Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mazāk par skriešanu. Vairāk par dzīvi. Vilkaču maratons.

20228339_1766892646685181_7799924447683881094_n

Ar grūtībām pieceļos kājās. Kājas jau notirpušas no ilgās sēdēšanas. Cik ilgs laiks pagājis? Minūtes, stundas, dienas? Pēdējā laikā viss kļuvis tik mazsvarīgs. Es jūtu, ka kaut kas nav tā. Viss iet nepareizajā virzienā. Izvēle ir vienmēr, un es pats sevi vedu pa nepareizo taku. Nopūšos, paņemu papīru. Pāris veiklas kustības ar labo roku, un gatavs! Pirms papīrs pamet manu roku, ieskatos podā. Tur nu viņš ir – gaiši brūns, sagāzies čupiņā. Forma nekāda, smaka pamatīga. Raugos uz viņu un saprotu, ka liekas kaut kur redzēts. “Jā, Didzi, tas esi Tu pats. Tu un tava nolāpītā dzīve.” Uzmetu virsū papīru. Par laimi, tikai papīru nevis trīs smilšu saujas. Nospiežu pogu un smaka jau samazinās. Ar acīm pavadu, kā brūnais veidojums strauji pazūd. Pazūd nebūtībā. Cik tas bija viegli. Piespied pogu un gatavs. Smirdēt un griezties kā sūdam podā ir tik sasodīti vienkārši. Atliek tikai nospiest pogu un viss, Tevis vairs nav. Pieeju pie spoguļa un raugos atspulgā. Tas, ko redzēju podā man patika vairāk. Apsēžos uz aukstajām flīzēm, muguru atspiežu pret vannu. “Nolāpīts, Didzi, neesi tik gļēvs. Tu zini ko darīt. Dari to, nekavējies, nezaudē laiku, ne sekundi. Draugs, kad pienāks laiks, mēs visi būsim vienādi. Nekustīgi un auksti. Kāds koka kastē, cits sadrupināts un iebērts mazā urnā. Ir lietas, ko šajā pasaulē Tu nespēsi ietekmēt un no kurām neizbēgsi. Bet kamēr vien pēdējās saprāta paliekas nav pametušas tavu ķermeni, laiks un visas iespējas, ko Tev sniedz šī pasaule, ir tavās rokās. “

20245813_1766892786685167_1994607642820556918_n

Auksto vannas malu ir nomainījusi sasvīdusi un slapja mugura. Flīžu vietā zem kājām ir smiltis. Lēnām soļoju augšup. Kāpjot augšā nesteigšos, labāk rūpīgāk skatīšos, kur labāk novietot kāju. Bet nogāzēs centīšos tikt lejā ātrāk, lai atgūtu kādu sekundi. Pats pilnīgi nespēju noticēt, ka esmu pārkāpis pāri sev, saviem idiotiskajiem principiem, jaunības neprātam, smadzeņu trūkumam, vai kā to, pie velna, lai nosauc, bet neticamā veidā esmu iegādājies sev atbilstošus apavus. Ar tādiem pat var skriet lejā no kalna, nevis slidināties vai, sliktākajā gadījumā, ripināties un lidināties lejup. Kāpums gan liekas visai stāvs, tad seko vēl viens, ļoti līdzīgs iepriekšējam. Kopumā neliekas tik traki, bet es zinu, ka man šeit augšā būs jātiek vēl 12 reizes. Lai notiek, es zinu, kāpēc esmu šeit. Es esmu gatavs.

