Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Pirmā maratona gaidās

Visticamāk, ka pēc maratona skriešana būs tā apnikusi, ka vairs par to domāt negribēsies, tamdēļ jāuzklabina pirms tam. Galu galā – ko tur par sacensībām man būs teikt – skrēju, mocījos, skrēju, mocījos un varbūt beigās bezspēkā iekritu Daugavā. Viss.

Redz’, bija saulaina Apņemšanās diena un tamdēļ pieteicos maratonam. Protams, ar piebildi, ja Dievs dos veselību, jo kā ta’ bez tās. Pirmie 42 km savos nu jau 42 gados. Simboliski, vai ne?! Es labi atceros visus tos ‘garos’ skrējienus, kur jau pusmaratona beigas ir skarbas mocības. Nu labi, kā būs – būs, citi uz Valmieru skrien aiz ne ko darīt.

Saulainā apņemšanās diena

Savā ziņā maratons un 42 gadi varbūt ir tikai starpposms jeb treniņš. Varbūt esat dzirdējuši par Ironman triatlonu? Un gada lielākais notikums tajā ir Kona. Ir tik iedvesmojoši skatīties Konas finišu (jūtūbē), kur arī 80-gadīgi vecīši finišē. Padsmit stundas trasē! Maratons pēc peldes un 180 km velo-posma. Bāc, es arī gribu savos 80 gados Konā finišēt! Nu maratons ir pēdējā sastāvdaļa. Kaut kad jau jāsāk trenēties, vai ne?!

Man liekas, maratonu noskriet ir izaicinājums ne tajos 42 km, bet treniņā – ja pieiet no Rozes skatu punkta, ka nedēļā jānoskrien vismaz 2x plānotās distances garums, tas ir vismaz 84 km nedēļā. Pieteikšanās dienā Noskrien profila statistika man rādīja ‘vidēji 24km nedēļā’ – tātad nopietni jāmaina sava dzīve! Katru nedēļu ap 8 stundām tikai skrienot.

Ir gan vēl viena problēma. LRM ir sacensības. Reiz skrēju sacensības ‘vienkārši lai noskrietu’ – ļoti jocīgi, nesaprotu, kā to var citi, man tur ir tikai ķeramie un ķērāji. Un tā radās otrs maratona izaicinājums – noskriet pirmo maratonu ātri. Kas ir ātri, tas, protams, katram ir savādāk.

Manā skatījumā tādās sacīkstēs, kur visi monstri vai arī pats piedalies pirmo reizi, ir labi, ja tiec rezultātos virs 50%. Bet, bieži vien, pat tas neizdodas. Pagājušajā gadā LRM maratona distancē bija teju 1500 dalībnieki, un rezultātu vidus maratonu noskrēja 3:56:20. Dažās sacensībās tomēr varu noskriet ātrāk, teiksim top 10% no vīriešiem vai arī V40 grupas, kas būtu ap 3:14:00. 2016. gadā LRM V40 grupā ir tikai viens, kas noskrēja zem 3 stundu atzīmes – Džo (Jānis Actiņš), tomēr viņš pusmaratonus ēd brokastīs, bet es tikai siermaizītes.

Pirmām kārtām bija jāsadzejo skriešanas plāns. Ja neņem vērā ātrumu – nekā sarežģīta – ir jāsavāc 84,4 km nedēļā un brīvdienu garo skrējienu jāuzaudzē līdz kādiem 35 km. Iepriekšējos gadus labajās nedēļās pa visu nedēļu kopā noskrēju knapi 40 km un man ar to likās gana. Atceros, ka trenējoties savam pirmajam pusmaratonam, reiz treniņā noskrēju 21km un teicu – nekad vairs! Un līdz šim pie tā arī pieturējos.

