Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Mans skriešanas gads – 2014

Šāds virsraksts droši vien pienāktos rakstīt gada noslēgumā vai nākamā gada sākumā, nevis tad kad ir pagājis nedaudz vairāk kā puse no šī gada. Manā gadījumā šis pilnīgi un noteikti ir iezīmējies kā skriešanas gads, pat ja turpmākajos šī gada mēnešos notiktu arī citi spilgti notikumi.

Vakar „cūku pupu” ballē radu pulkā, tiekoties ar Amsterdamā studējošo brāļa dēlu, sarunāju pie viņa naktsmājas. Kad? Oktobrī! Tad, kad tur notiks Amsterdamas maratons. Ja naktsmājas ir sarunātas, tad nekavējoši maratona distancei arī pieteicos. Nu vairs atpakaļ ceļa nav, atliek turpināt gatavoties savam pirmajam maratonam un sameklēt lētas aviobiļetes. Šis notikums bija impuls šim rakstam.

Bet 2014.gads nebūs īpašs ar to, ka noskriešu savu pirmo maratonu. Tas būs īpašs ar to, ka visu šo gadu es būšu regulāri skrējusi. Šobrīd skrienu 4-5 reizes nedēļā. Sāku regulāri skriet šī gada janvārī. Sākotnējais mērķis – noskriet pusmaratonu, jau bija ļoooti ambiciozs. Bet nu jau šī distance ir pieveikta vairākkārtīgi un latiņa bija jāceļ austāk. Būs šogad jāpieveic arī maratona distance. Kāpēc visu uzreiz un vienā gadā? Tāpēc, ka man iekšēji nav pārliecības, ka manā dzīvē būs arī citi tik pat aktīvi skriešanas gadi. Negribas vēlāk nožēlot, ka neizdarīju to, kam varbūt biju gatava.

Jau savā iepazīšanās stāstā, kad šī gada februārī reģistrējos VSK Noskrien, minēju, ka īsti nezinu, ko es te starp Jums daru. Nekāda skrējēja jau nebiju un neesmu joprojām. Jā, man patīk orientēšanās sports, bet tā jau nav skriešana. Jā, es iepriekšējā gadā nevarēju atteikt māsai vai bērnam, kuri teica, ka jāpiedalās Sieviešu skrējienā, Norde Rīga maratonā (NRM) 5 km distancē vai Nike Riga Run (NRR) treniņos, lai vēlāk pa lēto aizbrauktu ar prāmi uz Stoholmu. Bet šie pasākumi man vairāk saistās ar kopā būšanas prieku, nekā skriešanu.

Man skriešanas spēju bāze sākoties 2014.gadam bija apmēram tāda – 5 km noskriet varbūt varu, 10 km – drīzāk nevaru nekā varu. 2013.gada rudenī biju atklājusi, ka nūjot arī ir forši un tā nav tikai omīšu nodarbe, un biju nolēmusi šajā ziemā vajadzētu tā vairāk paslēpot.

Šis gads iezīmējas ar vairākiem notikumu pavērsieniem

1.notikumu pavērsiens. Viss sākās ar Endomondo challenge. Kāds Endomono draugs izaicināja uz skriešanu. Es jau nevarēju atteik. Ja jāskrien, tad varu arī paskriet. Sniega, lai slēpotu, tāpat nebija.

Tad nu 3.janvārī uzvilku skriešanas apavus un devos savā pirmajā 2014.gada skrējienā ap māju. Noskrēju 4,5 km, viegli nebija, bet noskrēju. Skriet devos vēlu, pa tumsu, tā lai neviens īsti nepamana. Neredz un nejūt, ka man tik viegli nemaz neskrienas. Man vispār bija uzskats, ka skriet var tikai pa mežu, jo tad var aizslēpties aiz kokiem. Vēl var skriet pa Mežaparku un Biķernieku trasi, bet tas jau arī ir gandrīz pa mežu.

Nākamais skrējiens bija pēc trim dienām 6.janvārī. Grūti bija sevi pierunāt tajā melnajā tumsā iet skriet, bet izgāju. Šoreiz par vienu km garāks skrējiens. Jau skrienas nedaudz vieglāk. Nolēmu turpmāk skriet divas reizes nedēļā.

Sāka piesalt. Gribējās aizskriet paskatīties, kas notiek Uzvaras parkā, vai uz trases jau nepūš sniegu. Līdz Uzvaras parkam apmēram 4 km, turp atpakaļ – apmēram 8 km. Mega gabals, bet intrese par sniega tapšanu bija liela (nopirkts taču jauns slēpošanas inventārs). Skrienot secināju, ka mīnus 7 grādos skrienas ļoti viegli. Vairs tik ļoti neslēpos no cilvēkiem un pat uzdrošinājos skriet garām sabiedriskā transporta pieturas vietām.

