiem varoņdarbiem, kā, piemēram, Babītes ezera apskriešana divas nedēļas vēlāk, kas laikam arī izrādījās liktenīgais skrējiens. Kaites saārstēšanai jāierēķina 2-6 mēneši, kas nav maz, piekritīsiet.

31.12.2015. Notešu savas dzīves varoņdarbu – 98.2 km Laulasmaa, bez īpašam problēmām. Skriešana pa 1km garu apli, visu laiku uz rinķi vien.

01.01. 1km jeb stīvā jūdze Tallinā, nevaru paskriet, sāp ceļi, ātri eju.

03.01. 4km lēnām kopā ar Andu, neatceros ko īpašu no sajūtām.

Drīz sāka sāpēt labā pēda un saite, taču ātri pāriet. Nekādas īpaši garas distances neskrienu.

17.01. Apkārt Babītes ezeram 37km, jau ap 24.-26. km diskomforts, bet uz beigām vēl izdodas uzsprintot. Nenolasu šo kā brīdinājumu, ka vajadzētu iepauzēt.

21.01. Aizskrienu gan uz, gan no darba pa 7km katrā virzienā.

23.01. 24 km Priekuļos. Pēc diviem apļiem 16.km asas sāpes kreisajā celī. Turpinu, kas, iespējams, ir liela kļūda. Dur ik pa laikam atlikušajos 8km līdz finišam. Brīžam pāreju soļos, tas nepakavē tikt pie otrās vietas starp dāmām. Sāp arī pēc skrējiena.

Pa nedēļu skrienu vairākas reizes līdz 10km bez problēmām. Vienīgi vienu dienu skrienu gan uz, gan no darba, atpakaļceļā celis drusku smeldzīgs.

31.01. Izgāju uz garo, ap 16.km saka sāpēt, mocīju vēl 2km līdz mājām. Sāpīgi ļoti. Man sāk pielekt, ka kaut kas nav ok.

01.02. 40km ar riteni, drusku jūt celi. Visu nedēļu neskrienu. Naiva cerība, ka ar to būs pietiekami, lai atgūtos.

06.02. Centiens apskriet Lubānu, sanāk tikai 7.5 km, sāk sāpēt. Daļa vēl ar velo, pēdējā daļa ar auto.

DSC_0882.jpg

Ap Lubānu, optimistiskais sākums

07.02 Magnēts, jūt jau pirmajos km, lielāko daļu nostaigāju.

08.02. Sarunāju ar InguK aizņemties viņas rulli, kamēr manējais ceļo no Ķīnas.

09.02. Dodos pie Ingas dziedināties ar tautasdziesmu un ietrāpu arī Om healing sesijā. Lai iet netradicionālā medicīna!

10.02. Noskrienu 5km, nesāp.

11.02 Beidzot uzrunāju vairākus skrējējus, kas arī ar šo ir saskārušies, iztaujāju par pieredzi. Jēziņ, cik mūsu ir daudz! Piesakos pie Kristīnes ciemos uz Kustību telpu uz masāžu un teipošanu. Skrienu no kino uz mājām, jau pēc ceturtā km sajūta, ka celis pulsē, pēdējais km sāp.

13.02. Magnēts – lielāko daļu noskrienu, kopā gandrīz 8km. Nesāp.

Jau vingroju kādu nedēļu, rullējos, vakar sāku dzert tabletes, lieku Olfen plāksteri.

Katja saka, ka skrienot sadzīst ātrāk.

14.02. Magnēts – noskrienu 10, nesāp, lai gan kaut ko drusku jūtu.

16.02. Skrienu uz darbu, pēc piektā km viegla smeldzīte ir, bet līdz sāpēm nenonāku.

Visu laiku pārdomas, ko darīt ar NZ2 – pārrakstīties uz 8 vai arī skriet garo un izstāties tad, kad sāk sāpēt? To laikam sauc par kluso cerību, taču dušā sev šorīt saku: “Piekāst reitingus!”

Vakarā aizeju uz masāžu, tieku pie zilumiem un smuka teipa.

teips.jpg

Teips, ar kuru pat gribas valkāt svārkus un caurspīdīgas zeķubikses

17.02. Izlemju no rīta, ka pārreģistrēšos 8 km. Tieši tā – piekāst reitingus! Vakarā pie Valtera eju pirtī un āliņģī, lai gan fizioterapeite īsti neieteica teipa dēļ.

18.02. No rīta uz darbu veļuks, vakarā pie un no Vizbulītes taisos skriet. Vēl neesmu pārreģistrējusies no 24 uz 8km. Pie Vizbulītes no problem, mājup – uz beigām jau iemetās smeldzīte. Solis liekas tizls, kaut kā jocīgi liekas un lēns temps galīgi.

19.02. No rīta neskrienu uz darbu, kā biju plānojusi, bet gan braucu ar trambuli. Pa dienu ar ričuku pie Kristīnes pavingrot. Jēziņ, kā nomocījos! Un šitais tagad būs jādara katru dienu? Atpakaļ knapi atminos un atlikusī diena drusku tāds stand by stāvoklis. Motivēju sevi, ka tuvojas vasara un dibens izskatīsies labāk. Nopietni jāpadomā, vai rīt pirms Priekuļiem šito eksekūciju izveikt (nevarēs tak paskriet!). Robertam aizrakstīju, lai pārreģistrē, šis saka, lai rīt pieejot. Man jau aizdomas, ka nepieiešu, bet izstāšos kaut kad.

