Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Garais treniņš

Gatavojoties pirmajam maratonam, garā treniņa diena bija svēta. Visa ģimene, mājas solis un viss uz pasaules tika pakārtots garajam skrējienam. Pats skrējiens tajā visā pasākumā aizņēma vismazāk laika, jo pirms tam jāsagatavojas un jānobriest, bet pēc tam jāatpūšas un jāatjaunojas. OreMan šogad noskries savu pirmo maratonu Valmierā un ļāvis ieskatīties vienā savā garajā treniņā.

“Kopš Rīgas pusmaratona, kad pieteicos savam pirmajam maratonam 18. septembrī Valmierā, ir pagājis jau daudz laika, un varētu domāt, ka pa šo laiku esmu jau saskrējis milzums kilometru garajos treniņos. Taču tā nav.. Pa šo laiku sanākuši dažāda veida kavēkļi uzsākt nopietnu treniņu programmu – gan Pekinas brauciens, kura laikā, protams, nekāda gatavošanās nenotika, gan arī daži pusmaratoni, kurus gribējās labi noskriet, līdz ar ko atkal sanāca nedaudz pietaupīties. Taču divas reizes sanāca izskriet arī tādus pagarākus treniņus – pa 24 km. Par tiem daudz nerunāšu, pieminēšu vien to, ka pēc pirmā 24-nieka bija ļoti grūti. Iespējams, dēļ toreiz valdošā karstuma. Bet pēc otrā 24-nieka pat saslimu un ar temperatūru 38,9 grādi pēc Celsija biju spiests nogulēt mājās visu atlikušo dienas daļu. Nevarētu teikt, ka mana pirmā maratona treniņu process būtu iesācies ļoti gludi.

Taču abi šie skrējieni bija vēl pirms manas oficiālās treniņu programmas desmit nedēļu garumā. Oficiālā programma sākās 11. jūlijā – nedēļā, kuras izskaņā ar jaunu personīgo rekordu izskrēju Liepājas pusmaratonu. Neskatoties uz to, ka atkal šis pusmaratons nedaudz ietekmēja kvalitatīvu treniņu procesu, tomēr šo nedēļu var uzskatīt īsto sākumu maratona gatavošanās procesā, kaut vai tādēļ, lai līdz maratonam sanāk apaļas 10 nedēļas laika.

Liepājas nedēļa vēl gan iznāca tāda nekāda, bet jau nākamajā nedēļā pēc Liepājas pusmaratona sāku strādāt ļoti cītīgi un pabeidzu to ar pirmo reāli garo maratona treniņu ļoti neapaļa 31 kilometra garumā.

Pirmais garais treniņš

Vispirms jāatzīst, ka tomēr nav gluži pareizi teikt, ka šie abi iepriekšminētie 24 km garie treniņi būtu bijuši garākie manā mūžā. Ja es tā apgalvotu, bļaut drīkstētu sākt ikviens, kurš atminas VSK Noskrien šā gada pavasara koptreniņu Vestienā, kurā pieveicu 30 kilometrus. Tiesa, toreiz skrēju kompānijā, pēc katra 7,5 km garā apļa uz brīdi apstājāmies, lai padzertos, kā arī tas bija sen un vispār vairs neskaitās.. Varbūt.. Nu labi, lai vai kā, bet šoreiz biju plānojis arī skriet 30 km, bet jau vienatnē, tikai ar velo mani pavadītu sievas kundze, par ko viņai liels paldies. Ņemot vērā manu iepriekšējo pieredzi garajos treniņos, šis gaidāmais piedzīvojums ar 30-nieku mani diezgan biedēja. Arī laiks nebija no pašiem vēsākajiem, lai arī tieši šodien temperatūra bija nokritusies par vairākiem grādiem, un nebija vairs gluži +27 – +30 grādu karstums kā dažās iepriekšējās dienās. Toties fakts, ka iepriekšējā dienā bijušas sacensības, kurās beidzot 5 km noskrēju 20 minūtēs, mani nebiedēja it nepavisam. Savādi gan..

