Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Mans ceļš līdz pirmajam maratonam

Valmiera noteikti daudziem skrējējiem asociējas ar pilsētu, kur tika sasniegti pirmie skriešanas rekordi, pieveiktas pirmās nopietnās distances. Tā nu sagadījies, ka Valmieras maratons paliks arī manā atmiņā, ar pozitīvām un fantastiskām sajūtām pieveicot sevis nosprausto mērķi, proti, 42 km distanci. Ja 2012. gads man drīzāk bija tāds kā iešūpošanās gads skrējēju sabiedrībā mēģinot saprast kas un kā man būtu jādara, tad 2013. gada 1. janvāra apņemšanās  pieveikt 42 km distanci, solīja interesantu gadu pārlaužot sevī slinkumu un stipri palielinot noskrieto kilometrāžu.

Kā jau daudziem skrējējiem, sākotnējais plāns sniedzās līdz Nordea maratonam un 19. maijs kalendārā tika atzīmēts ar sarkanu krāsu. Kā jau iesācējs skriešanā, biju saklausījies, ka 1000 km tā ir sava veida robeža, lai mēģinātu pievarēt tik kāroto 42 km distanci. Protams, var jau teikt, ka katram tas ir individuāli, bet tā nu vadījos pēc šiem nostāstiem un tuvojoties 19. maijam jutos pietiekoši pārliecināts par saviem spēkiem. Par vadlīniju treniņiem izmantoju  Nordea mājaslapā pieejamo programmu, kuru nekļūdīgi pildīju. Kā jau skan mūsu devīze „Galvenais ir noskriet”, tad pēc tāda arī vadījos uzstādot sev mērķi, bet klusībā cerēju, ka 4:15:00 būs sasniedzams rezultāts. Neiedziļināšos sīkumos, bet Nordea maratons izvērtās pagalam neveiksmīgi un pēc pirmajiem 21 km nolēmu izstāties dēļ  sliktās pašsajūtas. Kā pēc tam lasīju dažādās interneta vietnēs un runājot ar citiem skrējējiem sapratu, ka saule bija pieveikusi daudzus un ar šādu domu centos arī mierināt sevi. Pārliecība bija iedragāta, bet kā izrādās viss tik tiešām notiek uz labu.

Šāds notikumu pavērsiens neietilpa manos plānos un bija jāsāk domāt, ko lai tagad lietas labā dara. Zināju, ka pēc pāris mēnešiem Valmierā ir vēl viena iespēja mēģināt pieveikt 42 km distanci, bet šoreiz jau tā pārliecība bija manāmi noplakusi.  Par laimi man, kā no skaidrām debesīm uzrodas akcija MOTIVĀTORS. Nelielas šaubas, bet pēc pāris stundām anketa ir jau aizpildīta un pēc pāris dienām uzzinu savu skriešanas MEISTARU – Tuksneša Vētra. Aplūkojot šī skrējēja sasniegumus neviļus rodas tāda pazemības sajūta un uz pirmo tikšanos ar viņu devos kā tāds pirmklasnieks satiekot savu skolotāju . Galu galā, viss neizvērtās tik traki. Pēc pāris stundu sarunas un pāris vīna glāzēm uzdevums skaidrs, plāns gatavs un nākamajā dienā manā priekšā ir izstrādāta skriešanas programma. Paralēli plānam par Valmieru izvirzu sev mērķi noskriet pēdējos 5 Skrien Latvija posmus (šobrīd procesā). Paralēli skriešanai vismaz beidzot varu arī sākt iepazīt VSK noskrien biedrus arī pēc sejām (nu jau varu pateikt, ka es pat kādu arī pazīstu).

Tā nu apzinīgi pildot sava Motivatora izstrādāto programmu palēnām arī pienāca „būt vai nebūt” diena. Labi, ka Tuksneša Vētra ir viens optimistisks čalis, jo viņš man liekas vienīgais nešaubījās, ka es varu panākt sev izvirzīto mērķi (ko nevarētu teikt par saviem radiem).  Tad nu pie sevis arī nodomāju, būs vien laikam jānoskrien tie 42 km.

Maratona dienas rīts iesākas nesteidzīgi. Starta vietā ierodos pusotru stundu ātrāk. Domas par gaidāmo skrējienu novērš sarunas ar Ainīc, Tuksneša Vētra, MGQN. Tuksneša Vētras izteiktos vārdus, ka man jāizskrien no 4:00:00 uztveru kā pamatīgu joku.  Pēc kopbildes ar VSK Noskrien jautro kolektīvu sāku beidzot domāt arī par iesildīšanos.

