Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Minskas pusmaratons

20170910_190432

Par Minskas pusmaratonu jau dzirdēju pērn, bet tad konkrētās septembra nedēļas nogales plāns bija skaidri zināms, un atkāpe no plānotā nebija iespējama. Kā nekā vajadzēja velo sacensībās nosargāt trešo vietu grupā. Bet šogad agrā pavasarī plāna septembrim nebija, toties izteiktais piedāvājums doties uz Minsku bija vilinošs.

Par Minskas pusmaratonu zināju tikai tik daudz, ka viņš notiks trešo reizi, tāpēc sāku kalt plānu, ka šajā pusītē varētu izskriet labu rezultātu. Varbūt ne personisko, bet labu, jo kā nekā pusmaratons notiek septembrī. Plāns jau bija labs, un pa vidu tika paķerti vēl tādi skriešanas pasākumi kā Pasaules čempionāts 24h skriešanā un Cēsu eco trail 42km distance, tā teikt – treniņiem. Ja pēc Pasaules čempionāta 24h viss bija labi un skaisti, tad pēc Cēsu eco trail es tā vairs nedomāju. Klusi un nepamanīti, jebšu ta-dā!, te es esmu – manā dzīvē pēc vairāku gadu pauzes iezagās trauma. Nopietni? Tā, lai jautrāk, sāpēja abu kāju apakšstilbi un pie tam diezgan sinhroni – savilkti un sāpoši muskuļi, sāpošas saites (kas man īsti bija – nezinu, bet zinu tik vien, ka populāro traumu simptomi tie nebija). Bija pat tik jautri, ka no rīta, izveļoties no gultas, bija nedaudz jāpiedomā, kā nostāties uz kājām, un tikai tad, kā spert nākamo soli. Vai arī pienāca brīdis, kad darbā tika uzvilktas kompresijas zeķes, jo savādāk nevarēju normāli pasēdēt, nemaz nerunājot par piecelšanos. Trepes. Ar tām arī bija jautri. Labā ziņa, ka tas viss, braucot ar velo, netraucēja (ja neskaita tās velosacensības nākamajā dienā pēc Cēsu eco trail, bet kas bijis, bijis). Skriešana. Kāda skriešana? Solis tizls, muskuļi sāp kā pēc ultras, un vispār baudas nekādas. Dažas reizes izgāju paskriet (lasīt – mēģināju notenterēt 2-3km), secināju, ka labāk paliek, un turpināju neskriet. Tā pienāca Kuldīga, kurā viss notika tā, kā tam bija jānotiek, un es pateicoties Ingai neskrēju (par ko liels paldies viņai). Tā pienāca Stirnu buks, kur pēc vairākiem gadiem tiku pie koša teipa un zaķa distanci noskrēju, domājot par to, kā tik izdzīvot tajā karstumā un bezgaisa ieplakās mežā. Dzīve sāk palikt skaista. Protams, protams. Ja vien kaimiņi pieskatītu savus mājdzīvniekus, tas ir kodes, tad man nebūtu ar viņiem jākaro un, iespējams, tad, pakāpjoties uz galda, es tizli nesatraumētu potīti… Skaisti. Tā teikt – brīdī, kad viena trauma sāk atkāpties, tā otra ir klāt. Un atkal skriešanas solis ir tizls un viss sāp.

IMG-20170915-WA0016
Tā pienāca septembris. Uz Minsku aizbraucu ar domu –  kā būs, tā būs. Ja varēšu paskriet, tad skriešu, ja nevarēšu paskriet, tad iešu. Ja iekļaušos 2 stundās, būs labi, ja neiekļaušos, arī nekas – izbaudīšu.

