Man ir plāns rītdienai – Transgrancanaria 360°

Sapņiem ir jābūt vai nu trakiem, vai nu nereāliem. Pretējā gadījumā tie ir tikai plāni rītdienai.

Viss sākās, kad vēl nekas nebija sācies – kad Dace vasaras sākumā pirmoreiz ar sajūsmu stāstīja, ka šogad Kanāriju salās būs jauna distance Transgrancanaria 360°; kad ātri aplūkojot, par ko tad viņa tā sajūsminās, pie sevis nospriedu, lai jau skrien, ja grib; kad Dace jūlijā čivināja, ka ir atvērta reģistrācija Transgrancanaria 360°, kur organizatori noteikuši 100 dalībnieku limitu; kad Dace ar sajūsmu stāstīja, ka anketu, eseju un skrējēja CV par sevi jau aizpildīja un gaida apstiprinājumu; kad es jūlija beigās skrienot treniņu diskutēju ar sevi, vai man to vajag, vai gribu un pie viena izvērtēju visus “+” un “-”, bet tālāk par “=” netiku; kad Dace vienā koptreniņā man pajautāja: “Tu taču sastādīsi man kompāniju?”; kad man uz šo vairs nebija ko teikt; kad ar drebošām rokām rakstīju savu skrējēja CV un motivācijas vēstuli, pie viena secinot, ka nemaz jau tik slikti ar visām savām ultrām un ar nupat kā nule finišēto 24h mtb solo neizskatos; kad pēc nedēļas gaidīšanas atnāca satraukuma pilna vēstule “You have applied in the form 360º, one of the races of Transgrancanaria HG 2017. We are pleased to announce you that your “experience form” for the Transgrancanaria® HG® 360º of 2017 has been considered suitable by the Organising Committee. To complete your registration, you must confirm the payment within 10 days from receipt of this mail.”; kad līdz ar iespēju akceptēt savu dalību organizatori bija piemirsuši manam profilam pielikt pogu – maksāt…

Jā, man bija plāns atlikušajiem sešiem mēnešiem līdz startam. Iesākumā nostartēt un beidzot finišēt Monblāna TDS 119km distancē, un tad sākt gatavoties Transgrancanaria 360°. Bet, kā jau ar visiem labajiem nodomiem, tā arī šoreiz – treneris palika neuzrunāts, un atpūtas režīms skriešanā turpinājās. Papildus visam tam trīs mēnešu laikā pamanījos pamatīgi noslimot, pēdējā reizē paķerot pat pusi novembra un decembra. Tā pienāca janvāris, februāris. Uzsniga sniegs, un man sākās distanču slēpošanas sezona. Pa vidu vēl paspēju saklausīties mūsu PTL komandas iedvesmas stāstus un padomus, ka šādā pasākumā jau neviens neskrien, tik pirmos un pēdējos 100 metrus.

21.02. Diena, kad jādodas uz expo.

Dacei plāns ir skaidrs – fiksi no rīta aizskriet paskatīties expo, kas ir jāņem līdzi, un tad aizskriet nodot mantas, lai līdz vakara sapulcei var laiskoties. Es piekrītu tikai pirmajai daļai jau vien tāpēc, ka nekādi nespēju sadalīt līdzi paņemto pārtiku pa trīs somām un vienādi uz visiem tiem sasodītajiem 265km. Jo man pārtika pietiek vien 70 stundām, jau vien tāpēc, ka 30+9=49 un tāpēc, ka četrus ierēķinātos batonus esmu atstājusi Rīgā. Man nekas cits neatliek, kā to visu sadalīt 13 vienādās daļās ik pa 20km un tad tās daļas sadalīt pa attālumiem starp somām. Tāpat tiek sarēķināts vajadzīgais bateriju daudzumus ar rezervi visam kontrollaikam – 101 stundai jeb 3 baterijas katrām astoņām stundām, jo zinoši cilvēki veikalā teica, ka varu aizmirst par instrukcijā rakstītām navigācijas 16 darbības stundām, bet rēķināties uz kādām 8 stundām. Ir testējuši. Paldies. Realitātē vēlāk viss būs daudz savādāk, daudz savādāk. Pirmajam starta komplektam nolieku klāt papildus trīs baterijas, rezervei. Tā, lai visu laiku būtu viens komplekts rezervē. Pirmajās trīs no četrām kaudzītēm pa powerbankai. Ceturtajā (195km) tīras zeķes un kreklu, ja nu uznāk iekāriens pēc kaut kā svaiga. Trešajā (98km) zīmīti, ka jāiejauc dzēriens, un dažas dzēriena tabletes jāpaņem līdzi, bet pārējās jāatstāj somā, jo nekad jau nevar zināt, kādā stāvoklī nonākšu kontrolpunktā. Katra kaudzīte maisiņā, nosacīti tukšā skriešanas soma plecā, un esmu gatava doties. Skatos uz Daces pārtikas kaudzi un izsaku piezīmi, ka ar to noteikti nepietiks visam ceļam. Dace koferī sakrāmējusi visu iespējamo un neiespējamo. Bet katrs jau uz punktu sūta to, ko uzskata par vajadzīgu. Jā, manas lielākās bailes ir baterijas, jo bez navigācijas trasē negribu palikt.

Expo tiekam pie saviem numuriem, kartēm, divām jaunām somām un apmaiņā pret 150e depozītu arī pie GPS iekārtas, lai mājās palicēji varētu redzēt, kur tad mēs tuvākās dienas pa salu blandīsimies. Visu nopietno gaisotni expo telpā iztramda mūsu smiekli un čalas. Saprotu, ka man sūtāmo somu sakārtošanai daudz laika nevajag. Divi maisiņi lielajā somā, viens mazajā. Pie sevis vien nosmejos, ka visu jau varēju satilpināt piecreiz mazākās somās, bet kādas organizatori iedeva, tādas iedeva. Kamēr Dace pārkrāmē kofera saturu somās, mana mugursoma tikusi pie jauna aksesuāra – GPS iekārtas.

Sapulcē neko jaunu nepastāstīja tik to, ka Transgrancanaria 360° būs izaicinājums gan mums skrējējiem, gan viņiem organizatoriem. Kā arī iepriecināja ar laika ziņām, jo rīt sola 100% lietu, tad 85%, tad 65% un vispār, ka sala esot kā mazs kontinents, kur laika apstākļi var mainīties jebkurā brīdī. Kā arī pastāstīja, ja kontrolpunktos gribam gulēt, tad jāpiesakās organizatoriem. Bet tā visu stāstīja spāniski, līdz viena dāma neizturēja, un kaut ko sāka tulkot arī angliski, franciski. Paldies viņai.

It kā jau esmu pieradusi, ka manas mantas ceļo un meklē piedzīvojumus, jo man laika gaitā ir sakrājies pietiekami daudz visa kā no obligātā ekipējuma saraksta, bet labi, ka ir draugi, no kuriem var aizņemties lampu, powerbankas, karšu maisu, nūjas, un ir tāds draugs kā Toms, kas mums no Garmin sarunā navigācijas iekārtas. Paldies jums visiem. Bet kā lai visu obligāto ekipējumu (3l dzeramais, ēdiena rezerves, 2 lampas ar rezerves baterijām, folija sega, svilpe, telefons, powerbanka, garais krekls un bikses, lietus bikses un jaka, lietusmētelis, cepure, cimdi, saulesbrilles, pudele – šeikeris, navigācija, kompass, nazis, telts/tents, aptieciņa, nauda un ID) sastūķē vienā mazā 20l somā? Ak, jā vēl ir kartes un apraksts, bet tam man ir sava mape, kas tiks uzkārta kaklā. Tā kā tentu (manā gadījumā – manas telts virsējo kārtu) neesmu plānojusi izmantot, tad tam tiek godpilnā un atbildīgākā vieta somas apakšā. Ierastajā pakošanas praksē nekas nav mainījies – visa elektronika, baterijas un lampas – atsevišķā ūdensizturīgā maisā, bet drēbes – otrā maisā. Tā kā rīt sola lietu, tad cepure apakšā un lietus drēbes virspusē. Ik pa laikam iztraucēju Daci ar jautājumiem, komentāriem, idejām un šausminos, ka šī vārtās pa gultu un savas somas kārtošanai nav pieskārusies. Inga dzen mani gulēt, bet man vēl pēdējie skricelējumi uz kartes un aprakstā, un tad jau beidzot varu doties gulēt.

Tavs stāsts ir sācies, kad horizonts
Tik šķietami visiem vienāds,
Bet tomēr tik dažāds katram veras rīts…/ The Sound Poets

Pirmā diena jeb no starta līdz Garanonai. 38.7km

Startā pēc organizatoru norādēm ierodamies astoņos. Neviļus pieķeru sevi pie domas, ka dalībnieku “pūlī” meklēju pazīstamas sejas. Pie sevis vien nosmejos, ka nevienu citu kā Daci šeit nepazīstu. Kamēr Dace ar Ingas palīdzību tapina kartēm kaklā karināmo aukliņu, es izmantoju laiku lietderīgi un pasnaužu ar kājām gaisā, tas ir, līdz brīdim, kad organizatori visus dalībniekus sauc ārā. Esot jādodas uz starta koridoru. Vēl pēdējā GPS un numuru pārbaude. Un tad arī tiek nosaukts Tavs vārds, un Tev ir iespēja lepni pārsoļot pāri starta paaugstinājumam uz īsto starta koridoru. Tu stāvi starta koridorā ar vēl gandrīz simts citiem dalībniekiem un beidzot saproti, ka tas viss notiek pa īstam, un tas nav sapnis. Tai pat laikā Tu skaties uz saviem līdzjutējiem un saproti, ka viņu sejās manāms uztraukums par mums.

Lai vai kā, bet, atskanot uzmundrinošai mūzikai un konfeti salūtam, tiek dots starts. Mēs skrienam, smaidām un sekojam pūlim. Pēc pirmā kilometra saku Dacei, ka manā plānā neietilpst skriešana un, ka ir karsti, un tā sasodītā soma tomēr ir dikti smaga. Tā noskrējām kādus kilometrus piecus. Atzīstu, izdīcu arī iešanas metrus, bet tā bija vieglāk. Beidzot arī ilgi “gaidītais” kanāls. Nevarētu teikt, ka to gaidīju ar sajūsmu, jo vienā no rīta skrējieniem izskrējām sākuma posmu, un betonētais kanāls ar lielajiem akmeņiem jau nu galīgi nav tā vieta, pa kuru būtu forši skriet. Bet, ja nevar skriet, tad var dziedāt sākot ar “ai, jel manu vieglu prātu” līdz pat “es nenācu šai vietā savu miegu izgulēti”. Nezinu, ko apkārtējie padomāja, bet mums bija jautri. Jo galu galā likām bēdu zem akmeņa un pāri gājām dziedādamas. Tā kādus pirmos 15km noskrējām/nogājām kopā, secinādamas, ka organizatoru iepriekš fotogrāfijās rādītie izpļautie niedru biezokņi ir trases pašā sākumā.

Jūsmojam par dabu – palmām, kaktusiem un zaļumu visapkārt. Vismaz pagaidām mums apkārt ir citi dalībnieki – vairāki kungi un divas dāmas. Dace teic, ka tā viena ir dikti pieredzējusi, un vismaz man izskatās, ka viņa iet tikai pēc kartes. Mēs gan ik pa laikam iemetam aci savās navigācijās un secinām, ka atrodamies uz pareizā ceļa. Pasmaidām fotogrāfiem un turpinām tālāk sarunas par Daces plānoto (ne)gulēšanas un vienai iešanas stratēģiju. Tāpat abas labi saprotam, ka katrai ir savs temps un sev vien zināmi paņēmieni, kā sevi sapurināt, bet mērķis kopējs – finišēt. Veikals? Saldējums. Ne šoreiz. Abas nosmejamies un kāpjam augstāk pa taku. Redzam, ka iepriekš manītās dāmas ir nedaudz nepareizi aizgājušas, nosmejam, ka laikam apskatīt arheoloģiskos izrakumus, kuri norādīti aprakstā. Tai pat laikā priekšā manāmi kaut kādi čaļi. Nebūs jau pirmā reize, kad neatrodam vietu, kur sākas taka, bet var taču arī augšā pa taisno. Kad pašas bijām pārrāpušās pāri tukšiem ūdens kanāliem, tad palīdzēju tik pāri arī abām aiz mums ejošajām dāmām.

Ceļš ved augšup pa akmeņainu, nedaudz aizaugušu taku. Un es pie sevis nodomāju, re kā, es taču gribēju iet šortos, bet tagad tik ļoti priecājos par savām pusgarajām biksēm un zeķēm, jo tie augi te ir agresīvi noskaņoti. Kamēr klīstu savās domās, Dace lēnām, bet attālinās. Arī tas bija gaidāms. Gan jau tiksimies kontrolpunktā. “Rāpies tik augšā, susuriņ. Man jau viss kolektīvs seko Tev līdzi”. Mjā, par to es nebrīnos, jo nebūs jau pirmā reize, kad Iluta seko līdzi, kā es kaut kur apkārt blandos. Kārtējais serpentīns, un augšā parādās pavisam cita ainava – mazas priedītes, zaļas sūnas, skaistas skrienamas pārgājiena takas. Bauda acīm un kājām. Hmm, bet tie čiekuri man neliek mieru. Eju, skatos un domāju, ka dikti gribu vienu tādu uz mājām, bet es taču neiešu visu distanci tādu stiept somā. Tomēr lieks svars. Jāatzīst, ka pirms pirmā kontrolpunkta vienu čiekuru pacēlu un ieliku ceļojošajā somā, bet uz Rīgu šis tāpat neatceļoja. Ja taka iet uz leju, vai ir foršs balkons, tad jāskrien. Redzu tālumā, ka Dace dara tāpat. Paskatos uz viņu aiz līkuma un saprotu, kāds tur ir reljefs. Aizsteidzos garām atpūtniekam. Vēlāk apdzīšu vēl pārīti, jo kā nu ne, mums trase ved pa tūristu taku. Kas tad tas? Klintī izcirsts lodziņš, un tur – ūdens krāns. Nē, man nerēgojas. Pārbaudīju, ūdens tek, bet dzert gan nemēģināju. Organizatori mūs sapulcē pārāk sabiedēja, ka te ūdens nav dzerams, ja neskaita tās dažas vietas, kuras speciāli atzīmētas kartē.

