Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Mans Rīgas maratons’16

13116451_10207685476712720_4592864430228744526_o

Mēs tikāmies martā, kad pūpoli zied, tfu, maijā, kad pilsētu pārņem skriešanas prieks… Tā varētu raksturot kādu ikgadējo maija mēneša nedēļu, kad atšķirībā no iepriekšējiem gadiem jau janvāra beigas zināju, ka maijā ballītei būs būt.

06.05. Vakars. Sēžu birojā un pļāpāju ar organizatoriem par pakošanu. Pāris stundas kārtējo reizi pavadītas viesnīcā, lai uzskaitītu visus numurus, aploksnes, saspraudes, mantu glabātuves numurus. Kā gadījās kā ne, pārskatot numurus tie nemanāmi izklājās pa grīdu. Brīdis atelpai. Bet savu grāmatvedību kārtībā savedu.

13179441_10207649055242206_8793470305008122636_n
07.05. Ko šodien darām? Ar šādu skatienu uz mani lūkojas ap trīsdesmit palīdzēt atnākuši palīgi. Aiziet – līmējam aploksnes, krāmējam kastēs. Vispārēji smiekli, čalas visapkārt. Opā, nav pat pusdiena pagājusi – mēs pabeidzām. Tā lēnām telpas vienā galā sarūk atvesto numuru kastes. Bet telpas vidus tik pat lēnām aizpildās ar sapakotajiem numuriem. Neticami, bet vairāk kā puse sapakota. Prieks un gandarījums par paveikto. Vakars. Tik vien kā mājās un gulēt.

08.05. Jau no rīta ziņoju, ka pabeigsim līdz pusdienlaikam. Lielā komandā ir spēks. Nav pagājušas dažas stundas, ka telpā sāk atskanēt: “Mums beidzās numuri!”, “Kam ir numuri?”, “Ko mums vēl darīt?”. Ja sapakots, tad sapakots. Dienas noslēgumā kā bonusu atlasām vienu no super lielajām komandām. Tagad gan šodienai viss. Pie sevis priecājos, ka man būs divas brīvas atvaļinājuma dienas, kurās nevajadzēs strādāt.

13217385_640804619408442_4364393531447850572_o
Vēl tikai šonedēļ pietrūkst pielikts punkts pēc labi padarīta darba, tāpēc dodos izklaidēties jeb tikai 495 pakāpieni, 28 stāvi, 100 augstuma metri, 3min33sek. Tas viss iekš StairTrack, kur finišs Radisson Blu hotel Latvija 27. stāva āra terasē. Viegli nebija skriet augšup tajās bezgaisa trepēs, bet aizraujoši gan. Protams, gandarījums par savu 3.vietu starp dāmām.

09. – 10.05. Brīvdienas, saule, jūra, velo, grāmata, dārzs, ceriņi, atpūta. Telefons arī aizdomīgi klusē, protams, līdz otrdienas vakaram…

11.05. Ballīte viesnīcā tiek nomainīta ar ballīti Olimpiskajā sporta centrā. Komandas, komandas, komandas. Kad komandas augšstāvā sapakotas, tad laiks pārvākties uz noliktavas telpām. Ak, kā man patīk staipīt aplokšņu kastes pa trepēm. Labi, ka zālē ir ratiņi. Sāk parādīties pirmie jautājumi, vai mūsējā komanda ir sapakota?

13151827_10207677556114710_3295237874802840963_n
12.05. Man aizvien patīk staipīt kastes ar sapakotajām un sašķirotajām aploksnēm no viena zāles gala uz otru. Kamēr zālē paralēli noris uzbūves darbi, tad mēs otrā stūrī pielasām klāt bukletus un somas pie aploksnēm. Ap pusdienlaiku komandu pārstāvji spieto kā bites ap stropu. Patīkami. Ik pa brītiņam zvana telefons, pastkastītē no biroja iebirst jauns e-pasts, kādam kaut kas jāpaskaidro. Piekusu. Sēžu zālē uz grīdas un skatos, kā top expo plauktu sistēma. Būs atkal ko darīt. Aiziet, atkal kastu stiepšana. Visu laukā no noliktavas. Ap 19:00 brīvprātīgo sapulce, kur jāpalīdz iepazīstināt ar aktuālajām lietām, kam pievērst uzmanību un citiem sīkumiem. Vēl tik jāpabeidz iekārot plaukti, sanest somas, bukletus un, kā ierasts, ar taksi pēc pusnakts mājās.