20.02. Es tomēr saņēmos un pārreģistrējos. Nobliezu vienu apli bez nekādām problēmām, augšā, lejā, augšā, lejā, pagriezieni, viss, kā nākas. Sāpe mani nenoķēra, laikam skrēju pārāk ātri. Bišku smeldzīte laikam uz beigām piezagās gan, tamdēļ laimīga finišēju pēc viena apļa. Atkal apstiprinās tas, ka mīkstais segums ir ok. Tieku pat pie otrās vietas grupā. Pirts un upīte ir super duper. Vakarā saņemos ITB vingrinājumiem, pēc tam tik vakariņas.

21.02. Pastaiga ar varzu pa Ziemassvētku kauju vietām. Vakarā ITB vingrojumi. Pabeidzu Airtal pretiekaisuma tablešu kursu.

22.02. Varu atzīmēt, ka jau mēnesi kopā esmu pavadījusi ar ITBS, kopš pirmo reizi man gauža sāpe iedūrās Noskrien ziemu pirmajā posmā. Ar velo uz darbu, iešu pie Kristīnes masēties. Visu laiku jūtu teipu, patīkama sajūta. Pēc masāžas kāja reāli zila, varēs vakarā nerullēties. Noņem man teipu, vakarā skrienu mājās bez. Protams, ap kādu 6.km smeldzīte ir klāt. Izvingrojos uz vella paraušanu, nav tik traki vairs jāsten. Uzlīmēju Olfen plāksteri, drošs paliek nedrošs, notinu ar skoču, lai pa nakti nenokrīt. Esmu īgna, jo sev iedevu mēnesi laika tikt atpakaļ uz strīpas.

23.02. No rīta jāskrien atpakaļ uz darbu. Veselais saprāts saka, ka prātīgāk būtu tramvajs (jo ritenis palika darbā), bet man tukšs e-talons un visas jakas un mēteļi jau ir aizvizināti šitādā veidā uz darbu. Startēju agrāk, lai varu pagūt arī aiziet, ja nu kas. Ap 5.km smeldzīte ir klāt, taču līdz darbam tieku. Vajadzētu vienreiz saņemties un nomest to asfaltu, palikt tik pie meža ceļiem. Mjā, un smeldzīte ir ar mani arī atlikušo dienu. Nez, vai prātīgi rīt pievienoties uz treila skrējienu, varbūt labāk pameditēt. Vakarā izmetu garāku lociņu ar velo, pavingroju un dodos drīz pie miera.

24.02. Šodien pirmā fizikālā terapija ar ultraskaņu. Šķiet, ka smeldz visu dienu un baidos, ka Rīgas rogainingā komandai “Eža kažociņš” var nākties startēt kā “Eža puskažociņš”. Vakarā tomēr nepievienojos uz Dzintara treilu, dodu celim atpūtu. Novingrojos atkal līka.

25.02. Otrā fizikālā terapija, no paša rīta, aizripoju ar velo. Pagaidām vēl 4 min, drīz jau palielinās dozu un ilgumu. Šovakar gribu pa zemi paskriet, laikam ņemšu priekšā Daugavmalu pie Dienvidu tilta. Aizbraucu tomēr uz Biķerniekiem un skrienu pa tumšo mežu ar lukturi. Patīk! Izspiežu nepilnus 9km, beigas smeldzīgas. Eh, skumīgi. Mājās jāsaņemas uz vingrošanu, jo šķiet – kāda gan jēga.

26.02. Trešā fizikālā terapija, nu jau 6 min. Ritenis mans draugs abos virzienos. Gribu skriet, bet liedzu to prieku – rīt izskriešos mežā. Pieņemu lēmumu rogainingā startēt 4h nevis 6h distancē. Piereģistrēju komandu “Visneiedomājamākie šķībšķautņi”. Vingroju sparīgi gandrīz stundu. Viktors atsūta peptalk: “Relax, it’s Friday!” Man jāsmejas.

27.02. Noskrienu Magnētā 8.6km un nepieredzu arī smeldzi. Bija gan kalnā augšā, gan lejā. Lieliski!:) Pēcpusdienā saņemos uz īso vingrošanu.

28.02. Sešītis Biķerniekos, drusku pamoku slīpo smilšu stadionu, nepatīk, liekas, ka būs smeldzīgs. Vakarā drusku apātija, bet saņemos uz garo vingrošanu.

29.02. Ceturtā fizikālā, arī 6 min. Uz darbu un no minos, šodien neskriešu. Celis liekas mazliet jutīgs tāpat. Pēc vingrošanas pie spoguļa pamanu, ka man ir presīte! Aiziet diskusija pie workouta, ka mūsos katrā slēpjas sešpaka.

01.03. Piektā fizikālā, 6 min. Ar māsiņu parunājam par riteņbraukšanu, viņa ieinteresējās, skatoties uz manu ietērpu. Man nepatīk, ka vakar ceļa ārpuse šķita smeldzīga. Vispār man tas pasākums sāk krist uz nerva. Izskatās, ka nākamā NZ arī būs īsā versija. No otras puses nav sirdsapziņas pārmetumu par to, ka neskrienu. Šodien arī neplānoju un rīt visticamāk arī nesanāks. Aizvilkos uz pastu pēc sava putu ruļļa un atdevu Ingai viņas kopā ar cepumiņiem.

