Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Vilkaci zini? Meklē Āžu kalnā.

Diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav. (c) 

Diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav. (c)

Jau nosaukums vien “Vilkaču maratons” man saistās ar kaut ko maģisku, pārdabisku un mistisku. Varbūt arī tāpēc, ka vismaz man vārds “vilkacis” atgādina pret mēnesi gaudojošu vilku. Lai vai kā, ja pērn Spīganu kalnā uz kādu brīdi biju pieslējusi savu slotas kātu, tad šogad kādā pilnmēness naktī meža gariņi nosprieda, ka būs vien pašai jārāpjas augšā tai Spīganu kalnā un ne vienu reizi vien.

Akurāt trīs nedēļas pirms Vilkačiem, pēc izstāšanās no Piebalgas Stirnu buka, pirmo reizi tā kārtīgi aizdomājos, vai man tiešām to vajag. Bet todien nospriedu, ka pie šī jautājuma atgriezīšos rīt. Arī pārējās nedēļās domas dalījās starp skriet vai tomēr Spīganu kalns. Viennozīmīgas atbildes nebija. It kā pats nelabais turp vilina, bet it kā tai pašā laikā meža laumiņas smej, ka nevajag. Lai vai kā rīta cēliens tiek pavadīts klausoties kantāti “Tēvzemei un Brīvībai” (ak, šie dziesmusvētki).

Zinot, ka vilkaču mežs kļūdas nepiedod, pirmo apli nolemju atstāt izpētei. Līdz otrajam kāpumam sev aiz muguras dzirdu Rimanta un Ginta balsis un frāzi “mēs tevi redzam”, uz ko nekautrējos atbildēt: “skatieties, lai nav tā kā parasti”. Pirmais aplis pagāja diezgan lielā burzmā un augšā, lejā. Kaut kādas takas, pagriezieni, noskrējieni, Āžu kalns.

Nākamie apļi kā jau nākamie apļi. Tas lēzenais kalns nūjojams, ok, ar velo te arī esmu uzbraukusi, pēc tam mazs uzskrējiens un straujš lidojums lejup caur mētrājiem, pāri nokritušiem kokiem. Trakais pirmais kāpiens kaut kādā sasodīti stāvā un smilšainā nogāzē. Vēl neesi ticis līdz vidum, kad jau apnicis. Tā normāli apnicis. Aiziet maza cilpa uz leju, ko pazīstu no velo sacensībām. Ap kādu ceturto apli iemanos to līkumu izņemt bez lieku metru pieskriešanas. Atkal jau uz leju – caur sākumā skaistu mētrāju. Maza, šaura, sakņaina vēlāk arī mitra taciņa. Šo posmu es dievināju un man patika tur skriet arī pēdējos apļus. Spīganu kalns. Sivēnaste – gana viltīgs, un pats galvenais – tur kalnā supervaroņi maskējušies par spīganām uzmundrināt uzmundrināja visus augšup kāpējus un nežēlojās ar uzsaucieniem: “Dod tik uz priekšu! Tu pats par šo samaksāji”, “Iešana? Tas tev nav nekāds skrējiensoļojums!”, “Dod pieci un tiec pie supervaroņu spēka”, “Cik vēl palicis? Tu taču nesajauci apļu skaitu?”. Vienā no reizēm smiedamies atsaucu pretī: “Ja jūs šādi turpināsiet, tad tālu tiksiet”. Uz ko kolektīvi visi nosmējāmies. Viņi ir pacentušies un katrā aplī kaut ko piedāvā – te pīrādziņus, te šokolādi. Nē, es gribu tikai padzerties – vai tad pa velti savu pudeli te augšā stiepu.