Pieredze rādīja, ka no paša izdomātiem treniņplāniem labi ja 70 % spēju izpildīt. Slinkums, darbs, ģimene un citas intereses bieži vien plānus pamaina. Tāpēc vienā brīdī uzliku Polar doto treniņplānu ar domu, lūk, turēs mani rāmjos. Turēja arī – es kavēju darbu, bet šis izdomājis, ka man jāskrien stunda; es gribu skriet ātro, viņš saka – skrien lēni. Man galīgs bezspēks, bet viņš saka – intervālus, lūdzu! Laikam divas nedēļas izturēju, un tad mēs šķīrāmies. Turpmāk skrienu tā, kā vēlos un jūtos labi, ja neskaita to, ka reti kad jūtos labi, jo skriešana tāda grūta nodarbe.

Janvāris. Skrienu daudz un lēni.

Februāris – ātrāk nespēju paskriet. Kāda jēga treniņiem?

Marts – nu jau nedaudz spēju pakustēties. Iepatikās arī garie skrējieni – 30km ir gana liels aplis, vari ielīst visādās vietās, kur vēl neesi bijis. Beidzot var normāli skriet pa mežu, vairs neslīd ķepas.

Aprīlis – skriešana nav domāta man! Tāds secinājums ir skrienot pirmo kilometru Rēzeknes 10 km distancē. Šis nav tikai prāta stāvoklis, bet arī visa ķermeņa. Protestējot, tas sāk izdalīt paaugstinātu temperatūru ne vienu reizi vien, kas nozīmē vairākas izkritušas dienas divas nedēļas pēc kārtas.

Maijs – parastā pastaigā sastiepju kaut ko pie ahileja cīpslas. Vēl dažas dienas noraktas. Pirmsmaratona nedēļa – sāk sāpēt gūža. Ko lai te jauku pasaka?

Tātad plāns maratonam šāds: piecelties, ja nekas nesāp, braucu uz maratonu, skrienu pēc plāna A) – noskriet maratonu. Vai pēc plāna B), C), D) utt. – arī, noskriet maratonu, bet nedaudz ātri. Plāns U un V, un Z ir rezervēts – ja viss izdosies…

Maratons kā viens pats šim visam neliekas nekādā vērtē – trenējoties noskriet 1500 km, lai noskrietu 42 km, vai nav jocīgi?! Te vienīgais glābiņš vērtēt ilgtermiņā – domāju, ka lielākais ieguvums no šī visa ir spēja noskriet garākus gabalus bez piekusuma, bez mokām un sāpēm, tas var palīdzēt noskriet Lūšus vai citus kustoņus, vai vienkārši būt gatavam 80 gados skriet Konā.

Bet pie treniņplāna tomēr ir jāpiestrādā, jo visai žēl ir daudz laika pavadīt tikai skrienot – velo galīgi noputējis koridorā žēli lūkojas, kad viņu izvedīs kādā trīsstundīgā pastaigā.

Tad nu lai labi skrienas LRM, Tev un man!

Mēneša skrējējs. Bubu

Titulbilde

Lai skriešanu padarītu interesantāku un sezonas vidū nebūtu iespēju padoties atslābumam, jau vairākus gadus ir ieviesti dažādi reitingi. Plašākais no tiem – 2016.gada skriešanas reitings “Noskrien 2016″- aptver 28 dažādas skriešanas sacensības un noslēdzās 23.oktobrī līdz ar Ozolnieku pusmaratonu. Žūrijas uzmanību šomēnes izpelnījās reitinga līderis – Ainārs Kumpiņš, kurš Noskrien klusi parādījies šī gada sākumā, taču ar savu sniegumu jau paguvis ne vienam vien konkurentam nervu galus pakutināt. Nevar nepiezīmēt arī viņa uzvaru Baltijas Baso pēdu ultramaratonā, kur izcīnīja pirmo vietu starp garākās distances skrējējiem, kas šo attālumu mēroja basām. Pavisam nedaudz pietrūka līdz godalgotajam trijniekam Latvijas Čempionātā ultragarajos skrējienos. Taču ar uzvaru reitingā nekas nebeidzas – Aināra sirds acīmredzot pieder garajām distancēm, šodien viņš, piemēram, 9h9m laikā noskrējis mazliet vairāk nekā 99km “Neiespējamā skrējiena” ietvaros…

Lasīt tālāk.

