Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Rudenīgais Priekuļu trail

20160904_121615

Kad Skrējēju ballē man izlozēja bezmaksas dalību Priekuļu trailā, pie sevis nosmīnēju, ka diez vai skriešu, jo nezinu, vai būšu atpakaļ no kalniem, bet, ja būšu, tad visticamāk, ka braukšu Siguldas vienības braucienā. Tā savu laimēto dalību ieliku kastē pie numuriem un aizmirsu par to. Pienāca augusts, līdz ar ko saņēmu uzaicinājumu piedalīties Velorealitātē septembra pirmajās brīvdienās. Vēl jo vairāk nosmīnēju par to, kā es skriešu Priekuļos.

Tā pagāja vasara un pienāca septembris. Ir pagājusi nedēļa kopš finiša Alpu kalnu pakājē, un mana pašsajūta kā ir lieliska, tā ir lieliska. Priecājos, ka nekas nekur nesāp un vispār nav sajūta, ka būtu skrējusi. Tā kā skriet aizvien tā īsti negribas (lai gan nevarētu teikt, ka ar skriešanu šogad vispār ļoti aizrautos, bet paskriet šad tad izgāju), tad izbraucu ar velo līkumu un turpināju priecāties, par to, ka viss ir labi. Bet tai pat laikā meklēju attaisnojumu, lai nebrauktu Velorealitāti, nez kāpēc sabijos no vispārzināmā fakta, ka “..būs daudz kilometru, grūti un iespēja un atļauja katram pašam izraisīt vemšanu vai izskrūvēt visus ventiļus, lai varētu evakuēties..”. Un vispār man vēl normālā ēšanas ritmā jāieiet. Bet, ja jau tā dalība laimēta, tad kāpēc neskriet?

Priekuļos Vilmārs man pirms starta ar lielu sajūsmu stāsta, ka šī ir ļoti skaista un forša trase, jeb viena no tām trasēm, kuru viņam pašam ļoti gribētos skriet. Pie sevis atkal nosmaidu, lai jau tā būtu. Piecpadsmit minūtes pirms starta sāk līt, bet lietu šodien nesolīja. Un vispār, es gribu sauli, +30°C un zilas debesis, nevis šo ziemu. Tā starta zonā nonāku vien minūti pirms starta un pirmajā rindā. Pie sevis atkal nosmaidu, ka vieglāk būs tai šaurajā takā aiz līkuma tikt cauri.

Starts. Pirmajos simts metros ātri saprotu, ka mana sabīšanās no Velorealitātes nebija tāpat vien, jo pulss ir kosmosā un tur arī paliks visu atlikušo trasi. Pulkstenis ar’ drīz nopīkstēs un paziņos, ka vispārējā kondīcija ir -14. Skaisti. Asfaltu nomaina slapja, grimstoša zāle. Negribu slapjas botas, vēl ne. Taka aizvijas līkločus, pirmie dubļi un upīte. Garām paskrien Inese – ai, viņa tāpat ātrāk skrien par mani. Dzēriena pudeli pārceļu no vienas rokas otrā, lai vieglāk uzkārpīties pa dubļaino nogāzi augšup. Tad nedaudz starp kokiem aizaugsi taka, un, aidā, pa māl-dubļiem lejā. Viss tik slidens, ka drošībai jāpieturas pie kāda koka. Mani apdzen visi, kas vien var un, kam nav slinkums un ir vēlme. Tai skaitā, Lelde. Zinu, ka viņa ir satrenējusies, bet tik āri gan viņu sev garām paskrienot negaidīju. Mani uzmundrina, lai skrienot, jo tas jau nav nekāds kalns. Kā tad! Nūjas man vajag, nūjas. Pirmais kalns paskrienot – paejot pievarēts. Jau kalnā ejot augšā tiek nolemts, ka tālāk pievērsīšos dabas baudīšanai, tai skaitā, noskatot labākas sēņu vietas. Te uz celma daudz gailenes. Der. Opā, izrādās kopš ziemas ir nedaudz pamainīta trase – jāskrien nevis pa lielo, plato ceļu, bet gan pa mazām taciņām. Lejup skrienot, priecājos par savām Asics botiņām, kas ideāli mani tur pie zemes. Tā arī aizlidoju dažiem garām. Skrienu un domāju, bet kur ir tas bildē redzamais koku zaru tiltiņš? Ilgi atbilde uz jautājumu nebija jāgaida, jo pēc dažu kritušu koku pārlēkšanas, vienas dubļainas gravas pievarēšanas, palīšanas zem koka un paskriešanas garām avotam – ir. Tiltiņš vai dubļi, dubļi vai tiltiņš. Mana izvēle ir par labu dubļiem, tas tiltiņš tāds aizdomīgi slidens izskatās. Sēnes te nekur nemanu. Plata dubļaina grantene, taciņa, vēl viens dubļains kalns augšup. Teorētiski šajā paugurā var uzskriet, praktiski – man aizvien patīk visos kalnos iet augšā. Garām paskrien vēl daži skrējēji. Lai jau. Tā – cūcenes, mušmires, baravika. Varētu jau paskriet, bet tad taisnē būs jāatvelk elpa. Ai, turpinu soļot. Mežs smaržo pēc lietus un rudens. Slapja, mitra slēpošanas trase uz leju. Asfalts. Dzeršanas punktā Ilze noteic, ka man ūdeni nevajag, jo man redz pudele rokā. Pirmie 3,5 km pievarēti. Sakņaina taka un par brīnumu mikro pauguri skrienami, līdz brīdim. Kā tur palika ar tām sēnēm? Skrienu un baudu. Vispār jau atkal soļoju augšup. Kāpēc man pēkšņi sāp ceļi, mugura un velk ikrus? Tie taču ir tikai 8 km pa mežu. Eju un prātoju, lai jau lien visas sāpēs laukā, vismaz zinu, ka sabijos pamatoti un, ka kalni manī vēl sēž iekšā. Tad paskrienu un atkal soļoju augšup. Hmm, arī šeit ir trase pamainīta. Tas priecē, jo interesantāk. Te uz koka “Sveiciens nūjotājiem!” un “Mums patīk!”. Aiz līkuma elektrolīnija, kur pēc lietus miglas vāli ceļas augšup un saulē veido krāsu spēles. Skaisti. Velkos augšup un prātoju, ka Vilmāram būs bijusi taisnība par to skaisto un interesanto trasi. Aiz muguras pamanu Līgu, izrādās, ka man vienai pēc kalniem nav viegli. Nosmejam kopistiski, ka vajag nūjas.