13178523_10207672273942659_9003985475859671478_n
13.05. Nezinu, kā tas gadījās, bet expo ierodos pat ļoti laicīgi. Man ārā stāvošie aizrāda, ka expo vēl nav vaļā, un rindas beigas ir tur. Protams, protams, bet bez manis jau tāpat nekas nesāksies. Nosmaidu pie sevis par pozitīvu dienas sākumu. To, ka ir pagājusi pusdiena sapratu vien brīdī, kad Agnese man rokās iespieda ēšanas talonu un aizsūtīja pusdienās. Viss, ko atceros no rīta cēliena, ir rindas, daudz cilvēku, aploksnes, brīvprātīgo jautājumi un zvanošs telefons. Vakars mierīgāks, var lēnām apjaust izņemot aplokšņu daudzumu, palīdzēt dalīt kreklus un ar mierīgāku aci novērot, kas tad īsti notiek expo.

13179427_10207680981720348_9188328981094844532_n
14.05. Sestdiena. Šodien rīta cēliens mierīgāks, jo daudz numuri izņemti, toties ārzemnieki plūst straumēm. Tik Rimi bērnu skrējiens vairāk apmeklēts, kā vakar, bet tas uz neilgu brīdi. Kādā brīdī parādās TT brigāde. Palūdzu atlasīt TT numurus, jo man komandu lapa rokā var nostāvēt pat pusstundu neaiztikta. Noskatos prezentāciju, ievērtēju kreklu, kopbilde. Atpakaļ pie darba. Kreklu dalīšana nomierina prātu. Brīvākā brīdī veicam aplokšņu kastu optimizāciju. Vēl pēc kāda laika jau sāku prātot, cik un kas jāved prom uz krastmalu. Urā. Expo ir beidzies. Zālē momentāni sāk rosīties vīri melnā. Mēs steidzam atbrīvot plauktus. Atskaite par izdarīto, kas un cik palicis, kas un kur atrodas, kas jāved uz biroju un kas uz krastmalu. Neilgi pirms desmitiem vakarā beidzot tieku mājās.

15.05. Nevarētu teikt, ka ļoti gribas celties, bet vajag. Brokastis, autobuss, krastmala. Mastiņš jautā pēc mana dalībnieka numura un saskaņo, kuros punktos būs kola. It kā jau šogad maratonu neskrienu, bet tāpat patīkami, ka kāds atceras par mani un kolu.

13244101_10154016647370491_6102660574326518063_o
Starts. Pārmaiņas pēc nelīst, bet laiks ir sutīgs un jau pirmajos kilometros ir tik karsts kā karstākajā vasaras dienā. Pēc pirmajiem kilometriem uz Vanšu tilta atzīstos, ka vakar domāju par to, kur tikt pie tempa turētāju špikera. Bet tad atcerējos, ka skriešu kopā ar TT 4h un, ja te ir kodētais Aivars, tad es droši varu iztikt bez špikera, jo pēdējos atšķirīgos kilometrus spēšu (-sim) noskriet paši. Nav jau tā, ka šoreiz skrienot nav par neko jādomā, tik jāseko pārējiem TT līdzi, ir jādomā, jo visi kopā mēs kontrolējam tempu. Un iekšējais tempa pulkstenis ir aktīvs. Vanšu tilts, Ķīpsala, tilta tālākais gals, ovācijas pretī skrienošajiem tempa turētājiem, Vecpilsētas bruģis, Brīvības piemineklis ar dejotājiem, Vecrīga, krastmala. Neilgi pirms Vecrīgas bruģa viens no līdzskrējējiem jautā, vai es ar Daci neesam māsas, jo dikti līdzīgas. Nē, nē. Šodien gandrīz visas tempa turētāju meitenes svārkos un ar puķēm matos.

