Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mans skriešanas partneris, kurš vienmēr sēž uz ausīm

austinas

Jau kādu laiku vairs aktīvi nepiedalos koptreniņos ar VSK Noskrien līdzatkarīgajiem. Ja jūs mani iztaujāsiet par iemeslu šādai rīcībai, es nespēšu viennozīmīgi atbildēt. Varbūt tas saistīts ar to, ka, sākoties VSK Noskrien pirmsākumu skriešanizācijai, kopskriešanai bija cits smeķis, varbūt es tajā laikā biju vairāk iemīlējies skriešanā nekā savā mīļotajā ģimenē, varbūt, līdzīgi kā liela daļa nu jau senāk iesākušo skrējēju, esmu piekusis molekulārajā līmenī, varbūt tu vari būt par pašu dzelzi cietāks, bet vienmēr būsi nemanāms un sīks, ja nenostāsies tajā vietā, kur esi vajadzīgs visvairāk?

Visticamāk šādi varētu spriedelēt ilgi, laupot jūsu šajos laikos ļoti aizņemto uzmanību, taču stāsts šajos spriedelējumos nav par mani, bet gan par vienu no skriešanas partneriem, kurš skrienot vienmēr sēž man uz ausīm. Pēc visa manis klāstītā varētu rasties kļūdains priekštats, ka šis partneris ir kaut kāds parazītisks kaklakungs, kurš apgrūtina ar savu svaru manas ausis, bet tā nav. Tas ir Sony kompānijas šā brīža flagmanis sporta austiņu jomā – Sony MDR-XB80BS.
Lasīt tālāk.

Latvāņi un briksnis 2017

Pasaules čempionāts rogainingā un tepat Latvijā – nu vai tad to var laist garām? Protams, ka nē. Pat ja apvidus solās būt izaicinoši skarbs, pat ja ar orientēšanos neiet tik labi kā gribētos, pat ja zināms, ka 24h mežā ir grūti, pat ja pie pēdējā 24h rogaininga pierakstīts atgādinājums par to, cik grūti tas bija. Tā nu 2016. gada decembrī dalībai PČ rogainigā tika pieteikta komanda Kažokzvēri.

Ja jau PČ, tad vismaz nedaudz ir jāgatavojas. Treniņrogainingu gods tika OKZK nakts rogainingam un Šlokenbekas rogainingam.

Nakts rogainings bija ļoti izaicinošs ar savu slapjumu, lietu, un sacensību centru klajā laukā, bez iespējas nomazgāt grāvjus no sevis, ja vien nekārojās gulties peļķē pie auto. Slapjākais no rogainingiem, kurus esmu pieredzējusi. Jau šis rogainings parādīja, ka ar orientēšanos tomēr esam uz jūs. Savas neveiksmes norakstījām uz nakti un slapjumu.

IMG_4888

Diemžēl arī Šlokenbekas rogainings neko labāku mums nerādīja. Kaut kur pa vidu no visām komandām bijām, bet gandarījuma par paveikto nebija.

Tā kā vēl bija laiks, pēc iespējas centos apmeklēt Magnētu, kā arī piedalījos savās pirmajās īstajās orientēšanās sacensībās – Siguldas kausā vidējā un garajā distancē. Siguldas kausa pirmā diena beidzās ar DNF, kā arī gandrīz mājās aizbraukušu finišu, otrajā dienā jau veicās labāk. Nevarētu teikt, ka visi pasākumi deva tādu labu pārliecību par varēšanu PČR, bet neko vairāk iesākt jau vairs nevarēja.

MBF_2142

PČR patiesībā sākas jau dažas dienas iepriekš – gādājot visu nepieciešamo ekipējumu. Sākot no telts un beidzot ar līdzi ņemamajām desmaizēm. Ceļš no manām mājām līdz sacensību vietai aizņēma 3 garas stundas, bet samērā laicīgi bijām galā.