“Ja tevi apdzina 40 gadīgais, tad tev aiz muguras skrien smuks džeks 38 gadi. Tas tā, skatoties kartē. Vajag takš izpētīt, ar kādiem cilvēkiem tu tur tusējies (mātes instinkts)”, “Mani neapdzina. Es drīz vienu noķeršu un pirms tā ir jābūt Dacei”, “Varbūt neapdzina, bet bija turpat tuvumā tas 40 gadīgais. Dace ir kaut kur 19 vietas augstāk. Dace jau gandrīz pilsētā”, “Oho. Tad viņa ir baigi atrāvusies, kamēr biju zaļajā pieturā. Man apmēram 1km līdz pilsētai”. Hmm, vai tiešām starp mums ir tik daudz skrējēju, un Dace ir tik tālu man priekšā? Kaut kādas skrienamas, akmeņainas takas uz leju. Lejā redz pilsētu. Ziedošs ābeļdārzs! Nopietni? Starp palmām un kaktusiem. Lai jau. Jo vairāk tuvojas pilsēta, jo vairāk ilgojos pēc kolas. Izlīkumoju pa mazajām ieliņām, paeju garām citiem dalībniekiem, kas brokasto. Aizeju līdz organizatoriem, tie parāda ar roku, ka tālāk jādodas pāri laukumam. Labi. Pagriežos un eju atpakaļ. Es gribu kolu un tagad. Bet veikalā divas dāmas vēsā angļu mierā sarunājas un iepērkas. Bet es gribu kolu.

Brīdī, kad iznāku no veikala, pie organizatoriem piestājuši arī pirmīt manītie brokastotāji. Tā mēs draudzīgā bariņā dodamies tālāk. Sākumā izložņājam gar kaut kādām mājelēm pa sasodīti šaurām un stāvam takām, kur aiz sētas manāmas vistas un gaiļi. Pirmo reizi šodien nopriecājos, ka neesmu viena. Brīdī, kad pēc apraksta ir jāmeklē aizaudzis ceļš augšup, mums visiem navigācija rāda, ka apmēram te. Nu neko, ja te, tad te. Iekārtojos starp večiem un brienu pakaļ. Divi veči angliski visu laiku sarunājas, kā Dace vēlāk teiks – muldēja uz vella padarīšanu un viens otru apcēla arī. Hmm, kas tad tas? Dace. Viņai tak vajadzēja būt tālu priekšā. Noķeru un iesēžos astē. Kopā jautrāk. Bet viņa savukārt pirms tam ir satikusi veco spāni – Andresu, ar kuru kopā iet. Tā trijatā esam nonākuši pie klintīm. Kur tālāk? Navigācija starp klintīm nedaudz raustās, bet rāda, ka tur taisni augšā. Tiešām, tur augšā, gar to mazo ūdenskritumu? It kā jau aprakstā minēts, ka tehniska pāreja. Bet nu tad es gaidīju kaut ko citu, ne ūdenskritumu. Tā kā Dacei navigācija nerāda, tad ar veco spāni, kurš nerunā angliski, mēģinām tikt skaidrībā, vai tiešam šeit ir jārāpjas augšā.

“Skatos jūs tur uz maiņām ar Daci. Tad viena priekšā, tad otra. Dace pilsētas nomalē iesprūdusi.” Pēc brītiņa “Laid šortrekā pa kreisi pāri, tieši tev pretī pāri kalniem ir pirmie skrējēji”. Uz šo ar Daci nosmejam, ka tā jau mēs tūlīt to kalnu pārlidosim, tik tās slotas jāatrod. Kamēr prātojam, kur tālāk, mūs noķer francūzis – Jerome un apstiprina, ka jā – tur augšā. Kaut kā četrrāpus uzlienam. Tālāk vēl citi burvīgi klinšu krāvumi, šaura taciņa gar klinšu malu un saldajā ēdienā šaurs dēlītis un troses. Burvīgi. Uz leju ir tas, kas ir uz leju… Apejam vēl kādu klinšu sienu un tad atkal uz augšu. Bet nekādi nevaram saprast, kur. Nav lielāka prieka kā ieraudzīt marķējumu. Jā, mums dažviet trase bija marķēta ar dzelteniem atstarotājiem. Bet tālāk? Neizskatās, ka te kaut kur varētu tikt tālāk. Dace ar francūzi mēģina tikt augšā pa krauju. Es saku, ka tur nebūs jāiet, jo trasei ir jābūt tādai, ka var mierīgi viens pats tikt augšup bez citu palīdzības. Kamēr prātojam, kur tad īsti iet trase, jo nav navigācija starp kalnu grēdām raustās, rakstu Ilutai “Mēs esam uz trases?” atbilde ilgi nav jāgaida “It kā jā, trasi nevar redzēt, bet visi jūs tur kaut kur maļaties. Tur viens posms ir kā zvēru taka, pēc tam jābūt atkal normālai takai”, “Mēs tagad ejam pa …” vēl pēc brītiņa “Viens ir kaut kur galīgi aizgājis pa kreisi. Laikam izdomājis šortreku taisīt vai nomaldījies”. Uj, es viņu neapskaužu kaut kur te nomaldīties.

Skatos uz otru pusi, kur slīpā veidā varētu tikt augšā. It kā man nav bail no augstuma, slīpuma, bet te tomēr ir tāda dikti bailīga sajūta, ka negribu novelties zemē. Jā, es gribu dzīvot. Brīdī, kad visas tās briesmonības ir beigušās, var uzelpot, ja neskaita tādu sīkumu, ka uz augšu ir jāpieveic vēl kādi 400 augstuma metri. Kaut kādā pagriezienā Dace paceļ uz takas izkritušu kāda dalībnieka navigācijas ierīci. Es šai brīdī nopriecājos, ka savējo apzinīgi esmu piesējusi pie somas. Jo augstāk kāpjam, jo drēgnāks paliek. Kamēr vecais spānis ar francūzi kalna virsotnē ap 1800 mvjl uzvelk ko siltāku, es arī izdomāju, ka tomēr jāuzvelk jaka. Kaut kāds mākonis uzkāries.

Nav lielākas laimes ieraudzīt kontrolpunktu, jo tu zini, ka tiksi pie Ēdiena un savas somas. Bet tas arī nozīmē to, ka sākas nakts. Kontrolpunktā ierodamies pirms septiņiem vakarā. Dace organizatoriem atdot atrasto navigāciju. Pēc kāda laika pienāk arī pats īpašnieks un nebeidz Dacei pateikties par to, ka viņa atrada viņa navigāciju trasē. Stāsta, ka kaut kā izgāja pēc kartes uz ceļa un izsauca organizatorus. Žēl, bet viņam sacensības ir beigušās. Ēdiens. Makaroni bija garšīgi, zupa arī, Pepsi iet uz urrā. Žēl, ka nepamanīju viņu tradicionālos kartupeļus, tie būtu labāk patikuši. Bet bija arī tā labi. Soma tiek papildināta ar nākamo pārtikas maisiņu. Bateriju nomaiņa navigācijai. Tā baterijas rij kā negudra, ik pa sešām stundām noteikti. Vecais spānis jautā, vai iesim tālāk visi četri. Nu jā, mēs esam laba kompānija. Atstājot šo kontrolpunktu, mums pretī nāk četri dalībnieki, ne pārāk priecīgi. Tātad neesam pēdējie.

Otrā diena jeb no Garanonas līdz La Aldea. 59.4km

Ārā ir pretīga migla, riktīgi pretīga migla. Nu labi, kaut vai mākonis, tas tāpat nemaina faktu, ka ārā līst negribas. Neko darīt. Jāiet. Dace ar puišiem navigē. Es eju aiz viņiem. Tas ir, sekoju, nu tā, ka iesēžos astē un cenšos neatpalikt. Saprotu, ka man īsti nav jēga vilkt laukā savu navigāciju, ja nu vien tik tādās vietās, kur ir nesaprašanās. Tā mēs ejam, kāpjam, ejam, kāpjam. Vējš brīžiem zēģelē pa visiem pakšiem, un ir sajūta, ka, lai vai kā tu būtu saģērbies, tas sasodītais vējš tāpat atradīs kādu vietu, kur iepūst. Ja vēl bonusā nebūtu tas sasodītais horizontālais lietus, +4°C, tad laikapstākļi būtu ciešami, bet tagad… Un vispār ir sajūta, ka mēs ejam pa kaut kādu kalnu kori, bet šajā tumsā jau neko nevar saprast. Tā vienu brīdi spānis kaut ko runā pa telefonu un sauc mūsu numurus, francūzis saka, lai šis pasaka, ka mēs esam ideāla kompānija. Pēcāk no vecā spāņa uzzināsim, ka pieci dalībnieki nav iekļāvušies kontrollaikā. Bet man pa to laiku “Tu aizgāji gulēt, ka tev kustību neredzu. Dace jau baigā gabalā”, “Nē. Eju ar Daci un vēl diviem čaļiem”, “Tad tu biji uzkārusies. Tagad ir ok, redzu. Tagad ir otrādāk tu priekšā, Dace aizmugurē. Es jau sāku uztraukties.” Taisnos gabalus skrienam un uz leju arī. Tā ir ātrāk, un, ja var paskriet, tad kāpēc gan nepaskriet. Tik sīkums, bet vienā noskrējienā samīļoju asfaltu. Štrunts par ceļiem, bet bikses, bikses. Galvenais, lai nav cauras, jo šis ir pirmais uznāciens manām jaunajām lietus biksēm. Vispār jau ceļiem arī viss kārtībā. Bet šajā brīdī pamanām, ka esam pa tālu aizskrējuši. Daži lieki metri. Ik pa laikam vecais spānis cienā ar konfektēm un riekstiem. Nopīkst telefons: “Vai tad gulēt netaisās? Man jau miegs nāk”, uz šo es neko neatbildēju. Pēc pāris stundām laikapstākļi protās un lietus pāriet. Arī otrais trakais kāpums pievarēts. Brīžiem man ir sajūta, ka es viņiem ar savu “man ir karsti, gribu uzvilkt/novilkt lietus bikses” esmu apnikusi, bet neko darīt. Kaut kur naktī gājām, kaut kur kāpām. Var jau būt, ka pa dienu te ir skaisti, bet mēs lampiņu gaismā neko tādu nemanījām, ja vien īsās distances marķējumu. Kādā brīdī vecais spānis paziņo, ka viņam vajag atpūtas pauzi. Labi, būs. Laiks taču mums ir daudz, un drīz tāpat ir jābūt mazajam kontrolpunktam, kas vēlāk izrādīsies vienkārši tukša vieta. Kā noprotu, tur organizatori parādās tik uz noteikto laiku, ne ātrāk. Pēc apraksta var spriest, ka atkal tiekam vesti pa kaut kādu briesmonību – vējā bīstami, naktī bīstami un vispār krauja uz leju. Vienā brīdī francūzis teic, lai ejam, lai viņu negaidām. Viņš paliks gulēt. Kamēr kaut ko kārtojamies, šis jau izvilcis savu telti. Ejot tālāk, šķiet, ka takas otrā pusē manu vēl kādu guļošu dalībnieku.

Kādas zvaigznes un dikti fifīgs mēness. Dace sāk kaut ko runāt par gulēšanu. Es pie sevis ķiķinu par to, kā Dace netaisījās gulēt vispār, bet klusēju. Labajā pusē manāma akmens celtne bez jumta, kurā Dace pamana atstātu folija segu. Labi, pierunāja. Pagulēsim 15min. Darām zināmu vecajam spānim, ka atlaidīsimies uz 15 minūtēm un, ka viņam vieta arī pietiks. Nopētī piedāvāto opciju, bet nē, paliek krāmēt somu un pēc brītiņa dodas prom. Ja ne, tad ne. Mums vairāk vietas paliks. Nevarētu teikt, ka ārā ir dikti silts, bet kaut kā saspiedušās kopā paguļam. Nopīkst telefons: “Malacītes, es atkal pie pults” uz ko atbilde ilgi kabatā nav jāmeklē “Netraucē bērniem gulēt ***** viesnīcā!”. Dace pēcāk saka, ka viņai ceļi tagad arī mazāk sāpot. Man nelielais sagurums arī pazudis. Skatos pulkstenī un nevaru sagaidīt gaismu. Pēc brītiņa mūs noķer francūzis, mēs šim izstāstām, kur mēs gulējām. Nosmejamies un lēnām virzāmies lejā pa kārtējo bīstamo serpentīnu. Francūzis ieraudzījis alu paziņo, ka atkal pagulēs. Mēs turpinām kāpt. Priekšā manāmas lampiņas, tātad kāds no dalībniekiem. Jo zemāk nokāpjam, jo vairāk sāk šķist, ka tas ir vecais spānis, jo spīd arī kaut kas sarkans. Būs kompānija. Vienā brīdī es Dacei saku, ka viņš mūs gaida, jo mūs jau arī var atpazīt pa gabalu. Tā arī ir. Īsa pauze ar drēbju maiņu. Nostādām veco spāni fakta priekšā, ka mums ir plāns doties kaut kur brokastīs vai vismaz atrast kādu veikalu tuvējos ciematos. Nevaram īsti saprast, bet viņam mūsu ideja patīk. Lejā uz šosejas mūs sagaida organizatori. Piedāvā ūdeni. Ko viņi tur spāniski runāja, mēs nesapratām, tik pateicām, ka tur augšā alā guļ francūzis. Cik ilgi var pļāpāt, m? Es neizturēju un skaidrā latviešu valodā pateicu “Ejam!”

