Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Reāli Nereāli 107 km

Parasti sievietes 8.martā saņem ziedus un konfektes, bet es kļuvu par laimīgo brīvprātīgo ar 107 km maršrutā Rīga-Valmiera 2015.

Maigi izsakoties, par necerēto veiksmi loterijā biju ļoti šokēta un ilgi nevarēju aptvert ko ar to iesākt. Septembrī dabūtā trauma galīgi neviesa pārliecību, ka varēšu vispār mēģināt startēt. Dalība Pēdējās nakts sapnī Igaunijā gan sāka viest zināmas cerības.

Janvāra beigās sapratu, ka kilometri tā vienkārši skrienot negrib vākties, tāpēc pieteicos endomondo premium un uztaisīju sev treniņplānu. Tā kā 28.marts bija par tuvu, vajadzēja domāt par tālāku datumu un man kā reizē maijā jāskrien pirmais maratons. Tāpēc arī treniņplāns šifrējas Valmiera.Rīga, nevis otrādāk.

Paldies noskrieniešiem, man liekas nebija tāda pasākuma, saskriešanās vai citāda satikšanās, kad man kāds neapjautājās kā man iet ar gatavošanos un nesniegtu kādu noderīgu padomu. Novērtēju rūpes, paldies par to.

To brīdi, kad vecākiem tas sāka liekties normāli, ka es skriešu no Rīgas līdz Valmierai, es palaidu garām, bet arī viņu atbalsts bija neizmērojams!

Jau laicīgi biju paņēmusi darbā atvaļinājumu pāris dienas pirms sacensībām, jo sapratu, ka mierīgi darbā nosēdēt tā pat nevarēšu. Un labi, ka tā.  Dienas izrādījās visai saspringtas, bet visu paspēju izdarīt. Teipu uzliku, radio biju, pat pie acu ārsta divreiz paspēju un pat pie jaunajiem #adidas ultra būstiem tiku. No vienas puses bija riktīgs adrenalīns, no otras bija arī tāds dziļš un iekšējs miers.

Piektdien visu uzkurināja rīta treniņš un LNT 900″, tā diena bija pienākusi! Naktī jau lāgā negulējās arī pa dienu pagulēt tā īsti nesanāca. Mammai dzimšanas diena, jāuzcep kūka. Arī Guntai parāds par Pēdējās nakts sapni beidzot jāatdod un jāuzmeistaro Cielaviņa. Un tā, tā diena pagāja starp mēģinājumiem pagulēt, ēšanu, cepšanu, svinēšanu un gatavošanos skrējienam.

Jāatzīst, ka krāmēšanās notika visai haotiski, ļoti ilgi nevarēju saprast ko vilkt mugurā, līs lietus, nelīs, būs silts vai auksts, ko sūtīt uz kuru kontrolpunktu, ko likt somā līdzi? Pēc skrējiena secināju, ka ēdienu sūtīt uz kontrolpunktiem nav jēgas (vienīgi kaut ko ļoti specifisku), pietiek ar to, kas tajos ir uz galda, arī somā varēja krāmēt krietni mazāk.

Gājiens uz LU bija interesants, sporta tērpā, ar pieres lukturīti un kūku rokās… cilvēki tā jocīgi noskatījās, bet tas vēl tikai sākums, vēlāk cilvēki skatīsies vēl jocīgāk.

Satikšanās LU ar visiem pārējiem skrējējiem un palīgiem emocijas un pirms-starta satraukumu uzjundīja vēl vairāk. Reģistrācija, numura saņemšana (tiešām Nr.1!!!), mantu nodošana un starta gaidīšana. Tā kopības sajūta, atmosfēra un fakts, ka es pazīstu TIK daudzus skrējējus… Vienkārši fantastiski!

Pateicoties savam starta numuram biju izpelnījusies uzmanību no dažādiem medijiem, biju dzirdama gan Latvijas radio, gan LNT un LTV sporta studijā. Sajutos gandrīz kā zvaigzne!

Jāatzīst, ka skrējiens jau sākās ar augstu emociju intensitāti, visi dalībnieki tādi priecīgi satraukti, un Ņergu kopkora himna vispār norāva jumtu. Ultralapsa un Voļda dod startu… un tas ir noticis… ir sācies ceļš uz Valmieru.