DSC_2270

Nakšņošana bija paredzēta sacensību centrā, teltī. Aizbraucot turp bija patīkams vakars, uzslējām savu telti, pavakariņojām un laicīgi gājām gulēt. Diemžēl rīts sākās ar pērkona dārdiem un ilgstošu lietu. Lietus nerimās līdz pat karšu izsniegšanai, un tad noskaidrojās, un strauji palika karsts.

Plānojot ņēmām vērā informāciju no organizatoriem, ka ieteicams izvēlēties ceļus, nevis iet pa taisno. Bet, kā jau zināms, punktus gluži uz ceļiem neliek, tā kā mežā jāiet tik un tā. Plānojot arī nebijām pārlieku optimistiskas, atstājām zināmu rezervi. Bet plāns izskatījās labs un reāls.

Tā nu visu saplānojām, plānošanas karti apzīmējām ar savas komandas numuru (tā bija jānodod organizatoriem), nopūtāmies ar pretinsektu līdzekli, paķērām pēdējās bulkas un devāmies uz startu.

Starta koridorā, pēc ierīču uzrādīšanas, atklājās, ka karte palikusi mašīnā. Dace aizskrēja pakaļ un beidzot varējām doties iekšā.

_DSC2485

Pirmais punkts mūsu sarakstā bija četrvērtīgs 409., bet tas bija vienkārši – tikai jāiet līdzi pārējiem. Uz punktu iemīta ziloņu taka un vesela rinda ar rogaineriem jau priekšā. Nekā sarežģīta. Nākamais – jau jāsāk orientēties. Pārējie laikam greizās atpakaļ un gāja pa ceļu, mēs izvēlējāmies doties uz priekšu. Kā jau kartē iezīmēts – priekšā zaļš, kas nozīmē necaurejamu džungli. Tā tas arī bija vistiešākajā nozīmē. Krūmi tik biezi, ka vienkārši netiek cauri. Mačetes pietrūkst. Skatoties pēc mūsu GPS, esam gājušas cauri zaļumam pa visgarāko ceļu. Bijām laimīgas, kad tikām glītā pļavā, pa kuru varēja iet bez liekiem apgrūtinājumiem. Tā nu ar nelielām grūtībām, apspiežot vēlmi iet pakaļ citiem, izvēlējāmies savu ceļu – mēģinot nolasīt reljefu gājām gar kārtējo kartē iezīmēto zaļumu, kurā galīgi negribējās līst iekšā. Kad ielīdām, tomēr izrādījās pārāk ātri, bija vēl jācērtas caur zaļumu līdz punktam. Par laimi, arī tur bija ziloņu taka jau iemīta.

Pēc 601. vēl nedaudz orientēšanās caur mežu, kas patiesību sakot izskatījās pēc kārtējā čūkslīša, kurā citos rogainingos es izvairītos līst iekšā, bet bija skaidrs, ka šajā pa tādiem vien dzīvosimies. 301. arī atradās bez īpašas maldīšanās. Tāpat salīdzinoši viegli nāca arī 401. 714. punkts gan lika mazliet padomāt, jo kartē iezīmētie bebru dambji likās tuvāk viens otram nekā dabā. Pēc bebru dambjiem atkal čūkslīgais mežs, un tad jau sasniegts arī kārtējais ceļš.

Ja kartē viss izskatījās skaisti, tad dabā tas nebūt tā nebija – dzeltenās, skaistās pļavas nereti bija tik pat liels pārbaudījums kā čūkšļi, jo zāle un citi agresīvi augi bija vismaz līdz viduklim, nereti arī pļavas pamats bija nevis nedaudz kunkuļaina pļava, bet kaut kādi arumi, kur dziļākajās grambās kāja pazūd līdz celim, nemaz nerunājot par nātrēm un citiem durstīgiem augiem, kas ar lielu prieku apstrādāja mūsu kājas.

Lai nu kā, vēl daži punkti paņemti, dzeršanas punkts apmeklēts, ūdens uzpildīts un desmaizes apēstas. Tas mums prasīja 4.5h, un šķiet, jau tad atpalikām no mūsu teorētiskā grafika par kādu stundu.

