Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Zilonis Babītē 2019

No Madeiras mājās atbraucu apslimusi kopā ar neko negribu darīt, viss apnicis, panīkumu un vai pazīstat kādu, kas skrien. Lielākā vēlme bija ierauties kaktiņā, nekur nekustēt un vispār: liekat mani mierā. Īsti jau neko nedarīt nesanāca, jo straujā tempā tuvojās Tet Rīgas maratona ballīte, kuras virpulī nedēļas garumā arī es tiku ierauta, protams, ar neiztrūkstoši maz gulētām naktīm, kā jau ballītē. Ballīte noslēdzās ar tempa turēšanu uz 2h. Bija forši, bet panīkums komplektā ar visu pārējo atkal piezagās ar jaunu sparu. Es zinu, ka labākais veids, kā neaizbraukt uz kādām sacensībām, ir izdomāt ko citu. Tā, piemēram, nākamajā nedēļas nogalē pēc Rīgas maratona, lai izvairītos no dažādām sacensībām, es ar draugiem aizbraucu foršā 100+km velobraucienā. Bet Zilonis Babītē tomēr man neliek mieru. Kaut kādos domu tālākajos nostūros tas sēž un īd, ka ir jāskrien. Tā kā tradīcijas ir un paliek tradīcijas, tad neiztrūkstoši arī šogad pēdējā brīdī piesakos uz īso distanci. Pirms starta nostājos pietiekami tuvu starta līnijai, bet tai pat laikā ērti iekārtojos otrajā rindā, lai nestāvētu pirmajā rindā kopā ar trīs čaļiem.

IMG-20190602-WA0000

Starts. Priekšā neiztrūkstoši neliels putekļu mākonis un visapkārt spīdošas lampiņas. Jau pirmajos metros man garām paskrien manas distances dāma. Tas man īpaši nepatīk, bet labi zinu, ka tas ir tikai sākums. Kamēr pirmajos kilometros meklēju labāko segumu zem kājām pa nedaudz izdangāto meža ceļu, man garām paskrien vēl divas dāmas. “Abām mugursomas, tātad garā distance,” es pie sevis nospriežu, panika tiek atcelta. Tikmēr nopīkst pirmais kilometrs 4:28min/km. Pie sevis nosmejos, ka pērn par šādu kilometru sev jautāju: “Vai nav pa ātru nedaudz?” Bet šogad? Nosmejos pie sevis, ka būs, kā būs, un skrienu vien tālāk. Pēc maza brītiņa apdzenu savas distances dāmu un turpinu skriet savā tempā. Bet ko šī? Iesēžas man astē. Nē, nu tas man vēl tikai bija vajadzīgs. Klusībā ceru, ka viņa iepaliks, bet nekā. Tik skrien man pa pēdām. Brīdī, kad aiz līkuma esam tikuši gandrīz garām Božu ūdenskrātuvei, nopīkst otrais kilometrs pa 4:33km/min. Hmm, es vēl aizvien skrienu ātri. Labi, neko darīt. Bet atceries meitenīt, ka tev vēl vismaz 10km ar astīti jānoskrien, ja?

Lēnām tuvojas mežs. Ar šausmām atceros kā pērn te pērāmies pa pludmales smiltīm, bet – re, tavu prieku! iepriekšējās dienās esošais lietus ir darījis savu. Šī meža daļa ir forši skrienama pa šauru izbraukātu taku. Vismaz kājas negrimst kāpu smiltīs un pērnos drausmīgos čiekurus un saknes arī nemanu. Vispār nebija nemaz tik traks tas posms. Jau atkal skrienu pa normālu meža ceļu. Viss jau ir forši, tikai kāpēc tā dāma man vēl aizvien ir aiz muguras? Ir arī pozitīvais moments, jo nevaru palaisties slinkumā, bet vai tiešām viņa nevar iepalikt vai aizskriet priekšā, jo es labi zinu, ka sēdēt astē ir daudz vieglāk? Nu labi, kā ir tā ir. Turpinu skriet un gaidu to pļavu vai sliktākajā gadījumā kalniņus, jo tādas vietas man patīk tumsā un klusībā ceru, ka vismaz tur izdosies aizlaisties. Kādā līkumā mani apdzen čaļi ar sveicieniem. O, gar malām parādās pļava, tik šogad nedzirdu dzērves. Pēc līkuma arī pērnā pirmā izdangātā pļava ar koku zariem, tik pilnai laimei šogad te pietrūkst tā šaurā taciņa un garā zāle līdz viduklim, jo šoreiz te tikai manīju zarus, kas skrienot sitās sejā. Vēl daži līkumi un atkal esmu uz platas skrienamas meža takas. Viss notiek labākajās tradīcijās, mani apdzen čalis un es viņam iesēžos astē, jo kāpēc gan man pašai meklēt labāko trajektoriju, ja to var izdarīt kāds cits? Protams, tas bija līdz brīdim, kamēr šis attālinājās, bet es ieraudzīju kādu, kuru varu noķert. It kā zinu, ka šī stiga iet uz augšu, bet tā aizvien ir forši skrienama.