Cik ļoti cilvēkus kaitina dažādi sīkumi. Esam gatavi stundām ilgi zem deguna burkšķēt un izrādīt savu neapmierinātību par lietām, kas uz visas lielās pasaules fona liekas tik nesvarīgi. Ko tad mēs darīsim, kad viss būs tiešām slikti? Kad aukstums mūs pārsteigs nesagatavotus? Mūžīgais stingums un pēdējā elpa mums tiks laupīta. Varbūt mums paziņos, ka mūsos ir ieperinājies kāds, kurš tur ir bijis jau gadiem, lēnam pieņēmis mūsu ķermeni par mājām, attīstījies mūsu galvā, krūtīs vai kaut kur zemāk. Tas mums var atņemt visu dārgo un vienkāršo. Pat spēju čīkstēt un žēloties. Ar to mazo akmentiņu, kurš berza manu labo kāju, es spēju sadzīvot 40 km garumā. Sākumā domāju, kā no viņa atbrīvoties, bet es vienkārši iemācījos ar viņu sadzīvot. Kad viņš atradās tieši pie īkšķa, tad nebija patīkami. Laikam arī tāpēc tur ir milzīga, tumši zila tulzna. Bet, ja man izdevās viņu iemānīt zem savas pēdas, tad viņš tur mierīgi sēdēja un netraucēja. Tā mēs abi divi, Didzis un akmentiņš, iemācījāmies tīri labi sadzīvot. Mūsu īslaicīgā draudzība gan beidzās pēc, apmēram, 7 stundām, kad beidzot atcerējos, ka apavus var arī novilkt. Bet reizēm vajag vienkārši paciesties un paklusēt…

20229391_1766892876685158_1174681364789300511_n

Esmu slapjš, nedaudz netīrs, bet vismaz nesmirdu. Toties dundurus gan pievilinu. Viņi man uzbrūk ar apskaužamu neatlaidību no visām pusēm. Liekas, ka nepārtraukti atrodos ieskauts mazā mākonī. Sākumā kalu plānus, kā no viņiem atbrīvoties un cik dundurus varētu notriekt ar vienu sitienu, līdz sapratu, ka kož tikai tie, kuri mani pārsteidz no muguras. Tie, kuri lidinās man gar galvu, tikai mani kaitina. Kaitina, bet nekož. Tiklīdz kā pazūdu atpakaļ mežā, viņi pārtrauc sekot. Pēc brīža gan atkal atgriežas, bet ar katru nākošo apli es par viņiem domāju arvien mazāk un mazāk. Līdz pienāk brīdis, kad viņu klātbūtni vairs nemanu. Domāšana par maznozīmīgām lietām tikai atņems man spēkus. Viegli nebūs, bet spēkam jāpietiek. Citu iespēju neapsveru.

Jau ceturtais aplis. Paliek grūtāk, protams. Kāpjot augšā kalnā, pirmo reizi manas plaukstas pieskaras smiltīm. Iepriekš domāju, ka varētu pat iztikt bez rāpošanas, bet tomēr nākas izmantot arī šo pārvietošanās veidu. Lai arī cik grūti nebūtu, tas ir labāk nekā atrasties citās tumšās vietās, kurās esmu pabijis un vairs negribu atgriezties. Es vēlējos šeit atrasties, cīnīties ar sevi, dzīt sevi uz priekšu, jo atpakaļceļa vairs nav jau sen. Sāpes. Lai arī kā man to reizēm negribētos atzīt, bet šī sajūta mēdz būt patīkama. Es nāku pēc viņām, un viņas mani vienmēr atrod, sagaida ar atplestām rokām. Pēc kāda laika sāpēm talkā nāks nogurums, tad pievienosies vēl citas grūtības, un kokteilis sanāks pamatīgs. To nevarēs izdzert uzreiz, arī uzdzeramais nepalīdzēs. Jo vairāk viņu dzer, jo vairāk ķermeni pārņem reibuma sajūta. Rīkli nededzinās, bet kaltēs gan, ar katru soli, ar katru metru arvien vairāk. Un kad sāpju, sviedru, dubļu sajaukums tika iztukšots pirmo reizi, es sapratu, ka tas uz visiem laikiem būs mans mīļākais dzēriens.

