Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Bruņurupucis 2012

Jāsaka uzreiz – esmu no tiem, kas skrien reizi gadā – dažas nedēļas pirms Nordea Rīgas maratona, tad Nordea noskrien 5 km vai 10 km, un tad līdz nākamajam pavasarim dara visu ko citu – brauc ar riteni, spēlē tenisu, snovo – bet skrien vairs tikai tramvajam pakaļ.

Stāsta Zanda Rutkovska

Uzzinot no Ingas divas dienas iepriekš, ka sestdien, 7.jūlijā Majoros notiks pludmales skrējiens „Bruņurupucis”, ir skaidrs, ka pasākumu ar tādu nosaukumu nedrīkst laist garām. Arī 6,5 km izklausās pieveicama distance.

Rodas ideja braukt ar velosipēdiem no Rīgas uz Jūrmalu, noskriet „Bruņurupuci”, nopeldēties jūrā un pēc tam doties uz koncertiem Jomas ielas svētku ietvaros.

Domāts – darīts. Sestdienas rītā ap astoņiem no Imantas izbraucam seši velobraucēji. Ir jau skaidrs, ka karstums būs ļoti liels, un pa ceļam apsveru klusiņām arī domu pieteikties par riteņu sargātāju, lai izvairītos no skrējiena.

Jūrmalā satiekam arī Armandu, kurš atbraucis ātrāk, un pie reģistrācijas satiekam arī Laumu – viņa šoreiz velosipēdu atstājusi mājās un atbraukusi ar vilcienu.

Ar Ingu uzreiz dodamies reģistrēties. Bail no karstuma ir, taču mierina doma, ka liels daudzums auksta ūdens ir pāris soļu attālumā – ja kas, skriešu jūrā atvēsināties. Par puišiem nevar saprast – visi gatavi sargāt velosipēdu, kāds atceras, ka pēdējo reizi skrējis skolā, tomēr skrējienam piesakās arī Edgars B., Aigars un Jānis. Rihards paliks sargāt velosipēdus un fotografēs mūs startā/finišā, bet Armands mūs fotografēs skrējienā.

Cilvēki apkārt priecīgi, izskatās, ka gandrīz visi cits citu pazīst. Daļa iesildās skrējienam. Inga arī aicina paskriet. Lai gan teorētiski saprotu, ka vajadzētu, tomēr tādā karstumā vārds „iesildīties” šķiet nevietā. Turklāt tērēt vēl to mazumiņu spēka, kas ir, jau pirms paša skrējiena, arī nešķiet prātīga doma. Tomēr paklausu un nedaudz paskrienam.

Pienāk Lauma un sāk izģērbt puišus. Aigars izdomājis skriet velokurpēs – pēc nelielām pārrunām ar Laumu viņš nolemj skriet basām kājām. Jānim nav līdzi šortu un viņš lielajā karstumā taisās skriet džinsos – tūlīt atrodas šorti, un Jānis pēdējā minūtē pirms starta pārģērbjas. Visi puiši atvadās no T-krekliem. Saprotu, ka man arī apģērba nedaudz par daudz, bet nu nav īsti alternatīvas, peldkostīmā negribas skriet. Nākamreiz zināšu.

Un tad jau starts. Ja pēc nosaukuma „pludmales skrējiens „Bruņurupucis”” biju iedomājusies, ka tas būs tāds mierīgs atpūtnieku skrējiens, tad tagad redzu, ka te sportisti sanākuši. Tomēr tik daudz zinu, ka no sākuma nedrīkst pārforsēt, zinu arī, ka jebkurās aktivitātēs karstums ir mans lielākais ienaidnieks, tad nu skrienu lēnām un prātīgi. Turpceļš „skrienas” samērā viegli, jau labu gabalu pirms apgriešanās vietas redzu pretī skrienam Jāni, Laumu, Aigaru. Netālu priekšā arī Inga. Taču pēc apgriešanās atpakaļceļš liekas kļuvis garāks reizes trīs vismaz. Saule, saule, saule… Karstums nežēlīgs. Labi, ka līdzi ir dzeramā pudele, tad ik pa laikam var padzerties, taču turēt pudeli rokā paliek arvien grūtāk. Ārā mest ar negribas, jo tā velopudele. Te kā glābējs brauc ar velosipēdu Armands, fotografē skrējējus un es izmantoju iespēju viņa velogrozā iemest savu pudeli. Izdvešu „finišs vēl tālu?” – pēc atbildes – „nu ir vēl tāds gabaliņš” – nav pat spēka neko pateikt, turpinu lēnām skriet uz priekšu. Izskatās cerīgi, priekšā tā vairāk cilvēku, lielās teltis – varbūt finišs tuvojas? Aij, nē, tie tikai Dubulti… Inga sāk attālināties, nevar saprast, vai es palieku lēnāka, vai Inga uzņem tempu. Ir kārdinājums pāriet soļos, bet izdomāju, ka no tā finišs tuvāk nepienāks, karstums nemazināsies un pēc tam atsākt skriet gan būs vēl grūtāk, tā nu mēģinu sevi pierunāt turpināt skriet.

Pēkšņi parādās vēl viens glābējs – Edgars E. Atbraucis no Lielupes ar skrituļslidām tad, kad mēs jau visi bijām aizskrējuši, un nolēmis skriet pretī. Tad nu viņš griežas riņķī un skrien atpakaļ kopā ar mani. Saprotot, ka mēģinājumiem „kurināt” tempu man vairs nav spēka atsaukties, viņš piemērojas manam tempam, tomēr skriet divatā man uzreiz ir nedaudz vieglāk.

Un urrā, te jau finišs!

Pāreju soļos, un pa taisno jūrā. Nedaudz atvēsinos, un tad meklēju, kur pārējie velobraucēji. Izrādās, Lauma (šodien gan viņa vairāk skrējēja, bet nu mēs viņu tomēr skaitam arī pie velobraucējiem) no sievietēm finišējusi pirmā. Tiekam pie godam nopelnītajiem bruņurupučiem, vēl kādas 3x peldamies, paspēlējamies ar futbola bumbu, un tad dodamies uz Jomas ielu, kur tiekam pie otrās elpas, un kārtīgi izpriecājamies Astro’n’out, Otras Puses un Dzelzs vilka koncertos, pēc tam braucam uz Kūriņu Kauguros vakariņās, pa ceļam izlīstam un nosalstam. Atpakaļ uz Rīgu tikai stiprākie brauc ar velosipēdiem, pārējie ar vilcienu.

Paldies skrējiena organizētājiem un Ingai par informēšanu! Šogad skriešanas sezona tiek pagarināta.

2 komentāri rakstam Bruņurupucis 2012

  • Interesanti :)) stāstījums un raksts interesants! Vēl jo vairāk aizrauj, ka aptuveni esi bijis blakus ;)

  • klara-lido klara-lido

    “Pienāk Lauma un sāk izģērbt puišus.”
    Šis teikums vnk nevar palikt nepamanīts :))

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.