IMG-20170911-WA0002
Starts.
Pulkstens 12:30, atskanot starta šāvienam un konfeti salūtam, laika atskaite šim pusmaratonam ir sākusies. Sākums kā jau sākums, tik vien, ka uz platās ielas visiem pietiek vietas, un jau pēc nepilniem 500 metriem sākas pirmais kalniņš augšup. Bet kuru uztrauc tāds sīkums. Atbalstītāji visapkārt, un skrienam tālāk. Vēl pēc pārdesmit metriem nogriežamies uz Neatkarības prospekta, kas ir garākā iela Minksā ar trīs braukšanas joslām katrā virzienā. Vēl pēc noskrieta kilometra acīm paveras skats uz labajā pusē esošo Neatkarības laukumu, kur stalti stāv Sarkanā baznīca jeb Svētā Simeona un Helēnas baznīca.

20170909_142348

Tāpat redzami stikla kupoli, zem kuriem trijos stāvos zem zemes atrodas lielveikals. Blakus valdības ēkai – pats Iļjičs. Protams, neiztrūkstošs arī milzīgais “Minskai 950″ plakāts. Kamēr ielas otrā pusē pretī skrien līderu grupiņa, tikmēr manā pusē skaisti dzied koris. Nedaudz uz leju un esi ielas otrā pusē. Ir karsts, saule paslēpusies aiz mākoņiem, bet es nevaru sagaidīt dzeršanas punktu, kas būs vēl pēc diviem kilometriem. Labi, man ir sava ūdens pudele līdzi, bet es tāpat gaidu to ūdens punktu. Jau atkal jāskrien uz augšu. Aiz līkuma pa labi un tad pa kreisi. Priekšā skrienošie uzmundrina pie kafejnīcas sēdošos. Ak, jel. Aiz nākamā līkuma tālumā rēgojas atkal uz augšu… Cik var? Šai brīdī man patraucas garām bariņš skrituļotāju un izveicīgi izlavierē starp skrējējiem, kā nekā vizinās ar viena no sponsoru karogiem. Kad tas sasodītais augšupceļš pievarēts, tad aiz muguras paliek prezidenta rezidence (nē, nē valsts galva dzīvo citur), parks un akadēmiskais teātris.

Dvīņu mājas pie dzelzceļa stacijas.

Dvīņu mājas pie dzelzceļa stacijas.

Atkal pagrieziens, un trase ved uz leju. Atkal skrienam pa Neatkarības prospektu, un sajūta tāda, ka skrietu pa lidlauku vai vismaz pa to plato šosejas posmu, kas ir pie Talsiem. Tik platu ielu es redzu pirmo reizi. Atbalstītāji ir uzdevumu augstumos. Spēj tik galvu grozīt un vērot apkārtni. Pirmo reizi šķērsojam upi – Svislach, kura tek cauri Minskai. Priekšā Uzvaras piemineklis, kura pakājē deg mūžīgā uguns. Tālumā mājas, mājas, mājas. Ir, beidzot manu dzeršanas punktu. Pie pirmā galdiņa dikti liela drūzma, un nevar saprast, cik daudz, precīzāk – maz glāzītes atrodas uz galda, tāpēc izdomāju, ka ņemšu ūdeni no nākošā. Kā tad, kā tad. Nākamā galda ar ūdeni nav, ir tikai banāni. Tik vīlusies sen nebiju. Atpakaļ neskriešu. Padzeros kārtīgu malku no savas ūdens pudeles un pukodamās skrienu tālāk. Tas nozīmē, ka līdz nākošajam dzeršanas punktam ir akurāt 5km. Otrpus aplim skan kaut kas līdzīgs maršam, un, cik nu no sāna var redzēt, jaunieši aktīvi dejo. Arī šo priekšnesumu pavada ovācijas. Aiz nākamā mazā līkuma mūs sveiciena pionieri ar бегами дорогие товарищи. Un tad jau atkal augšup un tad lejā, un aiz nākamā pagrieziena atkal augšup. Tik šo augšupceļu izklaidē mīmi un trīsmetrīgi klauni. Vismaz kaut kāds prieciņš. Atkal skrienam uz leju. Vienā pusē upe, otrā skaistas baltas mājas. Upes otrā pusē dzirdama starta/finiša zona. Bet man atkal uz augšu. Labi, ka kārtējā “virsotnē” ir atbalstītāji, un man jau tas izskatās pēc dzeršanas punkta. Nē, nav. Blakus esošā kafejnīca izlikusi galdiņu ar ūdeni skrējējiem. Skatos pulkstenī un rēķinu, cik vēl līdz īstajam dzeršanas punktam. Nu, ja – daži kilometri. Saules apspīdēta iela. Tālumā vēl manu TT 1h50min. Vai mani pārsteidz turpat tālumā manāmais lēzenais kāpums? Vairs nē. Tagad saprotu, par ko autobusā ķiķināja tie, kas šeit bija skrējuši pērn un tie, kas šorīt pirms mums finišēja 5km un 10km distancēs. Mūs trases malā uzmundrina milzu lāči. Viņiem nav karsti? Paskrienam garām milzu uzrakstam “Minska”. Tā, tā. Te vajadzēs vakarā atnākt. Vienīgais 180 grādu apgriešanās punkts, tad uz leju, un šo vietu jau es pazīstu, drīz jābūt starta zonai.

