Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

VSK Noskrien komanda pirms maratona bildējas 8:00 pie Lielā Kristapa krastmalā.

Lattelecom Rīgas maratons – 15.05.2016

Processed with VSCO with a6 preset

Lai arī gads iesākās lieliski un skriešanas jomā viss noritēja pēc plāna, sākot jau ar Bikstu koptreniņu, kas deva pārliecību par saviem spēkiem īpaši garās distancēs, pavisam drīz viss krietni sašķobījās. Pārsvarā pie vainas bija veselība jeb tās trūkums – kopš februāra bija te labi, te slikti, un tajā brīdī, kad beidzot sapratu pareizo pieeju problēmas risināšanai, viss bija jau krietni ielaists. Lieki teikt, ka garām bija palaists ilgi gaidītais skrējiens uz Valmieru, un normāla skriešana atsākās vien aprīļa vidū, kad līdz Rīgas maratonam bija palicis jau tik maz, ka varbūt varētu pagūt atgūt formu tik tālu, lai noskrietu, taču nevarētu paspēt būt tik labā formā, lai noskrietu zem 3:30, kas bija jau septembrī izvirzīts mērķis Rīgas maratonam. Pieņēmu lēmumu nomainīt distanci no maratona uz pusmaratonu un tā vietā, lai bēdātos par izmaiņām sezonas plānos, centos darīt visu, lai atlikusī sezona būtu izdevusies.

Tomēr ir tā, ka rūgtums paliek. Treniņi arī nebija gluži tik labi, cik gribētos, un gandrīz vai ar neveselīgu apsēstību sekoju līdzi jebkādām izmaiņām veselības stāvoklī, jo baidījos, ka atkal ar kaut ko nolikšos. Šķita, ka biju pazaudējusi pārliecību par saviem spēkiem un nezināju, cik viegli būs to atgūt.

Līdz šim nebiju saskārusies ar problēmu, kas saucas “cik ātri skriet?”, bet, tuvojoties LRM, tā kļuva ļoti aktuāla, jo šo pusmaratonu uztvēru vairāk kā treniņu – attiecīgi nebija doma sasniegt jaunu personīgo rekordu. Ilgi domāju līdz beidzot izvēlējos izmantot 1:45 tempa turētājus. Plāns bija spēju robežās skriet ar viņiem, bet pavisam noteikti viņus neapdzīt. Vēl viens labums 1:45 pusmaratonam bija iespēja pārbaudīt, kā veicas ar 3:30 maratona tempa noturēšanu uz pusi īsākā distancē. Nu ko, temps noskaidrots, var skriet!

Svētdienas rītā sanāca nedaudz steigties uz autobusu, taču starta zonā ierados jau laicīgi. Steigas dēļ gan neizdevās mājās atrast lietusmēteli, ko biju cerējusi izmantot pirms starta, tāpēc paķēru pirmo, kas atgādināja ko līdzīgu – miskastes maisu. Jā, jutos ļoti radoša un iepriecināju cilvēkus ar savu izskatu, bet vismaz man bija silti! Tas nelielais plēves gabals bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai nenosaltu, gaidot startu krekliņā un īsos šortos. Ar savu izskatu tiku pat ziņu portālā, jo acīmredzot viena tautumeita un divi skrējēji, no kuriem viens ir DIY lietusmētelī, ir gana kolorīta kompānija.

Kolorītais trio. Foto: DELFI

Kolorītais trio. Foto: DELFI

Kad tika taisīta VSK Noskrien kopbilde, tiku pie zaļa balona, ar kuru galu galā arī devos starta koridorā. Tā kā biju pārliecināta, ka neilgi pēc starta pievienošos 1:45 tempa turētājiem, paturēt balonu nešķita tik slikta doma. Drīz vien gan sapratu, ka TT būs pamatīgi jāķer, jo tikšana līdz starta līnijai ievilkās un pirmais kilometrs tika pieveikts vien 6:30/km. Savs labums gan arī tam – vismaz nesanāca pārķert sākumu!