  1. Aplis. Ņemot vērā, ka plānoto finiša laiks paredzēts kādu laiku pēc 4h, ielienu skrējēju armādas pašās beigās. Starta šāviens un mans garais piedzīvojums var sākties. Par pārsteigumu man pirmajos kilometros rodas sajūta, ka daudzi skrējēji skrien manāmi lēnāk par tempu, kas ir ērts man. Protams nobīstos, varbūt esmu pārķēris tempu, kas kā zināms smagi var atspēlēties distances otrā pusē, tomēr uzņemto ātrumu nesamazinu un pirmā apļa beigās rezultāts 1:00:41 liek vēl vairāk apsvērt domu par tempa samazināšanu. Pēc nelielas cīņas ar sevi, nolemju turpināt skriet uzņemtajā tempā.
  2. Aplis. Skrējēju rindas izstiepjas, arvien biežāk sāku piefiksēt dzeltenos VSK noskrien kreklus, pamanu daudzus ar dzeltenajām nozīmītēm un rodas sajūta, ka mēs tiešām esam daudz tajā trasē. Trases otrajā daļā pamanu dzeltenos balonus, bet pirmā doma, ka tie noteikti ir tempa turētāji uz laiku 4:15:00, kaut gan loģiski domājot pēc mana pirmā lidojošā apļa tā nu nemaz nevarētu būt. Ilgi pie šīs domas nekavējos un turpinu izbaudīt skrējienu. Rezultātā otrais aplis 1:59:20 (0:58:39). Nu jau sāku pamatīgi uztraukties, ka tik „neieberzīšos” turpinot skriet tik ātri. Sāk iezagties neliela doma, varbūt es tiešām varu izskriet no 4:00:00. Un arī iekšējais velniņš mani dzen uz priekšu. Tā nu turpinu savu neplānoti ātro skrējienu.
  3. Aplis. Pēc noskrietā 1km panāku tempa turētājus uz 4:00:00 un beidzot skaidrais saprāts ņem virsroku un nolemju turpināt skrējienu ar šo trijotni. Jāsaka gan, ka līdzās man skrien vēl divi puiši, kas laikam arī nolēmuši turēties līdzi šiem tempa turētājiem. Palēnām sāk uzkrāties nogurums, cenšos skriet maksimāli tuvu tempa turētājiem, izmantojot jebkuru iespēju tikt aizvējā un ietaupīt lēnām aizejošos spēkus. Ar katru minūti apkārtējās ainavas izbaudīšanai tiek veltīts arvien mazāks laiks. Skrienot garām pirmajam ūdens punktam neveiksmīgi satveru glāzīti kā rezultātā palieku bez ūdens. Īpaši nebēdājos, jo tajā brīdī slāpes īpaši nemoka. Otrajā ūdens ņemšanas punktā paspēju paķert divas glāzītes un divus banānus. Arvien biežāk pamanu vientuļus skrējējus, kas sāk cīņu ar sevi un nodomāju pie sevis, ka man līdz tam vēl tālu. 3 apļa laiks 2:57:55 (0:58:35). Nu jau tas velns uz pleca kliedz, ka es tiešām varu izskriet no 4h un viņam pievienojas trases malā esošais Tuksneša Vētra, kas aktīvi mani atbalsta un uzmundrina, pavadot pēdējā aplī.
  4. Aplis.  Aizskrienu pa priekšu tempa turētājiem, cerībā, ka spēšu līdz finišam viņus arī aizmugurē noturēt. 35. km un pienāk arī brīdis, kad man ir jāsāk pašam sava iekšējā cīņa. Pārāk ātrie pirmie trīs apļi dara savu un organisms vienkārši sāk atteikt strādāt. Palēnām samazinu tempu, bet lūziens vēl joprojām ir liels. 36. km pāreju uz soļiem, kā rezultātā man garām paskrien 4:00:00 tempa turētāji. Noeju 200 m soļos un palēnām atsāku skriet, temps ir lēns, bet jūtu, ka ātrāk vienkārši vairs nespēju. Taisne visā ielas garumā liekas bezgalīga. Slāpes nemoka, bet instinktīvi pieeju pie galdiņa, kuru ātri uzorganizējis kāds vīrietis ar savu dēlu (paldies viņiem par to). Mēģinu saņemties un nedaudz paātrināt tempu, jo apzinos, ka pēdējie 2 km pēc skriešanas reljefa būs vieglāki. Katrs līdzjutējs trases malā mudina noskriet pēdējos kilometrus, bet tajā brīdī pat grūti ir pateikties viņiem, kur nu vēl noskriet. Pirms pēdējiem 2 km apskatos pulkstenī un saprotu, ka man vēl ir iespēja izskriet no 4h un tas dod spēkus, paātrinu tempu. Pēdējie pāris simti metru iet kalnā, bet kaut kur vēl atrodas spēki. Kad izskrienu finiša taisnē, dzirdu, ka draugi mani atbalsta un mudina pēdējos metrus noskriet ātrāk. Šķērsoju finiša līniju 4:00:37 (1:02:42). Mani pārņem emocijas, asaras saskrien acīs, nespēju normāli parunāt. Ir fantastiska sajūta, bet no otras puses ir prieks, ka tie šausmīgie pēdējie kilometri ir garām. Vēl kāds brīdis paiet kamēr atjēdzos. Nākamā diena drīzāk ir parodija par strādāšanu, katra kustība sagādā grūtības, bet šīs sāpes ir jau patīkamas.

