Biedriem

Rudenīgais Priekuļu trail

20160904_121615

Kad Skrējēju ballē man izlozēja bezmaksas dalību Priekuļu trailā, pie sevis nosmīnēju, ka diez vai skriešu, jo nezinu, vai būšu atpakaļ no kalniem, bet, ja būšu, tad visticamāk, ka braukšu Siguldas vienības braucienā. Tā savu laimēto dalību ieliku kastē pie numuriem un aizmirsu par to. Pienāca augusts, līdz ar ko saņēmu uzaicinājumu piedalīties Velorealitātē septembra pirmajās brīvdienās. Vēl jo vairāk nosmīnēju par to, kā es skriešu Priekuļos.

Tā pagāja vasara un pienāca septembris. Ir pagājusi nedēļa kopš finiša Alpu kalnu pakājē, un mana pašsajūta kā ir lieliska, tā ir lieliska. Priecājos, ka nekas nekur nesāp un vispār nav sajūta, ka būtu skrējusi. Tā kā skriet aizvien tā īsti negribas (lai gan nevarētu teikt, ka ar skriešanu šogad vispār ļoti aizrautos, bet paskriet šad tad izgāju), tad izbraucu ar velo līkumu un turpināju priecāties, par to, ka viss ir labi. Bet tai pat laikā meklēju attaisnojumu, lai nebrauktu Velorealitāti, nez kāpēc sabijos no vispārzināmā fakta, ka “..būs daudz kilometru, grūti un iespēja un atļauja katram pašam izraisīt vemšanu vai izskrūvēt visus ventiļus, lai varētu evakuēties..”. Un vispār man vēl normālā ēšanas ritmā jāieiet. Bet, ja jau tā dalība laimēta, tad kāpēc neskriet?

Priekuļos Vilmārs man pirms starta ar lielu sajūsmu stāsta, ka šī ir ļoti skaista un forša trase, jeb viena no tām trasēm, kuru viņam pašam ļoti gribētos skriet. Pie sevis atkal nosmaidu, lai jau tā būtu. Piecpadsmit minūtes pirms starta sāk līt, bet lietu šodien nesolīja. Un vispār, es gribu sauli, +30°C un zilas debesis, nevis šo ziemu. Tā starta zonā nonāku vien minūti pirms starta un pirmajā rindā. Pie sevis atkal nosmaidu, ka vieglāk būs tai šaurajā takā aiz līkuma tikt cauri.