Gribu normālu ēdienu, brokastis, saldējumu, kolu, cepumus, maizi, varbūt banānus. Skatos navigācijā un redzu, ka tuvējā ciemā Mogan ir veikals. Ideāli. Pagriežamies uz veikalu. Te no mugurpuses mūs kāds aktīvi sauc un ar rokām rāda citu virzienu. Es pasmaidu un rādu, ka viss kartībā. Nē, viņš turpina cītīgi rādīt citu virzienu. Es parādu, ka gribu ēst. Viņš parāda ok. Tāda īsa komunikācija ar strādniekiem, kas apzāģē palmām zarus. Ir veikals. Aiz veikala arī kafejnīca. Ātri noskaidrojam, ka tā strādā. Izrādās – saimnieks runā arī angliski, tā vecais spānis tiek pie alus un ceptām olām, bet mēs pie tējas un zivs, jāsaka, ka Dacei vēl vajadzēja apelsīnu sulu un kolu. Uh, kas var būt labāks par brokastīm. Veikalā ir tikai zaļi banāni, tas mums neder. Bet ir saldējums.

Atkal kaut kāds augšupceļš. Kaut kāda pāreja. Saule cepina kā negudra. Šodien priecājos par somā esošo cepuri, bet aizvien ir bēda par iepriekšējā naktī ar rāvējslēdzēju saskrāpētajām brillēm. Viņas bija jaunas un foršas. Nez, kur tas solītais lietus? Šodien, nez kāpēc, visu laiku gribas atpūsties. Skatāmies, ka laiks ir pietiekoši un atpūšamies arī. Pārmaiņas pēc apkārt viss zaļš – zāle, palmas, kaktusi, milzu alvejas un guļošs francūzis. Nopīkst telefons un skaļi tiek nolasīta kārtējā ziņa: “Cik jums tur skaisti skati! Soļojam tālāk un izbaudām tos. Es ik pa laikam jūs paterorizēšu. Ik pa pusstundai pieeju pie datora un paskatos, kā jums iet un pētu jūsu apkārtni. Jūs esat malacītes! Ja es pareizi esmu sapratusi tad kādi 12 ir jau izstājušies. Pārējo rezultātus gan neredz, tik vien kā jūsu punktiņus, kur jūs atrodaties.”, “Droši. Savādāk cik var ar spāni sarunāties kā protam, jo angliski runājošais francūzis guļ aizmugurē”. Nākamajā ciemā Tasarte Dace nikni zvana Arturam un sūdzas, ka viņas navigācija neiet. Problēma tāda, ka navigācija parāda tikai pusi no dienas maršruta un tad paziņo, ka galamērķis sasniegts. It kā jau var iet ar karti, bet ir vietas, kur vajag precīzu maršrutu. Manējā navigācija savukārt rij baterijas ik pa apmēram sešām stundām, ne astoņām, kā man teica. Tā kā man ir plāns finišēt pēc 90 stundām, tad nav pamata bažām, ka baterijas varētu aptrūkties. Pa to laiku vecajam spānim fotopauze. Cik var tos augšupceļus. Kas tad tas? Aiz līkuma parādās mašīna, bet mēs ērti sasēduši uz ceļa. Skatos un trases malā esošajiem kaktusiem un tā doma, ka ar nūju varētu nodauzīt kaktusa augli mani neliek mierā. Dace teic, ka vajag tā ar šiku kā biljardā. Šo domu pietaupām vēlākam laikam.

Šoseja. Tiešām, mums tagad ir jāiet pa šoseju. Organizatoru busiņu atpazīstam jau pa gabalu. Jā, mums viss kārtībā, šis teic, ka līdz kontrolpunktam tikai 6km. Ir jau forši dzirdēt, ka 6km, bet kartes teic ko citu, pilnīgi un galīgi ko citu. Gribētos jau ticēt pulkstenim, bet šis arī uzrēķinājis daudz vairāk kilometrus pa virsu. Ir karsti un man nāk miegs. Attiecīgi, es kļūstu īgna. Ideju skriet, es noairēju, jo es nevaru paskriet. Jā, zinu, ka te ceļš iet nedaudz uz leju, un ir asfalts, bet es nevaru paskriet, nevaru un viss. Tā kā šoseja ir šaura un līkumaina, nolemjam, ka drošības pēc iesim pa spalvai. Tā mūs redzēs gan pretī braucošie, kas izlīdīs no asā līkuma, gan tie, kas mums piebrauks no aizmugures. Ja ļoti saņemas, tad varu ātri paiet. Nevaru saprast, kā ir ātrāk, iet pašai vai ar nūju palīdzību. Bet tas nemaina faktu, ka brīžiem ejot aiztaisu ciet acis. Izskatās, ka tālāk mūsu ceļš ved pa veco šoseju jeb saules apspīdētu balkonu. Kamēr viesojos zaļajā pieturā, tikmēr šie sēž un paziņo, ka te baigi pūš, un manis tik ilgi dīktā atpūtas pauze nebūs. Tā nav godīgi. Man nāk miegs. Velkos pa aizmuguri, cik nu ātri spēju paiet, un jā, eju ar acīm ciet – gulēdama, pa brītiņam atverot un secinot, ka tas akmeņainais segums man nav pa prātam. Šādi ejot, ieeju ritmiskā elpošanā, kas man palīdz kaut cik saņemties un vilkties tālāk. Mans aicinājums pasēdēt atkal tiek ignorēts spēlējot uz jūtām, ka drīz būs kontrolpunkts, un ir paredzēts gulēt. Jā, es zinu mūsu plānu – ēst, somas sakrāmēt, gulēt, bet man nāk miegs, un nav spēka kustēties uz priekšu. Un vispār ir karsts. Skatos kartē un mēģinu saprast, kurai izžuvušajai upei esam pagājuši garām, un kad tas balkons vienreiz beigsies. Tomēr uz lieliem akmeņiem ir tā burvīgā iespēja apsēsties, aizvērt acis un neparko nedomāt. Ja vien man kāds ļautu šādi 5 minūtes pasēdēt. Suņi, tas man nepatīk. Negribu, lai kaut kādi suņi tagad mums ietu līdzi. Šie bija prātīgi, saprata, ka ar mūsu nūjām labāk nejokot, un palika pie sētas. Paejam garām kaut kādām plantācijām, nez, ko tur audzē. Ar katru soli aizvien vairāk jūtu, ka tūlīt jābūt kontrolpunktam.

Aiz stūra plīvo karogi. Tā arī nevarēju saprast, bet izskatījās, ka kontrolpunkts iekārtots skolā. Ēdiens. Jāatzīst, ka, redzot kartupeļus, es laimē staroju. Kamēr pārvelku kreklu, Dace ar organizatoru palīdzību uzkrāmē mums pusdienas. Divas brīvprātīgo dāmas ar mums grib nofotografēties, laikam jau tomēr izceļamies uz pārējo dalībnieku fona. Tieku ne pie tās zupas, kuru gribēju, bet ēst var. Kartupeļi gan sagādāja vilšanos un vistas stilbiņi ar’. Auksti, negaršīgi, brr. Ok, zupa arī bija taukaina un atdzisusi. Tad nu atcerējos bērnu dienu sakāmo – par mammu, par tēti, par vecmāmiņu… Dace kaut kur atrada dušu, es izdomāju, ka ar mitrajām salvetēm būs labi. Slikta ideja, pat ļoti slikta ideja, bet vairs jau neko. Esmu nedaudz sapīkusi par savu noberzto dibenu, bet kaut kā neaizdomājos, ka šajā pasākumā viņu piemeklēs tāds liktenis, bet labi, ka līdzi ir leikoplasts, jo tad vismaz noberztās vietas var nolīmēt, un ejot nesāp tik daudz. Kamēr sēžam pie galda un mēģinām apēst pusdienas, kontrolpunktā ierodas francūzis un nesaprot, kā mēs viņam priekšā gadījāmies. Rādu bildi, šis smaida. Dace grib iet pagulēt, es palieku pie sava, ka vajag pārkrāmēt somas un tad iet gulēt, jo, kad celsimies, tad varam uzreiz doties un nečakarēties. Viņa tomēr piekrīt. Vecais spānis rāda, ka viņam līdzi ir ģimene. Jā, es viņus atceros no sapulces. Organizatoriem pasakām, ka iesim gulēt. Šie pieraksta mūsu numurus un laiku, kad jāmodina. Ierāda gultas. Burvīgi. Dace vēl noteic, ka nez vai spēs aizmigt. Kā tad. Kamēr es ar nazi likvidēju tulznas, Dace jau guļ. “Meitenes ceļaties”, tik vien un abas bijām augšā. Izgulējušās, bet tā negribas iet tālāk. Kamēr mēs gulējām, man ziņo, ka “Tusējam pa pilsētu. Mazliet statistikas. Izstājušies 10 vīrieši un 3 sievietes. Viena no jūsu vecuma grupas. Turpinām strādāt – jūs pa kalniem, es pa lejām.”.

Pirms iziešanas paķeru pēdējo banānu. Savās līdzi paņemtajās pudelēs iepildām biezzupu, ja nu gribēsies, ko normālu uzēst. Organizatori pārbauda un nomaina GPS baterijas un Dacei pašu GPS (kā saziņas līdzekli izmantojot žestus un zīmējumu), kā arī solās drīz nomainīt sistēmā, lai mājas palicēji varētu Daci redzēt. Man jau tā likās, ka ar tām lampiņām kaut kas nebija tā, kā vajag, un tas tikai apstiprina aizdomas, ka pašām jāseko līdzi, vai viss pareizi mirgo. Spānis ir gulējis 15 minūtes, jo šis pateicis, lai viņu modina, kad modinās meitenes. Kāds mums pajautā, vai varam savā kompānijā paņemt vēl vienu dalībnieku, protams, ka varam. Tā mēs tiekam pie jaunā spāņa – Braisa.

Trešā diena jeb no La Aldea līdz Guia. 50.1km.

Ir vakars, tumsa. Soļojam cauri pilsētai. Es mēģinu apēst pēdējā brīdī orgu sasmērēto sviestmaizi. Nevarētu teikt, ka tā baltmaize ar desu un sieru ir ļoti garšīga, bet kaut kā apēdu, jo pusdienas šeit bija aukstas un negaršīgas. Tāpat pamanos daļu atdot Dacei, kura jau ar gardu muti notiesājusi savējo. Jaunais spānis iet pa priekšu, jo šim spoža lampa, vecais aiz muguras, jo tam pie somas ir sarkanā lampa. Iztirināmies pa kārtējo serpentīnu augšup, kur var labi redzēt, ka pielāgots velo vajadzībām. Ja tev tumsā nav ne jausmas, kur tu atrodies, tad pēc vēja un miglas var pateikt, ka atrodies kaut kur augstu. Tā arī ir. Pēc katra kāpiena seko ceļš uz leju. Pārmaiņas pēc pa īsās distances marķēto trasi. Tā nedaudz stāvs kāpums uz leju. Kāpju un pie sevis domāju, nez, kurā virzienā viņi te skries. Ilgi galva nav jālauza, jo lejā uz ceļa ir bulta uz augšu. Augšā varētu būt vieglāk tikt nekā lejā. Vecajam spānim vajag atpūtas pauzi. Man atkal šķiet, ka kāds krūmos guļ. Ceļš ved tālāk gar kaut kādām mājām ar suņiem. Kārtējo reizi nopriecājos, ka neesmu viena. Tālumā spīd dalībnieku lampiņas. Cik no kalna šīs puses var manīt, tad lejā pilsētā ik pa brīdim tiek spīdinātas zaļas gaismas. Skatāmies un nesaprotam, kas tas varētu būt. Nopīkst telefons: “Sēžu vilcienā un braucu mājās, lai turpinātu jums sekot. Vakar paliku darbā. Telefonā man neveras vaļā karte, bet man Ieviņa no Briseles ziņo, ka tu tur ar spāņiem pastaigājies. Viss tiek kontrolēts.”, “Jā mēs 2 stundas pagulējām un tagad pievienojās otrs spānis.”, “Es tā arī sapratu, bet viņa Daci neredz.”, “Dacei nomainīja GPS. Ir blakus. Teic drīz nomainīt sistēmā.”.