Ar privāto moku rīku

Ar privāto moku rīku

02.03. Sestā fizikālā, 6 min. No rīta velo, vakarā pirts un kanāls, pēc tam minimālā rehabilitācijas programma (vingrošana).

03.03. Uz ARS un darbu skrienu. Protams, sasāpas. Pirmos km visu laiku gaidu, kad tad nu sāpēs, un arī sagaidīju. Septītā US terapija 6 min. Jūtu to celi visu dienu. Vakarā ar velo uz kino un pašā vakarā pavingroju. Man ir apņemšanās, kamēr sāp, darīt to katru dienu. Dienas atziņa (un ne jau pirmo reizi) – jāizvairās no asfalta. Piesakos uz NZ 8km.

04.03. Velo uz ARS. Vakarā paskrienam pie Mareka 4km, sāpi nenoķeru, karsēšanās pirtiņā, pēc tam arī vingroju.

05.03. Uz Magnētu, bišku zem 10, nesāp, bet smeldz biki. Pēc tam velo un vingrojumi.

06.03. Tomēr arī šodien sagribu paskriet pa mežu. Kopumā tik labi jūtos, ka pēc garās distances vēl atsildos un kopā savācu mazliet vairāk nekā 12km. Urā! Vakarā, protams, prieks tiek atzīmēts ar vingrošanu.

07.03. Velo uz ARS fizikālo terapiju, darbu, vakarā trambuls mājā. Vingrojam un rullējamies, ciskas zilumainas no iepriekšējās reizes.

08.03. Uz ARS un darbu nākas skriet, jo ritenis palika darbā. Skrienu pēc iespējas pa zālienu, varbūt, ka puse uz pusi sanāk. Nekas nesāp, nekas nesmeldz. Saņemu pēdējo FT celim. Izskatās, ka ļaunākais ir jau aiz muguras. Protams, prāts vēl neatslābst, un skrienot šķiet, ka tūliņ, tūliņ būs sāpīte klāt, bet šoreiz ne… 8.marts tak, superpozitīvi!:) Līdz galam noticēšu, kad varēšu 20km noskriet un nekas nesāpēs. Šodien ir apritējis akurāt mēnesis un 2 nedēļas, kuru laikā esmu noskrējusi 210km. Pēcpusdienā aizbraucu pie Kristīnes vēlreiz noteipoties, šoreiz drusku mazāks teips, tiek arī īkšķim kreisajam.

09.03. Diena bez velo un bez skriešanas, vakarā tikai vingrošana. Diezgan intensīva, piere slapja.

10.03. Kājas jau dīžājas, gribas skriet pār tiltiem. Vēl svārstos un sevi mazliet atrunāju, bet man šķiet, ka lūzīšu. Man tak jāsaprot, kādā stāvoklī esmu!

Bļāviens!!!!!! MR uzrāda kaut kādu meniska plīsumu. Man liela bēda, skumjas un bezjēdzīguma sajūta. Aizskrienu, drīzāk aizvelkos mājās, jau pirms skrējiena šķiet, ka celis sāp visās iespējamās malās. Pierakstos uz nākamo dienu pie ārsta. Vakarā savu skābumu mēģinu likvidēt ciemojoties, bet drusku vēl ir. Pavingroju īso programmu, paguļu uz adatu matracīša un gaidu jaunu dienu.

11.03. No rīta aizguļos (bāc, es tak aizmirsu modinātāju uzlikt!), skrienu tempo un nokavēju darbu tik par 10 min. Uz beigām man šķiet, ka mazā smeldzītē iedzīvojos. Gandrīz vai patīk, ka vismaz sāp tā kaite, ko ārstēju. Aizdodos ar savu MR disku un izrakstu pie ārsta. Viņš iepriecina! Jaunais MR aparāts esot tik jaudīgs, ka uzrādot bieži to, ko vecie neierauga. Tas īsti neesot pat plīsums, bet izmaiņas struktūrā. Tas turklāt vēl atrodas taja meniska daļā, kas ir apasiņota, tātad teorētiski var sadzīt. Tagad neko nevajag darīt. Jāsāp vispār būtu otrā pusē, ja šis man ko kaitētu. Jēeeij! Prieks ir atkal atpakaļ! Turpināt darboties pie ITBS dziedināšanas. Vakarā atkal dziedināšos ar tautasdziesmām.

12.03. Braucam uz Priekuļiem noskriet ziemu trešo reizi. Skriešu īso distanci un esmu pārliecināta, ka pareizs lēmums. Es tak varēšu ilgāk mierīgi sutināties pirtiņā! Noskrienu kā trešā. Āķis drusku lūpā pa vidam iemetas un es mačojos ar pāris SUUNTO dāmām. Vienai ielieku, otrai neizdodas. Pēc tam vēl drusku uztipinu, šķiet, ka maza smeldzīte ir. Vakarā izlaižu vingrinājumus, jo aizeju uz kino un pārāk vēlu esmu mājās.

13.03. Magnēts Šmerlī. Pa mežu man patīk skriet, saskrienu kopumā 14 km. 20nieks vairs nav tālu.:) Pēcāk vingroju pa pilnu programmu, arī par vakardienu.