Maskavas ielas tālākajā galā maratona tempa turētāji piedāvā mainīties ar distancēm, nē, nē. No oranžā puišu krekliņa neatteiktos, bet skriet maratonu šodien gan nav plānots. Pie apgriešanās punkta precizējam laiku, distanci, tempu. Novēlam veiksmi un prom esam. Mums trīs pēdējie kilometri līdz finišam. Pie sevis nosmaidu, ka šodien viegli skrienas. Ir. Finišs.

Nākošais rīts, kā jau pirmdiena – brīvdiena. Turpinu izbaudīt atvaļinājumu – izgulēt nedēļas sagurumu un saprast, kas ir kas. Rīgas maratons ir beidzies, lai dzīvo maratons.

13217329_1385292138225013_479584190317774318_o
Nobeiguma vietā. Jā, kādam kaut ko gari skaidroju par maratona norisi; kādam atradu pazudušu numuru; kādam norādīju, ka viss augšā ir rakstīts; kādam gari un plaši skaidroju, ka viņam nav taisnība; kādam skarbāk atbildēju un kādam… tā varētu turpināt gari un plaši, bet… tad atverot e-pastu saproti, ka tas viss nav velti: “Vislielākās PALDIES Jums visiem par ieguldīšanos, pašaizliedzību, perfekcionismu, vilktspēju, lamāšanos un profesionalitāti, lai mēs visi kopā radītu tādu trīsdiennieku, lai visai Rīgai, Latvijai un Eiropai būtu veselu gadu, ko runāt un aprunāt līdz nākamajam! Bez Jums tas viss nebūtu iespējams! Prieks un lepnums būt par daļu no tādas sapņu komandas! Paldies arī visām tām čaklajām bitēm, kas strādāja kopā ar Jums visiem ārpus mana redzes loka! Un izturību Jums visiem ar nākamajiem šīs nedēļas projektiem.”

13307401_10207771096253155_55769707423281185_n

p.s. Jā, mums nākošajam gadam ir plāns. Iesākumā izbaudīsim brīvdienas Jūrmalā, tad cītīgi nodosimies saviem darbiem. Sestdienā aiziesim līdz Krastmalai paskatīties Nāciju parādi un svētdienā mēs padosim ūdeni sagurušajiem skrējējiem Ķīpsalas tālākajā galā.

Mēneša skrējēja. Inta Amoliņa

inta

Aprīļa notikums Nr.1, bez šaubām, bija skrējiensoļojums Rīga – Valmiera. No tā tad arī bija lielākais mēneša skrējēja kandidātu birums. Ievērību izpelnījās gan skrējēji, gan brīvprātīgie, gan skrienoši brīvprātīgie. Rīga – Valmiera Rubenes kontrolpunkts jau kļuvis leģendārs ar savu servisu. To jau otro gadu apsaimnieko Divplākšņi un viņu starpā arī Inta, kurai pēc skrējiena daudz pateicības vārdu veltīts. Kā aizkadrā uzzinājām – “uz brīvprātīgo darbu brauc ar savu ekipējumu, iznes no dzīvokļa labumus, lai atdāvinātu tos skrējējiem”. Un skrējēji to ir novērtējuši. Mēneša skrējēja aprīlī – Inta Amoliņa – skrējēja, mamma, pašaizliedzīga brīvprātīgā, piemērs un motivācija ikvienam.

Lasīt tālāk.

Mans Rīgas maratons’15

Vēl rudenī fotografējoties pie apņemšanās sienas ar organizatoriem nosmejamies, ka tad jau līdz pavasarim. Rudeni nomaina „ziema”, „ziemu” nomaina pavasaris. Maijs tuvojas. Pāršķirstot skriešanas kalendāru prātoju par skrējienu Tartu…

Tā mana kalendāra pētīšanu pārtrauc telefona zvans ar: „Vai es pareizi zinu, kad Tu maijā ņem atvaļinājumu?” uz ko atbildēju, ka „Šo jautājumu es jau gaidīju”. Lieki piebilst, ka mana atvaļinājuma nedēļas Rīgas maratona ballīte sākās jau nedēļu pirms lielajiem skriešanas svētkiem.

