Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Lattelecom Rīgas maratons – 15.05.2016

Processed with VSCO with a6 preset

Lai arī gads iesākās lieliski un skriešanas jomā viss noritēja pēc plāna, sākot jau ar Bikstu koptreniņu, kas deva pārliecību par saviem spēkiem īpaši garās distancēs, pavisam drīz viss krietni sašķobījās. Pārsvarā pie vainas bija veselība jeb tās trūkums – kopš februāra bija te labi, te slikti, un tajā brīdī, kad beidzot sapratu pareizo pieeju problēmas risināšanai, viss bija jau krietni ielaists. Lieki teikt, ka garām bija palaists ilgi gaidītais skrējiens uz Valmieru, un normāla skriešana atsākās vien aprīļa vidū, kad līdz Rīgas maratonam bija palicis jau tik maz, ka varbūt varētu pagūt atgūt formu tik tālu, lai noskrietu, taču nevarētu paspēt būt tik labā formā, lai noskrietu zem 3:30, kas bija jau septembrī izvirzīts mērķis Rīgas maratonam. Pieņēmu lēmumu nomainīt distanci no maratona uz pusmaratonu un tā vietā, lai bēdātos par izmaiņām sezonas plānos, centos darīt visu, lai atlikusī sezona būtu izdevusies.

Tomēr ir tā, ka rūgtums paliek. Treniņi arī nebija gluži tik labi, cik gribētos, un gandrīz vai ar neveselīgu apsēstību sekoju līdzi jebkādām izmaiņām veselības stāvoklī, jo baidījos, ka atkal ar kaut ko nolikšos. Šķita, ka biju pazaudējusi pārliecību par saviem spēkiem un nezināju, cik viegli būs to atgūt.

Līdz šim nebiju saskārusies ar problēmu, kas saucas “cik ātri skriet?”, bet, tuvojoties LRM, tā kļuva ļoti aktuāla, jo šo pusmaratonu uztvēru vairāk kā treniņu – attiecīgi nebija doma sasniegt jaunu personīgo rekordu. Ilgi domāju līdz beidzot izvēlējos izmantot 1:45 tempa turētājus. Plāns bija spēju robežās skriet ar viņiem, bet pavisam noteikti viņus neapdzīt. Vēl viens labums 1:45 pusmaratonam bija iespēja pārbaudīt, kā veicas ar 3:30 maratona tempa noturēšanu uz pusi īsākā distancē. Nu ko, temps noskaidrots, var skriet!

Svētdienas rītā sanāca nedaudz steigties uz autobusu, taču starta zonā ierados jau laicīgi. Steigas dēļ gan neizdevās mājās atrast lietusmēteli, ko biju cerējusi izmantot pirms starta, tāpēc paķēru pirmo, kas atgādināja ko līdzīgu – miskastes maisu. Jā, jutos ļoti radoša un iepriecināju cilvēkus ar savu izskatu, bet vismaz man bija silti! Tas nelielais plēves gabals bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai nenosaltu, gaidot startu krekliņā un īsos šortos. Ar savu izskatu tiku pat ziņu portālā, jo acīmredzot viena tautumeita un divi skrējēji, no kuriem viens ir DIY lietusmētelī, ir gana kolorīta kompānija.

Kolorītais trio. Foto: DELFI

Kolorītais trio. Foto: DELFI

Kad tika taisīta VSK Noskrien kopbilde, tiku pie zaļa balona, ar kuru galu galā arī devos starta koridorā. Tā kā biju pārliecināta, ka neilgi pēc starta pievienošos 1:45 tempa turētājiem, paturēt balonu nešķita tik slikta doma. Drīz vien gan sapratu, ka TT būs pamatīgi jāķer, jo tikšana līdz starta līnijai ievilkās un pirmais kilometrs tika pieveikts vien 6:30/km. Savs labums gan arī tam – vismaz nesanāca pārķert sākumu!

