Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Mans Rīgas maratons’16

13116451_10207685476712720_4592864430228744526_o

Mēs tikāmies martā, kad pūpoli zied, tfu, maijā, kad pilsētu pārņem skriešanas prieks… Tā varētu raksturot kādu ikgadējo maija mēneša nedēļu, kad atšķirībā no iepriekšējiem gadiem jau janvāra beigas zināju, ka maijā ballītei būs būt.

06.05. Vakars. Sēžu birojā un pļāpāju ar organizatoriem par pakošanu. Pāris stundas kārtējo reizi pavadītas viesnīcā, lai uzskaitītu visus numurus, aploksnes, saspraudes, mantu glabātuves numurus. Kā gadījās kā ne, pārskatot numurus tie nemanāmi izklājās pa grīdu. Brīdis atelpai. Bet savu grāmatvedību kārtībā savedu.

13179441_10207649055242206_8793470305008122636_n
07.05. Ko šodien darām? Ar šādu skatienu uz mani lūkojas ap trīsdesmit palīdzēt atnākuši palīgi. Aiziet – līmējam aploksnes, krāmējam kastēs. Vispārēji smiekli, čalas visapkārt. Opā, nav pat pusdiena pagājusi – mēs pabeidzām. Tā lēnām telpas vienā galā sarūk atvesto numuru kastes. Bet telpas vidus tik pat lēnām aizpildās ar sapakotajiem numuriem. Neticami, bet vairāk kā puse sapakota. Prieks un gandarījums par paveikto. Vakars. Tik vien kā mājās un gulēt.

08.05. Jau no rīta ziņoju, ka pabeigsim līdz pusdienlaikam. Lielā komandā ir spēks. Nav pagājušas dažas stundas, ka telpā sāk atskanēt: “Mums beidzās numuri!”, “Kam ir numuri?”, “Ko mums vēl darīt?”. Ja sapakots, tad sapakots. Dienas noslēgumā kā bonusu atlasām vienu no super lielajām komandām. Tagad gan šodienai viss. Pie sevis priecājos, ka man būs divas brīvas atvaļinājuma dienas, kurās nevajadzēs strādāt.

13217385_640804619408442_4364393531447850572_o
Vēl tikai šonedēļ pietrūkst pielikts punkts pēc labi padarīta darba, tāpēc dodos izklaidēties jeb tikai 495 pakāpieni, 28 stāvi, 100 augstuma metri, 3min33sek. Tas viss iekš StairTrack, kur finišs Radisson Blu hotel Latvija 27. stāva āra terasē. Viegli nebija skriet augšup tajās bezgaisa trepēs, bet aizraujoši gan. Protams, gandarījums par savu 3.vietu starp dāmām.

09. – 10.05. Brīvdienas, saule, jūra, velo, grāmata, dārzs, ceriņi, atpūta. Telefons arī aizdomīgi klusē, protams, līdz otrdienas vakaram…

11.05. Ballīte viesnīcā tiek nomainīta ar ballīti Olimpiskajā sporta centrā. Komandas, komandas, komandas. Kad komandas augšstāvā sapakotas, tad laiks pārvākties uz noliktavas telpām. Ak, kā man patīk staipīt aplokšņu kastes pa trepēm. Labi, ka zālē ir ratiņi. Sāk parādīties pirmie jautājumi, vai mūsējā komanda ir sapakota?

13151827_10207677556114710_3295237874802840963_n
12.05. Man aizvien patīk staipīt kastes ar sapakotajām un sašķirotajām aploksnēm no viena zāles gala uz otru. Kamēr zālē paralēli noris uzbūves darbi, tad mēs otrā stūrī pielasām klāt bukletus un somas pie aploksnēm. Ap pusdienlaiku komandu pārstāvji spieto kā bites ap stropu. Patīkami. Ik pa brītiņam zvana telefons, pastkastītē no biroja iebirst jauns e-pasts, kādam kaut kas jāpaskaidro. Piekusu. Sēžu zālē uz grīdas un skatos, kā top expo plauktu sistēma. Būs atkal ko darīt. Aiziet, atkal kastu stiepšana. Visu laukā no noliktavas. Ap 19:00 brīvprātīgo sapulce, kur jāpalīdz iepazīstināt ar aktuālajām lietām, kam pievērst uzmanību un citiem sīkumiem. Vēl tik jāpabeidz iekārot plaukti, sanest somas, bukletus un, kā ierasts, ar taksi pēc pusnakts mājās.