Uz 808. punktu devāmies jau jūtami sagurušas. It kā pa ceļu, vajadzētu skriet, bet kaut kāds smagums iekšā. Bet jāsaņemas. Nezinu gan, vai tas kaut ko deva, jo kamēr pa krūmiem gar ezermalu meklējām punktu, mūs panāca arī iepalikusī komanda “Ekipējuma pārbaude”. Pēc tam devāmies pēc vērtīgā 904. punkta.

Ehh. Tas bija nožēlojami. Gājām pa ceļu, gaidījām asu pagriezienu, bet ceļš izbeidzās ātrāk. Kamēr pa krūmiem grozījāmies, jau atkal “Ekipējuma pārbaude” mūs panāca. Kādu gabalu turējāmies kopā, bet tad mēs aizgājām tā vairāk pa kreisi, kur likās, ka jābūt. Ka varam nolasīt kartē sazīmēto reljefu, un atpazīstam gareno formu. Kā tad. Kurš tad deva devītnieku tik viegli. Figu! Tikmēr vandījāmies pa krūmiem, kamēr izgājām tādā kā klajumā. Ilgi domājām, kur esam, līdz izdomājām, ka varbūt tas ir kaula formas grūti caurejamais klajums. Līdzīgs bija. Tā kā nekādu labāku ideju mums tik un tā nebija, paņēmām azimutu uz punktu un gājām. Tā arī gājām, kamēr jau nezinājām, vai esam vēl kartes robežās. Augšā, lejā, atkal augšā, atkal lejā un tā vēl un vēl. Nu kaut kas dīvains. Nesakrīt mums tā karte ar realitāti. Iestājās jau viegla panika, bet nu nav variantu. Jāuzņem azimuts uz ceļu, un jācer, ka, ja arī esam ārpus kartes, tas ceļš turpat vien ir. Pēc nezin cik ilga laika un augšā-lejā izlauzāmies uz ceļa. Tas bija sasodīti grūti un galīgi ne tā, kā pēc kartes jābūt. Tas laikam bija tas, kas lika mums nobīties no savas varēšanas un negriezties atpakaļ pēc tiem 9 punktiem. Sasodīts.

Izniekotais9

Nākamais punkts 712. – pavisam vienkāršs, tikai jāuzkāpj Lielajā Liepu kalnā. Lai arī tas nebija viegli, tas bija vienkārši un patīkami – pa ceļu, un lejā skriešus.

Šķiet, ka nākamajā punktā mums bija trakais grāvis, kas izrādījās upe. Pēc kartes – vienkāršais zilais grāvis, bez melnās malas. Bet dabā tas bija sasodīti plats, dziļš un bailīgs grāvis-upe. Kad piegājām klāt, bija skaidrs, ka te tie teltī atstātie peldriņķi būtu noderējuši, ja mēs vispār sadūšotos tajā zampā līst iekšā. Par laimi Bebra kungs bija sarūpējis bērzu, kas bija pietiekami resns, lai noturētu pieauguša cilvēka svaru. Sākumā cerēju, ka būšu drosmīga un varēšu to darīt stāvus, bet pamēģinot pašu sākumu, kļuva skaidrs, ka nevarēšu vis. Bail. Drošāk sēdus. Sākumā mēģināju jāteniski, bet ātri sapratu, ka baigi grūti sevi dabūt uz priekšu tādā veidā. Bērza satrunējušie zari traucēja, bikses ķērās, un uz priekšu gāja lēni. Sāniski bija labākais veids – salīdzinoši droši, un daudz ātrāk. Tā arī tiku pāri. Dace tomēr to darīja jāteniski. Un pie beigām bija nikna un piekususi.