Tā nu sāku ķert TT, ko nemaz neredzēju sev priekšā, kas nozīmēja vien to, ka viņi bija tālu. Temps turējās zem 5:00/km, kas šķita mazliet riskanti, jo tik ātri ļoti sen nebiju skrējusi, taču jutos ļoti komfortabli. Ik pa laikam gan iedomājos, ka kaut kad taču jābūt lūzuma punktam, tomēr kilometri gāja, ātrums palika. Jo tālāk tiku, jo labāk jutos, jo lielāks smaids sejā. Pēc apgriešanās uz Vanšu tilta biju pavisam laimīga, jo biju noķērusi Mārtiņu, ar kuru kopā varējām dzīties pakaļ katrs savas krāsas baloniem – es zaļajiem, viņš sarkanajiem.

Lai arī turējām tempu zem piecām minūtēm, ar balonu ķeršanu gāja grūti. Dažbrīd man likās, ka nav vērts vairs dzīties pakaļ, jo nav plānotais 5:00/km temps, taču jutos pārliecināta par saviem spēkiem, parādījās sportiskais gars un vienkārši gribējās to izdarīt. Es to varu!

Līdz pat Vecrīgai biju noskrējusi ar balonu pie rokas, taču pie Rīgas domes pamanīju divus bērnus, kuru sajūsmas pilnie saucieni uz manu jautājumu, vai viņi grib balonu, apstiprināja to, ka viņus tas zaļais hēlija balons iepriecinās daudz vairāk par mani. Arī mani brīvas rokas iepriecināja, jo jau no Akmens tilta virzienā uz finišu vai maratona otro apli bija gana daudz skrējēju, ko uzmundrināt. Tā kā pietika spēka bez problēmām turēties zem 5 minūtēm un vēl uzmundrināt citus, tad bija skaidrs, ka ir laba diena skriešanai. Vietā, kur pusmaratons griezās riņķī, nodevu veiksmes vēlējumus Mārtiņam maratona noskriešanā un sāku finiša kāpinājumu. Garām paskrēja 3:15 TT, kuriem kādu brīdi centos turēt līdzi, taču tie puiši nepielūdzami attālinājās. Tik viegli viņus palaist gan nebiju gatava, un izdevās dažus pēdējos kilometrus noskriet ar 4:40/km, pēdējā pat ar 4:28/km. Izskrienot zem Akmens tilta, beidzot arī ieraudzīju savus 1:45 TT tieši pirms finiša līnijas, skubinot pusmaratonistus viņus apdzīt. Saņēmos, apdzinu un ar plašu smaidu finišēju 1:44:36. Kādu krietnu laiku vēl uzturējos finiša zonā, uzmundrinot otrajā aplī ieskrienošos maratonistus. Kad garām bija paskrējis Jānis un Mārtiņš, beidzot devos uz mantu glabātuvi, lai varētu nomainīt drēbes pret ko sausu un siltu.

Sagaidīts arī mūsu maratonists. Foto: Baiba

Sagaidīts arī mūsu maratonists. Foto: Baiba

Rezumē? Plāns turēt līdzi 1:45 TT īsti neizpildījās, jo sanāca visu laiku ķert viņus rokā mazliet ātrākā tempā kā plānots un pašās beigās pat apdzīt, bet esmu tik laimīga! Nebiju pat cerējusi, ka jutīšos tik labi un pārliecinoši visas distances garumā. Vienīgā želeja tā arī palika kabatā, jo gluži vienkārši nebija vajadzīga. Pazuda arī viss rūgtums, jo sākotnēji negribētais pusmaratons galu galā bija fantastisks skrējiens, kas deva visu nepieciešamo pārliecību, lai noticētu sev, ka varu. Tagad tikai kārtīgi trenēties, lai drīz vien noskrietu arī 3:30 maratonu!

Tiekamies jau rīt Stirnu bukā! Jūtos gatava beidzot satikties ar lūsi.


Avots: https://aneteskrien.wordpress.com/2016/05/20/lrm2016/

 

Viļņas maratons bildēs

V01

[Nu jau] šorīt tiešraide no Viļņas maratona, kur no 9:00 viesstrādnieki, tempa turētāji no Latvijas, labi pamanāmos dzeltenzaļos krekliņos uzsāks darbu. Būs jāpaskrien… (c) Lasīt tālāk.

VSK Noskrien tempa turētāji

tt_galva

„Tas nevarēja būt viegli: tempa turēšana ir tik nogurdinoša nodarbe, ka vienīgi ģimene, muļķi un sasodīti labi draugi ir pierunājami tajā iesaistīties” K.Makdugals. Dzimuši, lai skrietu.