2.notikumu pavērsiens. Mani skriešanas maršruti pamazām kļuva garāki. Līdz 21.janvārī es noskrēju 10 km, pat bez pārliku piepūles. Manā galvā notika kaut kāds klikšķis. Atcerējos, ka biju nolēmusi, ja vēl kādreiz skriešu NRM, tad ko garāku par 5 km. Tagad zināju, ka 10 km es noskriet varu. Šai distancei trenēties vairs nebija intresanti un bija jāizaicina sevi uz ko garāku. Atvēru NRM pieteikšanās anketu un pieteicos uz pusmaratonu. Izmantojot Endomondo iespējas, izveidoju sev treniņplānu. Treniņplāns noteica, ka turpmāk divu skriešanas reižu vietā būs jāskrien vismaz trīs reizes nedēļā. Vēlāk šo treniņplānu pārveidoju uz 4 skriešanas reizēm nedēļa.

2.februārī bija mans pirmais skrējiens, kas tika skriets pēc jaunizveidotā treniņplāna. Pirmās nedēļas nebija grūtas. Ikreiz bija jānoskrien kādi nepielni 4-5 km. Skriešana sagādāja prieku. Pieturējās sals un Uzvaras parkā bija izveidota 1 km gara slēpošanas tresīte. Skriešanas un slēpošanas treniņus pat iemanījos dažkārt apvienot vienā vakarā. Secināju, ka dzīve ir skaista!

3.notikumu pavērsiens. Rakņājoties Facebookā, NRM lapā atradu komentāru, ka NRM oficiālie treniņi sāksies aprīlī, bet līdz tam amatieru koptreniņus var atrast iekš noskrien.lv. Reģistrējos un sāku meklēt koptreniņus. Atradu, bet man līdz viņu skriešanas tempam vēl bija jāizaug. Bet varbūt pamēģināt pie Divplākšņiem? Līdz viņu skriešanas tempam jau esmu gandrīz izaugusi. Kautrīgi apjautājos, vai drīkst pievienoties. Rozamunde uzmundrinoši atbildēja: „Protams”. Tikai nezkāpēc vēl pajautāja: „Cikparasti skrien, kādā tempā, kādi nākotnes (šī gada sacensību) plāni?” Es bailīgi, bet lepni atbildēju, ka gatavaojos NRM pusītei, ka skrienu gandrīz jau Divplākšņu tempā, un ceru, ka varēšu tikt līdzi. Sekoja Essnee atbilde, ka Divplākšņi skrien tik ātri, cik var lēnākais. Savukārt Rozamunde atbildēja, ka Divplākšņi ir tieši tas, kas man turpmāk trešdienās vajadzīgs! Jutos forši, biju uzņemta skriešanas pulciņā!

12.marts mans pirmais treniņš ar Divplākšņiem. Atskrēju nedaudz ātrāk, lai varētu nedaudz ievilkt elpu un atrast pareizo tikšanās vietu. Neviena nav. Pirmā parādījās EvelīnaZ. Viņa arī izrādās pirmo reizi bija ieradusies uz Divplākšņu koptreniņu. Kopīgi gaidījām pārējos. Pēc mirkļa jau saskrēja vesels bariņš. Nedaudz vēl pagaidām Rozamundi, bet viņa aizskavējusies skolā, kur izsaukta, lai risinātu „leģendāro” skolēnu konfliktu par kādas pusaudzes spēju noskriet 5 km distanci bez apstājas. Neuzinot konflikta risinājumu, devāmies skrējienā. Man bija tikai viena doma, kaut nu varētu viņiem tikt līdzi. Visi draudzīgi čaloja un pirmie 6 km noskrējās viegli. Tad pa kādam skrējējam atdalījās un nez kāpēc pēdējie km kļuva arvien ātrāki, bet es godam izturēju līdz galam. Vēl atlika 2,5 km līdz mājām. Grūti, bet pievarēju arī tos. Kopumā noskrēju 13 km, kas bija viena no manām visgarākajām līdz šim noskrietajām distancēm. Vakarā ieguvu daudzus jauns Endomondo draugus. Tās bija īpašas sajūtas! Apzinājos, ka turpmāk manām sportiskajām aktivitātēm līdzi sekos tik daudzi skrienoši cilvēki un es varēšu sekot viņu sniegumam.