Starts. Pirmajos simts metros ātri saprotu, ka mana sabīšanās no Velorealitātes nebija tāpat vien, jo pulss ir kosmosā un tur arī paliks visu atlikušo trasi. Pulkstenis ar’ drīz nopīkstēs un paziņos, ka vispārējā kondīcija ir -14. Skaisti. Asfaltu nomaina slapja, grimstoša zāle. Negribu slapjas botas, vēl ne. Taka aizvijas līkločus, pirmie dubļi un upīte. Garām paskrien Inese – ai, viņa tāpat ātrāk skrien par mani. Dzēriena pudeli pārceļu no vienas rokas otrā, lai vieglāk uzkārpīties pa dubļaino nogāzi augšup. Tad nedaudz starp kokiem aizaugsi taka, un, aidā, pa māl-dubļiem lejā. Viss tik slidens, ka drošībai jāpieturas pie kāda koka. Mani apdzen visi, kas vien var un, kam nav slinkums un ir vēlme. Tai skaitā, Lelde. Zinu, ka viņa ir satrenējusies, bet tik āri gan viņu sev garām paskrienot negaidīju. Mani uzmundrina, lai skrienot, jo tas jau nav nekāds kalns. Kā tad! Nūjas man vajag, nūjas. Pirmais kalns paskrienot – paejot pievarēts. Jau kalnā ejot augšā tiek nolemts, ka tālāk pievērsīšos dabas baudīšanai, tai skaitā, noskatot labākas sēņu vietas. Te uz celma daudz gailenes. Der. Opā, izrādās kopš ziemas ir nedaudz pamainīta trase – jāskrien nevis pa lielo, plato ceļu, bet gan pa mazām taciņām. Lejup skrienot, priecājos par savām Asics botiņām, kas ideāli mani tur pie zemes. Tā arī aizlidoju dažiem garām. Skrienu un domāju, bet kur ir tas bildē redzamais koku zaru tiltiņš? Ilgi atbilde uz jautājumu nebija jāgaida, jo pēc dažu kritušu koku pārlēkšanas, vienas dubļainas gravas pievarēšanas, palīšanas zem koka un paskriešanas garām avotam – ir. Tiltiņš vai dubļi, dubļi vai tiltiņš. Mana izvēle ir par labu dubļiem, tas tiltiņš tāds aizdomīgi slidens izskatās. Sēnes te nekur nemanu. Plata dubļaina grantene, taciņa, vēl viens dubļains kalns augšup. Teorētiski šajā paugurā var uzskriet, praktiski – man aizvien patīk visos kalnos iet augšā. Garām paskrien vēl daži skrējēji. Lai jau. Tā – cūcenes, mušmires, baravika. Varētu jau paskriet, bet tad taisnē būs jāatvelk elpa. Ai, turpinu soļot. Mežs smaržo pēc lietus un rudens. Slapja, mitra slēpošanas trase uz leju. Asfalts. Dzeršanas punktā Ilze noteic, ka man ūdeni nevajag, jo man redz pudele rokā. Pirmie 3,5 km pievarēti. Sakņaina taka un par brīnumu mikro pauguri skrienami, līdz brīdim. Kā tur palika ar tām sēnēm? Skrienu un baudu. Vispār jau atkal soļoju augšup. Kāpēc man pēkšņi sāp ceļi, mugura un velk ikrus? Tie taču ir tikai 8 km pa mežu. Eju un prātoju, lai jau lien visas sāpēs laukā, vismaz zinu, ka sabijos pamatoti un, ka kalni manī vēl sēž iekšā. Tad paskrienu un atkal soļoju augšup. Hmm, arī šeit ir trase pamainīta. Tas priecē, jo interesantāk. Te uz koka “Sveiciens nūjotājiem!” un “Mums patīk!”. Aiz līkuma elektrolīnija, kur pēc lietus miglas vāli ceļas augšup un saulē veido krāsu spēles. Skaisti. Velkos augšup un prātoju, ka Vilmāram būs bijusi taisnība par to skaisto un interesanto trasi. Aiz muguras pamanu Līgu, izrādās, ka man vienai pēc kalniem nav viegli. Nosmejam kopistiski, ka vajag nūjas.

Aizvien mežs, klusums, rudens, dubļi, pa kādam slapjam koka tiltiņam. Priekšā beidzot pamanu kādu skrējēju un nūjotājus. Viena nūjotāju dāma mani laipni palaiž, par ko viņai paldies. Drīz aiz viņas vēl viena. Kamēr viņa domāja, kā mani palaist, tikmēr es “dubļi pa labo” un garām biju. Kāds kaifs iebrist dubļos līdz ausīm, tfu, potītēm. Pagriezienu nogulēju, attapos norobežojošā lentē. Gadās. Līdz finišam nepilni divi – trīs kilometri. Atminos, ka nekas traks jau vairs nav. Skrienu un domāju, ka būtu jau forši tos dubļus izbaudīt vēl un vēl, bet, lai jau tiek tiem, kas skrien trīs apļus. Tā apdzenu vienu, otru un vēl kādu skrējēju. Pie reizes meklēju kādu izcili labu sēņu vietu, kur pēc finiša varētu atnākt. Nemanu. Jau atkal atbalstītāji sauc, ka – uzmanīgi, lejā slidens. Dubļainais noskrējiens uz leju ir nieks. Tiltiņš. Opā. Attopos slapjā, dubļainā zālē uz vēdera. Bija jau bija aizdomīgs tas pēdējais solis. Līdz finišam tik nedaudz slapja, grimstoša pļava un pārsimts metri asfalta.

Pēc finiša Vilmārs prasa – kā? Atzīstos, ka sākumā nosmīnēju par viņa sajūsmu, bet pēc pirmajiem metriem pati sajūsminājos un izbaudīju takas, dubļus, kalniņus, rudeni. Tā jau ir, ka pēc 119 km, kur vienīgais, ko redzi, ir akmeņi, klintis un grants šis skrējiens bija kā bauda dvēselei.

p.s. vienīgais, kas man nepatika Jūsu skrējienā, ka es sasmērēju savas botas ©

„Satelīts” septembrī – Priekuļi, Valmiera un Salaspils botāniskais dārzs.

lejupielāde

Septembris. Rudens tuvošanās nojaušama pēc dažādām parādībām: gājputni pulcējas baros un dodas uz dienvidiem, skolēni ar rudens ziediem pulcējas skolu pagalmos, skrējēji, vasaras mēnešos pulcējušies pārsvarā Kurzemes un Zemgales pusē, tagad nedēļu nogalēs dodas lielākoties uz Vidzemes pusi. Lasīt tālāk.