Tā kā labi apzinājos savas spējas, sāku ļoti lēnām un paliku tajā lēnākajā grupiņā. Tik godīgi skrējusi, ievērojot visus luksoforus, neatceros, kad pēdējo reizi biju.

Draudzīgā bariņā skrējām līdz Rīgas uzrakstam, tad sākām sadalīties.

Cauri tumsai mani izveda Roberts, jau skrienot ārā no Rīgas padevās kopīgs temps, kas man bija patīkams. Izejot no Garkalnes KP, nedaudz nomaldījos un aizskrēju taisni pa sliedēm… Ha, Ha… skrienu, skrienu, nodomāju, labi gan ka seguma maiņa, kājām patīkami, bet kopumā kaut kā sajūta, ka skrienu ne tur… Kā tad, pamanu divas gaismiņas (Gati & Diānu) skrienam galīgi citur (pa ceļu), neko darīt, bridu cauri brikšņiem un atgriezos uz ceļa. Tālāk, pateicoties ceļa biedram, vairs nenomaldījos. Ja būtu skrējusi pilnīgi viena, nevaru garantēt, ka nebūtu aizskrējusi uz Siguldu vai vēl kaut kur citur. Naktī uz šosejas ir diezgan neomulīgi, galīgi negribētos tur blandīties vienai. Laikapstākļi gan bija ideāli, bija silts un naktī varēja redzēt pat zvaigznes.

KP2 sapratu, ka krietni apsteidzu savu teorētisko grafiku, jo Raganā būšu krietni ātrāk kā 8:00 (to Kristaps bija noteicis kā optimālu laiku līdz kuram būtu vēlams tikt garām šaurākajām šosejas vietām līdz pamostas lielā fūru satiksme). Drīz pēc iziešanas no KP2, sapratu, ka ilgi Robertam līdzi turēt vairs nespēšu, bet tā kā sāka aust gaisma sapratu, ka nu jau būs labi. Man ļoti patīk agrie rīti un debesis pirms saullēkta ir visskaistākās, dabā ir tāda ļoti interesanta vibrācija un tāds īss klusuma bridis pirms mostas putni.

Tālāk mēģinājām ar Artūru turēties kopā, bet arī tas vairs man lāgā neizdevās un turpināju savu ceļojumu vienatnē. Jāatzīst, ka lielu daļu ceļa veicu viena un pilnībā to izbaudīju!

Rīga joprojām tuvāk kā Valmiera

Ļoti labi, ka gar ceļa malu ir salikti tie stabiņi, ļoti palīdzēja dozēt maršrutu, gabaliņu paskrienu, gabaliņu paeju.

Liriskā atkāpe:

/Mani draugi tagad – ceļa stabi, 

Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs./

A.Čaks

Šitā mani satuntulēja Raganas KP (man pat auksti nebija) Brīvprātīgo rūpes bija neizmērojamas visos KP

Pēc Raganas KP pārsvarā pārvietojos ejot, šad tad īsu brītiņu uzskrienot. Galvā visu laiku doma, ja tikšu pāri pusi, noteikti tikšu līdz galam! Un tā puse kā nenāk, tā nenāk… Bet nevienu brīdi nebija doma apstāties, tā teikt kaut rāpot mērķa virzienā.
Un tad nez no kurienes uzrodas Gints (islanduurs). Nedaudz nevaru saprast, ko viņš dara man aiz muguras, jo solis viņam ļoti raits. Kā izrādās viņš bijis ekskursijā gandrīz līdz Siguldai. Man protams žēl, ka tā, bet viņš nāca kā dieva dāvana. Labu gabaliņu viņš mani pavilka, apsteidzu pat Artūru un galvenais tas šausmīgais posms, kad ceļa zīmes (un šajā vietā to bija daudz) Rīgu joprojām rāda tuvāk kā Valmieru. Saprotot, ka ilgāk aizkavēt Gintu nevaru, saku, ka man pietiks skrieties, tagad pastaigāšu, un viņš aiztraucas tālēs zilajās…

Ap 60km mani pārņem eiforija un saviļņojums un es saprotu, ka es tiešām to izdarīšu, es aizskriešu līdz kliņķim, lai tur vai kas. Kaut vai tāpēc, lai nākamgad neienāktu prātā doma mēģināt to izdarīt vēlreiz. Austiņās skan Spotify plejlilstē atlasīta mūzika, brīžiem tā pārtrūkst, tad klausos putnus, kas čivina apkārt, līdz ieslēdzu atkal.