37123952_1727870637304996_4538952658530074624_o

Atstājot šos aiz muguras, pārrāpjos pāri vienam nokritušam kokam un jau atkal slaidā noskrējienā laižos lejup. Tad kaut kāds platāks ceļš uz augšu un maza taciņa pa kreisi, daži nokrituši koki, bet pie tā jau sāku pierast. Pirms ceturtā kalna nosmeju, ka te gan kaut kā dīvaini trase izveidota, un nez vai kāds nākamajos apļos šo mistisko līkumu te skries, lai atkal kārpītos augšā un skrietu garām ugunskura vietai, kur neviens nedzied līgo dziesmas. Bet jau nākamajā aplī saprotu, ka pirmajā mēs aizskrējām kaut kur nepareizi. Platais ceļš ir kā reiz, lai atvilktu elpu. Nav jau tā, ka skrietu viena. Ja sākumā daži no manis, augšup kāpjot, aizskrēja, tad te es viņiem lēnām pietuvojos. Arī šis plakanais gabals tāds pazīstams. Cik velo kilometru te ir nobraukti. Daudz. Kad kārtējie pārsimts metri pa taisni noskrieti, ir otrā cilpa ar slaidu lidojumu lejup iekšā šaurā taciņā starp papardēm un mētrājiem. Arī šī skaistā taciņa ir viltīga – te nedaudz uz leju, te nedaudz uz augšu. Kādos vēlākos apļos man ļoti traucēs priekšā esošais lēnākais skrējējs. Tālāk taka aizvijas caur skaistu pasaku lazdu mežu. Pasakaini. Priecē, ka uz vēlākiem apļiem dažiem kokiem vairs nav jākāpj pāri, jo skrējēji laika gaitā satrūdējušos, nokaltušajos kokos ejas izcirtuši. Mazs grāvītis un nedaudz dubļaina, vēlāk arī nedaudz aizaugusi taciņa ar pārsteigumiem zem kājām. Āžu kalns visā savā godībā. Avenāji. Skrienot prom no Āžu kalna, nevienu reizi vien man izklausījās, ka kāds gaudo vai kādu sauc, ja vien tie nebūtu koku zari, kas vējā viens pret otru šūpojas un rada šo skaņu. Nedaudz augšup vietā, kur trase sadalījās. Aiziet lejā, gar purviņu atkal augšā, lielceļš un tad jau sakņaina taisne līdz starta/finiša zonai.

Pirmie pieci apļi pagāja, iekļaujoties kontrollaikā, vispār jau pirmie seši. Plāns A izgāzās. Pēc sestā apļa sāka palikt grūti. Nezinu kā citiem, bet man tie kalni ar katru apli kļuva aizvien garāki un stāvāki. Bet tiešām, pirmajos apļos tā nebija. Pēc kāda septītā apļa saprotu, ka ar skriešanu tikai uz želejām pēc laika plāna un ar kolas/ūdens dzeršanu es līdz galam netikšu. Kas var būt labāks par banānu ar sāli, daudz sāls. Tā vienā aplī AivarsM pienāk un piedāvā makaronus ar gurķīšiem, un stāsta visādas pasakas par to, cik forši ir uzēst. Nu jā, es jau ēdu, precizēsim – kaut ko uzkožu, bet tos makaronus pietaupi man vēlāk. Būtu labāk man kompāniju sastādījis nevis te stāstījis, cik garšīgi gurķīši. Lai vai kā, bet ar katru nākamo apli man aizvien vairāk un vairāk sāk iegaršoties sāls – ūdens kokteilītis – pretīgs bez gala, bet labs.

37161039_1727764037315656_6987218582870425600_o

Tāpat katrs nākamais aplis no iepriekšējā diži ne ar neko neatšķiras, ja neskaita to, ka sāk jūtami piezagties nogurums, sāk palikt grūti, noskrējienos lidoju lejā lēnāk un apkārt paliek aizvien mazāk skrējēju, bet tā ainava nemainās. Galvā ik pa laikam skan fragmenti no “Tēvzemei un Brīvībai”, kā arī katrā aplī manu prātu aizvien vairāk nodarbina vieni un tie paši jautājumi – kam man to vajag un kāpēc man to vajag. Atbildes mežs nedod. Manā astotajā aplī garām palido Didzis ar filmēšanas komandu, tai brīdī es nezināju, ka viņš jau atkal ir līderis. Bet tā skaņa, kad šie kā viesulis lidoja lejā no kalna, bija iespaidīga, es uzreiz gribēju dot ceļu un lēkt krūmos.