Noskrieti 6km, tātad gandrīz puse. Ko? Kas tās par mīkstajām smiltīm? Vai tad mežam nevajadzēja būt mitram? Ai, labi. Atrodu cietāko taciņu labajā pusē un skrienu pa to. Šis bija arī pirmais līkums, kad atskatījos, cik tālu ir tuvākie sekotāji. Mazs prieciņš – atrāvusies esmu, tas nomierina, bet tepat jau viņa ir. Es kaut ko minēju par kalniņiem mežā. Kā es tos atceros no pērnā gada, kad tie kā sniegs no debesīm skaidrā vasaras naktī man parādījās trasē. Labi, es šogad zinu, ka jūs te esat un uz pārsteigumu mani vairs nepaņemsiet. Bet, vai es kaut ko minēju, ka tas prieks ir 1.5km garumā… Nē, nu nopietni. Priecē, ka vismaz šogad lielākā daļa no tiem ir skrienami, ja neskaita tos dažus, kas ir pilnībā smilšaini un kuros nav tik viegli tikt augšā. Tā, kad tie beigsies? Laikam ne tik drīz, ja priekšā manu lampiņas, kuras kārpās kaut kur augšā. Apdzenu vienu skrējēju, kurš man pēcāk jautā, cik jau ir noskriets. Es atbildu, ka jau puse, piebilstot, ka tas ir īsajai distancei. Jā, viņam īsā distance interesē. Kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā. Ko uz takas dara koki? O, te cilvēki ar velo braukuši. Kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā. Kaut kur tālumā jau atkal dzirdu rosību, bet apkārt neko nemanu. Jā, tā jau bija pērn. Bet ir sajūta, ka kaut kur pavisam drīz ir jābūt tai maģiskajai vietai, kur dalās trases. Kaut kas stāv kalna galā un spīdina lampu. Vilmārs teic, ka garā pa labi, bet īsā pa kreisi. Un piemetina, ka īsajai 2km tik pa ceļu uz leju. Jā, es ņemu īso. Vispār labāk būtu pateicis, kura dāma es esmu īsajā distancē. Bet ko nu vairs.

Cik labi ir atkal skriet pa cietu segumu un daudz nedomāt par ātrumu! Cik labi ir atkal ieskrieties zem 5min/km. Pag, līdz finišam ir gandrīz 4km. Tas priecē. Bet manu prātu aizvien vairāk nodarbina jautājums – vai es esmu pirmā? Kamēr skrienu pa asfaltu cauri Lapsām, sevi nodarbinu ar šo jautājumu. Ilgi netieku skaidrībā. Zinu, ka pirms manis ir divas dāmas un tas sarkanais, lai gan neesmu īsti pārliecināta, bet tam sarkanajam vajadzētu būt čalim. Manu prātošanu pārtrauc akmeņains segums zem kājām. Nezinu, kas man te pērn likās briesmīgs, es saku, ka normāla lidojama grantene. Visapkārt tukšs un kluss. Ieskrienu pļavā, marķējumu gan īsti neredzu, bet zinu, ka jāskrien pa kreisi. Jā tur tālumā spīd. Var jau būt, ka tur bija bultiņa pa kreisi un uz tās atstarotājs, bet es bultiņu nemanīju. Hmm, te pērn bija tā foršā meža taka ar visādiem koku zariem zem kājām, kur spāņi mani laipni palaida pa priekšu. Bet šogad skaisti lidojama pļava. Nedaudz, protams, žēl, bet neko darīt. Vismaz ātrāk var tikt uz priekšu. Jau atkal plata meža taka. Garām paskrien čalis un nemanāmi attālinās. Bet man ir apnicis skriet, tik ļoti, ka es apceru domu, ka varētu skriet lēnāk. Nu tā, lai var atpūsties. Tai pat brīdī atceros, ka es tak nezinu, cik tālu ir tā dāma un vai kāda cita dāma man aiz muguras netuvojas. Saņemies, skrien, kustini kājiņas. Finišs nav tālu. Jau atkal asfalts, jau atkal visi atstarotāji spīd kā skrejceļš. Nav jau brīnums, jo skrienu garām golfa klubam. Šoreiz vienkāršāk īsto pagriezienu parāda priekšā skrienošais čalis. Neiztrūkstoši grāvis ar apšaubāmas kvalitātes tiltiņu un aiz tā pilnai laimei uzarts, kunkuļains meža ceļš. Nopietni. Tagad man ir jāskrien pa šiem kukuržņiem? Tieši tai laikā, kad man visvairāk gribas finišu? Kaut kur tālumā spīd vēl viena lampiņa. Prātoju, vai varu viņu noķert. Brīdī, kad nospriežu, ka varētu mēģināt viņa tāpat kā otra, strauji attālinās no manis. Nu neko, skriešu vien pati uz finišu. Šo ceļu es zinu, tas iet uz leju. Tur tālumā spīd finišs.

Pēdējā līkumā puiši nočukst, ka es esmu pirmā meitene. Jau atkal piezogas mazs neredzams smīniņš. Vēl pēdējie pārdesmit metri pa tumsu gar stāvlaukumu. Vienīgais, ko dzirdu, ieskrienot finišā pēc 1h4min58sek, ka jā – es esmu pirmā dāma, tas priecē. Taisnība jau vien ir, tā doma, kas pazibēja, braucot tramvajā, bija pareiza – es atbraucu uzvarēt.

20190602_034645

Nobeiguma vietā. Un ziniet, kas visiem Ziloņiem tumsā kopīgs? Četras īsās distances, četras+ reizes stāvēts uz pakāpieniem. Dzeltenais noskrien krekliņš, skriešanas svārki. Sakritība? Nedomāju vis.

4 komentāri rakstam Zilonis Babītē 2019

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.