Mēneša skrējējs. Signis

small_IMG_4849Pirms sešiem gadiem 31.jūlijā tapa šis ieraksts. Var teikt, ka tas bija sākums. Tāds oficiālais sākums. Un uzsāka to viens cilvēks, pamazām apaugot ar dažiem domu biedriem, bet nu tas ir izvērties par plašu publisku pasākumu – savedis kopā dažādus cilvēkus, radījis draudzības, interešu grupas, uzlabojis dzīves kvalitāti ne vienam vien. Mēs zinām, ka ar mēneša skrējēja titulu ir krietni par maz, bet bez tā viņu arī nevar atstāt. Žūrijai tika dots mājiens, ka jāmēģina Mēneša skrējēja rindās šoreiz iebīdīt kādu džeku, kas neskrien daudz un ātri. Un kur tad vēl piemērotāku kandidatūru – neskrien daudz, neskrien ātri, bet iedvesmojis ir tik daudzus. Jūsu uzmanībai – Mēneša skrējējs jūlijā – Signis, mūsu “šefs”!  Lasīt tālāk.

Batars – In Memoriam

batars_im

Nu jau vairākus mēnešus nepavisam nav viegli ar mēneša skrējēja izvēli. Ne tādēļ, ka nebūtu ko izvirzīt. Kandidātu ir daudz un tieši tāpēc ir grūti, katram kandidātam ir savi sasniegumi, grūti izcelt kādu vienu. Nu jau žūrijas starpā sāk pavīdēt tādi teicieni kā “padomājam, kuram šomēnes nevar neiedot titulu, kurš jau sen pelnījis”… Pelnījuši ir daudzi, bet saņem šo titulu katru mēnesi tikai viens. Šomēnes žūrija par mēneša skrējēju izvēlēlēja Bataru. Ja skatās viņa pases datos, tad negribas ticēt tam, ko viņš dara – skriet uzsācis pirms četriem gadiem, regulāri piedalās sacensībās un koptreniņos, pusmaratonu spēj noskriet jau 1h37min laikā, pirmais maratons 56 gadu vecumā…  Lasīt tālāk.

Uz Florenci caur Ņujorku pēc pirmā finiša

Man viss sākās ar nelielu patipināšanu janvāra sākumā, kad sen nebiju skrējis un šķita, ka pieveiktie četri kilometri ir kaut kas varens. Nākamajā dienā, notipinot tādu pašu distanci, likās, ka vareni tomēr būtu noskriet vairāk un, tā kā pāris pusmaratonus bez īpašas sagatavošanās biju notipinājis iepriekšējos gados, likās, ka interesanti būtu gatavoties maratonam. Lasīt tālāk.

Marathoning is just another form of insanity

*Maratona skriešana ir tikai vēl viena neprāta forma.

Pilnīgi piekrītu šim apgalvojumam, ko teicis Džons Dž. Kellijs pēc savas uzvaras 1952.g. Bostonas maratonā. Mans skriešanas stāsts sākas nesen – pagājušā gada 8.maijā – kad, piedaloties Rīgas pusmaratona tautas skrējienā, redzēju burvīgos sportistus startējot pusmaratonā. Mani fascinēja, ka cilvēks var būt tik izturīgs un noskriet 21 kilometru. Pie sevis nodomāju, ka es to laikam nekad nepaveikšu. Un klāt bija ārsta slēdziens par to, ka nevarēšu skriet garās distances, jo elpošana caur degunu ir zem 70%, tas notika pateicoties deguna lūzumam, pēc neveiksmīgas vizināšanas ar ūdensslēpēm. Tomēr, 2011.gadā noskrienot visus tautas klasē piedāvātos “Skrien Latvija” gabalus, nolēmu, ka esmu gatava izaicinājumam – pusmaratonam! Un nolēmu tam cītīgi trenēties. Bija sastādīts grafiks, protams ne bez runnersworld.com palīdzības. Un no oktobra uzsākās jautrs stāsts. Lasīt tālāk.