Aizvien mežs, klusums, rudens, dubļi, pa kādam slapjam koka tiltiņam. Priekšā beidzot pamanu kādu skrējēju un nūjotājus. Viena nūjotāju dāma mani laipni palaiž, par ko viņai paldies. Drīz aiz viņas vēl viena. Kamēr viņa domāja, kā mani palaist, tikmēr es “dubļi pa labo” un garām biju. Kāds kaifs iebrist dubļos līdz ausīm, tfu, potītēm. Pagriezienu nogulēju, attapos norobežojošā lentē. Gadās. Līdz finišam nepilni divi – trīs kilometri. Atminos, ka nekas traks jau vairs nav. Skrienu un domāju, ka būtu jau forši tos dubļus izbaudīt vēl un vēl, bet, lai jau tiek tiem, kas skrien trīs apļus. Tā apdzenu vienu, otru un vēl kādu skrējēju. Pie reizes meklēju kādu izcili labu sēņu vietu, kur pēc finiša varētu atnākt. Nemanu. Jau atkal atbalstītāji sauc, ka – uzmanīgi, lejā slidens. Dubļainais noskrējiens uz leju ir nieks. Tiltiņš. Opā. Attopos slapjā, dubļainā zālē uz vēdera. Bija jau bija aizdomīgs tas pēdējais solis. Līdz finišam tik nedaudz slapja, grimstoša pļava un pārsimts metri asfalta.

Pēc finiša Vilmārs prasa – kā? Atzīstos, ka sākumā nosmīnēju par viņa sajūsmu, bet pēc pirmajiem metriem pati sajūsminājos un izbaudīju takas, dubļus, kalniņus, rudeni. Tā jau ir, ka pēc 119 km, kur vienīgais, ko redzi, ir akmeņi, klintis un grants šis skrējiens bija kā bauda dvēselei.

p.s. vienīgais, kas man nepatika Jūsu skrējienā, ka es sasmērēju savas botas ©

6 komentāri rakstam Rudenīgais Priekuļu trail

  • Inga_K Inga_K

    Sasmējos par sasmērētajām botāniskā :)

  • Inga_K Inga_K

    Un savu autokorektoru.

  • Ina Ina

    Kā redz, arī satelītus skrienot var piedzīvot visu to pašu skaistumu ko garajās distancēs, un ja vēl ir talants to skaisti aprakstīt – super :) Varbūt nākošseon jāiekļauj vismaz kādas no šīs trases sacensībām savā kalendārā lai paskatītos cik skaisti tur ir! Paldies, Lauma!

  • Freya Freya

    Laumiņ! Lasot tavu rakstu atkal izskrēju domās trasi. Forši! :)
    Lelde pēdējās sacensības patīkami pārsteidz. Priekuļos lielāko trases daļu cilpoja man pa priekšu. Malacītis!
    Inga – man patīk tavs autokorektors!

  • dot dot

    Lauma, varēji mierīgi tipināt garo – vislabāk sakulti dubļi bija trešajā aplī. Mazliet atgādināja SKM 2013.

  • Lauma Lauma

    Man šoreiz apmierināja tas viens aplis.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.