Nākamais treniņš kopā ar Divplākšņiem man bija pēc 2 nedēļām. Tas bija 40., jubilejas koptreniņš. Tas nozīmēja, ka pēc skriešanas seko pasēdēšana. Cik grūti vai viegli bija skriet, vairs neatceros, bet atceros pasēdēšanu pie Babuļa. Mēs bijām daudz. Babulim gan trauku, gan beņķu aptrūkās. Bet priecīga viņa bija. Mēs arī. Nedaudz vairāk iepazinu Divplākšņus un viņu tradīcijas.

Kopā skriet ar Divplākšņiem trešdienas vakaros bija paredzēts līdz aprīlim, kad sāksies Vasaras Magnēta sezona, jo trešdienās Magnēts notiek Rietumu krastā. Divplākšņu treniņi, kopā skriešanas prieka dēļ, Magnētu izkonkurēja. Centos uz to nokļūt citās dienās, taču otrdienās un ceturdienās konkurenci sastādīja NRR treniņi Mežaparkā. Nevarēju atteikt puikam, kurš vēlas iegūt bezmaksas kajīti uz Stoholmu. Šajā gadā orientēšanās sports ir kļuvis par retu parādību manās sporta aktivitātēs.

Gandrīz par katru no Divplākšņu koptreniņiem varētu uzrakstīt jautru piedzīvojum stāstiņu. Bet, lai paliek citai reizei.

Divplākšņu koptreniņš uz ūdensrozēs ziedošo Hapaku

Divplākšņu koptreniņš uz ūdensrozēs ziedošo Hapaku

Atgriežoties pie notikumu secības. Joprojām notikumi pēc 3.notikumu pavērsiena – pēc kļūšanas par „noskrienieti”.

Marts un aprīlis. Cītīgi gatavojos NRM pusmaratona distancei. Svētdienās skrienamās trases garums pieauga. Viegli nebija, bet galā tiku. Sekojot līdzi noskrieniešu kalendāram, pamanīju, ka ir arī citas sacensības, kurās var piedalīties arī „nesportiskie” skrējēji. Arvien biežāk par tiem runāja arī Divplākšņi. Nolemju, ka 13.aprīlī vajadzētu noskriet Ogres Lazdukalna pavasara krosu.

Trase iet netālu no māsas mājas un pāri mammas īpašumam. Nevar nenoskriet! Iepriekšējā vakarā izstaigāju nomarķēto trasi. Saprotu, ka trases reljefa dēļ, būs grūti. Bija arī. Biju pieteikusies atbilstoši savai vecuma grupai, kur šo sacensību ranžējumā mans dzimšanas gads bija pēdējais (vecākais) 35 grupā. Šai grupai kopā ar jaunajiem bija jāskrien 2 apļi, pārējiem – 1 aplis. Trasi pieveicu kā pēdējā no visiem dalībniekiem. Man patika skrējiens, patikā kā citi skrējēji mani finišā sagaidīja, bet radu attieksme bija tāda kāda bija. Kamdēļ tā jāmokās? Kādēļ vispār Tev bija jāpiedalās? Katrā gadījuma šie jautājumi nemotivēja ne turpināt skriet, ne piedalīties sacensībās.

Sāku pētīt NRM pusmaratona iepriekšējo gadu rezultātus un savu skrējienu laikus. Fu, būs labi! Man ir droša pārliecība, ka varēšu iekļauties 3 stundās. Man pat šķiet, ka es varētu noskriet ātrāk par 2 stundām un 30 minūtēm. Ja tā notiktu, tad aiz manis vēl paliktu vairāki simti skrējēju. Šī doma nomierināja.

Turpināju gatavoties NRM un skriet pēc sava Endomondo izveidotā treniņplāna. Noskrieto kilometru gan bieži bija vairāk un skrienamais attālums tika pieveikts ātrāk nekā treniņplāns paredzēja. Divplākšņu koptreniņos arvien vairāk tika runāts par Biķernieku pusmaratonu. Mana bērnības laiku trase, Dziesmusvētku maratona trase. Jaukas atmiņas no skolas laikiem. Kapēc nepaskriet pa tik labi pazīstamo trasi?

Domāju, ka varētu noskriet Nike 11 km distanci. Šādu distanci noskriet man bija pa spēkam, bet kā būs ar laiku? Jāpapēta. Lazdukalna kross bija atstājis brūci smadzenēs. Salīdzināju savas spējas ar iepriekšējo gadu rezultātu beigu daļu. Izskatījās labi. Domas nomierināja arī tas, ka pa trasi turpinās riņķot pusmaratonisti, tātad es nebūšu pēdējā, kas finišēs. Neraugoties uz 27.aprīlī esošo karsto laiku, tas bija mans labākais skējiens. Ar rezultātu biju apmierināta un atstāju aiz sevis vēl kādu bariņu skrējēju.

