Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Taku skrējienu dublis (Jānis Kūms)

Pēc neveiksmīgā perioda jūnijā, biju nolēmis reabilitēties vismaz sev un pieņēmu izaicinājumu nedēļas laikā noskriet divas mazās ultras (Vilkaču maratonu 44km ar 2200m+ un CET 50km ar 900m+), lai pārbaudītu savu varēšanu un mentālo izturību. Protams, ka es “raustījos”, un visvairāk no Vilkaču maratona, jo šo skrējienu nebiju vēl skrējis un pat trasi nebiju pilna apļa garumā notestējis, tikai izskrējis fragmentāri gan StirnuBuks posmos, gan orientēšanās sacensībās.

Vilkaču maratons 44km; 2200m+ 

Lai daudz maz justos konkurētspējīgs, tad pēc Alūksnes pilssalas StirnuBuka nākošās divas nedēļas cītīgi trenējos, katrā nedēļā savācot pa 10h un vidēji 90km. Jo tuvāk nāca Vilkacis, jo skaidrāks bija arī tas, ka laikapstākļi būs īpaši nežēlīgi (virs +30 grādiem), bet starta šāviens atskan 15:00. Šeit atkal īpaši piedomāju pie uztura/dzeršanas plāna, kā arī pēc iespējas ilgāk palikt ar vēsu galvu. Trīs dienas pirms starta izgāju vieglu carbo loading kursiņu un sacensību dienā sagatavoju speciālu sāļu dzērienu, enerģijas dzērienu (izšķīdināju vienu enerģijas želeju uz 250ml ūdens, jo man karstā laikā ir problēmas ar cietākas pārtikas uzņemšanu), iegādājos sāls tabletes un, protams, švammīti, kuru biju plānojis turēt zem cepures visu skrējiena laiku un saslapināt katra apļas beigās. Plāns bija izstrādāts un nu atlika “tikai” skriet!

Skaidrs, ka gribēju cīnīties par uzvaru un kā savus lielākos konkurentus uzskatīju Daini Limanānu, Artūru Vadzi un Konstantīnu Biktimirovu. Pēdējie sagatavošanās darbi sacensību centrā, un lai vilkacis stāv mums klāt! Skrējiena taktiku nebiju izstrādājis, vienīgais, ko biju izdarījis, biju izpētījis iepriekšējo divu gadu rezultātus un konstatējis to, ka pēc relatīvi ātriem pirmajiem apļiem Dainim diezgan ievērojami krītas temps, sākot ar kādu 7.-8. apli, līdz ar to šo mēģināju paņemt līdzi distancē.
Īsi pirms starta Vilkaču maratonā.

Īsi pirms starta Vilkaču maratonā.

Protams, ka pirmais aplis bija ļoti viegls, un noskrēju to bez īpašas piepūles, nedaudz lēnāk gan kā iepriekšējo gadu uzvarētāji, bet noteikti, ka par ātru konkrētās dienas apstākļos. Otrajā aplī jau sapratu, ka šī tomēr nebūs nekāda vieglā pastaiga, un sākuma sajūtas ir bijušas mānīgas. Mute kalta ārā diezgan iespaidīgi, svelme, kas sitās sejā kāpumos, radīja sajūtu, ka esi reālā peklē, tāpēc uz 2.apli jau paņēmu līdzi 250ml H2O pudelīti, lai varētu padzerties, kad gribas.

Pirmā apļa kāpumā.

Pirmā apļa kāpumā.