14.03. Diena bez skriešanas, īsā vingrošanas programma.

15.03. Mājup skriešu un beidzot nebaidīšos palaist pāri pa tiltiem. 12.8km.

16.03. Neko fizisku nedaru, tik pavingroju vakarā.

17.03. Skrienu no rīta uz darbu, šķiet, ka mazliet smeldz. Īsti nevar saprast. Iespringstu par to, ko stāstīt skriešanas skolā mazliet. Vakarā neplānoti ar velo 40km, vingrošanu izlaižu.

18.03. No rīta atbraucu ar riteni. Pēcpusdienā mašīnai koks uz kapota. Nepatīkami. Vakarā pirts. Vingrošana un  skriešana tiek izlaistas, cenšos pirtī relaksēties.

19.03. Tieku galā ar mašīnu (aizvedu uz servisu), Lattelecom skriešanas skolu un izlieku uzkrāto neforšo saspringumu pa promenādi 10km. Asfalts un nesāp! Vakarā zemes stundas ietvaros 1h pavingroju.

20.03. Iešana uz bibliotēku kopā ar brāļiem, māsu (varza) un pēc tam Magnēts. Nepilni 14km. Labi skrējās. Nepavingroju, jo izrubījos ap 20.

21.03. Skrienu uz darbu. Vakarā ar velo pārsalstu pa ceļam uz tiešās pirkšanas pulciņu pēc produktiem un uz mājām. Saņemos pusstundiņu pavingrot.

22.03. Neskrienu un nevingroju.

23.03. Piecītis pēc darba, bez starpgadījumiem.

24.03. Noskrienu 11km ar pieklājīgiem tempa km. Nekas nesāp. Es jau sen priecājos, ka esmu atbrīvojusies no ITBS.

25.03. Neskrienu un nevingroju, izpeldos.

26.03. Rīgas rogainings 4h ar noskrietiem 38 km. Urā! Es oficiāli esmu vesela.

 —
Pētot cauri, kad pēdējo reizi man ir sāpējis, secinu, ka atlabšana aizņēma 1.5 mēnešus jeb sešas nedēļas. Tā laikā cītīgi katru dienu vingroju un skrēju mazāk, pienākot sāpēm, metu mieru. Kopumā man šķiet, ka ITBS nāca kā svētība – pateicoties rehabilitācijas vingrinājumiem, būšu daudz labākā vispārējā fiziskajā formā uz sev nozīmīgiem startiem, nekā būtu tad, ja šo traumu nepiedzīvotu. Plus ieraudzīju savu presīti. Atceros, ka sākumā bija grūti izšķirties, kas labāk, ko pirmo – teipoties, fizikālā terapija ar ultraskaņu, masēties? Skriet, neskriet, cik? Vadījos pēc sajūtām. Teipi vizuāli ļoti skaisti, man patīk. Turpināšu vingrot un rullēties kā minimums reizi nedēļā, bet ideālā gadījumā saņemšos uz divām reizēm. Tā kā mīļie draugi gargabalnieki (īpaši, R-V pieveicēji) – esiet uzmanīgi, atpūtieties un šad tad pavingriniet arī citus muskuļus. Lai labi ripo!

© https://gunao.wordpress.com

44 komentāri rakstam ITBS dienasgrāmata

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Sāpīgi un tik ļoti pazīstami. Bet, malacis, esi ātri tikusi galā! Forši!

  • ai-jucis ai-jucis

    Turies un lai veselība atgriežas un visi nepieciešamie muskulīši satrenējas!!!

  • Inga_K Inga_K

    Oi, pazīstu sevi šajā visā – sāp, nu gan jau pāries, jāpaskrien vēl :D
    Guna, varbūt tevi var pierunāt uz vingrošanas apmācības sesiju nākošo 2dien pēc Magnēta? kaut kut tur pat mežiņā (ja nelēs, protams)?

  • Interesi izrāda vēl pāris biedri. Otrdienas vakarā nodošos kultūrai, bet šito varētu kādu reizi noorganizēt gan – sakopēt vingrinājumus un iemēģināt uz paklāja. :) Varbūt kādam ir liels dzīvoklis vai kāda aktu zāle pieejama? PM ;)

  • Hiēna essnee

    No šitā visa teksta man vislabāk patīk brīdis, kad tiek atklāta presītes esamība :)

  • .Linda .Linda

    Prieks par apņēmību un rezultātu! Vēl gan ieteiktu būt mazliet piesardzīgai. Dikti jau nu nepacietība jaušās cauri visam stāstam ;)

  • Ļoti pazīstami…pirms gada ar šo mocījos un jau vilku strīpu pāri loterijā laimētajam Lattelekom maratonam(savam pirmajam). Pauzēju, vinroju, rullējos, teipoju un noskrēju, bet kāja vēl kādu laiku lika par sevi manīt.

  • Raksts īsti laikā,braucot mājās no R-V un vērojot dažus pēdējos dalībniekus pilnīgi kliekt gribējās ,ko jūs darat ar savu veselību!Jūs taču esat mūsu jaunatnes labākā daļa.Izrādās,ka viens otrs pirms R-V pat 20.km vienā treniņā nav noskrējis(ceru ,ka tā nav taisnība).Man šķiet,ka tuvojas tas brīdis,kad būtu jāievieš kvalifikācijas sacensības ,lai varētu startēt SKM ,ECO Trail ,RV107km garajās distancēs. Jā,izskatās ka man arī šobrīd ir līdzīga problēma.Pagaidām visas plānotās sacensības ir nokancelētas.Jāsagaida MR .

