Kā mums patika Viļņā

Starta/finiša zona pie katedrāles Viļņā

Tradicionāli rudenī nedēļu pirms pašmāju Valmieras maratona abu Baltijas kaimiņvalstu galvaspilsētās notiek pa maratonam. Viļņā maratonu noskriet iespējams kopš 2004.gada, savukārt 2007.gadā trase sertificēta AIMS. Maratona skrējiens izvietots divos apļos un vijas pa Lietuvas galvaspilsētas skaistākajām vietām abpus Neris upei. Reljefs nav no pateicīgākajiem personīgo rekordu stādīšanai, taču tas netraucē dažiem to izdarīt. Pietiekami intriģējoši, lai vairāki VSK Noskrien biedri dotos piedalīties šajā sporta pasākumā un padalītos saviem iespaidiem par to.

Noskrieniešu kopbilde

• OreMan
• sāka skriet - 15/04/2008
• noskrieti - 41780 km, laiks - 3690:30:49 h
• labākais maratons - 2:59:06 (Lattelecom Rīgas maratons - 15/05/2016)
• 2024. gadā noskrieti 755.5 km
• vidēji šogad 44.4 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 63.7 km ar vidējo ātrumu 05:27 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais vakar ar 12 km

Ierodoties Viļņā iepriekšējā dienā pirms maratona, pa taisno devos uz Expo izņemt numurus. Jāteic, ka gluži par expo to nosaukt nevarēja, jo sporta un atpūtas kompleksā “Panorama” patiešām varēja tikai izņemt numurus un viss. Biju gaidījis lielus plašumus ar desmitiem stendu, kā tas ir redzēts citos lielos maratonos, bet šeit viss bija kompakti un nedaudz. Varbūt, ka tas labi. Savukārt, ierodoties uz startu nākamajā dienā, biju pārsteigts par ļoti plašu starta zonu ar tiešām daudz teltīm un, kas ļoti iepriecināja – ļoti, ļoti garu rindu ar pārvadāmajām tualetēm. Biju tik iepriecināts par šo skatu uz tualešu rindu, ka tās iekļuva manā pirmajā starta zonā uzņemtajā fotoattēlā. Tualetes būdiņā tiešām pirms starta varēja tikt iekšā ļoti ātri, negaidot nekādās rindās!

WC būdiņu rinda

Expo maisiņu iepriekšējā dienā biju dabūjis bagātīgi piepildītu – kaudze ar informācijas materiāliem un reklāmām, bet arī vairākas ēdamlietas un kaut kādi uz kājām smērējami gēli. Pats no tā gan droši vien neko neizmantošu, bet par cilvēku parasto ir padomāts. Tiku arī pie oficiālā Viļņas maratona T-krekla, kas bija iekļauts dalības maksā – smuks, jo PaBaso krāsā. Starta zonā ierodos jau saposies skriešanas tērpā un gatavs startam. Ir gan pieejama arī telts, kur atstāt savas mantas, bet to izmantot man nav vajadzības. Satieku citus VSK Noskrien biedrus, un aizejam kopīgi nofotografēties uz Mindaugas tilta. Pēc tam dodos iesildīties un dzirdu, ka tiek atskaņota Lietuvas Valsts himna, pēc kuras uzreiz tiks dots starts īsākajām distancēm. Liekas, ka arī iepriekšējo reizi, kad startēju Viļņā (pirms pieciem gadiem minimaratona distancē), dabūjām klausīties himnu. Tā ir laba tradīcija, kas parasti pietrūkst (ar dažiem izņēmumiem) Latvijas skriešanas pasākumos. Drīz vien jau atrodos starta koridorā un klausos atskaiti no desmit sekundēm pats līdz savam startam. Īsti nezinu, vai koridori bija kaut kā sadalīti, kur kuram jāstāv (liekas, ka manīju kaut kādas zīmes), bet neievēroju, ka kāds kaut ko pārbaudītu. Man sanāca ieiet pašā pirmajā koridorā un nostāties vietā, no kuras līdz starta līnijai pēc starta signāla došanas nācās paieties vien 11.1 sekundi. Forši, starta burzma izpalika! Starts, un visi dodamies tālajā ceļā! Pirmais, ko pamanu – nedaudz man priekšā skrien vīrs ar piesietu balonu un uzrakstu “3:15″ uz krekla. Tempa turētāji teorētiski bija nodrošināti uz visiem populārākajiem finiša laikiem, taču visai trūcīgi – laikam pa vienam vai diviem turētājiem uz katru laiku ar vienu nīkulīgu baloniņu. Ja nu kādam kas atgadās, tad attiecīgais temps vairs turēts netiek.. Jā, zinu, ka esmu izlepis un izlutināts ar tempa turētājiem mūsu vietējos mačos, jo laikam jau tiešām apmēram šādi tas parasti notiek visos lielajos ārvalstu maratonos, kā ir dzirdēts. Par to, kā man gāja trasē un par ko domāju katrā tās kilometrā, prasiet man privāti, ja ir interese, daudz te par to nemuldēšu. Par trasi kopumā jāsaka tā – baumas, ka trase gaidāma kalnaina, tiešām apstiprinājās, lai arī biju jau tik traki sabijies, ka šie kalniņi tomēr nebija tik graujoši, kādus biju gaidījis. Viena pārsteidzoša atziņa, ko piefiksēju – kalni man netraucē ātri un vienmērīgi skriet! Jā, kalnup ātrums droši vien nedaudz samazinājās, toties kā es nesos no tiem lejā, turklāt vienlaikus atpūšoties un atgūstot spēkus. Nedomāju, ka pa gludu trasi es vidēji būtu varējis skriet [dikti] ātrāk.