Lēnā garā esmu nonākusi līdz Braslas KP. Te biju atsūtījusi dažas siltākas drēbes, jo plānoju ierasties ~12:00, kad vajadzēja sākt līt. bija 9:15 un no lietus ne miņas, saprotu, ka bez drēbju maiņas iztikšu. Katru kontrolpunktu pametu tikai tad, kad zināju, cik tālu ir Kristaps. Un te es arī uzzināju, ka viņš tiešām finišējis kā otrais, un tas iedeva ļoti lielu devu motivācijas un prieku virzīties tālāk.

Līdz Valmierai vairs tikai maratons (ko es joprojām neesmu noskrējusi)

Šis ir tas brīdis, kad es sāku mocīties ar sāpēm augšstilbu muskuļos. Sāpēja jau agrāk, bet tagad bija tuvu tam, ka vairs nevar izturēt. Šis laikam arī bija vienīgais posms, ko pavadīju tikai ejot. Mājinieki arī jūt līdzi un ik pa laikam sazvanos ar mammu.

Sagurums

Nākamajā KP Stalbē ierodos īsi pirms divpadsmitiem un man likās, ka tas KP nekad nepienāks. Esmu jau Stalbē, bet KP vēl nekur nemana, nevar taču būt, ka KP darbības laiks jau izbeidzies mani (un pārējos, kuri aiz manis) nesagaidot, kā izrādās tas paslēpies ceļa malā jau aiz Stalbes robežām. Ļoti nelabprāt saprotu, ka ceļš man vēl tāls un esmu palikusi ļoti lēna. Palūdzu 2 ibumetīnus brīvprātīgajiem, saprotu, ka citādi ātrāk uz priekšu netikšu. Nedaudz palīdzēja (kādu pusstundu) un tālāk devos ejot un nedaudz skrienot.

Neskatoties uz to, ka kājas joprojām sāpēja, mana vēlme tikt ātrāk līdz galam laikam tomēr bija stiprāka, jo sāku apsteigt priekšā esošos. Rubenē (mans mīļākais KP, jo pati pagājušo gad tajā pavadīju ļoti daudz laika) ierados jau kā 88 (Stalbē biju 92). Te man par lielu pārsteigumu mani sagaidīja Inese un teica, ka pēdējo posmu skries ar mani kopā. Patīkams pārsteigums un patīkama kompānija. Šis bija viens no tiem KP, kur pavadīts vismazāk laika, laikam jau tāpēc, ka saprotu, ka vairs jau nav tālu. Un mēs ar Inesi dodamies ceļā.

Mirklis nopietnības pirms pēdējiem 13km

Pēdējie 13 kilometri. Grūti. Sāp kāju muskļi, ibumetīns vairs nelīdz. Bet līdz Valmierai jātiek. Galvā jau skan “Sveika Valmiera, dzimtā pilsēta…”, bet Valmiera kā nerādās, tā nerādās. Nedaudz nelaiks, padrūms, tā kā nedaudz līst. Joprojām brīžiem skrienam, brīžiem ejam (neesmu gan pārliecināta, ka skriešanas ātrums ir diez ko ātrāks par iešanas). Nedaudz pirms Valmieras apsteidzam vēl vienu ējēju un tad jau pavisam netālu arī skriešanas leģenda – Georgs Jermolajevs. Skrienot lejā pa kalniņu pirms Valmieras izdodas viņu apsteigt, bet saprotu, ka ilgi šādi nevarēšu un pie tilta ar Ņergu vēstījumu viņš droši aizsteidzas man garām, jo viņš redz netaisa selfijus un nefočējas te visādi.

Sīmanis mani jau gaida, jau ilgi gaida!