Otro apli vēl izdevās pabeigt reizē ar Daini, bet trešajā aplī Dainis sāka no manis attālināties. Papildus tam noskrējienos apavi sāka rīvēt potītes, un drīz vien abas zeķes bija asinīs, un skriešana nu bija ar pamatīgu diskomfortu. Principā straujais sākums un tikpat straujais tempa kritums sāka spiest uz smadzenēm. Uzsākot 4.apli, bija smagi visādā ziņā un galvā aizvien biežāk skanēja, ka šodien nebūs un nevajag mocīties. Bonusā 4.apļa vidū mani noķēra Artūrs Vadzis, abi nedaudz “paraudājām”, un es biju apņēmības pilns pēc šī apļa iet malā, jo maiņas apavu man nebija, bet noberzt potītes līdz kaulam negribējās. Ar Artūru reizē pabeidzām 4.apli, kad es uz  brīdi apstājos savā “bāzē” un biju gatavs padoties.

Atvēsināšanās.

Atvēsināšanās.

Šeit jāsaka paldies Pēterim Grīviņam, kurš teica, ka nav jēgas trakot un vajagot vienkārši skriet savā tempā, nevis skatīties uz citiem, lai ļaujot Dainim skriet un par viņu nedomājot. Labi, nolēmu vēl paskatīties, kas te varētu sanākt, un devos 5.aplī. Šajā aplī no manas sabiedrības atteicās Artūrs, kurš vēl nedaudz samazināja tempu, bet es turpināju cīnīties ar saviem dēmoniem galvā. Nezinu, kas īsti par klikšķi notika, bet pēc šī apļa īsti vairs izstāties negribējās, kaut gan Daiņa pārsvars nu jau bija gandrīz 4′. Sestajā aplī tas vēl pieauga par 1′, bet pēc 7.apļa bija sasniedzis visas 6′.

Cīnos ar dēmoniem galvā.

Cīnos ar dēmoniem galvā.

Neko darīt, vairāk kā puse noskrieta, un tagad lielākā motivācija bija tā, ka ar katru nākošo apli noskrienamo apļu skaits paliks tikai mazāks. Dodoties 8.aplī, Pēteris tik nobļāva, ka es izskatoties labāk kā Dainis un vajagot tik vienmērīgi turpināt. Īstenībā es šo visu uztvēru kā Pētera jociņu spociņu, jo neticēju, ka Dainis sāk lūzt. Apļa vidū Andris Ronimoiss ziņoja, ka es sākot tuvoties Dainim un nu Daiņa pārsvars esot 4.5′. Tas man tik tiešām bija pārsteigums, bet arī šeit es nodomāju, ka tā ir sazvērestības teorija, un visi par mani ņirgājas, un īstenībā Dainis ir priekšā vismaz 10′ un drīz mani apdzīs par apli.

Kārtējo reizi dodoties cauri starta/finiša zonai, Pēteris turpināja izklāstīt situāciju par manu un Daiņa izskatu, kā arī apliecināja to, ka laika starpība tik tiešām sarūk. Šoreiz es sāku tam ticēt un manī pamodās mednieka instinkts, jo pirmo reizi kopš 1.apļa sajutu, ka tomēr varu pacīnīties par uzvaru. Atlikumā vēl veseli 5 apļi. Tagad vairs neatceros, kurā aplī es atkal pamanīju Daiņa muguru, bet gribētu teikt, ka tas bija 11.aplī, jo pēc 10.apļa Dainis vēl priekšā bija aptuveni 2′. Starpība starp mani un Daini bija viens vesels kāpums, jo es sāku kāpumu, bet Dainis bija lejā un devās nākošajā kāpumā. Turpināju būt pacietīgs un galvā kalkulēju, ka drīz man Daini vajadzētu noķert, ja viņa tempa kritums paliks nemainīgs. Sev par pārsteigumu Daini apdzinu starta/finiša zonā, kur viņš bija apsēdies, un šoreiz es, novērtējot Daini, varēju piekrist Pēterim, jutos svaigāks kā Dainis. Uzsitu Dainim pa plecu un teicu, lai turas, bet tikmēr pats devos 12.aplī. Nu man pašam iekšā parādījās neliels stresiņš, jo no mednieka es biju kļuvis par medījumu un pieļāvu domu, ka Dainis tik viegli vis nepadosies, bet līdz finišam gandrīz 7km. Turpināju vienmērīgā tempā, iekšā bija diezgan liela pārliecība, ka šādā tempā varu skriet vēl kādu laiku. Apļa vidu uzjautāju, kas notiek aiz muguras – guvu apstiprinājumu, ka Dainis laikam turpina distanci, bet trešā vietā esot diezgan tālu aiz manis. Priekšā bija atlicis vēl pēdējais aplis – visādi rēķināju, kā lai izskrienu zem 5h, bet nonācu pie slēdziena, ka pēdējo apli nevarēšu noskriet tādā tempā kā otro vai trešo, līdz ar to nav ko iespringt. Apļa vidū satiku Artūru Vadzi, kurš šobrīd bija trešajā vietā (distance vidū nosacīti krustojās) un viņš tik iesmēja, ka es viņu tūlīt noķeršot par apli. Pēdējo reizi pievarēju Āžu kalnu un sapratu, ka uzvara ir mana, jo distancē vairāk neviena kāpuma nav. Pēdējo kilometru noskrēju kopā ar Andri un finišēt varēju ar virs galvas paceltām rokām pēc distancē pavadītām 5h ar mazu astīti.

