Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Kā es skrēju līdz KLIŅĶIM jeb Rīga-Valmiera (107 km), jeb Gladiatoru pastaiga..

IevaZirne_Klinkis

Pagājuši jau mazliet vairāk kā divi mēneši kopš skrējiena Rīga-Valmiera, ķermenis jau pilnībā atkopies un aizmirsis, ka kādreiz ir skrējis 107 km, bet emocionālie iespaidi ir neizdzēšami, un beidzot ir iedvesma tos aprakstīt, gaidot Cēsis ECO trail 114 km skrējienu..

Kā es gatavojos šim skrējienam? Tieši šādi – 31.marta rītā pieceļoties un saprotot, ka vakarā ir jāsāk starts uz Valmieru, bet man nav nevienas ekipējuma sastāvdaļas, ko ņemt līdz ceļā – nav neviena batoniņa, nevienas želejas, nav galvas luktura, nav lietus mēteļa, nav atstarojošas vestes, nav pat mugursomas, nav arī svara, jo pēdējā nedēļā nav izdevies sevi īpaši pierunāt ēst, tā nu mans skrējiens sākas jau 31.marta rītā pa Rīgu – panikā mēģinot sagādāt sev visu nepieciešamo!

Veiksmīgi līdz 21:00 vakarā visu “daudz maz” esmu sadabūjusi un sāku dzert cukurūdeņus, pēkšņi sākas milzīgs satraukums, lai neteiktu panika, bet tad satieku savu brīnišķīgo pavadītājkomandu- Lauru un Sandru! Latvijas Universitāte pilna ar skrējējiem, kas, pēc skata redzams, ir gatavojušies šim pasākumam (nosarkstu stūrītī, jo es nepiederu šai grupiņai), Lauriņa ar Sandruci atkārto, ka esmu par plānu saģērbusies) .

Ir 00:00, sācies 1.aprīlis, emocionāls brīdis pie Brīvības pieminekļa, nodziedam Himnu, samīļoju Lauriņu un aiziet.. Viss, es sāku skriet! Rīgai cauri skrienot, ir milzīgs pacilājums, pat īsti neapjaušu uz ko esmu parakstījusies, cilvēki dodas manāmi iereibuši pretī pa Brīvības ielu, lai sāktu izklaižu maratonu, bet mēs skrienam ultramaratonu uz Valmieru..

Un tad beidzas Rīga un ir nakts ( jā, šo es vispār biju palaidusi garām, ka būs pilnīgi tumšs, mans steigā nopirktais lukturītis, kurš man iepatikās, jo viņam ir arī sarkana gaismiņa, protams, nav labākais prožektors pasaulē, esmu tumsā..). Nākošā doma – Ieva, vai Tu vispār zini, kur ved trase.. un atkal prātā nokaunos, un nākas sev atbildēt – ka nav ne jausmas, jo, protams, neesmu par to painteresējusies! Tad nu sēžu astē cilvēkiem – galvenais viņus nepazaudēt..

Attopos Garkalnē.. attopos, jo īsti pat nesaprotu, pa kādu ceļu un kā tur nonācu, noskrieti ap 20 km, jūtos fantastiski, iedzeru koliņu un atkal pazūdu tumsā.. Sēžu astē diviem puišiem, domāju, ka tā būs drošāk. Solis ir viegls un raits!

Sāku domāt, vai tik šis skrējiens nav tāda liela līdzība ar dzīvi, kurā Tu zini, ka visapkārt eksistē viss, bet Tu to neredzi, jo ir tumsa, tad nu seko tādam šauram gaismas celiņam cerībā, ka viņš atklās, kas notiek apkārt, un drošāk ir atrasties kādam blakus!

Skrienu un filozofēju domās ar sevi! Nevaru sagaidīt, kad satikšu savus cilvēkus. Zinu tikai, ka mana brīnišķīgā atbalsta komanda – Anča un Kate ceļas 3:00 naktī augšā, un kaut kur jau es viņas satikšu, un tad par pārsteigumu zvana Aiva, kas ir piecēlusies naktī un esot 47.km kontrolpunktā! Jūtos tik labi zinot, ka kāds mani gaida!

Ieskrienu 47.km vēl pilna spēku, ir priecīgi, jo mana atbalsta komanda stāv sasalusi vējā, bet man ir karsti, jo es taču kustos! Es viņu vietā negribētu tur stāvēt un gaidīt mani – ir nakts un auksts.

