Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Zilonis Babītē 2019

No Madeiras mājās atbraucu apslimusi kopā ar neko negribu darīt, viss apnicis, panīkumu un vai pazīstat kādu, kas skrien. Lielākā vēlme bija ierauties kaktiņā, nekur nekustēt un vispār: liekat mani mierā. Īsti jau neko nedarīt nesanāca, jo straujā tempā tuvojās Tet Rīgas maratona ballīte, kuras virpulī nedēļas garumā arī es tiku ierauta, protams, ar neiztrūkstoši maz gulētām naktīm, kā jau ballītē. Ballīte noslēdzās ar tempa turēšanu uz 2h. Bija forši, bet panīkums komplektā ar visu pārējo atkal piezagās ar jaunu sparu. Es zinu, ka labākais veids, kā neaizbraukt uz kādām sacensībām, ir izdomāt ko citu. Tā, piemēram, nākamajā nedēļas nogalē pēc Rīgas maratona, lai izvairītos no dažādām sacensībām, es ar draugiem aizbraucu foršā 100+km velobraucienā. Bet Zilonis Babītē tomēr man neliek mieru. Kaut kādos domu tālākajos nostūros tas sēž un īd, ka ir jāskrien. Tā kā tradīcijas ir un paliek tradīcijas, tad neiztrūkstoši arī šogad pēdējā brīdī piesakos uz īso distanci. Pirms starta nostājos pietiekami tuvu starta līnijai, bet tai pat laikā ērti iekārtojos otrajā rindā, lai nestāvētu pirmajā rindā kopā ar trīs čaļiem.

IMG-20190602-WA0000

Starts. Priekšā neiztrūkstoši neliels putekļu mākonis un visapkārt spīdošas lampiņas. Jau pirmajos metros man garām paskrien manas distances dāma. Tas man īpaši nepatīk, bet labi zinu, ka tas ir tikai sākums. Kamēr pirmajos kilometros meklēju labāko segumu zem kājām pa nedaudz izdangāto meža ceļu, man garām paskrien vēl divas dāmas. “Abām mugursomas, tātad garā distance,” es pie sevis nospriežu, panika tiek atcelta. Tikmēr nopīkst pirmais kilometrs 4:28min/km. Pie sevis nosmejos, ka pērn par šādu kilometru sev jautāju: “Vai nav pa ātru nedaudz?” Bet šogad? Nosmejos pie sevis, ka būs, kā būs, un skrienu vien tālāk. Pēc maza brītiņa apdzenu savas distances dāmu un turpinu skriet savā tempā. Bet ko šī? Iesēžas man astē. Nē, nu tas man vēl tikai bija vajadzīgs. Klusībā ceru, ka viņa iepaliks, bet nekā. Tik skrien man pa pēdām. Brīdī, kad aiz līkuma esam tikuši gandrīz garām Božu ūdenskrātuvei, nopīkst otrais kilometrs pa 4:33km/min. Hmm, es vēl aizvien skrienu ātri. Labi, neko darīt. Bet atceries meitenīt, ka tev vēl vismaz 10km ar astīti jānoskrien, ja?

Lēnām tuvojas mežs. Ar šausmām atceros kā pērn te pērāmies pa pludmales smiltīm, bet – re, tavu prieku! iepriekšējās dienās esošais lietus ir darījis savu. Šī meža daļa ir forši skrienama pa šauru izbraukātu taku. Vismaz kājas negrimst kāpu smiltīs un pērnos drausmīgos čiekurus un saknes arī nemanu. Vispār nebija nemaz tik traks tas posms. Jau atkal skrienu pa normālu meža ceļu. Viss jau ir forši, tikai kāpēc tā dāma man vēl aizvien ir aiz muguras? Ir arī pozitīvais moments, jo nevaru palaisties slinkumā, bet vai tiešām viņa nevar iepalikt vai aizskriet priekšā, jo es labi zinu, ka sēdēt astē ir daudz vieglāk? Nu labi, kā ir tā ir. Turpinu skriet un gaidu to pļavu vai sliktākajā gadījumā kalniņus, jo tādas vietas man patīk tumsā un klusībā ceru, ka vismaz tur izdosies aizlaisties. Kādā līkumā mani apdzen čaļi ar sveicieniem. O, gar malām parādās pļava, tik šogad nedzirdu dzērves. Pēc līkuma arī pērnā pirmā izdangātā pļava ar koku zariem, tik pilnai laimei šogad te pietrūkst tā šaurā taciņa un garā zāle līdz viduklim, jo šoreiz te tikai manīju zarus, kas skrienot sitās sejā. Vēl daži līkumi un atkal esmu uz platas skrienamas meža takas. Viss notiek labākajās tradīcijās, mani apdzen čalis un es viņam iesēžos astē, jo kāpēc gan man pašai meklēt labāko trajektoriju, ja to var izdarīt kāds cits? Protams, tas bija līdz brīdim, kamēr šis attālinājās, bet es ieraudzīju kādu, kuru varu noķert. It kā zinu, ka šī stiga iet uz augšu, bet tā aizvien ir forši skrienama.