Finišs Vilkaču maratonā #dzimislairietu

Finišs Vilkaču maratonā #dzimislairietu

Gandarījums par pieveikto distanci un izcīnītu pirmo vietu bija milzīgs. Atmosfēra finišā bija lieliska, serviss vēl lieliskāks, Viedalus un plovs garšoja kā nekad. Par to visu jāsaka paldies sacensību organizatoriem, jo šādās sacensībās var sajusties īpaši, ņemot vērā, ka viennozīmīgi šis ir grūtākais maratons Latvijā, kurā finišu sasniegt jau vien ir ievērības cienīgi!

Šodien vairs nav jāskrien!

Šodien vairs nav jāskrien!

Galvenā balva un paldies Signi par lielisko organizāciju!

Galvenā balva un paldies Signi par lielisko organizāciju!

Cēsis ECO trail 50km, 900m+

Visu nedēļu pēc Vilkača mēģināju pievērst uzmanību atjaunošanās procesam, neaizmirstot uzskriet īsos intervālus, lai kaut nedaudz kājās atgūtu ātrumu, jo CETā būs jāskrien diezgan daudz pa līdzeno. Uz nedēļas otro pusi sāku just, ka ķermenis atjaunojas diezgan normāli, un vienu brīdi pat apsvēru domu pārteikties uz 80km distanci, bet veselais saprāts (Zane) mani no šīs domas atrunāja. Labi, pietiks man Cēsīs arī ar 50km.

Lai mazāk stresains būtu 6dienas rīts, nolēmām numurus izņemt 5dienas vakarā un nakti pārlaist Vaidavā. Tā kā ikdienā es diezgan daudz skrienu no agriem rītiem, tad doma par startu 5:00 man ļoti patika. Šogad starts vis nebija no Rožu laukuma, bet abas garās distances tika ar autobusiem aizvestas uz Priekuļu biatlona trasi, jo izmaiņas piedzīvoja arī abu garāko distanču trases. Pirms starta biju izpētījis, ka nopietnākais konkurents varētu būt viens portugāļu skrējējs, bet visādi citādi pie labvēlīgiem apstākļiem man būtu jāfinišē kā ātrākajam. Papildus tam es nospraudu mērķi ne tikai finišēt kā pirmajam, bet izdarīt to ātrāk par 4h.

5:00 no rīta Priekuļu biatlona trasē.

5:00 no rīta Priekuļu biatlona trasē.