Desmitais aplis. Šim aplim tāpat kā piektajam ir kontrolpūķis. Un man tas sāk patikt. Ja pirmos sešus apļus  pieveicu trijās stundās, tad desmitajam aplim kontrolpūķis ir piecas ar pusi stundas. Pēc noskrietiem deviņiem apļiem nekādīgi nespēju izrēķināt, cik tad ilgi skrienu vienu apli. Zinu tikai to, ka sen jau esmu palikusi dikti lēna un, ka trīspadsmit apļi nav reāli. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad man uz vienu apli vajag jau gandrīz 40 minūtes, bet uz atlikušajiem trīs apļiem tās jau ir vismaz divas stundas ar astīti. Finiša protokols gan teic, ka otrās puses apļus es pieveicu vidēji 33 minūtēs, bet to jau tai brīdī es nezināju. Skatos pulkstenī un saprotu, ka es starta/finiša zonā būšu pēc noskrietām piecām stundām ar astīti. Nereāli. Un vispār desmit apļi izklausās dikti labi. Labāk nekā divpadsmit, ja nevar noskriet visus. Tad tos pārējos nevajag. Tā arī svētlaimīgā mierā turpinu skriet savu sasodīti grūto un apnicīgo desmito apli, kurā, protams, visi kalni kļuvuši stāvāki, garāki un grūtāki. Pa brītiņam trasē kāds uzmundrina. Spīganu kalnā – klusums. Tā pat vieglāk. Uz leju – lēnām, prātīgi. Izbaudu pēdējo reizi taisnīti, tad uz leju, tad taciņu, tad piestāju Āžu kalnā pieēsties avenes, atskatos uz Durbes pili un tikpat svētlaimīgi turpinu kustību uz priekšu. Skrienu un pie sevis priecājos, ka šogad Āžu kalnā vairāk nevajadzēs atgriezties, jo simts gadus negribu viņu vairāk redzēt un tāpat zinu, ka uz nākamo Stirnu buku netieku. Turpinu par šo faktu priecāties līdz brīdim, kad mani kāds apgaismo, ka nākamais Stirnu buks nav šeit, bet aiznākamais gan. Nē, nē, nē. Par ko man atkal tas sasodītais Āžu kalns… Nu nav taisnības! Lai vai kā, otrā cilpa izskrieta, atliek tikai tik tāds sīkums, kā tikt līdz galam. Te vairs nav ko – noskrējiens un mierīgā garā taisnīte līdz starta/finiša zonai.

Spīganu kalns

Spīganu kalns

Izskrienu cauri starta/finiša zonai un redzu, ka Plāns B arī izgāzies. Linda smaidīgi paziņo, ka paspēju. Jā paspēju izbēgt no kontrolpūķa, bet tas arī viss. Es esmu izlēmusi. Viss. Nevaru paspēt, man vajag vismaz divas stundas un man manam plānam pietrūkst kādas piecpadsmit minūtes. Nav vērts. Tā stāvu pie galda un mielojos ar sālsūdeni, kuram vairs īsti jēgu neredzu, uzēdu banānu un citus gardumus. Komanda sauc, lai skrienu vien tālāk un nestāvu te. Nē, nē. Man viss. Viņi netic, ka es finišēju. Es gan. Pēc vieniem tādiem uzmundrinājumiem pasaku dažus nelabus vārdus viņu virzienā. Piedodiet. Pie sevis nodomāju, ja jau jūs tiešām gribat, lai es turpinu vēl mēģināt mocīties tos atlikušos trīs apļus, kurus tāpat nevaru paspēt noskriet kontrollaikā, tad būtu labāk nākušas un pajautājušas, vai man nevajag kaut ko palīdzēt, bet kur nu. Es svētlaimīgi apstādinu pulksteni un uz provokācijām nereaģēju. Man viss ir izdomāts. Stāvu, priecājos, ka viss ir beidzies. Laime pilnīga. Brīdī, kad man kāds kaut ko saka par skriešanu, rādu savu apturēto pulksteni… Es zinu, ka nevaru paspēt.

Es nezinu, kas nogāja greizi, bet pēc piecām minūtēm es ieslēdzu pulksteni. Uzregulēju to skatu, kur var redzēt esošo laiku un aizgāju savā vienpadsmitajā aplī. Bet man tak viss bija izdomāts. Nekādu to sasodīto kalnu, nekāds Āžu kalns, nekādas taisnes, nekas. Bet ko es? Es atkal kārpījos augšā pa kaut kādu sasodītu smilšainu nogāzi un aizvien nesapratu, kāpēc. Kāpēc? Spīganu kalnā padzēros no līdzjutējiem ūdeni, jo savējo dzērienu negribējās. Uz mazās taciņas neļāvu sev slinkot, jebšu – neļāvu sev skriet tik lēni, kā iepriekšējā aplī, grūti jau bija, bet… Kāpēc tu skrien? Atcerējies, kāpēc gribi finišēt? Atcerējies, ka pirms starta uz Matīsa jautājumu par to, cik apļus maratonā skriesi, smejoties atbildēji, ka visus? Ko vēl atcerēsies? Tev pat šis mazais paugurs no otrās cilpas vairs nav skrienams. Tu tiešām domā, ka vari paspēt? Smieklīgi! Te pat vilkacim jāsmejas. Tu tak labi zini, ka tas nav reāli. Viņas tur runāja runāšanas pēc. Kāpēc tu to vispār dari? Tev pat želejas šai atlikušajai avantūras daļai nepietiek, jo tev viņas tagad vajag pēc apļa nevis pēc laika.