Pēdējās sacensības pirms NRM bija Sieviešu skrējiens 1.maijā. Šajās sacensībās es biju piedalījusies arī 2013.gadā, kad uz startu nostājos pēc ziemas miega pirmo reizi uzvilkusi skriešanas apavus. Šo sacensību rezultāti mani nesatrauca, jo pat 2013.gadā es tālu nebiju pēdējā. 2014.gadā rezultāts likumsakarīgi tika uzlabots, pat par 14 minūtēm. Šajās sacensībās piedalījās aī mana māsa un citas jaunās radu meitenes. Es viņas visas noskrēju. Radu acīs nedaudz izmainīju attieksmi pret to, kas mainās, ja regulāri skien.

Pēc pāris nedēļām klāt bija NRM, kuram tik ilgi biju gatavojusies. Šis pasākums būtu pelnījis no manis atsevišķu stāstu. Mans pirmais pusmaratons. Es tik ļoti baudīju skrējienu, ka man bija pilnīgi vienalga kāds būs rezultāts. Man nevajadzēja satraukties par to, ka es vientuļi skriešu kaut kur pie beigām. Man visu laiku apkārt bija daudz skrējēju. Daudzi apdzina maini, dažus apdzinu arī es. Kad uz Krasta ielas mani panāca TT 2:15, kādu brīdi mēģināju turēties tiem astē. Tomēr Laumas baloni, kas man sitās pa galvu, mani īpaši neiepriecināja. Ļāvu baloniem aizskriet un finišēju kādu minūti aiz tiem. Iegūto medaļu sajutu tik ļoti nopelnītu, ka neatļāvos to noņemt, kamēr nenokļuvu mājās. Salīdzinoši iepriekšējā gadā iegūto medaļu par noskrietiem 5 km, pēc kāda laika es izmetu kā nenozīmīgu krāmu.

4.notikumu pavērsiens. Mērķis bija sasniegts. NRM pusīte bija noskrieta. Varēju atgriezties iepriekšējā dzīvē, lai brauktu uz Magnētiem, kādreiz aizietu panūjot, sēdētu mājās un skatītos TV utml.

Tomēr tā nenotika. Skriešana bija kļuvusi par intresantu manas dzīves sastāvdaļu. Man gribējās turpināt skriet. Iekš Endomondo sastādīju jaunu treniņplānu. Šoreiz mērķis bija Jelgavas nakts pusmaratons. Savā studiju laiku pilsētā nevar neskriet!

Bija iestājusies vasara. Auksta vēl, bet tas netraucēja skriet. Skriet Pārdaugavā gar ziedošām un smaržojošām ievām, ceriņiem, jasmīniem, liepām utt. Ir vienkārši baudījums. Biju un esmu joprojām tā aizrāvusies ar Pārdaugavas izpēti. Katru reizi, dodoties skrējienā, iekļauju tajā kādu ceļa posmu, kur vēl nekad neesmu skrējusi. Tā es lēnām apgūstu visas mazākās Pārdaugavas ieliņas, taciņas, tiltus un tiltiņus, kas mēdz būt visneparedzamākajās vietās.

Atklāju, ka var apvienot skriešanu pilsētā ar orientēšanās elementiem. Piemēram, ar baudu un karti roka vienatnē izskrēju eees pavasarī zīmētās „zaķu” trasītes PAN!K koptreniņiem, izskrēju arī TAN koptreniņam uzzīmēto teikas zvēriņu. Nedaudz sarežģīti gan ir izdrukāt šīs kartes, bet pa atsevišķiem posmiem var izdarīt arī to. Vēlāk man arī piemetās radošais gars un izdevās uzzīmēt Divplākšņiem Pārdaugavas ruksi un vāveri. Ruksis sava pilnā maršruta noskriešanu gan vēl gaida.

Man vajag, lai katrs skrējiens būtu ar kādu „odziņu”. Ja es dodos skrējienā ap māju, kas ir mans ziemas maršruts 4 km garumā, tad tas nozīmē, ka skrienu skriešanas pēc, nevis, lai baudītu skrējienu. Tā, priecājoties par skriešanu un vasaru, pienāca arī Jelgavas nakts maratons, kas veiksmīgi tika arī noskriets.