Priekuļu trail 2014

20140928_154122_1

Kad kārtējais kalnu skrējiens ir pagājis un no tā ir palikušas vairs tikai atmiņas, atmiņas un vēlreiz atmiņas, laiks jauniem piedzīvojumiem. Tāpēc Priekuļu trail jau kopš pirmā gada ir ieņēmis stabilu vietu: „Jābrauc” kategorijā. Šogad organizatori parūpējušies, ka arī dāmas var skriet 24km. Izvērtējot visus plusus un mīnusus tiek pieņemts lēmums par labu 24km ne 12km distanci. Pa visu naudu. Un 12km jau divreiz skrieti.

Vēl braucot uz Priekuļiem Līvai smejos, ka varbūt tomēr 12km jāskrien, jo nav ko mocīties četrus apļus. Arī stāvot rindā šī doma pavīd. Bet brīdī, kad reģistratūrā prasa kāds numurs viss plāns aizmirstas un tieku pie garās distances numura. Vairs neko. Līdz startam 40minūtes. Neiztrūkstoši VIP apartamenti, pirms starta sarunas. Visi plāno skriet lēnām un prātīgi. Es arī. Steigties jau nav kur. Iespējams vienīgas sacensības, kur tiesnesis visus aicina nostāties pie starta līnijas, jo visi ērti nostājušies atstatus aiz tā un pļāpā.

Pirmais aplis. Neliela starta burzma līdz tiek atrasts optimālais temps. Dalībnieku daudz, bērni pa priekšu. Tiem jau tikai 6km. Pirmais kāpums aiz pļavas ņemams, šaurā taciņa uz leju iepriecinoša, apkārt koki rudens krāsās. Tad jau atkal uz augšu. Apdzinu vienu dāmu, kura pēc kāda laika sāka tracināt, jo par katru cenu vajadzēja skriet man pa priekšu, lai gan temps nedaudz lēnāks kā man, bet tas bija tikai laika jautājums līdz asfaltam… Pirmais trases tiesnesis. Taciņa augšup, starp maziem bērziņiem. Lejā, ar līkumu, nedaudz dublīši, improvizēti bērzu stumbra tiltiņi, mīksts segums. Ilgi gaidītais asfalts. Visapkārt daudz dalībnieki. Andrē saka, ka sekos man kā ēna. Karsti. Varbūt nevajadzēja vilkt garo kreklu, jo vēl ir dzeršanas soma un lielais dalībnieka numurs. Asfalts augšup. Taciņa augšup. Lēzenā skrienama, stāvāka arī skrienama/tipināma. Otrais trases tiesnesis. Elpa. Aidā, lejā. Pagrieziens, plata skrienama taka. Vēl viens pagrieziens. Tā, kaut kur bija jābūt gājēju pārejai. Labajā pusē var dzirdēt šoseju. Kalniņš uz leju. Mmm, sēnes. Ass līkums ar palēcienu uz leju un augšā. Ir. Gājēju pārēja. Tas nozīmē, ka pirmā cilpa tūlīt beigsies. Nedaudz pa taciņu, augšup un atkal uz asfalta atvilkt elpu.

_MG_0191

Tiešām četri apļi? Tiešām? Sāku kalt plānu, ka četrus apļus nē. Divus gan. Nav ko tik daudz mocīties. Un vispār vakar bija duatlons. Vakarā teātris. Nav ko mocīties. Un galu, galā DNF arī nav slikts, jo būs 12km noskrieti.