08.05. Vakars. Pēdējās pēc darba sarunas ar organizatoriem par pakošanu. Pāris stundas pavadītas viesnīcā, lai sagatavotos rītdienai, pārbaudītu vai viss ir, visu sakārtotu un novāktu lieko no galdiem. Tā teikt ievērtētu situāciju.

09.05. Vēl nav pus10 no rīta, kad man draugi zvana un prasa, kur esmu, jo ballēties ir sanākuši ļoti daudz brīvprātīgie. Man vēl 2 minūtes ar velo. Aploksnes uz galdiem, uzlīmes arī. Zvana Mareks, prasa, kur atvest kreklus. Kādus kreklus? Mūsējos, dzeltenos. Skaisti. Tas man vēl bija vajadzīgs. Ik pa brītiņam sarunas ar otrpus ielai esošo biroju. Ciemos atbrauc Mastiņš, jo ballītes viesnīca nemainās. Cilvēki palīdzēt tikai nāk un nāk. Ja vakar domāju, ka palūgšu personālam aizvākt dažus galdus, tad šodien palūdzu, lai atved dažus klāt. Mēs esam daudz! Pauze pirms pusdienām, gaidām aploksnes. Salīmētas aploksnes skaisti sapakotas un sakārtotas kastēs. Aiziet otrais cēliens ar numuru un saspraužu likšanu. Ir jāsapako apmēram 25 000 aploksnes, kas nav maz. Pirmā darba diena beidzas ap astoņiem vakarā. Pēdējie pieraksti un atskaites par šodien padarīto. Nē, es šogad negulēšu starp kastēm… Es gribu mājās un gulēt.

RRR1

10.05. Agrs rīts jeb pus10. Mēs atkal esam daudz. Sapakotās aploksnes krājas un krājas. Ikdienišķās telefonsarunas ar otrpus ielai esošo biroju. Neiztrūkstoši atskaites kā mums iet. Ik pa brītiņam atnāk kāds pēc Noskrien krekla, jo krekli ir tur, kur esmu es. Vineta ierodas tāpat palīdzēt, jo tās bildes aicina. Telpā sāk krāties sapakoto aplokšņu kastes. Neiztrūkstoša jautrība arī. Ik pa brītiņam pierakstu, cik sapakots, kas jāpako. Neizpakoto numuru kaudzes sarūk. Šodien beidzam darbu laicīgi jau pēcpusdienā. Sapakojam pirmo lielo komandu un maratona somiņas. Čau, mammu! Sveiciens māmiņdienā!

11.05. Agrs rīts. Aizvien nekas nav mainījies. Tikai šodien skaisti sapakotās, gandrīz visas, aploksnes saguļas tā, lai ērti uz galdiem. Vizbulīte atnākusi tāpat palīgā. Mēs esam daudz, priekš pirmdienas. Ir saraksti, ir atlasītas komandu numuru kastes. Un tā visu dienu ar atpūtas brīžiem, jo visi gaida zvanu no biroja, kad varēs iet pakaļ vēl pakojamajiem sarakstiem. Pēcpusdienā atbrīvojam savu telpu. Izvizinos ar ratiņiem. Atdodu durvju kartes. Pēdējās sarunas ar biroju. Pusdienas tuvējā Lidiņā ap 16:00. Plāns aizbraukt līdz lidostai un samainīt vecās latu pastmarkas izgāžas, jo mūsējie skrējēji ir atbildīgi un atbrīvo mani no saviem krekliem. Tā pa ceļam līdz tikšanās vietai neplānoti tieku pie jaunām kurpēm. Sēžu pie Operas, pļāpāju ar Maikiju. Atdodu kreklu. Koris. Mājas. Gulēt un ēst.

RRR2

12.05. Brīvdiena Nr.1. Atpūtas vakars ar Magnētu. Protams, bija jau aizdomīgs klusums telefonā visu dienu. Tā sarunas ap maratonu norišanās pirms un pēc Magnēta. Magnēts Kalngalē paliks atmiņā ar grūti sekot līdzi.

13.05. Brīvdiena Nr.2. Sakārtota māja. Pabūts tuvākajā pasta nodaļā, t.i., pie Lidostas, pastmarkas samainītas. Koris. Mājas, gulēt.