Noskrieti 6km, tātad gandrīz puse. Ko? Kas tās par mīkstajām smiltīm? Vai tad mežam nevajadzēja būt mitram? Ai, labi. Atrodu cietāko taciņu labajā pusē un skrienu pa to. Šis bija arī pirmais līkums, kad atskatījos, cik tālu ir tuvākie sekotāji. Mazs prieciņš – atrāvusies esmu, tas nomierina, bet tepat jau viņa ir. Es kaut ko minēju par kalniņiem mežā. Kā es tos atceros no pērnā gada, kad tie kā sniegs no debesīm skaidrā vasaras naktī man parādījās trasē. Labi, es šogad zinu, ka jūs te esat un uz pārsteigumu mani vairs nepaņemsiet. Bet, vai es kaut ko minēju, ka tas prieks ir 1.5km garumā… Nē, nu nopietni. Priecē, ka vismaz šogad lielākā daļa no tiem ir skrienami, ja neskaita tos dažus, kas ir pilnībā smilšaini un kuros nav tik viegli tikt augšā. Tā, kad tie beigsies? Laikam ne tik drīz, ja priekšā manu lampiņas, kuras kārpās kaut kur augšā. Apdzenu vienu skrējēju, kurš man pēcāk jautā, cik jau ir noskriets. Es atbildu, ka jau puse, piebilstot, ka tas ir īsajai distancei. Jā, viņam īsā distance interesē. Kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā. Ko uz takas dara koki? O, te cilvēki ar velo braukuši. Kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā. Kaut kur tālumā jau atkal dzirdu rosību, bet apkārt neko nemanu. Jā, tā jau bija pērn. Bet ir sajūta, ka kaut kur pavisam drīz ir jābūt tai maģiskajai vietai, kur dalās trases. Kaut kas stāv kalna galā un spīdina lampu. Vilmārs teic, ka garā pa labi, bet īsā pa kreisi. Un piemetina, ka īsajai 2km tik pa ceļu uz leju. Jā, es ņemu īso. Vispār labāk būtu pateicis, kura dāma es esmu īsajā distancē. Bet ko nu vairs.