21731862_1605865962809622_1276352465631382524_o
Ūdens punkts. Šo punktu es garām nelaidīšu, lai vai tur kas. Kaut vai stāvēšu rindā, bet tikšu pie savām ūdens glāzītēm, lai varētu kārtīgi padzerties un nedaudz atvēsināties. Protams, protams. Pieskrienu pie galdiem un redzu, ka viena dāma dala tukšas glāzītes, un es paliku bez. Blakus esošais puisis man atdod savējo. Patīkami. No lielā ūdens bačoka man ielej ūdeni. Padzeros un laimīga skrienu tālāk, un domās jau redzu, kā atlikušo ūdeni izleju uz galvas, ja vien manu skatu nepiesaistītu tas pats puisis, kurš zemē meklē tukšu glāzi… Tieši tik, cik pateicīga es biju viņam par tukšās glāzes atdošanu man, tieši tik pat pateicīgs viņš bija man par pilnās glāzes atdošanu viņam.

21728880_1605843502811868_4995112026724010075_o
Izskrienu cauri starta/finiša zonai, kur aktīvi gatavojas skrējiena līderu sagaidīšanai, bet manu acu skatienu piesaista, jā, tieši tā – nevis Ziemassvētku vecītis, bet Дед Мороз. Jāteic, ka trasē visādi tēli tika manīti, bet šis bija ar vislielāko pārsteiguma momentu. Tālāk trasē nekas nav mainījies. Atbalstītāji ir savās vietās, saule aizvien slēpjas aiz mākoņiem, Neatkarības laukumā dzied dāma, mazajā ielas posmā pie aptiekas tiek dalīts ūdens. Bet es jau atkal sapņoju par īsto ūdens punktu. Esmu noskaņojusies, ka šim ūdens punktam arī garām neskriešu. Kamēr TT 2h ir samērā drošā attālumā no manis, man nav ko uztraukties. Šis ūdens punkts ir īpašs jau ar to vien, ka gandrīz katram brīvprātīgajam rokās ir lielais ūdens bačoks, un ūdens tiek ieliets saujās, bet pozitīvais ir tas, ka var labi un daudz padzerties, nomazgāt seju, saslapināt galvu.