14.05. Agrs rīts. Olimpiskais sporta centrs. Futbola zāle. Aplokšņu kastes. Pēdējo numuru pakošana. Komandu numuru pakošana. Somiņu skaitīšana. Čipu pārbaude. Brīdis – Nebarot un nekaitināt! Ap pusdienlaiku zālē norisinās lielāk rosība, jo visi grib iekārtot savus stendus. Pie mums ciemos  nāk komandu pārstāvji pēc savām numuru kastēm. Vakarpusē savu ofisu pārceļu un zāles otru galu, kur top expo. Ap 19:00 brīvprātīgo sapulce, kur jāpalīdz iepazīstināt ar aktuālajām lietām, kam vērst uzmanību un citiem sīkumiem. Tā kā Lattelecom šogad bija savs stends expo, tad jāparunājas arī ar viņu pārstāvjiem. Atlasītas vēl dažas komandas. Iestājoties vēlam vakaram beidzot tiek iekārtots expo jeb sakārtoti plaukti, sanestas aproču un somu kastes, un uz galdiem salikti bukleti. Lieki piebilst, ka tradīcijas turpinās un mājās dodamies ar taksi, pus2 naktī.

RRR3

15.05. Agrs, lietains rīts. Pirms 10 ārpusē jau noris rosība. Nākamās pāris stundas atceros maz, tikai zinu, ka bija daudz skrējēju pēc numuriem, krekliem, komandu pārstāvji, aplokšņu kaudzes, jautājumi man, skraidīšana pa expo zonu. Protams, neiztika arī bez smiekliem, kurioziem, skaidrošanās un problēmu risināšanas. Dienas otrais cēliens mierīgāks, kad var pievērsties komandu lapām, pasēdēt, paēst un nedaudz atvilkt elpu. Arī pateikt cik daudz numuri izņemti. Pa brītiņam pamanos apstaigāt expo un iepazīt, kas tad te ir. Kad pirmās dienas expo noslēdzas un visi jau prom tiek sakārtoti plaukti, sanestas jaunas kastes un salikti bukleti uz galdiem. Lieki piebilst, ka visa diena pavadīta kustībā un nav nekas jauns, man gribas gulēt.

RRR4

16.05. Expo ballīte turpinās. Šodien mierīgāks, jo daudz numuri izņemti, toties ārzemnieki plūst straumēm. Un kā zināms viņiem patīk komunicēt un jokot. Mierīgs rīta cēliens. Pietiek laika pašai atlasīt TT numurus, ierādīt, kur krekli. Noskatos TT prezentāciju, paciemojos zaļākajā vietā expo – pie Stirnu buka, iegādājos kāmīša krājumus rītdienas maratonam un mazās pudelītes priekšdienām. Tā teikt samērā mierīga expo diena, ja neskaita dažus kuriozus ar dažiem expo brīvprātīgajiem. Pēcpusdienā, kad pavisam mierīgs uznāca nepārvarama iekāre saskaitīt cik tad aploksnes palikušas. Jāizklaidējas taču arī ir. Ap plkst.20:00 vētraini aplausi mums un jums. Expo ballīte ir beigusies. Zālē iebrauc auto, pacēlāji, parādās daudz darbinieku. Novākšanās rit pilnā sparā. Arī mums aplokšņu un somu kastu optimizēšana. Atskaite par izdarīto, kas un cik palicis, kas un kur atrodas. Neilgi pirms desmitiem vakarā beidzot tieku mājās.

Vakars. Lai Ilutai nebūtu jābrauc uz Ogri un rīt no rīta agri atpakaļ uz Rīgu viņa paliek pie manis. Skrējēju vakariņas. Vietējā modes skate ar lielum lielo jautājumu „Ko, lai rīt velk?”, ja sola +10C un lietus gāzes.