Tāds nu izskatījās mans ceļš līdz manam pirmajam maratonam. Un kā jau daudziem no mums, pēc finiša pirmā doma bija: „NEKAD vairs neskriešu maratonu”, bet kā jau tas parasti arī notiek, āķis ir lūpā un parādās arvien jauni mērķi, kurus mēs arī cenšamies realizēt. Nepametiet savu mērķi, ja pirmajā reizē arī neizdodas. Uz tikšanos trasē!

P.S. Atvainojos par garo ierakstu, es nedusmošos ja nelasīsiet.

25 komentāri rakstam Mans ceļš līdz pirmajam maratonam

  • Hiēna essnee

    Apsveicu! Malacis, ka beigās saņēmies un pārvarēji to sienu! :) Man līdz maratonam vēl tālu, bet visi biedē ar to trako 35.kilometru. Šausmas:D

  • Cukuriņš kriss240188

    Super raksts :)Man ar pēc šogad Valmierā pievarētā 1. maratona jautājums bija “vai es tiešām gribu vēlreiz skriet šo distanci”, bet šis jautājums nebija aktuāls ilgāk par 24h :D

    P.S. raksts nemaz nav tik garš

  • Trakais Trakais

    Teicams apraksts. Apsveicu no sirds ar pievienošanos maratona brāļu un māsu pulkam! Paldies par ierakstu.

  • .Linda Lindams

    Pozitīvi! :) Pēdējā apļa apraksts pašu arvien vairāk vilina izmēģināt kādu jaunu distanci, gribas to pirmreizīguma sajūtu, kas jau sen nav justa.

  • Ainars Ainars

    Tā tā atkarība rodās:) Forši.

  • Spāre lido bite_L

    aizkustinoši! ceru kaut kad nākotnē arī piedzīvot ko līdzīgu!

  • Paldies par rakstu! Tiešām nebija nemaz tik garš! Mans pirmais arī vēl kaut kur gatavojas….

  • Dziņa Dziņa

    Man laikam nenāk par labu tādus lasīt. Drīz noskriešu savā izpratnē apaļu skaitli 123 dienas pēc kārtas un, tad prasīsies kkas jauns, ko pildīt (patīk, ka ir kkāds konkrēts mērķis), bet labi zinu, ka pagaidām tā nevar būt kilometrāžas palielināšana mēnesim, nedēļai vai da jebkam citam. Tad nu domāju par kāda trenniņplāna izmēģināšanu, teiksim NRM pusmaratona plānu (tos, kas bez intervāliem), bet aplūkojot to liekas, ka tur par maz km īsajiem treniņiem, tāpēc netīšām iemetu aci maratona treniņplānā.

  • raitis1898

    Apsveicu ar PIRMO! :)
    Lasot šo rakstu, atceros savus pirmos maratonus (NRM un Valmierā), kad patiesībā tās sajūtas gan 35.km, gan pēc finiša bija līdzīgas.

  • Aivars703 Aivars703

    Apsveicu! Arī es sāku ar Valmieru un 4 stundām. Tavs raksts atsauca manu pirmo. Sajūtas baija tieši tāpat kā Tev. Lai izdodas nākamie. Desmitais jau skriesies daudz vieglāk…

  • Njaa, daudziem līdzīgi.. Arī es savu pirmo maratonu noskrēju Valmierā, arī skrienot ar domu paskriet zem četrām stundām, kas arī izdevās. Nezinu, kā būs desmitajā maratonā, jātic Aivaram703 uz vārda, bet varu teikt, ka sestajā gan skriesies vieglāk :) Tikmēr – apsveicu!

  • in

    :D Ja pareizi saskaitīju, tad desmitais tieši bija tas čābīgakais :D Man. (Nu labi, šodien varbūt tas ieņem tikai 2.vietu sliktās pieredzes sarakstā.) Sestais gan bija negaidīti labs. [Jo īpaši – zinot, kā bija vēl tikai dažas stundas pirms starta.]
    Ieraksts nebija garš. Lasīju ar interesi.

  • Labinieks Labinieks

    Paldies visiem. Šis bija mans pirmais raksts, kuru esmu kaut kur publicējis. Neesmu nekāds literāts, bet galvenais, ka tās savas izjūtas esmu nodevis citiem lasītājiem. Zinu, kā mani ir iedvesmojuši raksti par citu skrējēju sasniegumiem, tāpēc ceru, ka varbūt kādam arī šis raksts noderēs par motivāciju.