36469843_10212976616556204_7433699923851214848_o

Divpadsmitais aplis. Līdz fināla vilkača kontrolpūķim palikusi stunda un desmit minūtes. Nav daudz, bet tai pat laikā tas ir ļoti maz. Santa jau kuro reizi ir sagatavojusi kokteilīti un otrā rokā tur ūdens glāzi. Paldies viņai par to. No komandas biedrenēm ne miņas. Nevajag arī. Pirmais ceļā pagadās Viktors, un izprasu tik ļoti vajadzīgo rezerves želeju. Ar vienu pietiks, man pašai ir vēl viena paslēpta kabatā. Atceros ultrās dzirdēto: met zemē. Tā gluži nedaru, bet gandrīz un pazūdu nākamajā aplī. Jau atkal skrienu garām dzeltenajai mašīnai, un šie man prasa, vai pēdējais aplis. Nē, es rādu, ka man vēl divi. Jau atkal ar nolemtības sajūtu velkos augšā, tad lejā, tad augšā. Varētu pirmo reizi skrējiena laikā padzerties lejā pie Spīganu kalna, bet nē. Es zinu, ka man mana pudele ir augšā, teicu, lai nenes lejā. Nē!!! Kur ir mana pudele, tieši tad, kad man viņu vajag? Nav jau tā, ka es bez dzeršanas neizturētu, bet es biju plānojusi tagad padzerties. Tā jau saprotu, ka cilvēki labu gribēja un nonesa manas mantas lejā, bet, kāpēc tu aiztiec to, kas tur speciāli atstāts, un vispār citi vēl skrien. Maigi teikt, ka biju dusmīgu. Labi, ka kalna galā bija Andris, kas gaidīja Dāvi, un varēju, nepasakot nevienu lieku vārdu, palūgt uznest uz nākamo apli atpakaļ augšā manu pudeli. Nevienu lieku vārdu, nevienu lieku kustību, nevienu lieku metru, un vispār, kāpēc trase ir kļuvusi garāka, kalni stāvāki un…? Mazs prieciņš ir aiz Āžu kalna lejupskrējienā esošais vējš. Pēdējā taisnē uzņemu laiku – trīs minūtes. Šis man varbūt noderēs.

Trīspadsmitais aplis. Līdz vilkaču kontrlpūķim četrdesmit minūtes. Pirmo reizi pēdējo trīs apļu laikā es beidzot saprotu, ka tas ir reāli un zinu, ka finišēšu. Kā arī zinu, ka ar rezervi iekļaušos kontrollaikā. Pie galda viss kā parasti – kokteilītis. Tik šoreiz Lelde jautā, ko man vajag palīdzēt. Man vajag attaisīt to pēdējo sasodīto želeju, kuru jau laicīgi biju izvilkusi no kabatas. Ar to šoreiz pietiks. Seju rotā neredzams smīniņš, acīs deg tieši tik pat neredzamas dzirkstelītes – pēdējais aplis, pēdējais aplis. Lieki teikt, ka nekas šajā aplī nav mainījies – viņš ir tieši tik pat sasodīti grūts kā pirmais. Spīganu kalnā tieku pie sava dzēriena. Andra uzmundrinājumus dzirdu fonā, tas arī viss. Šis ir pēdējais aplis šajā draņķa mežā, pēdējais kāpiens Āžu kalnā, pēdējais.

20180630_220440

Vilkaci, ja Tu domāji, ka vari mani uzvarēt, tu kļūdījies, lai arī tev gandrīz izdevās mani piemānīt – es finišēju: 6h54min31sek.  Nē, nu tādā ziņā jā – raksturs, iekšas, neatlaidība. 5%

Stirnu buka Pelēkais kardināls

27629100_10208514654183218_4234818060103007326_o

Viņam kūp galva! Ne tikai no rezultātu skaitīšanas Stirnu buka sacensību dienā, bet arī no ideju pārpilnības. Skrējieni, pasākumi, komandas, asprātīgi joki, tostarp arī šis žurnāls, ko turi rokās.  Ja endorfīni būtu narkotikas, tad viņš būtu mafijas krusttēvs, kurš radījis atkarīgo impēriju. Un viņš jau ir. Pamanāmākais aizkadra Stirnu buka dīdītājs – Signis Vāvere. Lasīt tālāk.

Mazāk par skriešanu. Vairāk par dzīvi. Vilkaču maratons.