Vēl viena lieta – man nepatīk želejas.. Nav jau tā, ka es būtu tās baigi izmēģinājis, tikai vienu reizi nolietoju vienu želeju tajā pašā Vestienā, pat bija tīri tā neko. Taču gribētos domāt, ka normāla vidusmēra indivīda spēkos ir noskriet maratonu bez, tā teikt, palīdzības no malas. Protams, ogļhidrātu uzņemšana ir vajadzīga, nekur bez tā neliksies, tāpēc šajā treniņā paņēmu līdzi dažus dabiskākus ogļhidrātu avotus – banānus, hematogēnu un karameles. Lielāko daļu gan no tā visa pārvedām mājās, jo skrējiena laikā apēdu tikai vienu nelielu banāna gabaliņu, kā arī vienu vai divas karameles. Protams, skrēju ar pudeļu jostu ar pudelēs iepildītu dienišķo elektrolītu sķīdumu. Papildus tam puslitram, ko iespējams paņemt šajās pudelēs, otrs puslitrs tika vests līdzi ar riteni. Ttā teikt, drošībai. Šādi bruņojies, biju gatavs doties ceļā!

Plānots bija kopā veikt 30 km garu skrējienu pa vietām, kuras pirms pāris nedēļām speciāli biju braucis pētīt ar velosipēdu. Tā jau man ir pasen ieviesusies gluži labi strādājoša shēma – izpētīt arvien jaunas un jaunas vietas ar velo un tad izveidot no iegūtajiem datiem lielisku jaunu skriešanas maršrutu. Tā kā man nepatīk skriet vairākus vienādus apļus, tad arī šoreiz biju izpētījis vienu lielu apli, kurš sanāca apmēram 31,5 – 32 km garš. Šis fakts bija pirmais no diviem, kas mani mudināja domāt, ka varbūt 30 km vietā gluži nejauši beigās noskriesies 31 km, lai nav tik tālu pēc tam jāiet ar kājām uz māju. Otrs fakts bija mana īpašā garo treniņu skriešanas shēma – pirmo pusi treniņa skriet normālā režīmā, turot pulsu zem 150 sitieniem minūtē, bet otro pusi skriet vēlamajā maratona tempā. Tiesa, vēlamo maratona tempu vēl neesmu izdomājis/izsecinājis, tāpēc pagaidām par to pieņemu pašu optimistiskāko variantu – 5:00 min/km. Tā nu pirmos 15 km es skrietu pēc pulsa, bet otrus 15 – minētajā ātrumā. Pēc 30 km noskriešanas būtu labi gluži tā uzreiz neapstāties, bet vēl pavisam lēnām atsildīties vismaz kilometra garumā. Tātad ar 31 km jau zināmā mērā biju rēķinājies, un tāds tad arī beigu beigās sanāca noskrietais attālums.

Maršruts šoreiz bija speciāli izvēlēts tāds, kas praktiski visu ceļu ved pa asfaltētu segumu, ar ko jārēķinās būs arī Valmierā. Šis ir, starp citu, mans pagaidām vienīgais maršruts, kuru esmu veidojis speciāli tādu, lai tas vestu pamatā pa asfaltu – parasti maršrutu pētniecībā uzsvars tiek likts uz gluži pretējo lietu. Manas trases pamatā ir pa neasfaltētām takām, jo taču – I am a trail runner.

Runājot ar apaviem vai to neesamību, jāsaka, ka pēdējā laikā nodarbojos ar prātošanu, kurš no diviem variantiem Valmieras maratonam – Vibram FiveFingers vai paštaisītās Invisible Shoes huaraches – varētu būt īstais. Liepājas pusmaratonu skrēju ar VFF un, lai arī jau krietni mazāk, bet tomēr atkal tiku pie kādas tulznas. Ar savām huaraches sandalēm nevienās sacensībās vēl skrējis neesmu, bet treniņos tulznas nekad nav bijusi problēma. Vēl par labu sandalēm runā fakts, ka tajās šobrīd aizvadu lielāko daļu savu treniņu, un tajās man gluži vienkārši ļoti patīk skriet. Protams, vispār bez apaviem ir nesalīdzināmi foršāk. Tāpēc arvien vairāk sliecos uz domu skriet arī savu pirmo maratonu šajos apavos, par kuriem Invisible Shoes tiek teikts – the closest to going barefoot without actually going barefoot. Tuvākā lieta baskāju skriešanai, īstenībā neskrienot basām kājām. Tāpēc arī šajā skrējienā izmantoju huaraches, lai notestētu tās līdz šim vēl nebijuša garuma treniņā. Bija ļoti labi, no tulznām vai kādām citām problēmām ne miņas, liekas, ka tiešām šī būs labākā iespējamā izvēle maratonam.