Cik labi ir atkal skriet pa cietu segumu un daudz nedomāt par ātrumu! Cik labi ir atkal ieskrieties zem 5min/km. Pag, līdz finišam ir gandrīz 4km. Tas priecē. Bet manu prātu aizvien vairāk nodarbina jautājums – vai es esmu pirmā? Kamēr skrienu pa asfaltu cauri Lapsām, sevi nodarbinu ar šo jautājumu. Ilgi netieku skaidrībā. Zinu, ka pirms manis ir divas dāmas un tas sarkanais, lai gan neesmu īsti pārliecināta, bet tam sarkanajam vajadzētu būt čalim. Manu prātošanu pārtrauc akmeņains segums zem kājām. Nezinu, kas man te pērn likās briesmīgs, es saku, ka normāla lidojama grantene. Visapkārt tukšs un kluss. Ieskrienu pļavā, marķējumu gan īsti neredzu, bet zinu, ka jāskrien pa kreisi. Jā tur tālumā spīd. Var jau būt, ka tur bija bultiņa pa kreisi un uz tās atstarotājs, bet es bultiņu nemanīju. Hmm, te pērn bija tā foršā meža taka ar visādiem koku zariem zem kājām, kur spāņi mani laipni palaida pa priekšu. Bet šogad skaisti lidojama pļava. Nedaudz, protams, žēl, bet neko darīt. Vismaz ātrāk var tikt uz priekšu. Jau atkal plata meža taka. Garām paskrien čalis un nemanāmi attālinās. Bet man ir apnicis skriet, tik ļoti, ka es apceru domu, ka varētu skriet lēnāk. Nu tā, lai var atpūsties. Tai pat brīdī atceros, ka es tak nezinu, cik tālu ir tā dāma un vai kāda cita dāma man aiz muguras netuvojas. Saņemies, skrien, kustini kājiņas. Finišs nav tālu. Jau atkal asfalts, jau atkal visi atstarotāji spīd kā skrejceļš. Nav jau brīnums, jo skrienu garām golfa klubam. Šoreiz vienkāršāk īsto pagriezienu parāda priekšā skrienošais čalis. Neiztrūkstoši grāvis ar apšaubāmas kvalitātes tiltiņu un aiz tā pilnai laimei uzarts, kunkuļains meža ceļš. Nopietni. Tagad man ir jāskrien pa šiem kukuržņiem? Tieši tai laikā, kad man visvairāk gribas finišu? Kaut kur tālumā spīd vēl viena lampiņa. Prātoju, vai varu viņu noķert. Brīdī, kad nospriežu, ka varētu mēģināt viņa tāpat kā otra, strauji attālinās no manis. Nu neko, skriešu vien pati uz finišu. Šo ceļu es zinu, tas iet uz leju. Tur tālumā spīd finišs.

Pēdējā līkumā puiši nočukst, ka es esmu pirmā meitene. Jau atkal piezogas mazs neredzams smīniņš. Vēl pēdējie pārdesmit metri pa tumsu gar stāvlaukumu. Vienīgais, ko dzirdu, ieskrienot finišā pēc 1h4min58sek, ka jā – es esmu pirmā dāma, tas priecē. Taisnība jau vien ir, tā doma, kas pazibēja, braucot tramvajā, bija pareiza – es atbraucu uzvarēt.

20190602_034645

Nobeiguma vietā. Un ziniet, kas visiem Ziloņiem tumsā kopīgs? Četras īsās distances, četras+ reizes stāvēts uz pakāpieniem. Dzeltenais noskrien krekliņš, skriešanas svārki. Sakritība? Nedomāju vis.

Zilonis Babītē

Laika gaitā tā iegājies, ka par Ziloni sāku domāt apmēram nedēļu pirms starta. Arī šis gads nebija izņēmums, ja neskaita, ka par Ziloni sāku domāt nedaudz ātrāk un vismaz sākumā – par garo distanci. Bet, izvērtējot visus plusus un mīnusus, tā teikt, tradīcijas ir tradīcijas, tātad – īsā distance. Pirms starta aizlavos pietiekami tuvu starta līnijai, bet tai pat laikā pietiekami tālu, lai nestāvētu pirmajā rindā. Ja sākotnēji bija plāns skriet kopā ar Ingu, tad tagad saprotu, ka viņa šoreiz priekš mana plāna ir daudz par lēnu. Būs vien jāskrien man vienai pašai.