20228339_1766892646685181_7799924447683881094_n

Ar grūtībām pieceļos kājās. Kājas jau notirpušas no ilgās sēdēšanas. Cik ilgs laiks pagājis? Minūtes, stundas, dienas? Pēdējā laikā viss kļuvis tik mazsvarīgs. Es jūtu, ka kaut kas nav tā. Viss iet nepareizajā virzienā. Izvēle ir vienmēr, un es pats sevi vedu pa nepareizo taku. Nopūšos, paņemu papīru. Pāris veiklas kustības ar labo roku, un gatavs! Pirms papīrs pamet manu roku, ieskatos podā. Tur nu viņš ir – gaiši brūns, sagāzies čupiņā. Forma nekāda, smaka pamatīga. Raugos uz viņu un saprotu, ka liekas kaut kur redzēts. “Jā, Didzi, tas esi Tu pats. Tu un tava nolāpītā dzīve.” Uzmetu virsū papīru. Par laimi, tikai papīru nevis trīs smilšu saujas. Nospiežu pogu un smaka jau samazinās. Ar acīm pavadu, kā brūnais veidojums strauji pazūd. Pazūd nebūtībā. Cik tas bija viegli. Piespied pogu un gatavs. Smirdēt un griezties kā sūdam podā ir tik sasodīti vienkārši. Atliek tikai nospiest pogu un viss, Tevis vairs nav. Pieeju pie spoguļa un raugos atspulgā. Tas, ko redzēju podā man patika vairāk. Apsēžos uz aukstajām flīzēm, muguru atspiežu pret vannu. “Nolāpīts, Didzi, neesi tik gļēvs. Tu zini ko darīt. Dari to, nekavējies, nezaudē laiku, ne sekundi. Draugs, kad pienāks laiks, mēs visi būsim vienādi. Nekustīgi un auksti. Kāds koka kastē, cits sadrupināts un iebērts mazā urnā. Ir lietas, ko šajā pasaulē Tu nespēsi ietekmēt un no kurām neizbēgsi. Bet kamēr vien pēdējās saprāta paliekas nav pametušas tavu ķermeni, laiks un visas iespējas, ko Tev sniedz šī pasaule, ir tavās rokās. “

20245813_1766892786685167_1994607642820556918_n

Auksto vannas malu ir nomainījusi sasvīdusi un slapja mugura. Flīžu vietā zem kājām ir smiltis. Lēnām soļoju augšup. Kāpjot augšā nesteigšos, labāk rūpīgāk skatīšos, kur labāk novietot kāju. Bet nogāzēs centīšos tikt lejā ātrāk, lai atgūtu kādu sekundi. Pats pilnīgi nespēju noticēt, ka esmu pārkāpis pāri sev, saviem idiotiskajiem principiem, jaunības neprātam, smadzeņu trūkumam, vai kā to, pie velna, lai nosauc, bet neticamā veidā esmu iegādājies sev atbilstošus apavus. Ar tādiem pat var skriet lejā no kalna, nevis slidināties vai, sliktākajā gadījumā, ripināties un lidināties lejup. Kāpums gan liekas visai stāvs, tad seko vēl viens, ļoti līdzīgs iepriekšējam. Kopumā neliekas tik traki, bet es zinu, ka man šeit augšā būs jātiek vēl 12 reizes. Lai notiek, es zinu, kāpēc esmu šeit. Es esmu gatavs.

Cik ļoti cilvēkus kaitina dažādi sīkumi. Esam gatavi stundām ilgi zem deguna burkšķēt un izrādīt savu neapmierinātību par lietām, kas uz visas lielās pasaules fona liekas tik nesvarīgi. Ko tad mēs darīsim, kad viss būs tiešām slikti? Kad aukstums mūs pārsteigs nesagatavotus? Mūžīgais stingums un pēdējā elpa mums tiks laupīta. Varbūt mums paziņos, ka mūsos ir ieperinājies kāds, kurš tur ir bijis jau gadiem, lēnam pieņēmis mūsu ķermeni par mājām, attīstījies mūsu galvā, krūtīs vai kaut kur zemāk. Tas mums var atņemt visu dārgo un vienkāršo. Pat spēju čīkstēt un žēloties. Ar to mazo akmentiņu, kurš berza manu labo kāju, es spēju sadzīvot 40 km garumā. Sākumā domāju, kā no viņa atbrīvoties, bet es vienkārši iemācījos ar viņu sadzīvot. Kad viņš atradās tieši pie īkšķa, tad nebija patīkami. Laikam arī tāpēc tur ir milzīga, tumši zila tulzna. Bet, ja man izdevās viņu iemānīt zem savas pēdas, tad viņš tur mierīgi sēdēja un netraucēja. Tā mēs abi divi, Didzis un akmentiņš, iemācījāmies tīri labi sadzīvot. Mūsu īslaicīgā draudzība gan beidzās pēc, apmēram, 7 stundām, kad beidzot atcerējos, ka apavus var arī novilkt. Bet reizēm vajag vienkārši paciesties un paklusēt…