Atkal jau mums priekšā organizatoru busiņš. Pieraksta mūsu numurus un palūdz izslēgt lampas. Un tad stāsta, ka šeit jārāpjas augšā. Kaut kas bīstams un tehnisks. Nevaru saprast, kāpēc mani šis vārdu salikums vairs nepārsteidz. Klinšu siena vietām ir marķēta. Kad būsim tikuši augšā, tad, lai meklējam eju starp klintīm. Daudzi dalībnieki nemākot atrast un sakot, ka neesot, bet ir. Gadījumā, ja mums nav kaut kas skaidrs vai nevaram atrast ceļu, lai dodam ziņu organizatoriem, viņi parādīs ceļu. Tai pat laikā organizatori ar zaļu gaismu rāda uz klintīm, kur jāiet. Ha, tagad tikai atcerēties. Viena organizatora uzmanību piesaista man un Dacei kaklā pakārtās kartes. Izrādās, viņš ir tas, kurš kartes taisīja. Dace saka, ka mēs abas  piedalāmies rogainingos un, ka kartes esot labas, jo brīžiem ejot izmantojam tās. Tad viņa lepni rāda savu pirkstiņkompasu. Respektīvi viņi atrada kopēju valodu, tikai es nesapratu kurā galā es esmu orientierists. Tāpat uzzinām, ka aiz mums ir vēl daži dalībnieki. Tas priecē. Aizvien neesam pēdējie. Neiztrūkstoši tiekam nobrīdināti, cik tur augšā ir bīstami. Mhm. Ja pēc apraksta ir jāmeklē akmeņains kanāls, pa kuru iet augšup, tad dzīvē tai vietā ir no maziem akmentiņiem izveidota bultiņa, kurai iesākumā pagājām garām. It kā nekas, bet patīkami, ka kāds ir parūpējies, lai mums būtu vieglāk. Tā sākas kārtējais un nebūt ne pēdējais kāpiens uz augšu. Neatceros, kādā secībā mēs gājām, bet zinu tikai vienu, ka vienā brīdī man sāka traucēt Daces lēnā vilkšanās augšup. Es jūtu, ka man pa priekšu iet būtu ātrāk. To arī nekautrējos skaļi pateikt, pirms tam gan palūdzot manas nūjas piestiprināt pie somas, jo man viņas te tikai traucē. Jo kā nu ne, ērtāk ir līst četrrāpus augšā. Tā taustāmies un kāpjam. Ik pa brīdim meklējot marķējumu un sekojot akmeņu krāvumiem. Labi, ka lampai ir vairāki spožuma režīmi, jo ik pa laikam lampu pārslēdzu uz spožāku, lai redzētu, vai kaut kur augšā nespīd marķējums. Tā vienā brīdī mūsu galvu grozīšanu organizatori uztver kā zīmi, ka vajag palīdzēt. Šādā brīdī atliek tikai pagriezties pret klinti, ar roku aizklāt lampu un skatīties, kur viņi spīdina zaļo gaismu. Ārprāts, tiešām vēl uz priekšu un augšā. No lejas jau tas viss vienkārši izskatījās. Tur, tur un tad tur. Dace saka, ka jāmeklē eja klintīs. Es neko tādu neredzu. Pakāpju nedaudz uz augšu, bet tai klinšu sašaurinājumā nav nekādas iespējas bez speciālā kāpšanas aprīkojuma tik tālāk. Nē, tur nav ceļš. Bet kāpjot lejā pamanu kreisajā pusē akmeņu krāvumu. Tur gan. Nopietni, pa šo šauro caurumu ir jālien cauri? Ja man ir jāiet ieslīpi cauri, tad kā te tika cauri tie, kas ir divreiz lielāki un platāki par mani. Meitenēm vajag bildi. Ja likās, ka šeit viss ir beidzies, tad mēs kļūdījāmies. Vēl jāuzkāpj augšā pa nedaudz slapju un glumu akmeni, kur nav īsti kur pieķerties. Jaunais spānis lūdz man palīdzēt tikt augšā vecajam spānim. Šajā brīdī man otro reizi rodas aizdomas, ka viņam ir bail no augstuma. Aiz muguras dzirdam, ka kāds nāk. Nospriežam, ka tas ir francūzis. Tad jau drīz panāks.

Ēšanas pauze. Ir tik labi sēdēt un skatīties uz lejā dusošo pilsētu. Jaunais spānis iztaujā mūs par vecumu, par to, ko esam skrējušas. Saņemam komplimentu, ka izskatāmies daudz jaunākas nekā esam. Tas priecē. Pats gan savos 25 gados nav nevienu ultru noskrējis, tik piedalījies triatlona sacensībās, un savu skrējēja CV šīm sacensībām sadzejoja. Abas ar Daci tik nogrozām galvu, bet nu katrs dara, kā grib. Mēs gan šādu dzejošanu neatbalstām. Nedaudz ar skaudību skatāmies, kā jaunais spānis ēd cepumus, jo mums tikai batoni un želejas. Nu labi, mums ir zupa, jāatzīst, ka manējā ātri beidzās, jo savu pudeli nez kāpēc nepielēju pilnu. Vecais spānis atkal cienā ar konfektēm. Bet mēs esam nolēmušas pievarēt pirmo dubultā kofeīna želeju, jo galu galā trasē esam jau kādas 47 stundas. Tik ļoti negribas celties un nekur doties, bet ceļš sauc. Tamadaba mūs pavadīja ar miglu un slapjdranķi no gaisa. Dace māk teikt, ka tā jau te smuki, bet neko vairāk kā par kokos saaugušiem ķērpjiem mēs nemanām. Iešanai segums arī patīkams, bet tas ir viss ko spējam izbaudīt. Nezinu, vai man želeja iedarbojās vai kas, bet man ejas tik viegli, ka savā ritmā soļoju pa priekšu. Dace izskatās sagurusi un cenšas sagrupēt spēkus, lai nemigtu ciet. Vienu brīdi, kad gaidījām abus spāņus Dace uz takas nedaudz pagulēja. Izrādās, ka vecajam spānim lampai baterijas jānomaina. Labi, ejam tālāk. Nopīkst telefons: “Labrītiņ, veiksmīgu dieniņu! Tas, ka es nedodu ziņu nenozīmē, ka es jums nesekoju. Telefons bija izslēdzies un lādētājs darbā, otru Linda paņēma līdzi uz sacensībām. Atkal kāpjat kalnā pretī saullēktam? Man tā vismaz izskatās.”, “It kā vajadzētu būt uz leju. Ir sasodīti mitrs mākonis. Pirmīt pabijām makten tehniskā kāpumā, kur organizatori spīdināja, kur jāiet ar zaļu gaismu.”, “Gandrīz spāniski uzrakstīji. Bet sapratu izlasot vēlreiz. Gan jau, ka tas gps ik pa laikam gļuko vai uzkaras kādā pauguriņā. Es jau pie tā esmu pieradusi, tāpēc ik pa laikam paskatos.” Nostāstu Dacei jaunāko informāciju un iepazīstinu ar viņai nezināmiem cilvēkiem. Kaut kur dzied gailis. Pie sevis domāju – nopietni gailis te – nekurienē? Drošības pēc Dacei bailīgi pajautāju, vai gailis dziedāja. Jā jau otro reizi. Nopriecājos, ka ar mani viss kārtībā. Kāpjam lejā pa pastaigu taku un plānojam tālākos apmēram divdesmit kilometrus līdz kontrolpunktam. To, ka gribam veikalu, normālu pārtiku un, ka man vajag aptieku, lai varētu komfortabli turpināt ceļu. Vienā brīdī jaunais spānis jautā, kādā valodā mēs sarunājamies. Mēs smiedamies atbildam, ka latviski. Viņiem nez kāpēc šķiet, ka krieviski. Nē, tā valoda skan pavisam savādāk. Līdzīgi varētu būt lietuviski. Aust jauna diena. Lietus bikses vairs nav vajadzīgas. Pie ezera uztaisām kopbildi, ko Dace steidz parādīt mājās palicējiem ar tekstu, kā “Labrīt no rīta! Apmēram pusceļš.” Ilgi nav jāgaida, kad atkal pīkst telefons: “Visi jums sūta laba vēlējumus. Kā parādījās bilde Facebook tā man prasa kā var redzēt onlainā, jo viens links darbojas, otrs nē. Tā kā turaties. Statistikai no jūsu grupas jau 2 ir izstājušās, paliekat 4.”.

Nomācies rīts. Garastāvoklis nulle ar treknu mīnuss zīmi. Ir “neliels” panīkums. Ja nebūtu tik drūmi laikapstākļi, varbūt būtu savādāk. Bet kas tās par pažobelēm? Kāpēc ir jākāpj uz leju gar kaut kādām apšaubāmām dārza mājelēm. Kaktusi, nu nē. Viss pelēks, arī mans entuziasms. Lēnām velkos šiem no mugurpuses un prātoju, kāda velna pēc es te atrodos un kāda velna pēc man to vajag, ja viss ir slikti, viss ir slikti. Trase apnikusi, kalni pieriebušies, pažobeles krīt uz nerviem, laikapstākļi varētu prasties, kompānija pa pusei ciešama, normāls ēdiens arī nav, kaktusus negribu redzēt, atpūsties un pasēdēt arī neļauj. Dace vēl saka, ka apelsīni kokos arī nav ēdami. Nē, es neskriešu. Aizmirstat. Es knapi velkos. Pirmo un ne pēdējo reizi Daci aizsūtu dillēs. Un vispār… eju un prātoju, ka pēc nepilniem 5km ir mazais San Pedro kontrolpunkts, kur pēc pāris stundām būs organizatori… Un, ja tā padomā, tad mēs esam tikai pusē. Var arī nefinišēt. Var tā pavisam nejauši pagulēt mazajā San Pedro kontrolpunktā un pamosties brīdī, kad organizatori ieradīsies. Tas atrisinātu daudzas problēmas. Dace tad tiktu pie normālas navigācijas. Tā es turpināju vilkties pa aizmuguri un domāt biezas, pelēkas drūmas domas. Nekādi uzmundrinājumi man nelīdz. Bet no otras puses, it kā jau finišēt tomēr būtu forši, bet… Atkal līst, ka paukšķ vien… Velkamies pa San Pedro, un te vienā brīdī jaunais spānis izlien laukā no kaut kādas mājeles. Izrādās tur ir mistisks veikals. Nopirkt neko īsti normālu nevar, bet Dace tiek pie dzeramā un ābola. Es saprotu, ja nav maize vai banāni, tad mans vēders neko citu īsti – ne, ne. Dikti kavēties negribam, tāpēc ātri vien aizejam prom atstājot jauno spāni vienu. Zinām, ka viņš tāpat mūs panāks. It kā tā jau nebūtu slikts garastāvoklis, bet tie mazie akmentiņi zeķēs/apavos jau ir apnikuši nu tik tālu, tik tālu. Piestāju pieturā izkratīt šos laukā. Pie viena viltīgi izmantoju pauzi atpūtai. Nevarētu teikt, ka garastāvoklis ir uzlabojies, bet vismaz viss nav tik slikti kā pirmīt, bet slikti ir tāpat.

Jau atkal sākas augšupceļš. Es saprotu, ka viņiem šeit ir ziema ar ziedošām mandelēm, strelīcijām un kallām grāvmalēs, ābelēm starp palmām, bet to, ka kartupeļus novāc februārī, es gan nesaprotu. Asfalts tas ir forši, bet arī tas kādreiz beidzas. Skatos uz balto mājeli takas galā, kalniem visapkārt un mēģinu izdomāt, kur tālāk. Navigācijas ar mums spēlē paslēpes, īsti nedodot pareizo virzienu. It kā ir tur augšā, bet tāpat katra rāda uz savu pusi. Dace izņem karti kompasu un paziņo, ka tomēr manējā rāda pareizi. Pa to laiku vecais spānis sākt iet pretējā virzienā. Jaunais spānis no augšas bļauj, ka meitenes atrada ceļu. Vecais bļauj, lai jaunais apzvēr, ka meitenes nemelo, un turpina iet sev vien zināmā virzienā. Tā mēs kāpjam augšup, bet jaunais spānis skrēja pakaļ vecajam, jo viņu vienu šādā stāvoklī te nevar atstāt. Augšā mūs sagaida mīlīga, nebeidzami mālaina taka. Un bonusā sāk līt. Bet kāpēc… Ir tā jau grūti pa to mālaino žļurgu pārvietoties, un vēl līst. Gribu uzvilkt lietus bikses, jo vējš ar lietu sit cauri manām plānajām pusgarajām skriešanas biksēm, bet Dace prātīgi saka, ka, ja es vilkšu bikses es viņas ar mālu sasmērēšu. Taisnība jau vien ir, bet man salst. Vecais spānis paziņo, ka pa lietu tālāk neies. Paliks uz vietas. Nu, ja paliks, tad paliks. Ejam tālāk trijatā. Kad lietus pierimst, un it kā pāris kilometrus garā mālainā taka rimstas, tad ir slapja zāle ar māliem. Burvīgi. Nevaru saprast, kas ir labāk – aplipušas botas ar māliem vai slapjas kājas. Brīdī, kad tiekam uz šosejas, mūsu acīs nav manāma lielāka laime. Jaunais spānis aiziet savā ātrumā un mēs paliekam divatā. Nezinu kā, bet pa brītiņam mēģinām paskriet. Sanāk nedaudz kroplīgi, bet vismaz nedaudz ātrāk kustamies uz priekšu. Drīz mūs noķer vecais spānis. Pēc kartes – tikai uz leju. It kā cenšamies skriet, bet nesanāk, galīgi nesanāk. Kājas sāp un akmeņainais segums sit cauri apaviem. Nekas cits neatliek, kā censties iet ātri un skatīties zem kājām, kur mīkstāks segums. Pa to laiku mēs plānojam ko darīsim kontrolpunktā. Fizioterapeitu pakalpojumus neizmantosim, jo tā jau maz laika. Kopējais plāns ir ēst, duša un prom, teorētiski – gulēt, praktiski – nebūs laika. Ideāli, ja varētu iziet vismaz divas stundas pirms slēgšanas, praktiski stundu pirms slēgšanas ir jāpazūd. Lai atrastu kontrolpunktu, pamanījāmies nedaudz pamaldīties, jo nepareizi novērtējām kārtējo pažobeli, kur jākāpj lejā, lai gar stadionu tiku uz kontrolpunktu.