Lasīt tālāk.

Valmieras maratona 2013 tempa turētāji – pusmaratons

Piedzīvojumu parka pusmaratona tempa turētāji

2011.06 19 VentspilsVSK Noskrien tempa turētāji atgriežas Ventspilī. Lasīt tālāk.

Tempa turētāju sadzīves ainiņas

Aiz muguras jau vairāki skriešanas pasākumi, kuros esmu veikusi sabiedriski noderīgo un vienlaikus prātu pacilājošo pienākumu – tempa turēšanu (TT), taču par pēdējiem trim neesmu saņēmusies uzrakstīt savas pārdomas un aprakstīt pieredzēto, lai gan gūtais gandarījums TT pasākumos viennozīmīgi pārspēj to, kas aplaimo pēc noskrieta parasta kārtējā tesiena. Vēl viena nepieminēta un gana būtiska TT pasākuma priekšrocība – bildēs ir visas iespējas būt smaidīgai, svaigai un smukai nevis kā mačos ar pārgrieztu sarkanu ģīmi un šausmu izteiksmi tajā.

Pirmo reizi TT vilinājumam ļāvos 2011.gada septembrī Valmieras maratonā – kopā ar Jāni skrējām pusmaratonu uz 2h. Daudz neko no tā vairs neatminos, bet tamdēļ jau ir bloga ieraksti, kurus pārlasot, atmiņu var atsvaidzināt. Pirmais lielais saviļņojums, sajūta, ka esi ne vien sev, bet arī citiem prieku sagādājis un bijis noderīgs.

Otrā reize pienāca gandrīz pēc gada Kuldīgā – atkal tandēmā ar Jāni skrienam pusmaratonu uz 2h. Pienākumi ir sadalīti – es sekoju līdzi laikam un tempam, viņš skrien un uztur sarunas.

01 kuldiiga_2012-225

Kuldīgā bija diezgan karsti, tādēļ pēc finiša lielo prieku par paveikto un nopelnīto “Skrien Latvija” seriāla krekliņu pāris karstgalvji veldzējām ar peldi Ventas rumbā. Sportiskie sasniegumi tika atzīmēti ar Samoilova un Sorokina zaudētās spēles pret Vāciju noskatīšanos un ar svinīgām svētku vakariņām vietējā Hesburgerā. Saviesīgās sarunas turpinājās Lindas sarūpētajā pirtiņā. Skrējējiem ir ne tikai kājās, tādēļ kulturāli bagātināties dodamies uz brīvdabas kino noskatīties Zviedra “Dokumentālistu”. Pēc filmas papildus skriešanai pārādās vēl viens temats apspriešanai. Nākamais rīts ir mundruma tik pārpilns, ka tiek mests izaicinājums iziet basajā treniņā pa mežu un granteni.

02 7thseb-kp_370

Trešā reize TT godā pienāca šogad Biķernieku pusmaratonā, šoreiz kopā ar Artūru skrienam 21 km uz 1:45. Viņš ir mākslinieks – dzied, deklamē, dejo un visādi citādi izklaidē publiku, es matemātiķis un statistiķis – vēroju garminu un rēķinu laikus katram kilometram, jo laiku špikeris Artūra rokā ūdens iedarbībā ātri vien izjūk.

03 img_2892

Biķerniekos bija diezgan silts, taču ne tas, ne kamieļa trīs kupri katrā no četriem trases apļiem īsti nepatraucēja un skrējās viegli. Kompānijā ar mums turējās iespaidīgs skrējēju pulciņš. Katrā aplī prieku mūsos un mūsu līdzskrējējos vairoja uzticīgs atbalstītāju pulciņš ar īpaši sagatavotiem plakātiem “Turi tempu!” Fani balsis netaupīja, kas jo īpaši lika sasparoties, lai līksmē kājas nesāktu dipināt ātrāk.