20229391_1766892876685158_1174681364789300511_n

Esmu slapjš, nedaudz netīrs, bet vismaz nesmirdu. Toties dundurus gan pievilinu. Viņi man uzbrūk ar apskaužamu neatlaidību no visām pusēm. Liekas, ka nepārtraukti atrodos ieskauts mazā mākonī. Sākumā kalu plānus, kā no viņiem atbrīvoties un cik dundurus varētu notriekt ar vienu sitienu, līdz sapratu, ka kož tikai tie, kuri mani pārsteidz no muguras. Tie, kuri lidinās man gar galvu, tikai mani kaitina. Kaitina, bet nekož. Tiklīdz kā pazūdu atpakaļ mežā, viņi pārtrauc sekot. Pēc brīža gan atkal atgriežas, bet ar katru nākošo apli es par viņiem domāju arvien mazāk un mazāk. Līdz pienāk brīdis, kad viņu klātbūtni vairs nemanu. Domāšana par maznozīmīgām lietām tikai atņems man spēkus. Viegli nebūs, bet spēkam jāpietiek. Citu iespēju neapsveru.

Jau ceturtais aplis. Paliek grūtāk, protams. Kāpjot augšā kalnā, pirmo reizi manas plaukstas pieskaras smiltīm. Iepriekš domāju, ka varētu pat iztikt bez rāpošanas, bet tomēr nākas izmantot arī šo pārvietošanās veidu. Lai arī cik grūti nebūtu, tas ir labāk nekā atrasties citās tumšās vietās, kurās esmu pabijis un vairs negribu atgriezties. Es vēlējos šeit atrasties, cīnīties ar sevi, dzīt sevi uz priekšu, jo atpakaļceļa vairs nav jau sen. Sāpes. Lai arī kā man to reizēm negribētos atzīt, bet šī sajūta mēdz būt patīkama. Es nāku pēc viņām, un viņas mani vienmēr atrod, sagaida ar atplestām rokām. Pēc kāda laika sāpēm talkā nāks nogurums, tad pievienosies vēl citas grūtības, un kokteilis sanāks pamatīgs. To nevarēs izdzert uzreiz, arī uzdzeramais nepalīdzēs. Jo vairāk viņu dzer, jo vairāk ķermeni pārņem reibuma sajūta. Rīkli nededzinās, bet kaltēs gan, ar katru soli, ar katru metru arvien vairāk. Un kad sāpju, sviedru, dubļu sajaukums tika iztukšots pirmo reizi, es sapratu, ka tas uz visiem laikiem būs mans mīļākais dzēriens.

20155946_1766893073351805_528817139733834345_n

Manā priekšā parādās melna kartiņa. Uz tās attēlots skaitlis 8. Vēl astoņi apļi. Nopūšos un nodomāju, ka vēl tik daudz priekšā. Izvēle ir vienmēr, es to zinu. Varu apsēsties malā un pateikt, ka man pietiek. To sauktu par “izstāšanos”. Noņemt starta numuru, lēnām strēbt zupu, ēst dažādus gardus ēdienu. Protams, varētu arī ieiet pirtī, nomazgāties, kārtīgi padzerties, darīt patīkamas lietas. Izstāšanās ne vienmēr nozīmē padošanos. Reizēm tā vienkārši norāda uz cilvēka spējām laicīgi izvērtēt visus plusus un mīnusus, ko sacensību turpināšana varētu nodarīt veselībai. Man ir grūti, es jūtos noguris, es ļoti gribu ēst un atpūsties. Šajā brīdī man ir jāizvēlas starp nožēlu un vientulību. Draugi, es vienreiz jau izstājos no sacensībām. Es nevarēju sev neko pārmest, bet es nevēlos šo sajūtu piedzīvot vēlreiz. Tā ir nožēla. Bez tās nevar iztikt, bet arī laiku atpakaļ vairs neatgriezt. Var tikai pagriezties un dzīvot tālāk. Es elpoju, es dzīvoju un man ir dota iespēja vēlreiz cīnīties. Un tā es lēnām dodos tālāk trasē. Esmu izvēlējies vientulību.

