Tāds kā parāds vasarai jeb

Kompleksais slodzes tests uz skrejceļa

2010. gada oktobra nogalē notiekošā Siguldas dubļu skrējiena laikā, kurā pieveicu 33km distanci, kaimiņš Rasels pierunāja aizvilkt slinko miesu līdz Sporta laboratorijai
Šogad pirms došanās Monblāna virzienā, piespiedos otrai reizei. Ja pirmajā nelotrenežieris ar kadenci – 60 pedāļu apgriezieni minūtē, tad šoreiz izvēlējos pamocīt kedas.
Jau sākumā tiku pabrīdināts, ka testu līdz galam izpildījuši vien seši dižskrējēji, tamdēļ nebija domu kādu no viņiem pārspēt un kļūt par septīto, taču maksimālo ātrumu 17km/h sasniedzu diezgan elementāri un nobrīnējies par sevi turpināju testu līdz 300W jaudas sasniegšanai, paceļot skrejceliņa slīpumu par 1%. Jūs zināt, ka esmu no tiem lēnajiem skrējējiem, tamdēļ 3,5min/km nav man labais tonis un sasniedzis visus nepieciešamos sliekšņus, metu mieru, kaut varēju arī turpināt naivi cerot, ka spēšu tādā tempā izturēt atlikušās 4min nenolidojot nost no agregātiem.

Kādi jauki cipariņi tika sasniegti?

Miera pulss – 54 sitieni minūtē (sm), kaut mājās bez bēdu varu sasniegt 37sm un šodien izgāzās mans plāns paģībt asinsnoliešanas iestādē ar pulsa jostiņu zem krūšu spalvām.

Aerobais slieksnis 129sm, ko sasniedzu 14min pie ātruma 11,5h jeb skrienot 5min13/km tempā ar 180W jaudu.
Precīzi ar šādu vidējo pulsu nedēļu vēlāk noskrēju 105km Rīga – Salacgrīva 105km/11h. Tiesa, temps bija nedaudz mazāks.

Anaerobais slieksnis 160sm pēc 24min, ko sasniedzu pie ātruma 16,5km/h jeb 3min38/km tempa, kurā galus varu atdot 10min laikā. Daži šādā tempā dragā maratonu, vēl kāds no mūsējiem iespēj pusmaratonu. Pašam pietiktu ar 2km un varu noiet no trases. Sasniegtā jauda 280W, kas apziņai teica, ka vēl nedaudz jāsaņemas un tie 300W jāsasniedz, pirms metam izpriecai mieru.

Maksimālais pulss 165sm divas minūtes vēlāk un atstāšu Rasels ziņā teikt, vai esmu slinks, taču netīk man skriet sacensībās uz pilnu jaudu sarkanu seju. Esmu vairāk no tiekm, kas saglabās smaidu līdz pēdējiem metriem un dikti nemocīs sevi. Protams, arī šogad ir bijuši pāris izņēmumi, kad atļāvos pietuvoties sarkanai zonai, taču v;essture klusē gan par NRM, gan par CCC pulsa zonām.

Asinsspiediens bija izmainījies no 135/75 līdz 190/20 mm Hg st. Neko no tā nesaprotu, taču summa konstanta ;)
Sirds izsviede pamainījās no 6,9 līdz 26,6 l/min. Arī neko dižu no šī nesajēdzu.

Maksimālais skābekļa patēriņš 54,9 ml/min/kg. Daudziem svarīgs rādītājs, man saprašana beidzas pie tā, ka citiem tas varētu būt lielāks vai mazāks, tas arī viss.

Kāds no šī visa ir labums?

Pirmkārt, uzzināju, ka pusotra gada laikā pasliktinājusies kardiogramma, jo dakteres vērīgā acs pamanīja hronisku neizgulēšanos. Nekas cits neatlika, kā solīties laboties un piedomāt pie miega. Teicu, ka Monblāna virzienā došos mēnesi pirms starta un ievērošu veselīgāku dienas režīmu, jo sapratu, ka ar vienu kārtīgu izgulēšanos būs par maz. Nav jēgas gatavoties un trenēties, ja nepadomā par veselīgu miegu.

Otrkārt, treniņprocess. Dzirdētas vairākas pieejas. Forumā visbiežāk lasīti padomi, ka jāskrien savā komforta tempā, cits skrien pēc pulsa režīma, savukārt cienījami triatlonisti trenējas vispār bez pulsometriem, jo atzinuši attīstītās jaudas līmeņus. Tiesa, tas vairāk attiecināms uz velo specifiku, kaut nav tālu arī no skriešanas. Šogad lielāko daļu skrējienus esmu aizvadījis bez pulsa uzskaites, tādēļ vairāk sekots paša sajūtām un tempam, nevis sirdsdarbībai. Jaunajā sezonā ir doma atsākt treniņus izmantojot pulsometru un ievērot sporta ārstes zonas:

Bāze 125 – 135 sm
Treniņzona 135 – 150 sm
Intervāli >150 sm pret <120sm

Vien provokatorisks jautājums, cik daudz katrā līmenī uzkavēties un kā zināt brīdi, kad atgriezties iepriekšējā vai sākotnējā stāvoklī. Atkal sajūtas? Treneris? Bet es taču esmu zvērināts amatieris un brīvdomātājs. Treneris, kurš atbalstītu sapārotos 60 un 50km skrējienus, kā arī nosapņotos 100km, visdrīzāk būtu atlaižams un uzskatāms par nenopietnu, jo tā neviens maratonam netrenējas. Bet kurš trenējas maratonam, būs man atkal treilu vasariņa. Tai arī gatavojamies ;)