20155946_1766893073351805_528817139733834345_n

Manā priekšā parādās melna kartiņa. Uz tās attēlots skaitlis 8. Vēl astoņi apļi. Nopūšos un nodomāju, ka vēl tik daudz priekšā. Izvēle ir vienmēr, es to zinu. Varu apsēsties malā un pateikt, ka man pietiek. To sauktu par “izstāšanos”. Noņemt starta numuru, lēnām strēbt zupu, ēst dažādus gardus ēdienu. Protams, varētu arī ieiet pirtī, nomazgāties, kārtīgi padzerties, darīt patīkamas lietas. Izstāšanās ne vienmēr nozīmē padošanos. Reizēm tā vienkārši norāda uz cilvēka spējām laicīgi izvērtēt visus plusus un mīnusus, ko sacensību turpināšana varētu nodarīt veselībai. Man ir grūti, es jūtos noguris, es ļoti gribu ēst un atpūsties. Šajā brīdī man ir jāizvēlas starp nožēlu un vientulību. Draugi, es vienreiz jau izstājos no sacensībām. Es nevarēju sev neko pārmest, bet es nevēlos šo sajūtu piedzīvot vēlreiz. Tā ir nožēla. Bez tās nevar iztikt, bet arī laiku atpakaļ vairs neatgriezt. Var tikai pagriezties un dzīvot tālāk. Es elpoju, es dzīvoju un man ir dota iespēja vēlreiz cīnīties. Un tā es lēnām dodos tālāk trasē. Esmu izvēlējies vientulību.

Man tikai jāšķērso līnija. Iedomāta viduslīnija, kas ir ieurbusies manā galvā. Tā sašķeļ manu pauri, griež manas smadzenes uz pusēm, sadalot tās divās daļās. Kad es tikšu galā ar sesto apli, pienāks kārta cīnīties par septīto. Līdz es sasniegšu horizontu, man paliks vieglāk. Vieglāk, bet kādā ziņā? Skriet tāpat būs grūti, un jāskrien vēl būs daudz, bet šis ir tas gadījums, kad man nav izvēles. Kā jau zināms, izvēle ir vienmēr, ja vien cilvēks pats sev tādu dod. Es savu izvēli izdarīju jau pirms skrējiena. Man nevajadzēja būt tādam muļķim, bet es devu solījumu. Solījumu neapstāties. Ķermenis signalizēs, ka tam pietiek, bet šoreiz esmu apņēmies dzīt sevi līdz pēdējam. Viss grūtākais un smagākais, arīdzan skaistākais vēl ir priekšā.

Es vairs nesvīstu, bet kājas paliek smagākas. Katrs kāpums nemanot paliek augstāks un stāvāks. Nogāzes ir kļuvušas vēl daudz garākas. Brīžiem liekas, ka visas pasaules smiltis ir sabērtas manā mutē. Tās ir iesprūdušas manā kaklā, bet man nav ar ko tās noskalot. Sausums izplešas pa rīkli kā tuksnesis. Katra iespēja padzerties ir kā īsta oāze. Skatītāju atbalsts palīdz, jo, veicot katru apli, aplausu pavadībā es tieku sagaidīts kā varonis. Diemžēl, katrs prieka mirklis ir īss, jo uzreiz ir jādodas tālāk. Kontrollaiks jau sāk lēnam mani spiest. Prāts tiek apgrūtināts ar domām, skaitļiem, ciparu kombinācijām. No tā visa nav nekāda jēga, jo rēķināt es nemaz nemāku. Nav arī jāmāk, man ir jāskrien. Tāpēc man ir jādodas tālāk. Vairs nevajag domāt, ir tikai jāskrien. Grūtākais vēl ir priekšā. Man ir jāiztur.