5.notikumu pavērsiens. Vēl pirms Jelgavas nakts maratona bija kāds pasākums, kurš saucās – 2.Īsākās nakts skrējiens “No saulrieta līdz saullēktam”. Domāju, ja kāds no Divplākšņiem brauktu, tad es arī gribētu šajā pasākumā piedalīties. Divplākšņu gada jubilejas pasēdēšanā (labi, ka tādas pasēdēšanas ir) noskaidrojās, ka Rozamunde plāno uz šo pasākumu doties un arī Inta labprāt piedalītos. Braucot turp, es Rozamundei ieminējos, ka varētu mēģināt noskriet 15 aplīšus. Viņa šaubīgi teica, redzēs, kā skriesies. Man ļotigribējās noskriet ko garāku par pusmaratonu. Tā nu mēs kopīgi – es, Rozamunde un Inta lēnām vien pieveicām vienu apli aiz otra. Pēc noskrietiem 16 km Inta devās mājup, bet mēs turpinājām riņķot. Endomondo kilometrus skaitīja ātrāk nekā tiesneši. Kad mums jau likās noskrieti 30 km, tiesneši teica, ka jānoskrien vēl viens. Tad likās, ka mēs varam vēl vienu. Tad vienu aplīti pļāpājot nostaigājām. Tad atkal, lai sasildītos bija jāpaskrien. Tad noskaidrojām, lai būtu maratons, jānoskrien vēl tikai trīs aplīši. Laiks līdz saullēktam vēl bija pietiekami daudz un mēs kopīgi ar Rozamundi pieveicām arī atlikušos apļus. Bija aizvadīta fantastiska gada īsākā nakts un iegūta atziņa, ka es varu noskriet maratonu 6 stundu kontrollaikā. Noteikti varu to noskriet pat īsākā laikā. Ja, veicot trasi, pa ceļam nepārrunā visādus dzīves notikumus, neietur tik garas ēšanas pauzes, neiet meklēt sirsniņmājiņu trases otrā galā, neiet uz mašīnu meklēt uzkodas un sausas drēbes, trīs reizes nepārģērbjas, tad šo attālumu arbūt varētu pieveikt pat 5 stundās.

Atkritiens tiesnešu krēslā pēc noskrietās „īsākās nakts”

Atkritiens tiesnešu krēslā pēc noskrietās „īsākās nakts”

Šī atziņa lika atvērt Valmieras maratona mājas lapu. Izdrukāju VSK Noskrien biedāvāto treniņplānu. Izpētīju iepriekšējo gadu rezultātus. Secinājumi mani ne visai iepriecināja. Ja Valmieras maratons būs mans pirmais maratons, tad var gadīties, ka pēdējo apli man vajadzēs skriet vienai pa tukšām Valmieras ielām, jo gandrīz visi skrējēji jau būs finišējuši. Nē, negribu to.

Lai gan domāju, ka Valmieras maratonā nepiedalīšos, pēc noskrietā Jelgavas pusmaratona, sastādu Endomondo treniņplānu, kas beidzas ar 22.septembrī. Ar domu, labāk noskriet Valmieras maratonu, nekā nenoskriet neko. Vienlaikus pētu VSK Noskrien kalendāru, kur vēl varētu noskriet maratonu. Vilinoši ir gan Tallinas, gan Viļņas maratoni, bet tie notiek vienlaikus ar NRR. Nepiedalīties NRR nedrīkst, to ģimene nepieļaus. Jābrauc taču uz Stoholmu. Pēc lieliem meklējumiem tiek atrasts Amsterdamas maratons. Šim pasākumam ir vairāki plusi. Tas notiek 19.oktobrī, tātad ir vēl viens papildus mēnesis, lai tam sagatavotos. Ir Amsterdamā kur palikt. Salīdzinoši lēts pasākums, lai gan man nav pieredzes, bet no tiem pasākumiem, kurus salīdzināju, šis bija vislētākais (Dalība maratonā 65 EUR). Par to kā man veicās ar gatavošanos un kā man skrējās Amsterdamā varbūt dalīšos citā stāstā.

23 komentāri rakstam Mans skriešanas gads – 2014

  • Rozamunde Rozamunde

    Laasma, tu esi viena no visu laiku foršaakajaam skriešanas kompanjoneem un maršrutu sastaadiitaajaam :) Man ir ceriiba, ka uz Stirnu buku atkal buušu uz striipas, bet nez vai tev tikšu liidzi.

  • Dora Dora

    Jauks raksts! Prieks, ka Tev izdodas aizvien uzstādīt augstākus mērķus. Lai izdodas tos arī realizēt! Paldies par DP koptreniņiem ar novadpētnieciskiem elementiem maršrutā iekļaujot pārdaugavas muižiņas. Noskrien!

  • Aivars Aivars

    Lasu un jūtu – būs mums pavisam drīz lielisks papildinājums ne tikai SSV, bet arī ultramaratonu skrējēju pulkā! Turklāt ar orientēšanās un trases zīmēšanas praktiskajām iemaņām. :)

  • Sniega Rūķis Sniega Rūķis

    “Divplākšņi skrien tik ātri, cik var lēnākais!”
    Es sasmējos – varētu aiziet intereses pēc paskatīties, kā divplākšņi skrien īstā divplākšņa ātrumā – 10min/km :D

    Bet paldies par rakstu – ir labi un būs labi! Ir tik labi, ka var skriet!