13178523_10207672273942659_9003985475859671478_n
13.05. Nezinu, kā tas gadījās, bet expo ierodos pat ļoti laicīgi. Man ārā stāvošie aizrāda, ka expo vēl nav vaļā, un rindas beigas ir tur. Protams, protams, bet bez manis jau tāpat nekas nesāksies. Nosmaidu pie sevis par pozitīvu dienas sākumu. To, ka ir pagājusi pusdiena sapratu vien brīdī, kad Agnese man rokās iespieda ēšanas talonu un aizsūtīja pusdienās. Viss, ko atceros no rīta cēliena, ir rindas, daudz cilvēku, aploksnes, brīvprātīgo jautājumi un zvanošs telefons. Vakars mierīgāks, var lēnām apjaust izņemot aplokšņu daudzumu, palīdzēt dalīt kreklus un ar mierīgāku aci novērot, kas tad īsti notiek expo.

13179427_10207680981720348_9188328981094844532_n
14.05. Sestdiena. Šodien rīta cēliens mierīgāks, jo daudz numuri izņemti, toties ārzemnieki plūst straumēm. Tik Rimi bērnu skrējiens vairāk apmeklēts, kā vakar, bet tas uz neilgu brīdi. Kādā brīdī parādās TT brigāde. Palūdzu atlasīt TT numurus, jo man komandu lapa rokā var nostāvēt pat pusstundu neaiztikta. Noskatos prezentāciju, ievērtēju kreklu, kopbilde. Atpakaļ pie darba. Kreklu dalīšana nomierina prātu. Brīvākā brīdī veicam aplokšņu kastu optimizāciju. Vēl pēc kāda laika jau sāku prātot, cik un kas jāved prom uz krastmalu. Urā. Expo ir beidzies. Zālē momentāni sāk rosīties vīri melnā. Mēs steidzam atbrīvot plauktus. Atskaite par izdarīto, kas un cik palicis, kas un kur atrodas, kas jāved uz biroju un kas uz krastmalu. Neilgi pirms desmitiem vakarā beidzot tieku mājās.

15.05. Nevarētu teikt, ka ļoti gribas celties, bet vajag. Brokastis, autobuss, krastmala. Mastiņš jautā pēc mana dalībnieka numura un saskaņo, kuros punktos būs kola. It kā jau šogad maratonu neskrienu, bet tāpat patīkami, ka kāds atceras par mani un kolu.

13244101_10154016647370491_6102660574326518063_o
Starts. Pārmaiņas pēc nelīst, bet laiks ir sutīgs un jau pirmajos kilometros ir tik karsts kā karstākajā vasaras dienā. Pēc pirmajiem kilometriem uz Vanšu tilta atzīstos, ka vakar domāju par to, kur tikt pie tempa turētāju špikera. Bet tad atcerējos, ka skriešu kopā ar TT 4h un, ja te ir kodētais Aivars, tad es droši varu iztikt bez špikera, jo pēdējos atšķirīgos kilometrus spēšu (-sim) noskriet paši. Nav jau tā, ka šoreiz skrienot nav par neko jādomā, tik jāseko pārējiem TT līdzi, ir jādomā, jo visi kopā mēs kontrolējam tempu. Un iekšējais tempa pulkstenis ir aktīvs. Vanšu tilts, Ķīpsala, tilta tālākais gals, ovācijas pretī skrienošajiem tempa turētājiem, Vecpilsētas bruģis, Brīvības piemineklis ar dejotājiem, Vecrīga, krastmala. Neilgi pirms Vecrīgas bruģa viens no līdzskrējējiem jautā, vai es ar Daci neesam māsas, jo dikti līdzīgas. Nē, nē. Šodien gandrīz visas tempa turētāju meitenes svārkos un ar puķēm matos.