20245618_1766893246685121_9033237029641430659_n

Es nedrīkstu domāt par finišu. Šī doma mani iznīcinās. Tā mani lēnam nogalina. Šīs domas ir jāizgaiņā prom. Es nedrīkstu atkārtot iepriekš pieļautās kļūdas. Manas domas tiek vērstas tikai, lai veiktu nākošo apli, nekāds finišs. Es sadalu skrējienu daļās. Man ir jāvirza sevi uz priekšu pa nelielam gabaliņam un tad jāsāk cīnīties par nākamo. Jādomā par katru soli, kā novietot savu kāju, kā nenokrist. Tas nav viegli, bet es zinu, ka ir bijis grūtāk. Esmu bijis daudz lielākās nepatikšanās un man ir jātiek cauri šīm. Šis ir Vilkaču maratons, grūtākais Latvijā. Tas nevarēja norisināties bez manas klātbūtnes, jo tādi cilvēki kā es gluži vienkārši paši atrod šādas vietas un pasākumus. Tas tā nevar notikt, ka visi skrien, bet es nē. Desmit apļus esmu veiksmīgi veicis un iekļāvies kontrollaikā.

“Didzi, laiks doties. Mums ir jāiet. Jāiet no sākuma līdz beigām. Līdz beigām, veco zēn. Kad finišēsi, skrējiens būs beidzies, bet tās nebūs beigas, tās nepienāks, kamēr vien pats to neizvēlēsies. Ja vien spēsi būt godīgs un pildīt, ko solīji. Mums vairs nav laika apstāties, vairs nav laika pagriezties un aiziet. Mēs to vairs nevaram. Tev vairs nav jābaidās. Es esmu ar Tevi, vienmēr būšu. Es zinu, ka Tu gribi atkal mani satikt, atkal būt kopā ar mani, lai viss būtu tā, kā vienmēr, bet mēs šajā pasaulē dzīvojam dažādus mūžus. Tev šobrīd ir grūti, bet man ir labi, es esmu mierā un klusumā. Mums jābūt priecīgiem, ka varējām tik daudz laika pavadīt kopā, bijām nešķirami. Dari to, kas jādara, dari to, ko Tu proti darīt vislabāk. Pabeidz iesākto, lai vari reiz doties mājās. Neatdod savu dzīvību ne par ko. Vēl ne. Reizēm pasaule liekas nežēlīga un negodīga, bet tā būs vienmēr. Atceries, ka Tu vari paciest jebko, neņemt vērā nevienu ievainojumu, ja vien no sirds tici savam mērķim. Un, ja Tevī vēl ir palikusi kaut kripatiņa pašcieņas, tad Tu šodien iesi līdz galam. Cīnies un ļauj man iet.” Es zinu, draugs, es zinu. Es apsolīju.

Laiks pēdējiem diviem. Katrs solis augšup ir kas neaprakstāms. Manas kājas rauj krampjos, un es nezinu, cik ilgi tās vēl izturēs. Krampji pārņem manas kājas no visām pusēm, es tos jūtu tādās vietās, kurās tie nav bijuši nekad. Manas kājas tiek atvēsinātas ar mediķu palīdzību, bet es jūtu, ka kuru katru brīdi es varu sabrukt. Sabruks tikai mans ķermenis nevis mans gars. Šajā brīdi es varu droši teikt, ka man piedrāzt par medaļu. Man piedrāzt diplomu. Man piedrāzt aplausus un gaviles. Man piedrāzt kontrollaiku. Man ir jātiek līdz galam, jāsasniedz finišs. Tas ir viss, kas man rūp, viss, kas šobrīd svarīgs. Nekam citam vairs nav nozīmes. Par to arī bija šis skrējiens, un tāda reizēm ir dzīve. Tu pamosties kā sūds podā, tad sacensību laikā Tu esi vēl nožēlojamāks, brien cauri mēslu bedrei, esi sūdos līdz ausīm, bet izmisīgi pretojies, lai Tevi nenoskalotu lejā. Laiku pa laikam, kāds vārdā dzīve Tev uzgāzīs virsū vēl sūdus. Un tad atkal nāksies rāpties ārā. Es lēnām tuvojos finišam, kā vienmēr pārdomājot, kas noticis iepriekš. Jau redzu cilvēku pūli, kuri mani gaida, tad aizķeros aiz saknes un krītu. Kājas atkal rauj krampjos, liekas, ka visi ir apklusuši, un ir apstājies laiks. Es nesaprotu, vai esmu finišējis, bet izrādās, ka ļoti veiksmīgi esmu iegāzies tieši finišā. Vēl mēģinu kā vecs suns stūķēt savu pakaļu uz priekšu, bet ļaudis saka, ka vairs nevajag, viss ir beidzies. Īsti nesaprotu, kur jāiet tālāk. Uzrāpjos uz celma, kā muļķis stāvu tur, lai mani nofotografē. Tad nokāpju lejā un eju uz priekšu ar pilnīgu bezmērķību. Apsēžos uz sola un sēžu. Tad sāku trīcēt un ar grūtībām varu noturēt buljona bļodu. Es gribu mājās.