Starta rīts bija pietiekoši dzestrs, tāpēc nolēmu skriet gan ar rociņām, gan uzvilkt plānos cimdiņus, jo somā ielikt šīs lietas varēšu vienmēr. Starta koridorā visi stājās diezgan kūtri un neviens negribēja stāties tuvāk pie starta līnijas, tāpēc nekautrējos nostāties pašā priekšā kopā ar meiteņu 80k pretendentēm uz uzvaru (Ieva un Sigita). Starta šāviens, bet īsti neviens negrib rauties uz priekšu. Ilgi nedomāju un dodos trasē savā tempā, jo skaidri apzinos, ka, lai izskrietu zem 4h, būs jāskrien visur, kur var paskriet, jo 5km posms pa/gar Rauņa upi nebūt nesolās ātrs. Sekotāju man nav, un no pirmajiem distances soļiem visus turpmākos 50km aizvadu lepnā vientulībā, kas nebūt nebija tas, par ko es biju sapņojis, jo skaidrs, ka tempu noturēt vienam ir daudz grūtāk, nekā ar kādu kopā.

Pirmie 10km paiet diezgan ātri, pa vidu izcīnos ar nepiesietu suni Kunčos, kas nedaudz izsita mani no ritma. Tuvojoties Raunim, dzirdu atbalstītājus (Pēteri un Ediju), kas ir patīkami, ņemot vērā, ka kopumā distance solās būt diezgan vienmuļa. Tā kā CET trasi arī nebiju testējis, tad biju saklausījies tikai nostāstus no tiem, kas tur bija skrējuši. Bažas darīja, ka ūdens līmenis upē varētu būt pārāk augsts, līdz ar to skriešana pēc upes būs ar slapjām drēbēm. Jāsaka godīgi – man šie 5km patika. Protams, ka bija slapji, bet dziļākā vieta nebija dziļāka par ceļgalu. Toties bija skaisti – lieli laukakmeņi, mazāki un lielāki smilšakmens ieži, kā arī divi pamatīgi kāpumi, kad Raunis palika ļoti dziļi upes ielejā, bet pēc Rauņa priežu sils ar ļoti garu noskrējienu uz Vaives dzirnavām. Līdz kontrolpunktam Vaives dzirnavās īsti nesanāca atsilt, tāpēc palūdzu siltu tēju un devos tālāk distancē. Ņemot vērā, ka 2h biju noskrējis 22km, tad plāns par 4h finišu bija diezgan nereāls, jo priekšā bija vēl viens relatīvi lēns posms 3km garumā Kazu gravā. Šī bija arī vienīgā vieta distancē, kas mani pamatīgi izbesīja – 150m garš posms, kur nātres virs mana auguma, taciņas nav, bet pāri aizaugušai bebru pļavai jātiek un, ja Raunī slapjš biju līdz ceļgaliem, tad šajā pļavā – līdz galvai… Pieveicis Kazu gravu, zināju, ka atlikusī distance ir relatīvi viegla ar pāris smagākiem kāpumiem distances beigās, tāpēc centos skriet, cik šobrīd varēju, lai finišētu maksimāli tuvu 4h.
Īsi pēc Kazu gravas.

Īsi pēc Kazu gravas.

Nākošais kontrolpunkts bija paredzēts aiz Niniera ezera, līdz ar to tas bija mans tuvākais mērķis. Kontrolpunktā gan mani tā pa īstam neviens vēl negaidīja, labi, ka galdiņš bija uzklāts, bet īsti nekas no piedāvātā klāsta neuzrunāja, tāpēc lieki laiku netērēju (želejas, sporta dzēriens un ūdens man bija pietiekoši). Pārsteidza mani posms no kontrolpunkta līdz Jāņa rāmim, jo biju domājis, ka tas būs skrienamāks, bet tā vietā bridu taku pa aizaugušu stigu un loģiski, ka temps kritās. Šķērsojot ceļu pie Jāņa rāmja, pie sevis nosmējos, ka mani īsti nekur negaida, jo policists, kuram bija jāregulē satiksme, bija aizgājis lūkoties uz Gauju – tas gan man netraucēja izbaudīt distanci.