Lai neliktos par maz grūtību, pēc izkāpšanas krastā es vēl veiksmīgi pamanījos ar vienu kāju līdz gurnam iekrist kaut kādā labi paslēptā bedrē. Laimīgi, ka tiku cauri ar izbīli. Pēc veiksmīgas punkta paņemšanas, dažus turpmākos prātīgi ņēmām ejot pa ceļiem maksimāli daudz. Dace spieda uz skriešanu, bet man jau bija iestājies sagurums un skriet vairs īsti negribējās. Kaut kur arī šeit uz ceļa parādījās auto, par kuru nosmējām, ka tas tak noteikti Mareks ar savu fotoaparātu. Liels bija prieks, ka tieši tā arī izrādījās. Tad mums vēl bija arī spēks palēkāt un izlikties, ka ņipri skrienam. Godīgi sakot, mazliet uzmundrināja un turpmāko ceļa posmu varējām godam noskriet. Tiesa, nebija jau ilgi, jo atkal jārauj mežā iekšā pēc azimuta.

20863579_1397144340340433_8346198533507413332_o

Kaut kad sāka arī palikt tumšs. Bijām sasniegušas kārtējo dzeršanas punktu, kas bija iekārtots krustcelēs pie lieliem siena ruļļiem. Nolēmām izmēģināt taktiku atvieglot sevi un neņemt līdzi somas uz tuvējo punktu. Tā arī izdarījām, bet neko vieglāku tas visu to pasākumu nepadarīja.

Nākamais punkts bija plānots vērtīgs astotnieks, kas it kā viegli ņemams no dzeršanas punkta ejot pa imagināru taku. Kā tad. Atslēgas vārdi – it kā un imagināra. Taka ātri vien izrādīja tendenci beigties vai nu vilku bedrē, vai čūkslī. Mazliet samulsušas pasnaikstījāmies apkārt, izmēģinājām vienu, otru virzienu, atdūrāmies kaut kādā šausmīgā izcirtumā. Mums pa pēdām devās vēl viena komanda, kas tomēr izvēlējās doties nezināmajā meklēt imagināro taku. Mēs padevāmies, un ar līkumu iznācām atpakaļ uz ceļa, kas veda uz dzeršanas punktu. Tas gan man deva lielisku iespēju no turienes savākt savu aizmirsto nūju. Tā nu uz kontrolpunktu Nr. 805 devāmies pa apkārtceļu. Tiesa, arī apkārtceļš beigās bija aizraujošs, un tāds, kas Dacei gandrīz lika griezties apkārt un iet prom. Tur bija TAS – latvāņi cilvēka augumā un vēl garāki. Labi, ka tas nebija lauks, bet atsevišķi augoši augi, starp kuriem jau drosmīgie bija ieminuši taku. Saņēmām drosmi un devāmies cauri latvāņiem, mēģinot izlocīties dažādos virzienos, lai tikai nepieskartos nevienam latvānim. Tā kā nevienai apdegumu nebija, tad tas mums izdevās diezgan veiksmīgi. Ceru, ka arī visiem citiem tas izdevās tik pat veiksmīgi. Pa ceļam arī satikām puišu komandu, kuri tomēr bija atraduši imagināro taku, tiesa, pēc apmēram 15 minūšu cīkstiņa caur avenājiem.

Daži turpmākie punkti bija atkal jau salīdzinoši vienkārši, ejam, skrienam pa ceļu un šaujam mežā pēc punkta. Tiesa, vienkārši tas izklausās tikai uz papīra. Dabā tas bija krietni sarežģītāk, jo tumsā viss ir savādāk, tai skaitā mērogs un sajūta, cik vēl jāiet.

Šeit arī satikām divas draudzīgās komandas – Viktoru ar Raimondu, un Almu ar Ēriku. Turpmākos 2 punktus sanāca, ka mūsu maršruti un temps sakrita, tāpēc tos meklējām kopā. Tiesa, ejot vilcieniņā cauri latvāņu laukam kā pēdējai, tas aromāts šķita pārāk spēcīgs – pārāk daudz kāju bija minušas taku cauri latvāņiem. Vienā brīdī piesedzu muti, lai neieelpotu sulu, jo no tā auga man ir reāli bail. Kā vēlāk ar Daci konstatējām, kādu brīdi pēc šīs pastaigas mums abām bija sācis sāpēt kakls. Hmm, nezinu, varbūt tiešām apdedzinājām kaklu ieelpojot sulu.