Šis Expo redzamais trases profils bija tas, kas mani tā sabiedēja..

Ļoti patika trases darbinieki trases malās, kas visādi centās sportistus uzmundrināt, aplaudēja, svilpoja, atskaņoja mūziku, pat paši dziedāja un gandrīz pat dejoja. Smaids no ģīmja nenozuda. Daudzi sauca “Varam, varam!”. Laikam jau tiešām mēs to varam, vai arī lietuviešu valodā tas nozīmē ko citu? Pirmā (no diviem) apļa beigās biju tik pārbagāts iespaidiem un priecīgs par apkārtējo atbalstu, kā arī par savu jaunatklāto kalniņskriešanas faktu, ka secināju – Viļņā ir vērts skriet! Laikam jau šis tiešām nebūs mans pēdējais Viļņas maratons. Pēc finiša kāds gabaliņš jāpaietas līdz medaļas ieguves vietai – organizatori ir piedomājuši pie tā, lai uz finiša līnijas neveidotos drūzma, kā tas notika, piemēram, 2010. gada Parīzes pusmaratonā, kad daudzi pat vairs nebija spējīgi finišēt šādas drūzmas dēļ. Tieku pie medaļas un pie ūdens. Nav nekādi papildus maisiņi, laikam jau tāpēc, ka bagātīgs maisiņš iepriekš saņemts expo. Ūdens pudeles gan pēc iziešanas no finiša zonas gāju prasīt vēl pāris reizes un tiku tās arī dabūjis. Foršs laiciņš, saulīte spīd, guļu zālē un atpūšos, domājot par piedzīvoto trasē un priecājoties par jauniegūto personīgo rekordu maratona distancē. Līdz ar to pavisam esmu aizmirsis, ka iepriekš biju lasījis par iespēju iegravēt savu finiša laiku uz medaļas (par papildus 2.9 eirām), kā arī par bezmaksas iespēju nodušoties un nodoties masiera (vai labākajā gadījumā – -es) rokām. Tā nu neko no tā visa neizmantoju, bet vēlāk izrādās, ka nav arī bijis vajadzīgs – jau pēc pāris stundām esmu atkal kā normāls cilvēks, un nākamajā dienā vispār nav vairs nekādu pazīmju par to, ka iepriekšējā dienā būtu skrējis. Ne muskuļu sāpes, ne sagurums, ne kas cits. Kas tāds, jāatzīst godīgi, ar mani gadās pirmo reizi. Viļņas mistika?