    Radu sapratne… Ņemot uz sacensībām līdzi dzīvesbiedru visbiežāk dzirdu:”Viņi visi taču ir traki! Kā var skrietn 21, 40 utt kilometrus?”
    Tad es saku:”Kādu dienu tu mani te gaidīsi atgriežoties no pusmaratona!”
    “Tad es tevi arī saukšu par traku!”

    Tāpat mana māmuļa pēc Nordea man zvana un stāsta, ka esot skatījusies 5km distanci pa TV un cerējusi ieraudzīt mani! Es viņai saku:”Bet mammu, es skrēju 10km…”
    Uz ko saņēmu skanīgu:”Dullā meitene! DESMIT KILOMETRI????” :D

    Man patīk kilometru devalvācija un man patīk skriešanas prieks! Un man prieks lasīt, ka citiem arī patīk!

  • Čipsinieks manejais

    “Skriet devos vēlu, pa tumsu, tā lai neviens īsti nepamana” <—- Pazīstamas sajūtas :)

  • Rozamunde Rozamunde

    Ruukji, 10 min/ km tas ir kaa? Tumsaa, atpakaljgaitaa un uz vienas kaajas? :) Pat pašos DP pirmsaakumos bija 7:30. Tagad iet peec vairaakuma pašsajuutas. Bet tas nav aatri.

  • Dziņa Dziņa

    Skatoties Sniega Rūķis profilu saprotams, ka dēļ pulsa, es jau ar skrienot pēc pulsa netiktu divplākšņiem līdzi, jo, lai dabūtu to zem 140 ir jāskrien ap 8min/km.

  • Hiēna essnee

    Ko tu tur stāsti, ka neesi nekāda skrējēja? Regulāri vadā Divplākšņus pa visādām nezināmām vietām un vēl domā, ka nav skrējēja:D Izdosies tev gan maratons, gan viss pārējais! Un nemaz neceri, ka no skriešanas var tik viegli tikt vaļā:)

  • in

    “Par to kā man veicās ar gatavošanos un kā man skrējās Amsterdamā varbūt dalīšos citā stāstā.”
    Vai man vienai liekas, ka te ir lieks vārds “varbūt”?
    Lasīšu ar interesi! (Ir jau tagad skaidrs, ka veiksies – gan ar gatavošanos, gan ar piedalīšanos, bet raiti apraksti vienmēr ir gaidīti!)

  • Sniega Rūķis Sniega Rūķis

    Tieši tā, Dziņa, pulsa dēļ mani apdzīt var pat klibais, kas steidzās uz autobusu :D Un tas nav ne atpakaļgaitā, ne tumsā un pat uz abām kājām :)

  • shahs shahs

    Ir tak` tik forša sajūta izvirzīt sev vienu mērķi aiz otra, tos sasnieg t un katru reizi savu varēšanas spēju pabīdīt arvien tālāk un tālāk, atbrīvojot vietu savai gribēšanas iztēlei? Paldies liels, ka padalījies ar savu stāstu,vienlaikus ļaujot nedaudz atsaukt atmiņā savu gatavošanos 1.maratonam. Un man ir sajūta, ka Divplākšņi „audzē” virkni ar spēcīgiem skrējējiem:). Lai izdodas Amsterdama!

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Lāsma! Tu esi forša skrējēja un forš skriešanas draugs! Ar Tevi kopā labi skrienas, jo proti uzmundrināt un atbalstīt lēnākos skrējējus. Tu esi neatlaidīga un mērķtiecīga. Attāluma un laika rekordi kritīs! Noskrien!

  • bro bro

    Malacis, Lāsma!

    Tev tā skriešanas lieta tīri labi sanāk :)

    Gaidīsim stāstiņu par Amsterdamu

  • Tev gan liela māja!

  • july july

    Lāsma, tu esi “zvērs”!
    Man arī jūnijā palika gads kopš sāku regulāri skriet. Mēnesi gatavojos, lai spētu pievienoties Divplākšņu kilometrāžai un ātrumam, ar domu – ka tik spēt turēt līdzi.
    Ļoti priecē un motivē tava uzņēmība un gribasspēks!
    Lai mērķi piepildās!