  • edGars

    he, he, lai iet atzīšanās stūrītis :)
    Man pirmais signāls šai kaitei, ko ignorēju, bija savilkts priekšējais augšstilba muskulis. R-V izturēja, bet L-R izpaudās (stc. tas muskulis 100% funkcionāls nav joprojām). LRM skrēju ar jūtām. Pēc nedēļas Jēkaba kross bija kārtīgs rokenrols. Vasaras lūši tika tipināti, skrieti-ieti. Liepājas pusīte skrieta cik iekšā (tikai iekšā nebija), sāpe parādījās tikai pēc skrējiena. Nākamais garais, kas rādīja, ka varu skriet, bija BBPU.
    Arī sabiju pie Kristīnes no kustību telpas, pavingroju (ne tik apzinīgi kā Guna) un zāles nelietoju (lietojot gan jau ka būtu ātrāk labi).
    Noteikti gaidu Gunas vingrojumu video :)

  • Trakais Trakais

    Ļoti labs un vērtīgs apraksts! Man Kustību telpa ir namā pāri ielai. Kristīne ir forša un noteipoja man ceļus pirms RV, lai gan nekas nesāp. Pērn gan bija problēmas ar kāju, bet tas lika sākt vingrot, rullēties, iepazīt labu masieri un pievērst uzmanību tam, ka vajag atjaunoties. Tā kā traumas ir ceļš uz apgaismību!

  • gurchii gurchii

    Oktobrī-novembrī šo kaiti noķēru kreisajam celim, decembrī jau biju uz pekām, šobrīd jau vairāk par mēnesi sāp labais. Eju uz zālīti, kačāju sēžamvietu un augšstilbus, rullējos, bet neskrienu gandrīz vispār (max pāris km uz skrejceliņa, lai kājas neaizmirst, kas tā skriešana tāda ir).
    Ceru, ka līdz LRM būs labi, bet ieplānotā ātrāka pusīte šoreiz nebūs. Bet vienu zinu noteikti – tas nav uz palikšanu, galvenais ir mācēt piebremzēt ;)

  • Dziņa Dziņa

    Redzēt tik pat kā katru dienu Endomondo Tavu vingrošanu ir ļoti laba motivācija, kura man personīgi labi noder, jo grūti man nākas vingrot, tas viss tik mierīgi, ka brīžiem attopos vnk sēžot uz paklājiņa un žāvājoties vai aizgājusi prom un sākusi darīt kaut ko citu.:D
    Tā jau tas ir, ka mācāmies tikai no savām kļūdām un veicas tam, kuram pēc iespējas ātrāk pielec, ka tā ir kļūda. Bet savādāk jau arī nevar, jo tās spēju robežas jau mums dažādas. Ieraudzīju rakstā vairākas lietas no savas pēdējā gada laikā gūtās pieredzes, gan par mīksto segumu gan to, ka neskriešana nepalīdz, gan par sāpēm, kuras ir tādas, ka līdz mājām var tikt tikai ejot. Jā un putu rullis ir baigi labā lieta.

  • Dziņa Dziņa

    Paldies par rakstu, tas būs pamudinājums šoden pat beidzot pazvanīt citai fizioterapeitei pajautāt vai viņa nevar pamācīt darboties ar putu rulli un nodemonstrēt vingrojumus, kurus lika taisīt fizioterapeite pie, kuras biju rudenī, jo nebija sajūtas, ka viņa pietiekami sekotu līdzi cik pareizi es tos pildu.
    Un jā traumas tiešām apgaismo, tā kā vingrojam un minamies un peldamies.
    Starpcitu vasarā, kad garos skrējienus aizvietoju ar velo ievēroju, ka kājām labāk liek justies tāda intensīva pamīšanās, īpaši mīšanās kalnā kājās stāvot, tā, lai augšstilbi jūt piepūli, tad ir tāda sajūta, ka viss tā labi pastaipās un pēcāk atbrīvojas. Arī pēc maratona kamēr vēl muskuļī sāp, liekas, ka visas saites un pārējais daudz vairāk atbrīvojas un atpūšas, kad muskuļi beidz sāpēt, tad atkal viss vairāk sāk justies.

  • ansiso ansiso

    Jāpiebilst, ka dažam labam ITBS radītās komplikācijas var vilkties līdzi gadiem. Tie 2-6 mēneši pat nav nekas traks. Šajā aprakstā var skaidri redzēt tipiskās kļūdas. Ja nebūtu slinks, es jau arī varētu safotogrāfēt savu vingrinājumu izlasi, kuru veicot, izredzes dabūt šāda veida traumas ir gandrīz 0. Nu labi, patiesībā izredžu nav, ja neskrien ultras. Šeit ir ļoti labi viss safotogrāfēts, nav vajadzīgi nekādi īpašie papildus rīki:
    http://www.pdf-archive.com/2015/03/01/you-are-your-own-gym/you-are-your-own-gym.pdf
    Ja konkrēti kājām un muskuļu grupam ap celi, tad man pašam no tā visa ļoti patīk Dirty Dogs, Mule Kick, Standing Side Leg Lift, Bam Bams, Invisible Chair. Izcils, bet vienkāršs vingrinājums ceļa saišu stripināšanai ir Sissy Squats. Ja iekļauj arī pretestības gumiju un fitnesa bumbu, tad var vēl visu dažādot.
    Piekristu Zirnim, ka kaut kāda kvalifikācijas sistēma noderētu uz RV. Kaut vai, piemēram, jābūt noskrietiem 2 maratoniem vai vienai ultrai pēdējos gados. Kopumā tas tiešām ir nedaudz bēdīgi, cik negatavi tur daudzi piedalās. Un, protams, naivi cerēt, ka, piemēram, ultrataka.lv uzrakstītu, cik nopietni ir jāgatavojas šāda veida distancēm, cik smagi jatrenējas, ka pakāpeniski jāaudzē kilometrāža utt. Tas jau nav moderni. Tā vietā tiek piedāvāts Chingona 1. aprīļa, radot iespaidu, ka RV tāds nieks vien ir.