• ugis_v
• sāka skriet - 31/12/2012
• noskrieti - 14006 km, laiks - 1278:13:49 h
• labākais maratons - 3:27:50 (Tallinas maratons - 08/09/2019)
• 2024. gadā noskrieti 327.4 km
• vidēji šogad 20.5 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 44.1 km ar vidējo ātrumu 05:30 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais vakar ar 11 km

Uģis skrien

Turpinot par trasi, tajā bija daudz dzirdināšanas punktu. Tas bija patīkams pārsteigums, arī zīmes par tiem bija izliktas laicīgi. Tomēr nesaprotami bija tas, ka tajos pārsvarā varēja dabūt tikai ūdeni. Enerģijas dzērienu es pamanīju tikai vienā vietā, maratona otrajā aplī (varbūt nepamanīju, bet tad viņi to bija noslēpuši, jo es speciāli meklēju). Arī apelsīnus un banānus varēja dot nedaudz biežāk. Tik lielu naudu jau tie nemaksā, sevišķi, ja pasākuma sponsors ir RIMI. Savdabīgi bija arī tas, ka finiša pakas nebija, tas nu gan nekam neder. Kaut ko ieēst pēc skrējiena dabūju tikai tad, kad aizvilkos līdz savām somām. Skrienot man arī gribējās ēst, bet nebija īsti, ko, toties tagad man mājās ir 2 glaunas želejas, bet ēst kaut kā vairs negribās. Tā manā skatījumā arī ir organizētāju neizdarība (būtu labāk tās želejas trasē nolikuši).

Daži vārdi par tempa turētājiem. Pabraukājot pa citiem maratoniem es saprotu, ka Latvijā tomēr tempa turētāji ir labā līmenī, to ir vairāk un tie darbojas sakarīgāk. Viļņā, kamēr skrēju līdzi diviem tempa turētājiem (3:45), viens no viņiem otrā apļa vidū atnīka, laikam līdz finišam nemaz netika, tas bija kaut kā tā neprofesionāli. Tas laikam liecina par to, ka nav tiem leišiem tik labi organizēti skrējēji, kā mums.

Pozitīvi ir tas, ka pēc finiša bija pieejamas dušas. Neiemēģināju, bet tomēr fakts pats par sevi patīkams. Medaļa arī bija smuka.

Pēc visa šī apraksta varētu šķist, ka man Viļņas maratons kaut kā nav īpaši gājis pie sirds un redzu daudz negatīvā, tomēr tā nav. Skrējienam nebija ne vainas, tikai mēģinu norādīt uz lietām, ko vajadzētu uzlabot, jo man ir tāda sajūta, ka organizētāji paši nav skrējēji vai arī skrējēju viedokļos maz ieklausās. Varbūt tie ir skrējēji, bet cita līmeņa ar pilnīgi citām vajadzībām, bet ne tādi, kā es.

Ja man jautātu, kas vēl būtu nepieciešams labā maratonā, tad es teiktu, ka finiša pakai ir jābūt obligāti un labāk, ja tā ir laba. Ja pēc tam var kaut kur par talonu, vai ar numuru dabūt normālu pusdienu tiesu, tad vispār ekskluzīvi. Samocīto stilbu masāža arī ir ekstra, par ko es tikai priecātos. Un t-krekls piemiņai arī ir forša lieta. Tam pat nav obligāti jābūt speciālajam skriešanas kreklam, der arī parasts kokvilnas krekls ar maratona simboliku, tīri piemiņai.

Ja man būtu kaut kas jāiesaka citiem skrējējiem, tad droši varu teikt, ka šis pasākums nav domāts tam, lai stādītu rekordus, arī izklaides vai pēcfiniša labumu faktors nav neko liels, tomēr domāju, ka katram Latvijas garo distanču amatierim vajadzētu nostartēt kaimiņvalstu maratonos Tallinā un Viļņā. Kaut vai tikai salīdzināšanai un visparējai izpratnei par skriešanas pasākumu organizāciju kaimiņvalstīs.

Noslēgumā varu arī pastāstīt, ka Viļņā uzlaboju savu maratona rekordu pat vairāk, nekā sākotnēji plānots, tāpēc šis skrējiens man noteikti paliks labā atmiņā kaut vai tikai šī fakta dēļ.

• OMG
• sāka skriet - 09/01/2009
• noskrieti - 16825 km, laiks - 1716:34:22 h
• labākais maratons - 3:20:55 (Valmieras maratons - 15/09/2013)
• 2024. gadā noskrieti 0 km
• vidēji šogad 0 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 4.9 km

Renča skaitlis šogad - 0 (RS 1 vajag 1x vismaz 1km) RS90 - 0 (RS90 1 vajag 1x vismaz 1km)
Nosūtīt vēstuli

Tallinas maratons bija pamēģināts pirms pāris gadiem, taču Viļņā skrējusi vēl nebiju, tādēļ nolēmu, ka jābrauc palūkot, kas labs dienvidzemē notiek. Patīkami pārsteidza diezgan ērtā autobusu satiksme uz Viļņu – ik pa brīdim iet kāds autobuss, spēj tik izvēlēties. Ekspo mani sajūsmināja starta paka – katram tika pa kvalitatīvam Nike skriešanas krekliņam (labs, jo krāsa piestāv pie manām Merrell kediņām), žāvētu augļu paciņa, brokastu mušļa bundžiņa, želeja, ko paņemt līdzi trasē, kādam NOK krēma iepakojums (laba lieta ilgstošākai skriešanai mitros apstākļos), citam atvēsinoša želeja muskuļiem, vēl kādam svilpīte. Saimniecībā noderēs.