  • pucha pucha

    Malacis Edzu ;) Gan jau man ar kkad pirmais pienaaks.

  • Valis Valis

    Man Valmierā arī bija pirmais maratons, bet nekādu īpašu pārdzīvojumu nebija. Vienīgi maza vilšanās par laiku. Tāpēc apbrīnoju(apsaužu) tos, kuri pēc pirmā izjūt saviļņojumu. Pirmais maratons ir neatsverama pieredze kā skriet un trenēties nākamajam maratonam. Ieteikums, kas vēl nav skrējuši pilno, nebaidieties un skrieniet, visas grūtības, ko piedzīvosiet distancē, nākamajā dienā liksies sīkums. Veiksmi visiem skrējējiem savu distanču pieveikšanā:)

  • Kaut kas rapo pa roku Kaut kas rapo pa roku

    Malaci! :)
    Es šogad arī gribēju savu pirmo noskriet Tallinā, sāku baigi trenēties, skriet katru dienu, bet ar laiku sasāpējās kājas tā, ka brīžiem part paiet nevarēju. Atliku to domu vēl uz gadu.
    Tagad, pateicoties regulārajām iesildīšanas tradīcijām un brīnumlīdzekļiem, viss atkal čikiniekā. Kamēr nav ziema, ātri jānoskrien kkur, pat deg viss iekšā, aaaaaaaaaaa!!!! :)

  • in

    Kaut kas rapo pa roku – tu vēl vari pagūt, domāju, ka šogad arī būs decembra vidū Tallinā DNB maratons!
    Un ir vēl decembra sākumā, tuvāk pie Pērnavas.
    Ja negribas baigi tērēties, ņemt atvaļinājumu, tālu braukt. Tikai tur mazāk dalībnieku – mazāk palīdzības no zāles, vairāk izšķir paša spēki. Nav tempa turētāju. [Toties Tallinā pēc tam ir pirts un laikam arī baseinu var izmantot.]

    Es arī gribēju pirmo Valmierā… 2011.gadā. Bet nepieteicos un neaizbraucu.

  • Rainers Rainers

    Apsveicu!Mans pirmais bija stipri līdzīgs…padzirdēju par sevi replikas,ka šitas līdz galam netiks ,tāpēc spītīgi novilku līdz galam…ņo šodienas skata punkta galīgi nesagatavots,pāris minūtes zem četrām.Cerams,ka veselībai Tev viss kārtībā! (man bija stipri čābiski)

  • Apsveicu! ļoti labs stāsts!!! Malcītis!
    Citāts: “Ar katru minūti apkārtējās ainavas izbaudīšanai tiek veltīts arvien mazāks laiks. ”
    Ar mani kopā uz sacensībām aizbrauca mamma un viņas stāsts bija lidzīgs: pirmais aplis – visi priecīgi smaida, runājas; otrais aplis – maratonisti smaida, uzjaurinājas, bet pusmaratonisti jau nav tik jautri un smaida ne visai; trešais aplis – neviens jau gandrīz nesmaida, nersarunājās savā starpā, tādi pusbēdīgi; ceturtais aplis – neviens nepieverš uzmanību ceļas, vairs neskatās uz apkartējiem un acīs ir redzamas sāpes )) Finišā visi izskatās tādi dīvaini, ka iedzēruši – itkā visi ir priecīgi, bet vēl īsti nezin par ko un kā priecāties )))

  • IlzeP ilksy

    Darya komentārs labs, sevišķi pēdējais teikums!

  • MGQN MGQN

    Sveicieni arī no manis Tev Edž un novēlu pie sasniegtā neapstāties!!!

  • Labinieks Labinieks

    Darya kā naglai uz galvas:”Finišā visi izskatās tādi dīvaini, ka iedzēruši – itkā visi ir priecīgi, bet vēl īsti nezin par ko un kā priecāties”.

  • guncha guncha

    Tik pazīstamas izjūtas saistībā ar savu pirmo maratonu. Tu tiešām esi “labinieks”.Tā turēt!

  • Māris T Māris T

    Labs. Āķis ir lūpā. Tagad tik uz priekšu.

  • spaanietis spaanietis

    Apsveicu Labinieks ar pirmo un ticu ne pēdējo maratonu! Tiešām varu tikai apbrīnot tos “jauniņos”, kas savu pirmo maratonu spēj šādi nobliezt !!! Respect ! Man pietuvoties 4h izdevās tikai savā 4-tajā maratonā un tikai 5-tajā es knapi palīdu zem šīs 4h latiņas un tikai ar čipa, nevis tīrā finiša laiku. Lai motivācija strādāt tālāk un arī nākamie maratoni, lai spēj dot pozitīvo emociju ! Noskrien!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.