Pēc kopīgas divu punktu paņemšanas, mēs mazliet pielikām soli, lai paskrietu pa ceļu uz vēl vienu septiņvērtīgu (710) punktu. Bet mēs kaut kā palaidām garām, kurā vietā ceļi sadalījās. Kad nācās līst pāri elektriskajam ganam, Dace dabūja pa nagiem, ko pavadīja skaļi brēcieni. Nezinu, kas man tajā brīdī bija, bet sanāca diezgan dusmīgi uzbukšķēt, ka nav ko bļaustīties par nieka elektrisko ganu, par ko saņēmu atpakaļ tik pat vērtu uzbukšķēšanu, ka drīkstot jau gan bļaustīties, ja sāpīgi sit pa nagiem. Neilgi pēc šī satikām atkal Almu un Ēriku. Viktors ar Raimondu kaut kā viltīgi bija mūs apsteiguši, un jau devās prom no punkta.

Kaut kādā brīdī mani ļoti pieveica nogurums, sāpes pēdās un mugurā. Pēdās sāka veidoties tulznas, tāpēc iedzēru dexibuprofēnu. Tiešām nezinu vai no tā, vai vienkārši tāpēc, ka nakts, sāka mežonīgi nākt miegs. Nu tā, ka eju pa ceļu, acis krīt ciet un knapi redzu ceļu. Ik pa brīdim mēģināju apstāties un pagulēt atspiežot galvu pret nūju. Uz manu ierosinājumu 10 minūtes veltīt powernapam Dace pikti noteica, ka nebūšot nekāda gulēšana un vienkārši gāja tālāk. Tās bija ellīgas mocības. Tā arī tenterēju uz priekšu streipuļojot un bez sajēgas, kur tad mums jāiet.

Pie sajēgas divu stundu laikā nācu tieši divas reizes, kad pirmajā reizē Dace izmisusi paziņoja, ka neesot droša, uz kurieni mums jāiet, un otrajā, kad bijām gājušas pa ceļu, bet pēkšņi tomēr ceļa ziemeļi nesakrita ar kartes ziemeļiem. Labi, ka šajā vietā mēs ātri apķērāmies, ka nav ritīgi. Viktors ar Raimondu esot pa nepareizo ceļu krietnu gabalu aizklīduši, līdz pamanījuši, ka kaut kas nav tā kā vajag.

Par laimi pēc otrās reizes beidzot arī miegs atkāpās, un tad jau pavisam drīz arī bijām sasniegušas Hash House, kurā atvilkām elpu, es mēģināju sakopt savas kājas otrajam riņķim, paēdām, padzērām, un konstatējām, ka mūsu punkti sarakstā nav redzami.

Kad beidzot bijām gatavas turpināt ceļu, sapratu, ka mans pēdas īsā pauze, zeķu un pēdiņu maiņa nav glābusi, sajūtas vēl sliktākas nekā pirms tā visa. Informēju Daci, ka paskriet vairs nevaru it nemaz, uz pēdām aug tulznas ar katru soli. Pēc sajūtām beigtas bija pēdu apakšas, mazie pirkstiņi un velves.

Otrais aplis arī iesākās jautri. Pēc pirmā trīspunktnieka, mēs domājām, ka ejam ņemt četrpunktīgo. Kamēr gājām, pļāpājām, vienā brīdī attapāmies, ka kaut kā jocīgi, esam palaidušas garām sānu celiņus. Sākot ņemt četrpunktīgo, palika pavisam dīvaini, jo atkal jau kartes ziemeļi bija pavisam citā pusē, nekā mums likās, ka jābūt. Īsi pirms tam konstatējām, ka pēc četrpunktīgā paņemšanas, būs vien jāčāpo atpakaļ, jo laiks iet uz beigām. Bet grozoties pa pļavu un mēģinot saprast, kur tad jāiet pēc punkta, secinājām, ka esam aizgājušas pa to ceļu, kas iet pa kreisi, un ka visticamāk, vienkārši gājām taisni, un nepiefiksējām, ka mums jānogriežas pa labi.