Atlikušo posmu 17km garumā līdz finišam es daudz maz zināju no citu gadu CETiem, tāpēc šeit skriet bija vieglāk, jo varēju regulēt tempu. Nu jau kādu laiku kopš Niniera ezera kontrolpunkta skriet arī bija palicis grūtāk, un bija diezgan skaidrs, ka kājās iekšā sēž vilkacis.

Neskatoties uz visu, Ērgļu klinšu kontrolpunkts pienāca diezgan raiti, arī šeit galdiņš bija uzklāts, bet tiesnešu nebija, pamielojos ar arbūziem un, skrienot prom no dāmām, kas lūkojās uz Gaujas dzelmi, uzbļāvu, ka šādi jau es viens visu varu apēst… Dāmas palika tramīgas un tik atbļāva, ka nebija mani gaidījušas tik ātri. Līdz finišam 12km, bet līdz 4h tikai 45min. Skaidrs, ka 4h finišs nebūs, jo atlikušo posmu es nevarēšu noskriet ar vidējo tempu 4min/km. Centos dažādi sevi motivēt, bet kilometri lasījās lēni un smagi, pa vidu nolēmu uztaisīt zaļo pieturu un pie Gaujas līčiem izmest nelielu 1.5′ līkumiņu, jo organizatori pēdējā brīdī bija spiesti mainīt trasi un es no tā nedaudz samulsu. Tradicionāli, rāpjoties vienā no Cēsu pilsētas pampakiem, izņēmu telefonu un ievadīju “Rožu laukums” Google maps, uzliekot opciju iet ar kājām. Patiess prieks, ka tante google rādīja, ka līdz Rožu laukumam var aiziet pa ceļu, kas ir tikai 1,7km garš. Cerēju, ka organizatori arī šo pašu maršrutu vai daudz maz līdzīgu būs izvēlējušies.

Par uzvaru biju drošs jau kādu laiku atpakaļ, tik brīnījos, kur ir portugālis, bet, kā izrādījās pēc tam, tad viņš nemaz nebija ieradies un tuvākie sekotāji man bija vairāki 80km skrējēji, nevis 50km. Tuvojoties finišam, atļāvos uziet pa trepītēm Cēsu pils parkā un ļoti cerēju, ka finišā mani sagaidīs Zane, lai nebūtu kā citus gadus, kad finišēju un tur mani pat organizatori vēl negaida. Šoreiz bija citādāk – finišā cilvēku nebija daudz (Zane ar Sabīni bija divas starp viņiem), bet šoreiz organizatori zināja, ka es tuvojos, komentētājs bija lietas kursā, un finišēt varēju uz paaugstinājuma, kas bija foršs bonusiņš no organizatoru puses. Lieta darīta – finišēts pēc 4h un gandrīz 14min. Normālā kondīcijā noteikti, ka varēja izskriet zem 4h, bet šoreiz arī šeit laika mērķis tomēr bija mazsvarīgākais.

Finiša lēciens.

Finiša lēciens.

Uzvara CET 50km distancē.

Uzvara CET 50km distancē.

* Nedēļas laikā noskrietas divas mazās ultras – done.
* Abās mazajās ultrās uzvarēts – done.

Labs pārbaudījums pirms plānotā Latvijas čempionāta taku skriešanā septembra beigās Siguldā, kur dalībniekus sagaida 70km ar 2500m+.

Skrienam kopā ar OSveikals.lv un Inov-8; Suunto Latvia; Taku Sports un Compressport; Isostar Latvija; pulsometrs.lv.

P.S. Šobrīd pēc Piejūras StirnuBuka gan ir iestājies nogurums, līdz ar to atlikušās 6 nedēļas līdz LČ taku skriešanā būs jāpavada gudri, lai būtu gana svaigs un skriet gribošs arī septembra beigās!

Paldies bilžu autoriem: Andris Jermuts, Juris Dzenis, Indars Krieviņš


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Viens komentārs rakstam Taku skrējienu dublis (Jānis Kūms)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.