Neskatoties uz pozitīvo atmosfēru un labvēlīgajiem apstākļiem, šī izrādījās pirmā reize, kad kā TT nokavēju finišu. Pievīla matemātika un satelīts – lai gan gandrīz katra km splits ir par pāris sekundēm mazāks kā būtu jābūt (5:53 pret 5:57), galā ir samērīti apmēram 700 m vairāk un, tā kā km atzīmes izliktas tikai vienu reizi aplī, esam tikuši pie nozīmīgas nobīdes, ko pēdējā kilometrā izlabot vairs nav iespējams. Finišējam ar 30 sekunžu lielu nokavēšanos. Par to, protams, liels pārdzīvojums.

04 dsc_3258

Visbeidzot 19.maijs un pirmā pieredze ar tempa turēšanu maratonā – uz 4 stundām. Komandā es, Aivars un Dima. Atmiņā vēl ir Biķernieku neveiksme, tādēļ esmu mazliet bažīga, kā nu mums tas viss sanāks.

05 img_0160

Jau pa ceļam, minoties uz staru, izjūtu vieglu saviļņojumu, redzot, ka Skanstes iela tiek aprīkota ar ierobežojošām lentēm, lai iezīmētu trasi. Organizatori jau darbojas, lai viss būtu kā nākas. Tikšanās pie Lielā Kristapa, aprīkošanās ne bez Agra izpalīdzīgās rokas ar TT pričendāļiem, kopbilde, pēdējā SMS mammai… (nu ok, tas izpalika).

Laiks skrien ātri un ir pēdējais brīdis stāties uz starta līnijas. Mēģinu atrast savus pāriniekus, kas drīz vien arī izdodas. Noskaņojums ir grandiozs – reizē gribas gan smiet, gan raudāt. Nezinu, kas vēl spētu izsaukt līdzvērtīgas emocijas šīm. Ar mani iepazīstas kāda itāliete – viņa ir sajūsmā par latviešiem, esot ārkārtīgi patīkami cilvēki. Saka, ka skries kopā ar mums. Iedodu pieci un novēlu veiksmi. Skan pacilājoša mūzika un es gluži neviļus sāku uzvesties kā diskotēkā. Viss ir tik superīgi un man nav ne mazākās nojausmas par to, kā situācija mainīsies pēc kādām 3 stundām.

Starta signāls un pūlis ar zaļajiem un sarkanajiem numuriem dodas uz priekšu. Pirmajā km iekavējam kādas 40 sekundes, ko esam ieplānojuši izlīdzināt nākamajos 10 km, pa 4 sekundēm metot katrā nost. Sākums iet raiti pēc plāna, nokavētās sekundes tiek atgūtas. Pa ceļam piebiedrojas arīdzan Krišjānis un Imants, kas skrien kā TT pusmaratonam uz 2h.

06 img_2990

Izmetuši nelielu loku pa pilsētu, dodamies pirmajā uzbrukumā Vanšu tiltam. Spīd saule, ir pieklājīga sutoņa, bet tas jau vēl tikai rīta dzestrums… Katrā dzirdināšanas punktā paņemu divas glāzītes – viena iekšā, otra virsū. Solis ir raits un tā turpinām atpakaļ pa Vanšu tiltu. Uz tilta izvietojušies uzticamie atbalstītāji – cepuri nost viņiem, stāvēja līdz pēdējam. Papildus prieku izsauc netālu no Nacionālā teātra izvietojušies Auļi ar dūdām. Foršākais no trasē sastopamajiem mūzikas punktiem.

07 dsc03215

zmetuši loku pa Vecrīgas bruģi, uzņemam kursu pa Krasta ielu uz Dienvidu tiltu – attālāko nostūri no starta līnijas. Ik pa laikam kāds apjautājas, kāds mūsu plānotais finiša laiks un, atbildi izdzirdot, vai nu apmierināts turpina iesākto vai arī satraukts aizdiebj ātrāk pēc nākamajiem baloniem. Pie tilta parādās brālis uz skrituļiem – nolēmis vienreiz apskatīt, kā kopumā izskatās bariņš neprāšu, kas +30 grādos vēlas paskriet mazāk vai vairāk kilometrus. Izmetam loku pa Dienvidu tiltu un nākam atpakaļ tur, kur sākām. Krasta iela ir viena liela panna, kur saulīte nepagurusi mūs sutina.