  • dot dot

    Vakar neskrēju, jo raksts sabaidīja. Šodien drīkst skriet?

  • dot dot

    ansiso, jo vairak skrienu ultras, jo mazāk traumu.

  • Prieks ,ka mani kāds ir izdzirdējis ,par to cik nesagatavoti daudzi metas skriet ultras.Sāku jau domāt,vai neesmu kļuvis par ņerkstošu penšuku.Par gatavošanos ultrām tik tiešām par maz raksta un paskaidro ,kas var notikt nopietni negatavojoties.Paldies ansiso par vērtīgo informācju,man tā būs ļoti noderīga.

  • in

    Pamācīt darboties ar rulli? Vai tad rullim nebija līdzi lapiņa ar bildēm, kas parāda, ko visu var sadarīt ar to rulli?

  • Dziņa Dziņa

    Ir lapiņa jā, domu var saprast un pēc video un aprakstiem i-netā var pamācīties, bet mazums es kaut, ko ne tā rullēju, varbūt nedrīkst pārāk tuvu ceļiem braukt vai vēl kaut kam.

  • dot dot

    zirni, tikai ņem vēra, ka galvenā ultru eksperta ansiso garākā noskrietā distance ir 36 km.

  • Inars

    Apskaužama pacietība un griba darboties – tādam cilvēkam jau viss padosies un sāpes aizmuks :)

    Mana recepte visām saitēm un muskuļiem – teniss. Ja kāds ‘riepu’ tā īsti nevar nodzīt, skrienot pa pus stundai katru dienu, tad, dzenājot bumbiņu, to var izdarīt un nav jāskrien ultras.
    Par ultrām runājot (Leadville, Granfondo u.c.), vidējais vecums bija ~45 gadi. Šodien mārketings spēcīgāks par visu. Lai vai kā, arī Latvijā ir pirmie ziediņi, kur sacensību rīkotāji aizdomājušies par jauniešu veselību un garajām distancēm ir vecuma ierobežojumi.

  • Ainars Ainars

    Visiem nav tāds gribasspēks ka Gunai. Lieliski var izlīdzēties ar dejošanu:)

  • Jekaterina Jekaterina

    Paldies, Guna! Sen jau slinkoju, bet Tavas dienasgrāmatas lasīšana 2 dienu garumā iedvesmoja mani šodien uz 5min uzkāpt uz sava Ortona dēlīša :) Cerēsim, tas ir tikai sākums.
    Un apbrīnojama ir empātijas iedarbība – skrēju un likās, ka smeldzīgs celis :D tad iztīrīju apziņu, pārgāju pāri mentāli vēlreiz, nu nekas nesmeldz gan :D

  • Sacīts, darīts! :) Nākamo ceturtdien, 14.04., četru cilvēku grupiņa satiksimies un kopīgi iziesim cauri manai vingrinājumu lapai, lai pēc tam jau var darboties mājās katrs pats. Ja vēl kāds jūt interesi piebiedroties – OSC plkst.18:00. Detaļas, rakstot man PM.

  • Dziņa Dziņa

    Es gan neteiktu, ka par maz ir rakstīts par ultrām, tas viss jau visiem ir zināms. Visi zinām, ka jābūt uzmanīgam ar ultru skriešanu katru nedēļu un visi zinām, ka ir nepieciešams nostiprināt arī pārējo muskulatūru papildinot skriešanu ar citām aktivitātēm, bet tas jau negarantē, ka visi to ievēro un dara visu kā pēc grāmatas. Pirmkārt jau to nemaz nevar izdarīt, jo tās grāmatas ir ar dažādiem viedokļiem, tāpat ir jāizmēģina šis un tas un tai izmēģināšanas procesā var sanākt, ka vispirms izmēģini to metodi, kura Tev neder.

    Kvalifikācija 2 maratoni? man liekas, ka neder, jo tas, ja es pusdzīva izpildīšu to kvalifikāciju neparāda, ka esmu gatava ultrai. Laika ierobežojums maratonam, a es varbūt nevaru tik ātri noskriet maratonu, bet ultru lēnām varu.
    Bet jā laikam nav smuki pie šī raksta runāt par kvalifikāciju ultrām. Te būtu jārunā par to kā, kuram gājis ar ITBS, nevis cik viņš vainīgs, ka atļāvies pie tā tikt.

  • Bembelāts ir atpakaļ trasē – tas ir pats galvenais. un tas noticis pat pirms sezonas sākuma. Apsveicu ;)

  • topinjs topinjs

    No klasiskajām skrējēju kaitēm šī tika pārciesta pirmā. Toreiz viss bija caur sakostiem zobiem, jo ļoti gribējās to pirmo maratonu – vainoju apavus, pārcenšanos un visu pārējo – patiesībā vajadzēja vairāk pastaipīties un pavingrot. Bet ko Tu sliņķim un neprašam padarīsi. Tagad vairs tā nerullēju, tagad tikai rullējos.
    Domāju, ka katram pašam ir jāiziet cauri traumu iegūšanas, sadzīvošanas un pārdzīvošanas procesam, lai novērtētu, cik svarīgi ir no tām izvairīties un cik patīkami ir būt brīvam no tām.