Veikals Rīga Minskā

Veikals “Rīga” Minskā

Tālākais, kā iepriekš – aplis, mūzika, pionieri, tik šoreiz piepīpēta (fui, ko viņi tik smirdīgu pīpe?) bezgaisa iela, protams, ka augšup. Šis ir tas brīdis, kad saprotu, kāda vēl skriešana. Augšā velkos kā tāds gliemezis un lejā tāpat. Pulss vairs negrib prasties un vismaz lejupceļā nokrist līdz man pieņemamam skaitlim. Tā velkos lejā pa kalnu jau ar 6:25min/km un pulsu ap 168. Kaut kas te nav riktīgi. Arī klauni mani vairs nespēj iedvesmot, un mīmi ne tik. Es sapņoju par finišu, kurš no manis ir apmēram 3km attālumā, bet līdz tam vēl tik ilgi un tik daudz augšup/lejup. Ja iepriekšējā aplī kalna galā pie atbalstītāju bankas telts bija tikai slapjš noliets asfalts, tad tagad jaunieši dala glāzītes, un var tikt pie ūdens. Mazs prieciņš. Man pat šai brīdī ir vienalga, ka var redzēt, ka glāzes ir no zemes savāktas, jo te ir ūdens. Sakopojusi spēkus, nīkulīgi ripoju lejā. Prātā rēķinu, ka vēl ir jānoskrien tā apgriešanās cilpa, un tad jau būs finišs. Vai vienmēr pēdējie kilometri ir tik gari? Ejiet ar saviem uzmundrinājumiem kaut kur, un high five arī nedošu. Pēdējā taisne, ūdens punkts. Ja es apstāšos padzerties, tad līdz finišam neaizskriešu, to jau pārbaudīju iepriekš, kad pēc ūdens paņemšanas bija grūti uzsākt skriet. 900m, 700m, 500m; pulss rāda to, kas man nepatīk, jo zinu kas no šīs kombinācijas ir gaidāms. Sakoncentrējos un turpinu skriet. Jau redzu finiša līniju un nesaprotu, kā tur vispār var finišēt, ja aiz finiša līnijas cilvēki sastājušies tā, ka tur nav kur kāju spert. 200m pirms finiša mani apdzen viens skrējējs un uzmundrina ar uzsaucienu skriet ātrāk. Varētu, bet viņš jau nezina, cik nožēlojami es jūtos un cik ļoti sakoncentrējusies skrienu uz finišu. Finišs pēc 2h1min14sek. Kamēr cīnos ar elpas atgūšanu atskrien arī TT 2h.

20170910_145252
Nobeiguma vietā. Potīte skrējiena laikā neniķojās, jo elastīgajā saitē ir spēks. Pēc tam un nedaudz tagad arī saka, ko domā par to pusmaratonu. Ja man kāds jautā, tad varu teikt, ka Viļņa ir plakana un Rēzekne arī. Jāpiebilst, ka Minskas pusmaratonam ir piešķirta IAAF “Bronzas” kvalitātes zīme (Bronze Label), tāda pat bronza kā Lattelecom Rīgas maratonam.

4 komentāri rakstam Minskas pusmaratons

  • mtiger mtiger

    Vēlams ierasties ar savu glāzīti :)

  • otto otto

    pat radās doma, ka varētu citugad aizšaut..

  • Helmuts

    Ļoti precīzi! Tomēr,pēc tam jāpasmaida un ir iekšējas pozitīvas emocijas. Kaut kas savādāk, nekā mums zināmajā ,,pasaulē,,.
    Man, piemēram, e pastā paziņoja par vienu dalības Nr.,saņēmu citu/vārds un Latvijas karoga simbols pat bija/,
    bet pēc tam protokolā atradu citu, bez rezultāta.
    Pirmais kāpumiņš, nu nekas liels. Nu nākamie divi jau cienīgi ,,Stirnu bukam,,.
    Bija forši!

  • Lauma Lauma

    Protams, emocijas pēc skrējiena bija foršas un tagad Minsku atceros ar smaidu. Mājupceļā vēl spriedām par cik ļoti esam pieraduši pie pašmāju orgnaizatoru uzcletās latiņas.
    p.s. Rakstā gan nepieminēju, bet paralēli skriešanai izbaudījām arī pilsētas svētku gaisotni.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.