Par pašu skrējienu – ja jāsaka vienā vārdā, tad vēl būtu jāpadomā, bet, ja atļauts lietot divus, tad varu teikt, ka tīri labi. Pirmajā pusē, kuru skrienu lēnā garā pēc pulsa, protams, nav nekādu problēmu. Pēdējā no šiem 15 km apēdu banāna gabaliņu, lai tas būtu nodarīts, kamēr vēl skrienu lēnām. Lai gan tagad sāku domāt, ka varbūt tieši vajadzēja nedaudz nogaidīt un ēšanu atlikt uz ātro posmu, lai trenētos barības uzņemšanai, skrienot maratona tempā. Nu nekas, gan jau to kādu citu reizi.

Maršruts ved mani no ierastās starta vietas Pļavniekos tālāk caur pāris nelieliem mežiņiem ārā uz Granīta ielu jau ārpus Rīgas robežas, no tās pēc kāda kilometra nost uz nomaļāku šoseju, kas vēlāk pāriet vēl nomaļākā. Jau iepriekš, kad šeit biju braucis pirmo reizi, bija bijusi tāda sajūta, ka atrodos nevis tepat pie Rīgas, bet gan kaut kur dziļi laukos – visapkārt lauku mājas, klajumi, pļavas, sienāžu dziedāšana, un šoseja tāda maza, klusa un vientulīga. Drīz pēc tam ieskrienu Salaspilī, izskrienu tai cauri un sanāk tā, ka precīzi tai vietā, kur atkal izskrienu no šīs pilsētas ārā, tieši pie zīmes esmu noskrējis pirmos 15 km.

Sākas ātrais posms.

Ātrais posms dabiski ir grūtāks. Sākumā garš vienmuļš ceļš gar šosejas malu, tās šosejas, kas Salaspili savieno ar autoceļu P5. Zinu, ka pa šo šosejas posmu būs jāskrien ilgi, jo jau velo brauciena laikā šeit paguvu nomīties līdz apnikumam. Tā nu pie sevis galvā rēķinu, cik vēl kilometri līdz šosejai, cik tas man prasīs laiku un tādas lietas. P5 sasniedzu pie noskrietiem 20 km – yee, vēl tikai desmitnieks, nav tik traki!

Viens kilometrs pa P5 un tālāk nogriežamies atpakaļ uz Granīta ielas, lai skrietu uz māju pusi. Granīta ielas sākuma daļā šeit asfalts ļoti grumbuļains, pa tādu skriet huarachēs nav pārāk patīkami, jūt cauri visus izcilnīšus. Bet mēģinu saņemties un turēt vajadzīgo tempu 5 minūtes uz kilometru. Jāatzīst, ka tas īsti labi nepadodas un, jo tuvāk finišam, jo vairāk temps krītas. Necenšos to noturēt par katru cenu – beigās finišēšu ar vidējo tempu otrajos 15 kilometros 5:14 min/km. Šajā posmā apēdu arī vienu karameli, un tik turpinu vicot. Drīz vien jau arī parādās pazīstamais Granīta ielas posms, pa kuru ved citi mani maršruti, tad jau atkal viens mežs un vēlāk pēdējais kilometrs ieved otrā mežā.