  • Andulis

    Dziņa, ja maratonu noskriesi “pusdzīva”, tad ultru nemaz negribēsies ;) Vismaz, tuvākajos mēnešos.

    Attiecībā uz laika ierobežojumiem – jāskatās tad konkrēti, kādi tie ir. Ja ar 6 stundām (LRM, Ventspils) ir par maz maratonam, tad labāk vēl patrenēties, pirms sākt par ultrām sapņot. Nevarēs tādā ātrumā arī Daugavpils 50km/7h vai 100km/14h iekļauties, vai Baspēdu ultras 53km/7h(?). Varbūt varēs nokļūt 19 stundās līdz Kliņķim… bet garantijas nav, jo ies tomēr lēnāk nekā maratonā… CET, SKM un Ziloņa garās distances grūtāk prognozējamas.

    Valmieras maratonam, ja nemaldos, tiek atvēlētas 5,5 stundas. Arī tas vēl tāds šaubīgs laiks. Ja maratonam patērē, sacīsim, 5h 40min, bet pēc tam nepalēninās, tad varētu iekļauties 50 km kontrollaikā. Par garākām ultrām neesmu pārliecināts…

    Ar to gribēju teikt, ka kvalifikācijas ideja varbūt nav gluži zemē metama. Atvainojos par nesmuko netēmu.

  • dot dot

    Nezinu kā tu Anduli, bet es pēc sestās stundas paātrinos. Maffija ari ir teikusi, ka pēc sešām stundām paliek vieglāk. Protams, jāņem vērā, ka temps simtniekam jau no paša sākuma ir daudz zemāks kā maratonam.

  • Andulis

    Nepaātrinos gan, diemžēl.

    Maffijai varbūt “vieglāk” kļūst, bet vai ātrāk?

    Tev pašam jau ir tik smalki pulsa un tempa plāni laikam, ka nebrīnos. Pirmās 6 stundas – iesildies :)

  • trololo Rolands

    Par tēmu:
    Skaidrs, ar Gunas apņēmību būtu jāķeras pie dibena un kvadrātu “audzēšanas” laicīgi :D

    Ne pa tēmu:
    Tā kā RV ir ierobežota dalībnieku skaita ziņā, tad nekas slikts nebūtu, ja tiktu ieviesta kvalifikācija. Paskatoties uz šī gada rezultātiem – finišējuši 83 dalībnieki (noskrējuši – 90). Kvalifikācija liktu nedaudz sagatavoties pasākumam un neļautu tādiem viegli iespaidojamiem cilvēkiem kā man domāt par “pīles apelsīnu mērcē pagatavošanu, ja knapi protu izvārīt pelmeņus…”

  • sandalman sandalman

    Reiz man bija sakershanaas ar ITBS, tachu atlabu apmeram menesha laikaa pamataa pateicoties rulleshanai. Kopsh taas reizes ne vairs rulleju, nedz nodarbojos ar sezhas muskulu attistishanu.

    Arii par “ne teemu”. OneDayHike ietvaros (vairums soljo bet dazhi skrien) 100km distanci beidz apmeram 60%. Isaako, 50km distanci pieveic vismaz 90% no startejoshiem. Shiem solojumiem nav nekadas kvalifikacijas. Nedomaju, ka maratona finishetajs vienmer bus spejigs pabeigt 100+ km. Tad kads kriterijs varetu atsijaat nesagatavotos?

  • dot dot

    Barkley Marathons (dalībnieku limits 40) kopš 1986. gada no apmēram 800 skrējējiem 160km distanci pagaidām ir finišejuši 14 (1.8%), kopumā 17 reizes (1,4%). Lai kvalificētos ir jāraksta sacerējums “Why I Should be Allowed to Run in the Barkley”.

  • Andulis

    Hehe… tas nu ir jautrs pasākums! Bet laikam nav uzskatāms par “normālu” vai “tipisku” ultru. “All the other big races are set up for you to succeed. The Barkley is set up for you to fail.
    ……..
    Par jautājumu “Nedomaju, ka maratona finishetajs vienmer bus spejigs pabeigt 100+ km. Tad kads kriterijs varetu atsijaat nesagatavotos?” – protams, VISUS nesagatavotos atsijāt nebūs iespējams, taču mazināt viņu procentu gan varētu.
    Ja slavenajā UTMB ļautu piedalīties visiem gribētājiem, bez kvalifikācijas, cik liela tad būtu kontrollaikā iekļāvušos finišētāju daļa? Laikam jau krietni mazāka nekā pašlaik. Līdzīgi Spartatlonā u.c.

    Finišs maratonā nav pārāk labs kritērijs, droši vien. Tomēr 3 h vai 4 h maratonistam izredzes finišēt 100+ km ultrā būs lielākas, nekā tam, kurš maratonu pieveic 6 vai 7 stundās. Vismaz par to jau nu laikam strīdēties nebūtu pamata.
    Protams, garantijas nav arī žiglākajam maratonistam.
    Protams, ja ultra ir ar dāsnu atvēlēto laiku, tad to varēs pieveikt arī lēnīgais (bet izturīgais!) maratonists.