Valmieru pazīstu pietiekami labi, lai zinātu, ka Rīgas iela ir ļoti gara un līdz Sīmanim vēl ir ko iet. Valmierā jau pārsvarā vairs tikai gāju. Netālu no TV torņa pamanu, ka tur kāds dzeltens skrējējs skrien mums pretī. nodomāju – o, forši, arī Valmierā kāds skrien, bet kā izrādās Inga atskrējusi mani pretī un tālāk jau mēs dodamies trijatā. Paskriet vairs gandrīz nevaru, tāpēc raitā pastaigas solī dodamies Sīmaņa virzienā, bet viņš kā nenāk, tā nenāk. Kad beidzot ieraudzīju Sīmaņa baznīcu, prieks bija neaprakstāms.
Un tad mana lieliskā sagaidītāju kompānija kļuva vēl plašāka – Ilze, brālis, Dzintars.

Biju neaprakstāmi saviļņota, par to ka mani tā sagaida un par to, ka esmu tikusi līdz Sīmanim. TAS gandarījums, kas ir tad, ja tiek līdz kliņķim, nespēj stāvēt līdzās nekam. Asaras knapi valdīju, tā ka nestāstiet, ka Sīmanis asarām netic!

ES TO IZDARĪJU!

Emocionālā ziņā šīs bija labākās skriešanas sacensības, kurās esmu piedalījusies. Un pats labākais  ir tas, ka katrs, kurš sasniedz Sīmaņa kliņķi, jūtās kā uzvarētājs, pilnīgi vienalga viņš bija pirmais vai pēdējais. Tā bija cīņa visu 107 km garumā. Tas bija kā svētceļojums uz Svētā Sīmaņa baznīcu. Un tagad ir tāds iekšējs miers un sapratne, ka cilvēks, ja papūlas un neapstājas pie pirmajām grūtībām, var ļoti daudz.

Daži secinājumi:
1) Maratonu noskriet es joprojām nevaru;
2) Brīvprātīgie ir zelts.
3) No fūrēm tā ļoti bail man nebija, daudz nepatīkamāk likās tās mašīnas, kas apdzina no mugurpuses.
4) Noskrienieši ir viena no labākajām kompānijām, kādā pavadīt brīvu sestdienu, gan kopā skrienot, gan atpūšoties.
5) Sāpes ļoti ātri aizmirstās, paliek tikai neizmērojams gandarījums!

Paldies visiem, kas par mani piedomāja, juta līdzi un atbalstīja. Bez jums visiem man tas nebūtu izdevies!

7 komentāri rakstam Reāli Nereāli 107 km

  • Apsveicu ar finišu. Tiešām labs darbiņš. ;)
    Un paldies par kompaniju tos pāris km ;)
    “Līdz Valmierai vairs tikai maratons (ko es joprojām neesmu noskrējusi)” – tieši tas pats. LRM tad beidzot jānoskrien :D
    P.S. nākamgad revanšēšos

  • Labinieks Labinieks

    Tiiik pozitīvi! Pēc bildēm rodas sajūtas, ka grūti Tev nebija nevienu brīdi. Lasīju ar smaidu. Lielisks apraksts. Milzīgi apsveikumi.

  • SelfijuPavēlniece MissBroka

    ArtūrsK nu tad tiekamies uz LRM starta līnijas, tas maratons taču beidzot ir jāpievar! Nākamgad Rīga-Valmiera pasākumā būs prieks padot Tev kolu un citus našķus, lai skrējiens izdotos vēl labāks kā šogad!

    Labinieks, Paldies! Laikam to cik grūts bija skrējiens saprot katrs dalībnieks pats, jo tikai viņš zina, kas slēpjas aiz tā smaida :)

  • Spaidijs (Spidey) Purva Bridējs (Edgars)

    Super, super , super! :))

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Tu esi Supermeitene! Kamēr mums ir tādas meitenes- valstī viss būs kārtībā!

  • ai-jucis ai-jucis

    Iedvesmojošs rakstiņš!! Tu esi brīnišķīga!!!

  • Ultralapsa Veipaskundzite

    Varu tik priecāties kopā ar katru, kas šo pastaigu ir veicis :) Un pirmā reize tak ir tik īpaša! Paldies, ka padalījies ar savām sajūtām! Maratons pēc šī nu noteikti vairs neliksies nekas biedējošs – pieveiksi ar tādu pašu smaidu :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.