Starts. Priekšā neliels putekļu mākonis un spoži spīdošas lampiņas. Šurp braucot jau paspēju nopētīt, ka pirmie kilometri ir pa granteni gar ūdesnkrātuvi. Nopīkst pirmais kilometrs 4:36. Hmm, nav tā kā, maigi sakot, mazliet par ātru? Varbūt nedaudz piebremzē? Kādu brīdi blakus skrien Ainārs un tad pazūd tumsā. Klau, bet varbūt tomēr ir tā, ka ir nedaudz par ātru, ne? Tu tā nedomā, m? Nopīkst otrais grantenes kilometrs 4:39. Meitenīt, nedaudz lēnāk, labi? Tev vēl vismaz 10 kilometri jāskrien. Skaties, kā tevi apdzen citas ātrās dāmas, cerams, ka ne no manas distances. Pie sevis nosmaidīju un turpināju skriet tālāk pa asfaltēto ceļa segumu gar mājām, meža virzienā. Arī ieskriešana mežā neko diži nemainīja, tik vien, ka vienā pusē klusi dusēja Božu ūdenskrātuve. Protams, protams, tas viss bija līdz brīdim, kad trase pagriezās nedaudz pa kreisi un mēs visi ieskrējām smilšainā meža takā. Nē, nu labi, es zinu, ka sen nav lijis, bet kāpēc man tagad ir jāskrien pa pludmales smiltīm, pie tam zem kurām viltīgi ir paslēpušās saknes. Kur lai tagad atrod labāko jeb cietāko segumu zem kājām, ja apkārt ir tikai vienas vienīgas izbradātas smiltis, saknes un čiekuri? Ilgi gan nav jāgaida, kad trase pagriežas pa labi uz meža taku. Vispār jau ir tā forši skriet pa tumsu, kad priekšā redzi sarkanas uguntiņas. Kaut kur fonā dzirdu spāņus. Viņus vienkārši nevar nedzirdēt. Aizskrienam garām izcirtumam cauri mežam un pļavā iekšā. Ja vien to var par pļavu nosaukt. Divas izbradātas takas garā zālē līdz viduklim un zem kājām visādi brīnumi. Man patīk. Klusums, tumsa, vienā pusē pār pļavu ceļas migla un fonā savas dziesmas griež griezes. Fantastika. Vēl kāda meža taka, kur gan es kādu apdzenu, gan mani apdzen. Man par laimi, garām paskrien tikai puiši. Tas nedaudz nomierina. Atkal vienā pusē izcirtums, tad jau drīz pagrieziens pa labi un atkal gara taisne augšup. Nav jau tā ka ļoti augšup, bet nedaudz jūt. Nopīkst 6km. Puse noskrieta. Lēnām prātā pārcilāju trases shēmu un secinu, ka precīzi neatceros, kurā kilometrā dalās distances, bet zinu, ka tam ir jābūt drīz.

34556038_1284181951684622_459335220320010240_o

Jau atkal pagrieziens, forša taciņa starp priedēm un kas tad tas? Kalniņi, nopietni? Te ir jāskrien augšā un pēc tam atkal lejā? Kāpēc tās sarkanās gaismiņas spīd tik augstu? Tur arī būs jāskrien augšā. Nu nē. Tā jau taciņai nav ne vainas, ja vien es nebūtu gaidījusi plakanu trasi bez šī visa. Nu kurš var naktī kaut kur mežā uzrāpties augšā kaut kādos sasodītos smilšainos pauguros? Te citiem skrējējiem augšup iet ātrāk kā man. Lejā skriet gan man patīk. Var redzēt, ka šīs takas iecienījuši arī velobraucēji. Jau atkal aiz muguras dzirdami spāņi. Viņi tuvojas. Brīdī, kad jau šķiet, ka visas nekrietnības ir beigušās un vairāk nekas nebūs, parādās vēl viens sasodīts paugurs, kur jārāpjas augšā. Un tas viss salikts nedaudz vairāk kā kilometru garā posmā. Nevarētu teikt, ka es biju lielā sajūsmā. Te gan es priecājos, ka vismaz kultūras kilometrs man nespīd. Pēc šī es to vairs negribētu. Kaut kur tālumā dzirdama rosība, bet apkārt neko nemanu. Manu uzmanību aizvien vairāk un vairāk aizņem doma, ka tepat, tepat kaut kur ir jābūt tai brīnišķīgajai vietai, kur sadalās trases un vismaz es pagriezīšos atpakaļ uz finišu. Daži no priekšā skrienošajiem aizskrien pa labi – jums veiksmi, daži mēs – pa kreisi.