Pēc 47.km sāku gaidīt rītu tik ļoti, ka liekas, ka gaisma ir vislabākais, kas pasaulē ir izdomāts, dziedu pilnā balsī līdzi dziesmām, lai aizbiedētu uzbrucējus (manus izdomātos uzbrucējus dzīvniekus un maniakus, kas sēž krūmos un visu gadu gaida, kad varēs uzbrukt Rīga- Valmiera skrējējiem), bet par laimi ar katru kilometru prāts paliek ar vien tukšāks un tukšāks, pie 60.km es jau domāju: “lamuvārds, lamuvārds, lamuvārds, lūdzu, saulīt, austi, es nespēju izturēt to tumsu”, un esmu aizmirsusi par maniakiem!

Un tad pienāk rīts, mans glābiņš, emocijas ir neaprakstāmas, beidzot ir rīts, ir saule, ir jauna diena, esmu izskrējusi no tumsas un ieskrējusi gaismā.. Beidzot varu pārslēgt savam lukturim sarkano gaismiņu un turpinu ceļu!

Rīts ir atnesis skaistas emocijas, bet jaunas kājas diemžēl gan nē, un pie 60.km sāku ļoti just, ka tās ir ļoti piedzītas un nemaz tik ļoti negrib mani klausīt! Beidzot atkal satieku savu atbalsta komandu, kurai ir pievienojies arī suns (kurš uz manu vēlmi viņam pietuvoties gandrīz nokož degunu, bet ok, galvenais, lai kājas neaiztiek, ar degunu jau neskrien), pāris maizītes bez liekas kavēšanās un dodos tālāk ceļā!

Pie kāda 70.km es pēkšņi saprotu, ka esmu mazliet spēcīgāka, kā es esmu domājusi – vienmēr sevi uzskatīju par nepacietīgu, strauju, bez stipra rakstura, jau pie 70.km sāku sevi cienīt vēl vairāk, kad sāk līt, garām brauc “fūres”, kuras pat nepiebremzē, un acīs sāk kāpt asariņas – redzu acīs ainu, kā viena fūre ar savu milzīgo vēja un peļķu radīto mākoni mani nogāž zemē un nākošā pārbrauc pār galvu. Bet es turpinu ceļu! Ik pa brīdim iedziedos balsī, mazliet paraudu, jo kājas tiešām sāp, bet nu viss pieklājības robežās.

Un tad ieraugu zīmi, ka līdz Cēsīm ir apmēram 16 km, bet līdz Valmierai vēl kādi 28 km un domāju: “Kas ir?? Cēsīs nav baznīcu pie kuras kliņķa pieskarties, kāpēc nevarēja organizēt skrējienu līdz Cēsīm?”, veicu veselu apcerējumu savā galvā, ka varēja taču skriet līdz Rožu laukumam Cēsīs, tur arī ir baznīca, baznīcai noteikti ir durvis un kliņķis, kāpēc mēs triecamies uz to Valmieru, kas tad tur būs tik īpašs, varētu ierosināt, lai nākošgad ļauj skriet līdz Cēsīm.

Nākošajā kontrolpunktā satieku savus atbalstītājus, un viņu starpā ir arī Edgars, kurš mani paslavē, un ļoti, ļoti viņa vārdi mani paceļ, iemet somā batoniņu, neļauj aizkavēties un mudina doties tālāk! Uzreiz saņemos!

Kājas jau knapi kustas, bet kustas! Es skrienu, es kustos, es daru to, kas man liek justies dzīvai, es ar sevi atkal iepazīstos no jauna! Ja es domāju, ka Ieva Zirne ir nepacietīga un ar vāju raksturu, tad tajos pēdējos kilometros es iepazinos ar citu Ievu Zirni, kura ir tik apņēmīga, kura spēj koncentrēties uz savu mērķi, kura spēj sevi motivēt, kura spēj sakost zobus un skriet arī ar diviem koka gabaliem (tās par kājām jau grūti nosaukt).. Tā kā kopā ar gaismiņu būtu piedzimusi vēl viena Ieva, kura līdz šim bija kaut kur komfortā sevī iekšā sēdējusi – beidzot ir iznākusi ielās un rāda, ko nu viņa prot.

Un tad ir pēdējais kontrolpunkts, satieku savus atbalstītāju komandu, priekšā vēl 12 km (nu gan man šķiet, ka tas nemaz nebūs viegli).. Bet es pārmiju trīs vārdus, iekožu un dodos tālāk! Tūlīt jau es būšu pie tā Kliņķa! Piestāj mašīna un sieviete no dīvainas formas purpurkrāsas mašīnas man saka – “TU ZINI, KA ESI MALACIS?”, un man smaids pa visu seju! Es nezinu, vai esmu malacis, bet es skrienu! Vēl viņa uzjautā, vai man nav grūti skriet ar ūdens pudeli rokās un ar lukturi ap galvu(ir taču diena), es atsmaidu, ka man viss fantastiski un turpinu ceļu!