Otrā cilpa. Sākums augšup ir skrienams. Tālāk gan vieglāk ātri uztipināt. Trešais trases tiesnesis. Nē. Pēc nākamā apļa, finišā. Aiz līkuma lejā. Runā, ka šeit esot slapjš. Redzu, ka ir nedaudz stāvs un dubļains uz leju, bet bērziņš labi noder, kur pieturēties. Augšā pa stāvo dubļaino arī var tikt. Lēnām uztipināms. Piemirsās, ka tālāk ir vēl lēzens un uz augšu. Jau redzu līkumu, kur jāskrien uz leju. Nekā. Nepareizi sarēķināju. Ir. Ceturtais trases tiesnesis. Tagad tikai uz leju. Mīksts, foršs, skrienams segums. Kājas pašas uz leju nes. Labi, lejā ir nedaudz mitrs, bet tas tāpēc, ka šeit ir kaut kādi avoti. Tik viegli skrienas. Priekša redzama starta/finiša zona. Komentētājs teic, ka pirmā dāma ir tālu, otrā arī un, ka Dace ir stabili trešajā vietā. Man pienākas ceturtā vai piektā vieta. Interesanti. Tēja mani pagaidām neinteresē, jo sistēma vēl pietiekami smaga. Redzu tikai Daci ieskrienam pļavā.

_MG_0369

Otrais aplis. Skrienas viegli. Bet doma par finišu pēc šī apļa kļūst ar vien reālāka un reālāka. Ar šo apli sākas – apdzen nūjotājus. Daži tika apdzīti vienā un tai pašā vietā vairākkārt, bija arī pavisam, pavisam maziņi. Tikusi līdz otrajam tiesnesim doma par viss ir tik skaidra, ka prāts top līksms. Jā, ir grūti, bet šodien ir vieglāk skriet nekā iepriekšējās reizes pēc Jūrmalas pusītes. Apdzīt nevienu arī neizdodas. Andrē, arī jau apļa sākumā aizskrējis. Lēnām uztipinu augšā otrajā cilpā, pie sevis domāju, kā atlikušo sistēmas dzērienu mājas pārliešu, finišā atpūtīšos, sagaidīšu Līvu finišā, ja būs pirtiņa pasēdēšu tajā (aiz kalniņa kūpēja dūmi, tas tiesa)… Tas bija līdz brīdim, kad ieraudzīju priekšā Daci ar otru meiteni un Andrē skrienam. Kā viņas šeit? Viņām taču bija jābūt man tālu priekšā. Tagad apdzīt nav prata darbs, vēl divi apļi. Un komentētājs runāja, ka Dace ir trešā! Ar visām šīm domām paskrēju garām. Noskrēju lejā. Nē, es trešā nevar būt. Tagad stāties ārā arī būtu neprāts, bet skriet Dacei pa priekšu ir vēl lielāks neprāts. Ceru, ka komentētājs pastāstīs reālo stāvokli trasē. Nekā. Dzirdu tikai „kalniem pāri, citi kalni būs…”. Daci manu drošā attālumā jeb stadiona otrā pusē. Maz.

Trešais aplis. Kamēr plakans tikmēr turpinu iesākot tempu. Pie sevis domāju, ka kaut kas nav pareizi. Nekas ir vēl divi apļi. Lielākoties sanāk apdzīt tikai nūjotājus. Arī kādu skrējēju – vīru. Lēzeni – stāvajos kalniņos cenšos uztipināt, tomēr vieglāk uzsākt skriet nekā pēc iešanas. Trešais tiesnesis. Aiz viņa jau kuro reizi pārlieku čipu, kurš īsti negrib turēties uz kājas un kā vēlāk izrādīsies būs pamatīgi noberzis kājas aizmuguri. Uz leju skrienot visas domas pazūd. Te garām aiznesas Uldis – pirmais no puišiem. Uzjautāju, kur Dace, jo šī doma mani neliek mierā. Kādus 100 metrus metrus aiz tevis. Tik tuvu! Opā. Lai jau. Aiz asā līkuma nemanu, tātad tomēr tālāk. Otrā cilpa. Šeit ir skrienams, prātoju. Kājas lēnām un neatlaidīgi sāk izteikt savu protestu pret skriešanu. Vairs neko. Brīžiem prātoju par to trešo vietu. Nē, tā nevar būt. Ceturtais trases tiesnesis kā vienmēr uzmundrina. Priecājos, ka apļa beigas iet uz leju un uz finišu ir viegls solis.