Cik laimīgs var būt cilvēks atkal skrienot pa plakanu, cietu segumu zem kājām?! Ļoti laimīgs. Asfalts – vispār laime pilnīga. Tieši tā kā es noķēru un paskrēju garām vienam priekšā skrienošajam, tieši tāpat mani apdzina. Tā jau ir. Taisnē var labi ieskrieties. Es pie sevis jau atkal nodomāju, vai tik atkal tas uzņemtais temps ap 5:10min/km nav par ātru, it īpaši, ja nezini, kas tevi vēl sagaida. Štrunts ar to, kas sagaida, es gribu finišu. Un par pārējo domāšu vēlāk. Prātā pārcilāju, ka brīdī, kad skrienam cauri Lapsām pa asfaltu, pēc kartes bija vēl kaut kāds līkums un tad jau finišs. Vai es kaut ko minēju, ka asfaltu nomanīja meža taka un meža taku nomainīja akmeņains segums? Kur var izdomāt kaut ko tik riebīgu dažus kilometrus pirms finiša! Es jau neko, bet tie akmeņi sitas cauri manām plānajam Asics apavu zolēm. Kaut kā pārdzīvošu un lampas gaismā meklēju labāko segumu zem kājām. Garām palido spāņi. Tieši tā – palido un tieši tik pat strauji attālinās. Tas, protams, ir līdz brīdim, kad jau atkal sākam skriet pa sakņainu meža taku, kura aizvien vairāk pārvēršas pļavas takā un es viņiem lēnām pietuvojos. Čaļi, jūs skrienat par lēnu. Viņi arī nav nekādi vakarējie un palaiž dāmu pa priekšu. Es tikai dzirdu, ka tagad viņi seko man manās pēdās. Jā, jā. Kanāriju salas rūdījums arī ir manāms šajā takā. Jā, tā ir aizaugusi, sakņaina, bet es tajā jūtos labi un man te patīk. Kaut kur fonā jau atkal grieze griež savu dziesmu. Tā kādu brīdi spāņi skrien man aiz muguras jeb tas ir līdz brīdim, kad atkal izlienam uz platā meža ceļa. Šie man pasaka Paldies un prom ir. Es atkal skrienu viena.

34645119_1284184718351012_6134627012943282176_o

Pulkstenī nopīkst 11km. Prātā pārcilāju potenciālo trases garumu: nez, cik būs – vairāk vai mazāk kā 12km? Nez? Vienu gan es zinu – finišs tuvojas. Pa asfaltu izskrienam cauri golfa klubam jeb pie sevis nosmejos, ka te viss tik gaišs, tik gaišs un ceļa apzīmējumi tā spīd, ka ir ļoti jāpiedomā, lai ceļa stabiņus atšķirtu no marķējuma. Vēl nosmejos pie sevis, ka aizdomājoties var aizskriet nepareizi un nepamanīt kreisajā pusē esošo marķējumu iekšā mežā. Brīdī, kad nogriezos no asfalta un iebridu meža ieskautajā tumsā, sapratu, ka priekšā esošie spāņi aizskrēja nepareizi, jo no viņu lampiņām vairs nebija ne miņas. Redzamības attālumā arī nemanīju, tāpēc atsaukt atpakaļ nevaru. Grāvis un apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Nē, nu skaisti. Taciņa gar grāvi. Mazu brītiņu kaut kas mežā dikti smako. Tālāk jau atkal šaura, skaista taka. Kaut kur tālumā spīd sarkana lampiņa, teorētiski varētu noķert, praktiski es otrreiz ne to, ne citu lampiņu nemanīju.

Skrienu pa granteni. Kaut kur tālumā rej suņi. Pulkstenis rāda, ka drīz būs noskrieti 12km. Gaisā jūtams finišs, tikai es viņu neredzu un nedzirdu. Cik vēl tālu? Jau atkal temps ir uzkāpis līdz 5min/km. Nav tā kā par ātru? Pēc 12km tādā tempā, lai jau. Daudz jau nav vairs palicis. Kur ir finišs? Pagrieziens pa kreisi, un es pamanu stāvlaukumu, gaismas, dzirdu kā kaut kas tiek komentēts. Šo vietu es zinu. Vēl tikai pa labi un pēdējā putekļainā finiša taisne. Vienīgais, ko dzirdu, ieskrienot finišā, ka trešā no dāmām. Tas priecē. Vēlāk arī uzzinu, ka savā grupā pirmā. Finišēts pēc 1h 08min 31sek.