Brīdī, kad pabāžam degunu kontrolpunktā, mums jau seko brīvprātīgie. Ātri sapratuši, ka šīs spāniski nerunā, cenšas ar mums komunicēt, kā māk. Man pirmais jautājums, kur ir duša. Nē, tualeti man nevajag, bet dušu. Ar zīmju palīdzību tieku pie vajadzīgā. Nezinu, cik ilgu laiku pavadīju dušā, bet zinu, ka ar ierobežotu daudzumu tualetes papīra var noslaucīties. Beidzot saprotu, kāpēc man somā ir obligātā ekipējuma garās bikses, jo kompresijas stulmiņus atpakaļ netaisos vilkt, un tad atliek tikai garās bikses. Apskatu savas kājas. Jaunu tulznu nav, bet vecās ir tādas, kādas ir. Ir doma palūgt mediķu palīdzību, lai pienācīgi aprūpē, bet, kad iznāku no dušas, no šiem ne miņas. Bet es viņus pirmīt redzēju. Vēlāk jaunais spānis pateiks, ka mediķi aiztinās drīz pēc mūsu atnākšanas. Forši. Kamēr Dace tusējas pa dušu, es tieku pie zupas un makaroniem ar sieru. Sēžu un neko nedomāju. Izbaudu atpūtas brīdi, uzlādēju telefonu, pulksteni. Masēju piekusušās pēdas, salīmēju jaunus plāksterus uz tulznām un kārtoju somu. Tā kā neļāvu brīvprātīgajiem novākt Daces pusizēsto šķīvi, jo domāju, ka viņa ēdīs, tad pēcāk tiku pie pusporcijas makaroniem, jo pati kādu brīdi sēdēju un domāju, ka gribētu papildporciju, bet nevarēju saprast, vai nebūs par daudz. Saprotam, ka no šī punkta neko ēdamu līdzi nedabūsim, tik vien kā tīras savas pudeles. Esam jau pie tā pieradušas, ka orgi mūs bildē. Šis ir arī tas brīdis, kad redzu datorā, kā tad mūs redz mājas palicēji. Interesanti.

Ceturtā diena jeb no Guia līdz Valsequillo. 47.3km

Mūs, ejot ārā, pavada viens no organizatoriem un, protams, spāniski stāsta un rāda, kā tikt laukā no šī kontrolpunkta. Aizgājām pēc norādēm, šis vēl pamāja un iegāja atpakaļ iekšā mājā. Aptieka, aptieka, aptieka, ā un veikals arī. Atradām gan aptieku, kur ar tulkotāja palīdzību tiku pie jaunas smēres, gan veikalu, kur iepirkām gardumus šim posmam. Laikam arī no šī brīža sapratām, ka turpmāko ceļu iesim kopā, ka kompāniju vairāk negribam, gribam iet divatā. Lai gan jāteic, ka Dace ik pa laikam turpinās sūdzēties, ka viņai sāp ceļi. Tāpat kādā brīdī atzīs, ka, ja vairs nevarēs paiet, tad ies viena un pēc kartes.

Lai arī no kontrolpunkta izgājām “laicīgi” – tikai stundu pirms tā slēgšanas, pilsētu pametām tikai pēc stundas. Man tas nepatīk, bet savu nepatiku paturu pie sevis. Paejam garām lielam ezeram, nokāpjam lejā līdz šosejai, atrodam pareizo pažobeli, kur jākāpj lejā. Smejamies, ka esam jau aci uztrenējušas atrast īsto caurumu uz nekurieni. Ejam un prātojam, ko dara mūsu kompānija. Nopīkst telefons “Izskatās, ka būsiet pačučējušas un atkal ceļā. Sēdēju klusiņām, lai nepamodinātu jūs. Izskatās pirmais no jūsu trases šodien finišēs. Laikam vispār neguļ.”, “Nē. Ilgi nočakarējāmies pilsētā.”. Pēc brītiņa Dace saka, lai pajautāju Ilutai, kas ar mūsu francūzi, jo sen nav manīts. Esot izstājies. Vispār jau žēl, bija labs kompanjons. Vēl pēc brītiņa pašām rodas jautājums “Vai aiz mums vēl kāds ir?”, “Jā. 2 spāņi.”. Tāpat drīz uzzinu, ka Andrejs savu distanci noskrēja 5.vietā, uz ko Dace atbild, ka aizmirsa man pateikt, jo jau kādu brīdi zināja. Nu vai zinies, paldies. Vēl pēc brītiņa: “Pirmie divi finišēja pēc 56:58:38.47 var teikt, ka reizē” un “Tagad man rāda, ka aizmugurē ir palicis viens spānis ar kuru jūs man šķiet gājāt ilgi kopā. Un ar jums ir cits 25 gadīgais. Un netālu ir polis un anglis.”, “Jā, jaunais aiztesa garām”.

Pēc brītiņa iesoļojam ciematā Moya. Ja man kāds teiktu, ka es te esmu jau bijusi, es tam piekristu, jo visas pilsēteles vienādas ar tajā esošajām baznīcām. “Man rāda, ka jūs esat noķērušas to angli un nekur tālu arī nav tas jaunais un polis. Jūs esat brašas meitenes vienalga kāds rezultāts. Jūs šeit visi apbrīno.”, “Hmm. Nemanījām. Varbūt tusē kafejnīcā”, “Jūs taču esat tagad pilsētā. Vispār pilsētās arī gļuko. Man pat rāda, ka spānis arī viņu apdzinis un ir tuvu jums.”. Lai vai kā, turpinām pa tumsu virzīties tālāk. Ejam un pļāpājam par visu ko, un pie viena spriežam, kā mašīnas samainās šajā šaurībā. Atbilde ilgi nebija jāgaida. Vadītāji bija laipni un palaida pat mūs cauri. Tā pļāpādamas un skatīdamās uz tālumā kalnos manāmajām gaismiņām, tik daudz aizskatījāmies, ka aizgājām nepareizi. It kā jau tie bija tikai 500m, bet tāpat tas ir daudz. Skatos navigācijā un prātoju, ka teorētiski tur varētu iziet, bet īsti nevaru saprast. Drošības pēc iesim atpakaļ. To, ka mums seko līdzi, var just, jo “Tu ej pa pareizo ceļu vai atradāt īsāko? Arī pa šo var aiziet, bet man rāda, ka blakus ceļš ir trase. Vai arī man gps gļuko?”, “Nē, nomaldījāmies.”, “Tad es pareizi redzu. Jums vajadzēja iet pa labi, kad ceļi sadalījās. Jūs ejat paralēli trasei un šis ceļš ir īsāks un izved uz trasi. Turaties. Lai izdodas.”. Jā, mēs tā arī nesapratām, kāpēc aizgājām nepareizi, bet vairs neko. Nē, nu vispār jau nevajag aizrauties ar pretējā pusē esošo gaismiņu pētīšanu, bet ko nu vairs. Tik vien secinām, ka vecais spānis mūs ir noķēris, par ko lielu sajūsmu neizrādām. Uz viņa jautājumu, vai gribam iet divatā vai trijatā, Dace atrūc, ka mums ir vienalga, ja grib, lai nāk ar mums.

Kurā brīdī vecais spānis no mums atpalika, neatceros, bet zinu, ka tas notika brīdī, kad man bija tik viegli un gaisīgi iet, ka gāju šiem abiem pa priekšu. Un tad notika tas, kas notika. Dacei uznāca besis ar visām no tā izrietošajām sekām. Viņa vairs nevar paiet, vajag atpūsties, sāp ceļi un vispār viss ir slikti. Sāk runāt, ka varētu iet viena un brīdī, kad navigācija nobeigsies, var jau iet pēc kartes, un vispār grib nedaudz atpūsties. Es tai pat laikā saprotu, ka mums laiks ir tik, cik viņš ir, un mazais kontrolpunkts Terorā tuvojas, un kontrolpūķis smīnēdams sēž aiz stūra un lasa avīzi. Bet neko nesaku. Tā mēs velkamies uz priekšu. Jau kaut kad iepriekš runājām, ka tā, kurai iet ātrāk, atpūtu izmanto pēc saviem ieskatiem. Tā arī daru. Man augšā kalnā iet tīri raiti, tāpēc izmantoju atpūtas pauzes. Bet Dace turpina vilkties un runāt par izstāšanos, iešanu vienai, par to, ka viņai ir nekam nederīga navigācija un ir nekam nederīgs ceļa biedrs. Uz ko es atbildu, ka neviens jau nevarēja zināt, ka tā būs. Tik pat labi, ja viņai būtu tas navigators, kurš ir man, tad man būtu tā liksta ar navigāciju, jo atļāvu izvēlēties. Labi, saprotu, ka mans sakāmais neko nedod. Un vispār viņai sāpot ceļi. Uz šo man nav ko atbildēt, jo viņas ādā nevaru ielīst un saprast, cik ļoti viņai tie ceļi sāp jau kopš starta brīža. Tā mēs pa tumsu velkamies tālāk.

Šis ir arī tas brīdis, kad es saprotu, cik tad ļoti es gribu finišēt, un cik ļoti svarīgi ir mums laikā tikt līdz Terorai. Tomēr pārāk daudz enerģija ir ieguldīta, lai savāktu obligāto ekipējumu, un tagad tā padoties arī negribās, jo tomēr tik daudzi mums seko līdzi un atbalsta. Un vispār šis pasākums ir pirmo gadu, un gribu, lai mēs esam pirmās, kas šeit ir finišējušas. Bet skatos uz Daci un saprotu, ka viņu vienu te tumsā nevaru atstāt jau vien tāpēc, ka viņai navigācija ir tāda, kāda ir, un tikai ar karti viņa neizies. Turpinu ātrākā tempā vilkties viņai pa priekšu un klusēt. Jau prātā esmu pārcilājusi, ko teikšu, kad tiksim vismaz līdz Terorai vai līdz rīta gaismai – “Tu nepavainosies, ka es tālāk iešu viena un tevi te atstāšu”, “Es drīkstu tālāk doties viena, jo pārāk daudz enerģijas ir ieguldītas šajā pasākumā un es ļoti, ļoti gribu, lai vismaz kāda no mums finišētu” vai arī “Ja tu paliec šajā kontrolpunktā, vari man atdot baterijas”, kā arī vēl citus iespējamos variantus. Ļoti labi saprotu, ka no rīta pati nebiju labāka un teicu, ko domāju, tāpēc atskatos uz Daci un klusēdama eju tālāk. Prātā rēķinot, cik daudz laika mums ir un cik tālu jāiet, un kāds ir trases profils. Bet tā sasodītā nolemtības sajūta, ka Tu neko nevari mainīt, ir morāli graujoša, un tā vēlme finišēt vēl vairāk nospiež mani. Pa galvu raisās tik vien kā drūmas domas, bez jebkāda cerību stariņa. Vienīgā lieta, kas man vēl neliek mieru, ir mana potīte, kura kaut kad iepriekš pāris reizes neveiksmīgi pagriezta uz akmeņiem, un pa brītiņam nedaudz sāk īdēt. Bet nav traucējoši. Ko? Māls, nē! Ne jau atkal. Nē, nē, nē. Skatos navigācijā, un šī rāda, ka mums pa to mālaino zemi ir jākāpj augšā. Gribu notīrīt apavus, bet nav jēgas, jo pēc mazas normālas taciņas atkal ir tie sasodītie māli. Iemaldāmies kaut kādā dabas parkā, kur vārtiņi ir atslēgti un, kamēr kārtējo reizi nevaram atrast īsto taku, no mājas iznāk vīrietis un skaidrā spāņu valodā norāda mums pareizo ceļu. Nu ja, neesam jau pirmās, kas te blandās. It kā jau smuks ceļš, bet uz kaut kāda sasodīta akmens atkal pagriežu potīti. Viens man ir skaidrs, gribu viņu nosiet ar elastīgo saiti – drošībai. Kamēr es nosaitēju potīti pie mums pienāk organizatori un kā ierasts jautā vai nevajag ūdeni. Tiekam instruētas, ka tālāk ir slidena nogāze uz augšu, lai esam uzmanīgas. Piefiksē mūsu numurus. Dace vēl kaut ko norūc par palikšanu šeit, uz ko tiek izmesta atbilde, ka nav jau labākas vietas, kur palikt (organizatoru busiņš un tā), bet šī piezīme paliek bez ievērības, un mēs turpinām ceļu augšup. Es pa priekšu un Dace aiz muguras. Labi, ka taka ved augšā, un es spēju domas koncentrēt uz augšupceļu, protams, ik pa laikam paskatoties, kur ir Dace. Viņas lampiņa spīd un kustas, tas labi. Pēdējais posms augšup bija nedaudz stāvs, bet, ja kārtīgi iecērt nūjas zemē, tad nemaz neliekas tik traks, kā mūs sabiedēja. Taisnības labad augšā nedaudz jūt rokas, bet tas tāds sīkums.