08 img_04251

Tuvojoties dzelzceļa tiltam, sākam skubināt tos ar zaļajiem numuriem, lai tik iet uz finišu. Ir redzams noplīsis Valters, kam arī pēdējie metri. Visu laiku atskatos un mēģinu visus zaļos numurus aizsūtīt mums pa priekšu. Šķiet, tas arī izdodas, palikuši vieni vienīgi sarkanie. Pirmo apli beidzam ar 45 sekunžu rezervi, ko paredzēts nodeldēt Vanšu tilta un Ķīpsalas kāpumiņos.

Gana svaigi laižamies iekšā otrajā aplī. Pie katra Statoila ir izvietots darbinieks ar šļūteni, tā ir iespēja atveldzēties, ko vairs nekavējos izmantot. Karstums pamatīgs. Dodamies Ganību dambja virzienā, lai pēc tam riņķotu ap Arēnu un visbeidzot atkal atgrieztos uz Vanšu tilta. Pie 27.km, kas ielikts netālu no Arēnas, sāku pārdomāt dzīvi un to, ko es šeit daru. Pie dzirdināšanas galda nokļūdos ar šķidrumu un seju nomazgāju isostārā. Nemanot ir piemeties grūtums. Ir tā, ka prātā iešaujas doma par izstāšanos. Kamēr ņemos un domāju, ir pienācis kāds 30. vai kāds vairāk kilometrs un par izstāšanos paziņo Aivars – noņem balonus un turpina ceļu lēnākā tempā. Esam palikuši divi vien. Kādu puskilometru vēl nevaru aptvert jaunumus, kad netālu no bijušā Essential man pielec, ka Aivars bija vienīgais ar pulksteni, kam rāda stundas, minūtes un sekundes – bez pulksteņa vairs nevaram pielīdzināties laika špikerim un varam sataisīt zilus brīnumus. Par laimi brālis uz skrituļiem nav tālu un tiek norīkots komandējumā pa trasi pretējā virzienā meklēt Aivaru un atņemt viņam pulksteni. Misija izdodas, varam atslābt un turpināt.

Nemanot pienāk Vanšu tilts, kas izskatās pēc neuzjājama stikla kalna. Kājas ir smagas un lēnas, ir ļoti jāpiespiežas, lai tiktu uz priekšu. Uz Vanšu tilta guļ Arvis ar fotoaparātu rokās. Šis momentos skrējējos izraisa zināmu jautrību, tiek uzrīkota neliela fotosesija, kur cits demonstrē dibenu, cits noguļas pretī fotogrāfam.

09 img_0603

10 img_0600

Apbrīnoju Dimu, kas nepaguris drasē uz priekšu, sit plaukstas un brīžam vēl uzdejo. Mūsu līdzskrējēji ik pa laikam nomainās, ir brīži, kad skrienam tikai divatā. Izlīkumojam Ķīpsalu un atgriežamies pie Vanšu tilta. Rit pēdējie kilometri, sarunas vairs tikpat kā neraisās. Esmu pasākusi liet ūdeni arī uz galvas, ne tikai uz skausta un seju nomazgāt.

11 dsc00706

Lejup no Vantinieka var mazliet paripināt un nosacīti atpūsties. Līkums uz Meierovica bulvāri un nu vairs tiešām tāda aste vien palikusi. Tas gan neko nepadara vieglāku. Pēdējais bruģētais kilometrs cauri Vecrīgai, Rātslaukums, pēdējais pagrieziens, jau ir redzams finišs! Dima pazūd skatītājos, es lepnā vientulībā pēdējās 2 sekundēs ieplanēju finišā.

12 dsc02672

Pirmā mana doma ir šāda – nekad, NEKAD vairs dzīvē neskriešu maratonu! Galva griežas un ir nepārprotama vēlme atrast ēnu un mazliet atgūties. Starp brīvprātīgajiem un finišējušajiem pamanu pazīstamas sejas, kam nekavējos darīt zināmas savas pārdomas par maratonu. Daži smejas un saka “mhm, paskatīsimies, ko teiksi vēlāk”.

Tagad, kad nedēļa jau ir apkārt, kategoriskumu esmu mazliet zaudējusi, varbūt tomēr kādu maratonu vēl?

Pārpublicēts – http://gunao.wordpress.com/2013/05/26/tempa-turetaju-sadzives-aininas/