Maskavas ielas tālākajā galā maratona tempa turētāji piedāvā mainīties ar distancēm, nē, nē. No oranžā puišu krekliņa neatteiktos, bet skriet maratonu šodien gan nav plānots. Pie apgriešanās punkta precizējam laiku, distanci, tempu. Novēlam veiksmi un prom esam. Mums trīs pēdējie kilometri līdz finišam. Pie sevis nosmaidu, ka šodien viegli skrienas. Ir. Finišs.

Nākošais rīts, kā jau pirmdiena – brīvdiena. Turpinu izbaudīt atvaļinājumu – izgulēt nedēļas sagurumu un saprast, kas ir kas. Rīgas maratons ir beidzies, lai dzīvo maratons.

13217329_1385292138225013_479584190317774318_o
Nobeiguma vietā. Jā, kādam kaut ko gari skaidroju par maratona norisi; kādam atradu pazudušu numuru; kādam norādīju, ka viss augšā ir rakstīts; kādam gari un plaši skaidroju, ka viņam nav taisnība; kādam skarbāk atbildēju un kādam… tā varētu turpināt gari un plaši, bet… tad atverot e-pastu saproti, ka tas viss nav velti: “Vislielākās PALDIES Jums visiem par ieguldīšanos, pašaizliedzību, perfekcionismu, vilktspēju, lamāšanos un profesionalitāti, lai mēs visi kopā radītu tādu trīsdiennieku, lai visai Rīgai, Latvijai un Eiropai būtu veselu gadu, ko runāt un aprunāt līdz nākamajam! Bez Jums tas viss nebūtu iespējams! Prieks un lepnums būt par daļu no tādas sapņu komandas! Paldies arī visām tām čaklajām bitēm, kas strādāja kopā ar Jums visiem ārpus mana redzes loka! Un izturību Jums visiem ar nākamajiem šīs nedēļas projektiem.”

13307401_10207771096253155_55769707423281185_n

p.s. Jā, mums nākošajam gadam ir plāns. Iesākumā izbaudīsim brīvdienas Jūrmalā, tad cītīgi nodosimies saviem darbiem. Sestdienā aiziesim līdz Krastmalai paskatīties Nāciju parādi un svētdienā mēs padosim ūdeni sagurušajiem skrējējiem Ķīpsalas tālākajā galā.

8 komentāri rakstam Mans Rīgas maratons’16

  • Čipsinieks Sieru_Silve_Savilks

    Interesanti palasīt par maratonu no otras puses.
    Un tas jau sen bija zināms, “ka viss augšā ir rakstīts” :)

  • Ønske Ønske

    Šitā Lauma dalija kreklus. Man arī vienu iedalīja, krekls man jau ir iepaticies.

  • Hiēna Hiēna

    Paldies par nenovērtējamo darbu!

  • Pirms pāris nedēļām Francijā skatījos Vīna maratona apkalpošanu, kurā redzēju tikai pensijas vecuma tantes un onkas. Viņi bija tik laimīgi, ka ir iesaistījušies šajā brīvprātīgo kustībā un un var palīdzēt maratona norisē.
    Nekad nebūs par daudz teikt pateicības vārdus Laumai un citiem brīvprātīgajiem, kuri palīdz sacensību tapšanā. Arī Rīga-Valmiera nenotiktu bez palīdzēšanas gladiatoriem ceļā līdz Sīmaņa kliņķim. Paldies!

  • Lauma Lauma

    Pamazām pie mums arī ienāk vecākā paaudze pie palīdzēšanas. Vēl tagad atceros kā viena tāda dāma pagājušo gadu man kotelšmaizes un gaļiņu veda, lai būtu spēks tikt ar viņiem visiem galā.

  • piile piile

    pēdējā bilde noteikti varētu būt labs motivators pārējiem, kuri vēl nav iesaistījušies un nezin, kas ir brīvprātīgais darbs sacensībās :) domāju, ka ar tādu medaļu var lepoties ;)

  • nevaru sgaidīt nākošo maratonu

  • Liels paldies, Laumai, par darbu.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.