Tūlīt, tūlīt būs Valmiera, kaut kādos Kocēnos (iespējams tā sauca to vietu) ir tāds plakāts ar uzrakstu – līdz kliņķim vēl 4,9 km un jautājums, vai nākošgad skriesi atkal? Nu gan iekšēji esmu nosmējusies līka, kā var šitik ironisku jautājumu uzdot pirms finiša! Tas ir tāpat, kā jautāt tad, kad esi nenormāli pārēdies pusdienas, ko ēdīsi vakariņās.

Ilgi gaidītā Valmiera ir klāt, kājas jau ir pārskaitušās uz mani un neklausa prātam, kurš saka, ka jāpārvietojas uz ietvi, bet turpina vienkārši kustēties pa ielu, pretī brauc mašīnas, cilvēki māj un taurē (es māju un smaidu, uztverdama to kā atbalsta sveicienu, bet visticamāk viņi vēlējas pateikt, lai lasos uz ietvi, kas galu galā ir domāta kājniekiem nevis iela). Pēc kāda mirkļa arī pārvietojos uz ietvi, jo tur ir cilvēki, pilnīgi visiem pajautāju, kur ir tā Sīmaņa baznīca – viens puisis ar suni atbild, ka neesot valmierietis un nezina, laipni pasmaidu un novēlu jauku dienu, iekšēji gan nolamājos – ko vazājas pa Valmieru un nezina, kur ir Sīmaņa baznīca – tūrists atradies!

Pēkšņi Anča brauc pretī un jautā, vai es dzīva – tētis izplatot baumas, ka mans punktiņš mājas lapā, kur virtuāli var sekot skrējējiem, jau 16 minūtes stāvot uz vietas! Nu gan es lēni skrienu, nodomāju, ka pat aplikācija nespēj atpazīt, ka kustos!

Vēl kādiem 10 cilvēkiem viena kilometra laikā paspēju pajautāt, kur ir baznīca, LĪDZ beidzot viņu ieraugu… IR ..

Un tur sākas cits stāsts par manis evakuēšanu uz Rīgu, Ančas un Kates uzstādīto diagnozi, ka man ir klīniskā nāve, vadāšanu pa slimnīcām un Stradiņu slimnīcas uzgaidāmo telpu.

Bet kopumā – vai es kaut reiz domāju ar pārmetumu sev, nu kāpēc es to daru? NĒ!

Un nevis tāpēc, ka es domāju, ka es paveicu ko varonīgu, bet tāpēc, ka es šādi iepazīstos ar sevi, ar savu iekšējo spēku, raksturu, pārorientēju savu domāšanu! Katrs piedzīvojums, kas ļauj iepazīties ar sevi, ir bijis jēgpilns! Man patīk satikt to stipro, neatlaidīgo, mērķtiecīgo Ievu, jā, arī to, kura spēj lamāties iekšēji uz puisi, kurš nezina, kur Valmierā ir Sīmaņa baznīca!

..kājas ir mani spārni..

7 komentāri rakstam Kā es skrēju līdz KLIŅĶIM jeb Rīga-Valmiera (107 km), jeb Gladiatoru pastaiga..

  • Hiēna Hiēna

    Kaut kas mistiski, nereāli fantastisks…

  • Riktīgi labi. Šādi stāsti ir kā narkotikas pēc kliņķa.

  • trololo trololo

    Man ar bija tādi, kas nezin kur ir baznīca :D

  • edGars

    paga, paga, tur kur sākas `asinis` stāsts apraujas :(

  • Andulis

    Un tur sākas cits stāsts
    Šo – otro stāstu varētu ‘asinskārākajiem’ lasītājiem piedāvāt par saprātīgu cenu :) ;)
    …..
    liela līdzība ar dzīvi, kurā Tu zini, ka visapkārt eksistē viss, bet Tu to neredzi, jo ir tumsa” – šis ļoti patīk, lai arī nav pārlieku optimistiski. Varbūt tieši tāpēc.

  • Nakts skriešanas burvība, kad kilometri paši salasās un no rīta gaismā atliek tikai piebeigt atlikušo posmu

  • StonkaD StonkaD

    Loti iedvesmojoš raksts, sajūta, ka vēlētos sasniegt šo klinki! Bet tad padomājot otreiz diezvai es to sasniegtu :D Apbrīnoju visus kas ir sasnieguši šo un citus klinkus :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.