RRR5

17.05. Modinātājs ir nepielaužams un sešos no rīta negrib rimties. Brokastis. Autobuss. Krastmala. Iluta aizbrauc ar velo uz savu satikšanās punktu, jo viņa ir trases zonas atbildīgā. Krastmalā, neiztrūkstošs „Labrīt!” info teltī. Sarunas TT teltī. Zvana Mastiņš un jautā pēc mana dalībnieka numura, jo ir sagādājis man raķešu degvielu uz 15km, 27km un 35km. Jāpiemin, ka divus gadus atpakaļ skrienot pa Skanstes rajonu tieši Mastiņam kā trases tiesnesim lūdzu sagādāt man kolu, lieki piebilst, ka man ir lieliski draugi, jo apskrienot kvartālu es tiku pie kolas. Kopbildes. Starta koridorā gaidu savējos balonus.

Starts. Burzma. Vēss. Mēs ieturam savu tempu. Kāds paskrien garām uz uzsauc, ka „Priecājas mani te redzēt!”. Skrienot ir silti un domāju, ka varētu novilkt to biezo termoveļas kreklu ar vindstoperi, bet pēc pirmā apļa. Nevar jau zināt, kad tas lietus uznāks un tur tomēr pēc tam būs vieglāk atrast savas mantas. Skrienot augšā uz Vanšu tilta tā doma par zaļo pieturu kļūst aizvien reālāka. Variants vilkt nost kreklu ar baloniem tiek atmests – pārāk daudz klapatu tomēr. Tā Ķīpsalas būdiņa tiek ieņemta ar visiem baloniem un tos, kurus pēcāk skrienot ar 4:50min/km tik atbildēts, ka ķeru savējos. Tālu aizskrējuši, bet ieraugot viņus redzamības attālumu savu lidojošu tempu samazinu līdz noķeru pa visam. Jāatzīst, ka skriet uz 6:23min/km ir patīkami. Vanšu tilta izklaides; tramvaja bruģītis; kultūras kilometrs kurā dzied arī mans koris; dejotāju aleja pie Brīvības pieminekļa, kur otrajā aplī mani viena no dejotājām sveicinās ar „Čau, Lauma!” patīkams pārsteigums satikt; Vecpilsētas bruģis, Krastmala…

Krastmalas ēšanas punktā tieku pie savas pirmās kolas, jāatzīst, ka šī bija pustukša uz zemes, nākošā pilna, bet trešā izdzerta. Ballītē. Un tad sākās viņš – lietus, lietus un vēlreiz lietus, kurš miksējās ar mazītiņiem krusas graudiņiem. Lietus ta’ lietus, bet tie graudi tā berž acis. Kāpēc mani cimdi palika somā? Pretī skrienošo TT sasaukšanās, savējo uzmundrināšana. Tālais apgriešanās punkts. Otrpus ielai tiek eskortēts pēdējais dalībnieks. Draugi – trases zonas atbildīgie vizinās ar velo līdzi līdz savas zonas beigām. Pirmā cilpa veikta. Un tāds sagurums, nespēks klāt. Tiešām vēl vienu reizi šis? Krastmala aiz finiša zonas tukša un klusa. Doma par termokrekla atstāšanu sen aizmirsta. Kārtējo reizi cienājos ar līdzpaņemto želeju. Tik ar katru reizi ar vien grūtāk ielikt atpakaļ kabatā. Rokas nosalušas.

Kā senā dziesmā – simts gadu jau uz zemes tā nav lijis… Peļķes, šļakatas, tukšas ielas. Skanstes rajonā mikrafonā bļaustās un teic, ka līdz finišam tikai 16km, kad līst tā kā pa Jāņiem stāv smaidošs policists, kurš nenogurstoši uzmundrina visus skrējējus. Dzeršanas punktā tieku pie jaunas kolas.

RRR5-1

Iela, iela, solis, solis, peļķe, peļķe, solis, solis… Beidzot! Izbaudītā atvaļinājuma nedēļa beidzot gāžas man pāri – sagurums, nespēks, tiešām jāskrien. Prātā kaļu domu par balonu nograušanu un pārējo TT palaišanu sev pa priekšu. Es finišēšu tikai nedaudz aiz viņiem, jo man gribas tā lēnītiņām, tā lēnītiņām skriet. Aizvien domas raisās par tiem baloniem, bet es taču varu noskriet visu, bet mēs tak skrienam visi kopā, bet TT baloni, bet… Vēl kādu brīdi turēšos līdzi, bet tad gan… Grūti. Želeja apnikusi. O, jauna kola. Smaidošais policists. Lietusgāzes. Peļķes. Tālumā manāms Vanšu tilts. Guna ik pa laikam komentē cik ātri mēs skrienam, kāda rezerve jebšu viņa mums galvenais pulkstenis.