  • Lasma3 Lasma3

    Paldies! Jūsu komentāru dēļ vien bija vērts pusdienu rakstīt šo stāstiņu. Vairāk gan vajadzēja man pašai, lai noticētu tam, ko esmu izdarījusi :)
    Divplākšņi, jums visiem īpašais paldies! Kāda orģināla skrienamtrase no manis pienākas. Apsolu, būs!
    Essnee, es nemaz negribu tikt vaļā no skriešanas. Tikai, es nezinu, cik ilgi tāds skriešanas entuziasms noturas, lai gribētos skriet tik bieži un daudz.
    Aivar, ja būtu pieejams nākamā gada kalendārs, tad es jau būtu atzīmējusies pie Laulasmaa skrējiena :)Tas šajās lapās ir tik kārdinoši aprakstīts .
    Pēc pulsa skrējejas, Jūs kārtējo reizi mani izaiciniet uz to, ka vajadzētu iegādāties kādu dārgu rotaļlietu, ko sauc par pulsametru. Nav man tāda un nezinu, kāpēc jāskrien ar ātruma 10 min/km, ja paiet var ātrāk.
    OreMan, man tā arī pietrūka drosmes pavasarī aizbraukt uz Jūsu pirmajiem baskāju treniņiem. Bet es skrienu arī pa baso un skriešu Jūsu mačos :). Skrējiens ap māju nozīmē skriešanu pa 2 paralēlām ielām, pa kurām skrienot ir jāapskrien Zilonis, Pleskodāles kapi, ASV vēstniecība un vēl daži uz bijušās Pleskodāles muižas zemes esoši nami (mana māja tai skaitā). Vēlajos ziemas vakaros šo 4 km apli var noskriet, nesastopot gandrīz nevienu cilvēku. Dienas laikā var sastapt pat noskrieniešus :), kas Tevi pasveicina. Tad atlikušo gabalu var skriet un domāt, kurš tas bija? Vispār jau man dažkārt patīk tas aplis ap māju :)

    Amsterdamas stāstiņa gaidītājiem, došu nedaudz vairāk cerības un teikšu, ka stāstiņš droši vien būs!Gaidiet!

  • Sniega Rūķis Sniega Rūķis

    Lāsma, lai zinātu pulsu var arī netērēt naudu dārgās mantiņās – var iegādāties pašu vienkāršāko ap 30EUR (un varbūt pat lētāk), vai arī samaksāt mazliet vairāk un pulksenis naktī būs ar apgaismotu displeju (atklāju, ka tumsā neredzu savu pulsu un tad bizojas ātrāk).
    Un var jau būt, ka tev viss kārtībā un nemaz nepārcenties, bet zināt nebūtu slikti. Var arī no kāda aizņemties, lai paskatītos kā tas ir. Es pirmo reizi pavasarī aizņēmos un tad sapratu, ka vajag tomēr savu ;) Ā, un lai arī skrienu varbūt kā gliemezis, tomēr progress ir! Tagad vismaz ir dati uz ko skatīties. Ja kādreiz lai dabūtu pulsu 144 bija jāskrien 12 min/km, tad tagad pie šāda ātruma pulss ir 134, savukārt nu jau skrienot 10min/km ir 144 :)
    Ceru, ka kādu dienu bizošu tāpat kā kādreiz :)

  • Dziņa Dziņa

    Tieši tā Sniega Rūķi, man ir viens no lētākajiem Sigma PC 25.10 un nesūdzos, pulsu rāda, laiku rāda, ievadot datorā skrējienu (manuāli, protams) redzu arī vidējo tempu, skrienu ar to laikam vairāk par 2 gadiem un ārā mest neprasās.
    Jaunu gribētu tikai tāpēc, lai būtu apgaismojums (šim piespiežot uz pāris sekundēm parāda un nodziest), būtu GPS, kas uzzīmē trasi (ne tik daudz, lai izmērītu, bet, lai es redzētu, kur man mērīt) un temps (intervālu treniņiem un sacensībām). Vakar skrējiena laikā sapratu, ka pārāk neinteresē redzēt pulsa līkni blakus tempa līknei, tāpat taču zinu, ka uzlec tas skrienot pret kalnu, kad uzbrūk suns, ieraugu cilvēku vai sāk līt lietus.

    Lasma3, tur jau tā lieta, ka tas entuziasms noturas, pat, kad gribi, lai tas būtu mazāks un nudien no tā tik vienkārši nevar tikt vaļā. Man jau ar likās, wow varu noskriet pusmaratonu, bet maratonu gan es neskriešu, tas ir par traku, pēcāk – labi sagatavošos maratonam un, tad gan skriešu tikai 3 treniņus nedēļā, mazos ap 5km un vienu garo brīvdienās, aha, še Tev Valmiera mani gaida un redzot treniņu rezultātus niez pirksti arī ātrumu mazajās distancēs uzlabot. Tas vienkārši ir tāds pašsaglabāšanās instinkts, kas neļauj krist atpakaļ. Un galu galā, tagad vairs i negribu apstāties, jo kā tu saki, nevar zināt vai vēl kādreiz tā varēs, veltīt to laiku un varēšanu, tāpēc nevajag sev to prieku liegt. ;)