Nezinu, vai esmu tik traki noskrējies vai kas par problēmu, bet šajā mežā aizskrienu pa nepareizu taku un riktīgi vēl pēdējā ātrajā kilometrā, kas pāriet pēdējā kilometrā vispār, nomaldos. Kaut kas pavisam dīvains, jo caur šo mežu pa vienu vienīgo galveno taku ved cauri gandrīz vai visi mani skriešanas maršruti, pa šo taku skrienu vai ik dienas, bet te pēkšņi nomaldos.. Protams, šoreiz to veicu pretējā virzienā, bet arī to esmu darījis gana bieži. Lai vai kā, pēc laiciņa izskrienu no meža un pēc dažiem metru simtiem arī mans skrējiens beidzot ir galā. Apstādinu laiku pie 2:49:14.

Lai nav jāmet ārā, dabūju no Alīnas un apēdu arī līdz paņemto hematogēnu, pēdējā kilometrā esmu jau izdzēris arī rezerves elektrolīta puslitru, apēdu dažas karameles. Nav ne tulznu, ne kādu sāpju kājās vai kur citur, vien piekusis esmu gana. Pie mājas izstaipos, izdzeru vēl puslitru ūdens, un tad jau iekšā, nomazgāju pēdas un esmu ieradies tieši uz F1 posma sākumu. Lielisks skrējiens!”

OreMan par savu skriešanas pieredzi un baskāju skriešanu raksta blogu – http://oreman.wordpress.com/

38 komentāri rakstam Garais treniņš

  • Jānis

    No profeionāļu viedokļa, šāda gatvošanās un pieeja ir pilnīgi ačgārna un nepareiza. Bet katram jau sava pieeja…Manuprāt, te notiek apzināta savas veselības bendēšana.

  • Jāni, īsti nevar saprast kādā jomā notiek veselības bendēšana. Vari konkrētāk?

  • janis.jeksevics janis.jeksevics

    Laikam klāt ir pēdējais laiks, lai sāktu gatavoties Valmierai!
    Paldies Oreman par rakstu.
    Veiksmi treniņos un lai vadātājs atkāpjās :)

  • Jekaterina Jekaterina

    Paldies par rakstu!
    Man arī izdevās šosestdien noskriet 30km, gatavojoties Valmierai, tas gan man ir pirmais tik garš gabals :) Jāsaka, ka gāja vieglāk kā bija gaidīts, tik nedaudz pastīva jūtos otro dienu.

  • Jānis

    viens no veselības bendēšanas paņēmieniem šim skrējējam ir apavi! Vajadzētu padomāt par kaut ko veselīgāku jeb padomāt ar galvu!

  • IlmarsSturiska IlmarsSturiska

    apbrīnojami. Es tik domāju – vai uz muguru, ceļiem vēlāk neatspēlēsies šī “apavu” lieta? Jo visi speci taču uzsver, ka skriešanā galvenais ir labi apavi. Te, cik saprotu, lielākoties skrien pa meža takām, bet nu tomēr.
    Lai nu kā – lai veicas!

  • Ivars Ivars

    Jānis – domājot ar galvu, piekrītu, ka nav labi lipināt kaut ko zem pēdām, jo visveselīgāk ir skriet basām, bet, kamēr pēdas apakša nav pietiekoši stingra, tomēr kaut kāds kompromiss jāatrod.

  • Jānis

    jā, maratonu pa asfaltu ar basām būtu visveselīgāk :D nu labi, ja tipina pa 5:00 varbūt arī var ciest.

  • sm72 sm72

    Bij kādreiz tāds mocis ar tautas nosaukumu- “koka ižus”. Kā saprotiet, to moci sauca šādi tādēļ, ka tam nebija amartizatoru. Pēc tam attīstība gāja uz priekšu un izdomāja močiem ielikt amartiņus. Šodien ir dikti maz cilvēku, kuri izvēlētos braukt ar “koka ižu”. Taču tomēr tādi ir un līdz ar to es pilnībā esmu gatavs pieņemt viņu vēlmes. Taču pats ar “koka ižu” nekad nebraukšu un savam bērnam arī neieteikšu to darīt:) Šādas asociācijas man ir attiecībā uz šo “minimālo apavu” skriešanu.

  • sm72 sm72

    Jānim=>

    Vai tad šajā gadījumā nav tieši otrādi? Pa 5:00 skrienot nodarītu lielāku skādi sev plikpēdis, nekā skrienot pa 3:00. Vai tad šajā gadījumā trasē pavadītais laiks nav lielāks bieds, nekā ātrums?