20157844_1766897746684671_1389763852113007862_o

Netīrs, nosalis, ar trīcošām rokām. Pārguris. Kājas noberztas jēlas, deguns sasists, pirksti sasisti ar ziliem nagiem. Es finišēju. Pat iekļāvos kontrollaikā, jeb 7 stundās. Mans laiks – 6:53:28. Es varētu turpināt justies kā sūds, bet man liekas, ka esmu skaists. Tik skaists kā nekad. Ja cilvēki nezinātu, ko esmu darījis, viņi droši vien mani noturētu par klaidoni. Un man būtu vienalga, jo pametu sacensību centru ar vienu domu – es taču apsolīju…

11 komentāri rakstam Mazāk par skriešanu. Vairāk par dzīvi. Vilkaču maratons.

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Nu, jā! Cīņa ar sevi ir grūtāka, nekā uzrāpties kalnā. Lai izdodas! Tev vēl daudzas virsotnes priekšā. Tev izdosies!

  • Aivars703 Aivars703

    Patiesi. Malacis. Nevis ka tiki līdz galam (kas arī ir apsveicami), bet pateici patiesību. Dažriez visai pasaulei gribas parādīt vidējo pirkstu. Arī sev. Uzdrīkstēties. Un fiziska cīņa – nopietna, brutāla, līdz nemaņai ir tā kas sakārto tavas prioritātes, tavu esības jēgu.

  • johaidi johaidi

    Uh! Normāls trilleris! Izlasīju vienā rāvienā!

  • edGars

    Skaisti. Labi, ka veselība ļāva turpināt. Man arī ir viens DNF, bet es gan nebiju solījis sev finišēt, bet gan iet tik tālu, cik veselība ļaus.
    Deguna `rota` super, kā bruņu cepures deguna sargs.
    Izdruka rāda, ka 8.9. aplis bijis visgrūtākaais (vislēnākais).
    Baudītājs :)

  • .Linda .Linda

    Tā pa tiešo, neierasti atvērti, tā kā gandrīz lasītu privātu dienasgrāmatu.
    Ja ne sevis dēļ, tad vismaz citam solītais liek saņemties.
    Kas tālāk?

  • Juve Juve

    Ļoti skaisti uzrakstīts.

  • Zazuuu Zazuuu

    Iespaidīgi, laikam neko patiesāku par šo neesmu šeit lasījusi. Tā vien šķiet, ka visiem viss viegli, tikai nedaudz jāpacīnās. Parasti neviens neapraksta to cīņu galvā. Ļoti varu iedomāties, bet es laikam padotos…

    Iekrist finišā netīšām, to arī ir jāmāk! Apsveicu!

  • antra antra

    Tik Īsti, patiesi un tik cilvēcīgi.
    I loved it.

  • IlgaisC IlgaisC

    Johaidi, kur labs!!!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.