  • Lasma3 Lasma3

    Paldies, meitenes, par aģitēšanu uz pulsa mērīšanu. Jums jau ir taisnība. Šķiet Sigma bija nonākusi arī manā lietošanā. Vienreiz pamēģināju. Man skrienot rādīja pulsu 56-80, bet stāvot pie luksafora, gaidot zaļo gausmu, 160. Vēl tas varēja nerādīt neko vai vienā brīdi 60 un pēc sekundes 160. Pēc tam noskaidroju, ka tam aparātam nepatīk pilsētas vide. Bet ar to lēto mantu pirkšanu ir tā, kāpēc investēt vienkāršā pulsometrā, ja nepieciešams ir arī tempa mērītājs? Kāpēc tas jāpērk kopā ar jostiņu, kura, kā var lasīt, berž? Cik zināms, ir izgudroti jaunākas paaudzes aparāti, kur tās visas lietas ir apvienotas. Tikai tās maksā, tik cik maksā. Ceļu uz Sporta laboratoriju gan es esmu noskatījusi :) Lai labi skrienas!

  • Dziņa Dziņa

    Varbūt tas vnk bija tāpēc, ka nebija mitrums pietiekams zem jostiņas vai baterija gāja uz beigām, jo mans brīnumus rāda, kad sāk iet uz galu baterija, viņam nav tā, ka baterijai beidzoties pavisam izslēdzas, vispirms sāk muļķības rādīt.
    Visiem ir rakstīts, ka ietekmē augstsprieguma līnijas un trolejbusu vadi, bet nezinu kādiem atomreaktoriem, tad tur jābūt, jo es te skraidu zem savām augstsprieguma līnijām no, kurām braucot ar velo, pieskaroties velo metāla daļām mēdz sist ar elektrību, bet pulsometrs no tām neietekmējas.
    Nu es teiktu tā, ka ir nozīme investēt, jo pirmkārt tas var noderēt vispirms, lai saprastu, ko tu gribi dārgajā pulsometrā, tas var noderēt pēcāk, ja jaunais saiet grīstē (kā zināms, jo sarežģītākas tehnoloģijas, jo vairāk iespēju kkam salūzt) un manā gadījumā cilvēkam, kam ir milzīgs slinkums uz iepirkšanos un izvēlēšanos, tas ir lielisks, ilgstoši paliekoš pagaidu variants, jo es vēlos jaunu, bet nekur tālāk par domām nespēju tikt.
    Jostiņas berž cik noprotu tās, kas ar piespraužamajiem raidītājiem, nevis parastās, kas lētākajiem pulsometriem. A kā aukstajā laikā uzvelkot virs jakas mēra pulsu tie, kas mēra uz rokas bez jostas īsti nesaprotu.

  • Sniega Rūķis Sniega Rūķis

    Es lasu, ka jostas berž dārgajiem Garminiem – savai lētajai Sigmas jostai man nav kur piesieties – pēc skrējiena pat aizmirstas novilkt :D Ņemot vērā, ka ir bijis cits pulsometrs ar ko salīdzināt – divi vienādas muļķības nerāda. Es arī skrienu tur kur tramvaji, džinkst vadi virs galvas utt… Šķiet, tad tai jostiņai un pulkstenim ir nenormālas spējas uztvert vai tiešām tie vadi ir nereālas atomstacijas.

    Un priekš kam man dārgo pulsometru, jo drošības un ērtības labad ņemu līdzi telefonu, ne tikai, lai izmantotu aplikāciju, kas mēra trasi, bet arī tāpēc, ka man zvana un var parunāt pa to laiku :D Tās pārējās lietas mani tāpat pagaidām neuzrunā, jo svarīgāk man ir nodabūt to pulsu lejā!

    Un vienkāršo ir vienkārši nopirkt, bet no tiem dārgajiem un kompleksajiem – kā es varu zināt, ko man vajag? Pagaidām nevajag, jo nekam tā īpaši netrenējos! Vienkārši tipinu aiz gājējiem :D

  • Labinieks Labinieks

    Uzmundrinoši un forši. Veiksmi pirmajā maratonā.

  • IlgaisC IlgaisC

    Labs raksts, it īpaši, ja es pazīstu Lāsmu un viņas neatlaidību, uzņēmību un gribasspēku!!Labs raksts arī iesācējiem,lai saprastu,ka neforsējot un ar apdomu var panākt labu rezultātu!!

    Veiksmi Tev Amsterdamā!!!:))

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.