Vai kāds par to vēl šaubās
Ļauties ceļam šim vai nē
Ar katru soli šaubas norims
Bet nenorimsim mēs, sauc kāda balss tur, pakrūtē/ The Sound Poets

Esam Finca de Osorio. Ja tā padomā, tad jau tā arī ir, ka tu esi tik stiprs, cik stipras ir tavas domas. Jebšu, Dace, lai arī cik grūti viņai būtu, pasaka, ka mēs finišēsim. Apēdam kārtējo kofeīna želeju uz divām un skriešus dodamies lejā uz Teroru. Lai nepamodinātu tos, kuri naktī guļ, nūjas nesam rokās. Ejam pa pilsētu un pļāpājam. Pie Basílica Nuestra Señora del Pino mūs sagaida organizatori. Beidzot tieku pie civilizētas zaļās pieturas, bet pa to laiku organizatori kārtējo reizi GPS nomaina baterijas. Dace māk stāstīt, ka te ir viens no īsās distances kontrolpunktiem. Ejam garām un secinām, ka nekas nav uzcelts. Nedaudz pastaigājamies pa pilsētu, meklējot kārtējo mazo ieliņu, pa kuru mums jādodas tālāk. Tā vienā tādā piesēžam uz kaut kādas palodzes un uz piecām minūtēm aizveram acis. Nē, tā nevar, ir jākustas. Dace grib gulēt. Es saku, ka jāiet laukā no pilsētas un jākāpj augšā, tad jau būs arī kur pagulēt, Dace it kā piekrīt, bet tāpat grib gulēt. Tā es, cieši piespiedusi sev klāt guļošo Daci, vedu cauri pilsētai, bet, lai lejupceļā viņa neietu ātrāk par mani, pielieku priekšā nūju. Nedaudz jau dīvaini no malas izskatās, bet neviens jau mūs tumsā tāpat nemana. Izsoļojam cauri pilsētai, un Dace pamostas. Stāstu, ka kādu kilometru nogājām. Dace aizvien ir nesaprašanā, kā var iet un gulēt vienlaicīgi. Atkal garlaicīgs kāpiens uz augšu un tad… atbalstītāji trases malā. Voalā! Mēs abas redzam un dzirdam atbalstītājus trasē. Mūs viņi diez vai gaida, bet ir tik patīkami manīt vēl kādu dzīvu dvēseli. Dace gan ir neizpratnē un skatās kartē, ka it kā šeit īsā distance neiet, bet es saku, ka varbūt trase šiem ir nedaudz izmainīta. Bet jebkurā gadījumā patīkami. Jo augstāk kāpjam, jo tuvāk redzami un skaļāk dzirdami mūsu atbalstītāji – akmeņu mūra sienas, augi un kaut kur netālu esošie mājlopi ar zvaniem kaklā. Taisnības labad jāsaka, ka ar šo brīdi mēs sākām redzēt halucinācijas, daudz un dažādas halucinācijas līdz pat finišam. Dace jau atkal dīc par gulēšanu, es palieku pie sava, ka jāiet tālāk/augstāk un tad mežā aizvējā varēs pagulēt. Man arī nedaudz nāk miegs, bet kontrolējamā daudzumā. Tā ik pa laikam redzu cilvēkus trasē, sapurinos un kāpju tālāk, jo bez mums šajā nakts melnumā neviena nav. Arī tie kaķīši, sunīši un visi pārējie dzīvnieciņi.

Kas var būt labāks par gulēšanu slapjā, garā zālē, kur vējam ir vaļas ieskrieties no visām pusēm? Folijas sega tā ir štelle. Viena apakšā un ar otru cenšamies apsegties. Tik tā nelaime, ka mana folijas sega no stāvēšanas ir palikusi veca un salipusi kopā. Guļam 15 minūtes un ne vairāk. Labi. Protams, modinātāju nevajag, jo tāpat pamodīsimies. Vienas piecpadsmit minūtes un tad vēl trīsdesmit. Pamodāmies, maigi sakot, nedaudz nosalušas un klabošiem zobiem, bet pagulējušas. Zāle slapja, pašas drebam pie visām miesām, ir auksti, vējš zēģelē, mantas jāsavāc, lampa jāuzliek, navigācija jāieslēdz. Tikai šādi bomzītī guļot uzzini, ka lietus jaka ir jāsabāž biksēs, lai siltāk. Ir nakts tumsa, vējš. Dace aizvien iet, satinusies folija segā, kā tāds pasaku rēgu tēls. Izgājām cauri vēl vienam ciematam, atradām kārtējo neskaidro aizaugušo taku un atkal kāpām kaut kur augšā. Līdz ar rītausmu bijām sasniegušas kārtējās kalnu grēdas gandrīz augstāko punktu. Ejam pa kārtējo balkonu, kam nevar ne malas, ne gala saredzēt. Te Dace vienā brīdī secina, ka ejot ir pazaudējusi savu folijas segu, kuru bija aizbāzusi aiz muguras starp somu un, ak vai, soma arī vaļā. Jācer, ka nekas svarīgs nav izkritis. Atpakaļ jau neiesim un nemeklēsim. Vienīgi stulbi, ka pazudusī folijas sega ir obligātais ekipējums, un tīri teorētiski organizatori var pārbaudīt mūsu somas un nelaist tālāk. Žēl, bet kaut kas ir jāziedo sacensību dievam. Augšā pūš nepatīkams vējš, saule arī nespīd. Šī kontrolpunkta plāns ir ēst, duša, gulēt tik, cik laiks atļaus. Štrunts par to, ka iziesim pēdējā brīdī, bet gulēt mums noteikti vajag, kaut vai atkal tās pašas piecpadsmit minūtes. Kaut kāds serpentīns, ceļš iet uz leju. Lēnām otrpus kalnam samanām pilsētu. Uz leju pamēģinām nedaudz paskriet, bet tas rezultējas ar nepareizu ceļu, un jākāpj vien atpakaļ. Ilgi gaidītā pilsēta klāt. Apskatos navigācijā, ka tepat jau kontrolpunkts ir, nu tur nedaudz pa kreisi, un jau kuro reizi nosēžas baterijas. Bet karogus nemanu. Ir sajūta, ka organizatori skatās kartē un smejas par mums, ka mazītiņā pilsētelē nevaram atrast vienīgo ēku ar karogiem. Ja vien tas kontrolpunkts nebūtu noslēpies, mēs viņu pamanītu. Tā kā baterijas plānoju mainīt tik kontrolpunktā, tad Dace izvelk un palaiž savu navigāciju. Tāpat jau ir skaidrs, ka Dace navigēs posma pirmo pusi, bet tālāk es, jo tādā veidā mēs taupīsim baterijas.

Kontrolpunktā ienākam organizatoru aplausu un ovāciju pavadītas. Dienas piedāvājumā zupa un makaronu salāti (organizatori bija norādījuši ieteicamo ēdienkarti kontrolpunktos, bet to, kas tiks likts galdā izlemj katra kontrolpunkta pašvaldība). Tiekam arī pie savām somām. Es nesaprotu, ko es gribu vairāk – ēst vai dušu. Ar zīmju palīdzību norādu, ka gribu dušu. Tā viena no dāmām, kas runā angliski, mani aizved uz dušu ar silto ūdeni, Dacei gan ierāda ar auksto ūdeni. Vai tad par dvieli nevar izmantot kreklu? Tāpat esmu plānojusi kreklu izskalot un pielikt pie somas, lai žūst. Sēžu pie galda un prātoju, cik vienam cilvēkam var būt daudz baterijas, tukšas protams. Maksimāli iespējami ātri cenšos sakrāmēt somu, atstāt somā visu lieko. Daci nemanu, bet tas man netraucē pieteikties pie organizatoriem, ka iešu gulēt. Viņi gan mēģina man teikt, ka kontrolpunktu slēdz ciet 11:25, to es zinu, bet cik ilgi var gulēt. Līdz 11:15. Labi modiniet mani pēc 40 minūtēm. Gulta. Kamēr domāju, kā iekārtoties, parādās Dace, grozās un nevar aizmigt. Viņai traucē smirdīgās botas. Nesaprotu, kāpēc viņas jātur pie galvas, ja var turēt kājgalī. Vēl pēdējā brīdi izdomāju, ka biezā sega būs labāka, jo pēc pieredzes zinu, ka zem plānā palaga nosalšu. Brīdī, kad sapņoju par sauli, okeānu, palmām, pludmali, mani pamodina organizatori. Tik vien bija tas prieks. Kamēr pie galda darbojos ap savu somu, viens no organizatoriem man jautā, vai mana draudzene turpinās gulēt. Nē, mēs iesim tālāk. Viņa gulēs līdz 11:15. Viņš neliekas mierā, bet vai drīkst modināt. Paskatos pulkstenī, labi modini, ja tev tā vajag. Labi apzinos, ka nozagu Dacei 5 minūšu miegu. Pirms iziešanas izskaloju kreklu un piesienu pie somas. Ar ovācijām tiekam pavadītas no kontrolpunkta.

Piektā diena jeb no Valsequillo līdz Santa Lucia. 37.9km

Lai arī diena jau ir pusē nevarētu teikt, ka ir ļoti silts. Izejam no kontrolpunkta, mums seko jaunais spānis. Komentārus paturam pie sevis. Tu dzirdi to pašu, ko es? Jā. Nevar būt. Ēzelis. Bet ir. Nē, nu dažreiz tas jaunais spānis ir noderīgs, jo tieku pie mīlīgas bildes. Līdz pirmajai pļavai pļāpājam un nedaudz aizejam nepareizi, bet pļavā spīd saule un atkal jāpārģērbjas. Jaunais spānis kaut ko meklē. Mēs negribam gaidīt. Brīdī, kad manām, ka šis parādās ap stūri, turpinām savu ceļu līdz veikalam. Mani nekas neuzrunā, bet paņemu vienu mazu baltmaizi un kaut kādus negaršīgus cepumus, kurus atstāšu trasē putniņiem kādā no nākamajiem kāpumiem. Pilsēta smuka. Ceļš mūs atkal izved laukā no pilsētas, ieved normāli aizaugušā upes gultnē, kur pa malām klintīs izcirsti caurumi, un visādas mazas mājeles. Nopīkst telefons: “Esmu atpakaļ pie pults. Šodien pārgājienā neiešu, būšu darbā. Nevar jūs atstāt vienas bez uzraudzības. Neesmu onlainā tikai to brīdi, kad esmu ceļā no darba uz mājām. Darbā dators nav izslēgts kopš jūsu starta. Malacītes, skatos gandrīz varbūt pat jau noķērušas priekšējos. Turaties, jums tur priekšā baigais biezoknis vēl ir iespējams kaudzīti apdzīt. Bet tas nav galvenais, galvenais ir izturēt līdz galam.” Smaidu sejā izraisa zīme – uzmanību! zvēri. Patīkama taka. Kaut kur tiekam uz asfalta. Priecājamies par tālumā manāmo okeānu, ceļmalā ziedošajām mandelēm un puķuzirņiem. Laime pilnīga, steigas nekādas, smaids pa visu seju. Ejam un priecājamies par skaisto dienu. Asfaltu nomaina zemes ceļš. Zemes ceļu nomaina pasakaina taka gar upīti un daudziem jo daudziem ūdenskritumiem. Viennozīmīgi skaistākā vieta trasē. Šādu mirkļu dēļ ir vērts iet tik garu ceļu, lai pēc tam būtu bauda acīm un dvēselei. Kas, tad tas? Atkal tas jaunais spānis mūs noķēris. Cenšamies nedaudz aizlaisties, diez ko nesanāk. Jāapdzen atpūtnieki, un, priecējot acis, iemaldāmies pie dažiem ūdenskritumiem ne uz trases. Bet tie liekie metri ir tā vērti. Nekas nav mūžīgs. Atkal ir aizaugusi taka, kaktusi visapkārt, rododendri. Laime pilnīga. Bet… Kārtējais kāpiens rezultējas ar tik vilinošu zālāju, ka vienā no līkumiem padodamies. Ir atpūtas pauze. Jaunais spānis izgāzies ēd savu tunci ar rokām un tad aizmieg. Es saprotu, ka nav nekā labāka kā baltmaize ar ievārījumu, lai arī ievārījums būtu sporta želeja. Piedāvāju Dacei savu laimi un pēc pieveiktiem 200km pļavā sēž divi bezgala laimīgi cilvēki. Lai jau jaunais spānis guļ, mēs ejam tālāk.

Kaut kur tam visam pa vidu nonākam pie pārdomām, kāpēc tad mēs abas esam šeit. Es saku, ka Dace vainīga. Dace saka, ka Andris vainīgs. Galu galā nonākam pie kopsaucēja, ka idejas saknes sējējs ir Andris. Atzīstam, ka mums ir forši draugi. Tāpat saprotam, ja jau mums nepatiku un neliktos vilinoši piedzīvojumi un dažādas ultras, tad mēs šeit viennozīmīgi nebūtu. Bet visprecīzāk šo visu raksturo ne vienu reizi vien manis izteiktā frāze no Ezītis miglā: “Psihopāts”, teiksim tā īsi un kodolīgi.