Ķīpsala, pēdējo reizi. Un tad brīvību tulznai. Nē, ne jau atkal. Kamēr es priecājos par šo burvīgo sajūtu Jānis nes kolu un želeju. Drīz Guna pievienojas ar saviem piedzīvojumiem – krampjiem, pēc finiša uzzināšu, ka Jānim ar kāju arī jautri gāja. Es jau redzu savu kolu. Nav, izdzerta. Bet tur virsū bija mans dalībnieka numurs un vārds. Dusmas ir, bet pēdējos 5km kaut vai rāpus, bet finišēsim. Tilts. Bruģis. Dejotāju aleja. Man acīs riešas asaras. Saviļņojums. Kopā ar mums skrien prāvs skrējēju bariņš. Lēnām aicinām pašiem skriet uz finišu, jo nekā jau nav atlicis. Viens onka, gan kopā ar mums. Vecrīgas bruģis. Finišā ieskrienam rokās sadevušies. Nopietni, es finišēju!?! Es nesapņoju. Gandarījums.

RRR6

Lai arī viscaur izlijusi, atrādos info teltī savējiem, ka finišēju. Duša bija dievīga, ka nemaz no viņas negribējās iet laukā. Sausas, siltas drēbes. Masāža. Maijā mēnesī ar cepuri galvā. Nu un? Kamēr pie info telts uzzinu, ka vajadzēs palīdzēt ar pateicībām savu maratona medaļu atdodu kādam kungam, kurš finišā viņu nedabūja (atkāpei, pie savas medaļas tiku Komandu kausa apbalvošanā). Noskatos uz piecīša finišu. Iespaidīgi. Tās masas. Pamanos pie dažām izejām palīdzēt padot medaļas, lai raitāk viss uz priekšu iet.

Kontrollaiks sagaidīts ar ovācijām. Brīvprātīgo kopbilde Krastmalā. Pateicību izdalīšana. Ar savējiem nosmejam, ka atvaļinājums ir beidzies un rīt var doties uz darbu strādāt. Pusdienas ar draugiem Lidiņā. Mājas. Ja kāds prasa cikos aizgāji gulēt, tad droši var teikt, ka septiņos. Nākošais rīts kā jau pirmdiena. Man pāri gāzās viss kas varēja pārgāzties sākot ar sagurumu, pārgurumu, bezspēku, dullu galvu līdz pat gribu ēst un gulēt, un neko man šodien neprasiet jebšu Rīgas maratons ir beidzies, lai dzīvo maratons.

RRR7

Pēcballīte Lattelecom Komandu kausā.

Jautrākie mirkļi ir bijuši vairāki, bet atmiņā spilgtāk palicis 2009.gads, kad pirmo reizi palīdzēju kā brīvprātīgais un bija pie skriešanas apava sienamie čipi. Lieki piebilst, ka vienas tādas čipu krelles mums skaisti izbira pa grīdu. Toties 2010.gadā bija talants saslimt nedēļu pirms sacensībām. Expo un pakošanu pavadīju bez balss. Pēdējā dienā draugi teica: „O, Lauma sāka runāt!” Bet toties bija tas gods turēt finiša lenti uzvarētājiem. Pirmais finišētājs atskrēja tik ātri, ka komentētājs nokomentēja: „Pat meitenes nepaspēja lenti novilkt”.

RRR8

Nobeiguma vietā. Vislielākais gandarījums ir brīžos, kad Tev saka „Paldies”. Man tāds bija 2009.gadā. Kad pēc maratona finiša viens kungs teica: „Tu man vakar iedevi numuru, no rīta es Tevi redzēju sev blakus starta koridorā un tagad Tu man paskrien pretī ar manu mantu somu.” Toreiz es pati biju noskrējusi savā dzīvē garāko distanci jeb pirmo pusmaratonu, kad starts bija Krastmalā un finišs pie Arēnas Rīga.