10719319_10204663464764029_129284659_n

Ceturtais aplis. Izmisīgi ceru kaut ko sadzirdēt par stāvokli trasē, bet dzirdu kā komentē par finišētājiem, nūjotājiem un par Daci, kas ir trešajā vietā. Neko vairs nesaprotu. Pļavā pēkšņi parādās vējš. Vismaz vairs nav karsti. Paskrienu garām Emīlam. Šis teic, ka šodien skrien lēnām. Es it kā arī savā tempā. Emīls vēl pajautāja vai nav man pa ātru uzņemtais temps un, ko esmu salietojusies. Noraustīju plecus – nezinu. Kaut kā viegli skrējās pa taisnīti. Prom biju. Uzsaucu nūjotāju dāmām, lai palaiž. Un pa kalnu augšup prom mežā. Pēdējais aplis, kā jau pēdējais aplis. Grūti. Kājas katru augšup izjūt ar dubultu sparu. Redzu priekšā skrienam kādu oranžā kreklā. Visi kalni kāpjami, gandrīz. Un te priekšā soļo Artūrs. No aizmugures nosauc, ka esmu kāda otrā vai trešā. Laikam jāsāk beidzot ticēt. Un, ka priekšā ir divi čaļi, bet meitene viņiem vismaz 1 minūti priekšā. Uz ko atbildu, ka man viņu nenoķert… Gājēju pāreja. Taciņa pilna ar nūjotājiem, šoreiz distancē nevienu reizi nedzirdēju, ka kāds dziedātu, kā arī redzu vairākus skrējējus. Ne tikai divus. Tas oranžā arī netālu. Asfalts.

Pieskrienu klāt un man pajauta vai Lauma? Jā. Es esmu Raitis. Mēs kopā mačojāmies Madonas lietū. O, jā atceros to „burvīgo” slēpojumu, kad finišā apgalvoju, ka sports nav priekš manis. Līdz otrai cilpai skrienam kopā. Cik es esmu laimīga, ka man ir sistēma, jo tagad tik ļoti gribas dzert. Bet brīžiem nepamet doma, ka ja nu izdzeru pēdējo (ir pieredze pēdējā kalnu skrējienā Šveices pusē), bet līdz finišam vēl nedaudz. Šis kalns nav skrienams. Nestāstiet. Vairs nav. Uzrāpoju. Sapņoju par finišu. Apdzenu vēl kādu sagurušu skrējēju. Apdzenu arī meiteni pa apli. Lejā. Tiltiņš. Dubļu kalniņš jau ir noslidināts. Prātoju kā nūjotāji šeit tiktu augšā, ja viņiem šeit ietu trase. Šeit arī nevar uzskriet. Tā līdz tam līkumam un tad būs ceļš, bet tur jāskrien. Lēnām, prātīgi, skrienu. Līkums. Un tad nepilnus metrus 100 priekšā ieraudzīju meiteni. Nevar būt. Teorētiski varu noķert. Bet te iet uz augšu. Spēki mani pametuši. Prātoju, ka pēc tam  ir uz leju un, ja skrien, ko kājas nes un pa taisni, tad varbūt izdodas. Kā tad. Viņa pirms līkuma atskatījās. Bet varbūt vēl kādu apdzenu? Skrienot lejā pietuvojos līdz metriem 20. Nevar saprast. Jau kādi 10 metri starp mums, bet līdz finišam vismaz 500m. Raitis uzsauc – Saņemies! Cenšos pietuvoties, bet spēks ir tik cik ir. Ātrums abām pieaug. Nu jā. Viņa ņem nost jostas somu. Apdzīt, diezgan bezcerīgi. Tā arī finišā ieskrienu 10sekundes aiz viņas. Sagādājot pārsteigumu komentētajam, jo protokols visus apļus nerādījos kā trešā. Nezinu kā būtu, ja būtu. Ja pēdējo apli augšup būtu uztipinājusi un pēc tam arī, tad iespējams mūsu tikšanās būtu ātrāk notikusi un lejā no kalna skrietu plecu pie pleca un finišs būtu savādāks. Finišs – 2h33min21sek.

Tēja, tēja, tēja. Ceturtā vieta ierodas 10 minūtes pēc manis. Emīls arī. Un, jā. Man bija plāns izstāties, pavisam reāls plāns. Dace pēcāk noteica, ka es aizgāju garām kā stāvošai. Uz ko izstāstīju tā brīža plānu par finišu pēc otrā apļa.

10653513_792215064153198_1001539757413001649_n

Nobeiguma vietā. Pasmaidīju par sevi, jo tā jau runā, ka netiešā veidā izteiktās vēlēšanās mēdz piepildīties. Pagājušajā gadā (2013) skatoties apbalvošanu izteicos, ka es arī pirmajā gadā (2012) būtu gribējusi tādu skaistu medaļu.