  • dot dot

    Ja, kāds ātri skrien maratonu, nenozīmē, ka viņš varēs finišēt 100+ km ultru, Kāds, kurš ātri skrien ultras, var būt diezgan viduvējs maratonā. Piemēram, mūsu pašu Alma. Ultrās par ātrumu bieži svarīgāks ir kuņģis, t.i. pareiza ēšana un dzeršana.

  • trololo Rolands

    Šeit vairāk būtu jārunā par izturību, nevis ātrumu. 19h ir jāvar izturēt. Pāris maratonu pieredze vai kāda ultra un tev dalība rokā. Trases rekordu labošanu atstāsim trakajiem :)

  • Andulis

    Par dot teikto…

    I. “Ja, kāds ātri skrien maratonu, nenozīmē, ka viņš varēs finišēt 100+ km ultru
    Nenozīmē arī, ka nevarēs ;) Kā jau teicu – garantijas nav, taču ir lielāka iespēja (nekā 6+ stundu maratonistam).
    Visbiežāk jau ātrie maratonisti nemaz nemēģina ko garāku – tāpēc arī rodas šāds iespaids, ka ultras – ne viņiem.

    Ja tomēr daži pamēģina, tad arī ultru rezultāti nav slikti. Piemēram, tas pats Aleksandrs Prokopčuks. Ilgi (17+ gadus) bija Latvijas rekordists maratonā (2:15:56, 1995. g.), vienlaikus viņam joprojām pieder LV labākais sasniegums 100 km skrējienā (6:50:36, 1994. g.). Finišēja, un kā vēl :)

    II. “Kāds, kurš ātri skrien ultras, var būt diezgan viduvējs maratonā.

    Pilnīgi piekrītu! Taču tas īsti neattiecas uz jautājumu – kā varētu “atsijāt” vismaz daļu no 100+ km ultrai negatavajiem cilvēkiem, kuri ir skrējuši īsākus gabalus.

    Par ultru skrējēju “sijāšanu” klasiskajam maratonam varbūt pagaidām nesāksim :) Ir jau arī tādi gadījumi, protams, kad maratonā debitē ar Monblāna ultru pieredzi :)

  • dot dot

    Anduli, gribu teikt, ka maratona rezultātu nevajadzētu likt par kvalifikācijas kritēriju 100+ km ultrai.

  • Andulis

    Varbūt atgriežamies pie sākotnējā ierosinājuma – “…kaut kāda kvalifikācijas sistēma noderētu uz RV. Kaut vai, piemēram, jābūt noskrietiem 2 maratoniem vai vienai ultrai pēdējos gados.

    Kā redzam, konkrēti normatīvi (finiša laiki maratonā) netika izvirzīti.
    Ar “jābūt noskrietiem”, manuprāt, domāts:
    “jābūt noskrietiem sacensībās, iekļaujoties laika limitā”.

    Vai arī pret to iebilsti? (pret tādiem maratoniem)

    Ja tiešām, tad klasiskā maratona nemīlētājiem vēl paliktu iespēja notipināt kādu nesteidzīgu ultriņu, lai kvalificētos. Manuprāt, pietiekami demokrātiski. Tai pašā laikā – labāk, nekā vispār bez jebkādām kvalifikācijas prasībām.

    Laika jeb stundu formāta ultriņām – kā igauņu Pēdējās nakts sapnim (12 h) un Laulasmaa Ultra (32 h), tagad arī mūsu “Pārspēj sevi” (6 h) – gan nāktos noteikt kādu minimālo kilometrāžu ;)

  • dot dot

    Man jau nu labāk patiktu rakstīt sacerējumu nevis atskaitīties par kaut kādām kvalifikācijas sacensībām.

  • Andulis

    Esmu slinks un ar trūcīgu fantāziju, tāpēc mana izvēle būtu pretēja.

  • trololo Rolands

    Nabaga ņergas, pirms RV būtu jālasa un jāvērtē stils 150+(?) sacerējumiem uz vismaz divām A4 lapām :D
    Maratonu rezultātus vieglāk izkontrolēt :D

  • Man pat ļoti patīk virziens, kurā attīstījusies diskusija.
    Anduli, Tev un nav rakstnieka talanta? Nu, nu. :) Ansi, forši, ka padalījies ar vingrinājumiem. Man šķiet, ka rutīna ir kaitīga un apnicīga, varēs dažādot vingrinājumu sēriju. Katja, kas ir Ortona dēlītis? :o
    Mans nodoms ir iespēju robežās darīt visu, lai ITBS man turpmāk iet ar līkumu. Novēlu to visiem.

  • Jekaterina Jekaterina

    “Ortona dēlītis” ir mans personisks apzīmējums (te būtu oriģinālais: http://api.ning.com/files/f*E8U3rGFXplJnR9Jr6r9bsq6DSsuittXBDlJLMYGJVnXJW3cVGDN-6PwIfLyMZjcI8H-ulSj7mnCiu0dnloGsSKxvAN8xAl/SlantFrontcopy.jpg) Man ir paštaisīts (drauga) no koka, ar slīpumu ~22grādi, tikai tik liels, lai var ar vienu kāju uzkāpt. Ir vingrojumu komplekss no grāmatas Cool Impossible, aizņem ~15min, pēc tam viegli trīc abas kājas visā garumā.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.