Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Francūža pirmais maratons

Milānā savu pirmo maratonu izvēlās skriet ne tikai skrējēji no Latvijas, bet arī paši itāļi un citu tuvāko valstu skrējēji. Tur varēja satikt parastos skrējējus no Amerikas Savienotām valstīm, Kanādas, Dienvidāfrikas un Jaunzēlandes. Polijas, Beļģijas, Zviedrijas, Dānijas un Slovēnijas. Gaidot startā mikrofonā varēja dzirdēt ļoti daudz valstu nosaukumus. Pirms maratona es iepazinos ar kādu franču skrējēju, kuram Milāna arī bija pirmais maratons. Tad nu lūk par viņu.

Kāpēc tu skrien?

Tāpēc ka man patīk. Man vajdzēja aktivitātes ārpus mājas un darba, kur es varētu fokusēties tikai uz sevi. Esmu 40 gadus vecs un sāku skriet divus gadus atpakaļ tāpēc, ka vairāk nebiju formā un arī svars palielinājās. Esmu 1.84m garš un biju sasniedzis 94 kilogramus lielu svaru. Lai arī svara zaudēšana nebija galvenais mērķis, tomēr tā deva motivāciju skriet vēl. Tagad esmu 80 kilogramus smags un nekad neesmu ievērojis nekādu diētu – es vienkārši skrienu.

Tev ir treniņu plāns?

Man katram sacensību veidam ir savs treniņu plāns un tos pats esmu sagatavojis. Gan priekš 10 kilometriem, gan pusmaratonam un tagad arī maratonam. Parasti tas ir 12 nedēļu plāns. Es sāku skriet ar diviem skrējieniem nedēļā, bet tagad jau skrienu trīs reizes. Divas reizes vakaros darbadienās un svētdien no rīta garo skrējienu.

Es izlasīju ļoti daudz web lapas internetā, kurās stāstīja par to kā jātrenējas. Kādā franču lapā bija iespēja iegūt treniņu plānus atkarībā no distances garuma. To visu apkopoju un sagatavoju savējo. Plānus ir vienkārši saprast, jo tie ir bāzēti uz tavu maksimālo sirds ritma procentu un maksimālo anaerobo ātruma procentu. Un līdz ko tu zini savus šos parametrus – tā tev ir treniņu plāns.

Pie tam, manā ģimenē ir vairāki labi skrējēji un triatlonisti, kuriem tad arī prasīju komentārus par manu plānu. Pēc viņu padoma, pēdējās piecās nedēļās pirms Milānas es palielināju savu noskrieto kilometru skaitu, kā arī noskrēju vairākus 30km garus skrējienus.

Milāna būs tavs pirmais maratons?

Jā, Milāna būs mans pirmais maratons. Sacensībās sāku piedalīties ar 10km skrējieniem un pagājuša gadā noskrēju savus pirmos divus pusmaratonus Kannās un Nicā. Man ļoti patika un tad nolēmu noskriet pilno maratonu. Mans otrs bērns piedzima 2010. gada novembrī un tāpēc nolēmu maratona noskriešanu atlikt līdz pavasarim.

Parīzē arī šajās dienās notiek maratons. Kāpēc Milāna?

Priekš sevis es meklēju maratonu martā vai aprīlī. Tā kā dzīvoju Nicā, Francijas dienvidos, es apskatīju pilsētas kas atrodas Eiropas dienvidos. Manā redzes lokā nonāca Barselona vai Madride Spānijā, Roma vai Milāna Itālijā, Marseļa, Annecy vai Parīze Francijā. Un tad jau pavisam vienkārši aprēķini:

  • pirmajam maratonam gribējās līdzenu trasi (atkrita Madride un Barselona)
  • lai maratons notiek pilsētā, kurā ir samērīgas cenas dzīvošanai (atkrita Roma un Parīze)
  • lai maratons notiek pilsētā, kur var lēti nokļūt ar lidmašīnu vai atrodas netālu, lai varētu aizbraukt ar mašīnu (atkrita Parīze, Madride, Roma)
  • lai maratonam ir samērīga dalības maksa (atkrita Parīze, jo dalības maksa vienu mēnesi pēc reģistrācijas atvēršanas jau bija 100€)
  • lai maratonā būtu liels dalībnieku skaits (atkrita Annecy un Marseļa)
  • lai maratonā būtu labi laika apstākļi (bez vēja) (atkrīt Marseļa, jo trase iet gar jūru un tur vienmēr ir daudz vēja)

Tā nu sanāca, ka izvēle krita uz Milānu. Skaista pilsēta, ar mašīnu no Nicas četru stundu brauciens, dalībnieku skaits plānots uz 7 tūkstošiem un trase ir ļoti līdzena, kā arī pēc divdesmitā kilometra distanci ir ar daudz apskates objektiem.

Un pēc maratona? 100km skrējiens? Ironman?

Nē, es neesmu tāda tipa skrējējs, kas cenšas ar katru reizi pārvarēt jaunus izaicinājumus. Milānā kopā ar mani skries sievas brālis. Viņam ir vajadzīgi aizvien jauni mērķi. Pēc vairākiem noskrietiem maratoniem viņš skrēja dažus bez ceļa skrējienus. Kā arī pagājušo gadu 110km skrējienu un tagad gatavojas UTMB skrējiena jūlijā apkārt Momblānam (160km).

Atkarībā no tā kā noskriešu Milānā, es šajā gadā plānoju noskriet vēl vienu reizi. Iespējams Nicas-Kannu maratonu vai Florences. Bet es vairāk koncentrēšos uz savu personisko rekordu uzlabošanu 10km, pusmaratona un maratona distancēs, nevis mēģināšu skriet ko garāku.