  • Ainars Ainars

    Ja mēs abstrahējamies no savas pieredzes, gluži loģisks šķiet jautājums “kāpēc vispār cilvēkam būtu jāskrien pa asfaltu?”.

  • pa lielam piekrītu sm72, Jānim (mums viņu daudz – laiks piereģistrēties, lai nejuktu =) ) IlmarsSturiska … lai cik interesanti neliktos, tie minimālie apavi, ar viņiem skriet distances, kas lielākas pa 10km .. nu maksimums 15km, neiemānīsi, kur nu vēl 30km, vai maratonu – aptuveni to esmu jau izbaudījis tajos laikos, kad pie daudz maz normāli amortizētiem apaviem varēja tikt vien ar lielu blatu … asfalts ir asfalts, agri vai vēlu tas atsauksies uz muguru vai ceļiem …

  • Es neesmu nekāds baskāju piekritējs, bet ņemiet vērā, ka ne jau OreMan vienu rītu pamodās un izmeta kedas miskastē, lai varētu skriet basām kājām pa asfaltu. Viņš uz to ir gājis lēnām, pakāpeniski un pa vienam kilometram vien.

  • .Linda Lindams

    Pati gan arī negrasos kedas noziedot labdarībai, bet par šo tēmu (un daudzkārt arī citām) mēģinu domāt filozofiski – kā vispār būvēts cilvēka ķermenis – vai tiešām tam nebūtu paredzēta skriešanas funkcija? Un vai tas būtu radīts (radies) paredzot, ka pie pēdām tiks piesieti amortizējoši spilventiņi, gadījumiem, kad savajadzēsies pārvietoties skriešus?

  • Iesaku tomēr vēlreiz pārlasīt Oreman rakstus par visu to baskāju padarīšanu un tad būs lielāka skaidrība, ka tas nekādu skādi veselībai nenodara!! Būtiskā atšķirība ir skriešana no purngala, kas ir dabisks amortizātors… Slinkums rakstīt, Oreman par to ir vairākas reizes aprakstījis!

  • Agresīvi noskaņotajiem lasītājiem ieteiktu ieklausīties Sigņa komentārā. :) Ne jau nu modes vai stila pēc OreMan ir izvēlējies šādu skriešanas tehniku… Turklāt viņš nebūt nav vienīgais šādas skriešanas tehnikas piekritējs. Protams, katrs pats izvēlas savu ceļu, un, ja cilvēks tiešām spēj iemācīties pareizi skriet ar apaviem kājās – tas ir tikai apsveicami. Tomēr reizēm tik ļoti pārliecinātā un izteiktā baskāju nosodīšana izskatās pēc pavisam parastas sociālās reakcijas, ko var novērot visdažadākajās jomās – cilvēks nespēj pārkāpt saviem stereotipiem par noteiktiem procesiem vai parādībām. Arī visas planētas reiz “rinķoja ap zemi”, jo cilvēks un tā apzīvotā planēta taču ir visuma centrs. :) Citādi tas vienkārši nevarētu būt! :)
    Negribu nevienu apvainot, bet gan aicināt būt atvērtākiem pret dažādām pieredzēm un uzskatiem, īpaši tad, ja prakse pierāda, ka tie nav zemē metami.

  • IlzeP ilksy

    Mazliet nesapratu: daži pusmaratoni sacensību režīmā pieminēti tā starp citu, bet par 24 km treniņa režīmā runāts kā par kaut ko ļoti grūtu. Kāpēc? Kā tas izskaidrojams?

  • janis.jeksevics janis.jeksevics

    Grūti mācībās, viegli kaujā :)
    Nez, man ar garos treniņus skriet ir grūtāk kā tādus pašus vai garākus gabalus sacensību režīmā.
    Domāju, ka pie tā daļēji varētu būt vainojama noskaņošanās sacensībām, adrenalīns un vēl kādi svētku faktori, ko nav iespējams noķert skrienot vienkāršu svētdienas skrējienu.