Priekuļu trail pirmais un laikam jau ne pēdējais…

Laiks bija brīnišķīgs, lai skrietu… Kaut arī mazliet jutos sagurusi pēc iepriekšējās dienas vēja ķeršanas, likās es taču varēšu arī šo noskriet…. Galvenais ir pamēģināt, kā tas ir. Kad sākām skriet, likās nu nekas ir ok, bet vēl jau nebija pienācis pirmais kalniņš… Un tad sākās kāpums… Labi, pirmais aplis skrienu, skrienu nu kad tad beidzot 1 aplis būs galā?
Pēc pirmā apļa sajūtas tādas, ka būtu noskrieti jau 10 km, bet ir tikai 6 ahhh…
Un sākam atkal visu no jauna… Ir kaut kāda vieta aplī kurā paliek viegli un skrienas ļoti labi un patīkami… Ik pa laikam redzu, ka pa priekšu aizplīvo sarkanie mati, tāda ātra meitene. Nodomāju pie sevis… Liekas, ka viņa visu laiku trenējas pa kalniņiem skriet (Veipa). Es gan neatceros, kurā brīdī, bet Lauma aizskrēja man garām it kā tikai tagad būtu sākusi distanci… Tā nu es skrēju mierīgi, kā nu varēju. Trešajā aplī stāstīju kājām, ka šo un vēl vienu reizi redzēsim šīs taciņas, pa kurām pašlaik skrienam. Atkal tā vieta, kur vieglāk skrienas, it kā nav īsti uz leju, bet ir viegli un patīkami… Domāju, nu tad jau būs ok… Bet vēl jau priekšā lielākais no kalniņiem, pa to tikai ejot var uzkāpt un augšā vienalga esmu aizelsusies it kā būtu skrējusi ātri, ātri.
Kad kalns ir pieveikts mazliet jāpaiet, lai elpošana normalizējas… Un tad atkal skriešiņiem… Kad jau redzu starta finiša taisni, kas ved uz pēdējo apli, jūtos daudz labāk. Jo tur vadītājs saka, ka esmu 4. vietā… Jeeee… Patīkami dzirdēt savu vārdu izskanam pa visu placi.
Tad nu turpinu ceļu, bet dzirdu, ka man pa pēdām seko Agnese… liekas nu vēl mazliet vajag piedzīt un būs ok… Bet sev stāstu, ka svarīgākais ir noskriet!!!
Kāda būs vieta nav nozīme, jo es taču to daru pirmo reizi.
Nākamais – pēdējais aplis bija grūts… Bet centos skriet visur kur nebija kalns ar lielu stāvumu… Bet kā katrā aplī tā arī šajā ir tā vieta, kur paliek viegli un skrienas tīri labi… Kādā brīdī atkal sāku redzēt sarkanos matus (Veipa). Domāju… O, tad jau 4 vai 5 vieta man ir. Mēģinu turēties līdz…. Milzīgais kalns… Kāpju tajā tiešām ar domu, viss pēdējo reizi es tajā kāpju… Un augšā ir fotogrāfs. Saņemos un smaidu… Man taču bildē labi jāizskatās. Tas nekas, ka man ir grūti, pasmaidīt tak varu. Mēģinu skriet kā varu… Veipa tomēr ir tālu no manis nospriežu, ka es noteikti nevaru viņu šoreiz panākt, bet nekas.Ir jauki tomēr aiz viņas skriet. Priecājos, ka ir pēdējie km jāskrien… Skrienot lejā pa kalnu mani apdzen kāda jauka blonda meitene, nu lūk būšu 5 vai 6 īsti nezinu. Kad redzu finišu, saņemu visus savus spēkus, lai ieskrietu normālā ātrumā finišā… Esmu 6. vietā… Jeee, tā sajūta ir brīnišķīga.

Saprotams, ka šis nebūs pēdējais… Bija grūti, bet piedzīvojums bija brīnišķīgs!!! Paldies visiem!!!

Kājās iemetas krampji pēc skrējiena un ir grūti tikt līdz auto, kur jāpārģērbjas. Bet tas viss bija to vērts…

Latvijas Kalnu Karalis un Karaliene

KKK

Pirms dažiem gadiem Siguldas kalnu maratons (SKM) bija vienīgās kalnu skriešanas sacensības Latvijā. Viss šķita baisi bezcerīgi, par ko liecināja asfaltēto skrējienu uzvaras gājiens un krosu izzušana no kalendāriem. Lasīt tālāk.