Laiks mainīt kartes. Šoseja. Kofeīna želejas ēšanas laiks. Tas ir sen izlemts – viena uz divām un regulāri. Dace jautā, vai vienu no divām kofeīna želejas konfektēm gribu. Jā. Dace apēd vienu, tad otru. Es paskatos uz viņu, paeju kādu brītiņu un jautāju, kā tur ar to konfekti palika? Dace samulsusi, jā, apēda abas. Es nosmejos. Nav jau tā, ka baigi vajag, bet smieklīgi tāpat. Uz leju slidināmies pa taku, kas klāta ar maziem apaļiem akmentiņiem. Forši slīd, bet aizvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka manas botas uz akmeņiem pēdējā laikā sākušas vairāk slīdēt. Var jau būt, ka man tikai tā liekas, bet tā sajūta nepamet ne mirkli, ka kaut kas ar viņām nav kārtībā. Te Dace iesaucas: Tu redzēji! Ko, redzēju? Nu, pliks vīrietis tur? Tur uz tās mājas balkona? Nē, tepat priekšā. Nē, es neko neredzēju. Ir, ir labs. Halucinācijas ir atgriezušās. Nopīkst telefons: “Meitenes jūs to varat. Jūs esat varones”. Dace saka, ka viņa dzird nūjas aiz muguras un kādu dziedam. Es nedzirdu neko, bet tad jau tas ir neviens cits, kā jaunais spānis. Bet ko mēs ejam un jau atkal dziedam:

Tie ir mūsu sapņi, mūsu krāsas
Kurās savu dienu krāsojam!
Tie ir mūsu vārdi, mūsu mēles
Kuras mēs aiz zobiem neturam!

Lēnām sāk krēslot. Es saprotu, ka mana lampa ir švaka. Domāju ņemt rezerves lampu, bet Dace piedāvā Vančuka aizlienēto rezerves lampu. Der. Iemācos ieslēgt. Žēl, ka nevaru pieregulēt, kā man gribētos, lai gaisma krīt uz takas, bet nu būs labi. Uz takas aizvien vairāk parādās sasodītie akmeņi. Nezinu kā, bet ,nokāpjot lejā uz šosejas, kur mūs sagaida organizatori, priekšā ir jaunais spānis. Man pirmā domā, ka šis ir izstājies, bet nē. Kaut kur atnācis pa taisno un gaida mūs. Nu jau Dace smejoties stāsta visiem, ka mums augstākais kalns ir 312m. Nē, viss ir pareizi, tūkstoti mēs neaizmirsām. Bet tad lepni piebalso, ka mūsējie īsajās distancēs katrs gan savā finišēja 11. un 5.vietā. Jā, mēs esam lepnas par Andri un Andreju.

Nopīkst telefons: “Cik saprotu jūs tagad skrienat lejā un tūlīt rāpsieties vienā pauguriņā. Bet aiz tā pauguriņa lejā skrien viena meitene no jūsu grupas, kuru vajadzētu kaut kā apdzīt. Tad jūs būtu 2. un 3.vietā. 1.vietu jums vairs neapdzīt, jo viņa tūlīt finišēs, bet šito jūs gan varat. Zinu, zinu… es jau tur biju.” Tas, ka mēs atkal rāpsimies augšā kaut kādā trakoti bīstamā vietā, mums ir skaidrs, ka jābūt uzmanīgiem, arī ir skaidrs. Nevarēju saprast, kas tur bija vai nebija, bet šeit ir jāvadās pēc marķējuma ne navigācijas (trase sacensību laikā drošības apsvērumu dēļ ir nomarķēta. Par šādām iespējamībām sapulcē tikām brīdinātas). Un vispār te vairāki dalībnieki ir apmaldījušies. Labi, ejam. Miedziņš, aijā, miedziņš…  Prātā pārcilāju domas, ka vajadzētu Dacei pajautāt kofeīna želeju, jo man ne tikai nāk miegs, bet jau atkal redzu dzīvnieciņus. Uzmundrinu sevi: Lauma, tās ir tikai halucinācijas, te neviena nav bez mums trim. Brīdī, kad taisos jau veru vaļā muti, lai Dacei prasītu želeju, šī skaļi paziņo, ka viņai ir bail no augstuma, un ir bailīga sajūta. Ok, mēs atrodamies pietiekami augstu kraujas malā. Ar šo arī pietika, lai mans miegs pazustu kā nebijis. Neiešu jau Daci biedēt ar savām likstām, nedod dievs, ka novelsies no kraujas. Vienā no iepriekšējām sarunām jau izteicos, ja viņa novelsies no kraujas, man jau būs viņai jālien pakaļ. Viņas arguments neizturēja manu kritiku, ka es varu izlikties, ka to neredzēju, un iet tālāk. Nakts, tumsa, atkal pa visiem kaktiem zēģelē vējš, rododendri, un mēs nevaram atrast īsto taku. Visu laiku tepat apkārt vien maldāmies. It kā ir jābūt marķētai takai, bet no marķējuma ne miņas. Es stāvu sapīkusi kaut kādu rododendru un sasodītu akmeņu ietverta un kārtējo reizi pārliecinos, ka šī ir tā bezcerības un niecības sajūta, kāpēc man nepatīk rogainingi. Nezinu kā, bet nogriežot dažus līkumus un izbrienot cauri aizaugušiem džungļiem, atradām taku. Nezinu kāpēc, bet sākām skriet. Vai tāpēc, lai siltāk, vai arī, lai no jaunā spāņa neatpaliku, vai arī ceļš gāja uz leju, vai arī sapratām, ka jākustas ātrāk, jo kontrolpūķis glūn aiz stūra un ar pirkstu rāda uz pulksteni. Tā lampa ir nejēdzīga, viņa skrienot kratās, kas tā jau apgrūtina redzamību un soļu likšanu uz akmeņainas takas. Tas kādu uztrauc? Mani nedaudz, bet man jau ir vienalga.

Kamēr tikām līdz šosejai, kur polis bija izsaucis palīdzību un tagad, ieraudzījis mūs, sāka pārdomāt, ko darīt, tas ir, vai turpināt ceļu ar mums. Jaunais spānis pa to laiku paspēj ar organizatoriem sarunāt, ka polis var turpināt ceļu, ja vēlas, lai arī jau praktiski skaitās izstājies, jo izsaucis palīdzību un it kā pieskāries pie organizatoru mašīnas. Bet viņš tomēr netic, ka mēs paspēsim laikā. Lai jau. Nu jā, nav diez ko iepriecinoši gandrīz divas stundas uz 10km, no kuriem daži kilometri ir augšup. Jaunā spāņa ideju skriet pa taisno uz kontrolpunktu noairējam, jo tad organizatori automātiski mūs noņems no trases, bet, ja skriesim pa trasi un ieskriesim kaut vai pēdējā brīdī, tad ir cerība tikt tālāk. Jā, šis ir TAS brīdis, kad mēs saprotam, ka mums ir jāpaspēj. Citu variantu nav. Un, jā, gods, kam gods jaunais spānis skrēja pa priekšu ar navigāciju un aizveda mūs līdz kontrolpunktam. Un mēs skrējām augšā, lejā un atkal augšā, lejā. Atdauzījām kājas pret akmeņiem. Mana lampa skrienot kratījās, ka grūti ko priekšā saskatīt, kājas cilāju pēc atmiņas un uz intuīciju. Man lietus jakā bija karsti, bet neiedrošinājos skaļi izteikt, ka gribu viņu novilkt, jo vienkārši tam nebija laika. Mums bija jāskrien. Ik pa laikam aizķēros aiz kāda akmens un izteicu kādu nelabu vārdu. Divreiz pamanījos nogāzties garšļaukus un atdauzīt rokas, kājas. Jaunais spānis skrēja pa priekšu un bļāva “Pa labi, pa labi!”, un pēc tam no viņa manāma bija tikai lampiņa tālumā. Tāpat no viņa uzzinājām, ka skrējām ap 5min/km. Jau atkal akmeņi, jau atkal krītu. Jau atkal kaut ko nelabu pasaku. Jā, šī skrējiena laikā tika daudz slikti vārdi izteikti, bet ir reizes, kad bez tiem vārdiem nekādīgi nevar. Un šī bija viena no tām reizēm. Laiks skrien vēja spārniem, attālums arī nedaudz sarūk. Tajās dažās atpūtas pauzēs Dacei saku, ka gan organizatoriem, gan mājās palicējiem esam sarīkojušas grandiozu ballīti, jo visu šo gandrīz 88 stundu laikā mūsu punktiņi tik ātri pa trasi vēl nav pārvietojušies. Jaunais spānis kaut ko nokliedz priekšā, ka tūlīt būsim klāt. Navigācijā redzu, ka te varētu nogriezt līkumu, pat ne lielu, bet kāpēc te ir sēta? Labi. Līkums mūs apbalvoja ar skaistu dabīgu klintīs izcirstu eju. Atkal skrienam, un te es attopos garšļaukus uz akmeņainās takas. Nu, vai ziniet. Šoreiz sāpīgi. Potīte sāp. Krītot atsitu celi, roku. Piesietā navigācija pie somas kārtējo reizi karājas striķī. Viss ir slikti. Amortizējot kritienu esmu tikusi pie sāpošām iekšām. Sāp tā, ka viss tur ietu kūleņu kūleņiem. Paelpot varu, bet grūti, viss sāp. Gribu sakņupt trases malā, sēdēt un nekustēties, lai pāriet. Es zinu, ka pāries, bet ir jāskrien. Zinu, kāpēc sāp – kritiens, ātra skriešana, smaga soma, slodze, ātrums. Bet tas kontrolpunkts ir tepat, tepat. Cenšos skriet. Dace mēģina mani uzmundrināt, asaras acīs. Man tik ļoti sāp. Skatos pulkstenī. Nē, mēs paspēsim un mums pat būs laiks atvilkt elpu kontrolpunktā. Organizatoriem nebūs tas prieks mūs noņemt no trases. Nebūs. Necerat. Mēs nākam no sīkstas tautas.

Kontrolpūķis ieraksta blociņā – viņas paspēja 20 minūtes pirms kontrolpunkta slēgšanas, eju gulēt. To, ka mūs gaida, varēja dzirdēt jau aiz līkuma. To, ka viņus visus sūtīju dillēs, saprata tikai Dace. Sēžu uz soliņa sakņupusi, jo man aizvien viss sāp. Šie tik jautā, ko es gribu, kā ko – dušu un ēst. Duša ir auksta. Der. Kamēr sēžu, saprotu, ka man vajag atgulties, tas palīdzēs. Atrodu tukšu galdu un uz divām minūtēm izstiepjos, paliek labāk. Pa to laiku pienāk viena dāma un saka, ka ir mediķis, vai man nevajag kaut ko palīdzēt, jo redz, ka man ir slikti. Neko man nevajag. Jautā, vai es gulēšu. Nē, negulēšu, ēdīšu un iešu dušā. Un vispār liekat man mieru. Aiztenterēju līdz dušām, nē nebūs. Tik vien kā nomazgāju kājas un pārvelku sausu garo kreklu. Kaut kur uz galda ir manas pusdienas gandrīz trijos naktī. Ēšana var pagaidīt. Sistēmā pārmaiņas pēc ieleju tikai tīru ūdeni un arī ne pilnu, jo zinu, ka tāpat izdzeršu tikai pusi. Pepsis. Kaut kur blakus no aukstuma dreb Dace. Organizatori aizvien biežāk skandina, ka kontrolpunkts ir jāatstāj. Kā vēlaties. Pajautāju, kur ir ārā. Šeit. Labi, der. Soma vienā rokā. Makaroni otrā. Esmu ārā. Pa to laiku jaunais spānis uzstājīgi saka, ka mums arī jāiet, jo tur tālāk ir jauna trase, un tikai viens no visas kompānijas zina, kur jāiet. Mēs uz viņu paskatījāmies, un Dace atrūca, ka mēs neiesim. Mēs gulēsim un vispār mums ir navigācija. Gulēsim? Mana ideja ir mierīgi sakrāmēt somu, paēst un tad doties. Mums tiek tā laime, un tiekam arī pie siltas tējas ar cukuru. Daces lūgums tikt pie folija segas paliek nesadzirdēts. Izņemu no somas savu pussadriskāto folija segu, satinu, cik nu varu, Daci tajā un turpinu krāmēties. Pa to laiku garām iet kāds no organizatoriem un tā pavisam neviļus noliek uz soliņa neizpakotu folija segu. Dace sēž un apstulbusi skatās uz segu. Kam viņi to nolika? Tev. Tiešām? Jā. Ietinu Daci jau otrreiz folija segā un saku, ka man jau ikreiz, satiekot organizatorus, šķiet, ka viņi uzpasē un apčubina visus dalībniekus, bet mani aizvien nepamet sajūta, ka mēs esam izpelnījušas viņu nedalītu uzmanību un gādību. Lai viss nebūtu tik skaisti un rožaini, viens no organizatoriem paziņo, ka mēs nevaram te sēdēt. Kā? Bet es tak jautāju, kur ir ārā. Izrādās, es nedrīkstu sēdēt ārā ar viņu plastmasas traukiem tādi esot noteikumi. Gribēju kaut ko teikt par noteikumiem, bet paklusēju un demonstratīvi makaronus iepildīju pudelē. Vismaz beidzot redzu tai pudelei reālu pielietojumu. Izdzēru kolu, tējas un tikpat demonstratīvi atstāju visus galda piederumus. Gan jau kaut kā izdomāšu kā tos makaronus ēst. Man tak somā ir nazis. Un vispār kamēr krāmēju somu neko citu no Daces nedzirdēju, ka viņai vajag restartēties, tas ir, gulēt, un, ka viņa ir pārsalusi pēc aukstās dušas, jo uzvilka atpakaļ slapjās drēbes. Neko nesaku, bet pie sevis tik nogrozu galvu.