  • papucis

    esmu redzējis kā skrien OreMan, ja salīdzina viņa tehniku ar papēždauzītāju tehniku, tad tā atšķiras kā diena pret nakti, attiecīgi vajadzība pēc triecienu amortizēšanas ar apavu palīdzību ir daudz mazāka, ja vispār ir

  • papucis

    treniņos, it sevišķi uz garajiem gabaliem, vajag lielu motivāciju ko tādu darīt, jācīnas tikai pašam ar sevi un tas ir ļoti grūti :) treniņu režīmā noskriet pusīti sacensību laikā ir neizsakāmi vieglāk

  • ro

    Iedvesmojoši :). Paldies!

  • Ervins

    Sveiki, nu par 5 h stundam buutu veseliigaak noskriet basaam kaajam jo skrienot par 3 h vai pa 4:15 min uz 1 k/m tu kaaju peedas nodziisi liidz asins tulznaam un taalak netiksi a pa 5h ilgak bet ir ceriiba ka tiksi liidz finisam-paraadiet man 1 cilveeku kurs latviija ar basaam ir noskrejis maratonu?

  • sm72 sm72

    Parādiet man tā cilvēka pēdas, kurš ar plikām pēdām ir noskrējis maratonu Latvijā????? Piemēram Valmierā, kad sakrituši čiekuri uz trases pie Dāliņa stadiona:) Tur pat caur kedām tie čiekuri pēdās dūrās:)

  • Inga_K brewe

    Tā kā ir gadījies dabūt tulznas no asic, kas ipriekš nevienā vietiņā nav berzuši, bet sasvīdusī pēda berzējas pati gar sevi (zeķes bija speciālās, skriešanas), OreMan apavi izraisa zināmu devu skaudības, īpaši pēc teikuma, ka nekādu tulznu uz pēdām nav. Un pilnīgi noteikti neizraisa nekādu kategorismu, ka tā ir nepareizi, jo tā vienākrši nevar būt pareizi :)
    Nezinu, ar kuriem apaviem OreMan gatavojas skreit maratonu, bet novēlu veiksmi ar jebkuriem apaviem :)

  • Ivars Ivars

    Tiem, kuriem gribas paskatīties uz Latvijas džeku, kurš maratonu noskrējis basām kājām. To izdarīja Ivans Ļisicins šogad Romas maratonā.

    http://on.fb.me/fdOdyD

  • ing_a ing_a

    Jap, man bija tas pats komentaars, kas Ivaram – redzkur skreejiens: http://www.endomondo.com/workouts/user/635818

    Un pievienojos Brewe – veiksmi ar/bez jebkuriem apaviem! =)

  • ing_a ing_a

    srry – skreejienu neraada iisto, bet tur vinsh ir – 20.martaa =)

  • Didzis Didzis

    Draugi,OreMan ir ilgi gājis uz šo skriešanas veidu,ja tā var izteikties,kapēc kritizēt ? Pašam man tas arī itkā nav pieņemams,bet katrs pats izvēlas ar ko skriet un vai vispār skriet.Man jau arī ir doma,ka pēc gadiem varētu būt kādas veselības problēmas ,bet nu OreManam novēlu – LAI VISS IZDODAS KĀ IECERĒTS.

  • Ervins

    Jaa ekstreems puisis ir tas oreman -neko teikt lai jau veicas.man te pie viena ir jautaajums -vai kaads nebrauks uz pasvaali 6.08. skriet 10.km izbrauksana no jelgavas sestdien no rita pl-9-probleema tada,ka uz turieni ir gruuti tikt bez masinas.

  • Andulis

    Pieļauju, ka Romas trase varēja būt BEZ čiekuriem. :) Taču prieks, ka arī citi atceras Ivana baskāju maratonu!
    Viņš pats mazliet komentēja par to šeit.
    Vēlāk spējis tīri ņipri nojozt pusmaratonu Vīnē: http://skriesim.lv/lv/public/person/view?identifier=15481

  • iveta iveta

    Paldies OreMan par stāstījumu. Es esmu pārliecinata,ka Tavas ieceres īstenosies un mēs – NOSKRIEN ar tevi leposimies.