Otrais aplis

Lai nu kā, šis pat bija labāk nekā plānots, jo tā mums bija izdevība paņemt vairāk punktus. Vispirms jau jauko 604., kas atradās pie ezera, tad pa ceļu 505., pie kura mēs satikām jauku vīru veterānu komandu, kurai atļāvāmies sekot, lai atrastu ceļu. Un tad jau arī šo sacensību pēdējais punkts – 303., no kura dodoties projām Dacei iedzēla bite.

Tā laimes sajūta ieveļoties finišā ir neaprakstāma. Tā dēļ ir vērts mocīties tās 24 stundas. Diemžēl attiecībā uz rezultātu gan to nevarēja teikt. Par to nav nekāda gandarījuma. Lai gan teorētiski mums bija labs plāns, dabā tas viss notika tik lēni, ka mums savu teorētisko plānu nācās krietni vien noīsināt. Bet ar visu to, vismaz man ir sasniegta līdz šim lielākā kilometrāža 24 stundu laikā – bijām pieveikušas ~105 kilometrus. Tas ir rekords mūsu kopīgajos rogainingos, jo lai gan pagājušo gadu šķietami kustējāmies ātrāk, un arī apvidus nebija tik briesmīgi necaurejams, tomēr kilometri mums bija par kādiem 10 mazāk.

Lai vai kā – nākamais piedzīvojums mežā mums jau ir padomā, un ceram arī gūt gandarījumu rezultātu izskatā.

Mēneša skrējēja. Rozamunde

Rozamunde_Titul

Šoreiz (un beidzot!!!) mēneša skrējējas godā Divplākšņu radītāja. Mūsuprāt, ar to jau viss būtu pateikts, bet ja nu vēl vajag kādu reklāmu, tad lūdzu – ar vēlmi skriet lēnām uzsākusi koptreniņus ar nosaukumu “Divplākšņi”, kas maz pamazām ir pārtapuši par vienu jauku komandu un vērtīgu atbalstu skrējēju kopienai. Un šomēnes viņi jau aizvadījuši 217.koptreniņu. Lai piedod pārējie, bet Divplākšņi ir viens no stabilākajiem koptreniņu seriāliem! Tie, kas skrējuši uz Valmieru zina, cik feins ir Divplākšņu kontrolpunkts. Viņi skrien, dodas ekskursijās, rīko ballītes, aprūpē skrējējus… Tas viss radies no vienkāršas viena cilvēka nevainīgas vēlmes neskriet ātri, un aiz tā visa stāv Rozamunde jeb Santa Roze.
Lasīt tālāk.

Fixing up a car to drive in it again…

1

Šogad nekādi nespēju noformulēt sezonas atskaiti bloga formātā, tāpēc izveidoju atskaiti kā galeriju facebook. Lai iedvesmotu arī citus skrējējus izveidot rakstus par aizvadīto sezonu, Šefs palūdza pārpublicēt arī noskrien lapā.

Lasīt tālāk.

Rockman Begin(ers)

Takas_tacinas_akmenainas_tehniskas bet tik skaistas

Stāsts ar sākumu un atvērtām beigām. Lasīt tālāk.

Mēneša skrējēja. sigita

sigita_ms

Dalība un finišs Pasaules čempionātā caur sāpēm un traumām bija kā kulminācija tam, ko šī mēneša skrējēja palēnām un mērķtiecīgi darījusi līdz šim – pirmais maratons ātrāk kā 3:30, pjedestāli dažādos ultramaratonos, slēpošana, riteņbraukšana, kā arī Swedbank darbinieku pievēršana skriešanai – Swedbank komanda bija vienīgā, kas spēja konkurēt ar VSK Noskrien Lattelecom maratona komandu kausā maratona distancē sieviešu konkurencē. Labs piemērs, kā lietas jādara, lai izdotos. Un nav jau brīnums, var teikt, ka viņa ir piedzimusi Fizkultūras institūtā. Ko tas nozīmē – lasiet intervijā ar Sigitu. Viņa arī zina, ko darītu, ja nesportotu.

Lasīt tālāk.