Man tikai jāšķērso līnija. Iedomāta viduslīnija, kas ir ieurbusies manā galvā. Tā sašķeļ manu pauri, griež manas smadzenes uz pusēm, sadalot tās divās daļās. Kad es tikšu galā ar sesto apli, pienāks kārta cīnīties par septīto. Līdz es sasniegšu horizontu, man paliks vieglāk. Vieglāk, bet kādā ziņā? Skriet tāpat būs grūti, un jāskrien vēl būs daudz, bet šis ir tas gadījums, kad man nav izvēles. Kā jau zināms, izvēle ir vienmēr, ja vien cilvēks pats sev tādu dod. Es savu izvēli izdarīju jau pirms skrējiena. Man nevajadzēja būt tādam muļķim, bet es devu solījumu. Solījumu neapstāties. Ķermenis signalizēs, ka tam pietiek, bet šoreiz esmu apņēmies dzīt sevi līdz pēdējam. Viss grūtākais un smagākais, arīdzan skaistākais vēl ir priekšā.

Es vairs nesvīstu, bet kājas paliek smagākas. Katrs kāpums nemanot paliek augstāks un stāvāks. Nogāzes ir kļuvušas vēl daudz garākas. Brīžiem liekas, ka visas pasaules smiltis ir sabērtas manā mutē. Tās ir iesprūdušas manā kaklā, bet man nav ar ko tās noskalot. Sausums izplešas pa rīkli kā tuksnesis. Katra iespēja padzerties ir kā īsta oāze. Skatītāju atbalsts palīdz, jo, veicot katru apli, aplausu pavadībā es tieku sagaidīts kā varonis. Diemžēl, katrs prieka mirklis ir īss, jo uzreiz ir jādodas tālāk. Kontrollaiks jau sāk lēnam mani spiest. Prāts tiek apgrūtināts ar domām, skaitļiem, ciparu kombinācijām. No tā visa nav nekāda jēga, jo rēķināt es nemaz nemāku. Nav arī jāmāk, man ir jāskrien. Tāpēc man ir jādodas tālāk. Vairs nevajag domāt, ir tikai jāskrien. Grūtākais vēl ir priekšā. Man ir jāiztur.

20245618_1766893246685121_9033237029641430659_n

Es nedrīkstu domāt par finišu. Šī doma mani iznīcinās. Tā mani lēnam nogalina. Šīs domas ir jāizgaiņā prom. Es nedrīkstu atkārtot iepriekš pieļautās kļūdas. Manas domas tiek vērstas tikai, lai veiktu nākošo apli, nekāds finišs. Es sadalu skrējienu daļās. Man ir jāvirza sevi uz priekšu pa nelielam gabaliņam un tad jāsāk cīnīties par nākamo. Jādomā par katru soli, kā novietot savu kāju, kā nenokrist. Tas nav viegli, bet es zinu, ka ir bijis grūtāk. Esmu bijis daudz lielākās nepatikšanās un man ir jātiek cauri šīm. Šis ir Vilkaču maratons, grūtākais Latvijā. Tas nevarēja norisināties bez manas klātbūtnes, jo tādi cilvēki kā es gluži vienkārši paši atrod šādas vietas un pasākumus. Tas tā nevar notikt, ka visi skrien, bet es nē. Desmit apļus esmu veiksmīgi veicis un iekļāvies kontrollaikā.

“Didzi, laiks doties. Mums ir jāiet. Jāiet no sākuma līdz beigām. Līdz beigām, veco zēn. Kad finišēsi, skrējiens būs beidzies, bet tās nebūs beigas, tās nepienāks, kamēr vien pats to neizvēlēsies. Ja vien spēsi būt godīgs un pildīt, ko solīji. Mums vairs nav laika apstāties, vairs nav laika pagriezties un aiziet. Mēs to vairs nevaram. Tev vairs nav jābaidās. Es esmu ar Tevi, vienmēr būšu. Es zinu, ka Tu gribi atkal mani satikt, atkal būt kopā ar mani, lai viss būtu tā, kā vienmēr, bet mēs šajā pasaulē dzīvojam dažādus mūžus. Tev šobrīd ir grūti, bet man ir labi, es esmu mierā un klusumā. Mums jābūt priecīgiem, ka varējām tik daudz laika pavadīt kopā, bijām nešķirami. Dari to, kas jādara, dari to, ko Tu proti darīt vislabāk. Pabeidz iesākto, lai vari reiz doties mājās. Neatdod savu dzīvību ne par ko. Vēl ne. Reizēm pasaule liekas nežēlīga un negodīga, bet tā būs vienmēr. Atceries, ka Tu vari paciest jebko, neņemt vērā nevienu ievainojumu, ja vien no sirds tici savam mērķim. Un, ja Tevī vēl ir palikusi kaut kripatiņa pašcieņas, tad Tu šodien iesi līdz galam. Cīnies un ļauj man iet.” Es zinu, draugs, es zinu. Es apsolīju.