Sestā diena jeb no Santa Lucia līdz finišam. 31.6km

Tās jau nebūtu mēs, ja no kontrolpunkta neizietu nepareizā virzienā. Kad atkal, bet nu jau pareizi ejot, iemaldāmies kontrolpunkta teritorijā, tad viens no organizatoriem pienāk un saka, ka tur nedaudz tālāk ir tāda kā pajumte, kur var pagulēt. Dace ir sajūsmā, es atkal saku, ka jāiet tālāk no šejienes, un tad guļam. Lai vai kā, bet man nekas cits neatliek, kā piekāpties, jo man viņa līdz finišam ir vajadzīga normālā paskatā. To pajumti Dace izbrāķē, tad atliek tikai gulēt uz betona. Paldies tiem labajiem cilvēkiem, kas te ir gulējuši, man atliek tikai sakārtot sausos palmas zarus, lai nenāk aukstums no zemes. Dace mēģina kaut ko palīdzēt, eh, būtu labāk sēdējusi mierā. Bet, lai jau. Ieminos, ka mēs varētu gulēt Daces teltī, jo tad būs siltāk. Uz šo ideju dabūju dzirdēt, ka viņu iestūķēt maisā Veipa kungam prasīja 30 minūtes, un vispār, ko es iedomājos. Labi, labi. Izvēlos jaunu taktiku – klusēt un tupināt iekārtot guļvietu. Pusplīsusī folija sega apakšā, otra jaunā virspusē. Nē, Dace, divas stundas mēs negulēsim. Aizmirsti. Maksimums vienu. Ja vajadzēs gulēt, tad gulēsim vēlāk trasē. Es teicu, aizmirsti par divām stundām. Modinātājs uzlikts, varam gulēt. Ērti jau nav gulēt uz palmas zariem, kas brīžiem spiež muguru. Ja sākumā ir silti, tad pēc brītiņa sāk salt, un pagriezties uz otriem sāniem arī gribās. Pamostos no Daces modinātāja. Modinu Daci, bet šī ar mani sāk nesakarīgi runāt un angliski. Mīļais cilvēk, kas ar tevi notiek?

Visapkārt ir tumsa. Virs galvas burvīgas zvaigznes. Pa priekšu iet pusaizmigumi Dace, kurai var redzēt, ka navigēšana sagādā problēmas. Nepietiek ar to, ka mēs te lienam gar kaut kādām renstelēm, viņa ik pa laikam sarunājas ar sevi un pie viena lamā navigatoru. Pilnai laimei Dace uztriecas sakaltušam palmas zaram un sadur kāju līdz asinīm. Ne vienu reizi vien pajautāju, vai tiešām viņa ir spējīga navigēt. Jā, esot. Cenšos sevi mierināt un teikt, ka lēni, bet virzāmies uz priekšu, un savu navigāciju no somas es nedrīkstu ņemt laukā, jo ir Daces kārta iet pa priekšu. Atkal kaut kur kāpām, atkal kaut kur blakus redzējām gaismas un jau atkal mūs sagaida organizatori. Atkal tiekam noinstruētas, ka tālāk ir ļoti bīstami, ka jābūt piesardzīgām. Protams, mēs tādas esam. Tāpat apjautājas, vai mums viss kārtībā, protams. Dace tiek pie ūdens, jo kontrolpunktā aizmirsa uzpildīt sistēmu. Pēc brītiņa organizatori no apakšas mums kaut ko uzsauc un prom ir. Nopīkst telefons: “Eņģeļiem nav vietas ellē. Kāpjam augšā. Un pēc tam varēsiet nolaisties no pēdējā kalna kā pusdieves.” vai arī  “Nu manas saulītes, pēdējais lielais kāpiens un tad tik uz leju uz finišu. Turās, jūs esat ļoti izturīgas.”. Ceļš kļūst stāvāks un tehniskāks. Nolemju, ka jāvelk laukā pirmā lampa, lai arī cik nespodra tā būs, bet būs spožāka par manu rezerves lampu, un te vajag gaismu. Kaut kur līdām gar klinšu malu, kaut kur līdām pāri visādiem apšaubāmiem akmeņiem, kaut kur bija tikpat apšaubāma taciņa gar klints malu. Tā uzausa jauna diena, bet mēs tikai gājām un gājām. Laiks manāmi saruka, bet mums nav ne jausmas, cik kilometru līdz galam. Vienu zinām, kad tiksim augšā, tad vēl 20km līdz finišam. Lai vai kas, mēs finišēsim. Augšupceļa kā nav, tā nav. Aiz katra līkuma ir vēl viens līkums, līdz beidzot ķēdes, un mēs tiekam augšā. Atkāpei. Pāris nedēļas pēc finiša uzzināšu, ka šajā posmā viens no dalībniekiem apmaldījās un līdz ar rīta gaismu izsauca organizatorus ar helikopteru un glābējus ar virvēm. Laikam jau tomēr trasē bija bīstamas vietas, un organizatori ne velti mūs visu laiku par to brīdināja.

Ir apmēram 9 no rīta. Divas meitenes sēž kalna korē un kaļ plānu, tikai vienu plānu – finišēt. 20km un piecas stundas. 9km uz leju un tad tik pat gar okeānu. Tas ir reāli, pavisam reāli. Būs jāskrien, bet mēs to izdarīsim. Ja mēs aizskrējām uz iepriekšējo kontrolpunktu, tad līdz finišam arī aizskriesim. Viss pārējais apkārt notiekošais ir sekundārs – ēst to, ko var ieēst, visu lieko iekrāmēt somā, uzvilkt tīru kreklu, nestiept līdzi makaronus no iepriekšējā kontrolpunkta, tas ir izmest viņu, jo tāpat tos neēdīšu.

Deviņi kilometri uz leju pa neskaidru taku. Kā tad. Brīžiem to taku varēja redzēt, bet brīžiem viņa izzuda. Tad nu ņēmām pa taisno pēc azimuta, jeb tagad virzāmies uz to kalnu. Mikroreljefs? Kur ir uz leju. Kāpēc te ir neskrienams ceļš, akmeņi uz lauka, aizaudzis ar kaut kādiem asiem un durstīgiem augiem, kaut kādi nebrienami lauki, kur zem zāles paslēpušies pretīgi akmeņi? Nē, šādi mēs tālu netiksim. Nē, kāpēc man sāk sāpēt celis? Nu tā sāpēt, ka grūti iet. Dzirdu no Daces – laipni aicināta pulciņā. Varbūt ar nūjām būs labāk, ir, bet nedaudz. Maldāmies pa augšu. Abas dusmīgas uz visiem, bet visvairāk uz organizatoriem. Nevarēja viņi pirms finiša ko jēdzīgu ielikt. Nē, vajag šo nekrietnību. Kaut kur nekurienes vidū pretī nāk divi cilvēki un, labi būdami, saka, ka trase ir šeit, tas ir, tur augšā, kur ir viņi, un esot skrienams. Kā tad, kā tad. Jā, mēs skrējām, gājām atkal skrējām un atkal jau skandējām nelabus vārdus. Es nevaru paiet, man tik ļoti sāp tas celis. Brīdī, kad esam tikušas uz normāla ceļa, kā vienīgo variantu redzu atstāt potīti likteņa varā un glābt celi. Sakožam zobus un skrienam. Tad ejam un atkal skrienam. Skandinām pie sevis: “paspēsim, paspēsim”. Redzu, ka Dace nav tik optimistiska, kā es, bet saku, ka paspēsim, jo laiks mums ir tik daudz, lai aizietu.

Pretī skrien viena no organizatoru dāmām un saka, ka divpadsmit no mums ir saderējuši, ka jūs finišēsiet. Šie vārdi pār mums ir kā jauns enerģijas lādiņš. Viņi mums tic. Viņi ir sapratuši, ka šīs dāmas var un viņas nepadosies.

Aiz līkuma ir gandrīz visi organizatori, taisnības labad jāsaka, ka kopā ar mums trasē visu laiku atradās galvenie organizatori. Esmu laimīga, jo man tiek uzpildīta sistēma, jo neilgi pirms tam pamanījos savējo iztukšot, bet Dace vajadzības gadījumā ļautu dzert no savas. Pēc organizatoru norādēm obligāti ir jānomazgā seja. Kamēr es mēģinu uzkrāmēt savu somu uz muguras, mana roka tiek veikli iestumta zem lencēm, un jau tiekam stumtas tālāk. Tās ovācijas un troksnis, kas mūs pavadīja turpmākos divus kilometrus, nav aprakstāms. Viena dāma skrēja līdzi un koriģēja atpūtniekus uz celiņa. Es Dacei saku, ka jūtos kā līderis, bet tai pat laikā pieminot, ka nevaru paskriet. Pirms kāpšanas nost no promenādes uz burvīgajām pludmales smiltiņām vēl pēdējo reizi pēdējā somas krāmēšana. Zinu, ka kartes vairs negribu redzēt un finišā jūs mani ar viņām kaklā neredzēsiet, neceriet. Nūjas arī vairs nav vajadzīgas. Zvana Inga, bet nav spēka viņai atbildēt. Un tad mans plāns par skriešanu gar okeānu izgāzās. Ir paisums un jau pirmajos metros pie paša okeāna viens tāds laisks vilnis pārgāžas pāri manām botām. Nepietiek ar to, ka man tā jau ir grūti, tam visam bonusā esmu tiksi pie smagām slapjām un smilšainām botām. Nez, ko manas tulznas par to visu saka. Esmu neizmērojami sagrauta, jo mans plāns skriet pa mitrajām smiltīm ir izgāzies kā veca sēta dabas varenības priekšā. Dace gan staro aiz laimes un skrien pa baso. Nē, nē. Neceriet es botas vilkšu nost tikai mājās. Tā, zobus sakodusi, skrienu, eju un atkal skrienu. Vienā brīdī pajautāju Dacei – viņa skries man pa priekšu vai aizmugurē. Pa priekšu. Tas ir līdz brīdim, kad Dace nav pamanījusi, ka es skrienu un man viņa ir jāapdzen. Lieka kustība, man tagad katrs lieks centimetrs nāk ar piepūli. Un jau atkal vilnis saslapina mans botas. Esmu izmisusi. Sasodītais okeāns, aizvācies. Viena pludmale, otra pludmale. Tālumā spīd Faro jeb bāka. Skatos navigācijā – vēl trīs kilometri un kādas četrdesmit minūtes. Mēs paspēsim. Jo tuvāk nāk finišs, jo vairāk uzmundrinājumi no atpūtniekiem. Vienam kaut ko nesmuku attraucu pretī, bet nu jau vairs neko. Ieēdu želeju, labi zinādama, ka viņa tāpat neko nedos, jo šajā brīdī saprotu, ka šodien praktiski neko neesmu ēdusi, bet kuru tas vairs uztrauc. Smiltis beidzas. Labi pazīstamais apaļais pārtikas veikals. Tad vēl divi apļi un pa kreisi uz finišu. Tik daudz redzu navigācijā, līdz viņa paziņo, ka savu darbu ir izdarījusi, un tālāk tiekat pašas kā mākat. It kā jau nav nekas sarežģīts, bet iestājas apjukums, kur tālāk. Dace no somas izvelk karti un pārbauda, jā, būs pareizi. Atcerēsimies. Dace piedāvā skriet. Nē, es to nevaru. Man ļoti sāp celis. Saku, ka pēdējos metrus pirms finiša gan. Bet tagad ne. Dzirdu tālumā kāds kaut ko komentē, nosmejos pie sevis, ka gan jau finišē arī īso distanču veicēji, protams, protams.

Pēdējais pagrieziens līdz finišam. Mēs ejam un smaidām, kautrīgi smaidām. Apkārt ir organizatori, liels troksnis un mēs tālumā redzam finišu. Mūs ar aplausiem pavada organizatori un brīvprātīgie. Apkārt redzami mūsu draugi. Netālu stāv Andris ar karogu, un es Dacei saku, ka man pirmo reizi ir tā, ka es gribu finišā ieskriet ar karogu. Es beidzot esmu to nopelnījusi. Paņemam karogu, tiekam pie apskāviena un skrienam. Šaurajā finiša taisnē ir līdzjutēji, tur ir visi, kas vien var būt. Komentētājs kaut ko spāniski runā, bet mēs tikai skrienam un smaidām. Konfeti salūts un ir:  Finišs – 100h46min59sek.

Nobeiguma vietā. Kas notika pēc tam. Vecās Salomon botas tika atstātas Kanāriju salas miskastes dievam. Ieplīsusī lietus jaka mājās salīmēta un gatava jauniem piedzīvojumiem. Nākamās pāris dienas tika pavadītas ēdot, guļot, atpūšoties. No kājām tūska pilnībā pazuda nedaudz vairāk kā pēc nedēļas. Pa trepēm nokāpt varēju jau otrajā dienā. Svars nostabilizējās nedēļas laikā. Vai es ar šodienas pieredzi trasē darītu kaut ko savādāk – jā. Vai es ar šodienas pieredzi uz kaut ko tādu parakstītos pagājušā gada jūlijā – jā. Ak, jā. Man bija viena no grandiozākajam dzimšanas dienas ballītēm. Tāpat vēl aizvien šķiet, ka tas bija sapnis – sasodīti, trakoti grūts, bet foršs sapnis.

Pēcvārds: Ir brīži, kad dzīve mūs aiznes nezināmā virzienā, bet mēs nejūtamies apmaldījušies. Jā un šī bija viena no tādām reizēm.

Kad kāds no maniem tēliem brūk
Es atklāju sevi no jauna
Ir jāapgūst, kas neapgūts
Lai kļūst par lejām kalni
Ir jāapgūst, kas neapgūts
Lai kļūst kalni par lejām/ The Sound Poets