Tā nu sāku ķert TT, ko nemaz neredzēju sev priekšā, kas nozīmēja vien to, ka viņi bija tālu. Temps turējās zem 5:00/km, kas šķita mazliet riskanti, jo tik ātri ļoti sen nebiju skrējusi, taču jutos ļoti komfortabli. Ik pa laikam gan iedomājos, ka kaut kad taču jābūt lūzuma punktam, tomēr kilometri gāja, ātrums palika. Jo tālāk tiku, jo labāk jutos, jo lielāks smaids sejā. Pēc apgriešanās uz Vanšu tilta biju pavisam laimīga, jo biju noķērusi Mārtiņu, ar kuru kopā varējām dzīties pakaļ katrs savas krāsas baloniem – es zaļajiem, viņš sarkanajiem.

Lai arī turējām tempu zem piecām minūtēm, ar balonu ķeršanu gāja grūti. Dažbrīd man likās, ka nav vērts vairs dzīties pakaļ, jo nav plānotais 5:00/km temps, taču jutos pārliecināta par saviem spēkiem, parādījās sportiskais gars un vienkārši gribējās to izdarīt. Es to varu!

Līdz pat Vecrīgai biju noskrējusi ar balonu pie rokas, taču pie Rīgas domes pamanīju divus bērnus, kuru sajūsmas pilnie saucieni uz manu jautājumu, vai viņi grib balonu, apstiprināja to, ka viņus tas zaļais hēlija balons iepriecinās daudz vairāk par mani. Arī mani brīvas rokas iepriecināja, jo jau no Akmens tilta virzienā uz finišu vai maratona otro apli bija gana daudz skrējēju, ko uzmundrināt. Tā kā pietika spēka bez problēmām turēties zem 5 minūtēm un vēl uzmundrināt citus, tad bija skaidrs, ka ir laba diena skriešanai. Vietā, kur pusmaratons griezās riņķī, nodevu veiksmes vēlējumus Mārtiņam maratona noskriešanā un sāku finiša kāpinājumu. Garām paskrēja 3:15 TT, kuriem kādu brīdi centos turēt līdzi, taču tie puiši nepielūdzami attālinājās. Tik viegli viņus palaist gan nebiju gatava, un izdevās dažus pēdējos kilometrus noskriet ar 4:40/km, pēdējā pat ar 4:28/km. Izskrienot zem Akmens tilta, beidzot arī ieraudzīju savus 1:45 TT tieši pirms finiša līnijas, skubinot pusmaratonistus viņus apdzīt. Saņēmos, apdzinu un ar plašu smaidu finišēju 1:44:36. Kādu krietnu laiku vēl uzturējos finiša zonā, uzmundrinot otrajā aplī ieskrienošos maratonistus. Kad garām bija paskrējis Jānis un Mārtiņš, beidzot devos uz mantu glabātuvi, lai varētu nomainīt drēbes pret ko sausu un siltu.

Sagaidīts arī mūsu maratonists. Foto: Baiba

Sagaidīts arī mūsu maratonists. Foto: Baiba

Rezumē? Plāns turēt līdzi 1:45 TT īsti neizpildījās, jo sanāca visu laiku ķert viņus rokā mazliet ātrākā tempā kā plānots un pašās beigās pat apdzīt, bet esmu tik laimīga! Nebiju pat cerējusi, ka jutīšos tik labi un pārliecinoši visas distances garumā. Vienīgā želeja tā arī palika kabatā, jo gluži vienkārši nebija vajadzīga. Pazuda arī viss rūgtums, jo sākotnēji negribētais pusmaratons galu galā bija fantastisks skrējiens, kas deva visu nepieciešamo pārliecību, lai noticētu sev, ka varu. Tagad tikai kārtīgi trenēties, lai drīz vien noskrietu arī 3:30 maratonu!

Tiekamies jau rīt Stirnu bukā! Jūtos gatava beidzot satikties ar lūsi.


Avots: https://aneteskrien.wordpress.com/2016/05/20/lrm2016/

 

5 komentāri rakstam Lattelecom Rīgas maratons – 15.05.2016

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.