Laiks pēdējiem diviem. Katrs solis augšup ir kas neaprakstāms. Manas kājas rauj krampjos, un es nezinu, cik ilgi tās vēl izturēs. Krampji pārņem manas kājas no visām pusēm, es tos jūtu tādās vietās, kurās tie nav bijuši nekad. Manas kājas tiek atvēsinātas ar mediķu palīdzību, bet es jūtu, ka kuru katru brīdi es varu sabrukt. Sabruks tikai mans ķermenis nevis mans gars. Šajā brīdi es varu droši teikt, ka man piedrāzt par medaļu. Man piedrāzt diplomu. Man piedrāzt aplausus un gaviles. Man piedrāzt kontrollaiku. Man ir jātiek līdz galam, jāsasniedz finišs. Tas ir viss, kas man rūp, viss, kas šobrīd svarīgs. Nekam citam vairs nav nozīmes. Par to arī bija šis skrējiens, un tāda reizēm ir dzīve. Tu pamosties kā sūds podā, tad sacensību laikā Tu esi vēl nožēlojamāks, brien cauri mēslu bedrei, esi sūdos līdz ausīm, bet izmisīgi pretojies, lai Tevi nenoskalotu lejā. Laiku pa laikam, kāds vārdā dzīve Tev uzgāzīs virsū vēl sūdus. Un tad atkal nāksies rāpties ārā. Es lēnām tuvojos finišam, kā vienmēr pārdomājot, kas noticis iepriekš. Jau redzu cilvēku pūli, kuri mani gaida, tad aizķeros aiz saknes un krītu. Kājas atkal rauj krampjos, liekas, ka visi ir apklusuši, un ir apstājies laiks. Es nesaprotu, vai esmu finišējis, bet izrādās, ka ļoti veiksmīgi esmu iegāzies tieši finišā. Vēl mēģinu kā vecs suns stūķēt savu pakaļu uz priekšu, bet ļaudis saka, ka vairs nevajag, viss ir beidzies. Īsti nesaprotu, kur jāiet tālāk. Uzrāpjos uz celma, kā muļķis stāvu tur, lai mani nofotografē. Tad nokāpju lejā un eju uz priekšu ar pilnīgu bezmērķību. Apsēžos uz sola un sēžu. Tad sāku trīcēt un ar grūtībām varu noturēt buljona bļodu. Es gribu mājās.

20157844_1766897746684671_1389763852113007862_o

Netīrs, nosalis, ar trīcošām rokām. Pārguris. Kājas noberztas jēlas, deguns sasists, pirksti sasisti ar ziliem nagiem. Es finišēju. Pat iekļāvos kontrollaikā, jeb 7 stundās. Mans laiks – 6:53:28. Es varētu turpināt justies kā sūds, bet man liekas, ka esmu skaists. Tik skaists kā nekad. Ja cilvēki nezinātu, ko esmu darījis, viņi droši vien mani noturētu par klaidoni. Un man būtu vienalga, jo pametu sacensību centru ar vienu domu – es taču apsolīju…

Izcili, iedvesmojoši, brutāli

IMKA_4839

“Domāju, ka šodien dzima kaut kas burvīgs un nedaudz biedējošs!”

“Skarbākais skrējiens kādā esmu piedalījies.”

“Izcili, iedvesmojoši, brutāli.”

Ar šādiem vārdiem savu piedalīšanos Latvijas grūtākajā maratonā komentēja tā dalībnieki, kuri sestdien Āžu kalna pakājē startēja pirmajā Vilkaču maratonā.
Lasīt tālāk.

Iespējams, grūtākais maratons Latvijā

VM_900x600

15. jūlijā startēs Latvijā grūtākais maratons – Vilkaču maratons. Teiksmainā un mītiem apvītā Tukuma novada Āžu kalna apkārtnē vairāk nekā sešdesmit garo distanču skrējēji dosies, iespējams, savā izaicinošākajā maratonā.

Grāmatā “Kurzemes Vilkaču Nostāsti” Ralfs Kokins aprakstīja: “Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu.”

Lasīt tālāk.