Kā Francijā ar skriešanu? Ir vietēja mēroga sacensības, skriešanas klubi?

Skriešana vienmēr Francija bijusi populāra. Bet pēdējos gados ir novērots, ka skrējēju paliek arvien vairāk un skriešana paliek arvien populārāka. Parādās ļoti daudz skriešanas sacensības Francijā un skriešanas klubi organizē skrējienus dažādiem vecumiem un dažādās distancēs – bērniem viena un divu kilometru skrējienus, tikai sievietēm, iešanas un skriešanas sacensības. Lai jebkurš un jebkurā sagatavotībā varētu izbaudīt skriešanas prieku un sacensību satraukumu. Jauna tendence ir dabas skrējieni, bez ceļiem un laika limitiem. Francija ir liela un kalnaina valsts, tāpēc klubi organizē daudz skrējienu kalnos un dalībnieku piesakās ar katru reizi vairāk.

Mūsu kluba devīze ir „galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet.” Kā tas skanētu franciski?

L’important n’est pas de gagner, mais de courir”. Tā ir ļoti līdzīga Olimpiādes atjaunotāja franča barona Pjēra De Kubertēna slavenajam teicienam – „Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir startēt.”

Ar Kristofu es runāju pirms maratonu un viņš plānoja maratonu noskrieta ātrāk par četrām stundām. Pēc maratona, lai arī savu plānu viņš neizpildīja, sajūsma bija neizmērojama gan par savu skrējienu, gan par manējo.

„Vakarpusē apskatījos rezultātus un ļoti priecājos, ka tu esi finišējis. Apsveicu, jo tagad tu esi noskrējis maratonu. Tas ir pats svarīgākais. Tu finišēji. Arī man, dienvidos dzīvojošam, gaisa temperatūra maratona laikā bija negaidīta un mokoša. Es finišēju 4:11:25. Savu plānoto tempu es turēju līdz 28 kilometram un tad man sākās grūtības. Trīsdesmitajā kilometrā es jau divas minūtes atpaliku. Ļoti ātri un pēkšņi noguru, tāpēc nolēmu savu četru stundu mērķi atmest un galvenais finišēt, daudz nedomājot par laiku. Es sāku pie katra dzeršanas punkta un ūdens punkta 100 metrus noiet un tad atkal 2.5km lēni skriet. Mans ātrums no 5:40 min/km nokrita uz 6:30-7:00 min/km, bet es centos turpināt skriet. Bija ļoti grūti, bet 40 kilometru atzīmi es sasniedzu un šeit atradu sevī vēl spēku un pat palielināju ātrumu, kā arī pēdējos 400m pat veicu sprintu. Pēc sacensībām runāju ar vairākiem skrējējiem un viņi dēļ temperatūras zaudēja savam plānotajam laikam 10-15 minūtes. Arī mans sievas brālis, kuram šis bija devītais maratons (viņa labākais laiks ir 3:19h) teica, ka karstums viņu ir pieveicis. Sporta piedevas es biju paņēmis līdzi no mājām un tur man nekādu problēmu nebija. Man visu laiku bija līdzi puslitra pudele, ko dzeršanas punktos papildināju. Neko citu nelietoju, tikai savas želejas un dažus citrona un apelsīna gabalus. Ap trīsdesmit trešo kilometru domāju ka šis ir mans pirmais un pēdējais maratons, bet tagad manas domas ir mainījušās. Kājās nav nekādas sāpēs un es iespējams nākamgad mēģināšu atkal. Mēs esam finišējuši savā pirmajā maratonā. Tas ir kaut kas.”

Lai arī franču valodā Kristofs raksta par skriešanu blogu – http://rivierarunning.com/

5 komentāri rakstam Francūža pirmais maratons

  • Ainars Ainars

    “Jauna tendence ir dabas skrējieni, bez ceļiem un laika limitiem.” – tas būtu jāpieņem visiem sacensību organizatoriem Latvijā, kuri grib tādi būt arī pēc 5 gadiem. Un kā sasaucas ar mūsu devīzi!
    Signi, ļoti gaidu Tavus iespaidus par paša skrējienu:)

  • Aivars Aivars

    Lasīju un atcerējos savu pirmo maratonu… :)
    Nezinu, cik plakanai ir jābūt maratona trasei Milānā, lai Barselonas skrienamgabalu nodēvētu par nelīdzenu?!

  • Dzo

    Iespējams, francūzim bija pieejama novecojusi informācija, vai arī viņš domāja, ka Barselonā maratons notiek olimpiskajā trasē ar finišu Montjuic kalnā. Milānas trase ne par kapeiku nav plakanāka par (plakano) pašreizējo Barselonas distanci.

  • sm72 sm72

    Jāpiekrīt, ka Barselonas trase ir gana plakana. Vienīgi pēdējie kilometri ir nedaudz pret kalnu. Kaut gan cik saprotu Dzo tieši šos pēdējos kilometrus kārtīgi “nokurināja”.

  • Aivars Aivars

    Ar tiem pavasara maratoniem tā ir, kā ir – tiem agrākajiem grūtāk sagatavoties, bet ir garantija, ka nebūs par karstu, bet vēlākajiem jau ir risks, ka var iekrist uz kārtīgu “cepienu”. Milānā tieši tas ir arī noticis un, iespējams, Dzo ir visuzskatāmākais tam apliecinājums. Taču par to mēs, cerams, uzzināsim jau topošajā šo sacensību aprakstā… :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.