  • sm72 sm72

    iveta man liekas izvēlējusies neprecīzu pagātnes formu, jo mēs jau šobrīd lepojamies, ka mūsu “tusiņā” ir OreMan ar savu “apavu nostāju”!

  • druupijs druupijs

    Par to kaitiigumu jaasaka, ka muusdienaas daudzkas ”garshiigs”,saistoshs un interesants kaut kādā ziņā izrādās kaitīgs.. Bet ar daudzaam indeem ir taa, ka pie taam var pierast lietojot saakumaa mazaas devaas…sevishkji to attiecinot uz skrieshanu, jo peec savas pieredzes zinu, ka skrienot pirmo pusmaratonu ar normaaliem skriehsanas apaviem (pirms tam netreneejoties pietiekoshi) ,gandriiz 3 meeneshus ar sāpēm celī pēc tam mocījos…
    Par skriešanu bez apaviem varu teikt, ka jo aatraak skrienu, jo mazaak domas ir par pareizu piesemeeshanos saakot no pirkstgala, taapeec greekoju bieshi un nepiedomaaju par peedas likshanas tehniku skrienot, taadeelj man prasaas tomeer apavi… Oreman biezhi skrienot minimaalos apavos noteikti jau automaatiski izdodas paraizi piezemeeties par to iipashi nepiedomaajot, cik saprotu…?

  • Man, kā civēkam, kas šobrīd spiests skriešanas sacensības vērot no malas, liekas, ka druupijs nebūt nebūtu no tiem, kas piekoptu nepareizu un nepārdomātu skriešanas stilu. Bet tas, protams, ir tik mans nespeciālista vērojums no malas. :)

  • Lops

    Tie, kas ir agresīvi noskaņoti pret OreMan apavu izvēli, patiesībā ir skaudīgi pret to, ka viņš ir iemācījies varēt to, ko citi neuzdrošinās. Mans viedoklis par “baskājiem” ir sekojošs:
    1) to var darīt tikai ļoti rūdīti skrējēji BEZ kaut viena kilograma liekā svara,
    2) tādai skriešanai jāgatavojas pakāpeniski,
    3) teorētiski nevajadzētu būt problēmām skriešanai basām kājām pa smiltīm vai mīkstu zemi, tai skaitā zemesceļu, bet ļoti šaubos par tās “veselīgumu” skrienot pa asfalta, betona vai grants segumu.

    Tā kā es skrienu visbiežāk pa asfaltu un man ir liekais svars, es nekādā gadījumā neizvēlētos skriet basām kājām, izņemot varbūt nelielus gabalus pa smiltīm.

  • Dainis Mors Dainis Mors

    Skaudība, diez vai, drīzāk piesardzība. Svars man ir lielāks par normu, tomēr pamēģīnāju pāris reizes ar plikām kājām pa asfaltu. Vienu reizi apmēram 1.5km, otru – nedaudz zem kilometra. Skriešana iznāca uz pēdas priekšējo daļu un pārsteidzoši mīksta. Asfalta cietumu nejutu. Vienīgi pēc tam jutu kājas apakšējos muskuļus un sūrstēja pēdas. Mans secinājums – pāris reizes nedēļā apmēram kilometru var un varbūt pat vajag noskriet.

  • druupijs druupijs

    Paldies, minikin, par pozitīvo kritiku manam skriešanas stilam :D Cenšos skriet no pirkstgala,citādi jau savos 1cm biezajos ne īpaši amortizētajos apavos skrienot bez sāpēm ceļos nebūtu varējis šogad savus pusmaratonus pieveikt..
    Bet par to, ka mana skriešanas tehnika nav perfekta,manuprāt liecina tas, ka visiem maniem apaviem ārmala nodilst ātrāk kā iekšmala (sevišķi papēdim)..

  • […] iestiprināties ar makaronu porciju. Rindas faktiski nekādas. Pamanām arī OreMan. Saņemam savu devu makaronu ar gaļiņu un sieru pāri, kā arī uzdzeršanai sulu. Tomēr pie […]

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.