Daļa latviešu nakti pirms sacensībām pavadījām pilsētas hostelī netālu no paša centra, tā lai no rīta līdz startam nav daudz jāstaigā.

Starts un finišs iekārtots pie Katedrāles. Maratons jāskrien divos apļos, pusmaratons attiecīgi vienā. Trase ir interesanta, bet ar diezgan pagrūtu reljefu. Pirmajā aplī viss šķiet tik aizraujoši un skaisti, ka to izdodas diezgan viegli arī noskriet. Skaisti skati, īpaši patīk skriet pāri Neris upei, Užupis rajons un skats uz Krustu kalnu. Otrajā aplī aiziet ir grūtāk – izskriet cauri finiša zonai un apzināties, ka vēl tikpat jānodeso, nav viegli. Ilgi arī nav jāgaida lūziens. Kādā 25.km tas man uzbrūk un es tam ļaujos, vienkārši ceru, ka līdz galam kaut kā tikšu.

Tikmēr var izklaidēties un pavērot citus skrējējus. Šeit manu maratonistus diezgan interesantos kostīmos. Salieku savus favorītus zemāk bildēs. Nevienā citā maratonā neesmu redzējusi tik daudz ampelmaņu, pie mums Rīgā tie parasti izkārtojas uz 5km starta līnijas.

Misters ASV

Spartieši pilnā ekipējumā pieveica maratona distanci

Kas tas tāds un kā viņš redz, kur skriet?

Maratona rītā biju izšķīrusies par skriešanu dzeltenajā Noskrien krekliņā, patīkami bija dzirdēt latviešu valodu visas distances garumā, kad kāds piestāja aprunāties, kā arī vecpilsētā no krogus terases kāda dāma uzsauca, ka šitās meitenes rullē. Smaids momentā pa visu ģīmi. Latvieši ieradušies ne tikai skriet, bet arī atbalstīt. Trasē ārkārtīgi priecājos par nepagurstošajiem brīvprātīgajiem jauniešiem, kas bez apstājas plaudē, smaida un kaut ko lietuviski ik pa brīdim uzgavilē. Cepuri nost par šitādu entuziasmu, tas nolūzušajiem maratonistiem ir vsimaz kāds balzams dvēselei.

Kopumā jāsecina, ka maratons pilsētas centrā ir lieliska iespēja iepazīties ar pilsētas skaistākajām vietām – atliek tik pacelt acis un pavērties apkārt. Pa ceļam var arī nolūkot vietas, kur pēc tam aiziet papētīt tuvāk.

Skrienam, skrienam!

Pēdējā kilometrā no tipināšanas spēju pārslēgties uz nedaudz ātrāku gaitu, ko noturu līdz finišam. Tur daļa vainas jāuzņemas arī pēdējā kilometrā izvietotajam DJ, kas skandē uzmundrinošus meldiņus. Finišā patīk, ka nav drūzmas, saņemu skaistu medaļu un ūdens pudeli. Mazliet žēl, ka nav nekā uz kārā zoba liekama. Pastāvu rindā, lai tiktu uz kāju masāžu. Man pajautā, vai kas sāp, saku, ka mazliet muguras lejasdaļa, tieku attiecīgi pie tās masāžas. Jauki! Pirmo reizi mūžā iemēģinu dušas furgonā – super, tāda strūkla kā no ūdenskrituma.

Ir Viļņas maratona organizatoriem, kur augt, taču sajūtas ir īstās – mājīgums, rūpes, interesanti, silti (tas gan mazāk no organizatora atkarīgs), daudz fotogrāfu un atbalstītāju. Viļņā esmu bijusi vairākas reizes, taču maratons ļāva pabūt vietās, kur vēl nebiju savu kāju spērusi. Vai iesaku citiem? Protams!